Kirils Kobrins

Regresa īsā vēsture

“Nacionālais veselības un attīstības pārskats 66 gadus ir dokumentējis – vispirms uz papīra, vēlāk digitāli – daudzus manas dzīves faktus, ko biju jau aizmirsis vai nekad nebiju zinājis. Man nebija ne jausmas, ka man kā jaundzimušam mazulim bija piecas jaciņas un astoņi pāri zābaciņu un ka mamma mani sāka sēdināt uz podiņa divu mēnešu vecumā. Tāpat arī es nezināju, ka 1950. gada 15. jūnijā man pusdienās bija gaļa (nekonkretizēta), zirnīši, kartupeļi un saldajā – piena pudiņš blancmange.”

Deivids Vords, “Mana dzīve 1969. gadā”,
The Guardian, 15. janvārī

23 gadu vecumā viņš bija precējies, viņam bija darbs, hipotēka un bērns (2013. gadā viņš ar sievu atzīmēs kāzu 45. jubileju). Viņš uzauga Londonas Īstendā, pēckara celtniecības buma laikā būvētā mājā, bet vēlāk pārcēlās uz municipālo dzīvokli. Skolā viņu pazina kā ļoti centīgu un tīrīgu zēnu; viņš labi nokārtoja grieķu valodas eksāmenu un iestājās Londonas Universitātē, kur viņa profesors sava studenta karjeru raksturojis šādi: “Izceļas ar savu neatkārtojamo normālumu.” Viņš nešaubīgi ticēja augstākās izglītības vērtībai – un nepievīlās; pēc vairākiem gadījuma darbiem viņam izdevās iekārtoties dienas avīzē. Zemākā ranga žurnālistu atalgojums Lielbritānijā 60.–70. gadu mijā bija 917 sterliņu mārciņas gadā; ar to bija pietiekami, lai viņš sevi pieskaitītu vidusšķirai – un viņam bija taisnība: hipotēka (95% no 3350 mārciņu vērtās mājas summas), sieva, meitiņa... Sieva, starp citu, pēc otrā bērna piedzimšanas aizgāja no darba, un ģimenei nācās savilkt jostu; izlīdzēja sievasmāte, piesviežot naudu. Bet nekas, viņi bija laimīgi; runājot par šīs laimes pragmatisko pusi, laulātie bija brīvi no mācību kredīta atmaksāšanas sloga, viņi dzīvoja savā mājā, viņam bija darbs, bērniem – autiņi un krāsojamās grāmatiņas. Kas vēl vajadzīgs? Kaut kādā (proti, šajā, pragmatiskajā) nozīmē viņš bija laimīgāks gan par saviem vecākiem, gan bērniem. Viņa vecāki varēja atļauties hipotēku tikai 50 gadu vecumā, viņa dēls – 40 gados, bet meita riskēja dzemdēt pirmo bērnu tikai 31 gada vecumā – to pašu finansiālo apsvērumu dēļ.

Mūsu varoni sauc Deivids Vords, viņš ir bijušais britu laikraksta The Guardian žurnālists; tagad, pēc aiziešanas pensijā, viņš palīdz teātrim Theatre by the Lake Kesvikā Kambrijas grāfistē. Neraugoties uz savu izcilo normālību, Vords ir neparasts cilvēks. Piemēram, viņš zina, ka 1950. gada 15. jūnijā viņš pusdienās barots ar gaļu (nav norādīts, kādu), vārītiem kartupeļiem, zaļajiem zirnīšiem un piena pudiņu blancmange saldajā. To visu un milzum daudz citu detaļu, ieskaitot autiņu cenu 1946. gadā, ir reģistrējis britu Nacionālais veselības un attīstības pārskats (National Survey of Health and Development), kas savulaik detalizēti dokumentēja laikā starp 1946. gada 3. un 9. martu dzimušo 16 695 bērnu dzīves apstākļus. Ir grūti pārvērtēt šī pasākuma nozīmi – ne tikai sociologiem un politiķiem, bet arī mums, savā normālumā pavisam parastiem cilvēkiem. Šeit nav runa par dīku ziņkāri uzzināt, cik maksāja, teiksim, ģimenes māja vai bērna ratiņi pirms 40 gadiem; runa ir par iespēju uztaustīt tās paaudzes dzīves audumu un salīdzināt to ar tagadējo. Pat mums, kas esam dzimuši un uzauguši pavisam citā zemē, kur gaļa pusdienās 1950. gadā tika uzskatīta par nesasniedzamas pārticības zīmi, bet par hipotēkām mēs vispār uzzinājām tikai pirms gadiem septiņpadsmit, jebkurš no britu sabiedrības veselības pētnieku sešpadsmittūkstoš stāstiem ir visnotaļ pamācošs. Un tas daudz ko paskaidro tieši par tagadējo pasaules iekārtojumu. Un gaisina virkni maldu. Par diviem no tiem tad arī parunāsim.

Pirmie maldi. Swinging Sixties. Kāds jau tur arī svingoja, rija skābi, blenza uz Tvigiju, klausījās Sidu Baretu, drātējās pa labi un pa kreisi, lasīja Kenu Kīziju, protestēja pret karu Vjetnamā – viss ir pareizi.

Tikai, lūk, šo “kādu” nebija daudz, un ne jau viņi noteica dzīves saturu, tās matēriju. Ja runājam par Lielbritāniju, tad tās iedzīvotāji dzīvoja visai mierīgu, līdzsvarotu darba cilvēka dzīvi pussociālistiskā (tas – pateicoties 40. gadu otrās puses leiboristu valdībai) valstī ar lētu un viegli pieejamu izglītību, bezmaksas medicīnu, attīstītu sociālo dzīvokļu sistēmu, zemu bezdarba līmeni un diezgan pieticīgiem ienākumiem. Ja kaut kas arī pārvērta 60. gadu angļa (vai drīzāk anglietes) dzīvi, tad ne jau nu Rolling Stones marta runču ņaudēšana, nedz arī, piemēram, filma “Mehāniskais apelsīns”, bet gan slavenā pretapaugļošanās Tablete (The Pill, ar lielo burtu!). Tās parādīšanās aptiekās revolucionāri mainīja dzīvi Rietumos vairāk nekā kāds tur Sartrs un de Bovuāra. Un atkal – The Pill, ja runājam nopietni, nav domāta orģijām, bet gan visnotaļ mietpilsoniskai plānotai sev līdzīgo radīšanai, kas vienmēr ir saistīta ar finansiāliem un emocionāliem izdevumiem. Vispārīgi runājot, 60. gadi (un arī 70., 80.) ir vienkārši “normālie”, “parastie” un nekādi tur “svingojošie”.

Otrie maldi. Dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis priecīgāk. Par otro es paklusēšu: vienam labāk tīk ar draugiem pasēdēt bārā pie alus kausa un paostīt tabakas dūmus, nesagraujot ģimenes budžetu, savukārt citam – dienām tupēt sociālajos tīklos, aplūkojot bildes, ko tur salikuši draugi no saviem ekonomiskajiem tā saucamo “eksotisko zemju” apmeklējumiem (svelme, grēmas no sangrijas, saules apdegumi un robs kredītkartē). Gaumes lieta, ko tur daudz runāt.

Bet par krasu dzīves uzlabošanos Rietumu (jo īpaši tā saucamajā anglosakšu) pasaulē – par to, lūk, gan ir nopietnas (un objektīvas) šaubas. Deividam Vordam un viņa sievai pēc universitātes beigšanas nebija jāatmaksā studiju kredīts (šodien tā ir summa, kas var sasniegt pat savas 50 000 mārciņas). Viņiem bija darbs; vēl vairāk, jaunais pāris uzdrošinājās radīt otro bērnu uzreiz pēc pirmā, kad viņi vēl nebija stabili iekārtojuši savu dzīvi finansiālā un profesionālā ziņā. Viņiem negāja viegli, bet grūtības un bezcerība ir divas dažādas lietas, vai ne? Viņiem bija sava māja, kas šodien 25 gadus veciem jauniešiem, ja vien viņi nestrādā banku vai investīciju industrijā, ir tikpat kā neiespējami. Jā, viņi nedzinās uz Taizemi tikpat bieži, kā to dara tagad. Viņiem nebija iespēju baudīt eksotiskus tehnoloģiskos un kulināros brīnumus; viņiem nācās samierināties ar pavisam parastām
lietām, produktiem, ēdieniem, filmām, dzērieniem. No šodienas skata punkta raugoties, viņi dzīvoja krietni garlaicīgāk, bet tikai neirastēniķi baidās no garlaicības. Visas labākās lietas šajā pasaulē ir garlaicīgas; pat abstrahējoties no tā, ko pieņemts saukt par “reālo dzīvi”, garlaicība ir neatņemama mūsu laika galveno tekstu, tēlu un skaņu pavadone (un saturs). Kā atzīmējusi Sūzena Sontāga, “pats interesantākais mūsdienu mākslā ir garlaicīgs. Džaspers Džonss garlaicīgs. Bekets garlaicīgs. Robs-Grijē garlaicīgs. Utt., utt. Varbūt mūsdienu mākslai arī jābūt garlaicīgai (tas nenozīmē, ka garlaicīga māksla obligāti ir laba – tas skaidrs pats par sevi)”. Bet, ja atgriežamies pie “dzīves”, tad tā jau pēc definīcijas ir garlaicīga – pavaicājiet Čehovam.

Raksts no Marts, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela