Sarunas un pieskārieni uz Somijas–Krievijas robežas

Imatra, kas gandrīz kļuva par sazin ko

Somijas jaunā Berlīne vai Ņūorleāna – tas, iespējams, ir visnepiemērotākais, ko esmu dzirdējusi par Imatru. Pēc Imatras apciemojuma sliecos piekrist viņu vietējās avīzes lasītājiem, kuri pirms vairākiem gadiem piedalījās pilsētas saukļu konkursā: “I am art – Imatra”, “Imatrai – ej tu ellē ratā!”, “Imatra, jocīgā pilsēta, prom no visa jēdzīgā”.

Imatra nīkuļo un klibo. Sak, ja esmu somu tautumeita, kurai krievs nogriezis kleitas malu, tad klibošu vēl pamanāmāk, lai redz visu manu nesmukumu!

Bieži Imatra tiek pieminēta kā vieta, kur daudz kas gandrīz būtu varējis notikt vai izveidoties, bet nenotika un neizveidojās. Imatru gandrīz apciemoja Vāgners (avīžu izpūsta pīle), uz Imatru atlidoja un gandrīz nositās Hitlers (nenositās), un galu galā ne tik sen Imatra gandrīz kļuva par plaukstošu somu un krievu biznesa sadzīvošanas paraugpilsētu. Imatrai, protams, ir bijuši arī savi ziedu laiki, un pilsēta ir nozīmīgs punkts valsts kartē. Tā ir robežpilsēta Somijas Dienvidkarēlijā.

Vēl pirms pieciem gadiem trešdaļu pilsētā pārdoto īpašumu naski iegādājās Krievijas pilsoņi. Viņi pirka tukšas biroju, tirdzniecības un noliktavu telpas, kā arī tā saucamās frontinieku mājas.

Frontinieku māju Somijā ir tūkstošiem. Šīs mājas bija veiksmīgs risinājums pēckara dzīvojamās platības trūkumam. Labāko pēckara arhitektu izstrādāti, māju projektu zīmējumi par lētu naudu tika atdoti no Karēlijas padzītajiem bēgļiem un bijušajiem karotājiem. Somija par dalību karā savējiem izdalīja zemes, uz kurām būvēt mājas.

Bet pēc gadsimtu mijas Imatras frontinieku mājās ievācās krievi, izlika antenas un mežģīņu aizkarus. Krievus Imatrā raksturo kā pieklājīgus un viegli paciešamus kaimiņus. Viņi masveidā pirkuši vietējās Prisma slēpes, velosipēdus, grillus, apģērbu un pārtiku. Pie krieviem pierada. Kāds imatrietis stāsta, ka ap 2005. gadu sapratis: par nozīmīgāko Imatras īpatnību ir kļuvis fakts, ka krievs pilsētā vairs nav nekas īpašs. Imatra jaunajiem atpūtniekiem un iedzīvotājiem daudzus pakalpojumus nodrošina krievu valodā. Krievu valoda Imatrā jau senāk ienākusi somu ikdienas sarunās: imatrieši “tamožnajā” novieto auto “stojankā”, iedzer “čajiņu”, uzkož “piražoku” un “na priveķiku” atbild, ka iet “normaļno”.

Tagad frontinieku mājas stāv tukšas un aukstas, un krieviem grūti tikt no tām vaļā. Dažās ir atslēgta elektrība, jo īpašniekus vairs nav iespējams atrast.

Arī jaukto laulību skaits Imatrā krasi samazinājies. To parāda statistika par nepilngadīgu krievu bērnu pārcelšanos uz dzīvi Imatrā: bērni nekad nepārvācas vieni, viņi to dara kopā ar savām jaunprecētajām mammām. Pie tipiskām labo laiku ģimenēm var pieskaitīt, piemēram, Jeļenu Putinu un viņas vīru, bijušo somu policistu. Policists vada Imatras skaļo orķestri, kas spēlē karalaika šlāgerus, un viņam šad un tad joprojām pajautā, kā tas ir, kad ir precējies ar Putinu?

Laikā, kad pirms vairākiem simtiem gadu turīgā pilsēta vēl pievilka ubagus no Krievijas un Somijas un bērni uz ielām aristokrātiskajiem Vuoksi upes krāces vērotājiem pārdeva krāsotus upē atrastus akmentiņus un žagariņus, Imatra jau bija kļuvusi arī par pašnāvnieku iemīļotu vietu. Ciešanu slīcināšana krāšņajā Vuoksi upē garantēja arī mirkli popularitātes vietējā avīzē. Upē ielēkušo un bojā gājušo nav nemaz tik daudz, kā varētu iedomāties. Vietā, kur Saimā ezera ūdeņi ar pārdabiskiem spēkiem izlaužas uz Lādogu, pārsteidzoši daudzi gandrīz nolēkuši, lēcienu sakropļoti un tomēr izdzīvojuši. Pie upes tilta uzbūvēja sargu būdiņu, kur nopratināt aizturētos. Aizturēt varēja par raudāšanu pie upes, kā arī tad, ja svešzemju ceļotājs nevarēja uzrādīt biļeti atpakaļceļam. Pirms nogādāšanas apcietinājumā aizturētos bargi pratināja – arī nolēkušos un izdzīvojušos. Nāk prātā kādas vienaudzes atmiņas par divām klasesbiedrenēm aizgājušā gadsimta 90. gados. Abas nolēmušas lēkt kopā, jo nelaimīgi iemīlējušas vienu un to pašu puisi. Mirklī, kad bija jālec, viena meitene nolēca, otra – ne. Izdzīvoja abas, bet puisi apprecēja tā, kas palika augšā.

Ļodzīgo jūtu un biznesa laikā Imatrā viens no stabilākajiem darba devējiem joprojām ir Somijas robežsardze, kā arī Robežas un jūras sargu skola.

Valsts robeža Somijas dienvidaustrumos ir līnija nopļautā, desmit metrus platā izcirtumā. Valsts robeža ir neredzama.

Līdz pat 1940. gadam pierobežas iedzīvotāju ikdienu neietekmēja dzīvošana robežas vienā vai otrā pusē, jo nekādas robežas neesot bijis. Kaut kur tur tecēja upīte, saukta par Robežupi, bet 1940. gada martā “pēkšņi pavērās debesis un nokrita robeža”. Robeža, tikai citur, pie Austrumsomijas iedzīvotāju kājām, nokrita arī 1944. gadā, un, vietējo vārdiem, toreiz sācies pierobežas lāsts.

Robeža slēdza piecdesmit procentus debespušu. Puse ierasto ainavu kļuva neredzamas, un par tām nedrīkstēja runāt – kā atceras vecākie Imatras iedzīvotāji. Esot bijis jāzina, kuri vietējie ceļi iet perpendikulāri robežai, uz robežas pusi nedrīkstēja braukt ar ieslēgtām gaismām, tās bija jāizslēdz un jābrauc tumsā.

Klusums. Pie robežas esot bijis jābūt klusumam, un daudzi pierobežu atceras ar klusumu. Kāds vīrs atmiņu stāstos žēlojas, ka robežas tuvumā nedrīkstējis šaut. Pašu cūka esot bijusi jāpakar, bet tā šaušalīgi vaidējusi. Iedzīvotāju pienākumos ietilpa izvairīšanās no provokācijām. No Vuoksi upes 50. gados imatriešiem bijis jāķeksē ārā visi koki un zari, arī upes krasti rūpīgi jātīra, jo no Somijas peldoši zari krievus kaitināja. Somu diplomāti baidījās, ka Padomju Savienībā iepeldējušus priekšmetus varētu uztvert kā provokāciju.

Ir viegli iedomāties, kā pa upi Padomju Savienības virzienā peld plastmasas maisiņi, kuros rūpīgi ievīstītas bībeles: cerīgi sveicieni kaimiņiem, Svetogorskas iedzīvotājiem. Tad krievi pieprasīja uzlikt tādu milzīgu uzparikti virs ūdens, kas peldošos priekšmetus aizturēja. Šlagbaumu oficiāli nosauca par Atbildības bomi, un bomis apstādināja arī pa upi peldošos tūristu un pašnāvnieku līķus. Nesen Imatras pilsēta pieņēma lēmumu barjeru nojaukt, taču sarežģītajai operācijai nav naudas, bet Krievija, savulaik bomja iniciatore, palīdzēt atsakās.

Taisna robežlīnija pēkšņi pagriežas par deviņdesmit grādiem un vijas, saudzīgi atstājot ciemu Somijas pusē. Vilko ciemā esot dzīvojusi kāda somu saimniece, kas garšīgi gatavojusi ēst un dāsni barojusi somu robežsargus. Kā robežsargi pierunājuši krievus atstāt saimnieces ciemu somu pusē – nav zināms, bet somu robežsargi zina rādīt māju, kur sieviete dzīvojusi. Tagad māja stāv mantinieku pamesta tukša. Pie klēts uz liela akmens kā sargsuns sēž un Krievijas virzienā raugās masīvs kamanu skelets.

“Vīrs, kas zina visu par robežu”, vietējās avīzes žurnālists Hannu Ojala, domīgi šūpo galvu un mēģina atcerēties, kad kāds soms pēdējoreiz būtu centies no Imatras pierobežas nelegāli iekļūt Krievijā. Informācija, protams, ir tikai par noķertajiem.

Hannu atceras vienu jaunu francūzi, kas 90. gados aizgājis uz Krieviju pa Immalas ezera ledu. Pirms pāris gadiem viena vāciete Jāņu naktī (kunga dūšā) ielauzusies Krievijā, vienkārši ejot pa Vuoksi upes krastu. Robežpāriešanas gadījumi saistīti vai nu ar apņemšanos izdarīt ko ekstrēmu, vai garīgās veselības traucējumiem, spriež Hannu.

Pēc kara, tad gan daži somi, kuru mājas bija palikušas otrajā pusē, spītīgi gājuši pāri. Tomēr dažas reizes pamēģinājuši, un tad tas beidzies. Vienu reizi robežu šķērsojis un vairs Somijā nav atgriezies kāds no cietuma izbēdzis slepkava. Vēl esot tie, kas nejauši pārlidojot robežu, paceļoties slavenajā Immolas lidlaukā. Visvieglāk gaisā esot nomaldīties, ja seko dzelzceļa sliedēm, kas pa taisno iešļūc Krievijā.

Kādā vārdā jūs saucat robežpārkāpējus? Par robežpārkāpējiem, atbild robežsargs. Kas ir tie cilvēki, kas grib ienākt Somijā no otras puses? Nu ne jau krievi.

Precīzas statistikas nav, jo gandrīz visi robežpārkāpēji uzreiz pieprasa patvēruma meklētāja statusu un pēc nopratināšanas nonāk dažādos Somijas bēgļu centros. Pēdējos gados tie ir bijuši cilvēki no Afganistānas, Irākas, Sīrijas un Somālijas. Interesantāki esot to patvēruma meklētāju stāsti, kas Imatrā ierodas no citurienes, tad pieprasa patvērumu un apgalvo, ka ienākuši no Krievijas. Šad un tad esot tā, ka ir uzradies robežpārkāpējs, bet uz viņa norādītās takas pēdu nav. Tādā veidā bēglis mēģinot slēpt faktu, ka kāda cita Eiropas Savienības valsts patvērumu viņam jau atteikusi. Gandrīz desmit gadus Imatras patvēruma meklētāji nonāca bijušajā Tiuruniemi plaušu sanatorijā, tajā pašā milzīgajā ēkā, kur Ziemas kara laikā ārstēja pusi no visiem ievainotajiem somu kareivjiem. Pirms pāris gadiem sanatoriju ar steigu vajadzēja atbrīvot. Novadam un privātajiem ieguldītājiem bija grandiozi plāni ēkā ierīkot luksusa medicīnas pakalpojumus kaimiņzemes bagātajiem. Tagad Tiuruniemi 1939. gadā būvētā funkcionālisma ēka stāv majestātiski tukša, un novada nodokļu maksātājiem šis tukšums izmaksā gandrīz četrsimt tūkstošus eiro gadā. Bet bēgļi ir siltumā citur: viņus pārvietoja uz bijušo Konnunsuo cietumu.

Par muitas darbību vispār nav vērts rakstīt. Uz jautājumiem: cik bieži jūs ejat apgaitā, kur jūs ejat un kā sunītis jums pasaka, kad uzostas aizdomas, muitniece Kaisa savā smalkajā zeltaino šķipsnu ietītajā sejiņā klusi nosmaida un saka, ka viņa diemžēl neko nevar teikt. Uzzinu vienīgi to, ka muitas suņi iedalās skaidrās naudas suņos, narkotiku un cigarešu meklētājos un ka viņas sunim Jusim ir tieši tik garas kājas, lai pēc kārtējās pārbaudes lēciens no fūres pakaļas uz muitnieces plecu un pēc tam uz asfaltu slaidi izdotos, neievainojot suņa locītavas un kaulus. Suņu kaulu veselību piemin arī citi suņu instruktori, kauli ir svarīgi.

Robežsargu priekšnieks lepni atrāda jaunos gumijas zābakus, kas iegādāti Eiropas Savienības valstu vēstniekiem Somijā. Ir lielas kājas, un ir mazas kājiņas, saka priekšnieks. Kā tad, šī ir arī Eiropas Savienības austrumu robeža.

– Mums jau te tāds paraugkantoris, vienmēr, kad kāds grib apskatīt Somijas robežu, ved pie mums. Skaisti skati, un arī robežsargi pie mums vissmukākie! Sieviešu te nav, un arī kuču nav. Lai robežas sargātājiem matemātika nenojūk.

Man nav nekādas citu robežpunktu salīdzināmās statistikas, bet tie vīrieši, ar ko izejam robežas apgaitā, ir labā fiziskā formā un smuki. Viņiem ir staltas cepurītes, viņi runā pareizā somu valodā, viņu formastērpi ir tiptop izbirstēti, vīlītes iegludinātas un viņu suns – labi audzināts un attapīgs. Sunim ir apgriezti nagi.

Parasti robežsargi uz robežas iet viens aiz otra, suns – brīvi abiem pa priekšu. Bez vārdiem tiek pārlaisti mirkļi, kad labi audzināto suni pārņem vajadzība nokārtoties robežas otrajā pusē. Vēlāk robežsargs pieklājīgi taisnojas, ka nav to sunim mācījis.

Saimnieks suni skolo, strādā ar viņu un pavada līdz pat dzīvnieka mūža beigām. Robežsargi aiziet pensijā apmēram piecdesmit, suņi – apmēram deviņu gadu vecumā.

Ne katrs cilvēks varot kļūt par suņa instruktoru un robežsardzes suņa saimnieku. Suns pie saimnieka nonāk apmēram divu mēnešu vecumā, pirmās pēdas saož jau desmit mēnešu vecs, bet divu gadu vecumā sāk kalpot valstij. Viņā ir ieguldīts daudz darba, līdzekļu un pacietības. Somijas robežsardzes suņus skolo un uztur vislabākajās dzīvnieku tiesību aizsardzības tradīcijās.

Jautājumi par bijušajiem suņiem robežsargus pārvērš melanholiķos. Viņi atceras katra suņa vārdu un dzīvesstāstu. Mīlestības jūtām starp saimnieku un suni esot jābūt abpusējām. Suni, kas godam nokalpojis mūžu robežsardzē, robežsargam piedāvā paturēt. Lielākajai daļai robežsargu suņu instruktoru mājās noteikti ir kāds pensionēts suns. Ja suni kaut kādu apsvērumu dēļ paturēt pie sevis vairs nevar, dzīvnieku iemidzina. Robežsargi ir vienisprātis, ka tas ir cilvēcīgs risinājums. Nezināmās rokās suni atdot nedrīkstot. Tad nevarot garantēt, ka sunim tiks dots viss labākais, bet šie suņi esot pelnījuši tikai to labāko. Robežsargu mājās ir suņu kapiņi.

Sunim, sauksim viņu par Reksi, ir izlikta viltus smaka: robežas dzeloņdrātis uzmanīgi šķērsojis kāds cits somu robežsargs, izmetis loku līdz neredzamajai valsts līnijai un ienācis atpakaļ Somijā. Suņa aste paceļas, un viņš vairs neatlaiž degunu no zemes. Tikai tagad sunim tiek uzlikta pavada. Visi klātesošie zina, ka šī ir viltus trauksme, taču sunim to nedrīkst izrādīt, un pakaļdzīšanās dīvaini satrauc. Robežsargs, suņa saimnieks, lasa dzīvnieka dotās zīmes.

Pirmais, ko suns saož svaigu pēdu gadījumā, ir nevis cilvēka smaka, bet gan ieplaisājušas zemes smarža. Kad cilvēks iet, piemēram, pa sūnām vai zālāju, zem viņa ieplīst zeme un izdala stipru zemes smaržu. Vēlāk tajā vietā, kur ir apava nospiedums, paliek cilvēka smaka. Cilvēka smaku zoles neaiztur, tā sūcas cauri. Ja robežpārkāpējs pieskāries smilgām vai aizskāris krūmu zarus, arī tajos paliek pēdas. Pēdu smaka paliek arī asfaltā, bet ne uz ilgu laiku. Vecākās pēdas, ko Reksis ir spējis saost, bijušas atstātas pirms 24 stundām.

Reksis spicē ausis, pieplok zemei un sastingst. Kaut kas ir atradies, tas ir priekšmets. Kādreiz suņiem esot mācīts, ka priekšmets jāņem mutē, bet tagad tā vairs nedarot. Atrastie priekšmeti var būt lietota šļirce, nazis vai kas cits bīstams, un gadījumā, ja tur noticis noziegums, suns varētu sabojāt pierādījumus. Šoreiz atrasts melns ādas pirkstainis.

Taču Rekša lielākais prieks ir maza zaļa bumbiņa, ar ko viņš pēc uzdevuma veikšanas drīkst paspēlēties apmēram divdesmit sekundes. Uzreiz pēc draudzīga aicinājuma bumbiņa tiek atdota saimniekam. Sunim tek siekala.

Robežsargs slapjajā mālā pamana kaut ko, kam suns gandrīz vienaldzīgi aiztecējis garām. Robežsargs izņem no kabatas caurspīdīgu lineālu, pietupstas un mēra. Svaigs lāča ķepas nospiedums norāda uz milzīgu lāča tēviņu, kurš tikko ieradies no Krievijas puses. Zvērs iet kaut kur mums pa priekšu, un tā tas turpināsies vairākas stundas, līdz viņš atstās pīlādžu pilnu kaku un atgriezīsies pie krieviem.

Lācis, atšķirībā no citiem pierobežas dzīvniekiem, pāri dzeloņdrātīm nelec. Tas redzams robežas novērošanas kameru uzņemtajos video. Viņš ar ķepām saprātīgi atver drāšu vidusdaļu un neskarts izlien tai cauri.

Krievijas puses mežā pēc kara un arī pēdējām postošajām Astas un Veras vētrām nekas nav darīts, mežs ir aizaudzis, tādēļ garākiem pārgājieniem lāči labprāt lieto robežsargu kopto taku Somijas pusē. Atšķirībā no skolotā suņa, satikšanās reizēs lācis rotaļās iet nevēlas un parasti maina valsti.

Sarunas un pieskārieni kaimiņvalstu robežsargu starpā uz robežas ir aizliegti. Ja somu patruļa ierauga krievu kolēģus, valstu pārstāvji viens otru klusi godina ar svinīgu sveicienu. Sveiciena laikā krievi ieņem miera stāju, somi – ne. Krievi robežu ar Somiju nostaigā tikai reizi mēnesī. Somi staigā dienu un nakti, visu laiku. Patruļu maiņu grafiks un distances garums ir noslēpums.

Tikai neliela daļiņa Somijas robežas nav elektroniski apsargāta. Sensori reaģē uz gaismu, drebēšanu un kustību, tomēr kameru ieslēgšanās pārsvarā notiek saistībā ar kādu četrkājainā robežas pārkāpšanas aktu. Robežsargi savam priekam iekrājuši kolekciju pelēku video, kur pāri robežai lec stirnas un aļņi, slapstās vilki un brūni lāči.

Kad uz robežas ir darīšana ar suņiem un robežsargiem, viss ir mazliet piemaskēts, nejauši pasprukušu informāciju nevar ne vēlāk pārbaudīt, ne izmantot. Pēc provokatīviem, pārāk tiešiem vai vienkārši stulbiem jautājumiem korekti tiek atgādināts, ka “mēs tomēr esam Somijas armijas kareivji”.

Pēc dažu dienu gaitām uz Somijas–Krievijas robežas es sapnī lielu vācu aitu suņu pavadībā cīnos ar tikšanu uz priekšu. Mans pretinieks ir mālainu lauku pikas un ledus, un, tāpat kā nomoda pastaigās, arī naktīs uz robežas es visu laiku skatos Krievijas virzienā, lielvalsts pasakaini aizaugušajā tumšajā mežā. Man kļūst skaidrāks, kāpēc vecas somu tantes un vīri atsakās braukt apraudzīt zudušās teritorijas un savas dzimtās mājas Karēlijā. Viņi samierinās ar apaļajām piespraudēm, uz kurām sarakstīti krieviem atdoto ciemu vārdi. Veci vīri un sievas atbrauc līdz robežai, skatās ķērpju pārņemtajā mežā un raud. Daba Somijā vispār ir skaista, bet daba uz Krievijas–Somijas robežas ir maģiski gleznaina.

Robežlīnijas apgaitās maija mēnesī sastopami visi četri gadalaiki. Te ir ēdamas sēnes un lāča neapēstas, tikko atkusušas purpursarkanas brūklenes, ir ēnainas ledus un sniega strēles, zilu vizbuļu krūmmales un vasarīgi karstas klintis, kur jāizmetas vienā kreklā.

Viens spītīgs un neapturams robežas pārkāpējs ir upe. Koka tiltiņa margās sešos no rīta tīkla aušanas maiņu jau pabeidzis zirneklītis.

Hannu Ojala, kurš pierobežā nodzīvojis trīsdesmit gadu, atceras daudzus mistiskus gadījumus no laika, kad kaimiņos bija Padomju Savienība. Pierobežā valdījis klusums. Robeža bijusi, un par to daudz nav runāts. Robežu attiecības normalizējušās, kad pie varas nācis Gorbačovs. Hannu gribējis pirmo reizi mūžā aizbraukt uz Krieviju 1989. gadā tieši tajā dienā, kad Gorbačovs viesojās Somijā. Vizītes laikā Gorbačovs saņēma dāvanā ķieģeļa lieluma Nokia telefonu un pa to uzreiz piezvanīja uz Kremli.

Hannu bija dabūjis vīzu, ar kuru drīkstējis šķērsot robežu Imatras un Svetogorskas robežpunktā, bet nekur tā arī nav ticis, jo vīzu nodaļā Krievijas vēstniecībā bija aizmirsuši pateikt, ka viņam pašam jāaizbrauc to vīzu savākt. Bija domājis, ka vīzu sūtīs pa pastu. Aizbraucis pāris nedēļas vēlāk.

Deviņdesmitie gadi viņam visspilgtāk palikuši atmiņā ar kādu traģisku notikumu, gāzes sprādziena izraisītu dzīvojamās mājas trepju telpas sagrūšanu kaimiņpilsētā krievu pusē Svetogorskā 1993. gadā. To vienojošo sēru sajūtu, kas valdījusi abu pilsētu iedzīvotājos, esot grūti aprakstīt. Pēkšņi viņi varējuši kaut kā piedalīties, palīdzēt pa tiešo:

– Tas bija kaut kas mūsu, bez Helsinku un Maskavas starpniecības. Palīdzēt devās mūsu glābšanas dienests, brīvprātīgi, un, kad mūsu mašīnas tuvojās robežai, robežas bomi atvēra bez vārdiem, lai glābēji bez apstāšanās varētu turpināt ceļu. Tā bija otrdiena, maijs.

Kā sprādziena lieta pasniegta Krievijā, tas esot atkal cits stāsts. Tāpat kā Imatrā izdarītajos noziegumos pirmais aizdomās turamais vienmēr ir kaimiņi krievi, sprādzienā uzreiz tika vainoti čečeni. Svetogorskā dzīvojošie čečeni baidījušies par savu ģimeņu dzīvību un toreiz pilsētu klusi pametuši.

2001. gadā Imatra ieguva starptautiskā robežpunkta statusu, un tad vairs neesot bijušas vajadzīgas mistiskās atļaujas robežas šķērsošanai, tās jau bija kļuvušas par tādu kā joku. Kopš tā laika ne rubļa vērtības lejupslīde, nekas cits tā īsti nav ietekmējis kustību abu pilsētu starpā. Somi arī tagad, tāpat kā pirms vairākiem gadiem, uz Svetogorsku brauc pēc benzīna, bet krievi brauc iepirkties Imatras veikalos.

– Vienīgā atšķirība robežpunkta abās pusēs ir tāda, ka krievi vienmēr robežas šķērsotājiem pratuši radīt tādu mākslīgu nervozumu. Tur nav nekādu sakarīgu norāžu, nu labi, ir ceļazīmes, bet, no Krievijas iebraucot Imatrā, vienkārši ir jāzina, kas, kur un kad ir jādara. Ierindas soms lido uz ārzemēm pāris reižu gadā. Viņš lidostā ir jau trīs stundas pirms sēšanās lidmašīnā, viņš ir sasvīdis, apjucis un uztraucies, – stāsta Hannu. – Pirms iebraukšanas Somijā ir skaidrs, ka nekas it kā nedraud, tu it kā neko neesi nogrēkojies, tev nav kontrabandas, bet krieviem vienalga izdodas somos uzturēt ko līdzīgu milzīgo lidostu stresam.

Hannu atvainojas par fūres vīru valodu, bet pēdējā gada laikā somi Krievijas pusē esot sajutuši, ka krievi spēj būt diezgan “bļeģaini” – ja grib. Esot pazudusi tā romantiski čehoviskā interese vienam par otru. Somi esot ieraudzījuši krievu citu pusi: neparedzamību un aklu paklausību režīmam. Somu prātos krievi attālinās un Krievija norobežojas, tomēr Imatrā un Svetogorskā ir sava mikropasaule, kur ierastais kaimiņu dzīves ritms turpinās.

– Es noteikti kaut ko būtu dzirdējis, ja kaut kas nopietns būtu noticis vai mainījies, – saka Hannu. – Nesen vienam pieredzējušam un pazīstamam Imatras biznesmenim Svetogorskā parādīja vidējo pirkstu. Pagājušajā pavasarī, pirms gada, divus somu mūziķus piekāva vilcienā. Cik nu viņi bija sapratuši krievu valodu, krievi, stipri iedzēruši, jau pirms kautiņa atvainojušies un skaidrojuši, ka tagad diemžēl ir jākaujas, jo vieni ir krievi un otri – somi.