Andrejs Biļžo

Var būt arī tā

– Denis, tu kurls esi, vai? Nedzirdi? Pie durvīm zvana. Ej, atver! – Nadja sauca no virtuves, kur būrās gar Olivjē salātiem. Atrauties no šīs nodarbes viņa nevarēja, tas ir saprotams jebkuram padomju pilsonim, kurš tagad transformējies par Krievijas pilsoni. To saprata arī Deniss, kurš pušķoja eglīti.

– Nāku, nāku, – viņš uzsauca vienlaikus gan Nadjai, gan durvīm.

– Drusciņ tā kā par agru… Seļivanovi, vai? Tie vienmēr nāk pirmie.

Tkačovu draugi, tāpat kā viņi paši, bija pārslimojuši kovidu. Pilni antivielu, līksmi, drosmīgi un brīvi no uztraukumiem, tie nolēma satikties pie Denisa un Nadeždas. Kā nekā ārsti. Ar ārstiem tomēr mierīgāk, vienalga, kāda profila. Jau pats vārds “ārsts” nomierina. Un, ja vēl mugurā balts halāts… Nē, nē, Jauno gadu ārsti nesvin halātos, ja vien, protams, nav dežūrā.

Nadja bija proktoloģe, Deniss – ginekologs.

– Nāku, nāku… Nez kuru tā nelabais dīda. Aicinājām taču uz desmitiem, bet vēl tikai astoņi. – Deniss atslēdza šleperi un atvēra durvis, jau laikus sācis smaidīt.

Uz sliekšņa stāvēja “nāve”.

Nu, proti – melna mantija ar kapuci, virsū melns, silts kažokādas apmetnis, rokā izkapts.

– Labvakar. Laimīgu Jauno gadu. Es neesmu kļūdījusies? Šis ir Tkačovu dzīvoklis?

– Labvakar. Jā, ir. Bet mēs, atvainojiet, pasūtījām Salaveci ar Sniegbaltīti, turklāt uz vienpadsmitiem, tas ir, uz divdesmit trijiem. Šis laikam ir kaut kāds pārpratums? – Deniss jau grasījās aizvērt durvis.

– Atvainojiet, drīkst, es ienākšu? Kaut kā neērti sarunāties pār slieksni.

Deniss pavirzījās un ielaida viešņu priekšnamā.

– Paturiet, lūdzu, es novilkšu apmetni, – teica Nāve un pasniedza Denisam izkapti. Viņa veikli atbrīvojās no virsdrēbēm un pakāra tās uz pakaramā. – Paldies, Denis. Atdodiet manu darba instrumentu. Nepierodiet pie tā, – viņa mazliet rotaļīgi noteica.

– Un tomēr es nesaprotu. Ir Jaunais gads, nevis Halovīns. Kāds kaut ko ir pārpratis. Atkārtošu, mēs pasūtījām Salaveci un Sniegbaltīti ar bizi1. Varbūt tāpēc?

– Neuztraucieties tik ļoti, Denis. Jūs taču esat ārsts. Es nestrādāju aģentūrā. Es pati sev esmu aģentūra...

– Denis, kas tur ir? Seļivanovi? Lai nāk virtuvē. Palīdzēs griezt...

– Varbūt man tiešām palīdzēt Nadeždai griezt rosolu? Kur jums ir virtuve? Tikai rokas dezinficēšu. Nu re, esmu gatava. Labvakar, Nadja.

Nadja sastinga ar rīvi vienā rokā un vārītu burkānu otrā.

– Kas jūs tāda, atvainojiet, esat? Nē, nē. Nesakiet, pati redzu. Es gribēju teikt, no kurienes jūs uzradāties? Mēs jūs neaicinājām. Pie mums būs Seļivanovi, Muhini, Drozdovi, Šuriks Kolpakovs, Salavecis ar Sniegbaltīti. Bet jūs jau nu gan nekādi…

– Ķersimies labāk, Nadja, pie leģendārajiem Olivjē salātiem. Jūs tajos svaigus burkānus liekat vai vārītus?

– Es lieku vārītus, – Nadja padevīgi noteica.

– Un tā ir kļūda. Pierīvējiet labāk svaigus. Būs gan veselīgāk, gan garšīgāk. Bet majonēzi vajag sajaukt ar jogurtu. Tad nebūs tik smagi. Un mazāk kartupeļu. Kartupeļi pārāk pieštopē. Un kāpostiņus, kāpostiņus tuč-tuč... Baltos galviņkāpostus un skābētos. Burtiski kripatiņu. Nu, un ābolus. Mazliet. Tie dod svaigumu.

Nāve aktīvi iesaistījās darbā. Drīz Nadja jau bija aizmirsusi, ar ko viņai darīšana. Sākās parastās sievu klačas. Caur aizvērtām durvīm Deniss dzirdēja smieklus.

– Nadja, kurus šķīvjus ņemt?

– Paņem bufetē. Otrais plaukts no labās. Tos ar rudzupuķītēm.

Pirmie atnāca Seļivanovi. Tad Drozdovi un Muhini kopā ar Šuriku Kolpakovu.

– Atvainojiet. Kā jūs labāk saukt? – jautāja Kolpaks ar viņam raksturīgo tiešumu.

– Sauciet vienkārši par Mortjušu. Un uz “tu”, protams.

Pie galda sēdās pusvienpadsmitos. Iedzēra šampanieti par aizvadīto gadu. Par to, ka visi joprojām dzīvi. Tad metās virsū Olivjē salātiem. Visi par tiem bija sajūsmā.

– To jau Mortjuša. Viņas nopelns, – teica Nadjeņka.

– Par Mortjušu!!! Par Mortjušu!!! – sauca viesi.

Salavecis atnāca mazliet iekampis, bet Sniegbaltīte bija stāvoklī. Šķiet, astotajā mēnesī. Deniss teica, ka esot gatavs, ja nu kas, pieņemt dzemdības. Salavecis un viņa sieva, Sniegbaltīte, piedāvāja viesiem dažādas spēles. Kad Salavecis ierosināja griezt pudeli, viņus ar Sniegbaltīti iesēdināja taksī un aizfīrēja prom.

Kolpaks pirmais parubījās un ap diviem aizgāja gulēt. Kad Seļivanovi sāka taisīties uz mājām, Mortjuša piecēlās ar šampanieša glāzi rokā.

– Visi jūs esat ļoti simpātiski. Bet es pret savu darbu attiecos ļoti nopietni. Man nepatīk halturēt. Lemiet paši, kurš nāks man līdzi.

– Bet varbūt iztiksim bez tā visa? – bikli un piesardzīgi jautāja Deniss.

– Bļe, Denis, kā tu nesaproti, es esmu perfekcioniste! Nu? Kurš? Kurš?

– Bet kāpēc mēs, kāpēc?

– Man pie kājas, kurš. Man vienkārši godīgi jāpadara savs darbiņš. Nu, ņemšu Kolpakovu. Viņš tāpat guļ. Nepamodīsies...

– Mortjuša, tu stulba esi? Mēs tik jauki pasēdējām... Kā radniecīgas dvēseles. Kopā Jauno gadu sagaidījām...

Mortjuša aizdomājās. Pagāja piecas minūtes. Piecas saspringtas klusuma minūtes.

Pēkšņi televizora ekrāns kļuva melns.

Dziedošo Kirkorovu pārtrauca pusvārdā.

Drūma, tramīga balss ierunājās aizkadrā:

– Strādā visas Diženās Krievijas raidstacijas. Šodien mūža...

– Nu re, draugi, bet jūs baidījāties, – Mortjuša skaļi un mazliet histēriski iesmējās. – Iedzersim, draugi, par mūsu nākotni! Viss būs labi! Galvenais, ka esam kopā!!!

– Laimīgu Jauno gadu! Laimīgu Jauno gadu! – sauca visa kompānija.

– Par tevi, Mortjuša!!!


1
“С косой” krievu valodā ir divas nozīmes – gan “ar izkapti”, gan “ar bizi”.

Raksts no Aprīlis 2023 žurnāla

Līdzīga lasāmviela