Republikāniskas pārdomas par 15-M kustību

Premjerministra Hosē Luisa Rodrigesa Sapatero otrās valdības (2008–2011) laikā Spānija piedzīvoja smagu finanšu krīzi un augstāko bezdarba līmeni eirozonā (21,3%). 2011. gada 15. maijā visā Spānijā sākās plaši protesti pret pastāvošo politisko iekārtu, kas tiek dēvēti arī par 15-M kustību. Šajā esejā Filips Petits izsaka pārdomas par kustības mērķiem un Sapatero valdību, kuras darbību pirms dažiem gadiem pats bija novērtējis ar augstu atzīmi.

Ko teikt tūkstošiem jaunu cilvēku, kuri pulcējušies neapmierinātībā ar politisko sistēmu, kas viņus pilnībā pievīlusi? Vai ir vārdi, kas spētu iedarboties uz viņu pilnīgi saprotamo niknumu, re­­dzot, kā pazūd darbavietas un sagrūst viņu nākotnes cerības?

Kad mani 2008. gadā lūdza dot vērtējumu Sapareto valdības darbam, jo sevišķi tam, cik uzticīga tā bijusi manis atbalstītajiem republikānisma principiem, es tai ieliku augstu atzīmi. Ko es varu par to teikt pēc trim gadiem? Domājot par Spānijas nākotni ar Sapatero valdību pie varas (bet to pašu varētu teikt par jebkuru citu valdību), es pieļāvu divas nopietnas kļūdas. Es biju naivs paļāvībā, ka starptautiskā finanšu sistēma palīdzēs nodrošināt infrastruktūru, kas ļautu valdībai tādā valstī kā Spānija saglabāt tautas ekonomisko labklājību. Tāpat es nebiju atskārtis, cik lielā mērā valsts iespējas reaģēt uz ekonomisko lejupslīdi ierobežo tās dalība eirozonā.

Krīze parādīja, ka valdībām paļauties uz starptautisko finanšu sistēmu ir kā, atceroties vecu teicienu, jāt ar tīģeri. Vi­­sas valdības nacionālo projektu finansēšanā ir atkarīgas no obligāciju tirgus, jo sevišķi tādā fiksētas valūtas areālā kā eirozona; tas ir tikpat pašsaprotami kā fakts, ka iedzīvotāji dzīvokļu un māju iegādē ir atkarīgi no banku hipotekārajiem kredītiem. Tāpat skaidrs, ka visas valdības ir atkarīgas no banku sistēmas un akciju tirgus, lai iegūtu kapitālu jaunu darbavietu radīšanai. Šī atkarība padara valstis ļoti jutīgas pret starptautiskās finanšu sistēmas stabilitāti.

Šo sistēmu, no kuras mūsu valdības ir atkarīgas, jeb tīģeri, uz kura tās jāj, bieži vien iztēlojas kā starptautisku finansistu un baņķieru korpusu, kas darbojas vienam vienīgam mērķim – savas varas un bagātības vairošanai. Būtu jauki, ja tā būtu, jo šāds korpuss varētu kalpot par zi­­bensnovedēju mūsu niknumam, par objektu, uz kuru izgāzt dusmas un kuru pēc tiesas un taisnības saukt pie atbildības. Bet, ak vai, viss, kā jau vienmēr, ir krietni sarežģītāk.

Tīģeris, uz kura jāj mūsu valdības, ir krietni untumaināks un nevaldāmāks zvērs nekā šajā sazvērestības teorijā iedomātais darboņu korpuss. Zvēra kustības vada ne mazāk savtīgi un bezjūtīgi motīvi kā minētajā teorijā iedomātie. Taču tie nāk no tūkstoš un vairāk dažādiem avotiem, un tik daudz dažādu kairinājumu padara tīģera uzvedību neparedzamu. Tā ir tikpat bezveidīga, šaudīga un bieži vien arī nevaldāma kā vēja brāzmas vētras laikā.

Spānija šobrīd ir pakļauta vissliktākajiem no šiem vējiem. Importēta finanšu krīze ir novedusi pie bezdarba, bezdarbnieku pabalsti ir palielinājuši valsts budžeta deficītu, kas savukārt ir radījis nedrošību obligāciju tirgū, bet šī nedrošība ir sadārdzinājusi aizņemšanās iz­­­maksas. Bailes no tālāka izmaksu kāpuma liedz valdībai risināt bezdarba problēmu ar keinsiskām, valsts dotācijās bāzētām ekonomikas stimulācijas metodēm, jo tās vēl vairāk paaugstinātu budžeta deficītu. Un eirozonas noteikto ierobežojumu dēļ valdībai ir gandrīz neiespējami pretoties krīzei, devalvējot valūtu vai nepildot parādsaistības. Spānija ir pilnīgi vētras varā.

Kā Spānijai būtu jāreaģē uz šādu pieredzi? Vispārīgāk runājot, kā būtu jāreaģē jebkurai pasaules tautai? Vai mums ir kāda iespēja aizstāvēt sevi demokrātiskā ceļā pret finanšu sistēmas tīģeri? Vai arī mums lemts mūžam būt pakļautiem kaprīza zvēra iegribām un noskaņojumam?

Finanšu krīze un tās atskaņas ir izsaukušas divas galējas atbildes. Saskaņā ar vie­­nu no tām viss būs labi, ja valdības beigs nodarboties ar tīģera lēcienu paredzēšanu un mēģinājumiem tos novirzīt sāņus, atbalstot un glābjot kompānijas un bankas, kuras tās uzskata par pārāk lielām, lai ļautu tām bankrotēt. Šī pieeja, kuru sludina ASV Tea Party, nozīmē jau pašā sākumā padoties peļņas kārajiem finanšu un kapitāla tirgus aģentiem. Tā ir pret valsts jaukšanos ražošanā, uzņēmējdarbībā un darba tirgū un valdībai atvēl tikai kārtības un likuma varas uzturēšanu.

Pirmā atbilde tātad piedāvā samazināt valdības funkcijas un lomu, ļaujot tirgum netraucēti valdīt kā finanšu sfērā, tā ekonomikā. Otra radikālā atbilde piedāvā tieši pretējo. Tā mudina novērst atkarību no starptautiskās finanšu sistēmas. Ja pirmā pieeja ļauj tīģerim darīt, ko tas vēlas, otrā to vienkārši nonāvētu. Otrās atbildes piekritēji uzskata, ka, kamēr vien tīģeris dzīvos, mēs visi būsim pakļauti tā žēlastībai. Viņi iesaka mums nokratīt atkarību no bezpersoniskiem tirgus spēkiem un no jauna apliecināt savu demokrātisko gribu būt pa­­šiem savas individuālās un kolektīvās dzīves valdniekiem.

Abas atbildes ir vienkāršas, un tieši tādēļ tās šķiet tik pievilcīgas lielas krīzes laikā. Ir patīkami domāt, ka viss būs labi, ja mēs spēsim tik vien kā atbrīvot tirgus varu vai no jauna apliecināt savu gribu kā tauta. Taču tieši tāpēc, ka šīs atbildes ir tik pārlieku vienkāršas, mums vajadzētu turēties no tām abām pēc iespējas tālāk.

Pirmajā atbildē ietverta ticība neredzamās tirgus rokas pašregulācijas spējai, aizmirstot par faktu, ka tieši valdības nosaka likumus, pēc kuriem tiek noteiktas un piešķirtas īpašuma un komercdarbības tiesības, kontrolēta naudas piegāde un definēti principi, pēc kuriem tiek veidotas un darbojas bankas un kompānijas. Šīs atbildes sludinātais ideāls nav nedz pievilcīgs, nedz ticams. Tā dotu vaļu plutokrātiskam režīmam, kurā tirgus pieļautu milzīgu personīgās un korporatīvās bagātības koncentrāciju un valsts nekā neierobežotu šādu bagātību ieguvēju varu.

Otrajā atbildē ietverta ticība kaut kam pievilcīgākam nekā pirmajā – tā atsaucas uz priekšstatu par mūsu kā demokrātiskas sabiedrības kopējo spēku. Šī atbilde nav plutokrātiska, taču tā ir populistiska. Tā ir tikpat akla pret faktiem kā pirmā. Tā netieši apgalvo, ka ekonomikas un finanšu sistēmu var radīt demokrātiskas lēmumu pieņemšanas ceļā un ka dzīvotspējīgu kreditēšanas sistēmu un funkcionējošu tir­­gu var iedibināt ar centralizētu plānošanu vai koordināciju. Bet tas nav iespējams.

Lai radītu šādu sistēmu, valdībai labklājīgas sabiedrības būvēšanā būtu jāiesaista privāti līdzekļi un investīcijas. Un tas nozīmētu izmantot šajā būvniecībā to, ko Kants dēvēja par “līko koku, no kura taisīts cilvēks”. Ir nepieciešams atzīt, ka cilvēks ir nepilnīga, psiholoģiski un sociāli ierobežota būtne, tādēļ jārada institūcijas, kas spētu pastāvēt šādu vairāk vai mazāk fiksētu parametru apstākļos. Visdemokrātiskākās institūcijas sabruks, ja nespēs iesakņoties vidē, kuru šie cilvēciskie parametri nosaka.

Ja vēlamies gūt panākumus tehnoloģijās un panākt attīstību materiālās dzīves jomā, mums ir jādarbojas dabas vai fiziskās vides diktētajās robežās. Ja vēlamies gūt panākumus institucionālajā jomā un attīstīt demokrātiju, mums ir jādarbojas tajās robežās, kuras nosaka cilvēku dzīves psiholoģiskā un sociālā realitāte. Piemēram, šī realitāte mums māca, ka vara samaitā un vienmēr jābūt iespējai saukt pie atbildības tos, kam piešķiram varu. Tā mums māca, ka neviens nav nejūtīgs pret kārdinājumiem, līdz ar to nevienam nevajadzētu dot neierobežotu iespēju kļūt bagātam. Un tā mums māca, ka tas, kas pieder visiem, nepieder nevienam, un, kā novēroja Aristotelis, cilvēki par savu paša īpašumu rūpēsies vairāk nekā par to, kas pieder visiem. Mēs pakļaujam sevi briesmām, ja, mēģinot uzlabot demokrātiskās institūcijas, šīs patiesības ignorējam.

Populistu kļūda ir tā, ka viņi šīs patiesības ignorē un iedomājas, ka mēs varam celt lielisku sabiedrību, nepievēršot uzmanību cilvēkmateriāla nepakļāvībai – tam, ka koks, no kā šī sabiedrība tiek būvēta, ir līks. Varbūt šī kļūda nav tik acīmredzama kā tās plutokrātiskā līdziniece, taču tikpat bīstama. Tā mudina mūs noticēt iespējai izveidot sistēmu, kurā valdītu uzticība un uzticēšanās, – sistēmu, kas vajadzīga ikvienai plaukstošai demokrātijai, – bez kādām raizēm par to, vai tā ir savienojama ar cilvēka dabas ēnas pusi un trūkumiem. Šī kļūda lolo ilūziju, ka tepat, mūsu kolektīvā ro­­kas stiepiena attālumā, atrodas jauna, sekulāra Jeruzāleme – lai tajā nokļūtu, vajadzīga tikai labā griba.

Draudošā fosilā kurināmā resursu izsīkšana, acīmredzamās briesmas, ko rada paļaušanās uz atomenerģiju, un tuvojošās klimata izmaiņas ir likušas mums saprast, cik trauslas ir tehnoloģijas, ar kuru palīdzību mēs uzturam sinerģiju ar dabisko vidi. Un es teiktu, ka finanšu krīze ir devusi līdzīgu mācību attiecībā uz cilvēcisko sfēru. Tā ir parādījusi to institūciju trauslumu, ar kurām mēs nodrošinām veiksmīgu valsts pārvaldi un saglabājam demokrātisku kontroli pār mūsu dzīvi. Šī krīze jo sevišķi ir nodemonstrējusi, cik viegli institucionālas pārmaiņas banku pārvaldībā (kurā desmit pirmskrīzes gadus valdīja neprātīgi bezrūpīga neierobežotība) var novest pie uzticības zaudēšanas.

Ierobežojumu atcelšanu pirms finanšu krīzes veicināja postoša vienaldzība – līdzvērtīga nupat aprakstītajai populistu vienaldzībai – pret Kanta atgādinājumu, ka koks, no kā taisīts cilvēks, ir līks. Iedomājieties nosacījumus, kas ļāva finanšu sektora dalībniekiem nojaukt ro­­bežu starp parastajiem (high street banking) un investīciju banku darījumiem, kas ļāva aizdot un investēt ar aizvien mazāku uzņēmuma aktīvu bāzi, kas ļāva sadalīt un apvienot parādu saistības; tādējādi padarot riskus pilnīgi ne­­­pārskatāmus; kas ļāva neīstenojamā apjomā apdrošināties pret maksātnespēju, kā arī stiprināt tautā ilūziju, ka šādi stimulētais īslaicīgais pieaugums balstās pamatīgos ekonomiskos sa­­sniegumos. Arī ja finanšu sektors veicināja šo notikumu attīstību, labākās gribas vadīts, tas tomēr radīja vidi, kurā vēlēšanās gūt ātru, bieži vien pasakainu peļņu veicināja neprātīgu risku, kas daudziem cilvēkiem visā pasaulē beidzās traģiski.

Neviens no mums nespēj ar analītisku vēsu prātu apdomāt postu, kuru pārējai cilvēcei no­­darījis neliels daudzums sava labuma meklētāju, darbojoties vidē, kurā nesen bija atcelti ierobežojumi. Neviens nespēj domāt par šo postu, neizjūtot sašutumu par to, ka tikai niecīgai daļai šo egoistu ir nācies par savu rīcību atbildēt likuma priekšā vai vismaz naudas izteiksmē. Un neviens nespēj domāt par šo postu, neizjūtot milzu aizvainojumu par to, ka lielākajai daļai šo egoistu dzīve joprojām zeļ un plaukst, kamēr tik daudziem nācies piedzīvot bezdarbu, stingru taupību vai galēju nabadzību. Tam ir grūti noticēt.

Tomēr, padomājot vēlreiz, finansistu labajam stāvoklim nevajadzētu mūs pārlieku pārsteigt. Pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem Platons izmantoja līdzību ar Gīga gredzenu, lai apgalvotu, ka tikai daži no mums izrādītos tikumīgi gadījumā, ja mums piederētu gredzens, kas ļauj kļūt neredzamam un nesodītam dzīties pēc baudām. Tas ir skumjš cilvēka dabas fakts: pat ja daudzi no mums ir nesamaitāti, tikai nedaudzi ir nesamaitājami; brīdī, kad rodas izdevība viegli tikt pie naudas, tikai nedaudzi spēj turēties pretim kārdinājumam. Kā teica Kants, koks ir līks. Ņemot vērā brīnumainās iespējas, ko finanšu sektorā privātpersonām un organizācijām pavēra ierobežojumu atcelšana, mums droši vien nevajadzētu justies šo­­kētiem par to, ka šīs iespējas tika izmantotas visā pilnībā.

Kā tādā gadījumā mums vajadzētu reaģēt uz finanšu krīzi un tās se­­kām? Mums katrā ziņā nevajadzētu ļauties dziņai sagraut vai nu valdības, vai finanšu sistēmu. Nav nekāda pamata atteikties no demokrātiskas atbildības, uz ko mudina plutokrātiskā atbilde, tāpat kā nav pamata noliegt nepieciešamību jāt uz neatkarīgas finanšu sistēmas tīģera muguras, kā to ierosina populistiskā atbilde. Tīģerim nav jādod pilnīga brīvība, bet to nevajag arī nomedīt un nokaut.

Ir trešā alternatīva, kuru piedāvā mūsu metafora: tīģeris jātur grožos un jāvada, jāliek tam darboties demokrātisku mērķu labā un jāuzliek ierobežojumi, kas nodrošina virzību uz šiem mērķiem. Izaicinājums ir šāds: izveidot regulatīvu iekārtu, kurā finanšu sistēma var joprojām nodrošināt kredītresursus, taču nedodot tās dalībniekiem ieganstu vai iespēju veikt darbības, kas apdraud vispārējo, kopīgo labumu. Tas ir izaicinājums ne tikai tehnokrātijai, bet arī demokrātijai. Noteikti būs vajadzīgas tehniskas prasmes, lai atrastu līdzekļus, ar kuriem finanšu sistēmu, kuras rīcībā ir vismodernākie instrumenti, joprojām var regulēt un izmantot sabiedrības labā. Taču no atbildīga parlamenta un vērtējošiem pilsoņiem būs atkarīgs, vai tiks pārbaudītas dažādu piedāvājumu stiprās un vājās puses un tiks pastāvīgi izvērtēta jebkura piedāvājuma ieviešana.

Kā vērtējoši pilsoņi var pildīt šādu funkciju? Itālijas un atlantiskā republikānisma tradīcija apgalvo: ja pilsoņiem jāveic demokrātijas prasītā kontrole, tad viņiem šis pilsoniskās vērtēšanas darbs jāsadala savā starpā, dažādām grupām specializējoties dažādās pārvaldes darbības jomās; tāpat kā citur, arī šeit varai jābūt dalītai. Mūsdienu sabiedrība ir pārāk sarežģīta, lai viens tikumīgs pilsonis vai pat tikumīgu pilsoņu kopa spētu izvērtēt valdības darbu visās jomās. Lai varētu pienācīgi uzraudzīt tos, kas pie varas, ir svarīgi, ka dažādas pilsoniskās apvienības novēro lēmumu pieņemšanu dažādās varas sfērās; ka tās spēj piesaistīt labākos iespējamos ekspertus atsevišķu lēmumu izvērtēšanā; un ka tās spēj valdības pārstāvjus publiski saukt pie atbildības.

Neviens no tiem, kuri slavēja valdības – jebkuras valdības – darbu pirmskrīzes gados, nevar būt mierā ar to, kas pēc tam noticis tādās valstīs kā Spānija, nemaz nerunājot par Grieķiju, Portugāli vai manu dzim­­to Īriju. Šo valstu pieredze pazemo jebkuru komentētāju, kurš cildinājis valdības panākumus. Mēs domājām un teicām, ka viss ir labi, kamēr nemanot brieda vētra.

Taču, atmetot aizbildinājumus, nupat veiktajā analīzē ir izkristalizējušies trīs punkti, kurus vajadzētu uzsvērt. Pirmkārt, Sapatero valdības sasniegumus pirmskrīzes gados nevajadzē­tu noniecināt; tie joprojām ir nozīmīgi un, ce­­rams, arī paliekoši. Otrkārt, valdības nespējai nodrošināt savai tautai darbu nevajadzētu mudināt mūs uz kādu no divām aprakstītajām postīšanas pozīcijām; tai vajadzētu mums atgādināt, cik svarīgi ir valdībai regulēt finanšu sistēmu un demokrātiskajai sabiedrībai uzraudzīt ieviesto regulācijas kārtību. Un treškārt, demokrātisko izaicinājumu valdībai finanšu regulēšanas un ekonomiskās politikas jomā vajadzētu pārnest uz Eiropas līmeni, neatstājot tikai nacionālajā līmenī; pilsoniskajām apvienībām, no kurām tas atkarīgs, jādarbojas pāri robežām, visā ES.

Tā kā 15-M kustības rašanās rosinātājs bija darba tirgus sabrukums, tad šajā rakstā aplūkotas valdības neveiksmes finanšu un ekonomikas jomā. Taču skaidrs, ka 15-M mērķu sasniegšanai pilsoniskās apvienības var izvirzīt valdībai izaicinājumus, kuri neaprobežojas ar finanšu jomu vien. Šīs kustības saceltā neapmierinātība sakņojas daudz dziļāk un met šaubu ēnu arī, piemēram, uz pastāvošo demokrātisko partiju spēju paust tautas gribu. Taču arī šeit kustībai ir nopietni jādomā par izmaiņām institūcijās, ja tā vēlas atstāt paliekošu iespaidu uz sabiedrības dzīvi. Jāspēj radīt reālus piedāvājumus pārmaiņām, tāpat kā panākt, ka šie piedāvājumi atrod dzirdīgas ausis presē, politiskajās partijās, parlamentā un balsojumos. Es ticu, ka 15-M spēs veicināt diskusiju un ietekmēt lēmumus šajos plašajos jautājumos. Ciktāl tai izdosies, demokrātija – kā Spānijā, tā arī citās valstīs – būs uzvarētāja.

© Books and Ideas, 2011. gada 20. septembrī. ISSN: 2105–3030

Saīsināts raksta teksts pārpublicēts ar autora atļauju.