Terapija

Vasaras izskaņā viss bija sagājis tādā ķīselī, ka man steidzami bija nepieciešama kaut kāda nebūt terapija, lai netīšām sevi nenobeigtu. Nospriedis, ka man varētu palīdzēt smags un truls darbs, es pieteicos būvmateriālu veikala noliktavā. Bez garām runām man uzreiz iedeva parakstīt līgumu un atlūgumu bez datuma. Šis skarbums man patika, es pat atzinīgi iesmējos, samulsinādams personāla daļas vadītāju. Nākamās dienas rītā noliktavā man tika piešķirts nonēsāts kombinezons ar caurām kabatām un atslēgas no skapīša ģērbtuvē. Pēc atslēgas nekādas lielās vajadzības nebija, jo slēdzene nestrādāja. Tāpat kā nestrādāja ģērbtuves dušas, kas arī nebija tik svarīgi, jo siltais ūdens, kā uzzināju vēlāk, bija atslēgts jau pusgadu. Viss liecināja, ka esmu sev atradis pareizo vietu.

Galvenais noliktavā bija Deniss. Tāds enerģisks lauku puisis ar armijā ietrenētu balsi, kurš, šķiet, prata pilnīgi visu un robus pamatizglītībā veiksmīgi aizpildīja ar atjautību un dārdošiem smiekliem. Deniss ļoti mīlēja jokot. Joks viņam bija viens un sastāvēja no vārda “dirsā”, bet viņš to ļoti centīgi izmantoja, atbildot uz jebkādiem lokatīva jautājumiem, un jautājums nebija nemaz obligāti jāuzdod tieši viņam.

– Kur tas vakar atvestais lamināts palika? – noliktavā ieskrējis, jautāja pārdošanas daļas vadītājs.

– Dirsā! – pērkonam līdzīgā balsī kliedza Deniss.

– Kur tu tik rupjš izaugi? – Denisam koķeti vaicāja pārdevēja Taņa.

– Dirsā!! – līksmi atsaucās Deniss.

– Kur es varētu meklēt krāsas fasādei? – pārdevējam zālē taujāja pircējs.

– Dirsā!!! – dārdēja no noliktavas puses.

No pārējā viņa runātā es bieži vien nespēju saprast ne vārda. Laikam ejot, man nācās secināt, ka arī no citu kolēģu teiktā man ir diezgan grūti izlobīt kādu jēgu, bet tas arī nebija mans mērķis un darba pienākumos neietilpa.

Darbadiena parasti ilga 12 stundas ar nosacītu stundu garu pusdienas pārtraukumu. Man bija jākomplektē pasūtījumi, jākrāmē uz paletēm krāsu spaiņi, cementa un mūrjavas maisi un tamlīdzīga draza. Maisi svēra tikai kilogramus padsmit vairāk nekā es pats, drausmīgi putēja un nereti juka laukā. Pirmās nedēļas es gāzos no kājām un nepārtraukti lavījos laukā, lai uzpīpētu aiz atkritumu konteineriem un kaut nedaudz atpūstos, klepojot laukā būvgružus. Tomēr terapeitiskais efekts ilgi nebija jāgaida: naktīs es atkal gulēju cieši, trauksme rimās, un apkārtējā pasaule palēnām pārstāja mani nodarbināt vispār. Es biju pārāk noguris, lai kaut kam pievērstu uzmanību, sevi pašu ieskaitot. Vakaros pēc darba es klusi pievienojos tiem drūmajiem tipiem, kuri padzisušu skatienu stāv netālu no pieturas, gaidot autobusu ar maisiņu vienā un sintētiskā kokteiļa pudelīti otrā rokā.

Pusdienās, kuras tika ieturētas ģērbtuvē, es centos iet pēc iespējas vēlāk, lai nebūtu jāēd kopā ar citiem un varētu vismaz pusstundu pabūt vienatnē. Tomēr tas izdevās reti. Kolēģi, mežonīgā tempā notiesājuši savus no mājām atnestos griķus ar vistu, mīlēja nosnausties stūrī uz sola vai tāpat vien pačalot pie galda. Tās bija savādas sarunas, un pirmajā laikā mani tas nomāca, bet tad es sapratu, ka tām nemaz nav jāpievērš uzmanība, pat ja runātājs vēršas konkrēti pie manis. Pietiek reizi pa reizei vienkārši pamāt ar galvu.

– Neesi domājis iet par marķētāju strādāt? – man jautāja sirmais elektropacēlāja šoferis Alberts, pēc pusdienām atlaidies guļus uz sola un pievēris acis. Un, negaidot atbildi, turpināja: – Man svainis strādā par marķētāju. Tur, nu... eee... Nu, kur tā lielā noliktava, zini, ja? Nē, nu, tur arī vajag nedaudz mācēt, tā sakot... Precizitāti vajag. Vai ne? Bet maksā labi. Ļoti labi maksā. It kā nav jau grūti, bet precizitāti, redzi, vajag tomēr. Vienu uzlīmi uzlīmē, ja, to etiķeti, teiksim. Tad otru, ar šito, sastāvu. Bet vēl akcīze arī jāuzlīmē. Precīzi vajag. Tās uzlīmes. Trāpīt.

Bija grūti saprast, vai Alberts vēl runāja ar mani vai bija jau iemidzis, taču drošības pēc turpināju māt ar galvu, cenšoties lasīt līdzpaņemto grāmatiņu.

– Pudeles arī dažādas... Nu, izmēri dažādi... Šņabis, vīns tur, teiksim... Konjaks garšo. Es tad vēl šitajā vefā strādāju, un mēs ar bračku... Bet maksā tiešām solīdi... Nav jau man vairs divdesmit, tas arī jāsaprot...

Reizēm mani pārņēma sajūta, ka lielākā daļa cilvēku, ar kuriem kopā strādāju, atrodas tādā kā transā. Krāvējs Valērijs, piemēram, varēja stundām ilgi apcerēt raidījumu par numismātiku, kuru nesen bija noskatījies televīzijā. Tajā tika stāstīts par kādu neparastu pieckapeiku, kuras sastāvā kļūdas dēļ bija trāpījies cits metāls, un tādēļ tā tagad kolekcionāru vidū tika pārdota par iespaidīgu summu.

– It kā parasta pieckapeika, saproti, nekā tāda it kā... – viņš sapņaini murmināja, satikts pīppauzē aiz konteineriem. – Desmit štukas par pieckapeiku! A varbūt man pašam tāda kaut kur mājās mētājas, a?! – viņš turpināja dienas beigās, kad pārguruši vilkāmies uz pieturu.

Avanss tika izmaksāts uz rokas. Lietvede pasauca mani uz kabinetu, noskaitīja uz galda dažas banknotes un lika parakstīties. Nezinot, kur tās likt, jo kombinezona kabatas tā arī nebiju sašuvis un atstāt naudu neaizslēdzamā skapītī negribējās, es domīgs iebāzu tās zeķē. Kolektīvā todien valdīja līksmi satraukts noskaņojums. Daļa kolēģu nākamajā dienā darbā neieradās.

Kādu rītu, tas bija jau oktobris, es stāvēju pirms darba pīpēdams pie miskastēm, lūkojoties uz miglā grimstošo pļavu, sērīgi uzkumpušajām mikrorajona daudzstāvenēm tās malā un košu treileru virteni, kas bija klusi uzradusies pļavā pirms dažām dienām. Tas bija ceļojošais cirks. Novietojuši savus furgonus aplī, darbinieki tagad tā vidū rosīgi cēla milzu telti, sasaucoties dažādās valodās. Slinkas ziņkāres dzīts, es devos paskatīties tuvāk. No kāda furgona piepeši smiedamies izlēca meitene un aiz viņas puisis. Abiem rokā bija kaut kādu kabeļu rituļi. Pamanījuši mani, viņi apstājās, un mēs brīdi lūkojāmies cits uz citu. Viņi bija jauni, krietni jaunāki par mani, slaidi un trausli – man uzreiz ienāca prātā, ka tas varētu būt akrobātu pāris. Tad meitene man plati uzsmaidīja, es nez kāpēc samulsu un steidzīgi devos prom savā maisveidīgajā kombinezonā un noputējušajos zābakos.

Vakaros, mājupceļā sēžot autobusā, es reizēm noguris iesnaudos un, pamodies dažas vai daudzas pieturas tālāk, jutos tā, it kā būtu šajā pustukšajā, slimnīcu atgādinošās gaismas pielietajā autobusā braucis jau gadiem ilgi. Tādos brīžos man nācās negribīgi piepūlēties, lai atcerētos visu to pārējo, kas saista mani ar šo vietu un laiku. Bet pagāja kāds mirklis, nereti man tiešām bija grūti to pat piefiksēt, kad bija jau rīts un es atkal braucu tajā pašā autobusā, tikai pretējā virzienā.

Es klusi krāmēju savus maisus dienu pēc dienas, cenšoties nepievērst sev lieku uzmanību. Darbā šad tad kaut kas atgadījās, es vēroju to it kā no malas. Vēroju, kā rupjā, vārnai līdzīgā pārdevēja Olga iesit savam kolēģim, jaunam zēnam ar smalku balsi, par to, ka viņš atļāvies viņai aizrādīt. Un kā viņa tad nēsājas apkārt, lepni kliedzot, ka “ar pediņiem nestrādās”. Vēroju, kā apaļīgā saimniecības daļas vadītāja, pasaukusi mani uz savu kambari, lai izsniegtu ziemas formu, pienāk man nevajadzīgi tuvu un klusējot spiežas klāt. Vēroju pats sevi, kā es cenšos tirdzniecības zālē, uz augstām trepēm balansējot, nocelt no augšējiem plauktiem špakteles spaini, kā tas izslīd man no rokām, savādi lēni krīt lejup un tad izšķīst milzu sniega pikai līdzīgi.

– Kā vispār, normāli te liekas? – jautāja Deniss pusdienlaikā, uz mirkli atrāvies no telefona, kurā aizrautīgi skatījās kaut kādus grāvējus spāņu valodā bez tulkojuma. Es pamāju ar galvu.

Novembra vidū, sev pašam par nelielu pārsteigumu, negaidīti uzrakstīju atlūgumu, vakarā savācu mantas no skapīša un bez kāda sentimenta pametu darbavietu, īsti pat neatsveicinājies. Ejot uz pieturu, pametu skatienu pļavas virzienā. Ceļojošā cirka telts mirdzēja tumsā kā Ziemassvētku eglīte, no tās, kā tikai tagad pārsteigts pamanīju, dārdēja līksms tango – bija atklāšanas vakars. Es neizlēmīgi apstājos, tad pagriezos un devos kases vagoniņa virzienā.