Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Mēs palmu zaru vietā ņēmām verbas.
Par draugu naidnieks vērtīgāks. Liela kara valsi
Mēs uzdejosim. Un lidotājs no Ahnenerbe
Būs man ko atstājis: tas – viņa lidošanas ausvaiss.”
Ar šīm pašsacerētajām vārsmām polittehnologs Timofejs Sergeicevs 2014. gada septembrī noslēdza rakstu “Kāpēc dzīvoja GP”, kas bija veltīts metodologu kustības dibinātājam filozofam Georgijam Ščedrovickim (GP ir viņa iniciāļi: Georgijs Petrovičs). Vēl pēc septiņiem gadiem, 2021. gada aprīlī, Sergeicevs informācijas aģentūrai РИА “Новости” uzrakstīja sleju “Kāda Ukraina mums nav vajadzīga”. Slejā bija pieminēta Ukrainas “denacifikācija” un tika mēģināts to pamatot. Krievijas valsts informācijas aģentūras lappusēs Sergeicevs klāstīja, ka Ukrainā “zeļ nacisms”, kas gatavo “ārēju agresiju”:
Šādas nacistiskas sabiedrības likvidēšanai būs nepieciešams ne tikai nocirst tās vadības virsotni, bet attīrīt pašu nacificēto tautu no nacistu ietekmes un iesaistes nacistiskajā ideoloģijā un praksē. Tieši šāds gadījums ir Ukraina, kas pieņēmusi masveida nacistisku zvērestu, izmantojot pirmajā acu uzmetienā nevainīgu politisko “tiekšanos uz Eiropu”, kuras kontekstā ne vien ideologi, bet arī ievērojama iedzīvotāju daļa “eiropeiskumu” gan viennozīmīgi uzlūko kā rasu pārākuma pazīmi.
Vēl pēc gada Vladimirs Putins lika armijai iebrukt Ukrainā, citastarp solīdamies to “denacificēt”.
Pēc 24. februāra Sergeicevs РИА “Новости” uzrakstīja vēl vienu rakstu, kurā paziņoja, ka “ukraiņu nacisma projektētāji” bijuši “kolektīvie Rietumi” un ka Ukrainas “denacifikācijai” jākļūst par “deukrainizāciju” un “deeiropeizāciju”.
Ukronacisms sevī nes ne mazāku, bet lielāku apdraudējumu pasaulei un Krievijai nekā vācu nacisms hitleriskajā versijā,
lasītājiem centās iestāstīt Sergeicevs.
2022. gada jūnijā viņš nokļuva Eiropas Savienības sankcijām pakļauto personu sarakstā kā “Krievijas propagandas centrālā figūra”.
Sergeicevs nav tikai РИА “Новости” sleju autors. Viņš ir labi pazīstams polittehnologs, kurš, piemēram, 2011. gadā strādāja prokremliskās “liberālās” partijas Правое дело štābā – laikā, kad šīs partijas priekšsēdētājs bija uzņēmējs Mihails Prohorovs. Pēdējā laikā Timofejs Sergeicevs ir bijis tā saucamā Zinovjeva kluba loceklis.
Pēc izglītības Sergeicevs ir fiziķis, viņa specialitāte bija neitrīno pētniecība. 20. gadsimta 80. gadu sākumā Maskavas Fizikas un tehnoloģiju institūtā, kur mācījās topošais polittehnologs, lekcijas lasīja filozofs Georgijs Ščedrovickis, metodologu kustības pamatlicējs. Ščedrovicka idejas Sergeicevu aizrāva. 90. gados Sergeicevs, tāpat kā daudzi citi filozofa sekotāji, nolēma nodoties politiskajām tehnoloģijām.
Metodologu kustība, kas bija radusies jau 60. gados, spēcīgi ietekmēja padomju pārvaldes darbiniekus un postpadomju politiķus – gan krievu, gan ukraiņu (tas pats Sergeicevs strādāja Ukrainā prezidenta vēlēšanās 1999., 2004. un 2009. gadā). Kustības pārstāvji bija galvenie “krievu pasaules” jēdziena teorētiķi. Par to, ka šī “krievu pasaule” jāaizsargā, Vladimirs Putins runāja pēc kara Donbasā 2014. gadā – un iebrūkot Ukrainā 2022. gadā (pēc tam šo domu atkārtoja citi Krievijas valsts aparāta pārstāvji).
“Ščedrovicka skolas pārstāvji diezgan intensīvi iekļuva visdažādākajās struktūrās, tai skaitā biznesa struktūrās un varā,” 2017. gadā sarunā ar vietnes Polit.ru žurnālistiem ieminējās kulturologs Vitalijs Kurennojs. Šobrīd viens no vislabāk zināmajiem un ietekmīgajiem metodologiem varas augstākajā ešelonā ir Kremļa politiskā bloka kurators Sergejs Kirijenko. Tieši viņš pēc 24. februāra atbild par neatzītajām Donbasa republikām.
20. gadsimta 50. gadu vidū, pēc Staļina nāves, PSRS sākās atkusnis, kas radīja lielāku piekāpību arī reliģiskajā jomā. Bija tādi padomju inteliģences pārstāvji, kuri izmantoja šo “brīvību” un devās garīgos meklējumos.
Ar reliģiju aizrāvās pat tie, kas bija dzimuši un izauguši Padomju Savienībā – ateistiskā valstī. Kā norāda reliģiju sociologs Nikolajs Mitrohins, “propagandas prese kļuva arvien vājāka” un “represiju laikā izdzīvojušie dažādu reliģisku kopienu adepti guva iespēju runāt (lai arī šaurā lokā) bez perspektīvas tūlīt pat no jauna nokļūt aiz restēm”.
Viņu interešu lokā, protams, nokļuva ne tikai tradicionālās reliģijas – pareizticība, islāms un budisms –, bet arī eksotiskākas mācības, piemēram, “scientistu ticējumi” (scientisti ticēja, ka drīzumā uz Zemes iestāsies “tīrā Prāta” kundzības laikmets, kurā tiks atrisinātas daudzas jo daudzas sociālas problēmas).
Rakstā “Padomju inteliģence brīnuma meklējumos” Mitrohins drudžainos garīgos meklējumus 50. gadu otrajā pusē apraksta šādi:
Loģika, ar kuru padomju inteliģents šajā periodā sprieda par jaunu informāciju, bija aptuveni šāda: ja reiz par pilnvērtīgām zinātnes disciplīnām ir atzīta ģenētika un kibernētika, ko pirms tam partija oficiāli paļāja kā “viltus zinātnes”, atbalstu guvušas pirms tam padomju sistēmā neesošās disciplīnas socioloģija un dabas aizsardzība (ekoloģija), tātad futuroloģija, ufoloģija, astroloģija, “metodoloģija” un “zinātne par noosfēru” arī drīz izcīnīs atzīšanu... Ja eksistē elektronu skaitļojamā mašīna un cilvēks ir lidojis kosmosā, tad kāpēc lai nebūtu “mūžīgā dzinēja” un NLO.
Viens no šādiem brīnumiem bija “metodoloģija”.
Metodologu kustības dibinātājs bija filozofs Georgijs Ščedrovickis, kas Maskavas intelektuāļu aprindās bija labi pazīstams un cienījams cilvēks. Kopā ar filozofu Merabu Mamardašvili, sociologu Borisu Grušinu un rakstnieku Aleksandru Zinovjevu viņš 1952. gadā (vēl pirms Staļina nāves) noorganizēja Maskavas Loģikas pulciņu, kura dalībnieki pētīja domāšanu. Pulciņš gan ilgi nepastāvēja, tā dibinātāji devās katrs savā virzienā. Ščedrovickis nodibināja jaunu – metodoloģijas – pulciņu un turpināja pētīt domāšanu.
Domāšanu un valodu filozofs un viņa sekotāji uzskatīja par savdabīgu “programmu”, kas pastāv cilvēkā un “operē” ar viņa apziņu. Tādējādi pats cilvēks faktiski ir “dators”, ko var “ieprogrammēt”.
Pulciņa dalībnieki sanāca kopā semināros, kuros sprieda par zinātniskām problēmām psiholoģijā un pedagoģijā (piemēram, saistībā ar šiem saietiem Ščedrovickis sāka pētīt spēles pedagogu darba kontekstā).
Ščedrovicka līdzgaitnieks žurnālists Matvejs Hromčenko (pēc izglītības ārsts) semināra darbu aprakstījis tā, it kā dalībnieki būtu vienota mehānisma detaļas. “Visi [klātesošie] strādāja kā tehniķi”, bet vadītāja un moderatora – tas ir, paša Ščedrovicka – funkcija bija “mašīnas vadīšana”. To “vadīt” viņam vajadzēja tādējādi, “lai šis sarežģītais veidojums, kam nepiemita pareiza ģeometriska forma, ripotu uz priekšu, radot lielu daudzumu dažnedažādu produktu”. Par “produktiem” tika dēvēti, piemēram, raksti un referāti.
Runājot konkrētāk, metodoloģijas seminārs norisinājās tā: dalībnieki klausījās referātu par zinātnisku vai lietišķu tēmu, uzdeva jautājumus, varēja celt iebildumus, komentēt prezentāciju un stāstīt, kā viņi to sapratuši. Semināra priekšsēdētājs (bieži tas bija pats Ščedrovickis) mēdza referentu pārtraukt vai palīdzēt viņam atbildēt uz grūtu jautājumu.
Viens no galvenajiem semināra elementiem bija “refleksija”: dalībnieki analizēja katru “domāšanas procedūru”, katru soli, kas referentu bija novedis līdz secinājumiem. Tāpēc katra referāta apspriešana prasīja 2–8 sanāksmes, no kurām ikviena ilga vismaz trīs stundas.
Tādu, kuri aizrāvās ar Ščedrovicka mācību, pamazām kļuva arvien vairāk. Semināru klausītāji – gan zinātnieki, gan zinātkāri inteliģenti – sāka jautāt un kļuva par aktīviem komentētājiem, pēc tam par referentiem, un tad jau varēja pat pretendēt uz priekšsēdētāja lomu. Visas pakāpes izgājušie semināra dalībnieki drīkstēja organizēt savus seminārus atsevišķi no skolotāja.
Iļja Kukuļins, literatūrzinātnieks un kulturologs, kurš ap 2010. gadu tika pētījis metodologus, norāda: semināru dalībnieki ticēja, ka tieši prasme domāt īpašā veidā ir viņiem ļāvusi pārveidot sociālo vidi. Metodologi ticēja, ka spēj mainīt pasauli – un ne tikai mainīt, bet arī darīt to “tik vērienīgi, cik vien gribas”. Kā uzskata Kukuļins, Ščedrovicka līdzgaitnieki atgādinājuši brāļu Strugacku romānu varoņus, tā saucamos progresorus – teiksim, donu Rumatu no “Grūti būt dievam” vai Maksimu Kammereru no “Apdzīvotās salas”.
Progresori cenšas īstenot savus mērķus nepareizā, totalitārā sabiedrībā, kur vara ir radikāli atsvešināta no cilvēkiem un cīņa ar to var notikt tikai konspiratīvi, caur spiegu ielavīšanos varas struktūrās, nevis ar publiskām politiskām akcijām,
skaidro Kukuļins. Kā viņš izsakās, padomju inteliģence spēja identificēties ar tādu varoni progresoru, kurš, pret savu gribu atrazdamies “neizturamos apstākļos”, cenšas tos neuzkrītoši mainīt no iekšpuses.
Vispār jau arī pats Georgijs Ščedrovickis sevi salīdzināja ar PSRS fantastikas darbu varoņiem.
1952. gada vasarā man jau bija izveidojusies ideoloģija, ļoti tuva tai, kuru vēlāk, pēc diviem gadu desmitiem, noformulēja brāļi Strugacki, un proti: es iztēlojos, ka šajā pasaulē esmu progresors,
viņš stāstīja vēlāk, 80. gados.
Vienlaikus Ščedrovickis sevi uzskatīja par marksistu un bija PSKP biedrs. 1968. gadā viņu izslēdza no partijas – par to, ka bija parakstījis vēstuli disidentu Jurija Galanskova un Aleksandra Ginzburga atbalstam. Tomēr, kā atminas politologs Gļebs Pavlovskis, kurš 60. gados bija pavadījis laiku vienā kompānijā ar Ščedrovicki, disidentu kustībā filozofu par savējo neuzskatīja un viņš pats jau arī nemaz par tādu neuzdevās.
Georgijs Ščedrovickis strādāja institūtā, publicējās nozares žurnālos. Viņš teica [padomju ierēdņiem]: ļaujiet, mēs jums palīdzēsim, paskrūvēsim skrūvītes. Palīdzēsim veidot pārvaldes shēmas vai patīrīt esošās shēmas... Viņu bija grūti pārvērst par disidentu, un viņš pats jau nemaz to negribēja.
Disidentu vidē darbs padomju valsts labā, kā apgalvo Pavlovskis, neskaitījās sadarbošanās ar režīmu. “Mēs skatījāmies uz visu plašāk: labs cilvēks, gudrs, ar labiem draugiem – ar to bija diezgan,” atminas Pavlovskis.
Jau 60. gados metodologi un pats kustības dibinātājs, kas tolaik strādāja Pirmsskolas audzināšanas zinātniski pētnieciskā institūta Psiholoģijas un psihofizioloģijas laboratorijā par zinātnisko līdzstrādnieku, lielu uzmanību pievērsa pedagoģijai. Kā raksta metodologu pētnieks Kukuļins, Ščedrovickis pedagoģiju izprata kā īpatnēju projektējošu darbību. “Pedagoģijas sistēmā parādās īpaša pedagoga projektētāja specialitāte; šie speciālisti izstrādās nākotnes sabiedrības cilvēka modeli jeb projektu,” Kukuļins citē metodologu kustības dibinātāju.
Pedagoģiju pētījušais Ščedrovickis un viņa sekotāji uzskatīja, ka “projektēt” un “programmēt” var ne tikai sabiedrības procesus, bet arī pašu cilvēku.
Ščedrovickim atsevišķa cilvēka apziņa bija nevis brīvības punkts, bet projektēšanas, veidošanas, vienkāršojot pozīciju – manipulēšanas teritorija,
21. gadsimta sākumā uzskatīja nacionālistu politiķis Konstantins Krilovs.
Savukārt Mitrohins uzskata, ka metodologu interesei par pedagoģiju ir pavisam prozaisks izskaidrojums: padomju laikā “pastāvēja divas lielas sistēmas, kurās apgrozījās liela nauda un ne visai gudri cilvēki, ko varēja apkrāpt un izmantot”. Kā norāda Mitrohins, šīs sistēmas bija izglītība un arodbiedrības.
20. gadsimta 70. gadu beigās Ščedrovickis, izmantodams savu semināru pieredzi, sāka rīkot “organizatoriskās darbības spēles” (организационно-деятельностные игры, turpmāk ODS). “Modelējošās” spēļu prakses, kā uzskatīja filozofs, palīdz risināt praktiski jebkādus “sociālos uzdevumus”, piemēram, uzņēmumu un padomju iestāžu reformēšanu un rūpnīcu direktoru vēlēšanas. Arī ODS shēma atgādina brāļu Strugacku progresorus, kā norāda metodologu pētnieks Iļja Kukuļins:
Tā ir kaut arī atklāta, tomēr ezoteriska un nepubliska modelēšana un sociālo problēmu risināšana, apejot pastāvošās sabiedrības un varas struktūras, – kā tiek uzskatīts, veicama, lai virzītu sabiedrību uz ētiski un organizatoriski labāku iekārtu.
Metodologi rīkoja spēles padomju uzņēmumiem un varas iestādēm; viņu pasūtītāji bija nevis partijas vadoņi no Maskavas, bet atsevišķu rūpnīcu un saimniecības iestāžu direktori, PSKP reģionālo izpildkomiteju sekretāri. Iespēja saņemt šādus pasūtījumus radās, pateicoties saimnieciskajam aprēķinam.
Rūpnīcu direktori un ierēdņi metodologus parasti piesaistīja konkrēta uzdevuma atrisināšanai. Spēle gandrīz vienmēr notika sanatorijā vai atpūtas namā. Galvenais moderators izveidoja spēles tehniķu komandu (viņi bija atsevišķu grupu sēžu moderatori spēlēs) un ODS dalībnieku sastāvu; tajā ietilpa gan metodologi, gan pasūtītāja pārstāvji. Dalībniekiem iedalīja lomas, kas viņiem jāspēlē, spēles scenārijā dažkārt ar nolūku bija iebūvēta konfrontācija. ODS laikā tika izspēlēta reāla vai hipotētiska situācija, kurā dalībnieki centās izdomāt, kā atrisināt problēmu; spēle, piemēram, varēja būt veltīta AES energobloka izņemšanai no ekspluatācijas vai uzņēmuma struktūras maiņai.
Kā atminas polittehnologs Timofejs Sergeicevs, pirmo spēli Ščedrovickis sarīkojis Sverdlovskas apgabala Novoutkinskas ciematā, un tās nosaukums bija “Tautas patēriņa preču sortimenta izstrāde Urālu reģionam”. Svarīgs spēļu elements bija metodologiem jau no viņu semināriem pazīstamā refleksija: dalībniekiem vajadzēja publiski paskaidrot, kāpēc viņi pieņēmuši šādu vai tādu lēmumu, lai viņu domu gaitai varētu izsekot līdzi arī citi spēlētāji.
Vēlu naktī es satraucies ieskrienu pie Georgija Petroviča [Ščedrovicka]. Tikko bija beigusies refleksija grupās. Un es saku: tur nebija refleksijas. Tur bija viss kas – cilvēki raudāja, dauzīja galvu pret sienu, zīmēja kaut kādas bildītes, strīdējās savā starpā, kaut ko pierādīja –, bet refleksijas nebija. Viņš atbild: funkcionāli tā bija refleksija, bet tam, ka tā, līdzīgi 99% no cilvēku eksistences, bija pilna ar visādu drazu, nav nekādas nozīmes,
tik plaši, pēc Georgija Ščedrovicka dēla Pjotra atmiņām, kustības dibinātājs izprata šo refleksiju. Arī Pjotrs ir filozofs; 80. gados viņš palīdzēja organizēt spēles un pēc tēva nāves 1994. gadā pats kļuva par galveno figūru metodoloģijas kustībā.
[80. gados] notika pāreja uz tirgus ekonomiku jeb, kā tas tajā laikā saucās, pāreja uz saimniecisko aprēķinu. Šo pāreju pavadīja tas, ka starp dažādām viena un tā paša uzņēmuma nodaļām sākās ekonomiskas attiecības,
nosacījumus, kuros padomju tautsaimnieki sāka sadarboties ar metodologiem, raksturo polittehnologs Marats Gelmans. Viņš atzīst, ka 90. gados arī pats izmantojis metodologu pakalpojumus – un šo pieredzi uzskata par noderīgu. Gelmans toreiz, kā viņš stāsta, novēroja spēļu gaitu un uzstājās tajās kā pieaicināts eksperts.
Agrāk [padomju] uzņēmums varēja pastāvēt, neapzinādamies sevi kā organismu, nedomājot par to, kādas attiecības tā iekšienē izveidojušās un veidojas. Metodologi ļoti bieži ieradās tālab, lai izveidotu komunikāciju uzņēmuma iekšienē. Ar politiku tas nebija saistīts, taču tas jau bija consulting. Viņi [metodologi] bija pievilcīgi un svarīgi lieliem [padomju] vadītājiem, kuri dažkārt ar viņu palīdzību uzzināja, kādus cilvēkus un kādu uzņēmumu viņi vispār vada.
Kā stāsta Gelmans, trijās spēles dienās uzņēmuma vadītāji un nozīmīgākie darbinieki par savu organizāciju varēja uzzināt vairāk, nekā gadiem ilgi strādājot tajā.
Tas izskatījās pēc kaut kāda brīnuma, pēc maģijas. Ir noteikta metodoloģija, ar kuras palīdzību nesaprotamas lietas izgaismojas un kļūst acīmredzamas. Kļuva skaidrs, kāpēc neefektīvi līdzstrādnieki ir neefektīvi un kā viņus padarīt efektīvus, kāpēc kaut kādi procesi neizdodas,
apgalvo Gelmans.
Viņš uzsver, ka metodologi nebija speciālisti nevienā jomā, izņemot viņu metodoloģiju. Tieši tāpēc, lai cik tas būtu paradoksāli, viņi varēja konsultēt un rīkot spēles dažāda profila uzņēmumiem – no atomenerģētiķiem līdz zivsaimniekiem.
Lielākoties spēļu scenāriju pamatā bija mākslīgi radīta krīze, kuru bija “ieprogrammējis” ODS organizators, un spēles dalībniekiem no šīs krīzes bija jāizkļūst, risinot viņiem doto problēmu. Arī paši metodologi nonāca kritiskā situācijā: viņiem bija jāizprot joma, par kuru viņi pirms spēles sākuma zināja ļoti maz.
Spēles izmantošanu jebkādu uzdevumu risināšanai jebkurā sfērā reliģiju sociologs Nikolajs Mitrohins uzskata par šarlatānismu:
Metodologi visu laiku meklē jaunus idiotus, kuri viņiem maksās naudu par to, ka viņi, nebūdami speciālisti nevienā jautājumā, izņemot naudas izmānīšanu un [savas speciālās] terminoloģijas izmantošanu, dos pasūtītājam maksimāli banālu vai murgainu padomu. Ļoti līdzīgi darbojas tie āksti, ne uzņēmējdarbības konsultanti, kuri, nebūdami speciālisti nevienā jomā, mēģina palīdzēt pārvarēt problēmas uzņēmējiem un sava darba speciālistiem.
Paši metodologi, protams, domā citādi. Izskaidrodams ščedrovickiešu neizmērojamo profilu, metodologs Jurijs Gromiko paziņoja, ka viņiem bijis jāzina, “kā cilvēks domā”.
Viens ir zināt, kā šuj zābaku, bet kaut kas cits – zināt, vai cilvēks kaut ko runā par zābaku šūšanu vai tikai klāsta blēņas no modes žurnāliem.
Vēlīnajā PSRS ar saimnieciskā aprēķina palīdzību (gan norēķinos atbilstoši šai sistēmai, gan pateicoties tās ieviešanai kopumā) metodologi pelnīja smuku naudiņu: spēļu pasūtītāji to sarīkošanai neskopojās.
Bija jāapmaksā spēļtehniķu komandas – 15 līdz 20 cilvēku – ierašanās. Visus vajadzēja izmitināt (nereti labās viesnīcās). Visiem samaksāt honorārus. Atceros, es [kā spēļtehniķis] no vienas spēles mēdzu pārvest līdz 1000 rubļiem; tie vēl bija tie pilnvērtīgie rubļi, kad žigulis maksāja 5,5 tūkstošus, bet kilograms desas “Iecienītā” – 2,20,
atminas ODS dalībnieks filozofs Valerijs Ļebedevs, kurš 90. gados emigrēja uz ASV.
Daudziem dalībniekiem spēle pamazām kļuva par gandrīz mistisku rituālu, reliģisku norisi. 60. gados Ščedrovickis strādāja Vissavienības zinātniski tehniskās estētikas institūtā, un tā darbiniece Larisa Govoruhina (viņa piedalījās tajā pašā pirmajā spēlē, kura 1979. gadā notika Urālos) atzina, ka visi spēlētāji to, kas ar viņiem spēles laikā notika, atminējās “kā tādu liturģisku darbību, īpatnēju stikla pērlīšu spēli, kurai nododas citplanētieši no Kastālijas, intelektuāļu zemes”. Savukārt viens no Ščedrovicka sekotājiem, spēļu organizētājs Pjotrs Mostovojs, ir teicis, ka uzskatot metodoloģiju “ne tikai par intelektuālu strāvojumu, bet arī par īpašu garīgās prakses tradīciju”.
Spēle varēja turpināties nedēļu, katru dienu no agra rīta līdz vēlai naktij,
tālaika spēles atminas to dalībnieks Valerijs Ļebedevs.
Pat naksnīgās dejas ietilpa spēlē. Un neviens negribēja gulēt vairāk par piecām stundām (nebija arī vajadzības!). Dalībniekiem viss iepatikās jo brīdi, jo vairāk. Viņi negribēja doties prom. Negribēja atgriezties skumīgajā īstenībā. Sāka lidot ar tiem pašiem domas spārniem, kuri viņiem bija izauguši un ar katru dienu kļuva arvien spēcīgāki. Pēc spēles dalībnieki stāstīja, ka esot izjutuši īstu laimi – tik stipru, ka tādu viņi neesot jutuši pat no mīlestības, kur nu vēl no šņabja.
Radās īsti spēļumāni, kurus interesēja pats spēles process, nevis tās praktiskie mērķi. Kā izteicies Ļebedevs, “šie maniaki” “braukāja uz jebkuru spēli uz sava rēķina, pat maksāja par piedalīšanos tajā”. Aizraušanās ar ODS to dalībniekiem dažkārt izraisīja nopietnas personīgas krīzes.
1988. gadā Irkutskā pie ekonomikas teorētiķa Jurija Berjozkina iegriezās viņa paziņa un uzaicināja doties uz spēli Naberežnije Čelnos; Berjozkins piekrita. Čelnos viņš iepazinās ar pašu Ščedrovicki, kas ekonomistam šķita “dižākais mūsdienu zinātnieks”. Pēc šīs liktenīgās tikšanās viņš Irkutskā atgriezās “kā cits cilvēks”. Berjozkins atminējās:
Irkutskā es saaicināju kopā [savas zinātniskās] laboratorijas līdzstrādniekus un svinīgi paziņoju, ka turpmāk strādāsim citādi un pētīsim citas problēmas. Taču, jo ilgāk un detalizētāk es runāju, jo blīvāka kļuva nesaprašanās siena starp mani un maniem padotajiem. Vēl daži mēģinājumi “likvidēt metodoloģisko analfabētismu” laboratorijā beidzās ar to, ka darbinieki visi kā viens uzrakstīja iesniegumu par aiziešanu no laboratorijas. Mani draugi no manis novērsās un vairs pat nesveicinājās, kad bija pilnībā pārliecinājušies, ka zinātnei esmu zudis.
Berjozkinu, citējot viņu pašu, pārstāja interesēt viss, kas bija interesējis agrāk, toties viņš “bezmaz dienām un naktīm sēdēja pie metodologu un filozofu tekstiem, magnetofona ierakstiem no dažādām spēlēm” un turpināja braukāt uz dažādām pilsētām, kad tajās notika ODS. Beigu beigās Berjozkins, kā pats atzīstas, sastrīdējās ar savu priekšniecību un pat izšķīrās ar sievu, kas vīru bija sākusi uzskatīt par ārprātīgu. Tomēr jau pēc PSRS izjukšanas Berjozkins aizstāvēja doktora disertāciju un turpināja strādāt Irkutskā. Georgiju Ščedrovicki viņš, tāpat kā citi metodologi, sauc par Skolotāju ar lielo burtu.
Cits Georgija Ščedrovicka līdzgaitnieks, žurnālists Matvejs Hromčenko, kā pats atminas, meties savā pirmajā ODS ar pacilātību.
Bet viss beidzās ar katastrofu: pēdējā dienā jau biju sapratis, ka dzīve nav izdevusies un pēdējais laiks to izbeigt. Lai atdabūtu mani atpakaļ pie normālas pasaules izjūtas, Georgijam Petrovičam pagāja pusgads,
viņš raksta.
Kā apgalvo Hromčenko, “šādas pasauluzskata kataklizmas pieredzēja daudzi, turklāt sociāli veiksmīgi cilvēki ar statusu profesijā”. To, ka spēlēm ir šāds efekts, it kā esot sapratis arī pats Ščedrovickis.
ODS īpaši noder stipriem cilvēkiem (potenciālajiem un aktuālajiem līderiem), kuriem ir savs saturs un kuri spēj to aizstāvēt un attīstīt bezcerīgās situācijās. Visiem citiem (vājākiem) nesaudzīgas ODS var izrādīties graujošas (vai iznīcinošas),
Hromčenko citē metodoloģijas kustības dibinātāju.
Pētnieks Nikolajs Mitrohins skaidro, ka metodologu kustībā ir labi saskatāmas “kompleksas komerciālas sektas” pazīmes:
Viņi pielūdz savu līderi un tā izstrādāto metodi, kas viņiem aizstāj reliģiju. Metodologi apgūst specifisku prakšu komplektu organizācijas iekšienē, iemācās mitoloģiju un terminoloģiju. Pieredzes bagātākie metodologi kļūst par šā kulta “priesteriem”: kad cilvēks ir apguvis “metodi”, viņš var pats vadīt saiešanas, kurās “metode” tiek celta priekšā kā instruments jebkura uzdevuma atrisināšanai. Nākamā stadija ir “metodes” izmantojums komerciāliem nolūkiem.
Pats Georgijs Ščedrovickis neslēpa, ka metodologi apzināti izmanto speciālus terminus, lai ar to palīdzību “norobežotos no diletantiem un pļāpām”.
Kulturologs Vitalijs Kurennojs savukārt uzskata, ka viena no galvenajām metodologu mācības idejām bija “realitātes ignorēšanas princips, tiek ignorēts tas, ka vajag rēķināties ar realitāti” (tas pilnībā saskanēja ar Ščedrovicka un viņa sekotāju priekšstatu, ka realitāti var mainīt un konstruēt).
Rīkojot spēles, Georgijs Ščedrovickis un viņa sekotāji pamazām iepazinās ar svarīgākajiem cilvēkiem padomju valstī – direktoriem, partijas aparāta darbiniekiem, funkcionāriem. Vienlaikus metodologi strādāja ar uzņēmumu ierindas darbiniekiem un mācīja studentus. Ščedrovickiešu ietekme auga.
GP [Ščedrovickis] mudināja pulciņa locekļus stāties PSKP, jo uzskatīja, ka tas ir vienīgais ceļš, kā padomju sabiedrībā vispār iespējams iegūt kaut kādu ietekmi, un zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanu viņš vienmēr jokodams dēvēja par muižnieka privilēģiju iegūšanu,
tā Ščedrovicka pieeju atminas viens no viņa līdzgaitniekiem mākslas zinātnieks Aleksandrs Rapaports.
Kā es tagad to saprotu, GP gaidīja kaut kādas reformas, skaidri redzēdams, ka visas norises PSRS virzās strupceļā. Taču viņš neuzskatīja, ka izeja no krīzes notiks, atgriežoties pie tirgus struktūrām. Drīzāk gan viņš uzskatīja, ka uzvarēs īpašs sociālistiskās tehnokrātijas paveids.
Tāpat Rapaports piezīmē, ka Ščedrovickim bijuši oponenti, kas viņu uzskatījuši par totalitāra novirziena domātāju, kura tehnokrātija būs tehnokrātija izredzētajiem, bet pārējiem tā galu galā kļūs par visnešpetnāko verdzību. Filozofs arī pats deva pamatu šādiem prātojumiem. 1989. gadā Ščedrovickis kādā priekšlasījumā paziņoja:
Es jums pateikšu atklāti, kaut arī saprotu, ka mani pēc tam nomētās ar akmeņiem: es neredzu atšķirību starp totalitārismu un netotalitārismu. Jūs saprotat? Neredzu. Un es uzskatu: totalitāra organizācija ir topošā vienīgā jebkādas cilvēku sabiedrības organizācija. Vienkārši Vācija un PSRS bija mazliet, par purna tiesu, izrāvušās uz priekšu. Tomēr tas gaida visus, ieskaitot arī lepno Lielbritāniju. Nekā cita nebūs, godātie kolēģi, tā taču ir cilvēku sabiedrības attīstības nepieciešamība, velns parāvis!
Spēļu dalībnieks Valerijs Ļebedevs rakstīja, ka Ščedrovickis ODS izgudrojis, “gatavojoties tālākai attīstībai un intelektuāla apvērsuma realizēšanai PSRS”.
Izlaist caur spēlēm simtiem tūkstošu cilvēku un radīt masveida šķiru, savus piekritējus,
Ļebedevs uzskaitīja Ščedrovicka plānus.
Tie būs uzņēmumu direktori, cehu priekšnieki, rajona, pilsētas, apgabala komiteju priekšsēdētāji, tiesneši, augstskolu pasniedzēji, visu rangu ierēdņi ministrijās... Mēs vispirms izdarīsim šito, tad to, mūsu cilvēki vispirms būs šeit, bet tad, paskat, tur – viņi jau ir visur! Neviens neko nav sapratis, bet mēs esam visu pārmainījuši, visus pārbīdījuši, valsts iet uz citu pusi!
Citējot polittehnologu un metodologu Timofeju Sergeicevu, “Georgijs Petrovičs spēles bija uzkonstruējis, izgudrojis kā paņēmienu metodoloģiskās domāšanas izvešanai no pagrīdes plašā sabiedriskā praksē, pirmām kārtām politikas un vadīšanas praksē”. Kā viņš izsakās, Ščedrovickis bija izstrādājis intelektuālus instrumentus, ar kuriem varēs iejaukties vēstures procesā.
Sākot ar 60. gadiem, kā uzskata pētnieks Iļja Kukuļins, padomju valsts vadību ietekmēja ne tikai Georgijs Ščedrovickis un viņa sekotāji, bet arī intelektuāļi, kas strādāja pie padomju priekšniecības par padomniekiem un rakstīja tiem runas. Tieši viņi, klāsta Kukuļins, konsultēja partijniekus un tautsaimniecības funkcionārus, uzskatīdami, ka spēs reformēt PSRS politisko kursu.
Viens no Krievijas politiķiem, kurš savu karjeru sāka jau 80. gados un ir labi pazīstams ar metodologu darbību, apgalvo, ka viņi esot ienīduši perestroiku – tādēļ, ka paši vēlējās reformēt PSRS. Un vēlējās PSRS saglabāt.
Tomēr metodologiem neizdevās kļūt par varu Padomju Savienībā un nodibināt sociālistisku teokrātiju. Krievija devās pa tirgus reformu ceļu. Georgijs Ščedrovickis nomira šī laikmeta rītausmā, 1994. gadā.
Daudziem Georgija Ščedrovicka mācekļiem izdevās atrast sevi jaunajā realitātē: viņi pārtapa par polittehnologiem. Vēlēšanu kampaņu pieredze, gan gaužām savdabīga, viņiem bija: vēlīnajā PSRS metodologi bija gatavojuši lielo uzņēmumu direktoru vēlēšanas. Šo vēlēšanu sagatavošanās posmi, pats par sevi saprotams, noritēja ODS formā.
Kā atminas Gļebs Pavlovskis, pievērsties politkonsultēšanai metodologus 90. gados (ap to laiku tādu bija jau vairāki simti) piespieda sarukušie uzņēmēju un uzņēmumu pasūtījumi ODS rīkošanai. Daļai kustības dalībnieku izdevās tikt pie līgumiem reģionālo vēlēšanu sarīkošanai. “Sastapu ščedrovickiešus Brjanskā, Kremļa ieceltā valdošā gubernatora komandā. Vēlēšanās viņi zaudēja,” atminas Nikolajs Mitrohins un piebilst, ka nevienu kustības vadoni – ne pašu Pjotru Ščedrovicki, ne ap to laiku jau slaveno spēļu rīkotāju Timofeju Sergeicevu – viņš šajā komandā neesot redzējis.
Līdztekus metodologi nodarbojās ar viņiem labi pazīstamo pedagoģiju, proti, apmācīja personālu vēlēšanu kampaņām, stāsta Krievijas politiķis, kurš savu karjeru sāka 80. gadu beigās. Viņu zināšanas noderēja arī tolaik popularitāti iemantojušajos kadru rezervju konkursos.
Kā uzskata Marats Gelmans, 90. gados metodologi bija drīzāk vēlēšanu kampaņu instruments, nevis to vadītāji un ideologi:
Priekšvēlēšanu darbā ir viens ārkārtīgi svarīgs uzdevums – aktīva [t.i., aģitatoru] apmācīšana. Tehnologa, vēlēšanu speciālista profesijas, ko varētu apgūt jebkurā mācību iestādē, [Krievijā] nav. Kampaņas nenotiek bieži, tāpēc peļņu no vēlēšanām regulāri gūst samērā šaurs tehnologu loks. Viņi apbraukā reģionus un atlasa saviem štābiem cilvēkus ar daudzmaz piemērotām prasmēm; šos cilvēkus vajag apmācīt, un diezgan bieži apmācībām piesaistīja metodologus. Tas [piedalīšanās vēlēšanās šādā lomā] pavisam noteikti kļuva par vārtiem, pa kuriem viņi iegāja [politiskajās] tehnoloģijās: “Ja reiz mēs spējam mācīt, tad spējam arī vadīt.”
90. gadu vidū metodologiem pievienojās tolaik jau ievērojamais polittehnologs Jefims Ostrovskis. Nikolajs Mitrohins, kas viņu pazinis kopš 80. gadu beigām, apgalvo, ka PSRS izskaņā Ostrovskis bijis “īsts kreisais”. Savukārt Gļebs Pavlovskis atminas, ka ar politkonsultēšanu Ostrovskis sācis nodarboties perestroikas laikā: viņš devis padomus Prokopjevskas (Kemerovas apgabalā) ogļraču streika komitejai, turklāt itin sekmīgi – vairākas ogļraču prasības streika dēļ tika izpildītas.
Ap to pašu laiku, 80. gadu beigās, Ostrovskis iepazinās ar nākamo KF premjerministru, tagadējo Kremļa iekšpolitikas bloka līderi Sergeju Kirijenko: abi bija kustības Surgutas alternatīva dibinātāju pulciņā. Kustības dalībnieki centās reformēt komjaunatni – Komunistiskās partijas jauniešu kustību.
Vēlāk, kā stāsta Gelmans, Jefims Ostrovskis dēvējies par “pirmo Krievijas polittehnologu” – un cīkstējies par šo titulu ar uzņēmumu Nikkolo M, ko kopš 1989. gada marta vadīja polittehnologs Igors Mintusovs:
Nikkolo M vadība uzskatīja, ka dara nopietnu politisku darbu, ceļ jaunu valsti. Ostrovskim kampaņu vadīšana ir spēle, atslēgvārdi viņam ir “azarts”, “uzvarēt”, “konkurence”. Nikkolo M strādāja galvenokārt pie varas iestāžu izvirzītajiem kandidātiem. Ostrovskis strādāja ar alternatīvajiem kandidātiem – tiem, kuriem bija jāizmaina situācija, jāpiesaka sevi.
Kā Ostrovska “alternatīvās” pieejas piemēru Gelmans min finanšu piramīdas MMM dibinātāja Sergeja Mavrodi kampaņu Valsts Domes vēlēšanās; viņš 1994. gadā balotējās no Mitišču vienmandāta apgabala. Ar polittehnologa palīdzību Mavrodi šajās sacīkstēs uzvarēja.
“Politkonsultēšanā viņš mani savā ziņā iebīdīja,” smiedamies atminas Marats Gelmans, ko uzskata par vienu no ievērojamākajiem Krievijas polittehnologiem (līdz 90. gadu vidum Gelmans bija veiksmīgs mākslas tirgonis, kura specializācija bija bijušās PSRS valstu laikmetīgā māksla).
Viņš ieradās pie manis galerijā, izstāstīja konkrētu situāciju vienā no kampaņām. Es padomāju [par problēmas risinājumu] un tad padalījos ar viņu apsvērumos, kā varētu rīkoties. Un pēkšņi viņš man izsniedza diezgan prāvu summu valūtā. Toreiz tas bija neparasti: domas par cita cilvēka problēmu vēl netika apmaksātas.
Ostrovska pieredze vēlēšanās polittehnoloģijām piesaistīja ne tikai Gelmanu, bet arī Gļebu Pavlovski (Gelmans un Pavlovskis 1995. gadā kopā dibināja Efektīvas politikas fondu (Фонд эффективной политики). Pavlovskis tiek uzskatīts par vienu no Vladimira Putina agrīnā tēla radītājiem un par putiniskās politiskās sistēmas arhitektu.
Kā apgalvo Pavlovskis, Jefims Ostrovskis tika konsultējis bijušo PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, un pēc tam viņš piedalījās Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka priekšvēlēšanu kampaņā, kurā iepazinās ar Putinu. Tomēr noturīgās draugu vai kaut vai lietišķās attiecībās šī pazīšanās toreiz nepārauga.
Toties jau kopš komjaunatnes laikiem Ostrovskis uzturēja pazīšanos ar Sergeju Kirijenko.
90. gados Kirijenko, inženieris un komjaunietis no Ņižņijnovgorodas (toreiz Gorkijas), taisīja iespaidīgu karjeru. To veidot Sergejam Kirijenko palīdzēja viņa novadnieks Boriss Ņemcovs, kas sākumā bija iecelts (1991), pēc tam ievēlēts (1995) par Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatoru un vēl pēc diviem gadiem ieguva KF vicepremjera amatu. Ņemcovs bija viens no populārākajiem un slavenākajiem demokrātiem Krievijā, daudzi viņu uzskatīja par ļoti iespējamu prezidenta Jeļcina pēcteci.
1997. gadā ar novadnieka protekciju Kirijenko kļuva par enerģētikas ministra pirmo vietnieku federācijas valdībā, vēlāk tajā pašā gadā par šīs jomas ministru. 1998. gadā viņš negaidot nokļuva Krievijas premjerministra amatā. Ierēdnim ātri vien pielipa ironiskā iesauka Kinder Surprise – jaunības un negaidītā karjeras lidojuma dēļ (kad Kirijenko iecēla par premjeru, viņam bija 36 gadi).
Ministru kabinetu gan viņš nevadīja ilgi – no aprīļa beigām līdz augusta beigām. Laikposmā, kad viņš bija premjerministrs, valsts bankrotēja, un Kirijenko pēc tam veikli tika atbrīvots no amata.
Kas attiecas uz valsts bankrotu, vienkārši vajadzēja, lai kāds izdara netīro darbu. Bija skaidrs, ka viss rit uz bankrota pusi, un “ģimene” [Jeļcina tuvākais loks] gribēja ar Kirijenko un tehnokrātu valdības palīdzību īstenot bankrotu, bet pēc tam amatā atkal ielikt [bijušo premjeru Viktoru] Černomirdinu, tomēr tas neizdevās,
2016. gadā stāstīja politiķis Boriss Nadeždins, kurš 1998. gadā bija Kirijenko palīgs. (Par premjerministru pēc Kirijenko kļuva Jevgeņijs Primakovs.)
Kaut arī kabineta vadīšanas pieredze bija sanākusi pavisam īsa un ārkārtīgi neveiksmīga, aiziet no lielās politikas atlaistajam Kirijenko negribējās. 1998. gada decembrī viņš nodibināja kustību Новая сила (“Jaunais spēks”), kas plānoja 1999. gadā piedalīties Valsts Domes vēlēšanās. Veidot komandu kampaņas sarīkošanai sāka senais Kirijenko paziņa Jefims Ostrovskis, kas tobrīd jau bija kļuvis par metodologu, un Pjotrs Ščedrovickis, ar kuru Ostrovskis tikām bija paspējis sadraudzēties.
Kirijenko toreiz bija “izģērbts”: pēc aiziešanas no valdības viņš bija palicis bez komandas. Pjotrs, ar ko viņš iepazinās 1999. gada Новая сила kampaņas periodā, viņam šajā ziņā palīdzēja. Pēc prāta uzbūves un rakstura Pjotrs un Kirijenko bija viens otru atraduši,
atminas Pavlovskis.
(Kad tieši Kirijenko satuvinājās ar ščedrovickiešiem, nav zināms. Cilvēks, kas ar viņu bija labi pazīstams 90. gadu vidū, stāsta, ka tajā laikā metodologu kustība viņu vēl neesot interesējusi.)
Pavlovskis Sergeju Kirijenko dēvē par ideālu pasūtītāju metodologiem: bijušais premjers drīzāk bija nevis politiķis, bet gan ierēdnis administrators, kurš jau padomju laikā sācis kāpt pa komjaunatnes karjeras kāpnēm. Strādāt ar tādiem cilvēkiem metodologi prata izsenis.
Viņi bija radījuši savu administrācijas valodu periodā, kad PSRS tādas valodas vispār nebija. Bija “kancelarīts” – slengs, kuru izmantoja ierēdņu aparāts, – taču tā nebija starpnozaru saziņas valoda, tā nebija valoda, kurā tiktu veidotas jaunas administrācijas shēmas,
skaidro Pavlovskis, kurš īsu laiku arī pats konsultējis Kirijenko viņa federālās politiskās karjeras rītausmā 90. gadu beigās.
Bijušā premjerministra kustības programmatiskajos paziņojumos uzreiz sāka skanēt metodoloģiskas notis: Новая сила piedāvāja ne tikai ekonomiskas reformas un Konstitūcijas reformu, bet arī jaunas politiskas valodas izstrādi. Pats Kirijenko 1999. gada jūnijā paziņoja, ka iesniegs Jeļcinam plānu miermīlīgai varas nodošanai. Šajā plānā ietilpa arī kadru konkurss ierēdņiem (metodologi šādus konkursus rīkoja jau gadiem ilgi). “Viņš tagad ir asais džeks,” tā tolaik Kirijenko noskaņojumu laikrakstam Коммерсантъ raksturojuši avoti no viņa tuvākā loka.
Tomēr asā džeka periods Kirijenko publiskajā politiskajā karjerā neturpinājās ilgi. 1999. gada augustā Новая сила iekļāvās priekšvēlēšanu blokā Союз правых сил (“Labējo spēku savienība”) kopā ar Borisa Ņemcova un Irinas Hakamadas struktūrām. Par bloka pelēko kardinālu tika uzskatīts bijušais KF prezidenta administrācijas vadītājs, galvenais privatizācijas ideologs Krievijā Anatolijs Čubaiss (tajā laikā – РАО “ЕЭС России” (“Krievijas vienotā enerģētikas sistēma”) ģenerāldirektors).
Tikām valstij bija uzradies jauns premjerministrs – Vladimirs Putins, ko Kremlis virzīja par Jeļcina pēcteci. Savukārt apvienību Союз правых сил Jeļcina līdzgaitnieki uzskatīja par varas partiju rezervei, un tai bija jāiekļūst parlamentā kopā ar veidojamo “galveno varas partiju”, bloku Единство (Vienotība, vēlāk Vienotā Krievija).
Lai liberāla varas partija rezervei varētu iekļūt Valsts Domē, tās līderi – populāri Krievijas politiķi – nedrīkstēja ķīvēties.
Tika veikts pētījums, un noskaidrojās, ka ārkārtīgi augsta vērtība liberālā elektorāta acīs ir demokrātu vienotībai. Pats viņu apvienošanās fakts nozīmē izredzes izturēt vēlēšanas,
stāsta Marats Gelmans. Un šeit atkal noderēja metodologu pakalpojumi.
Kā liecina Gelmans, vecajiem draugiem Ņemcovam un Kirijenko bija ļoti nopietnas pretišķības (Независимая газета rakstīja, ka Новая сила esot no bloka kolēģiem pieprasījusi vairāk vadošu amatu parlamentā), taču “to triju mēnešu laikā, kamēr norisinājās kampaņa, viņiem bija jāspēlē publikai, jāparāda, ka viņi ir komanda, kas aizvedīs valsti līdz panākumiem, vienots politisks spēks”.
Lai nogludinātu šīs pretišķības, pēc Kirijenko ierosinājuma tika sarīkota spēle. Kā atminas Gelmans, to stūrējis pats Pjotrs Ščedrovickis, bet Gelmans bijis uzaicināts par dalībnieku kā eksperts no malas.
Tas norisinājās vairākas dienas atsevišķā sanatorijā, moderatori ļoti labi strādāja. Tika analizētas reālas situācijas un izspēlētas iespējamās, tika precizēti mērķi – kālab tas viss tiek darīts. Cilvēki bija atklāti, izlika pretenzijas citam pret citu, un trim mēnešiem ar tāda seansa neitralitāti pietika,
par spēli stāsta Gelmans.
Krievijā tolaik notika reāla cīņa starp Kremli un bijušā premjerministra Jevgeņija Primakova, Maskavas mēra Jurija Lužkova un daudzu Krievijas gubernatoru izveidoto apvienību Отечество – Вся Россия (“Tēvzeme ir visa Krievija”). Bloks Союз правых сил un pats Kirijenko bija šīs cīņas dalībnieki. Союз правых сил cīnījās par iekļūšanu Valsts Domē ar lozungu “Putinu par prezidentu, Kirijenko uz Valsts Domi! Vajag jaunos!”. (Formāli prezidents Jeļcins nebija pat licis noprast, ka grasītos nolikt pilnvaras, tas notika jau pēc parlamenta vēlēšanām.) Turklāt Kirijenko tajā pašā 1999. gadā balotējās par Maskavas mēru, konkurējot ar Lužkovu.
Apvienības Союз правых сил, Kirijenko personiski un Kremļa bloka Единство kampaņas vadīja Efektīvās politikas fonds: Pavlovskis koncentrējās uz Единство kampaņu, Gelmans – uz Союз правых сил un Kirijenko kampaņu.
“Protams, mums nebija domu, ka Kirijenko var uzvarēt. Mūsu uzdevums bija maksimāli vājināt Lužkovu kā pretendentu uz prezidenta amatu: viņš bija viens no diviem galvenajiem pretendentiem, kopā ar Primakovu,” 2018. gadā stāstīja Pavlovskis. (Kirijenko mēra vēlēšanās ieguva 11,3% balsu.)
Valsts Domē Союз правых сил iekļuva, taču šo karjeru – deputāts, kurš turklāt vada frakciju un tātad to publiski pārstāv, – Kirijenko uztvēra kā apgrūtinājumu. Kā atminas cilvēks, kurš strādāja Союз правых сил frakcijas aparātā, izbijušais premjers “negribēja nemitīgi sniegt intervijas”. Viņu piesaistīja birokrātisks darbs, funkcionāra darbs.
Vladimiram Putinam, kurš 2000. gadā kļuva par prezidentu, ar Sergeju Kirijenko bija labas attiecības: tieši Kirijenko, būdams premjerministrs, no Pēterburgas mērijas nākušo Putinu iecēla parFDD(Krievijas Federālais drošības dienests) priekšnieku. Un, kad Putins bija iekārtojies Kremlī, frakcijas vadītājs pārgāja uz ilgoto ierēdņa amatu – dabūja prezidenta pilnvarotā pārstāvja amatu Pievolgas federālajā apgabalā (pilnvaroto pārstāvju institūtu nule bija ieviesis Putins – kā uzskata, “varas vertikāles” nostiprināšanai). Līdzi patronam uz Ņižņijnovgorodu devās arī metodologi Pjotrs Ščedrovickis un Jefims Ostrovskis.
Sergejs Kirijenko... pie sava pilnvarotā pārstāvja biroja noorganizējis veselu struktūru polittehnologa Pjotra Ščedrovicka vadībā, tā izstrādā pilnvarotā pārstāvja cilvēku priekšvēlēšanu stratēģijas,
2001. gadā rakstīja avīze Новые известия.
Savukārt pēc Kirijenko pārvākšanās uz atomenerģētikas aģentūras vadītāja krēslu metodologi ķērās apgūt arī šo jomu. Ščedrovickis uz aģentūras bāzes izveidotajā valsts korporācijā Росатом drīz ieņēma direktora vietnieka amatu, kurā nostrādāja līdz 2011. gadam. (Direktors bija pats Kirijenko.) Metodologa uzdevumi tur bija aptuveni tādi paši kā līdz šim: rīkot uzņēmumā kadru konkursus, pilsētās ar atomenerģētikas uzņēmumiem piedalīties priekšvēlēšanu kampaņās.
“Nu, un kopumā Kirijenko veidoja vienotu struktūru, ko vajadzēja organizēt, nopakot, to metodologi pieprata,” skaidro cilvēks, kurš pazīst Kirijenko.
Galvenie metodologi tolaik jau bija sākuši spriest par valsts ideoloģiju. Kā uzskata Gelmans, Jefimu Ostrovski ideoloģijas jautājumi interesējuši arī pirms tam, kad viņiem izdevās nostiprināties Krievijas varas sistēmā. 1996. gadā Ostrovskis runājis par iemesliem, kāpēc PSRS cietusi sakāvi Aukstajā karā, un par iespējām revanšēties; Krieviju viņš dēvējis par dižu lielvalsti.
Tā Valsts, kura pirmā apzināsies, kas ir virtuālie ieroči, pirmā izjauks līdzsvaru šajā jomā. Pēc tam līdzsvars tiks atjaunots, taču tieši šajā laukā Krievija var pieteikt un uzvarēt izšķirīgo Aukstā kara kauju. Tieši caur virtuālo telpu var tikt dots atbildes Labais Trieciens Rietumiem. Tieši te ir dižās Lielvalsts izredzes revanšēties. Revanšēties Aukstajā karā,
rakstīja Ostrovskis, kas polittehnologus (viņa terminoloģijā – “humanitāros tehnologus”) dēvēja par Aukstā kara speciālo vienību.
Kustības dibinātājs Georgijs Ščedrovickis bija līdzīgos uzskatos, spriezdams, ka ekonomiski attīstītās Rietumu un Austrumu valstis grib “apvaldīt Krieviju”. Vienā no intervijām, kuras Ščedrovickis sniedzis jau pēc PSRS izjukšanas, viņš paziņojis, ka “pasaules vadošie menedžeri – vācieši, japāņi un visi pārējie – saprot, ar ko viņiem darīšana”.
Viņi jūt neticami augsto Krievijas līmeni, tādēļ grib ierobežot konkurentiem pieeju. Agrāk es domāju, ka tie ir mūsu propagandas pārspīlējumi, un tiem ne visai ticēju, kā jau kurš katrs inteliģents padomju cilvēks, taču tagad ar izbrīnu esmu uzzinājis, ka tas viss ir īstenībā,
atzinās Ščedrovickis.
Gluži metodologu garā Jefims Ostrovskis sprieda arī par pašu ideoloģijas būtību: tā, viņaprāt, bija operētājsistēma, kurā strādā sabiedrība un kura nodrošina efektīvu sabiedrības uzbūvi. Savukārt valoda, kā uzskatīja Ostrovskis, šai operētājsistēmai ir viena no svarīgajām “programmām”.
Jau tajos gados ideoloģija, ko Krievijai centās uzprogrammēt Ostrovskis, saturēja atsauces gan uz Auksto karu, gan uz “krieviskumu”. 90. gadu vidū polittehnologs izdomāja projektu “Esi krievs – pērc krievu ražojumu”, kura uzdevums bija tautiešiem radīt jaunu patēriņa tēlu. Šo projektu viņš uzskatīja par “valsts mēroga reklāmpolitisko un izglītojošo kampaņu ar makropsihiatrisku iedarbību”, un nav grūti te saskatīt ščedrovickiešu tā saukto sociālo programmēšanu.
90. gadu beigās Jefims Ostrovskis un Pjotrs Ščedrovickis ierosināja jaunu pamatkonceptu – “krievu pasaule”. Kopš 21. gadsimta otrās desmitgades sākuma šis vārdu savienojums no augsta ranga ierēdņiem, arī no prezidenta Putina, skan arvien biežāk, un nepieciešamība “aizsargāt “krievu pasauli”” kļuva par galveno oficiālo ieganstu karadarbībai Donbasā.
Tomēr metodologu “krievu pasaule” un Kremļa “krievu pasaule” daudzējādā ziņā ir pretēji termini.
Ideja bija tāda: Krievijai jāiziet starptautiskā arēnā ar preci, produktu, kas ir pievilcīgs. Valstij radīsies problēmas ar konkurenci, taču tai ir aģenti – “krievu pasaule”, proti, mūsu cilvēki citās valstīs, tie, kuri runā krievu valodā, ir uzaudzināti ar krievu kultūru. Un caur viņiem, lūk, tad var arī iziet pasaules tirgū ar jaunu preci.1 Viņi apzināti sacīja, ka starp sapņoto “krievu pasauli” un sapņoto valsti nav tāpatības, gluži otrādi, krievu cilvēki Krievijai ir vajadzīgi ārpus valsts. Tā bija spriešana konkurences, nevis kara terminos,
Ostrovska un Ščedrovicka savulaik ierosināto jēdzienu izskaidro Marats Gelmans.
Pjotrs Ščedrovickis 1999. gadā publicēja rakstu “Krievu pasaule un transnacionālais krieviskums”, kurā viņš sprieda par “karu”: “Pēdējās desmitgadēs mainās pats karošanas tips: par tā algebru kļūst ekonomiskā konkurence.” – “Zīmols, preču zīme pārtop par jaunās paaudzes industriālo karu galveno ieroci,” viņš bija pārliecināts.
“Krievu pasaulei” kā krievu valodā runājošu cilvēku kolektīvam bija jākļūst par starpnieci Krievijas zīmolu un preču zīmju virzīšanai nākotnes pasaules “jaunajos infrastruktūras centros”.
Vēl viens ar Jefimu Ostrovski un Pjotru Ščedrovicki pazīstams metodologs, kādreizējais Kirijenko padomnieks Sergejs Gradirovskis, “krievu pasauli” izprata citādi – kā “integrāciju ar bijušās PSRS valstīm”, kuru iedzīvotāji arī labi zina krievu valodu.
Mūsu piedāvātā krievu ģeokulturālā pasaule izrādījās radniecīga postimpēriskajiem Eiropas valstu veidojumiem – britu Nāciju Sadraudzībai, iberoamerikāņu valstu apvienībai, frankofono valstu kopienai un citiem pēc savas dabas analoģiskiem veidojumiem,
2009. gadā mēģināja atrast analoģijas (galvenokārt postkoloniālajā pasaulē) Gradirovskis.
Tomēr viņš toreiz stingri noraidīja mēģinājumus “krievu pasauli” traktēt kā plānus atgūt Krievijai bijušās PSRS vai Krievijas impērijas teritorijas.
Mēs par krievu pasauli nerunājām ģeopolitikas valodā, tajā valodā, kurā sludināja un rējās Rogozinu, Zatuļinu un viņiem līdzīgo kungi vai eirāziskumu sludināja Aleksandrs Dugins. Krievu intelektuāļi (nereti ar tādiem nekrieviskiem uzvārdiem [t.i., Ščedrovickis, Ostrovskis, Gradirovskis]) runāja par kaut ko citu, lai gan vārdi, kurus viņi lietoja, tie paši vien bija,
apgalvoja Gradirovskis.
Tomēr Krievijas varas augstākais ešelons, pievācis sev terminu “krievu pasaule”, apveltī to ar ģeopolitisku jēgu, tikai un vienīgi. 2022. gada februārī Krievijas iebrukums Ukrainā sākās tālab, lai “aizsargātu krievu valodu un tajā runājošos cilvēkus”.
““Krievu pasaule” ir iekļāvusies visas šīs diezgan šļurainās ģeopolitiskās kustības pamatleksikā. Tagad to neviens vairs neuztver kā terminu, kam ir kāda saistība ar Fimu [Ostrovski] un Pjotru Ščedrovicki. Kopš 2014. gada tā vazājas ar visiem,” uzskata Gļebs Pavlovskis.
“Mūsu vara spēj saķēzīt jebko – gan uzvaru Otrajā pasaules karā, gan Puškinu,” spriež Marats Gelmans. “Tā prot izmantot citu sasniegumus, taču izmanto tos slikti – diskreditējot. Metodologiem bija gluži miermīlīgs mēģinājums iziet uz konkurētspējīgu ideoloģiju rūpniecības, biznesa labad. Tagad tas viss izklausās draudīgi, taču tā ir viņu – un arī mūsu visu – nelaime, bet viņu vaina tā nav.
Pjotrs Ščedrovickis, atbildot uz Meduza jautājumu, vai viņā nav īgnuma par to, ka Krievijas valsts aparāts terminu “krievu pasaule” izmanto nebūt ne tā, kā to aprakstīja ščedrovickieši, paziņoja, ka “pats termins mūsu zemes kultūrā pastāv ļoti sen”.
“Īgnuma” man nav. Lai gan, protams, es šim terminam centos piešķirt citu “jēgu” – un tikai tagad tā sāk kļūt “saprotamāka” masu klausītājam (lasītājam). Filozofam jābūt gatavam, ka masveida lietojumā ļaudis vienmēr visu – visas jēgas un vēl jo vairāk saturus – sagroza,
Ščedrovickis atrakstīja Meduza (pēdiņas citātā ir autora liktas).
Mazpamazām slavenākie metodologi, tādi kā Pjotrs Ščedrovickis un Jefims Ostrovskis, nezināmu iemeslu dēļ sāka izzust no Sergeja Kirijenko tuvāko personu aprindām; vēl tālāk no viņa tie nokļuva tad, kad Kirijenko kļuva par Krievijas prezidenta administrācijas iekšpolitiskā bloka vadītāju. Tas notika 2016. gadā.
Un tomēr paņēmienus, kuri nepārprotami atgādina metodologu izstrādātos, Kirijenko un viņa padotie prezidenta administrācijā izmanto vēl joprojām. Reģionālo vadītāju amatus iegūst tā saucamās gubernatoru skolas absolventi; galvenais Kremļa un valdības kadru lifts ir konkurss “Krievijas līderi”; ierēdņiem regulāri tiek rīkotas mācības, turklāt tās ne vienmēr ir saistītas ar viņu tiešajiem pienākumiem (piemēram, 2019. gadā gubernatoriem, kuri uz treniņiem pirms Valsts padomes sēdes bija ieradušies pa autoceļiem, nācās pašiem tos asfaltēt).
Pavlovskis uzskata, ka Kirijenko aizraušanās ar dažādām “skolām” un kadru konkursiem varētu būt sekas viņa sadarbībai ar metodologiem.
Iespējams, tur ir metodologu piedāvājuma atbalsis, tomēr metodoloģija pirmām kārtām ir saieti liela bara auditorijā, kad “guru” ir tas, kurš dod tev iespēju pacelt balsi vai [var] tev aizbāzt muti,
precizē Mitrohins.
Savukārt Kirijenko konkursi un gubernatoru skolas ir team building pēc gluži amerikāniskiem metodiskajiem norādījumiem, tikai pareizināti ar Kirijenko komjaunieša pagātni.
Citi metodologi 21. gadsimta sākumā sāka strādāt Ukrainā. Kā stāsta Gelmans un Pavlovskis, 2002. gadā Jefims Ostrovskis un Pjotrs Ščedrovickis vadīja ukraiņu uzņēmēja Valerija Horoškovska priekšvēlēšanu bloka Команда озимого покоління (“Ziemāju paaudzes komanda”) kampaņu, kad Horoškovskis centās iekļūt Ukrainas Augstākajā Radā. “Horoškovskis tad arī viņus apzeltīja. Kampaņa bija tīrā izgāšanās, partija nekur neiekļuva, taču mūsu biznesā izdevīgākas ir kampaņas, kuras izgāžas, nevis tās uzvarošās,” stāsta Gļebs Pavlovskis.
Pavlovskis un Gelmans tolaik arī bija kļuvuši par darboņiem Ukrainas politikā. Pavlovskis bija viens no galvenajiem politkonsultantiem Viktora Janukoviča štābā 2004. gada vēlēšanās. Marats Gelmans kā polittehnologs sadarbojās ar dažādiem ukraiņu politiķiem – piemēram, ar Leonidu Kučmu un “Putina radagabalu” Viktoru Medvedčuku (viņš šobrīd Ukrainā ir apsūdzēts valsts nodevībā).
Metodologs Timofejs Sergeicevs Leonida Kučmas kampaņā piedalījās jau 1999. gadā. Vēlāk viņš strādāja Viktora Janukoviča (2004) un Arsenija Jaceņuka (2009) kampaņās, taču tās abas, atšķirībā no Kučmas kampaņas 1999. gadā, izgāzās. 2011. gadā Sergeicevs sāka strādāt Krievijā ar Kremļa līdzdalību izveidotās partijas Правое дело štābā pirms Valsts Domes vēlēšanām; partijas priekšsēdētājs tolaik bija uzņēmējs Mihails Prohorovs. “Metodologi sēdēja, *** [pļāpāja] kaut ko par ideoloģiju un kāsa no Prohorova piķi. Neko vairāk viņi nedarīja,” tā sarunā ar Meduza atminas viens no Prohorova štāba darbiniekiem. Arī šī kampaņa beidzās ar neveiksmi: prezidenta administrācija priekšvēlēšanu kongresā Prohorovu atcēla no Правое дело līdera amata.
Jefims Ostrovskis bija viens no galvenajiem tehnologiem citā Kremļa uzkonstruētā “liberālajā” partijā: tās nosaukums bija Новые люди (“Jaunie cilvēki”), un 2021. gadā tā iekļuva Valsts Domē. Trīs Meduza avoti šajā partijā apgalvo, ka Ostrovskis štābā sācis strādāt tāpēc, ka bijis pazīstams ar Новые люди līderi uzņēmēju Alekseju Ņečajevu un bijis labās attiecībās ar brāļiem Juriju un Mihailu Kovaļčukiem, kas tiek uzskatīti par partijas aizbildņiem.
Fima [Ostrovskis] ir īsts ģēnijs, viņš profesionāli domā – spēj piedāvāt revolucionāru risinājumu ideoloģijas jomā. Taču viņš nav tehnologs, viņš nestrādā ar rokām,2
stāsta viens no štāba darbiniekiem.
Vairāk nekā 10 mūsu aptaujāto polittehnologu apgalvoja, ka metodologi šobrīd ir aizgājuši no Krievijas polittehnoloģiju tirgus un tas noticis tādēļ, ka viņi “vairs nav modē”. Kā izteicās viens no sarunbiedriem, ščedrovickieši šobrīd “ir kaut kāds relikts no gadsimta sākuma vai deviņdesmitajiem”. Četri Meduza aptaujātie tehnologi uz metodologiem attiecināja vārdu “sekta” (tieši tāpat kustību raksturojis pētnieks Nikolajs Mitrohins).
Viens no polittehnologiem, kurš reiz bija mēģinājis sadarboties ar metodologiem un izprast viņu “metodi”, paziņoja, ka šīs kustības dalībnieki glabā savas slepenās zināšanas un nevienu no ārpuses tām klāt nelaiž.
Savukārt Pjotrs Ščedrovickis komentē, ka metodologs PSRS bijis tikai viens.
Tas bija mans tēvs. Viltvāržu ir daudz. Tā ir taisnība. Domāju, ka tikai pēc kāda laika varēs saprast, kurš patiešām ir turpinājis Ščedrovicka vecākā idejas. Taču, mazākais, jāizskata un jāsastata šo autoru filozofiskie darbi [lai to pierādītu],
viņš uzsver. Precizēt, tieši kuru viņš uzskata par viltvārdi, Pjotrs Ščedrovickis nevēlējās.
Lai arī Georgija Ščedrovicka kustība ir zaudējusi ietekmi uz Krievijas varas pārstāvjiem, tai savā ziņā izdevies panākt to, par ko 80. gados sapņoja kustības līderi. Valsts vadītāji izmanto viņu idejas par sociālo programmēšanu un šo ideju blakusproduktus, tādus kā, piemēram, “krievu pasaule”; tiesa gan, interpretē tos tā, kā pašiem labpatīk.
Politologs Ivans Preobraženskis norāda, ka “polittehnologi, kuri galarezultātā likuši pamatus Putina varas sistēmai, – Gļebs Pavlovskis un Marats Gelmans – bija draudzīgās attiecībās ar metodologiem”, tomēr sociālās realitātes konstruēšanā gājuši daudz tālāk nekā ščedrovickieši.
Metodologu koncepcijas pamatā sākumā bija priekšstats, ka metodes ir svarīgākas nekā institūcijas. Tas nozīmē, ka institūcijas var demontēt un politiskās sistēmas karkasu uzbūvēt no ķieģelīšiem – kā no konstruktora. Pavlovskis un viņa kolēģi uzskatīja, ka pat ķieģelīši nav vajadzīgi. Visa konstrukcija faktiski var būt virtuāla. Visu var uzveidot burtiski uz vienas nesošās naglas – ne tikai prezidenta institūtu, bet pašu Putina figūru,
spriež Preobraženskis. Viņš uzskata, ka funkcionējošu politisku sistēmu ar funkcionējošām institūcijām nedz Putins, nedz polittehnologi, kuri strādāja pie viņa, nevēlējās veidot.
Tādēļ vienkārši neatradās neviens, kurš spētu apturēt Krievijas prezidentu, kad tam sagribējās uzdejot liela kara valsi.
© Meduza, 9. jūnijā
1 Domāta jebkāda komerciāla, eksportam derīga prece (aģentūras Meduza piez.).
2 T.i., nestrādā ar aktīvistiem un aģitatoriem, nenodarbojas ar priekšvēlēšanu kampaņu medijos un sociālajos tīklos (aģentūras Meduza piez.).