“Viņi teica, ka manis nav. Bet šeit es esmu.”

Nedienas sākās 2016. gadā, kad tika noraidīts Žannas Pušēnas pases pieteikums. Viņa sadusmojās, taču nosprieda, ka pati droši vien aizmirsusi nokārtot kādus svarīgus dokumentus.

Pēc dažām nedēļām tobrīd 53 gadus vecā Pušēna apmeklēja ārstu savā pilsētā – Senžozefā Francijas dienvidaustrumos netālu no Lionas. Gan sieviete pati, gan viņas ģimenes ārsts bija izbrīnīti, kādēļ dators nepieņem viņas carte vitale jeb apdrošināšanas karti, kas dod piekļuvi Francijas valsts veselības sistēmai. Pušēna to norakstīja uz tehnisku kļūmi, tāpat kā to, ka aptieka prasīja no viņas par diabēta zālēm pilnu samaksu.

Šķita, ka tās ir tikai kārtējās kaitinošās sakritības, kas ik pa laikam jāpiecieš Francijas iedzīvotājiem, jo valsts ir bēdīgi slavena ar saviem birokrātijas piņķeriem. Šādi gadījumi, protams, sita pa nerviem, bet galu galā vienmēr tika atrisināti.

Bijusī uzkopšanas pakalpojumu uzņēmuma vadītāja pa īstam sāka raizēties tikai tad, kad, saņēmusi bankas izrakstu, atklāja, ka uzņēmuma konts ir pamatīgos mīnusos, kaut arī viņa bija iesniegusi bankā desmitiem čeku. “Es zināju, ka kontā naudai jābūt, bet tas bija tukšs. Tāpēc devos uz banku. Tā ir maza filiāle, es esmu viņu kliente jau 27 gadus, un tur visi mani pazīst,” viņa stāsta. “Iznāk direktors un saka: “Piedodiet, bet jūs neeksistējat!” Es viņam: “Bet kā? Re, kur es esmu, jūs taču mani pazīstat.” Viņš man saka: “Man nav izskaidrojuma tam, kas noticis. Bet ko lai es tur daru?” Žanna Pušēna viņu reģistros neuzrādoties, un uz šī vārda neesot neviena konta. “Visi šie konti bija slēgti, un viņš gribēja, lai atdodu atpakaļ čeku grāmatiņu, bet es atteicos. Kad devāmies projām, direktors man vēl iedeva aploksni ar iemaksu čekiem 14 000 eiro vērtībā. Viņš atvainojās un teica, ka nekā nevarot palīdzēt.

Tam nudien nebija nekāda izskaidrojuma. Es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Visu mūžu biju precīzi veikusi uzskaiti, turējusi kārtībā gan dokumentus, gan nodokļu kvītis. Man ir svarīgi, lai viss būtu savās vietās. Mans vīrs Pjērs Žans teica, ka visdrīzāk noticis kāds pārpratums ar dokumentiem – lai neuztraucoties, gan jau viss nokārtosies.”

Arī turpmākajos mēnešos Pušēna pamanīja dažādas dīvainas, kaitinošas lietas, bet bija pārliecināta, ka pie visa vainīga kāda datorā pieļauta kļūme. Viņa turpināja strādāt, vadīt auto, vēlreiz pieteicās pasei, iesniedzot vēl vairāk dokumentu. Bet 2017. gada oktobrī Pušēna saņēma atpakaļ savu pases pieteikumu, un uz tā bija rakstīs “ATTEIKTS” – bez jebkāda paskaidrojuma.

Vēlāk, tā paša gada 12. novembrī, viņu mājās ieradās divi tiesu izpildītāji ar ierakstītu vēstuli, kas bija adresēta Pjēram Žanam. Pušēna pat nenojauta, ka saņem dokumentu, kurš informē par viņas nāvi.

Tajā bija rakstīts, ka tiesas prāvā, kas saistīta ar viņas uzkopšanas biznesu, advokāts tiesai paziņojis, ka Pušēna mirusi 2016. gada februārī 53 gadu vecumā. Kaut kādā veidā šis nepārbaudītais apgalvojums – oficiālas miršanas apliecības nebija un nemaz nevarēja būt – bija izlaists cauri neapstrīdēts un nepārbaudīts.

Pušēna bijusi satriekta. “Man likās, ka noģībšu. Kā gan es varētu būt mirusi? Kā var būt tik vienkārši: kāds pateica, ka esmu mirusi, un tiesnesis viņam noticēja, pat neprasot miršanas apliecību?” viņa jautā. “Tas bija pamatīgs trieciens, tomēr mēs joprojām domājām, ka šis pārpratums drīz tiks atrisināts. Es aizgāju pie ārsta, saņēmu izziņu, ka esmu dzīva, un mēs devāmies uz Sentetjēnas pašvaldību pieteikt šo nelikumību. Bet tur mums atbildēja, ka cilvēku, kurš nav nomiris, neviens nevar atzīt par mirušu un tā vispār neesot viņu kompetence.”

Kopš tās dienas Pušēna ir aizvadījusi gandrīz trīsarpus gadus, cīnoties ar Francijas iestādēm, lai pierādītu to, kas ir acīmredzams ikvienam – viņas ģimenei, draugiem, kaimiņiem, arī vietējam mēram un pat tādam svešam cilvēkam kā es: viņa patiešām ir dzīva.

Mēs tiekamies kādā vēsā rītā šī gada pavasarī. Pušēna ver vaļā savas mājas elektriskos vārtus, lai ielaistu mani ziedošu ķiršu ieskautā pagalmā, ņipri atņemdama sveicienu: “Ja esat atnākusi runāt par manu nāvi... kā redzat, beigta neesmu. Bet varu pastāstīt, kā mēs tik tālu esam nonākuši.”

“Pēdējos trīs gadus katru dienu esmu pavadījusi kā murgā,” Pušēna iesāk stāstīt, ērti iekārtojusies krēslā un aizdedzinājusi tievu, garu cigareti. “Gluži kā filmā “Murkšķa diena” – no rīta tā ir pirmā lieta, par ko iedomājos un par ko runāju ar vīru. Un tā katru dienu.”

Būt “administratīvi mirušai” Pušēnas gadījumā nozīmē, ka viņai ir liegta piekļuve valsts veselības sistēmai, viņa nesaņem zāles diabēta un vairogdziedzera ārstēšanai, ja vien pati tās neapmaksā. Mirušie nelieto ne mašīnu, ne naudu, tāpēc sievietes autovadītājas apliecība ir anulēta un viņa nav varējusi atjaunot ne pasi, ne personas apliecību, bet tas liedz viņai iespēju ceļot. Kovida mājsēdes laikā, kad cilvēkiem atrašanās uz ielas bez personu apliecinoša dokumenta varēja beigties ar naudassodu, Pušēna bija burtiski iesprostota mājās. Viņa nevar pieteikties darbā, jo nevar pierādīt adresi, tāpat viņas vārds neparādās arī elektrības rēķinā – dokumentā, ka kalpo gandrīz kā vārdi “sezam, atveries” visām iespējamajām Francijas birokrātiskajām procedūrām. Ja situācija nemainīsies, viņa arī nesaņems pensiju.

“Cilvēki sūdzas par kovida mājsēdi, bet mana dzīve ir tāda jau pēdējos trīs gadus,” stāsta Pušēna. “Šobrīd varu teikt, ka jūtos labāk, bet ir bijušas dienas, kad nespēju pat nomazgāties un saģērbties vai sataisīt matus, kaut arī vienmēr esmu sevi uzturējusi formā.” Viņa parausta plecus, kā atzīstot sakāvi. “Jebkurā gadījumā nekur laukā neeju un tikai pieņemos miesās.” Viņas svars ir pieaudzis par 30 kg, no stresa sākusies smaga depresija, un viņa jau trīs reizes mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Pušēna atzīst, ka dažbrīd jūtas, it kā juktu prātā, ierauta groteskā sazvērestībā, kuras mērķis ir novest viņu kapā. “Agrāk es lietoju antidepresantus un prettrauksmes tabletes, bet tagad vairs nevaru tās atļauties. Es neko nevaru darīt, man nav nekādu tiesību, un man nekas nepieder, kaut arī visu mūžu esmu strādājusi. Kā viņi varēja tā vienkārši ņemt un noslaucīt mani no zemes virsas?”

Kaut arī oficiāli Žanna Pušēna ir “mirusi” piecus gadus, šis stāsts aizsākās jau 2000. gadā, kad viņa vēl vadīja uzņēmumu, kas piedāvāja augstas klases uzkopšanas un tīrīšanas pakalpojumus luksusa mājām un birojiem Lionā. Pušēna lēš, ka 20 gadu laikā, kamēr strādājusi par uzņēmuma vadītāju, viņa nodarbinājusi ap 120 darbinieku. Viņa atzīst, ka bijusi stingra, tomēr taisnīga vadītāja. “Personāls mainījās, cilvēki nāca un gāja – kāds devās pensijā, cits pārcēlās uz jaunu vietu –, bet es nekad nevienu neatlaidu. Man bija laba reputācija, un viss bija kārtībā. Gandrīz 90% manu darbinieku bija sievietes, kuras bieži vien bija nonākušas grūtā situācijā – palikušas vienas ar bērniem, bez pietiekamiem iztikas līdzekļiem. Es biju gatava palīdzēt ikvienai, kam bija problēmas. Šo uzņēmumu uztvēru gandrīz kā savu ģimeni, un tā varbūt bija mana lielākā kļūda, ka neievēroju pienācīgu distanci ar darbiniekiem.”

2000. gada rudenī Pušēna zaudēja līgumu par kāda jaunuzņēmumu biroju kompleksa uzkopšanu. Saskaņā ar Francijas darba likumu šādās situācijās, kad kāds cits uzņēmums pārņem līgumsaistības, daļa darbinieku pāriet uz jauno uzņēmumu. Pušēna saka, ka 20 gadu laikā viņai bijuši 35 šādi pārcelšanas gadījumi un ar šo procesu parasti nodarbojies viņas advokāts vai grāmatvedis. Šoreiz bija jāpārceļ tikai viena darbiniece – sauksim viņu par H kundzi –, kura bija strādājusi Pušēnas uzņēmumā kopš 1999. gada maija.

“Mums bija labas attiecības. Viņa bija strādīga, atbildīga. Viņa strādāja pilnu slodzi, lai varētu samaksāt par bērnu studijām. Reiz viņa ar vīru bija aizbraukusi atvaļinājumā un pat atsūtīja man kartīti, kurā rakstīja, ka nevar vien sagaidīt, kad atgriezīsies darbā. Mēs nokārtojām visus dokumentus saistībā ar viņas pārcelšanu, un viss šķita kārtībā. Viņa oficiāli beidza pie mums strādāt 31. decembrī, un 2001. gada 2. janvārī viņai bija jāsāk strādāt jaunajā uzņēmumā.”

Tomēr pēc četriem mēnešiem Pušēna no H kundzes saņēmusi darba laika uzskaites lapu par 2001. gada janvārī nostrādātām 200 stundām. Pušēna atbildēja, ka H kundze pie viņas vairs nestrādā, un šīs stundas neapmaksāja, bet darbiniece par to iesniedza sūdzību darba lietu tribunālam. Pušēna izvelk dokumentus no dzeltenu mapju un pelēku vāku kaudzes, kas nokrauta uz lielā pusdienu galda. “Man viss ir reģistrēts. Es saglabāju pilnīgi visu, jo tas ir ļoti sarežģīti.”

2004. gadā darba lietu tribunāls piesprieda Pušēnai samaksāt H kundzei 14 000 eiro, lēmumu pamatojot ar to, ka darbinieka pārcelšana nav veikta pareizi, kaut arī Pušēna joprojām tā neuzskata un apgalvo pretējo. Taču, tā kā H kundzes advokāts bija ierosinājis lietu pret Pušēnas uzņēmumu Select Services, nevis viņu personīgi, spriedums vēlāk tika pasludināts par spēkā neesošu.

Pēc pieciem gadiem H kundze iesniedza vēl vienu prasību, šoreiz pret Pušēnu personīgi, taču darba lietu tribunāls šo lietu atteica izskatīt, pamatojot, ka tā jau reiz tikusi iztiesāta un ir slēgta. 2013. gadā Pušēna tika informēta, ka lieta pret viņu ir izbeigta. Tiesāšanās viņai izmaksāja 100 000 eiro, tomēr viņa bija priecīga, ka viss beidzies.

Vēlāk Pušēnas advokāts Silvēns Kormjē man pastāsta, ka jurista vēstule par lietas izbeigšanu, iespējams, bijusi tikai viltus pauze, kas H kundzes advokātam bija vajadzīga, lai atvilktu elpu un pārsūdzētu šo lietu. Pēc kāda laika lieta atkal parādījās tiesā, bet šoreiz tajā bija teikts, ka Pušēna ir mirusi un saistības jānokārto viņas “mantiniekiem”. “Tā nedrīkstēja notikt,” saka Kormjē.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem šo ierakstu labot (tika atzīts, ka tie ir “ārpus administratīvo tiesu kompetences”), Pušēna saka, pagāja zināms laiks, līdz viņai izdevās atrast advokātu, kurš bija ar mieru uzņemties šo lietu.

“Kad Pušēnas kundze man pirmo reizi šo stāstu izstāstīja, bija grūti tam noticēt,” saka Kormjē. “Es teicu: tas nav iespējams! Bet tad izlasīju visus dokumentus, un, lai cik neticami, tā izrādījās vistīrākā patiesība. Izrādījās, ka nekādas miršanas apliecības nekad nav bijis. Iestādes bija pieņēmušas ziņu par viņas nāvi, balstoties uz mutisku apgalvojumu. Neviens to netika pārbaudījis.”

Pušēnas gadījums ir ārkārtīgi neparasts, tomēr viņa nav pirmā persona, kurai nācies pierādīt, ka baumas par viņas nāvi ir pārspīlētas. 2013. gadā Ohaio tiesnesis nolēma, ka Donaldam Milleram junioram jāturpina būt likumīgi mirušam, kaut arī Millers sēdēja turpat tiesas zālē un uzklausīja šo lēmumu, būdams pie pilnas veselības. Viņš tika pasludināts par mirušu 1994. gadā, tādēļ ka 1986. gadā bija pazudis bez pēdām līdz ar tūkstošiem dolāru lielu bērnu uzturlīdzekļu parādu. Viņa bijusī sieva bija lūgusi pasludināt Milleru par mirušu, lai varētu saņemt sociālās apdrošināšanas pabalstus. Millers, kurš visu šo laiku bija strādājis citā pavalstī, atgriezies uzzināja, ka Ohaio nav iespējams atsaukt miršanas apliecību vairāk nekā trīs gadus pēc tās izsniegšanas.

Arī Indijā kāds zemnieks, vārdā Lals Bihari, gandrīz 20 gadus centās pierādīt, ka bijis dzīvs no 1975. līdz 1994. gadam. Bihari pat sarīkoja sev bēres, cenzdamies pievērst uzmanību savai nelaimei, un nodibināja “Utarpradēšas mirušo cilvēku asociāciju”, lai pārstāvētu cilvēkus, kuri nejauši atzīti par mirušiem. Par to viņam 2003. gadā tika piešķirta Ig Nobela miera prēmija¹, savukārt 2021. gada janvārī uz ekrāniem parādījās Bolivudas filma “Kaagaz”, kuras pamatā ir Bihari stāsts.

Domādama, ka darba strīds ir atrisināts, Pušēna 2013. gadā nolēma likvidēt savu uzkopšanas pakalpojumu biznesu un atvērt nelielu restorānu tradicionālā stilā celtajā mūra namā, kur viņas ģimene dzīvoja jau piektajā paaudzē. “Man patīk gatavot, un mēs bijām iecerējuši, ka tas būs neliels ģimenes restorāns, kas strādās nedēļas nogalēs,” viņa stāsta. Un 58 gadus vecais Pjērs Žans, elitārā Parīzes Politikas zinātnes institūta kādreizējais absolvents, no mājas biroja turpināja vadīt savu konsultāciju biznesu.

Pušēna noliek manā priekšā 2017. gada 12. novembrī parakstīto deviņas lappuses biezo vēstuli, dokumentu kaudze uz baltā galdauta pamazām kļūst arvien augstāka. Tas ir tas pats dokuments, ar kuru vīram tika paziņots par viņas nāvi. Viņa pārlaiž ar pirkstu tekstam, kurā teikts: “Ņemot vērā, ka Žanna Pušēnas kundze ir mirusi...” Pušēnai nezinot, darba tribunāla lieta pret viņu tika atsākta 2016. gada 25. februārī, un, tā kā viņa skaitījās mirusi pirms sprieduma pasludināšanas, viņas “mantiniekiem” Pjēram Žanam un 28 gadus vecajam dēlam Igo tika piespriests apmierināt H kundzes prasību par neizmaksāto atlīdzību 20 000 eiro apmērā, kompensāciju par atlaišanu, kā arī 15 000 eiro atlīdzību par zaudējumiem.

“Tās bija lamatas, slazds. Viņa nevarēja uzvarēt tiesu, man dzīvai esot, tāpēc panāca, ka tieku pasludināta par mirušu,” apgalvo Pušēna. 15 dienas vēlāk tika iesaldēti viņas vīra un dēla bankas konti.

Pjērs Žans rāda man fotogrāfiju ar savu lepnumu – spīdīgi melnu 2002. gada Porsche Boxster. 2019. gada augusta beigās tiesu izpildītāji viņam to konfiscēja, lai daļēji apmierinātu H kundzes prasību. “Tā vērtība bija 24 000 eiro, taču viņi to sabojāja un pārdeva par 7000 eiro,” viņš stāsta. Pjērs Žans arī atzīmē, ka pāris precoties bija parakstījis tā saukto “séparation des biens” vienošanos, kas paredz, ka viņu personīgā manta pieder katram atsevišķi. Tad kā gan vīram varēja atņemt automašīnu, lai piedzītu sievas šķietamo parādu? Pjērs Žans tikai parausta plecus. “Mēs abi visu mūžu esam smagi strādājuši. Neesam piedzimuši ar sudraba karotīti mutē,” viņš klusi piebilst.

Pušēna ir pārdevusi visas savas dārglietas, arī laulības un saderināšanās gredzenus un pat dēla kristību medaljonu, no kura šķirties esot bijis visgrūtāk. Par laimi, Pjērs Žans vēl gūst ienākumus no konsultācijām, taču drošības sajūtas viņiem neesot. “Viņi pat draudēja mums atņemt māju,” viņš stāsta. “Tā ir vistīrākā personiskā atriebība, tikai mēs nesaprotam, par ko tiekam sodīti. Viņi cenšas mūs izputināt, un nevienu tas nesatrauc.”

Šīs situācijas izraisītā stresa dēļ Pušēnai sabojājušās attiecības ar dēlu Igo, bioinženieri, kurš dienu pirms mana apmeklējuma bija aizlidojis uz Gviānu, lai sāktu strādāt jaunā darbā. Neilgi pirms aizbraukšanas Igo ar māti tomēr izlīdzis. “Viņš negribēja palikt Francijā, jo viņam riebjas šī valsts,” Pušēna stāsta. Viņa gribētu apciemot dēlu, taču nevar: viņai joprojām nav pases.

Esmu pavadījusi jau vairākas stundas, visos sīkumos uzklausot Pušēnas stāstu, un izšuvumiem rotātais galdauts ir noklāts ar viņas lietas dokumentiem. Pušēna aizdedzina vēl vienu cigareti. Viņa jau daudzas reizes ir stāstījusi šo savu dzīves un nāves stāstu franču žurnālistiem, bet ne tik detalizēti. Pušēna nesen sākusi to pierakstīt – daļēji tāpēc, lai atcerētos tā hronoloģiju un detaļas, daļēji kā attīrīšanās vingrinājumu. “Man tas jāizliek no sevis laukā,” viņa saka.

Dzīve nav saudzējusi Pušēnu arī agrāk, kad viņa vēl nebija pasludināta par mirušu. Viņa ir dzimusi Alžīrijā un nekad nav satikusi savus vecākus (tomēr viņai ir aizdomas, ka sieviete, kuru visu mūžu saukusi par tanti, patiesībā ir viņas īstā māte). 14 dienu vecumā Pušēna tika atvesta uz Franciju un atdota kādā lioniešu ģimenē, kurā jau auga septiņi bērni un kurai lieka mute nebija vajadzīga. “Mana bērnība bija toksiska un vardarbīga, un 23 gadu vecumā es no turienes aizbēgu, lai apprecētos. Bērnībā piedzīvotais man iemācīja, kāda tumsa slēpjas dažu cilvēku sirdīs,” viņa stāsta. “Es jau bērnudārzā sapratu, ka vienīgais veids, kā tikt laukā no šī murga, ir čakli mācīties.”

Pēc vidusskolas beigšanas viņa sākusi studēt uzņēmējdarbību. “Noslēguma eksāmens bija jākārto Burganbresā [pilsēta stundas brauciena attālumā], taču man nebija naudas ne transportam, ne viesnīcai. Es aizbraucu ar autostopiem un pārlaidu nakti zem tilta. Tomēr eksāmenu nokārtoju. Pēc tam man bija plāns doties uz Austrāliju, taču kādā ballītē iepazinos ar Pjēru Žanu, un mums abiem tā bija mīlestība no pirmā skatiena.” Viņi apprecējās 1988. gadā. “Ja Pjērs Žans mani tagad izmestu laukā no mājas, es paliktu uz ielas pilnīgi bez nekā,” viņa stāsta.

Plašajā Pušēnu ēdamistabā ir daudz sīku ar jūras tematiku saistītu nieciņu: nelielas glezniņas ar jūras ainavu, miniatūras jahtiņas, kuģu modeļi, dažādi rotājumi ar zivīm un bākām, arī dažas lielākas ģipša statuetes ar zvejniekiem bretoņu kreklos. Viņpus franču logiem uz terases sienas kāds draugs uzgleznojis pludmales skatu. Pušēna stāsta, ka viņai patīkot jūra, bet laikā, kad tiekamies, jau vairākus mēnešus ir spēkā Covid-19 ierobežojumi, kas nevienam neļauj ceļot tālāk par 10 km. Taču arī pārējā laikā Pušēna, kam vairs nav nekāda personu apliecinoša dokumenta, nemitīgi baidās, ka viņu apturēs policija. “Tā kā es vairs nevaru doties uz jūrmalu, tad draudzene nolēma, ka šādi pienesīs man to klāt,” viņa stāsta.

Francijā, līdzīgi kā Apvienotajā Karalistē, nāves iestāšanos apstiprina ārsts. Šis fakts ir jāreģistrē vietējā mērijā un jāievada civilstāvokļa aktu reģistrā 24 stundu laikā. Mērija izsniedz miršanas apliecību, un pēc tam radinieki vai viņu likumiskais pārstāvis, nosūtot miršanas apliecības kopiju, informē nodokļu, veselības un sociālās apdrošināšanas iestādes, kā arī bankas un visus pārējos.

Līdz pagājušajam gadam, kad vietējo varas iestāžu uzskaitē esošo informāciju par nāves gadījumiem kopš 1970. gada sāka apkopot Francijas statistikas aģentūra Insee, nekāda centralizēta uzskaites sistēma nepastāvēja. Vienīgie, kas no mērijas varēja pieprasīt informāciju par nāves iestāšanos, bija mirušā radinieki. Insee saka, ka uzskaite par pēdējiem 30 gadiem ir “izsmeļoša un pilnīga”. Sākotnēji aģentūra apstiprināja, ka Pušēna ir mirušo cilvēku sarakstā, “bet nav mirusi”. Kad vēlos uzzināt par šo situāciju mazliet vairāk, Insee pārstāvis man atbild: “Atvainojiet, mēs kļūdījāmies, mirušo sarakstā viņas nav.” Tad es vaicāju, vai viņa ir dzīvo cilvēku sarakstā. “Nē, nav, un atvainojiet, bet mums diemžēl nav vairāk informācijas par šo gadījumu.” Nav ziņu arī par to, ka vietējā mērija jelkad būtu izsniegusi Pušēnas miršanas apliecību.

Lai arī kurai pusei būtu bijusi taisnība 20 gadus ilgušajā darba lietu tribunāla sāgā, neviens nespēj saprast un izskaidrot, kā tas gadījies, ka Pušēna atzīta par mirušu, un kāpēc tiesa nākusi klajā ar šo paziņojumu bez jebkādiem pierādījumiem. Vēl jo mazāk skaidrs, kāpēc šo acīmredzamo kļūdu nav iespējams labot. Pušēna nezina, kurš ir informējis viņas banku, sociālās apdrošināšanas un citus administratīvos birojus par viņas nāvi, tāpat arī viņa nav atradusi skaidrojumu tam, kā šo faktu varējuši apliecināt, neuzrādot miršanas apliecību. Izskatās, ka uz šiem jautājumiem nespēj atbildēt neviens. “Tas, protams, izklausās ļoti smieklīgi, kad kādam to stāsti, – visi saka, ka tas ir neiespējami un idiotiski –, bet tā ir mūsu realitāte jau trīs gadus,” viņa saka. “Kad policija ieradās pēc Pjēra Žana mašīnas, es raudādama lūdzos un skaidroju viņiem, kas noticis, bet man atbildēja, ka tāpat vien pasludināt kādu par mirušu nav iespējams. Tad policists ieskatījās datubāzē un piebilda: “Es jūsu vietā labāk nebrauktu ar auto, jo jūsu nav. Jums nav vadītāja apliecības.””

Pušēnas advokāts Kormjē ir jau iesniedzis krimināltiesā sūdzību par krāpšanu un nepatiesu ziņu sniegšanu, kā arī uzsācis atsevišķu lietu civiltiesā, kas liegtu H kundzei turpināt pārņemt Pjēra Žana īpašumu. Tuvākā tiesas sēde notiks 31. augustā, un Kormjē cer tajā panākt Pušēnas lietas atjaunošanu, tomēr atzīst, ka varētu paiet vēl divi gadi, kamēr izmeklēšanas tiesnesis noskaidros visus notikušā apstākļus.

Kormjē uzskata, ka Pušēnas rīcība šajā situācijā bijusi godprātīga. “Šis ir histoire de fou². Nekad iepriekš neesmu saskāries ne ar ko līdzīgu. Domāju, ka pamazām mēs to atrisināsim un panāksim, ka tiek atzīts, ka Pušēnas kundze ir dzīva un ka šajā procesā pieļautas daudzas kļūdas un meli.” Kormjē iesniegtās jaunās prasības pamatā ir apgalvojums, ka notikusi apzināta maldināšana.

Vai tā patiešām ir, to izlems tiesa. Pušēna saka, ka viņai grūti noticēt, ka šo lietu virza H kundze, kam ir 70 gadu, jo šis process līdzinās vajāšanai. “Pat darba lietu tribunāla sēdē viņa teica, ka viņai pret mani neesot nekādu pretenziju. Viņa tiesnesim teica, ka laikā, kad pie manis strādāja, es pret viņu biju izturējusies normāli un taisnīgi.”

H kundzes advokāte Paskāla Revēla atkārtoti noraidījusi lūgumus komentēt šo lietu, sakot, ka viņu saista “profesionālā noslēpuma” glabāšanas pienākums. Viņa esot informējusi H kundzi par to, ka vēlos viņu intervēt, bet piebilda, ka viņas klientei “protams, ir tiesības izvēlēties, vai sazināties ar jums vai ne”. Tā arī nekādu ziņu no viņas neesmu saņēmusi. Pirmstiesas izmeklēšanas sēdē, kas notika pagājušā gada oktobrī, Revēla apsūdzēja Pušēnu, ka tā ar savas ģimenes palīdzību izlikusies par mirušu, lai izvairītos no H kundzei pienākošās atlīdzības izmaksāšanas. Pušēna šīs apsūdzības kategoriski noliedz.

Lietu ir skatījušas vairākas tiesas, arī Kasācijas tiesa, kas ieņem augstāko pozīciju Francijas tiesu sistēmā; tās ir atzinušas, ka notikušas “nelikumības”, tomēr uzskata, ka Pušēnas atgriešana no mirušajiem ir ārpus viņu kompetences. Bet kurš to var izdarīt? No Pušēnas vēlēšanu apgabala ievēlētās deputātes birojs mani informēja, ka esot ņēmis lietu savās rokās. Parlamenta deputāte Valērija Fora-Muntiana pastāstīja, ka ir runājusi ar tieslietu ministru un Francijas Advokātu kolēģijas biedru Eriku Diponu-Moreti, kurš nolēmis rūpīgi sekot šai lietai. Pašlaik Pušēnai esot jāgaida, kad viņas lieta tiks oficiāli atjaunota.

Nedēļu pēc mūsu tikšanās Pušēna man piezvanīja, lai pateiktu paldies par to, ka biju uzklausījusi viņas stāstu. Šķita, ka viņa raud. Viņa bija uzzinājusi, ka vienīgā iespēja, kā viņa var vakcinēties pret Covid-19, ir reģistrējoties vakcinācijai kā bezpajumtniece.

“Pat ja mani atjaunos, mana dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Esmu 20 gadus vajāta par šo lietu, un beigās mani ielikuši dzīvu zārkā un to aiznaglojuši. Es turpināšu cīnīties, jo tas ir jādara, taču man arī jāmēģina saprast, kā saņemties dzīvot tālāk.”

Kad vēlreiz sazvanījāmies jūnija beigās, Pušēna izklausījās jau mazāk cerīga. Viņa pastāstīja, ka beidzot saņēmusi pirmo Covid-19 poti, kaut arī tā viņai maksājusi 150 eiro, un ka nākamā pote paredzēta jūlijā. Viņa pat spēja melni pajokot: “Es negribu mirt no kovida, kamēr neesmu atgriezusies dzīvē.”

The Guardian, 2021. gada 3. jūlijā