Amata zvērests

Ričards Selzers (1928–2016) ir amerikāņu ķirurgs un rakstnieks. 1960. gadā viņš ieguva ķirurģijas profesora vietu Jeila Universitātē, kur nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 1985. gadā. 70. gados viņš uzsāka paralēlu rakstnieka un publicista karjeru. No viņa sarakstītajām grāmatām, kas lielākoties balstītas viņa ilgajā mediķa pieredzē, jāizceļ tādi darbi kā “Nāvīgās mācības: piezīmes par ķirurģijas mākslu” (1976) un “Ārsta stāsti” (1998), kā arī romāns “Korejas skalpeļa dziesma” (2009) un “Vēstules vislabākajam draugam” (2009), ko veido viņa vēstules Pīteram Džosifam. Pīters Džosifs ir mākslinieks, dramaturgs, aktieris, režisors un dokumentālo filmu veidotājs, dzīvo Ņujorkā. Saruna notika 1989. gada ziemā.

Pīters Džosifs: “Zvēru pie Apollona-dziedinātāja.”¹ Ko īsti Apollons dziedināja?

Ričards Selzers: Pie viņa vērsās, lūdzot pēc brīnumainas dziedināšanas. Jāpids “Eneīdā”bija dziednieks. Viņš savulaik bija lūdzis Apollonu apmācīt viņu dziedināšanas mākslā, jo vēlējās glābt savu slimo tēvu, kurš bija pie miršanas. Visai slavenā ainā Jāpids tiek izsaukts uz kaujaslauku, jo Eneju ķērusi bulta. Nevarēdams izstumt laukā bultas uzgali, Jāpids apstrādā brūci ar dziedinošām zālītēm, tā pasargājot to no infekcijas. Vārds iatros, kas grieķu valodā nozīmē “ārsts”, aizvien vēl tiek lietots visā pasaulē. Slimības, ko izraisa ārsta rīcība, sauc par iatrogēnām slimībām.

Džosifs: Vai Apollons ārstēja arī dievus?

Selzers: Nē, dieviem ārsti nebija vajadzīgi. Patiesībā ārstniecības dievs bija Asklēpijs.

Džosifs: “Zvēru pie Apollona-dziedinātāja, pie Asklēpija.” Vai tas nav tas pats dievs, kuram Sokrats vēlēja ziedot gaili? Viņa pēdējie vārdi bija: “Kriton, mēs Asklēpijam esam parādā gaili.”

Selzers: Jā. Atceros, es reiz redzēju krāteru – tā sauc tos senos grieķu podus –, uz kura bija uzgleznots vīrs, kas sniedz Asklēpijam gaili. Grieķijā bija Asklēpijam veltīts templis, viens no skaistākajiem visā grieķu zemē, uz kuru plūda slimību piemeklētie no malu malām. Viņus apguldīja uz salmu maisiem plašā, noslēgtā telpā blakus templim, kuru sauca abaton. Pēc tam telpā ienāca priesteri, nesdami traukus ar uguni, un lika slimajiem gulēt. Tempļa teritorijā brīvi ložņāja čūskas – lielas, dzeltenīgas čūskas. Slimajiem tika teikts, ka miegā viņi redzēs sapni un sapnī viņiem parādīsies Asklēpijs čūskas izskatā. Lūk, šādā veidā viņi tika dziedināti: viņi tika dziedināti caur sapni.

Neraugoties uz zinātni, tehnoloģijām un visiem mūsu sasniegumiem medicīnas jomā, es domāju, ka tas bija pārāks – krietni pārāks – dziedināšanas veids par, teiksim, atvērtu sirds operāciju. Grieķi dziedēja sevi ar sapņu palīdzību!Tādus augstumus medicīna nekad vairs nav sasniegusi. Ir saglabājušās daudzu pacientu liecības, iekaltas akmens stēlās, kurās viņi savu atveseļošanos saista ar to, ka viņus sapnī aizskārušas čūskas.

Džosifs: Bībelē čūska pārstāv ļauno.

Selzers: Tiesa, bet šī ir labā čūska. Beidzot taču čūskai atvēlēta pozitīva loma.

Džosifs: Vai ir kāda mācība, ko varam gūt no šīs sapņu būšanas?

Selzers: Atklāti sakot, te ir sastopamas dažas lielas patiesības. Tā kā grieķos nebija tik dziļi iesakņojušās Rietumu zinātniskās metodes, kas aizkavējušas mūsu attīstību, viņi bija krietni vien atvērtāki idejai par ķermeņa un prāta vienotību, un viņi šo ideju izmantoja dziedināšanā.

Džosifs: Tas nozīmē, ka cilvēks varēja saukt palīgā dabas dziļākos spēkus?

Selzers: Jā, bet to viņi, protams, nezināja. Grieķi domāja, ka viņus dziedina dievs. Tāpēc šis dievs bija jāpielabina un jāpielūdz.

Džosifs: Un viņiem bija taisnība, vai ne?

Selzers: Pilnīga taisnība. Seno grieķu civilizācijai nav līdzīgas. Tas bija augstākais punkts cilvēces vēsturē. Kopš tā laika mēs esam gājuši tikai lejup.

Džosifs: “Izturēšos pret to, kurš man iemācīja šo prasmi, tāpat kā pret saviem vecākiem.”

Selzers: Redziet, šeit parādās brīnišķīgspriekšstats par skolotāja un mācekļa mīlestību, kā arī par godu, kādā māceklis turēja skolotāju viņam sniegtās dāvanas dēļ. Amata un zinību nodošana no vienas paaudzes nākamajai ir milzīga dāsnuma un mīlestības akts. Mūsu sabiedrībā šī prakse ir gandrīz izzudusi, vai ne? Es pret saviem ķirurģijas mācībspēkiem lielākoties neizjutu nekādu godbijību, tāpēc kaut kādā ziņā es jau esmu lauzis zvērestu, un tas, ka es mācekļa gados nespējušos vīrus godāt, vieš manī lielas skumjas.

Džosifs: Šī godbijība iet vēl tālāk. “Dalīšos ar viņu iztikā un, ja viņš būs nonācis trūkumā, došu viņam daļu no tā, kas man pieder.” Skaista frāze – “dalīšos ar viņu iztikā”.

Selzers: Naudā, ēdienā, apģērbā, pajumtē.

Džosifs: Nav gluži tas, par ko domā medicīnas studenti, vai ne? Par to, ka kādā brīdī viņiem būs jādalās ar saviem bijušajiem pasniedzējiem apģērbā, pārtikā un pajumtē?

Selzers: Ne gluži, bet man nupat ienāca prātā – nebiju par to domājis iepriekš –, ka, ziedojot naudu, teiksim, savai medicīnas augstskolai, tu jau izpildi šo pienākumu.

Džosifs: “Izturēšos pret viņa pēcnācējiem kā pret saviem brāļiem un mācīšu viņiem šo prasmi...”

Selzers: “...ja viņi gribēs to apgūt, bez atlīdzības un rakstiskas vienošanās.”

Džosifs: Vai ir kaut kur vieta, kur var kļūt par medicīnas studentu bez atlīdzības un rakstiskas vienošanās?

Selzers: Šajā valstī? Protams, ka ne! Bet, piemēram, Vācijā medicīnas studijas ir par brīvu.

Džosifs: Bet skolotāji, protams, strādā par atalgojumu. Turpretī šeit teikts, ka zvēresta devējam jābūt gatavam mācīt sava skolotāja pēcnācējus par brīvu.

Selzers: Ja, teiksim, mana ķirurģijas pasniedzēja mazbērns gribētu mācīties par ķirurgu, es viņu apmācītu bez kādiem noteikumiem. Vārds doctor ir atvasināts no latīņu doceo, kas nozīmē “es mācu”. Jau pašā vārdā ir ietverta prasība nodot šo amatu tālāk.

Džosifs: Tomēr tu šīs medicīnas zinības vari nodot saviem un savu skolotāju dēliem, kuri dos šo pašu zvērestu, “taču citam nevienam”.

Selzers: Tādēļ, ka to uzskatīja par svētu aicinājumu – svētu un slepenu. Mēs, ārsti un ķirurgi, esam tieši šamaņu pēcteči. Šamaņi ir mūsu kolēģi, jo arī viņiem piemīt dziedināšanas spējas. Viņi nokāpj pazemē un atnes visu nepieciešamo, lai dziedinātu savas cilts locekļus.

Džosifs: Interesanti, ka Aristoteļa tēvs bija ārsts, bet Aristotelis pats, neraugoties uz viņa labo izglītību, nebija dziednieks – tātad netika pieprasīts, lai šīs zināšanas tiktu nodotas tālāk?

Selzers: Nē, taču es domāju, ka tas darbojās līdzīgā veidā kā brīnumaino Japānas amatnieku ģimenēs. Šos vecos vīrus Japānā dēvē par nacionālajiem dārgumiem, jo viņi pieprot kādu konkrētu lietu labāk nekā jebkurš cits – teiksim, aust vai spēlēt kādu instrumentu, vai kalt zobenus –, un šī amata prasme tradicionāli tiek nodota no tēva dēlam, no dēla mazdēlam, tā ka visa ģimene tiek asociēta ar attiecīgo amatu vai mākslu. Arī Indijā, kur sastopami ļoti talantīgi kaulu ievilcēji, šis amats tika nodots ģimenes lokā. Tā tas ir joprojām.

Interesanti, ka angļu valodā cilvēki mēdz samest kopā jurista un ārsta arodus vienā vārdā – the professions. Nekas nevar būt aplamāks: advokātiem ir klienti, ārstiem ir pacienti. Vārds “klients”cēlies no latīņu cliens, clientis un nozīmē feodālu dzimtcilvēku, kas dzīvoja uz kunga zemes un maksāja viņam par aizsardzību. Tātad klients ir cilvēks, kuram tiek sniegts kaut kāds pakalpojums. Savukārt “pacients”ir atvasināts no latīņu patior, pati, kas nozīmē “ciest”. Pacienti nav klienti, bet gan cilvēki, kas cieš sāpes. Tas ir pavisam cits koncepts.

Džosifs: Hipokrata likumā teikts, ka, lai kļūtu par medicīnas studentu, jābūt apveltītam ar dabisku talantu.Mēs talantu parasti saistām ar mākslu, un arī Hipokrats ārstēšanu sauca par mākslu.

Selzers: Jā. Medicīnas augstskolā iestājas jaunieši, kuri vēlas to darīt neatkarīgi no tā, vai viņiem ir talants vai nav. Man liekas, ka tas ir bīstami. Ja mēs ar tādu pašu nevērību izvēlētos lidmašīnu pilotus, padomā, kādu katastrofu tas izraisītu! Ārsta profesijai vajadzētu uzraudzīt sevi labāk. Tos, kuriem talanta nav, vajadzētu atsijāt vai ieteikt, lai viņi izvēlas kādu citu profesiju. Šādi arī viņiem tiktu izdarīts liels pakalpojums, lai arī viņi paši tā nedomātu. Viņus vajadzētu atrunāt no domas ķerties klāt dzīviem cilvēkiem. Kad cilvēks jau izgājis pusi apmācības, ir ļoti grūti viņam pateikt: “Klau, jums īsti nav vietas šajā profesijā.” Tas notiek reti, jo nevar nejust līdzcietību pret šo vīrieti vai sievieti, kuram ir sieva vai vīrs un divi mazi bērni un kurš no visa spēka cenšas tikt galā ar studijām. Tas viss ir ļoti labi – līdzcietība ir tikums –, bet, kad tu sāc domāt par to, kā tas atsauksies uz cilvēku tūkstošiem, kas kaut kad kritīs par upuri šim ārstam, tev jāsavalda sava līdzcietība, jānocietina sirds un jāsaka “nē”. Protams, mācības ir grūtas. Apmācības veids ir vienkārši drausmīgs. Gadiem ilgi jākaļ galvā pa daļai nevajadzīgs materiāls, pēc tam daudzus gadus tiek laupīts miegs, atpūta un brīvais laiks. Kāds tur brīnums, ka nav depresīvāku studentu par medicīnas studentiem.

Ir cilvēki, kuriem nav ne intereses, ne spējas mācīt medicīnu. Un viņiem arī nevajadzētu ar to nodarboties. Tas jādara tiem, kuriem patīk sniegt zināšanas, nodot tās citiem. Man patika mācīt ķirurģiju. Tas nelīdzinās nekam citam. Starp skolotāju un viņa skolnieku atrodas dzīvs pacients. Tas ir brīnumains notikums, jo četras rokas visu laiku kustas ne vien virs cilvēka, bet burtiski iekšā šī trešā cilvēka ķermenī, pastāvīgi atrodoties savstarpējā saskarē. Skolotājam jāaptur māceklis, pirms viņš nodara kādu kaitējumu pacientam, kam viņš ir loco parentis². Tomēr viņam arī jāļauj māceklim vaļa, lai viņš iemācītos, kā lietas darāmas. Tur ir tāds ļoti smalks līdzsvars starp turēšanu grožos un atļauju rīkoties. Un, protams, virs šīm četrām rokām notiek divu balsu samurmināšanās. “Vai to dara šādi?” – “Nē, nē, tas jādara šādi,skaties, es tev parādīšu. Tā, un tagad tu.” Kaut kā tā. Tā ir murminoša, taktila pedagoģija, ko nevar aizstāt ne ar kādu citu mācīšanas veidu, jo klāt ir arī trešā persona. Materiāls, ar ko tu strādā, ir dzīva cilvēka ķermenis. Kā teica Emīlija Dikinsone: “Ķirurgiem ir jāuzmanās,/ kad tie nazi ņem!/ Apakš viņu iegriezumiem/ dzīvībiņa sten!”

Džosifs: Ko jūs teiktu par šo teikumu: “Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs”? Vai tas ir mājiens uz eitanāziju?

Selzers: Daudzi to tā arī interpretē, bet par to vēl joprojām notiek diskusijas. Es domāju, ka tam, ko Hipokrats gribēja teikt, nav nekāda sakara ar eitanāziju, bet gan ar indes nedošanu citam cilvēkam, kurš varētu to izmantot, lai kādu nogalinātu.

Džosifs: “Tāpat es nedošu nevienai sievietei augļa nomirdināšanas līdzekli [pesāriju].” Te viss ir skaidrs, vai ne?

Selzers: Jā, tikai pesārijs neizraisa abortu. Pesārijs tiek ievietots dzemdes kaklā, lai novērstu ieņemšanu. Ja dzemde no daudzām grūtniecībām ir noslīdējusi, pesārijs var kalpot kā sava veida šina, lai noturētu dzemdi vietā. Par šo teikumu allaž bijušas neskaidrības. Varbūt Hipokrata laikā pesārijs nozīmēja kaut ko citu nekā mūsdienās.

Džosifs: Vai tas tiek minēts arī mūslaiku zvērestā?

Selzers: Daži no zvērestiem, ko pēdējā laikā esmu lasījis, ir modificētas un modernizētas versijas.

Džosifs: Es atradu tā saukto Ženēvas deklarāciju, no kuras izņemta laukā visa sula un gars. “Svinīgi solos veltīt savu dzīvi kalpošanai cilvēcei.” Nav minēti ne dievi, ne Panakeja, ne Asklēpijs. “Es izturēšos pret saviem skolotājiem ar tiem pienācīgo cieņu un pateicību; es veikšu savus profesionālos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas un godprātīgi.”

Selzers: Jā, tā ir atšķaidīta un atbrīvota no jebkādas mitoloģijas. Mēs esam atrāvuši sevi no mītiem. Tas ir mūsu pārsteidzīgākais solis. Ja cilvēks atrauj sevi no mītiem, kuri glabā viņa izcelšanās sēklas, viņš ļoti riskē. Šai deklarācijai pavisam trūkst svētuma un godbijības, to vietā parādās tāds kā cinisms. Es katrā ziņā dotu priekšroku oriģinālajam Hipokrata zvērestam, kuru arī pats esmu devis, un to interpretētu tēlainākā veidā.

Džosifs: “Negriezīšu slimniekus, kas cieš no akmeņiem, bet atstāšu šo darbu tiem, kas ar to nodarbojas.” Vai tas nozīmē, ka ģimenes ārstam nevajadzētu veikt ķirurģiskas operācijas?

Selzers: Manuprāt, šeit ir runa par to, ka ārstam vajadzētu darīt tikai to, ko viņš prot darīt. Tajā laikā nierakmeņu kaites bija ļoti izplatītas, īpaši vīriešiem. Pirms varēja izņemt prostatas dziedzeri, tādējādi atverot urīnpūšļa izeju, lai varētu urinēt, šiem cilvēkiem urīnpūslī bija urīna stagnācija un urīnā esošie sāļi nosēdās un kristalizējās. Tie salipa kopā un izveidoja akmeni, kas izauga visai liels un nosprostoja urīnizvadkanālu. No urīnceļu akmeņiem cieta, piemēram, renesanses laikmeta franču filozofs Mišels de Monteņs. Bendžaminam Franklinam arī bija urīnpūšļa akmeņi, un Bens Franklins nebūtu Bens Franklins, ja neizgudrotu katetru, ko viņš izgatavoja no metāla. Kad urīnpūšļa akmeņi kļuva tik lieli, ka sagādāja sāpes, viņš ņēma šo metāla katetru un ievadīja to urīnpūslī, izkustinot akmeni un ļaujot urīnam plūst. Vienu viņš izgatavoja brālim, kas arī cieta no urīnpūšļa akmeņiem, un vienu sev. Britu parlamenta loceklis Samjuels Pīpss dienasgrāmatā apraksta sava akmens izgriešanas operāciju. Tas notika viņa māsīcas Džeinas Tērneres namā. Nabaga Pīpss! Viņš bija mazs vīrelis, un, kamēr viņu turēja visi nama iemītnieki, ķirurgs izgrieza akmeni. Tā kā operācija notika bez anestēzijas, tā ilga ne vairāk kā 30 sekundes. Iegriezumu veica starp sēklinieku maisiņu un taisno zarnu, jo tas ir īsākais ceļš uz urīnpūsli. Pārējie stingri turēja viņa kājas, kamēr ķirurgs veica iegriezumu un izzvejoja akmeni laukā. Pēc tam kājas cieši sasēja kopā, lai apturētu asiņošanu. Kad viss bija galā, Pīpss piepulcējās tam īpašo vīru pulkam – tie lielākoties bija vīrieši, bet bija arī dažas sievietes –, kuriem īpašumā bija urīnpūšļa akmeņi. Viņi varēja tos akmeņus paturēt. Viņi bija ne tikai pārdzīvojuši operāciju, viņiem piederēja arī akmeņi, un daži no tiem bija patiesi apbrīnojami. Pīpss savam akmenim lika izgatavot skaistu, kokgriezumiem rotātu kastīti. Šie cilvēki veidoja tādu kā klubu, kur varēja satikties un izrādīt cits citam savus urīnpūšļa akmeņus.

Džosifs: “Lai kurā mājā es ieietu, es tajā ieiešu, lai palīdzētu slimniekiem, izvairoties nodarīt jebkādu tīšu pārestību un kaitniecību, it sevišķi atturoties no baudkāres apmierināšanas ar sievietēm un vīriešiem, kā brīviem, tā vergiem.”

Selzers: Tas, protams, ir būtiski. Tas ir medicīnas ētikas pamatā – ka ārstam nebūs apmierināt savu iekāri ar pacientiem. Ja ārsts, kuram tā privilēģija redzēt cilvēkus kailus un pieskarties viņu ķermenim, domātu par pacientiem kā par seksuāliem objektiem, tas būtu nepiedodami. Tas nu būtu kaut kas pilnīgi nepieņemams. Viena no grūtākajām lietām medicīnas studentiem, kad viņi pirmoreiz izmeklē citu cilvēku ķermeņus, ir tā, ka viņi nespēj kontrolēt savu iekāri. Iekāre viņiem vārda pilnā nozīmē uzbrūk, un ir svarīgi tikt ar to galā. Tas prasa laiku. Šis fakts liek viņiem justies ļoti neērti, piezogas vainas apziņa, jo viņi domā: “Kas gan es esmupar cilvēku?” Ārsta amats līdzinās priestera amatam: arī priesterim jāpakļauj un jāpārvar sava iekāre. Esmu drošs, ka daudzi ārsti ir sajutuši savā sirdī iekāri, bet ļauties tai viņi, protams, nedrīkst.

Džosifs: “Ja ārstēšanas laikā vai arī tad, kad neveicu ārsta pienākumus, es redzēšu vai dzirdēšu par cilvēku dzīvi ko tādu, ko nekad nedrīkst izpaust ārpus mājas sienām, es klusēšu.” Vai jūs no savas pieredzes varat teikt, ka tas tiek ievērots?

Selzers: Nē, nepavisam ne. Man ar to bijusi personiska pieredze, ko es negribētu atkārtot. Viens mans kolēģis un it kā pat draugs bija ārsts kādam manam radiniekam. Un viņš izpļāpājās saviem paziņām ko tādu, ko šis cilvēks viņam bija teicis. Kad par to uzzināju, es viņam piezvanīju un nocitēju šo teikumu no Hipokrata zvēresta.

Džosifs: Tieši tam, lai nepieļautu šādus gadījumus, zvērests ir domāts – tas ir gluži tāpat kā ar katoļu grēksūdzes noslēpumu.

Selzers: Jā, un viņš to pārkāpa. Dabiski, ka viņš un es...

Džosifs: ...pārtraucāt attiecības?

Selzers: Jā. Uz visiem laikiem.

Džosifs: Pašā zvērestā jau šāds sods ir ietverts. “Ja es pildu un nepārkāpju šo zvērestu, lai man ļauts gūt panākumus gan dzīvē, gan amata mākslā .. Bet, ja es to laužu vai nepatiesi zvēru, – lai notiek pretējais.”

Selzers: Tas ir brīnišķīgs veids, kā to pasniegt, vai ne? Tā ir kā lūgšana: “Sodi mani, ja neievēroju šo zvērestu. Neļauj man nepalikt nesodītam; lai sirdsapziņa nedod man mieru, lai mani ķer nelaime, ja laužu šo solījumu.”

Džosifs: Vai taisnība, ka senajā Ķīnā ārstam maksāja, kad pacients jutās labi, un vairs nemaksāja, kad viņu piemeklēja slimība?

Selzers: (Smejas.) Nez vai tā patiešām bija. Tā ir jauka doma. Marks Tvens savā autobiogrāfijā runā par medicīnu savā dzimtajā Floridas pilsētiņā Misūri, kur ārstam maksāja 25 dolārus gadā – par to viņš visu gadu aprūpēja maksātāja ģimeni.

Džosifs: Nez vai tādu summu bija vērts maksāt? Bet, runājot par ārstiem: kāpēc ķirurģiskās operācijas veica bārddziņi?

Selzers: Pie bārddziņa devās arī tad, ja vajadzēja nolaist asinis. Ķirurgus uzskatīja par zemāku ārstu sugu. Viņus nesauca par ārstiem. Vēl šobaltdien ķirurgus Anglijā sauc par misteriem, jo tā bija zemāka suga. Bārddziņus-ķirurgus uzskatīja par neprofesionāļiem, kuri pieprata tikai vienu lietu, un šī bija viena no tām nedaudzajām lietām, ko viņi pieprata, – nolaist asinis vai iedot caurejas zāles jeb physic, no kā atvasināts vārds physician (ārsts). Vai varēja amputēt locekli. Tā bija atņemšanas terapija.

Džosifs: Visbeidzot, Hipokrata likumā ir šādi vārdi: “Svētas lietas tiek atklātas tikai iesvētītiem cilvēkiem.”

Selzers: Ja mēs dalītos zinībās tikai ar iesvētītiem cilvēkiem, uz zemes nebūtu neviena ārsta!

Džosifs: Vai “iesvētīts”šeit domāts plašākā nozīmē?

Selzers: Jā, cilvēks kļūst iesvētīts tad, kad viņu iesvēta zinātnes noslēpumos. Uzņemot zinības, tevi ieskauj svētuma mantija, un tad tu tiec iesvētīts priestera amata noslēpumos.

Džosifs: Kāda sajūta, nododot Hipokrata zvērestu, pārņem medicīnas studentu, kurš gatavojas beigt studijas?

Selzers: Tas ir ļoti saviļņojošs notikums. Kā runātājs vai goda doktora grāda saņēmējs esmu piedalījies vairākos mediķu skolu izlaidumos. Kādā brīdī pasniedzējs, kurš izvēlēts zvēresta nodošanas vadīšanai, pieiet pie podija un lūdz absolventus piecelties. Viņi pieceļas, un es arī pieceļos, jo gribu dot zvērestu vēlreiz, to it kā atjaunot.

Džosifs: Dzirdēt, kā visi ārsti vienā balsī dod šo svinīgo solījumu, – tam nu gan jābūt neparasti!

Selzers: Jā, tas ir brīnišķīgs notikums. Tā ir saikne ar mūsu pagātni, mūsu izcelsmi. Es to turu cieņā.

Džosifs: Nav nemaz tik slikts tas Hipokrats.

Selzers: Nē, viņš bija foršs čalis.

Lapham’s Quarterly, 2009. gada rudenī