Apzinoties neapzināto

Uz publisko dzīvnieciskā magnētisma demonstrējumu 1841. gada 13. novembrī (runāja, ka šajos seansos cilvēki iegrimstot transā) skotu ķirurgs Džeimss Breids devās aizkaitināti skeptiskā omā. Viņš vēlāk rakstīja, ka pēc visa, kas dzirdēts un lasīts par transu, kāds iestājas pēc “operatora” – transa izraisītāja – komandas, viņš bijis “pilnībā noskaņots pievienoties tiem, kuri to visu uzskata par slepenas norunas un maldināšanas sistēmu, par uzbudinātas iztēles un līdzpārdzīvojuma augli vai atdarināšanu”. Noskatījies demonstrējumu, Breids atzina, ka transs bijis gluži īsts, taču vienlaikus jutās pilnībā pārliecinājies, ka “tas nav atkarīgs no kāda īpaša spēka vai starojuma, kas no operatora ķermeņa aizplūst pie pacienta, kā to apgalvo paši magnetizētāji”. Pēc nedēļas, kad seansu pēc publikas pieprasījuma atkārtoja, viņš atgriezās, lai demonstrējumu noskatītos vēlreiz, un šoreiz palika pārliecināts, ka identificējis šīs noslēpumaini precīzās “nervozā miega” iestāšanās cēloni. Šai tēmai Breids veltīja savas dzīves pēdējos 18 gadus un, nosaucis transa izraisīšanas procesu par hipnotismu, to izskaidroja un no jauna aprakstīja, izmantojot terminoloģiju, kas liktos pilnīgi sveša fenomena atklājējam, 18. gadsimta mediķim Francam Antonam Mesmeram.

Mesmers piedzima 1734. gadā ezermalas pilsētā netālu no Konstancas; noklausījies filozofijas kursu pie vietējiem jezuītiem, viņš pievērsās medicīnas studijām Vīnes Universitātē un 1767. gadā saņēma ārsta diplomu, aizstāvējis doktora disertāciju par planētu iespaidu uz cilvēka ķermeni. Mesmers apgalvoja, ka gravitācijas veidā debesu ķermeņu rotācija atstāj uz cilvēka organismu iespaidu, kas līdzīgs Mēness izraisītajam paisuma un bēguma efektam okeānos, un tieši ar to izskaidrojama dažādu slimību periodiskā atkārtošanās.

Lai izskaidrotu, kā šī iespaidošana norisinās, Mesmers atsaucās uz kādu nemateriālu substanci – bezsvara jeb nesveramu fluīdu, kas, būdams izplatīts pilnīgi visur, padara iespējamu attālinātu iedarbību. Priekšstati par šādu ēterisku vidi radušies Senajā Grieķijā, un ar dažādiem nosaukumiem – ēters, gars, pneuma u.c. – tā ik pa laikam piesaukta Eiropas zinātniskajos tekstos. Tā spēlējusi vērā ņemamu lomu garajā neoplatonisma vēsturē, un, visticamāk, tieši šīs samērā okultās tradīcijas iespaidā Īzaks Ņūtons savulaik piesardzīgi ierunājās par “netveramu garu, kurš caurvij un slēpjas neredzams visos taustāmajos ķermeņos un ar kura spēku un iedarbību ķermeņu daļiņas pievelk cita citu”. Šī vide bieži piesaukta nepublicētajā Ņūtona sarakstē, un vairākas atsauces atrodamas gan “Matemātiskajos principos”, gan plašāk lasītajā “Optikā”.

Lai gan Ņūtons uzsvēra, ka tā ir tikai hipotēze, šķiet, ka daži komentētāji, kuri centās skaidrot un popularizēt viņa darbu, ētera eksistenci uztvēruši visai burtiski, kategoriski apgalvojot, ka tas ir vienīgais ar prātu izprotamais izskaidrojums attālinātai gravitācijas, gaismas, karstuma un magnētisma pārvadei. Pēc visa spriežot, Mesmers savu nesveramā fluīda ideju bija patapinājis tieši no šādiem sekundārajiem avotiem un pēc tam nekritiski to attiecinājis uz visai apšaubāmo gravitācijas ietekmi uz cilvēka fizioloģiju.

Saprotamā kārtā Mesmers nebija paredzējis, ka no viņa teorijas izrietēs kaut kādi ārstnieciski secinājumi, taču, padzirdējis par jezuītu astronomu, kurš veicis sekmīgus klīniskus eksperimentus ar magnētiem, nolēma sekot šim paraugam, jo saskatīja zināmu līdzību starp gravitāciju un magnētismu. Mesmers uzskatīja, ka, virzot spēcīgus magnētus virs dažādu smagu kaišu piemeklētu pacientu locekļiem, viņš lokālā mērogā izraisa tādu pašu iedarbību kā debesu ķermeņu gravitācija un ka šo spēku līdz slimniekam novada ēteriskā substance, ko viņš bija pieminējis savā doktora disertācijā.

Sekoja ķīviņš par pirmatklājēja godu, un Mesmers atteicās no magnētisma tehnikas, par kuru nevarētu visus nopelnus piedēvēt tikai sev; kārodams pieteikt ekskluzīvas tiesības uz jaunatklājumu, viņš paziņoja, ka identificējis līdz šim nepazīstamu magnētisma formu, kuras pielietojumam medicīniskos nolūkos nav nepieciešama strīdīgā melno metālu izmantošana. Mesmers apgalvoja, ka cilvēka nervu sistēma ir uzlādēta ar dzīvniecisku (“animālisku”) magnētismu (tā sauktu, pateicoties priekšstatam par saistību ar dvēseli – anima) un, lai gan tas nav fiziski konstatējams, zinošs praktizētājs ar savu gribu šo spēku tomēr var mobilizēt un noraidīt tālāk uz dzīviem organismiem savā tuvumā.

Dziedināšanas procedūra izpaudās kā roku virzīšana turp un atpakaļ visā pacienta ķermeņa garumā, fiziski tam nepieskaroties. Mesmers paziņoja, ka virknē izmēģinājumu, kas uzkrītošā kārtā netika nekādi kontrolēti, viņam izdevies panākt dramatiskus uzlabojumus, un atzīmēja, ka vislabākais iznākums sasniegts, kad pacients uz “magnētiskajām” manipulācijām reaģējis, iegrimstot konvulsīvā transā. Šīm lēkmēm un transam pamazām sāka piedēvēt gluži simbolisku nozīmi, un liela daļa Mesmera klientu tos vērtēja tikpat augstu kā medicīnisko simptomu mazināšanos.

Gluži paredzamā kārtā magnētisma praktizētāja piekoptās neortodoksālās procedūras savienojumā ar pacientu bieži vien nepiedienīgo uzvedību radīja aizdomas Mesmera Vīnes kolēģos, un 1778. gadā viņš jutās spiests emigrēt uz Parīzi. Metropolē, kur izglītotās aprindas mēdza gandrīz frivoli aizrauties ar jebkādiem zinātniskiem jaunievedumiem, medicīniska procedūra, kurā izmanto līdz šim nezināmus dabas spēkus, izrādījās neatvairāmi vilinoša, vēl jo vairāk tāpēc, ka ortodoksālā medicīna savus klientus tolaik mocīja ar pilnīgi neiedarbīgām klizmām un vemjamzālēm; tā nu Parīze dzīvnieciskā magnētisma ierašanos apsveica kā jauna zelta laikmeta sākumu. Šā vai tā, transs un “lēkmes” vien bija ieejas maksas vērti, un daudziem klientiem, kuri pasākumus apmeklēja kā skatītāji, seansa nagla bija tieši magnētiskās “krīzes”.

Arī šoreiz ap neapvaldītajām izdarībām seansos sacēlās skandāli un ķildas; 1785. gadā lietas izmeklēšanai izveidoja divas oficiālas komisijas. Abas iesniedza nelabvēlīgus ziņojumus, taču no zinātniskā viedokļa vislielāko kaitējumu Mesmera reputācijai nodarīja Francijas Zinātņu akadēmijas norīkotās komisijas atzinumi. Komisija, kuras sastāvā darbojās Bendžamins Franklins un Lavuazjē, stingri norādīja, ka ne transam, ne dziedināšanai nav nekāda sakara ar magnētismu; abos gadījumos izraisītājs ir parādība, ko šodien sauktu par placebo efektu, proti, pacienta pārliecības pilnās gaidas, ka iestāsies prognozētais rezultāts. Ja “magnētisma” procedūru bez pacienta ziņas nedzirdami veica aiz magnētiski caurlaidīga aizslietņa, nenotika pilnīgi nekas. Tas pierādīja, ka viss mesmeriskais pasākums atkarīgs tikai no viegli iespaidojamās pacienta iztēles, nevis, kā apgalvoja Mesmers, no īpaša magnētisma, ko izstaro operators.

Tā nebija pirmā reize, kad anomāla medicīniska fenomena izskaidrošanai piesaukta “iztēle”. 18. gadsimta beigās prāta fizioloģiskajam iespaidam uz ķermeni tika veltīts iespaidīgs zinātniskās literatūras apjoms, un, lai gan termins “iztēle” mūsdienu lasītāju vedina domāt, ka šī iedarbība tikusi izprasta kā nereāla vai iedomāta, 18. gadsimta teorētiķim tas nozīmēja, ka iztēle izraisījusi sekas, kuras pašas par sevi ir pietiekami reālas. Tieši kā tās izraisītas, palika noslēpums, un šādā aspektā iztēles teoriju diez vai vispār var atzīt par teoriju. Un tomēr tai bija liela priekšrocība: tā bija ievērojami mazāk neticama par dzīvnieciskā magnētisma teoriju, un šī iemesla dēļ “iztēli” atkal un atkal piesauca tie zinātnieki un mediķi, kuriem nesveramo fluīdu un magnētisko izstarojumu blēņas likās filozofiski nepieņemamas.

Vēl viens iemesls dot priekšroku citādā ziņā nepārliecinošajai iztēles teorijai ir tāds, ka, liekot galveno uzsvaru uz pacienta iespaidojamību, tā mazināja mesmeristu, īpaši paša Mesmera, augstprātīgās pretenzijas. Lai gan Mesmers dzīvniecisko magnētismu popularizēja kā dabisku funkciju un lika saprast, ka tā dziedniecisko potenciālu varētu realizēt katrs, kurš pacenties apgūt attiecīgo prasmi, laika gaitā viņa izturēšanās pamazām sāka radīt gluži pretējo iespaidu. Mesmers nenovīdīgi slēpa savas tehnikas detaļas, bet viņa apģērbs un izturēšanās magnētisma salonā skaidri norādīja uz apzināti izkoptu maga tēlu. Tinies mantijā ar izšūtiem rožkrustiešu alķīmijas simboliem, viņš stikla harmoniku skaņu pavadījumā slapstīgi klīda pa pustumšajām telpām, aktīvi skubinot klientus ar baudu ļauties konvulsiju lēkmēm. Ap 1785. gadu visa šī nodarbe jau bija kļuvusi gluži melodramatiski nesavienojama ar zinātnisku profesionālismu, un oficiālās zinātniskās aprindas darīja visu, kas bija to spēkā, lai darītu tai galu.

Kaut arī paša Mesmera personīgā reputācija no šīs kritikas neglābjami cieta, dzīvnieciskā magnētisma kultu šie skandāli drīzāk veicināja. Visā Eiropā tas turpināja piesaistīt arvien jaunus piekritējus, tieši pateicoties oficiālajai kritikai. Būtībā dzīvnieciskais magnētisms savā laikā tika iztēlots aptuveni tāpat kā neortodoksālā vai netradicionālā dziedniecība tagad – proti, kā piederīgs zināmai dumpīgai kontrkultūrai.

Dažus mēnešus pēc franču komisiju ziņojumu publicēšanas Londonas presē parādījās īsas slejas, kas reklamēja ievadlekcijas par “jaunu metodi visu zināmo slimību ārstēšanai” un tās paraugdemonstrējumu seansus; 1786. gadā mesmerisms, vietējo magnetizētāju piekopts, jau zēla un plauka arī Anglijā; vismaz divi praktizētāji apgalvoja, ka magnētisma tehniku mācījušies no paša Mesmera.

Lai gan magnētismu reklamēja kā dziedniecisku procedūru, klientu loks nekādā ziņā neaprobežojās ar slimajiem un nespējīgajiem. Tieši otrādi, daudzus seansu apmeklētājus pievilināja metafiziskie secinājumi, kas izrietēja no šīs doktrīnas, – tas, ko M. H. Eibramss nosaucis par tās “dabisko pārdabiskumu”. Radās iespaids, ka dzīvnieciskais magnētisms, kas tik intriģējošā kārtā apvieno okultos spēkus, gaišredzības transu un neredzamus bezsvara fluīdus, pārliecinoši apstiprina, ka eksistē zināma realitāte ārpus jutekļu pasaules, un daudziem tā likās neatvairāma alternatīva pastāvošajam arvien mehānistiskākajam priekšstatam par Visumu.

Politiskie notikumi Lamanša otrā krastā drīz vien sāka mest oficiālu aizdomu ēnu uz visu, kas kaut kādā veidā saistīts ar Franciju; dzīvnieciskajam magnētismam piedevām piemita arī dumpīga radikālisma elements, tāpēc tas strauji zaudēja sekotājus un ap 1794. gadu Anglijā bija jau vairāk vai mazāk izzudis.

Tomēr izrādījās, ka interese par to tikai snauž un nebūt nav mirusi, jo franču magnetizētāja barona Dipotē ierašanās 1836. gadā kļuva par cēloni vienai no skandalozākajām epizodēm šīs prakses vēsturē, cita starpā izpostot arī kāda ievērojama Londonas mediķa akadēmisko karjeru.

Neilgi pirms mesmerista Dipotē ierašanās Džons Eliotsons, tuvs Dikensa, Takerija un Vilkija Kolinsa draugs, kļuva par Londonas Universitātes koledžas Medicīnas katedras vadītāju. Eliotsons bija devis ievērojamu ieguldījumu klīniskajā medicīnā, taču viņš bija pazīstams arī kā viens no “filozofiskākajiem” šīs profesijas pārstāvjiem; aizrāvies ar augstākajiem dzīves un prāta jautājumiem, viņš bieži izpelnījās kolēģu sašutumu par to, ka atbalstīja dažādas neortodoksālas idejas. Viņš, piemēram, bija Londonas Frenoloģijas biedrības prezidents un dibinātājs, un, tā kā šķita, ka frenoloģija zināmā mērā sasaucas ar dzīvniecisko magnētismu, Eliotsons atbraukušo mesmeristu sagaidīja kā radniecīgu dvēseli. Noklausījies barona pirmo publisko priekšlasījumu, Eliotsons viņu uzaicināja sarīkot tālākus demonstrējumus Universitātes koledžas slimnīcas telpās.

Grūti iedomāties nepiemērotāku vietu tamlīdzīgam eksperimentam. 19. gadsimta labdarības slimnīcas atvērtā nodaļa bija pilna ar viegli iespaidojamiem un no palīdzības atkarīgiem pacientiem, un, tā kā Eliotsons neievēroja nevienu pārbaudes kritēriju, ar ko 40 gadus pirms tam nodrošinājās franču komisijas, eksperimentam jau iepriekš bija garantēts maldinoši labvēlīgs iznākums. Sastapušies ar diviem iespaidīgiem praktizētājiem, kuri, domājams, nespēja slēpt savu pārliecinošo optimismu, pacienti paklausīgi (kaut arī neapzināti) izpildīja visu, kas no viņiem tika gaidīts, un tā nu sekoja jau pazīstamie transa, lēkmju un “izdziedēšanas” kumēdiņi. Un, tā kā viena eksperimenta dalībnieka uzvedību neizbēgami redzēja arī visi pārējie nodaļas pacienti, “iztēles” dziednieciskā iedarbība auga ģeometriskā progresijā, līdz ar to nodrošinot simtprocentīgus terapeitiskus panākumus. Līdz ceļojošā magnetizētāja aizbraukšanai Eliotsons jau bija pilnībā pievērsts dzīvnieciskā magnētisma doktrīnai un kļuvis par tās sludinātāju; viņa slimnīcas nodaļās tagad dominēja atdzimušā mesmerisma nekontrolējamā atmosfēra. Nu jau viņš bija atlasījis pulciņu pacientu, kuri bija tik viegli iespaidojami, ka uz viņiem varēja paļauties, kad bija vajadzīgi dramatiski pierādījumi jaunajai ārstēšanas metodei, un drīz vien Eliotsons jau presē reklamēja publisku demonstrējumu seansus, ko rīkoja slimnīcas lekciju auditorijā.

Par šī mesmeriskā kabarē zvaigznēm izvirzījās divas sievietes, māsas Oukijas; dažu turpmāko gadu laikā viņas iemantoja leģendāru reputāciju kā nepārspējami transa iedvešanas objekti. Spriežot pēc visa, kas zināms, viņas cietušas no histērijas ar tendenci uz konvulsijām un, lai gan ievietotas slimnīcā tieši ar šādu diagnozi, pirms tam neapzināti izmantojušas šos pašus simptomus gluži cita tipa iestādē. Toreizējais žurnāla The Lancet redaktora palīgs savos mediķa memuāros ziņoja, ka māsas jau bijušas sava veida slavenības vietējā Vasarsvētku draudzē: tuvējā baznīcā viņu glosolāliskie “iestarpinājumi” pulcējuši apbrīnas pilnu auditoriju. Abu jauno sieviešu karjera ir uzskatāma ilustrācija tam, kā nopietnu personības traucējumu simptomus iespējams ievirzīt vienā gultnē un pēc tam citā – atkarībā no sociālā iedibinājuma, kurā tie izpaužas. Draudzē, kas atzina un augstu vērtēja “runāšanu mēlēs”, māsas savu uzvedību pielāgoja tiktāl, ka kļuva pazīstamas kā “piecdesmitnieku” pravietes, taču nule jaunai mācībai pievērstā medicīnas profesora slimnīcā Eliotsona pozitīvās ievirzīšanas iespaidā viņu repertuārs mainījās, un abas sievietes atrada jaunas izpaušanās iespējas jau kā mesmeristu šamanes.

Skandalozā ālēšanās nu bija sasniegusi tādu stadiju, ka koledžas padome to vairs nevarēja ignorēt, un Eliotsonam tika stingri pieprasīts nepiedienīgos demonstrējumus pārtraukt. Viņš šo prasību ar sašutumu noraidīja un paziņoja, ka viņi ar Mesmeru atklājuši jaunu dabas spēku un ka, demonstrējot tā ietekmi izglītotajai publikai, viņš piedāvā iespēju izmantot varenu cilvēces atjaunošanās mašīnu, ko “nozīmes un jaudas ziņā var salīdzināt vienīgi ar tvaika dzinēju”. Tomēr koledžas vadība kategoriski palika pie sava, un Eliotsons, dziļi aizvainots savās labākajās jūtās, iesniedza atlūgumu. Tomēr viņš turpināja strādāt savā visnotaļ ienesīgajā privātpraksē un, atbrīvojies no universitātes birokrātijas uzspiestajiem žņaugiem, līdztekus tradicionālajai medicīnai piekopa arī magnētismu. Dažus gadus pēc aiziešanas no koledžas viņš kļuva par radniecīgajām frenoloģijas un mesmerisma tēmām veltīta žurnāla The Zoist dibinātāju, redaktoru un rakstu autoru. Gluži dabiski, ka liela daļa redakcijas materiāla bija ziņojumi par veiksmīgiem magnētiskās dziedniecības gadījumiem, kā arī frenoloģiskiem iespaidīgu galvaskausu aprakstiem. Tomēr žurnālam nepārprotami bija raksturīga arī iestāšanās par liberālām idejām – cietumu reformu, nāvessoda atcelšanu, strādnieku izglītošanu un citām.

Lai gan Eliotsons bija zaudējis savu augsto krēslu, viņš vēl joprojām baudīja pārticīgu profesionālo dzīvi un plaša jūsmīgu un sirsnīgu draugu loka atbalstu. Līdz 19. gadsimta 50. gadu sākumam viņa vārds bija tikpat kā sinonīms visam britu mesmerismam, un visu aktīvo mūžu viņš turpināja arī atbalstīt tā fenomenu oriģinālo “magnētisko” interpretāciju.

Deviņpadsmitā gadsimta 40. gadu sākumā, kad Džeimss Breids Mančestrā sāka iedziļināties magnētisma mācībā, starp magnētisko fluīdu piekritējiem un skeptiķiem, kas demonstrējumos vērojamos fenomenus izvēlējās izskaidrot ar iespaidojamo pacienta iztēli, valdīja aptuveni līdzvērtīgs spēku samērs.

1841. gadā, pateicoties novērojumiem savā otrajā dzīvnieciskā magnētisma seansa apmeklējumā, Breids būtībā izjauca šo sastingumu, jo redzētais viņam ļāva pirmo reizi kaut cik racionālā veidā izskaidrot eksperimenta dalībnieka ieguldījumu. Breids pamanīja, ka transam pakļautais cilvēks nekad nespēj atvērt acis, un tas viņu noveda pie pārliecības, ka transu izraisa parādība, ko viņš aprakstīja kā operatora veicinātā nekustīgā skatiena izraisītu neiromuskulāru spēku izsīkumu. Lai savas aizdomas apstiprinātu, Breids vēlāk mājās lūdza kādu draugu zināmu laiku nemirkšķinot vērties uz vīna pudeles kakliņu, novietotu, kā viņš teica, “tik lielā mērā augstāk par viņu, lai tas prasītu ievērojamu okulomotoro muskuļu piepūli”. Rezultātu Breids aprakstīja šādi:

Pēc trim minūtēm viņa plakstiņi aizvērās, galva ļengani nokārās, bet seja bija mazliet krampjaini savilkta. Viņš novaidējās un acumirklī iegrima dziļā miegā; elpošana kļuva lēna, dziļa un gārdzoša. Vienlaikus viņa labā plauksta un roka veica viegli konvulsīvas kustības.

Šo eksperimentu Breids atkārtoja ar savu sievu un kalpotāju un, ik reizi novērojis vienus un tos pašus rezultātus, jutās pārliecināts, ka sekmīgi atklājis mesmeriskā procesa noslēpumu. Viņš jau pirms tam zināja, ka tam nav nekāda sakara ar magnētismu, bet tagad viņa piedāvātais izskaidrojums bija krietni konkrētāks nekā tradicionālā “iztēles” teorija. Visus šos fenomenus, Breids apgalvoja, var izskaidrot ar neiroloģisku reakciju, ko izraisa “nekustīgs skatiens, absolūts ķermeņa miera stāvoklis, koncentrēta uzmanība un vienlaicīgi ar šo koncentrēšanos apspiesti elpošanas procesi”.

Breida formulētais “nervozā miega” jeb hipnotisma jēdziens bija smags trieciens pseidozinātniskajai dzīvnieciskā magnētisma teorijai, bet vienlaikus arī piedāvāja pārliecinošāku alternatīvu skaidrojumu. Un tomēr ir viegli pārvērtēt Breida intelektuālo sasniegumu, pareizāk sakot, ir viegli novērtēt par zemu to, kādā mērā Breidu paralizēja viņa paša aizspriedumi. Problēma ir tāda, ka, runājot par pagātnē radušos apzīmējumu, ar kādu zināms jēdziens pazīstams mūsdienās, ir liels kārdinājums iztēloties, ka termina radītāja izpratne sakrīt ar mūsējo un ka Breids bijis mūsdienīgs psihologs, kurš neatzīts dzīvojis ilgi pirms sava laika – gluži kā jeņķis karaļa Artura galmā.

Patiesībā, lai gan Breids devis nozīmīgu ieguldījumu, liekot uzsvaru uz pacienta nervu sistēmas stāvokli, nevis pārdabiskiem spēkiem, ar ko apveltīts magnetizētājs, viņš tomēr gandrīz visādā ziņā izrādījies tikpat lētticīgs kā paša kritizētie mesmeristi.

Teiksim, tiklīdz Breids bija atklājis, cik viegli izraisīt hipnotisko transu, veroties uz pudeles kakliņu un tamlīdzīgiem objektiem, viņš uzreiz iztēlojās gandrīz neierobežotas terapeitiskās iedarbības iespējas. Gandrīz divas trešdaļas no Breida pirmās grāmatas, kas atnesa viņam slavu, aizpildītas ar gluži neticamiem “nervozā miega” iespaidā panāktas izdziedēšanas aprakstiem.

Skepse, ar kādu viņš sākotnēji pievērsās šai tēmai, liekas izkūpējusi kā dūmi. Lūk, kā Breids apraksta savu pieredzi ar pacientu, kas nedzirdīgs no dzimšanas:

Līdz šim tika uzskatīts, ka palīdzība šādiem pacientiem ir ārpus cilvēka iespēju robežām. Orgānu bojājums, kas apstiprinājies līķa sekcijā, bija pietiekams iemesls secinājumam, ka šādiem gadījumiem būtu neiespējami atrast kādu ārstniecisku līdzekli.

Lai arī pilnībā apzinājos šīs patoloģiskās grūtības, es tomēr biju noskaņots izmēģināt neirohipnotisma iedarbību uz konģenitāliem kurlmēmajiem, zinādams, ka tas norisinātos pilnīgi droši, nesagādājot pacientiem sāpes vai neērtības.

Savām acīm pieredzējis tā neparasto spēju vairot dzirdes nerva uzbudināmību, es nezaudēju cerību, ka, šādi paaugstinot nervu jutīgumu, izdotos tos novest līdz zināmai skaņu uztveres spējai, kas kompensētu dzirdes orgāna fizisko nepilnību. Pirmā izmēģinājuma rezultāti pārspēja manas optimistiskākās prognozes un mudināja neatlaisties, un tā iznākumā es neesmu sastapies tikpat kā ne ar vienu konģenitāla kurluma gadījumu, kad man nebūtu izdevies panākt, ka pacients kaut kādā mērā iegūst dzirdes spēju.

Ar entuziasmu Breids nešķirojot uzskaita vairāk nekā 50 slimības vēstures, no hemiplēģijas un skoliozes līdz ankilozējošam spondilartrītam un epilepsijai, un gandrīz visos gadījumos viņš ziņo, ka izdevies panākt acīmredzamu uzlabojumu. Pat visdedzīgākajam hipnotisma piekritējam būtu grūti bez mazākajām šaubām pieņemt Breida apgalvojumus.

Taisnību sakot, jo tālāk šo grāmatu lasām, jo vairāk sāk likties, ka ārsta iztēle te ir tikpat svarīga kā reālais iznākums. Tā visādā ziņā šķiet attiecībā uz dažiem citiem fenomeniem, ko hipnotisms it kā uzskatāmi apliecinājis. Pēc visa spriežot, Breids, tāpat kā viņa Londonas kolēģis Eliotsons, bijis kaismīgs frenoloģijas piekritējs. Tiklīdz viņš bija iemācījies kontrolēt hipnotisko stāvokli, tā sāka to izmantot, lai pierādītu Galla un Špurcheima agrāk aprakstīto smadzeņu orgānu eksistenci.

Breids ar gandarījumu konstatēja, ka, pieskāries dažādiem nohipnotizētas pacientes galvaskausa punktiem, viņš var novērot uzvedību, kas atbilst funkcijām, kādas pilda attiecīgais orgāns, kurš tobrīd it kā atrodas zem magnetizētāja pirksta.

S. jaunkundze, kurai nebija nekādu zināšanu par hipnotismu vai frenoloģiju, apsēdās un jau pēc dažām minūtēm ne tikai neapšaubāmi nonāca hipnozes varā, bet arī nodemonstrēja vienu no skaistākajiem frenoloģiskās ietekmēšanas paraugiem hipnozes laikā.

Tiklīdz hipnotizētājs pieskārās godbijības orgānam, viņas vaibsti pieņēma tieši šīm jūtām raksturīgo izteiksmi. Viņa salika rokas kā lūgšanā. Viņa noslīga ceļos dievbijīgas pielūgsmes pozā. Ja piedevām vēl tika aizskarts cerību orgāns, sejas vaibsti ieguva apgaismotu izteiksmi un viņa staroja kā garīgā ekstāzē. Ja kontakta punktus mainīja, pieskaroties nelokāmības orgānam, jaunā sieviete tūlīt piecēlās kājās un ieņēma izaicinājuma un nepakļāvības stāju.

Viens pieskāriens pašcieņas orgānam, un S. jaunkundze ašā gaitā šaudījās pa istabu ar vislielāko pārliecību par pašas svarīgumu. Pietika iedarbināt piesavināšanās kāri, un viņa sāka bez kautrēšanās visu ko čiept. Taču, tiklīdz hipnotizētājs sāka stimulēt jaunkundzes sirdsapziņu, viņa nekavējoties atdeva nozagtās mantas.

Viņas filoproģenitivitāte – mīlestība pret saviem bērniem – bija apbrīnas vērta.

Un tā tālāk, lappusi pēc lappuses. Eksperimentu rezultāti ir tik dīvaini un tik nepārprotami šaubīgi, ka nesamērīgais pedantisms, ar kādu Breids meklēja novērotajām parādībām neiroloģisku izskaidrojumu, liekas vēl jo uzkrītošāks.

Viņš, piemēram, zināja, ka skalpu inervē, tas ir, anatomiski apgādā, piektais galvaskausa nervs, un atzina, ka neviena no tā šķiedrām nesniedzas taisnā ceļā cauri galvaskausam uz galvas smadzenēm. Un tomēr, viņaprāt, bija pilnīgs pamats uzskatīt, ka

ar laiku atklāsies, ka skalpa nervu izvietojums ir daudz smalkāks un skaistāk izkārtots, nekā mēs to šodien iztēlojamies. Un izrādīsies, ka ikvienas šķiedras cerebrālais gals ir savienots ar vienas vienīgas šķiedras perifērisko galu. Un šis perifēriskais gals ir saistīts ar vienu vienīgu punktu galvas vai muguras smadzenēs.

Lai cik atjautīga būtu šī barokālā shēma – un varbūt gribētos atzīmēt, ka tā ir zināma priekšvēstnese mūsdienu priekšstatiem par ķermeņa virsmas projekcijām uz smadzeņu krokām –, kā Breida aprakstītās neticamās uzvedības izskaidrojums tā tomēr ir pilnīgs absurds.

Un tomēr vismaz divi Breida laikabiedri šajās frenohipnotiskajās ākstībās saskatīja kaut ko neaizstājami vērtīgu. Taču tam, ko viņi tajā visā ieraudzīja, nav itin nekāda sakara ar frenoloģiju vai dziedniecību.

Breida “hipnoze”, kas tagad bija atbrīvota no agrākajām magnētisma pretenzijām, šķiet, šiem vērotājiem atklājusi kaut ko interesantu par nervu sistēmas funkcijām. Kaut ko tādu, par ko tolaik bija papilnam netiešas informācijas, taču trūka eksperimentāli atkārtojamu faktu.

Bendžamins Kārpenters, viens no ievērojamākajiem 19. gadsimta fiziologiem un Londonas Universitātes koledžas profesors, apgalvoja, ka Breida pētījumi par to, ko viņš, t.i., Kārpenters, dēvēja par smadzeņu refleksīvajām funkcijām, ļāvuši uzzināt tik daudz jauna kā neviens cits no līdzšinējiem izmēģinājumiem. Tāpat uzskatīja Tomass Leikoks, Edinburgas Universitātes medicīnas profesors un neirologa Džona Hjūlingsa Džeksona skolotājs Jorkas Medicīnas skolā; tiesa gan, Leikoku mazliet vairāk nodarbināja centieni pierādīt, ka tieši viņš, nevis Kārpenters pirmais identificējis refleksīvu procesu eksistenci augstāk par muguras smadzenēm.

Taču ko īsti šie vīri domāja, piesaucot smadzeņu refleksīvās funkcijas, un kādā veidā Breida veikums viņiem palīdzēja gūt lielāku skaidrību par tām? Viņi runāja par samērā miglaini definēto darbības un izziņas procesu sfēru, kas atrodas kaut kur starp neapstrīdami automātisko un nepārprotami apzināto. Citiem vārdiem izsakoties, starp darbībām, pār kurām cilvēkam nav apzinātas kontroles, un tām darbībām un kognitīvajiem procesiem, kuriem absolūti nepieciešama apziņas eksistence.

Vienlaikus valdīja vispārpieņemts uzskats (un ne tikai starp fiziologiem), ka starp šīm divām acīmredzami nošķirtajām cilvēka uzvedības zonām atrodas arī visai plaša teritorija, kurā nav tik vienkārši noteikt kādas konkrētas darbības vai izziņas procesa precīzo identitāti. Piemēram, mēs visi zinām, ka brīžos, kad pamats zem kājām ir nelīdzens un nedrošs, mums jāvelta visa uzmanība tieši staigāšanas aktam. Taču, ja iet ir viegli un mūsu uzmanību novērš interesanta saruna, mēs varam spert soļus nedomājot un būt droši, ka kājas pašas par sevi parūpēsies. Skaņdarba nošu apguve monopolizē uzmanību, kamēr mēs to vēl tikai apgūstam, taču, kad aplikatūra ir iegaumēta, mēs spējam spēlēt melodiju, domās kavējoties pavisam citur – piemēram, cenšoties iztēloties, cik lielu honorāru varam pieprasīt par priekšnesumu.

Tas pats princips attiecas uz uztveri. Mēs visi zinām, ka neuzmanība ir vairāk šķietama nekā reāla un ka, ja vien mēs tiekam pareizajā veidā uzvedināti vai saņemam pareizo mājienu, bieži vien pārsteigti atceramies, ko esam redzējuši, kamēr mūsu uzmanība bija it kā pievērsta kam citam. Tāpat katram pazīstama tā visai satraucošā sajūta, kad cilvēks, kura prātu nodarbina kāda problēma, atgriežas mājās un neatceras nevienu epizodi no ceļa, ko mērojis, – līdz brīdim, kad viņam to kaut kā atgādina. Leikoks un Kārpenters īpaši uzsvēra neapzināto atmiņu, šo tik pazīstamo situāciju, kad izdodas bez mazākās piepūles atcerēties kādu aizmirstu vārdu, kaut arī pirms tam vairākas stundas pavadītas, saspringti cenšoties to atminēties. Un Kārpenters savās grāmatās apraksta daudzus gadījumus, kad pēc pamošanās izdevies atrisināt problēmas, kas pirms gulētiešanas likušās nepieveicamas. Leikoks un Kārpenters apgalvoja, ka šie fakti atklāj fundamentālus principus, pēc kādiem organizēta prāta darbība. Abi zinātnieki citē vienu un to pašu sera Viljama Hamiltona rindkopu, kas atbalsta šo pieņēmumu. Lūk, ko Hamiltons rakstīja 1842. gadā:

Tas, ko mēs apzināmies, ir būvēts no tā, ko neapzināmies. Patiesībā visas mūsu zināšanas sastāv no nezināmā un neizzināmā. Ir daudz lietu, kuras mēs nedz zinām, nedz arī varam zināt pašas par sevi, bet kuras sevi atklāj netieši, ar savas kognitīvās iedarbības starpniecību. Šādi mēs tiekam piespiesti atzīt par prāta modifikācijām to, kas nav apziņas fenomeni.

Nebūt nepretendējot uz šīs atziņas oriģinalitāti, sers Viljams Hamiltons norādīja, ka galvenie nopelni tajā pieder Leibnicam, tomēr atzīmēja, ka Leibnics savas doktrīnas izklāstā lietojis neveiksmīgi izvēlētus apzīmējumus. Lietojot tādus terminus kā “neskaidras reprezentācijas”, “neuztveramas idejas” vai “petite perceptions” (sīki uztvērumi), Leibnics, pēc Hamiltona domām, pārkāpj valodas universālās iezīmes. “Jo uztvērums, ideja un reprezentācija,” viņš rakstīja, “ir pilnībā saistīti ar apziņas jēdzienu.” Ne obligāti, iebilda Džons Stjuarts Mills. Darbā “Sera Viljama Hamiltona filozofijas pētījums” viņš norādīja, ka šo šķietamo pretrunu iespējams atrisināt citādi. Mills raksta:

Ja atzīstam to, ko fizioloģijas zinātne mums parāda kā arvien ticamāku, proti, ka mūsu mentālo jūtu, tāpat kā mūsu sajūtu, fiziskais priekšnoteikums ir īpašs nervu stāvoklis, tad liekas pilnībā ticami, ka šķietami apspiestie asociāciju ķēdes posmi tādi patiešām arī ir. Tiktāl, ka tie nav pat acumirklīgi sajūtami. Cēloņu un seku ķēde tiek turpināta tikai fiziski, vienam organiskajam nervu stāvoklim nomainot otru tik strauji, ka katram no tiem atbilstošais apziņas stāvoklis netiek izraisīts.

Ar to es negribu sacīt, ka Leikoks vai Kārpenters tiešā veidā iespaidojušies no Hamiltona vai Milla, lai gan kā viens, tā otrs citē abus filozofus. Taču domāju, ka Hamiltons un Mills pamudināja Leikoku un Kārpenteru uzstāt, ka nepieciešams atzīt galvas smadzeņu procesus, kas analogi muguras smadzeņu automātiskajiem refleksiem. Kārpenters to sauca par neapzināto cerebrāciju, turpretim Leikoks palika pie frāzes, no kuras, kā viņš apgalvoja, dzimusi pati ideja, t.i., “smadzeņu refleksīvās funkcijas”.

Iemesls, kāpēc gan Kārpenters, gan Leikoks, neraugoties uz visām frenoloģiskajām pārmērībām, uzsver Breida darba nozīmīgumu, ir tāds, ka hipnotiskais transs viņu izpratnē padarīja uzskatāmu šo neapzināto procesu darbību. Mākslīgi paralizējot cilvēka gribu, radās iespēja ērti aplūkot plašu automātisku darbību slāni – vismaz tā viņi apgalvoja.

Taisnību sakot, ir grūti spriest, kādā mērā Breida ieguldījums tiešām iespaidojis gala iznākumu. Leikoks pirmās atsauces uz smadzeņu refleksīvajām funkcijām publicēja jau gadu pirms Breida Mančestrā vērotā magnētisma paraugdemonstrējuma. Un, lai gan Kārpenters savas “Vispārīgās fizioloģijas” vēlākajos izdevumos arvien biežāk atsaucas uz hipnozes lomu, arī pirms tam viņam bija pamats domāt, ka smadzeņu neiroloģiskās funkcijas neaprobežojas ar apziņu vai apzinātu darbību un ka, neraugoties uz daudziem virspusīgiem vērojumiem, kas vedina domāt pretēji, tās saglabā arī plašu automātisko darbību repertuāru.

Ar pašu pārliecinošāko argumentu par labu šai idejai Tomass Leikoks bija sastapies jau studiju gados Vācijā. Turpmākajās publikācijās viņš atzina, ka ietekmējies no bioloģijas teorētiķu grupas, kas bija pazīstama ar nosaukumu Naturphilosophes; šie zinātnieki apgalvoja, ka mugurkaulnieku nervu sistēmas uzbūve ir mantota no tālu senču prototipa, kurā noteikts homologu moduļu kopums bija izvietots lineārā virknē no viena ķermeņa gala līdz otram. Saskaņā ar šo teoriju minētā – visnotaļ hipotētiskā – senča centrālā nervu sistēma sastāvējusi no identisku segmentu rindas un sākotnēji starp ķermeņa priekšgala un pakaļgala segmentiem nav pastāvējusi nekāda redzama atšķirība. Taču, attīstoties maņām, kas specializējušās attālinātu norišu konstatēšanai, – acīm, ausīm un ožas orgāniem –, sākās process, ko sauc par cefalizāciju, un pamazām izveidojās kaut kas līdzīgs atpazīstamai galvai. Tālāk pirmie 10 centrālās nervu sistēmas segmenti palielinājās un apvienojās, izveidojot galvas smadzenes; tās atšķīrās no muguras smadzenēm, kas saglabāja no senčiem mantoto segmentu savirknējuma principu. Šī teorija apgalvo, ka atbilstoši diferencējušās neiroloģiskās funkcijas. Muguras smadzenes turpināja nodrošināt automātiskus refleksus, atsaucoties uz lokāliem stimuliem, bet galvas smadzenes, kas tagad saņēma informāciju par attālākām norisēm, pārņēma savā ziņā vispārējo kontroli un sāka funkcionēt kā vadības modulis.

Tomēr, lai gan galvas smadzenes arvien lielākā mērā uzņēmās atbildību par apsvērtu rīcību, fakts, ka tās attīstījušās no nervu segmentiem jeb ganglijiem, kas savulaik ne ar ko neatšķīrās no tiem, kuri veido muguras smadzenes, nozīmēja, ka tās saglabājušas zināmu automātisko darbību repertuāru, ko vēl vajag atklāt. Tieši šīs teorijas iespaidā Leikoks 1844. gadā Jorkā uzrunāja Britu zinātnes veicināšanas biedrības konferenci.

Pagājuši četri gadi, kopš es publicēju savu viedokli, ka, lai arī galvas smadzenes ir apziņas orgāns, tās tomēr pakļautas arī refleksīvās darbības likumiem. Pie šādām domām es nonācu, sekojot vispārīgajam principam, ka galvas smadzeņu ganglijiem, kuri ir muguras smadzeņu turpinājums, savā reakcijā uz attālinātām darbībām jābūt pakļautiem likumiem, kas identiski muguras smadzeņu ganglijus un pie zemākajiem dzīvniekiem sastopamos analogus regulējošajiem likumiem.

Rūpīgi lasot Leikoka darbu “Prāts un smadzenes”, kas sarakstīts 1860. gadā, neilgi pirms zinātnieka nāves, kļūst skaidrs, cik lielā mērā viņš iespaidojies no vācu “dabas filozofiem”. Taču viņu ietekmēja arī mesmerisma liecības. Nepublicētā manuskriptā, kas tagad glabājas Edinburgas Universitātes bibliotēkā, Leikoks atstāsta, ko pirms daudziem gadiem pieredzējis Londonā, kad demonstrējumā vērojis Eliotsona skandalozi slaveno māsu Oukiju dīvainos automātismus. Sekojot agrākajai padziļinātajai saskarsmei ar vācu filozofisko bioloģiju, mesmerisma seansos redzētais Leikoku pamudināja uz visu mūžu pievērsties neskaidrajai valstībai starp diviem skaidri izteiktiem uzvedības tipiem – neapstrīdami automātisko un nepārprotami apzināto.

Tomēr ortodoksālās neiroloģijas skatījumā šāda valstība vispār neeksistēja. Tieši pretēji, galvas smadzeņu funkcijas nekādā gadījumā nedrīkstēja jaukt ar muguras smadzeņu uzdevumiem. Teiksim, citējot vienu no britu neirofizioloģijas celmlaužiem Māršalu Holu,

cerebrālās sistēmas [t.i., galvas smadzeņu] funkcijas ir sajūtas, uztvere, spriestspēja, griba un apzinātas kustības. Pašas galvas smadzenes var uzskatīt par prāta orgānu. Tas ir orgāns, kurā mājo un, tā sakot, tronī sēž psihe. Visas to funkcijas ir stingri psihiskas. Tām visām nepieciešama apziņa. Sajūtu bez apziņas nākas uzskatīt par neapstrīdamu pretrunu. Cik atšķirīgas no manis nule uzskaitītajām gan ir funkcijas, kas piederīgas īstenajai muguras nervu sistēmai! Te nav ne sajūtu, ne gribas, ne apziņas – vispār itin nekā psihiska.

Hola secinājumu pamatā bija viņa eksperimenti ar dzīvniekiem: tajos viņš iznīcināja galvas smadzenes, atstājot muguras smadzenes izolētas, taču neskartas. Dzīvniekiem, kuri šīs manipulācijas izturēja un izdzīvoja, saglabājās plašs muskuļu reakciju repertuārs. Turpretī jebkāda sarežģītāka, apzināta uzvedība pilnībā izzuda.

Taču ne jau tikai eksperimentu rezultāti Holu mudināja tik stingri un kategoriski nošķirt muguras un galvas smadzeņu funkcijas. Būdams dievbijīgs kristietis, kurš neizgāja no mājas bez Bībeles, Hols ļoti vēlējās skaidri definēt nervu sistēmas apgabalu, kurā nemirstīgā dvēsele, brutālā materiālisma neaptraipīta, baudītu neapstrīdētu suverenitāti. Tāpat kā Dekarts gandrīz 200 gadus pirms viņa, arī Hols bija gatavs piekāpties un atdot plašu teritoriju cilvēka ķermeņa mehānismam, apmaiņai pret to iegūstot miera līgumu, kas atzītu dvēseles un smadzeņu lokālo suverenitāti. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Dekartam dvēsele bija iespiesta diezgan šaurajās čiekurveida dziedzera telpās, bet Hols savam gara monarham piedāvāja plašus un ērti mēbelētus apartamentus – visas galvas smadzenes.

100 gadus pirms Hola šo kartēzisko miera līgumu jau bija pārkāpis Lametrī, paziņojot, ka cilvēks vispār ir caur un cauri tikai mašīna, kas ne ar ko neatšķiras no franču rotaļlietu izgudrotāja Vokansona būvētajiem automātiem. Un, lai gan šis nekaunīgais “anšlusa” mēģinājums tika atvairīts, robežu starp galvas un muguras smadzeņu valstībām vajadzēja modri sargāt. Tā nu, kad Leikoks un Kārpenters tik lielu galvaskausa satura daļu bija atvēlējuši refleksīvām darbībām, gluži saprotamā kārtā ne viens vien juta, ka apdraudēta ne tikai cilvēka brīvā griba un suverenitāte, bet arī viņa dievišķā izcelsme.

Taču Kārpenteram, kurš bija tikpat dievbijīgs kā Māršals Hols, nebija nekādu problēmu atzīt, ka eksistē, kā viņš to nosauca, neapzinātā cerebrācija, šādi ielaižot mehānismu pašā galvaskausa iekšpusē. Pierādījumi par labu šādam solim nu jau bija neapstrīdami – jo īpaši kopš brīža, kad uz to tik nepārprotami bija norādījis Breida darbs. Turklāt Kārpentera izpratnē cilvēka griba var atļauties atpirkties no mehānisma teritoriālajām pretenzijām ar dažiem ganglijiem. Būtībā Kārpenters, piekrītot paplašināt automātisma valstību, lai nodrošinātu gribas suverenitāti, izdarīja to pašu, ko savulaik Anrī IV, kurš atzina, ka Parīze esot vienas katoļu mises vērta.

Paradoksālā kārtā Kārpenters savus argumentus par labu galvas smadzeņu refleksīvajām funkcijām no jauna apstiprināja tieši brīdī, kad mehānisma teorija devās jaunā uzbrukumā. Savas “Cilvēka fizioloģijas” ceturtā izdevuma priekšvārdā viņš iekļāva īsu pārskatu par T. H. Hakslija neseno lekciju Dublinas Britu biedrībā.

Rakstā, kas tagad pazīstams ar nosaukumu “Dzīvnieki ir automāti”, Hakslijs apgalvoja, ka arī cilvēks nav nekas vairāk kā sarežģītāks un ar daudzpusīgākām spējām apveltīts automāts. Hakslijs paziņoja:

Sajūta, ko mēs saucam par gribēšanu (volition), nav gribas diktēta akta cēlonis, bet gan vienkārši simbols tā smadzeņu apgabala apziņā, kas ir attiecīgās rīcības tiešais izraisītājs, – tāpat kā tvaika lokomotīves svilpe, kas signalizē, taču neizraisa dzinēja iedarbošanos.

Lai pamatotu savu apgalvojumu, Hakslijs atsaucās uz daudzajām automātiskajām cilvēka reakcijām, tajā skaitā tām, kas vērojamas hipnozes iespaidā. Taču Kārpenters norādīja, ka tieši tas arī bijis jāpierāda. Fakts, ka hipnoze cilvēka uzvedībā ļauj ieraudzīt tik daudz automātisma, viņaprāt, pierāda, cik ļoti svarīga ir griba.

Kārpentera izpratnē hipnotisms uz laiku aptur gribas darbību un tieši šīs cilvēka spējas trūkums padara tās lomu vēl jo uzkrītošāku:

Mūsu prāta darbību, ciktāl tā norisinās bez gribas iejaukšanās, tik tiešām var uzskatīt par smadzeņu funkciju. No otras puses, gribas spēja kontrolēt domu virzienu un sajūtu motivējošo spēku liecina par jaunu, neatkarīgu spēku, kas var vai nu pretoties automātiskajām tendencēm, vai atbalstīt tās un kas, pastāvīgi likts lietā, tiecas piešķirt ego rīcības brīvību.

Pretēji Māršalam Holam, kurš uzskatīja, ka gribas garīgās neatkarības statusu var nodrošināt, vienīgi nospraužot automātisma darbības jomas robežas, tā sakot, nervu sistēmas pagrabstāvā, muguras smadzenēs, Kārpenters bija pārliecināts, ka to pašu teoloģisko rezultātu var panākt par relatīvi pieticīgu cenu – atzīstot ne tikai muguras, bet arī galvas smadzeņu automātisko funkciju eksistenci. Tomēr būtu kļūda sacīt, ka Kārpenters vienkārši piekāpies, atzīstot neapzinātās cerebrācijas eksistenci. Viņš šo procesu uzskatīja par funkciju, kas arī pati par sevi ir visai interesanta. Attiecībā uz gribas kustībām tā viņam parādīja, cik daudz automātiskas koordinācijas ir arī katrā apzinātā aktā. Lūk, kā viņš par to rakstīja 1876. gadā:

Pat pilnībā gribas diktētu kustību gadījumā griba šo rezultātu nerada tiešā veidā. Griba, tā sakot, spēlē automātisko aparātu, ar kura palīdzību tiek “iedarbināta” nepieciešamā neiromuskulārā kombinācija.

Katram no šiem aktiem nepieciešama liela muskuļu kustību skaita saskaņošana. Šīs kustību kombinācijas ir tik sarežģītas, ka pat profesionāls anatoms nespētu precīzi pateikt, kādā stāvoklī atrodas katrs no muskuļiem, kas iesaistīti noteiktas muzikālas nots radīšanā vai noteiktas zilbes izrunāšanā. Mēs vienkārši iedomājamies toni vai zilbi, ko vēlamies izteikt, sakām savai automātiskajai patībai – izdari to, un labi apmācītais automāts mūsu rīkojumu izpilda. Mūsu griba nav vis iedarbināt to vai citu muskuli, bet gan panākt zināmu iepriekš iedomātu rezultātu.

Šī rindkopa būtībā ir izcilā angļu neirologa Džona Hjūlingsa Džeksona slavenās doktrīnas pārfrāzējums. Viņš rakstīja, ka smadzeņu garozā pārstāvētas kustības, nevis muskuļi, t.i., mēs iedomājamies kādu ideju un iedarbinām savu automātisko patību.

Normālos apstākļos šī automātiskā patība, pēc dabas neapzināta un refleksīva, pilnībā izpilda gribas dotos norādījumus. Taču, kā Kārpenters rakstīja “Cilvēka fizioloģijas” 1852. gada izdevumā,

šajos stāvokļos, kuros gribas virzošais spēks ir apturēts (un viens no tiem ir hipnoze), darbību, kas tiek veikta, nosaka kāda dominējošā ideja, kura attiecīgajā brīdī pilnībā pārņēmusi prātu savā varā.

Citiem vārdiem, kad hipnozes iespaidā vājināta tai pakļautā cilvēka griba, smadzeņu automātiskais aparāts, ko hipnotiskais efekts neskar, nonāk seansa vadītāja pārziņā, un viņam tagad ir vara diktēt iespaidotā subjekta darbības un uztvērumus.

Ne Kārpenters, ne Leikoks neizrādīja nekādu interesi par neiroloģisko mehānismu, ar kura palīdzību hipnoze panākusi šo paklausības stāvokli. Viņu izpratnē hipnoze, lai kā arī tā darbotos, ir tikai izdevīgi reversīva tehnika, ar kuras palīdzību var mazināt apziņas suverenitāti un uzskatāmi parādīt to, par ko savulaik bija aizdomas Hamiltonam un Millam, proti, ka par lielu daļu savu kognitīvo un biheiviorālo spēju cilvēkam jāpateicas zināmai “automātiskai patībai”, kuras eksistenci viņš neapzinās un pār kuru viņam ir visai maz kontroles.

Diemžēl hipnozes lomu šī visnotaļ palīdzīgā zemapziņas priekšstata izveidē aizēnojis tās ieguldījums daudz plašāk pazīstamās Freida bezapziņas tapšanā. Patiesībā mūsdienu priekšstats par cilvēka psihes neapzināto daļu tiek tik lielā mērā tāpatīgots ar psihoanalīzes teorijā izmantoto jēdzienu, ka par nosacīto slavu, ko šodien bauda Mesmers un viņa sekotāji, gandrīz pilnībā jāpateicas faktam, ka viņi tiek uzlūkoti par Freida priekšgājējiem.

Lai gan starp abiem priekšstatiem pastāv acīmredzama līdzība, 19. gadsimta vidus britu psihologu formulētais neapzinātā psihes līmeņa jēdziens būtiski atšķiras no Freida definētā viņa darbības vēlīnajā posmā. Psihoanalīzes teorijā bezapziņa pilda gandrīz tikai aiztures funkciju, aktīvi liedzot savam mentālajam saturam iekļūt cilvēka apziņā. Pateicoties šim apspiešanas mehānismam, ko Freids pielīdzina kontrolējošās sabiedrības līdziniekam psihē, cilvēks tiek atbrīvots no zināmām domām, kas apzinātā formā varētu apgrūtināt pilnvērtīgu iesaistīšanos sociālajā dzīvē.

Atšķirībā no šīs interpretācijas, kurā bezapziņai atvēlēta izteikta sargājoša funkcija, Hamiltona, Leikoka un Kārpentera neapzinātā psihe darbojas visnotaļ produktīvi, aktīvi ģenerējot procesus, kas būtiski nepieciešami atmiņai, uztverei un uzvedībai. Tās saturam nevar piekļūt ne jau tāpēc, ka tas (kā psihoanalīzes teorijā) glabātos stingrā preventīvā ieslodzījumā, bet gan daudz interesantāka iemesla dēļ – tāpēc, ka efektīvai izziņas un uzvedības realizēšanai nav nepieciešama vispārēja procesu apzināšanās. Tieši otrādi, lai apziņa varētu pildīt tos psiholoģiskos pienākumus, kam tā vislabāk piemērota, ir tikai lietderīgi uzticēt lielu daļu psihiskās darbības automātiskajai kontrolei: ja situācija prasīs pieņemt svarīgu vadošu lēmumu, zemapziņa netraucēti novadīs nepieciešamo informāciju līdz apziņai.

Aplūkota šādā gaismā, Kārpentera un Leikoka iztēlotā zemapziņa jau priekšvēsta tās lomu 20. gadsimta beigu psiholoģijā, un man ir aizdomas, ka, ja savulaik nebijis ilgstošā biheiviorisma diktētā sausuma perioda, nebūtu vajadzīga intelektuāla revolūcija, lai iestātos kognitīvās psiholoģijas laikmets.

Taču tā nu tas bija: 19. gadsimta beigās zinātnes aprindas kļuva arvien nedraudzīgākas pret izskaidrojumiem, kas atsaucās uz publiski nenovērojamiem psihiskiem procesiem. Pietika ar pašu cilvēka apziņu, kura pēc definīcijas ir tik nelabojami personīga, bet priekšstats par mentālu procesu, kas piedevām vēl ir subjektīvi nepieejams, daudziem psihologiem šķita ačgārns un nepalīdzīgs. Rezultātā nežēlastībā krita pats prāta jēdziens, un tā vietu ieņēma eksperimentāli “uzvedības” pētījumi. Psihologi ņēmās iedziļināties attiecībās starp mērāmiem stimuliem un kvantificējamām reakcijām un sargāja savu zinātnisko šķīstumu, atturoties no pieņēmumiem par psihiskajiem procesiem, kas iejaucas šajās norisēs.

Jaunajam režīmam tika dots biheiviorisma vārds, un turpmākos 30 gadus jebkādas skaidrojošas atsauces uz “prātu” tika uzskatītas par akadēmiski aizdomīgām. Tāda veida runām bija jāpaliek zinātniski nošķirtās psihoterapeitu kopienas robežās; tā rezultātā priekšstats par neapzināto psihi iemantoja gandrīz tīri freidisku nokrāsu, un hipnotisma veicinošā loma alternatīvās versijas atklāšanā tika aizmirsta.

Alternatīvās, nefreidiskās zemapziņas atdzimšana sākās 20. gadsimta 50. gados, kad šī jēdziena rekonstrukcija mākslīgā intelekta pētījumu paspārnē kļuva par vienu no faktoriem, kas veicināja biheiviorisma dabisko norietu. Kā rakstīja Džordžs Millers, prāts, kas nu bija leģitimēts, pateicoties metaforiskajai līdzībai ar datoru, atgriezās zinātniskajā psiholoģijā.

Otrā pasaules kara laika centieni radīt automātiskas mērķēšanas ierīces bija parādījuši, ka kontroles mehānismam, kāds nepieciešams, lai izsekotu un iznīcinātu neprognozējami kustīgu mērķi, nepieciešama zināma iekšēja reprezentācija, kurā varētu reģistrēt, atjaunot un izskaitļot attiecīgo informāciju. Lai gan neviens neapgalvoja, ka tamlīdzīga iekšēja reprezentācija savas darbības apzinātos, pati šāda mehānisma nepieciešamība vairoja uzticību priekšstatam par neapzinātu informācijas apstrādi, un tas iezīmēja tā saucamās kognitīvās revolūcijas aizsākumu.

Smadzeņu funkcijas sekmējošā zemapziņa, kuras eksistenci savulaik nojauta Mills, Leikoks un Kārpenters, tagad, no jauna definēta skaitļošanas terminoloģijā, sāka parādīties lielākoties psihologu valodā.

Viena no šīs auglīgās atdzimšanas agrīnajām izpausmēm atrodama Noama Čomska darbos. Viņš norādīja, ka valodas izteikti radošo dabu iespējams izskaidrot vienīgi ar slēptiem psihiskiem procesiem. Savā vēsturiskajā biheiviorisma kritikā Čomskis rakstīja, ka nav iespējams izskaidrot mūsu spēju izsacīt un saprast teikumus, kas līdz tam nav izteikti vai dzirdēti, neatsaucoties uz kādu lingvistisku zemapziņu, kas spēj radīt šādu daudzpusīgu kompetenci. Tāpat viņš norādīja uz dziļo sintaktisko līdzību starp visai atšķirīgām dabiskajām valodām un uzsvēra, ka šādai strukturālai līdzībai nepieciešama abstrakta reprezentācija, kas tām visām būtu kopīga. Lai gan šīs universālās gramatikas detaļas ir subjektīvi nepieejamas, viņš rakstīja, tā pastāvīgi rada iespējas bagātīgai un daudzveidīgai apzinātai saziņai.

Revolūcijai, kas norisinājās lingvistikā, līdzinās radniecīgas norises gandrīz visās pārējās psiholoģijas nozarēs: pierādījumi, kas liecina par labu Kārpentera vecmodīgajā manierē nosauktās “neapzinātās cerebrācijas” eksistencei, piespieduši biheiviorismu atkāpties.

Piemēram, ievērības cienīgais “aklās redzes” fenomens liecina par psihiskām darbībām, kuras pats cilvēks skaidri neapzinās. Lorenss Vaiskrancs un citi pētnieki, strādājot ar pacientiem, kuri kļuvuši akli pēc smadzeņu redzes garozas traumas, spējuši nodemonstrēt uzvedību, kas liecina, ka eksperimenta dalībnieks reģistrējis vizuālā stimula faktu, pats to subjektīvi neapzinoties. Pacientu lūdza norādīt uz maziem gaismas punktiņiem, kas neprognozējami parādījās viņa redzes lauka “aklajā” zonā. Pacients uz “neredzamo” stimulu reaģēja visai negribīgi, tomēr, kad viņam vajadzēja uzminēt, kur atrodas gaismas punktiņš, precizitāte, ar kādu šis cilvēks uz to norādīja, bija ievērojami lielāka, nekā to varētu izskaidrot ar nejaušību. Aizdomas, ka šāda izšķirtspēja iespējama situācijā, kad it kā trūkst paša vizuālā pieredzējuma, norāda uz percepcijas spēju, kas darbojas krietni zem neslēptās apziņas līmeņa.

Līdzīgi rezultāti iegūti ar pacientiem, kuriem smadzeņu trauma atņēmusi spēju nosaukt vārdā pazīstamu seju. Šādiem pacientiem ir pilnas valodas spējas un normāla redze, tāpēc viņi bez grūtībām identificē un nosauc jebko citu, kas ir viņu priekšā. Viņu specifiskā nespēja liecina, ka smadzenēs bojāta redzes zona, kas nodarbojas konkrēti ar seju atšķiršanu. Un tomēr tālākie eksperimenti parāda, ka tā vēl nav visa patiesība. Kad šādus pacientus monitorē ar kaut ko līdzīgu kriminālistikā pielietotajam melu detektoram, proti, kad, reģistrējot pārmaiņas ādas vadītspējā, novēro sviedru izdalīšanos, reakcija uz ekrānā redzamu labi pazīstama un mīļa cilvēka seju krietni pārsniedz nejaušības iespējas. Tātad, lai gan pacienti pazīstamos vaibstus nespēj apzināti identificēt, emocionālā reakcija pierāda, ka šo pazīstamību viņi tomēr ir reģistrējuši – tiesa gan, neapzināti.

Tādus pašus secinājumus ļauj izdarīt eksperimenti ar smagas amnēzijas pacientiem. Cilvēki, kuri konsekventi nav spējuši atpazīt priekšmetus, kas viņiem rādīti pirms kāda laika, nodemonstrējuši, ka šī pieredze tomēr neapzināti sagatavojusi viņu uzmanību, mudinot dot priekšroku objektiem, kuri jēdzieniski saistīti ar tiem, ko viņi visādi citādi šķiet pilnīgi aizmirsuši. Pieņemsim, ka pacientiem rādīta virkne zīmējumu, kas attēlo mūzikas instrumentus, un viņi pēc tam nav spējuši atcerēties, ka būtu kādu no tiem redzējuši. Taču, ja šiem cilvēkiem pēc tam rāda citu zīmējumu sēriju un vienā no tiem attēlots pirms tam neredzēts mūzikas instruments, viņi konsekventi izvēlas tieši to, nevis ar šo tēmu nesaistītos attēlus.

Vēl jāmin Edoardo Bisiaka iespaidīgie novērojumi par pacientiem ar tendenci ignorēt vai nepamanīt objektus vienā sava redzes lauka pusē: viņa atklājumi parādīja, ka ir iespējams veidot un izmantot iedomātas vizuālās pasaules telpisko reprezentāciju, pašiem to neapzinoties. Bisiaka pacientiem bija lokāli bojājumi smadzeņu labās puslodes paura daivā; tā rezultātā viņi demonstrēja tendenci neievērot vai nepamanīt objektus, kas izvietoti redzes lauka kreisajā pusē. Atšķirībā no Vaiskranca pacientiem šie cilvēki nebija neredzīgi attiecīgajā redzes lauka pusē, tikai neuzmanīgi; viņi pamanīja un atpazina objektu, ja tam uzstājīgi pievērsa viņu uzmanību. Bisiaks lūdza vienu šādu pacientu iztēloties Milānas Doma laukumu, vietu, kas pirms saslimšanas viņam bijusi vizuāli labi pazīstama. Viņš aicināja šo cilvēku iztēloties un aprakstīt visu, kas redzams, skatoties no doma pakāpieniem. Pacients aprakstīja tikai pusi no laukumā redzamā, tomēr pārliecināti apgalvoja, ka viņa apraksts ir pilnīgs. Kad viņam vajadzēja uzskaitīt visu, kas “paveras skatienam”, raugoties no laukuma otras puses, t.i., pagriežoties ar seju pret katedrāli, pacients bez aizķeršanās nosauca objektus, ko pirms tam bija ignorējis, paziņodams, ka par to eksistenci viņam neesot ne jausmas.

Tieši to pašu stāsta eksperimentu rezultāti, kas iegūti, pētot arvien plašāku psiholoģisko funkciju spektru, – proti, ka tas, ko mēs apzināmies, ir tikai samērā neliela daļa no visa, ko zinām, un ka mēs, paši to nenojauzdami, izmantojam prātu, kas zināmā izpratnē tikai daļēji pieder mums pašiem.

Ironiskā kārtā bijis vajadzīgs tik daudz laika, lai novērtētu to, ko daži zinātnieki mums pastāstījuši jau vairāk nekā pirms simt gadiem. Lūk, vēl viens vienpusējās ignorēšanas piemērs!

The New York Review of Books, 1995. gada 20. aprīlī