Tu esi gribējis tikai labu

Bija 1941. gada novembris, tuvojās Mirušo piemiņas diena. Pirms divarpus mēnešiem, 2. septembra rītā, Bauskas šucmaņi Vecsaules silā bija nošāvuši 26 cilvēkus, kurus apsūdzēja sadarbībā ar padomju režīmu. Tagad, Svecīšu vakara gaidās, nogalināto tuvinieki centās uzmeklēt cits citu, lai kopīgi mēģinātu apjaust notikušo un pieminētu savus mīļotos. Pēc vienas šādas tikšanās Luīze Grigāne, kuras vīrs Pēteris Grigāns arī bija nošauto vidū, savā dienasgrāmatā ierakstīja:

Aizvakar atnāca kāda māte, kuŗai dēls reizē ar Tevi nošauts. Viņa stāsta, ka dzirdējusi no citiem, ka Tu, mans mīļotais, esot runājis pirms nāves. Tu esot minējis, ka nedrīkst cilvēkus sodīt bez izmeklēšanas – jaunais upuris, šis nelaimīgās mātes dēls esot raudājis. Tu runājis.

23. novembrī, Mirušo piemiņas dienā, Luīze Grigāne saņēmās savam pirmajam gājienam uz Vecsaules silu, lai uzmeklētu Pētera atdusas vietu.

Sils, kurā izskanēja tik daudz, daudz izmisuma vārdu, tik daudz vaimanu, tik daudz šausmu kliedzienu, tik daudz lāstu – sils zilgans un drūms tuvojās mums. Kad iegāju iekšā, sirds kļuva maziņa un dreboša. Klusums. Tik klusi un svēti tomēr tur. Drīz atradu bērzu un kapu. Sniegs klāja šo vietu, bet vietām bija radies mazs iebrukums, kurā varēja redzēt tīru dzeltenu smilti. Te, te Tu guli. Rokām un kājām rausu sniegu nost – brīžiem nezināju ko darīt. [..] No viena nobrukuma paņēmu smiltis un izveidoju krustu uz sniega, tad iespraudu puķu pušķīti vidū. – Glaudīju sniegu.

Luīze un Pēteris Grigāni ir mani vecvecvecāki. Viss, ko es par viņiem vēl nesen zināju, bija ne reizi vien dzirdētie vecmāmiņas Rutas un viņas māsas Dainas nostāsti, kuros agri zaudētais tēvs iemiesojies kā cilvēka ideāls. Pēteris bijis sociāldemokrāts jeb, kā vecmāmiņa lepni mēdz uzsvērt, Raiņa partijas biedrs, kurš cīnījies par strādnieku tiesībām. Vienlaikus viņš bijis arī skolotājs, kurš ļoti mīlējis savu darbu. Vēlāk kritis Ulmaņa režīma nelabvēlībā, bet pēc krievu ienākšanas turpinājis darbu izglītības jomā, strādājis par skolu inspektoru Bauskas apriņķī. Cīnoties par skolas un baznīcas nošķiršanu, Pēteris ieguvis kāda mācītāja nelabvēlību, kurš it kā nosūdzējis viņu vāciešiem kā komunistu. Tomēr īstas skaidrības par tēva nošaušanas iemesliem Rutai un Dainai nebija.

Pirms vecmāmiņas 80 gadu jubilejas nolēmu ieskatīties vietnē periodika.lv cerībā atrast ko interesantu par vecmāmiņu un viņas vecākiem presē. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot Pētera vārdu un fotogrāfiju Atpūtas 1940. gada jūlija numurā. Šādu godu jau okupācijas pirmajā mēnesī viņš bija izpelnījies kā viens no padomju okupācijas varas reorganizētās Latvijas Tautas armijas politiskajiem vadītājiem. Pēteris Grigāns bija tehnisko daļu poļitruks – nākamais rangā aiz Bruno Kalniņa, visas armijas politiskā vadītāja.¹ Lasot tālāk par 1940. gada vasaras notikumiem, informācijas daudzums par Pētera gaitām kļuva arvien lielāks.1940.–1941. gadā viņš bija ne tikai skolu inspektors, bet arī viens no redzamiem okupācijas procesa organizētājiem.

Kāpēc mans vecvectēvs izlēma sadarboties ar padomju okupācijas varu? Kā viņš nonāca līdz šādai izvēlei? Ko īsti nozīmēja viņa armijas politiskā komisāra amats? Un kas bija viņa nošaušanas patiesais iemesls?

Savu 25. dzimšanas dienu Valmieras 1. pamatskolas skolotāja Luīze Stammere svinēja 1933. gada 14. martā. Apaļā gadskārta gan nebija vienīgais Luīzes prieka iemesls. Tieši pirms 50 gadiem šajā dienā bija miris Kārlis Markss, un iespēja apvienot dzimšanas dienas svinības ar modernā sociālisma tēva pieminēšanu Luīzi īpaši sajūsmināja. Gada sākums bija nesis nelaimīgu mīlestību, un Luīze jutās pat nedaudz neērti, ka izšķiedusi tik daudz enerģijas un laika personīgās dzīves peripetijām. Dzimšanas diena, apvienota ar Marksa ideju apceri, šķita lielisks sākuma punkts jaunai, labākai dzīvei, kuras jēga būtu darbs sabiedrības labā. “Ar šo dzimšanas dienu nododu sevi strādniecībai,” Luīze ierakstīja savā dienasgrāmatā.

Luīzes politiskais ideālisms labi raksturo paaudzi, kas kļuva pilngadīga neatkarīgajā, demokrātiskajā Latvijā. Daļu bija aizrāvušas nacionāli patriotiskas idejas; lielais vairums studējošās nacionāli noskaņotās jaunatnes saplūda studentu korporācijās; citi pievienojās aizsargiem. Kreisi noskaņotie jaunieši, arī Luīze, atrada savu vietu kādā no daudzajām organizācijām, kas bija saistītas ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Abos spārnos bija arī radikāļi. Galējie nacionālisti atrada vietu tādās organizācijās kā Pērkonkrusts, bet kreisie radikāļi pieslējās komunistiem. 1933. gadā Lielā depresija nebija spējusi nomākt ticību politiskiem ideāliem, un aiz tā dēvētās “parlamentārisma krīzes” notika dzīva politiskā rosība.

Sociālisma idejas Luīzi saistīja jau kopš ģimnāzijas laikiem Zaļeniekos. 20. gados, studējot Jelgavas Skolotāju seminārā, viņa epizodiski darbojās dažādās sociāldemokrātu organizācijās, kā arī bija LSDSP biedre. Tāpēc 1930. gadā iegūtais darbs Valmieras 1. pamatskolā nebija nejaušība. Konservatīvā prese jau gadiem šausminājās par “sarkano Valmieru”, kuras domē LSDSP bija liela ietekme, un partijas vadība nekautrējās izmantot savas pozīcijas atbalstītāju atalgošanai ar darbvietām pašvaldības iestādēs.

1. pamatskolas kolektīvu veidoja pārsvarā jauni sociāldemokrātiem simpatizējoši skolotāji. Luīzes apņemšanos vēl aktīvāk pievērsties Marksa idejām atzinīgi novērtēja viņas kolēģi, arī nesen Valmierā nonākušais 23 gadus vecais Pēteris Grigāns. Sarunas par politiku apvienojās ar abpusējām simpātijām, un jau divas dienas pēc dzimšanas dienas svinībām abi devās pastaigā gar Gaujas krastu.

Runājām par partijas dzīvi, partijas darbiniekiem. Ja G. turpinās būt tāds, kāds ir tagad, tad būs viens no krietniem sociālistiem. Ir brīži, kad jūtu viņā draugu. Organizācijas dzīvē viņam arvien vairāk ideju. Prieks par to.

Tā sarunās par Marksu, partiju un strādniecību sākās manu vecvecvecāku mīlas stāsts.

Atšķirībā no Luīzes, kuras interese par kreisajām idejām vairāk sakņojās vispārējā ideālismā, Pēteris bija sociāldemokrāts līdz kaulam. Būdams LSDSP biedrs jau kopš 1929. gada, viņš aktīvi iesaistījās dažādās partijas satelītorganizācijās – Strādnieku sportā un sargā, Darba jaunatnē, Cīņā, SSS medību biedrībā u.c. Īpašu vietu Pētera dzīvē ieņēma tieši Strādnieku sports un sargs (tautā bieži dēvēti par “siseņiem” no saīsinājuma SSS), ko LSDSP nodibināja 1924. gadā kā partijai pakļautu pusmilitāru organizāciju. Organizācijai bija divi pamatuzdevumi. Pirmais bija rūpēties par partijas biedru fizisko veselību, organizējot sporta aktivitātes, bet otrs – izmantot atlētiskos jauniešus, lai nodrošinātu kārtību un apsargātu partijas publiskos pasākumus, kurus bieži centās traucēt komunisti un radikālie nacionālisti. Jau no pirmās dienas organizācijas vadītājs bija sociāldemokrātu “princis” Bruno Kalniņš, Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa dēls. Ar savu degsmi Pēteris bija izpelnījies Bruno Kalniņa atzinību, un tāpēc pēc nonākšanas Valmierā viņš kļuva par SSS Valmieras nodaļas vadītāju.

Lai gan Luīzei Pēteris ļoti patika, viņa aizraušanās ar politiku sākumā raisīja šaubas par abpusējas mīlestības iespējamību. Neilgi pēc dzimšanas dienas Luīze apslima. Viņu apciemoja Pēteris kopā ar citu partijas biedru, kurš nesen bija apprecējies, un saruna aizvirzījās uz laulības dzīves priekšrocībām. Tajā vakarā viņa dienasgrāmatā ierakstīja:

Grigāns pirmā vietā nostāda sabiedrisku darbu sociālisma idejai. Darbs viņu tā aizņemot, ka neatliekot laika domāt vai ilgoties pēc sievietes – drauga, pēc mīlestības. [..] Grigāns – strādnieks. Dzīves laimi saņem no sava darba.

Pēc pāris dienām dienasgrāmatas rakstīšana uz četriem mēnešiem pārtrūkst līdz ar manu iespēju sekot savu vecvecvecāku romantisko jūtu attīstībai. Pēdējā ierakstā 12. aprīlī vēlreiz paustas šaubas, bet 5. augusta ieraksts jau vēsta par kāzām. Pāris gaida bērnu, un 26. dzimšanas dienas priekšvakarā iepriekš tik aktuālās politiskās idejas Luīze jau atvirzījusi pavisam tālu:

Pagājušā gada 14. martā biju apņēmusies sevi visu ielikt sabiedriskā darbā, visu sevi nodot strādniecības lietai. Sāku, darīju. Bet tas tomēr nebija viss. Dzīves vilnis atsvieda mani atpakaļ pie individuālākām prasībām un uzdevumiem.

Pēc četrām dienām pasaulē nāca ilgi gaidītais dēls Gunārs, un pat tik dedzīgam sociālistam kā Pēterim bija jāatzīst mietpilsoniskā ģimeniskuma valdzinājums. Bija 1934. gada pavasaris. Nākotne šķita skaista un cerīga.

Vienpadsmitos vakarā 17. maijā pie Grigānu dzīvokļa durvīm uzstājīgi klauvēja. Aiz tām, aizsargu pavadīts, stāvēja Politiskās pārvaldes aģents. Pēteri tūlīt pat aizveda uz policijas iecirkni, bet nelūgtie viesi līdz pusčetriem rītā veica kratīšanu. Luīze, mierinot zīdaini, varēja tikai bezspēcīgi noraudzīties, kā aizsargi revidēja dzīvokli metru pēc metra, un domās būt kopā ar vīru. Četrarpus stundas ilgās kratīšanas rezultāts bija šāds:

1) papes kastiņa ar zīmuli un drukātām lapām (kopā 67), saskavotām ar Grigāna iniciāļiem;

2) jaunkareivja formas piederumi ar iniciāļiem;

3) eksemplārs “Darba jauniešu dziesmas”;

4) 2 eksemplāri izdevumam “Sarkanais pilsonis”;

5) 1 bloknots;

6) 6 gabali biedra kartes (Strādnieku sports un sargs, strādnieku sporta biedrība Cīņa, Strādnieku vienība, Strādnieku sporta šaušanas un medību biedrība, Strādnieku sanitāru biedrība, LSDSP biedrība);

7) kara klausības apliecība.²

Turpmākā nedēļa pagāja neziņā. Satikt Pēteri bija aizliegts. Gaidas vēl grūtākas darīja paziņu stāsti par to, ka Valmieras cietumā apstākļi ir vieni no sliktākajiem Latvijā un ka Pēteris pratināšanas laikā sists ar pipku.³ Dienas vilkās lēni, un arests šķita nepanesami netaisnīgs. Atlika vienīgi cerēt uz Pētera iekšējo spēku:

Mans draugs, esmu ar Tevi vienmēr. Kaut arī Tu būtu pie manis domās, kaut Tu būtu mierīgs un pacietīgs, kaut Tu būtu stiprs šinīs garās un mums netaisnās dienās. Tu esi gribējis tikai labu, pēc savas dziļākās sirdsapziņas, bet Tevi par to soda, Tevi piespiež klusēt un ciest. Tev atņem sauli un brīvību, Tev atņem darbu, ko Tu esi mīlējis.

Ulmaņa apvērsums šādi pārrāva dzīvi tūkstošiem Latvijas ģimeņu. No vairāk nekā 2000 arestētajiem sociāldemokrātiem daudzi nebūt nenāca no partijas spices. Pārsvarā tie bija jauni, ideālistiski noskaņoti cilvēki, kuri patiesi ticēja kreisajām idejām un iespējai uz to pamata radīt jaunu, labāku pasauli. Vērtējot apvērsumu, bieži uzsver, ka tas noticis bez asinsizliešanas un ka lielākā daļa arestēto drīz atbrīvoti. Šādi Ulmaņa represijas tiek pasniegtas gluži kā saaukstēšanās – nepatīkama, taču ātri pārejoša neērtība, tīrais nieks salīdzinājumā ar cara laika brutalitāti vai citu totalitāro režīmu noziegumiem.

Tomēr, lai arī 1934. gada maija notikumos neviens netika nogalināts, mans vecvectēvs nebija vienīgais, kuru pratināšanas laikā sita. Apcietināto fiziska iespaidošana gan nebija Ulmaņa un citu apvērsuma organizētāju personīgs uzstādījums, bet drīzāk bija Latvijas iekšlietu struktūru institucionālais mantojums no cara laikiem. Liela daļa Politiskās pārvaldes aģentu savu karjeru bija sākuši cara laikā, kad vardarbība bija norma. Jau iepriekš, valsts demokrātiskajā periodā, apcietinātie komunisti bieži sūdzējās, ka cietumsargi un policisti pret viņiem lieto vardarbību. Tagad arī arestētie sociāldemokrāti (tāpat kā radikālie nacionālisti no Pērkonkrusta) nonāca šajās dzirnavās, kur režīma ienaidnieku dauzīšana bija norma.

Pirmā iespēja satikt Pēteri Luīzei bija 25. maijā:

Dabūju satikšanos ar draugu. Kāda laime! Pasaule uzreiz gaišāka tapa. Es jau gandrīz līksmoju par sauli. Esmu stiprāka tapusi. Mīļo draudziņ, cik tad būs priecīgi, kad Tu būsi mājās.

Bet, kad šis prieka brīdis varētu pienākt, tā arī nekādas skaidrības nebija. Luīze cerēja, ka varbūt, piesaistot galvotājus, izdosies vīru atbrīvot. Arī policijas inspektors nekādu skaidrību viest nevarēja, tikai ieteica gaidīt tiesas lēmumu. Tiesa Pēterim, tāpat kā vēl vairākiem simtiem citu sociāldemokrātu, piesprieda ieslodzījumu Liepājas koncentrācijas nometnē. 15. jūnijā Pēteri pārveda uz Liepāju, un Luīze saprata, ka uz viņa atbrīvošanu būs jāgaida vismaz pusgads.

Turpmākie mēneši Luīzei bija mokoši. Viņa zaudēja darbu skolā un bija spiesta pārcelties pie mātes uz Rīgu. Vajadzēja rast veidu, kā nopelnīt naudu, atstājot bērnu mammas gādībā. Tomēr šajā laikā pastāvīgu darbu atrast nebija iespējams – tikai gadījuma darbus, piemēram, sanitāres darbu bērnu sanatorijā. Darbā pret Luīzi kā bijušo sociāldemokrāti izturējās nelaipni, brīžiem pat agresīvi. Vienīgais mierinājums bija mātes mājas un Pētera vēstules, kas ik nedēļas pienāca no Liepājas.

Pēteri atbrīvoja 29. oktobrī. Tomēr kopā būšanas prieku bojāja smagie materiālie apstākļi. Pēterim bija piespriesti sabiedriskie darbi Rīgas apkārtnē, par kuriem maksāja pieticīgu kompensāciju: piemēram, par pirmajām divām nostrādātajām nedēļām alga bija 2 lati un 17 santīmi. Turpmāko gadu kopā ar citiem atbrīvotajiem sociāldemokrātiem viņš pavadīja, būvējot Bolderājas šoseju, nostiprinot Vecāķu kāpas, labiekārtojot Uzvaras parku un strādājot citos Ulmaņa režīma iesāktos projektos.

Sākumā mani vecvecvecāki vēl cerēja uz skolotāju vietām Rēzeknes apriņķī, kur trūka mācībspēku. Tomēr jau drīz nāca atskārta, ka vismaz Pēterim dabūt darbu valsts skolā neizdosies.

Draugam nedod atļauju strādāt kā skolotājam – viņš ir netaisni sodīts. Viņam nav iespaidīgu aizstāvju, viņam nav nekautrs un lokans mugurkauls – un tā mēs dzīvojam kā trimdinieki. Kad beigsies mūsu trimdas laiks?!

Luīze varēja dabūt vienīgi palīgskolotājas vietu lauku pamatskolā. 1935. gada pirmo semestri viņa strādāja Vaiņodē, pēc tam Madlienā, 1936. gada otrajā pusē viņa nonāca tuvāk Rīgai – Daugmalē. Šāds darba režīms nozīmēja, ka Luīze bija šķirta gan no Pētera, gan dēla Gunāra. Īpaši smags bija pirmais pusgads, jo Vaiņodes skolas pārzinim viņa šķita ļoti aizdomīga. Luīze jutās pamesta un atstumta, un reizes, kad bija jādodas pie skolas pārziņa izlūgties brīvu pēcpusdienu, lai apciemoto ģimeni Rīgā, bija nepatīkams pārbaudījums:

Šodien, no rīta, prasīšu skolas priekšniekam atļauju izbraukt uz vienu dienu pie bērniņa. Kamdēļ uztraucos tik ļoti? Sirds it kā gurst – vai es tik nebrīva? Vai vergs ar vien? Vai varbūt to var apzīmēt par nervozitāti? Jāapvalda sevi, jātur sava būtne grožos – tā cīnos ar sevi. Šāda iekšēja cīņa ir smaga – cik grūti iekarot sapratīgu brīvību sevī. (Brīvība ne patvaļa).

Pirmajos pēcapvērsuma gados mani vecvecvecāki izrādījās nepareizie, nevajadzīgie cilvēki, kuriem laupīta normālas dzīves iespēja.

No drauga saņēmu sāpju pilnu vēstuli. Tā nedrīkst dzīvot vairs! Viņam jāpieliek visas pūles, lai tiktu pie sava darba! Skepse un vienaldzība ir bīstama. Viņš jūtas izstumts no sabiedrības, viņš, kas grib darboties. Vai tiešām nekad mēs neiekļausimies mūsu tautas dzīvē un darbā? Vai mēs neesam vajadzīgi vairs? Kāpēc vairs nerūpējas par tiem, kuriem atņēma mīļoto darbu, izpostīja ģimenes dzīvi? Vai tiešām jaunās Latvijas vadoņi par tiem nedomā?

Lai turpinātu stāstu par Pētera Grigāna likteni, mums jāatgriežas Liepājas cietumā 1934. gadā. Arestēto jaunākās paaudzes sociāldemokrātu idejiskā pārliecība mijās ar revolucionāro romantismu. Uzauguši ar stāstiem par 1905. un 1917. gadu, viņi pat vēlējās pierādīt savu noturību idejas vārdā. Viņu pārliecība par lietas taisnumu atbalsojās arī tuvinieku attieksmē. Tā, piemēram, septembrī pēc kāda skolotāja sociāldemokrāta atbrīvošanas no Liepājas koncentrācijas nometnes Luīze ar zināmu lepnumu secina: “Ja viņu paturēs, tad tā būs zīme, ka viņu [Pēteri] vērtē augstāk par izlaistiem.” Īstam sociāldemokrātam apcietināšana par pretestību režīmam bija goda zīme. Par pasīvu samierināšanos nevarēja būt ne runas. Liepājas koncentrācijas nometnē un ārpus tās sāka dzimt pirmie pretestības aizmetņi. Gan ieslodzītie, gan brīvībā palikušie sociāldemokrāti stājās sakaros ar komunistu pagrīdi, lai kopīgi meklētu iespējas pretestībai.

Vēl pāris gadus iepriekš sadarbība starp sociāldemokrātiem un komunistiem būtu bijusi neiedomājama. Tiesa, atsevišķi sociāldemokrāti uzturēja kontaktus ar komunistiem, un partija izmantoja savu ietekmi politikā, lai panāktu komunistiem piespriesto sodu mīkstināšanu. Tomēr kopumā attiecības bija asas. 20. gadu beigās, nostiprinoties Staļina varai, Padomju Savienībā sākās jauns represiju vilnis pret meņševikiem (krievu sociāldemokrātiem). Kominterne izdeva rīkojumu komunistiskajām partijām pārējā pasaulē saraut saites ar visām kreisajām kustībām, kas nebija Maskavas pakļautībā. Attiecības vēl vairāk saasinājās 1929. gada maijā, kad sociāldemokrātu vadītā Berlīnes pašvaldība izmantoja policiju, lai apspiestu komunistu nemierus. Staļins sociāldemokrātus nosauca par sociālfašistiem, kas apkarojami tikpat nikni kā pārējie fašisti (jāpiebilst, ka tobrīdējais Vācijas kanclers sociāldemokrāts Hermanis Millers nepalika atbildi parādā un par fašistiem nosauca pašus staļinistus). Šie notikumi atbalsojās arī Latvijā, un 30. gadu sākumā ielu kautiņi starp SSS biedriem un komunistiem nebija retums.

Tomēr Staļina politika galu galā izgāzās, bet Latvijā Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par Strādnieku un zemnieku partijas (tobrīd oficiālais komunistu partijas nosaukums) aizliegšanu. Nekārtības labprāt atspoguļoja uz sensācijām kārā prese, palīdzot nostiprināt stāstu par “parlamentārisma krīzi”, kas lieti noderēja Ulmanim apvērsuma veikšanā. Daudz katastrofālākas sekas komunistu un sociāldemokrātu antagonismam bija Vācijā. Tur komunistu atteikšanās sadarboties ar sociāldemokrātiem deva iespēju pie varas nākt Hitleram. Pat Staļinam nācās atzīt savu kļūdu, un 1934. gada pavasarī Maskavas politika mainījās par 180 grādiem. Правда lappusēs sāka parādīties aicinājumi komunistiem apvienoties ar citiem kreisajiem spēkiem cīņā pret fašismu. Rezultāts bija jauna koncepcija par tautas fronti – vispasaules kustību, kurā saliedēsies kreisie spēki no Ķīnas līdz Spānijai.

Lai gan abas puses – sociāldemokrāti un komunisti – bija gatavas sadarbībai, savstarpējas neuzticības dēļ vienota organizācija nebija iespējama, lielā mērā tāpēc, ka komunisti gluži kā reliģiska sekta rūpīgi sargāja savas rindas pārliecībā, ka, pienākot solītajai revolūcijai, īstie idejas adepti tiks atalgoti. Latvijas Komunistiskā partija un bijusī LSDSP, tagad LSSZP (Latvijas Sociālistiskā strādnieku un zemnieku partija), saglabāja katra atsevišķu centrālo komiteju, un abas centrālās komitejas tikpat kā nesadarbojās. Praktiskās pagrīdes darbības vajadzībām pastāvēja virkne organizāciju, kurās iesaistījās abu partiju biedri un atbalstītāji.

Nozīmīgākās no tām bija Sarkanā palīdzība,SSSun Latvijas Darba jaunatnes savienība (LDJS). Pirmo vēl pirms apvērsuma bija izveidojuši komunisti, lai sniegtu materiālu un morālu atbalstu ieslodzītajiem biedriem un viņu radiniekiem. Tagad Sarkanās palīdzības rūpes aptvēra arī sociāldemokrātus. Organizācijas Strādnieku sports un sargs (SSS) saknes meklējamas Liepājas koncentrācijas nometnē. Tur ieslodzītie SSS reģionālo nodaļu vadītāji vienojās no lojāliem kadriem organizēt jaunu pagrīdes organizāciju. (Nav izslēgts, ka šajās apspriedēs piedalījās arī Pēteris.) Nedaudz vēlāk, 1934. gada novembrī, kad LSSZP un LKP noslēdza sadarbības līgumu, sociāldemokrāti piekrita, ka SSSnonāks abu partiju pārziņā un tā rindas būs atvērtas arī komunistiem. SSS sargiem būtu jābūt galvenajiem pagrīdes cīņas veicējiem, īstenojot gan ideoloģisko, gan bruņoto pretestību. Savukārt Latvijas Darba jaunatnes savienība izveidojās, saplūstot abu partiju jauniešu organizācijām. LDJS būtu jāiegūst Latvijas jaunatnes prāti, nodarbojoties ar propagandu un iesaistot jaunos revolucionārus pretestības kustībā. Tālāk jau partiju un organizāciju uzdevumus izpildīja konspirācijas nolūkos izveidotas šūniņas, katrā 3–5 cilvēki. Vienā no tām bija arī mans vecvectēvs.

Pilnībā rekonstruēt, kā Pēteris Grigāns nonāca pretestības kustībā un cik ilgstoša bija viņa iesaiste tajā, nevar. Luīzes dienasgrāmata saprotamu iemeslu dēļ par šiem jautājumiem klusē. Turklāt, ja Pēteris gribētu, darbību pagrīdē viņš itin viegli varētu noslēpt no sievas, jo abi dzīvoja šķirti. Un, pat ja Luīzei bija kāda nojausma par Pētera revolucionāro darbību vai arī par to būtu vaļsirdīgi izstāstījis pats Pēteris, šādu detaļu aprakstīšana dienasgrāmatā varētu kļūt par pierādījumu Politiskās pārvaldes aģentu rokās.

Laiku pa laikam Luīze sev atgādina, ka nedrīkst pārāk daudz runāt par privātām lietām, un izsaka nožēlu, ka izstāstījusi mātei kādu lielu noslēpumu. Brīžiem Luīzei Pēteris šķiet ļoti nervozs. Bet šīs epizodes bez citiem pierādījumiem nevar tieši saistīt ar darbību pagrīdē. Noslēpums var būt kas dziļi privāts, un Pētera nervozitāte var būt saistīta ar finansiāliem jautājumiem vai atsvešinātajām attiecībām. Kaut ko vairāk noskaidrot grūti arī tāpēc, ka Pēteris bija patiešām veiksmīgs pagrīdnieks. Viņš nebija pievērsis sev Politiskās pārvaldes uzmanību, un viņu arī nearestēja lielajās arestēšanas akcijās. Taču daļu no Pētera pagrīdes stāsta var atšķetināt, izmantojot jau padomju periodā publicētās atmiņas, piezīmes dokumentos un sasaistot tās ar plašāku kontekstu, ko sniedz Politiskās pārvaldes notverto pagrīdnieku liecības.

Par briestošās pretestības plāniem Pēteris varēja uzzināt jau Liepājas koncentrācijas nometnē. Pirmie Pētera soļi pēc atbrīvošanas gan liecina par cerībām iekļauties normālā dzīvē. Spriežot pēc Luīzes dienasgrāmatas, abi cerēja dabūt skolotāja darbu Rēzeknes apriņķī. Ja tas būtu izdevies, nekāda pretestības stāsta visdrīzāk nebūtu. Tā vietā, kā jau minēju, Pēteri norīkoja sabiedriskajiem darbiem Rīgā un tās apkārtnē. Vecvecmāmiņas dienasgrāmatas ierakstos skaidri samanāms rūgtums, kādu Pēteris izjuta šajā periodā: samaksa par darbu bija smieklīga, dzīvošana – istabiņā kopā ar trīs citiem nesen atbrīvotiem sociāldemokrātiem, bērns atstāts pie sievasmātes, bet pati sieva tālu prom provincē. Tā kā nekāda mierīgā ģimenes dzīve nesanāca, Pēteris sāka pieslieties pretestības kustībai. Pēc sabiedrisko darbu beigām 1935. gada rudenī Pēteris dabūja mājskolotāja vietu namīpašnieka Jēkaba Dzilnas ģimenē un reizē ar darbu – arī istabiņu ģimenes plašajā dzīvoklī Lāčplēša ielā 26. Jau pavisam drīz šī istaba kļuva par pagrīdes šūniņas tikšanās vietu. Pētera šūniņā bija divi Oļģerti – Piņķis un Zīle. Piņķis bija 21 gadu vecs kreisi noskaņots students, kurš vēl pirms apvērsuma bija pamanījies tikt arestēts par to, ka kinoteātrī Splendid Palace Austrijas pilsoņu kara kinohronikas izrādīšanas laikā bija skaļi saucis: “Nost ar slepkavām!”.⁴ Bet trīsdesmitgadīgais Zīle, vecākais no trim, tāpat kā Grigāns, pirms apvērsuma bija LSDSP biedrs un kā žurnālists rakstīja partijas izdevumiem.

Jāatzīmē, ka kreiso pagrīdnieku trijotnes tikšanās vieta bija īpatnēja izvēle ne tikai tādēļ, ka tā notika turīga namīpašnieka dzīvoklī. Turpat kaimiņos, Lāčplēša ielā 24, atradās Rīgas apriņķa policijas 1. iecirkņa priekšnieka kanceleja, kur pie durvīm visu diennakti dežurēja policisti. Savukārt 28. namā atradās studentu korporācija Talavija, kuras biedri pret sociāldemokrātiem un komunistiem bija ne mazāk naidīgi kā policisti. Tāpēc, ejot pie Pētera, abi Oļģerti bieži sarunājās vāciski, lai radītu cienījamu pilsoņu iespaidu, bet citkārt skaļi dziedāja studentu dziesmas un tēloja reiboni, izliekoties par korporeļiem.

Tā nu zem policijas degungala trijotne LDJS uzdevumā pierakstīja un apkopoja strādnieku anekdotes par Kārli Ulmani pagrīdes izdevumu vajadzībām. Tomēr ar šo jautro pretestības formu pagrīdniekiem nebija diezgan. Savstarpējās diskusijās viņi nonāca pie secinājuma, ka Ulmaņa režīms ir uzurpējis dižā revolucionāra Raiņa mantojumu. Lai to labotu, Pēteris un abi Oļģerti nolēma atlasīt Raiņa revolucionāro dzeju un apkopot jaunā izdevumā, kas jāizplata starp strādniekiem. Tā tapa dzejas izlase “Rainis – cīņā saucējs”, kas savu pirmpublicējumu piedzīvoja kādā pagrīdes spiestuvē 1937. gada sākumā un vēlāk tika vairākas reizes izdots atkārtoti.⁵

Šīs darbības labi raksturo pretestību Ulmaņa režīmam kopumā. Jo, lai gan komunistiem patika uzsvērt, ka drīzumā gaidāma bruņota sacelšanās pret buržuāzisko valsts iekārtu, pagrīde reti vērsās pret režīmu vardarbīgi. Galvenais pretestības veids bija propagandas materiālu iespiešana un izplatīšana. Tā, piemēram, SSS1936. gadā izdeva pagrīdes avīzi Jaunākās Ziņas. Tikai atšķirībā no Benjamiņu preses izdevuma šīm Jaunākajām Ziņām vajadzēja pavēstīt tautai patiesību – to, kas paliek aiz cenzūras plīvura. Avīzē varēja lasīt par problēmām valsts pārvaldē, korupciju, varas iestāžu represijām, nabadzības postu, starptautisko situāciju u.c. tēmām, kas neatbilda režīma piekoptajam pozitīvismam. Klāt tam visam politiski joki, dzejas rindas un feļetoni – viss gluži kā īstā avīzē.⁶ Citkārt pretošanās bija tikai un vienīgi amizēšanās – tā, piemēram, bibliotēkas regulāri sūdzējās, ka nezināmi ļaundari ķēpā Ulmaņa un citu valdības vīru attēlus Mājas Viesī un citos ilustrētajos izdevumos. Gadījumos, kad vainīgos noķēra, tie izrādījās saistīti ar pagrīdi.⁷

Tomēr blakus jokiem un propagandas izdevumiem pieauga arī komunistu un PSRS ietekme. Latvijas komunisti centās pagrīdi pakļaut sev. Ja vien bija iespējams, komunistu pārstāvji pieteicās pārvaldīt pagrīdnieku kasi. Kad notika sanāksmes, komunisti vienmēr bija gatavi nolasīt referātus un pareizi iegrozīt “ideoloģiskajos maldos iestigušos” sociāldemokrātus. Dažkārt šīs lekciju lasīšanas bija pat visai komiskas, kā 1936. gada vasarā, kad komuniste Risina pavadīja SSSbiedrus sauļošanās izbraucienos uz Vecāķiem, lai nolasītu referātus par ražošanu kapitālistiskajā un komunistiskajā iekārtā, šķiru izcelšanās vēsturi, Ķīnas ģenerāļiem, Polijas un Lietuvas zemnieku kustību un citām aizraujošām tēmām. Komunisti regulāri mudināja sociāldemokrātus būt kritiskākiem pret sevi un uzstāties pagrīdes rīkotās konferencēs ar paškritikas pilniem priekšlasījumiem. Ja kaut kas komunistiem nebija pa prātam, viņi kategoriski atteicās piedalīties kopīgos pasākumos. Atsevišķos gadījumos (piemēram, Ventspilī) tas noveda pie abu pagrīdes grupu savstarpējo saišu saraušanas. Bet Rīgā sociāldemokrāti kopīgās lietas vārdā visbiežāk piekāpās.⁸

Komunistu ietekme tiešā veidā atspoguļojās arī pagrīdes literatūrā. It visur PSRS kalpoja par paraugu. Padomju Savienībā skolēni mācījās vislabāk, konstitūcija garantēja visplašākās tiesības strādniekiem, saimniecība uzplauka, valdīja vispārēja iecietība un Staļins dienu un nakti gādāja par vispasaules mieru un cīņu pret fašismu. Pretmets bija nacistiskā Vācija un, mazākā mērā, Itālija. Latvijai pašai par sevi bija tikai divas izvēles: vai nu to saplosīs Vācija, vai arī tā neizbēgami pievienosies miera un laimes zemei Padomju Savienībai. Demokrātiskā pagātne un Satversme esot kļūdas, kas novedušas Latviju pie “fašisma”.

Pagrīdnieki nerimstoši gādāja, lai šie propagandas izdevumi nonāktu apritē. Fabrikās, skolās, mežstrādnieku un ceļa būvētāju vienībās – it visur, kur varēja atrast kādus neapmierinātos, bija pa pagrīdniekam, kas nodrošināja nelegālo izdevumu ieplūšanu. Šādā veidā pakāpeniski daļā sabiedrības pret PSRS veidojās simpātijas. Jāatzīmē gan, ka arī Ulmaņa režīms izvairījās no PSRS kritizēšanas, bet vadonisma ideoloģijas ietvaros arī oficiālā prese mēdza slavēt Staļinu kā veiksmīgu stingrās rokas piemēru, kas savācis kopā valsti pēc demokrātisko pārmērību laikmeta 20. gados. 30. gadu beigās tikai retajam bija nojausma par patieso stāvokli kaimiņvalstī.

Grūti teikt, kādā mērā Pēteris iesaistījās pagrīdes darbā pēc 1937. gada, bet ar diezgan augstu varbūtību var pieņemt, ka viņš no tā attālinājās.

1936. gada otrajā pusē un 1937. gada sākumā divās lielās akcijās Politiskā pārvalde arestēja vairāk nekā 50 pagrīdnieku. Pirmā akcija bija vērsta pret LDJS, un arestantu vidū nonāca arī Oļģerts Piņķis no Pētera šūniņas. Pret Piņķi kā studentu ar labām sekmēm, stipendiju un prēmiju laureātu tiesa bija žēlīga – tikai 3 mēneši piespiedu sabiedriskā darba. Bet daļa apcietināto saņēma pat vairākus gadus ilgus cietumsodus.⁹ Otrajā apcietinājumu vilnī 1937. gada pavasarī arestēja SSSbiedrus, un arī šajā gadījumā daudzi saņēma bargus sodus.

1937. gada sākumā pamazām sāka nokārtoties arī Pētera un Luīzes privātā dzīve. Martā Luīze ieguva pastāvīgu darbu Daugmales skolā: “Beidzas klaidoņa gadi – pirmā doma bija – nu man var būt vēl viens bērns.” Jau pavisam drīz Grigānu pāris gaidīja Rutu, manu vecmāmiņu. Gadu vēlāk arī Pēteris beidzot dabūja darbu valsts skolā Taurkalnē. Pāris turpināja dzīvot šķirti, tomēr no Taurkalnes līdz Daugmalei bija tikai 50 kilometri un iespējas tikties bija biežākas. Dzīve atkal šķita paredzama un sakārtota; gribas ticēt, ka normālos apstākļos Pēterim un Luīzei būtu bijusi iespēja dzīvot ilgi un laimīgi. Bet tam nebija lemts notikt. 1940. gadā Pēteris tika ierauts Latvijas okupācijas notikumu virpulī.

Valkas stacijā 1940. gada 4. jūlija rītā no vilciena izkāpa Bruno Kalniņš. Stacijā viņu sagaidīja tēvs Pauls Kalniņš, sieva Maiga un pāris agrāko SSS biedru. Latvijā Bruno Kalniņš pēdējo reizi bija bijis 1937. gada sākumā. Līdz 1936. gada 2. novembrim viņš bija visilgāk cietumā noturētais sociāldemokrāts. Ulmaņa režīma versijā Kalniņš kā SSS vadītājs bija galvenais konspirators, kurš it kā slepus apbruņojis savas organizācijas biedrus, lai īstenotu apvērsumu. Presē plaši iztirzātas prāvas noslēgumā viņam piesprieda trīs gadus cietumā, lai gan reālu pierādījumu par apvērsuma plāniem nebija – vienīgi bravūrīgi paša Kalniņa raksti 1934. gada sākumā saistībā ar Austrijas pilsoņu karu un dažādās SSS telpās atrasti pāris simtu ieroču – revolveri un medību bises, ko izmantoja šaušanas apmācībai, pasākumu apsargāšanai un medībām.

Drīz pēc atbrīvošanas Kalniņš saprata, ka Latvijā viņam normālas dzīves nebūs, katru viņa soli uzmanīs Politiskās pārvaldes aģenti. Viņš bija apņēmies turpināt pretošanos režīmam, bet tik ciešā uzraudzībā pagrīdes darbs nebūtu iedomājams. Tāpēc viņš devās uz Somiju, kur sāka strādāt par sekretāru Spānijas Republikas vēstniecībā. Paralēli darbam viņš uzņēmās arī Latvijas tautas frontes organizēšanu trimdā. Latvijas tautas frontei bija jāiekļaujas starptautiskajā cīņā pret fašismu, kas notika gan ideoloģiskajā frontē preses slejās, gan atbalstot pagrīdes kustību darbību valstīs ar autoritāriem režīmiem, gan kaujas laukā Spānijas pilsoņu karā. Ideoloģiskās cīņas ietvaros Kalniņš regulāri rakstīja Ulmani nosodošus rakstus Francijas presē, kur par to publicēšanu parūpējās labvēlīgi noskaņotie sociālisti. Tāpat viņš arī organizēja Latvijai paredzēto nelegālo izdevumu iespiešanu Skandināvijas valstīs un to ievešanu kontrabandas ceļā Latvijā. Tāpat kā Latvijas pagrīdnieku preses izdevumos, arī Kalniņa rakstos un trimdas sociāldemokrātu iespiestajā presē vērojama izteikta Padomju Savienības idealizēšana. Arī tur tika nostiprināts priekšstats, ka Latvijai ir tikai divas iespējas: vai nu krist nacistiskās Vācijas valgos, vai arī pieslieties Padomju Savienībai. 30. gadu beigās liela daļa sociāldemokrātu jau bija domās akceptējuši PSRS kā pieņemamu glābiņu no tik ienīstā fašisma.

Neskaidrs ir jautājums, cik lielā mērā šajā laikā saistīts ar padomju izlūkdienestiem bija pats Kalniņš. Jau vēlāk, kad Ulmaņa režīma apoloģētiem trimdā Kalniņš mēdza norādīt uz vadoņa valdīšanas ēnas pusēm, viņa oponenti labprāt izcēla Kalniņa aizdomīgās saites ar PSRS 30. gadu beigās. Lielā padomju ietekme uz spāņu republikāņiem bija nenoliedzama, un netrūka spekulāciju, ka Kalniņš bija viens no šīs ietekmes aģentiem.

Tāpat aizdomīgas bija viņa regulārās tikšanās ar padomju diplomātiem un sievas Maigas ceļojums uz Maskavu 1938. gada sākumā, nemaz nerunājot par notikumiem pirmajā Latvijas okupācijas gadā. Kalniņš pats vienmēr ir noliedzis jebkāda sadarbības fakta esamību. Pēc kara, jau būdams viens no vadošajiem antikomunistiem Eiropas sociālistu vidū, viņš mēdza uzsvērt: ja šādi pierādījumi būtu, padomju puse būtu izmantojusi iespēju publicēt viņu diskreditējošus dokumentus.

Jau nākamajā dienā pēc ierašanās Latvijā, 5. jūlijā, pie Kalniņa ieradās trīs ģenerāļi – Roberts Dambītis, Mārtiņš Jeske un Roberts Kļaviņš –, lai piedāvātu viņam kļūt par Latvijas Tautas armijas politisko vadītāju jeb “poļitruku”. Vēl pēc pāris dienām Kalniņš šim piedāvājumam piekrita, un visu atlikušo mūžu trimdā pār viņu stiepās kolaboracionisma ēna. Tāpēc Kalniņam vienmēr ir nācies sevi attaisnot, un, to darot, viņš piedāvāja savu alternatīvu skatījumu uz pirmajiem padomju okupācijas mēnešiem. Kalniņš šo laiku tēlo kā dažādu Latvijas grupējumu rīvēšanos par labākām pozīcijām pēc Latvijas nonākšanas PSRS orbītā. Ulmanis, augstākā ierēdniecība, armijas vadība, no politikas izstumtie pilsoniskie politiķi, sociāldemokrāti un Latvijas komunisti – visi kaut kādā veidā esot cerējuši, ka viņiem izdosies saglabāt savas pozīcijas vai pat izsist kādu labumu. Ulmanis un augstākie ierēdņi lolojuši ilūzijas par ērtu pensionēšanos, augstākie armijas virsnieki uz īsu brīdi pat domājuši, ka iekļaušanās Sarkanās armijas sastāvā pavērs iespējas karjeras izaugsmei, sociāldemokrāti un pilsoniskie politiķi cerējuši atgriezties politikā, bet Latvijas komunisti vēl arvien neesot bijuši pilnībā pārliecināti par savām pozīcijām jaunajā iekārtā. Kā vienīgo reālistu Bruno Kalniņš tēlo savu tēvu, kurš, būdams labi informēts par Lielo teroru PSRS, esot teicis, ka nevienam Staļina solījumam ticēt nevar, un lādējis Ulmani par viņa politisko vieglprātību.

Kļūšanu par galveno “poļitruku” Kalniņš skaidro kā rezultātu tieši šādai Latvijas politisko spēku cīņai. Ulmanis un augstākā armijas virsniecība esot uzskatījuši, ka armijas politiskā pārvalde nedrīkst nonākt Latvijas komunistu rokās. Tāpēc bijis jāatrod nekomunistu kandidāts, kuru spētu pieņemt jaunā okupācijas vara, un par tādu ideāli derēja Kalniņš. Kā Neatkarības kara veterāns viņš spētu iedvest autoritāti armijā; kā tautas frontes dalībnieks viņš jau bija demonstrējis savu pretestību fašismam, un kā bijušais SSS vadītājs un augsta līmeņa sociāldemokrāts viņš spētu komplektēt kadrus zemākā līmeņa politisko vadītāju amatiem. Pēc Kalniņa vārdiem, pirms lēmuma pieņemšanas viņš konsultējies gan ar saviem partijas biedriem, gan pilsoniskajiem politiķiem, tai skaitā bijušo premjerministru Ādolfu Bļodnieku. Visi, izņemot Paulu Kalniņu, kurš bijis kategoriski pret dēla iesaisti padomju struktūrās, esot bijuši par to, ka viņam piedāvājums jāpieņem.

Kalniņa stāstītajā daudz kam var ticēt. 1940. gada vasarā tikai retais nojauta, kas patiesībā ir Padomju Savienība. Daudzi Latvijas vadošie cilvēki tajā laikā pieņēma lēmumus un pieļāva kļūdas, ko viņi labprāt izdzēstu no savas biogrāfijas. Ticams ir arī fakts, ka Kalniņu kļūt par armijas politisko vadītāju uzaicināja augstākā virsniecība. Par to liecina gan vēlākā Latvijas armijas virsnieku rīcība, palīdzot izpestīt Kalniņu no Sicherheitsdienst jeb SD aresta 1941. gada decembrī, gan arī vēlākās liecības jau trimdā.¹⁰

Tomēr daudz mazāk ticams, ka Kalniņš šajā amatā tika ievilkts pret savu gribu. Kļūšana par armijas politisko vadītāju Kalniņam nozīmēja iespēju atgūt zaudēto dzīvi un prestižu, nemaz nerunājot par ambīcijām. Viņam vairs nebija jābūt trimdiniekam vai pagrīdniekam. Tagad viņš varēja lepni staigāt armijas formas tērpā, saņemt pienācīgu atalgojumu un dzīvot komfortablu dzīvi Latvijā kopā ar savu ģimeni. Domāju, ka vismaz 1940. gada pirmajās jūlija dienās Kalniņš bija visnotaļ apmierināts ar notikumu virzību. Atmiņās viņš nepiemin to, ka 4. jūlija pēcpusdienā Rīgas stacijā viņu sagaidīja gandrīz kā varoni – liels ļaužu pūlis, ziedi, preses fotogrāfu uzmanība.

Viens no pirmajiem Kalniņa uzdevumiem bija iecelt armijas daļu politiskos vadītājus. Par spīti asiem komunistu iebildumiem, viņš ievēroja ģenerāļiem doto solījumu neielaist komunistus armijas politiskajā vadībā. Kalniņš poļitruku atlasei izvirzīja trīs kritērijus: viņiem bija jābūt dienējušiem armijā par instruktoriem, viņiem bija jābūt bijušiem SSS biedriem, un ļoti vēlama bija viņu dalība pret Ulmani vērstajā pagrīdē. Pēteris Grigāns atbilda visiem šiem kritērijiem. Viņš bija arī personīgi pazīstams ar Kalniņu, un, spriežot pēc piezīmēm par kadru komplektēšanu un atmiņām, Kalniņš Pēteri vērtēja visnotaļ atzinīgi. Tā nu Pēteris saņēma uzaicinājumu ieņemt armijas Tehnisko daļu politiskā vadītāja amatu – vienu no augstākajiem amatiem armijas politiskās vadības hierarhijā. Jau pēc pāris nedēļām Atpūtā viņš bija redzams fotogrāfijā kopā ar Kalniņu un citiem augstākā līmeņa poļitrukiem.

Vēlāk, jau trimdā, Kalniņš un citi bijušie poļitruki raksturoja savu darbu ne vien kā nevainīgu, bet pat kā nedaudz patriotisku. Viņi esot gādājuši, lai latviešu komunisti nepārņem armiju, palīdzējuši slēpt diskreditējošus dokumentus, rakstījuši pozitīvas atsauksmes par patriotiski un dumpīgi noskaņotiem virsniekiem un gādājuši, lai armijā viss būtu mierīgi un okupācijas represīvajam aparātam nebūtu iemesla iejaukties. Tikmēr ideoloģisko darbu pildījuši negribīgi un no amata nav atsacījušies tikai tādēļ, ka par to būtu draudējušas represijas. Pats Kalniņš šo darbu raksturoja šādi: “Varētu sacīt, ka faktiski mans pienākums bija nomierināt prātus armijā un novērst visādus pārpratumus, kādu sākumā netrūka.”¹¹

Arī tam īsti negribas ticēt. Nav noliedzams, ka 1940. gada vasarā daļa Latvijas sabiedrības patiešām ticēja, ka būs labāk – labāk pašiem un labāk Latvijas sabiedrībai kopumā. Sadarbība ar okupācijas varu varēja būt balstīta vislabākajos nodomos. Viņi nezināja vai negribēja zināt, kas patiesībā notika Staļina PSRS, bet okupācijas režīma represīvā daba atklājās pakāpeniski, soli pa solim. Līdz pat 1941. gada jūnija deportācijām to bija iespējams nezināt.

Diemžēl Luīzes dienasgrāmata par Pētera poļitruka periodu klusē. Tāpēc nevar pat nojaust, kā viņš jutās šajā darbā. Man gribētos, kaut viņš būtu bijis viens no atturīgajiem un negribīgajiem, bet tā, šķiet, nebija. Tieši viņš un Kurzemes divīzijas politiskais vadītājs Jēkabs Vecvagars tika izraudzīti teikt uzrunu Tautas Saeimas pirmajā sesijā 21. jūlijā. Tālaika prese vēsta, ka Grigāns armijas vārdā izteicis

“pārliecību, ka jaunie tautas pārstāvji pildīs visas tautas un armijas kopīgo vēlēšanos – iekļaut Latviju Padomju Socialistisko Republikas Savienības tautu saimē, lai tad mūsu tautas armija, kopā ar Sarkano armiju kopīgi varētu sargāt Latvijas robežas, kā arī palīdzēt vest tautu pretim gaišākai, labākai nākotnei”.¹²

Vai Pēteris šajā politiskajā teātrī piedalījās aiz brīva prāta, grūti teikt. Kādam bija jāuzņemas karavīra sveicēja loma, un, ja to neuzdeva pašam Kalniņam, tad pēc ranga nākamajā līmenī bija sešas personas: Pēteris, Jēkabs Vecvagars, Pauls Lejiņš (kuru 1941. gada jūnijā deportēja uz Sibīriju), Kārlis Kurmis, Alfons Stākionis un Kārlis Zamariters.

Pētera un pārējo poļitruku gaitas armijas politiskajā vadībā beidzās 24. septembrī. Tobrīd noslēdzās Latvijas Tautas armijas likvidēšana, tās karavīrus iekļaujot Sarkanajā armijā kā 24. Latvijas strēlnieku korpusu. Bijušajiem sociāldemokrātiem Sarkanajā armijā nebija vietas, un politisko vadību turpmāk organizēja jau daudz uzticamākie Sarkanās armijas kadri. Pēteris varēja atkal pievērsties darbam izglītībā. Vispirms viņš kļuva par Aizkraukles sešu klašu skolas direktoru, bet decembrī viņu iecēla par Bauskas apriņķa izglītības inspektoru. Luīze dabūja skolotājas vietu Bauskā. 1941. gada 31. janvārī piedzima trešais bērns – Daina.

Varētu arī šaubīties, vai poļitruka pienākumi Pēterim patika, toties darbs izglītības laukā viņam ļoti gāja pie sirds. Retajos ierakstos dienasgrāmatā 1940. gada otrajā pusē un 1941. gada sākumā Luīze atzīmē šo aizrautību – un ne bez rūgtuma:

Draugs ir ļoti aizņemts jaunā darbā. [..] Nododas ar visiem saviem spēkiem jaunajam darbam. Mājās ir ļoti reti. Tas apstāklis rada mazas nesaskaņas mūsu dzīvē.

Pārlieku lielais entuziasms arī kļuva par viņa nāves cēloni.

Luīze 1941. gada augusta beigās ik dienu gāja pastaigā pa Mēmeles ielu. Nomaļā Bauskas ieliņa veda gar pašu Mēmeles krastu. Viņai līdzi vienmēr bija arī kāds no abiem vecākajiem bērniem. Nonākusi iepretī alus darītavai, kas atradās upes pretējā krastā, viņa apstājās un vēroja tur notiekošo. Ieraudzījusi Pēteri, Luīze norādīja bērniem uz tēvu. Pēc brīža viņus pamanīja arī Pēteris. Apmainīšanās ar sveicieniem, īsa uzkavēšanās, un Luīze ar bērniem devās tālāk. Pārāk ilgi novērst Pētera uzmanību nedrīkstēja, citādi varēja sanākt nepatikšanas.

Pēteri arestēja jūlija vidū kopā ar vairākiem desmitiem Bauskas apriņķa iedzīvotāju, kuri bija iesaistījušies padomju okupācijas iestāžu darbā. Līdz ar nacistu okupāciju bija sācies represiju vilnis pret jaunām nevēlamo Latvijas iedzīvotāju kategorijām. To veikšanā aktīvi iesaistījās jaunizveidotā latviešu palīgpolicija, kas vēlējās atriebties īstiem un iedomātiem padomju okupācijas atbalstītājiem. Atriebības alkas vēl vairāk uzkurināja prese, kurā tika plaši atspoguļoti padomju režīma noziegumi.

Turpmākās nedēļas Pēteris pavadīja apcietinājumā Bauskā. Kā var spriest no Pētera un Luīzes vēstulēm, neviens no abiem pat neapsvēra nāves tuvumu. Pēteris mierināja Luīzi, ka viņš jau ir izturējis vienu apcietinājumu un noteikti pārdzīvos arī šo. Arī Luīze bija pilna apņēmības pārvarēt šīs grūtības:

Un Tu, manu mīļo draug, neliecies pārāk zemu to priekšā, kas redz vienpusīgi un ka viņi ir vienīgie taisnīgi un labāki. Mana vēlēšanās kaut mēs varētu turpināt mūsu dzīvi grūti, bet nesagandēti no bailēm par zināmu ērtību trūkumu. Kaut tik Tu būtu man blakus! [..] Kad šī vēlēšanās piepildīsies? Varbūt gadi paies. Varbūt gadus jāgaida – esi stiprs Tu, mīļotais!

Arestantu ikdiena pagāja alus darītavas ēkas labošanas darbos. Pēteris ar šādu pavērsienu bija apmierināts, jo varēja pavadīt vasarīgās dienas svaigā gaisā, turklāt ik dienas varēja redzēt Luīzi un kādu no bērniem upes pretējā krastā. Tikmēr Luīze bija uzņēmusies papilddarbu – apriņķa zemnieku anketēšanu par lopu skaitu viņu saimniecībās. Tomēr visvairāk enerģijas viņa veltīja pūliņiem panākt Pētera atbrīvošanu.

Pēdējo reizi abi tikās 19. augustā, kad Luīzei bija atļauts kopā ar Rutu apciemot Pēteri apcietinājuma vietā. No šī brīža nāk manas vecmāmiņas pēdējās un arī spilgtākās atmiņas par tēvu. Viņa atceras, ka viņam kājās bijušas bikses ar “skaistām rūtiņām”. Pēc tam tikai vēstules un sveicieni pāri upei.

2. septembra rītā Pēteris alus darītavas būvlaukumā vairs nebija redzams. Luīze devās uz policiju noskaidrot, kas noticis, un saņēma atbildi, ka Pēteris pārvests uz Jelgavu. Luīze tūdaļ devās uz Jelgavu, bet tur viņai neviens neko nespēja paskaidrot. Turpmākās nedēļas pagāja neziņā. 7. septembrī viņa padzirdēja baumas, ka Pēterim kopā ar vēl kādiem arestētajiem izpildīts nāvessods Vecsaules silā. Luīze krita izmisumā, tomēr apkārtējie viņu mierināja: kamēr nav oficiālas atbildes, nevajag zaudēt cerību. Bauskas cietuma vadība un politiskās pārvaldes darbinieki vai nu atteicās dot ziņas, sakot, lai prasa vācu iestādēm Rīgā, vai arī teica, ka Pēteris atrodas cietumā Rīgā vai Jelgavā un drīzumā būs iespēja ar viņu atkal sazināties. 9. oktobrī Luīze saņēma atļauju izņemt Pētera mantas, bet vēl arvien bez skaidras atbildes par viņa likteni. Oficiālu paziņojumu par Pētera nāvi Luīze saņēma tikai 6. novembrī:

Šodien, šodien beidzot politiskās pārvaldes jaunais pr-ks paziņoja, ka Tu, Pēterīt, esi nošauts. Tu tieci apvainots it kā par policista nodošanu nošaušanai. Ja gan. Tu prasīji lietu noskaidrošanu un nodošanu tiesai, Tu prasīji izmeklēšanu, jo biji sašutis par policistu apiešanos ar strādnieciski noskaņotiem darba ļaudīm. Bet Tavas mīļās rokas ir tīras no asinīm. [..] Tu esot latviešu tautu nodevis. Nē, Tu biji latvietis, kurš nevarēja apmierināties ar tādu valsts iekārtu, kurā bij mantīgie un nemantīgie, kurā bieži naudas maks bija taisnības kungs – tā tad Tu dusi zem balti apklātās zemes Vecsaules silā. Es vēlētos tur arī dusēt, blakus Tavam kapam. Par savu dzīvību neesmu vairs droša.

Slepenpolicijas priekšnieka teiktais par policista nāvi ir kārtējais pavērsiens Pētera stāstā. Un šķiet, ka pirms 80 gadiem tas Luīzi ļoti pārsteidza – tāpat kā šodien mani. Vai patiesi tas varētu būt Pētera nāvessoda iemesls? Tomēr sākotnēji arests visdrīzāk bija saistīts ar apriņķa izglītības inspektora darbu. Laiciskojot skolu sistēmu, Grigāns, pats būdams kaislīgs ateists, no darba Bauskas ģimnāzijā atlaida luterāņu mācītāju, kurš tur mācīja ticības mācību. Ticama šķiet ģimenē pārstāstītā versija, ka mācītājs aiz atriebības uzrādījis Pēteri jaunajai varai kā bīstamu komunistu.

Apcietinājumā, pašam Pēterim neapjaušot, cilpa ap viņa kaklu pakāpeniski savilkās. Par labu nenāca nedz agrāk ieņemtais poļitruka amats, nedz uzruna Tautas Saeimā, nedz inspektora darbs, nedz dedzīgie izteikumi dažādās sanāksmēs, tai skaitā par nepieciešamību sodīt “strādnieku apspiedējus”.

Ļoti iespējams, ka agrajās rīta stundās 1941. gada 2. septembrī arī Pēteris šķetināja līdzīgu rēbusu – prātojot, vai varēja kaut ko darīt citādi, vai bijusi kāda liktenīga kļūda, kura nav ļāvusi viņam palikt kopā ar ģimeni. Bet varbūt viņš par to visu arī nedomāja, paliekot uzticīgs savai pārliecībai. Vai viņš saglabāja savu pārliecību līdz galam? Kāda bija viņa pēdējā doma, stāvot šāvēju komandas priekšā? Kas to lai zina, taču grūti iedomāties, ka tā varētu būt kāda nejauši uzplaiksnījusi atmiņa no viņa pagrīdnieka vai poļitruka biogrāfijas vai lepnums par likteni, kas viņu tagad piepulcējis sociālisma mocekļu rindām. Varbūt tā bija doma par bērniem vai nepiepildītajiem sapņiem, bet varbūt viņš atcerējās savu pirmo pastaigu ar Luīzi gar Gaujas krastu pirms astoņiem gadiem un kādu ziedošu pūpolu krūmu, kuram viņš toreiz bija vienaldzīgi pagājis garām.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu