Atteikties no “uzvaras valodas”

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Slavojs Žižeks paziņoja, ka ir nepareizi uzlūkot šo karu no stingri pacifistiskām pozīcijām, kā arī aicināja rietumvalstis palielināt militāro palīdzību Kijivai un stiprināt NATO. Šī nav populārākā pozīcija starp Rietumu kreisajiem intelektuāļiem, no kuriem daudzi simpatizē Putinam vai, mazākais, pauž viedokli, ka šajā konfliktā “vainīgi ir Rietumi”. Žižeks sarunā ar ziņu portālu Meduza.

Kas jūs visvairāk biedē mūsdienu Krievijā?

Nekontrolējamā ietekmes pārdale. Daudzi uz to lūkojas ar cerību: sak, oligarhi novēršas no Putina, tuvākie sabiedrotie viņu pamet. Es tiem atbildu: tas tikai pastiprina bīstamību! Šāda cīņa par varu nelīdzinās pat institucionalizētam konfliktam, kur ir, piemēram, labējie ar nacionālistiskiem uzskatiem, liberālā partija, kreisie un tā tālāk. Tā vietā notiek sadursmes starp oligarhiem un varas grupējumiem, kuri to diezgan atklāti demonstrē savos mediju resursos. Ideāls piemērs – [PMK “Vagner”] īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, kurš uzbrūk [KF aizsardzības ministram] Sergejam Šoigu un Aizsardzības ministrijai. Nopietnā valstī tā nedrīkst būt. Prigožins turklāt popularizē ideju, ka PMK “Vagner” ir efektīvākais grupējums frontē. Tas taču ir paradokss: valdību atbalstoši algotņi apgalvo, ka ir labāki par regulāro armiju! Nu vai gan normāla, funkcionējoša valsts var atļauties ko tādu?

Mani tas ļoti uztrauc. Nevarētu teikt, ka šādi politiski konflikti ir [politiskā ziņā] bezjēdzīgi. Bet ir svarīgi, lai tie risinātos pēc stingriem noteikumiem.

Otra lieta, kas mani uztrauc, ir saistīta ar ideoloģisko zemtekstu. Daži mani draugi politologi saka: “Nepievērs uzmanību visām tām muļķībām par “desātanizāciju”, “izvirtušajiem Rietumiem”, “sodomiju” un “svēto karu”. Tā ir tikai ideoloģija, tā ne uz ko nav balstīta. Patiesībā Krievija tikai grib anektēt daļu Ukrainas teritorijas.” Es tam galīgi nepiekrītu. Ideoloģijas materiālo spēku nedrīkst novērtēt par zemu. Paskatieties uz nacismu: antisemītisms bija ideoloģija ar pretīgām, praktiskām, konkrētām sekām – miljoniem nāvju, izpostītu ģimeņu un uz mūžu traumētu cilvēku.

Mani tas vienkārši satriec: faktiski līdz pēdējām Otrā pasaules kara dienām, kad Vācija jau acīmredzami bija zaudējusi, holokausts vienalga turpinājās. Daži racionālāk domājoši, bet tādēļ ne mazāk zvērīgi nacistu politiķi centās virzīt “loģiskus” argumentus [pret ebreju masu slepkavībām]: kāpēc iznīcināt miljoniem veselu cilvēku, ja visus dienestam derīgos vīriešus var sūtīt uz fronti vai kara rūpnīcām? Bet radikāļu viedoklis guva virsroku.

Esmu lasījis ārprātīgus stāstus, piemēram, no Grieķijas. Vācieši 1944. gadā no turienes atkāpās, bet vienalga nosūtīja speciālu kuģi, lai savāktu ebrejus no dažādām salām, aizvestu uz Vāciju un iznīcinātu.

Es baidos, ka tas var atkārtoties… Neticiet pragmatiskiem argumentiem par ideoloģijas nespēku. Lielākā daļa cilvēku ir ciniķi, kas neuztver to nopietni. Bet tā vienalga darbojas. Pat ja to ignorē, pat ja par to smejas.

Kopš pirmajiem savas jaunākās vēstures gadiem Krievija cenšas formulēt nacionālo ideoloģiju, taču, kā uzskata daži politiķi, tas vēl arvien nav izdevies. Kāda tā varētu būt? Vai tās pastāvēšana varētu novērst karu?

Krievijas ideoloģijas negatīvā versija ir [konservatīvā krievu filozofa Aleksandra] Dugina un viņa kolēģu idejas. Tās var dēvēt par “eirāzisko misticismu”. Tas ir neofašisms, kurš, tāpat kā tā priekštecis, pasniedz sevi kā “trešo ceļu”.

Vienkāršojot to var raksturot tā: “Liberālismā ir par daudz individuālisma, komunismā ir par daudz kolektīvisma. Fašisms ir vidusceļš, kas ietver labāko no abām sistēmām.” Vēl absurdāka ir optika, kurā Krievija ir “īstā Rietumu versija” – tikai “bez LGBT+ cilvēkiem un sātanisma”. Hei, vispār jau šādi “autentiskie Rietumi” radīja Hitleru!

Es pateikšu kaut ko šausmīgu. Jūs zināt, ka esmu pret Putinu. Bet, kad viņš pirms 10 gadiem paziņoja, ka Krievija cenšoties uzcelt multikulturālu sabiedrību, es pat sajutu pret viņu zināmas simpātijas. Krievijas ideoloģija varētu balstīties uz šādu paraugu: šeit atradīsies mājas gan ebrejiem, gan musulmaņiem, gan budistiem. Saprotams, būtu vajadzīgs federālisms. Ideālā Krievija manā izpratnē ir Eiropas Savienības austrumu versija. Es domāju, ka ES ir diezgan efektīva institūciju sistēma. Krievijai būtu nepieciešams līdzīgs kooperatīvisms, kuru varētu radīt ar unikālu atvērtību dažādām kultūrām. Šāds plurālisms būtu ideāls gan Krievijai, gan krieviem. Ja krievu vairākums ļautu pārējām tautām uzplaukt, to uztvertu nevis kā apspiedēju, bet kā drošas koptelpas garantu ikvienam.

Par to, starp citu, arī Ļeņins rakstīja. Te gan jāpaskaidro: es vairs neesmu naivs ļeņinists kā agrāk. Bet viņš tiešām gribēja veidot PSRS kā veselīgu, atvērtu, iekļaujošu sabiedrību. Šai ziņā es pat domāju, ka PSRS sabrukums tiešām bija kļūda. Jā, [starp tās dalībvalstīm] bija daudz kultūras atšķirību, kā, piemēram, Baltijas valstīs – tām bija jāļauj izstāties. Taču saikni ar daudzām citām [bijušās PSRS] valstīm varēja saglabāt plurālistiskā modelī, pēc ES parauga. Mūsdienās tas ļoti labi strādātu. Un, iespējams, pat novērstu karu.

Karš ukraiņus, starp citu, ļoti saliedējis kā nāciju. Daudzi ukraiņu draugi man ir stāstījuši, ka līdz 24. februārim [attiecības ar Krieviju un krieviem] bija daudz mierīgākas, cilvēki vēl sarunājās krieviski. Šai ziņā simboliska bija Volodimira Zelenska uzstāšanās jaungada programmā “Zilā uguntiņa” kanālā Россия 1 2013. gadā. Tagad visas šīs saites ir neatgriezeniski sarautas. Pēc iebrukuma Ukraina no Krievijas ir novērsusies pilnīgi un galīgi.

Vai kara dēļ jūs būtu ar mieru vēlreiz pārskatīt savu attieksmi pret Ļeņinu? Jo Ukrainā viņu uzskata par vienu no padomju un krievu agresijas simboliem.

Ļeņinu es nekad neesmu uzskatījis par ideālu valdnieku un piemēru, kā vadīt valsti. Saprotams, ka viņš patiešām pavēra iespējas Staļinam un staļinismam. Bet viņš bija pret krievu šovinismu un uzstājās par plašu nacionālo republiku autonomiju. Nez kāpēc daudzi Rietumu kreisie to ignorē. Vēl vairāk, gan Ļeņins, gan Trockis fanātiski pretojās krievu dominēšanai Ukrainā. Putins to zina, tāpēc viņš nepārtraukti pārmet Ļeņinam Ukrainas izveidošanu.