Būdoloģija

Iespējams, ka, dzīvojot vienkāršāk un bez steigas, aizvietojot peļņu ar ilgtspēju, radošumu ar radīšanu, patērēšanu ar domāšanu, ekonomisko izrāvienu ar kvalitatīvu kultūras telpu, mēs būsim laimīgāki, viedāki un pašpietiekamāki.

Solvita Krese, festivāla SURVIVAL KIT 4 avīze

Kad Henrijs Deivids Toro dzīvoja savā būdiņā pie dīķa, šķiet, viņš centās pierādīt, ka iespējams dzīvot vienkārši. Dzīvot vienkārši viņam nozīmēja nestrādāt, vērot dabas ritumu un sevi, kā arī pierādīt apkārtējiem, ka tas ir iespējams. Lai arī viņš nav pirmais cilvēks vēsturē, kas apzināti aicinājis ierobežot patēriņu, izbrīvējot laiku kam citam, visai saprotami, ka tieši Amerikas Savienoto Valstu sabiedrībā radušās neskaitāmas frugālisma, daunšiftinga, minimālisma un tamlīdzīgas kustības un subkultūras, kuru pārstāvju galvenais mērķis ir atteikties no kapitālisma ideāla – dzīves, lai strādātu, pelnītu un uzkrātu mantu. Spilgts Toro tradīcijas turpinātājs mūsdienās ir Džejs Šeifers, kurš ir arhitekts apmēram desmit kvadrātmetru lielām mājiņām, kas juridisku apsvērumu dēļ parasti tiek būvētas uz auto piekabes platformas, jo būvnormatīviem nepatīk cilvēki, kas izvēlas dzīvot nestandarta ēkās.

Kā cilvēks, kas daudzas dienas pavadījis zem klajām debesīm jūras krastā ēkā bez jumta, varu atzīmēt, ka dzīvei ar ierobežotu mantu skaitu nav nekādas vainas. Atgriešanās no šādas dzīves ierastā ikdienas ritumā ir kā gājiens no Apsolītās zemes atpakaļ Babilonas verdzībā. Pat pāris dienas, kas pavadītas zem klajām debesīm, ikvienam ļautu iemantot ilūziju, ka īsta un piesātināta dzīve bijusi paleolīta cilvēkam, viss turpmākais bijusi tikai degradācija. Nieks par higiēnu un medicīnas aprūpi, lūdzu, iztiksim bez ierastās darvas karotes bāšanas medus mucā! Īsti sakot, no mantām pat ir grūti izvairīties. Tieši tādēļ nereti sastopami cilvēki, kas deklaratīvi uzsver, ka viņu īpašumā ir simt, piecdesmit, divdesmit vai cik nu tur priekšmetu un neviena vairāk. Piederošo lietu samazināšana ir arī lielisks taupības paņēmiens, jo daudzas no tām prasa ieguldīt līdzekļus uzturēšanā, un, atsakoties no prasīgām lietām, piemēram, automašīnas, izdevumu apjoms tikai samazinās. Un ja cilvēks atsakās no daudzām lietām, viņam nepieciešams mazāk naudas, nereti – pavisam maz. Un, ja viņam nevajag naudu, tad nav jāiet uz darbu vai arī tas jādara tikai pāris stundas nedēļā. Tiek iemantots milzums laika, ko katrs var izmantot, kā nu vēlas. Vācot zāļu tējas, klaiņojot pa mežiem vai ielām, ceļojot un vēl tūkstoš lietderīgos veidos. Vai arī bezjēdzīgi izniekojot laiku – varētu teikt strādāšanas un pelnīšanas aizstāvji.

Tiesa, iegūtais brīvais laiks, kas daudziem šķiet tik liela dāvana, lielam vairākumam ļaužu var izrādīties nepanesams. Esmu sastapies ar cilvēkiem, kas no sirds priecājas par brīvdienām, taču, ja tās ievelkas, tie sāk skumt pēc darba – ne jau kaut kādas tējiņu vākšanas, bet parastas nodarbinātības, kaut ko ražojot, skrūvējot, pārvietojot utt. Negribētu nevienu aizvainot, taču esmu diezgan pārliecināts, ka milzīgam pulkam ļaužu liels brīvā laika daudzums būtu pat kaitīgs, pamudinātu tos uz darbībām, ko ierasts saukt par noziedzīgām, veicinātu nomāktību, rosinātu dzeršanu un beigās liktu lūkoties pēc striķa. Tradicionālā sabiedrība ir atradinājusi cilvēku no domas, ka ar savu laiku var rīkoties, kā ienāk prātā. Viņš to nemāk un nevēlas nevis tāpēc, ka ir primitīvs (piedodiet, paleolīta ļaudis, es zinu, ka jūs tādi nebijāt), bet gan tādēļ, ka ir attīstīts (vairums stulbeņu par sevi tā domā), kas nozīmē iekļaušanos lielākā un plašākā struktūrā, kur kopuma labums tiešā veidā atkarīgs no ikviena indivīda ieguldījuma peļņas un patēriņa aprites nodrošināšanā.

Vēl vairāk, parasti par minimālismu un dzīves tempa samazināšanu runā tie, kam mantas ir un, attiecīgi, arī dzīves temps ir ātrs, jo tikai tāds ļauj tās iegādāties. Vēl par ilgām pēc vienkāršas dzīves mēdz vaimanāt arī dažādu kategoriju dīkdieņi (no vienkārša strādnieka viedokļa), kuru dzīves līmenis ļauj nesatraukties par ikdienas rēķiniem un grūtībām, taču garlaicība un neapmierinātība ar savu situāciju liek fantazēt, “kā būtu, ja būtu”. Vairākums to, kas apzināti izvēlējušies materiāla minimālisma ceļu, dzīvo relatīvi nodrošinātās valstīs un nekad nav mēģinājuši dzīvot pat kādā no mikroarhitektūras būvēm. Starp citu, to komforta līmenis nereti ir pat lielāks nekā konvencionālām ēkām un cena krietni pārsniedz parasta kapitālistisko valstu proletārieša gada ienākumus. Pasakiet kādam no viņiem, ka mēnesi esat dzīvojis purvā, no mantām izmantojot tikai armijas segu, nazi, krūzīti un uguni, kā arī rīsu maisu, un pavērojiet viņu reakciju. Vai arī aizbrauciet uz kādu no tā sauktajām “attīstības” valstīm un pasakiet, ka atteikšanās no mantām ļautu iemantot vairāk brīvā laika. Viņi jums ātri vien ieteiktu, kur iebāzt savu brīvo laiku. Televizoru, ledusskapi, mobilo telefonu!

Taču es nevēlos noraidīt minimālisma ideju un zaru būdas ideālus. Tikai izraut to no visādu plānā galdiņa urbēju roķelēm, tas arī viss. Man arvien vairāk liekas, ka īsts minimālisms ir saistāms ar autonomiju un pašpietiekamību, un tas ir iespējams gan laukos, gan pilsētas vidē. Cilvēku skaitam pieaugot, vairojas dažādu regulējošu un normatīvu likumu daudzums, kas autonomiju mēģina izskaust ar visiem iespējamajiem kontroles paņēmieniem, un tos nākas apzināti pārkāpt, turklāt ne vienatnē. Siekalošanās vietā par individuālisma nomaiņu ar savstarpējo palīdzību un dzīvi kopienā es gribu sacīt, ka pietiktu ar kopēju pretestību daudziem ikdienas dzīvi reglamentējošiem likumiem, lai brīvības apjoms radikāli palielinātos. Neiedziļinoties dažādās pretestības formās, jāuzsver, ka autonomija sākas galvā, tas ir prāta stāvoklis, pēc kā jātiecas un kas ir iespējams. Taču būtu jābūt ārkārtīgi naivam un lētticīgam, lai iedomātos, ka kas tāds ir iespējams masveidā. Protams, ka ne. Nekad un nemūžam.

Šajā vietā pienāktos piebilst ko banālu par nākotnes drūmajām izredzēm, cilvēkiem kā bitēm un skudrām, kas tikai tekalē ikdienas darbos un tad nomirst vai arī nomirst no pārmērīga patēriņa, vai arī vispār nomirst, jo ir mirstīgi, un vispār, ka viss ir miris. Taču tā nav. Mūsu ugunskuru pelni nav apdzisuši, un pie apvāršņa slejas jaunas un jaunas zaru būdas. Ar to es domāju atziņas un saprāta ugunskurus.