Svētceļojums

Viss, kas saistīts ar šo tikšanos, manā atmiņā iekrāsots kauna krāsā.

1947. gada decembris. Man bija 14 gadu, un manī kūsāja dedzīga sajūsma un nepacietība ātrāk izbaudīt to pasauli, uz kuru varēšu aizceļot, kad beidzot būšu izcietusi garo ieslodzījumu, ko sauc par bērnību.

Brīdis, kad izkļūšu brīvībā, gandrīz jau bija saredzams. Es biju jau 11. klasē un gatavojos beigt vidusskolu 15 gadu vecumā. Un tad, un tad… viss sāksies. Taču pagaidām es vēl gaidīju, turpināju izciest savu cietumsodu (man vēl bija tikai četrpadsmit!) un nesen biju pārvesta no Dienvidarizonas tuksneša uz Dienvidkalifornijas piekrasti. Atkal jauna vide, jaunas bēgšanas iespējas – tas man likās apsveicami. Manas mūžam klīstošās, atraitnēs palikušās mātes otrā laulība – 1945. gadā viņa apprecējās ar izskatīgu medaļotu un šrapneļotu gaisa spēku lidotāju, kurš pēc slimnīcā pavadīta gada (viņu notrieca piektajā dienā pēc “D dienas”) bija nosūtīts uz dziedējošo tuksneša klimatu – šķiet, māti beidzot bija pamudinājusi kaut kur apmesties uz palikšanu. Gadu pēc kāzām mūsu jaunizveidotā ģimene – māte, patēvs, mazā māsa, suns, nosacīti apmaksāta īru auklīte, kura pie mums bija aizķērusies vēl no vecajiem laikiem, plus vēl ģimenes nepilsone, proti, es – izvācāmies no Tūsonas nomales ģipša apmetuma bungalo zemes ceļa malā (kur mūsu pulciņam bija pievienojies kapteinis Sontāgs) un pārcēlāmies uz ērtu kotedžu ar logu slēģiem, rožu krūmu dzīvžogu un trim bērziem pie Sanfernando ielejas, un tur nu es tolaik izlikos, ka mierīgi sēžu, pozējot ģimenes dzīves faksimilam, gaidot, kad pienāks manas nepārliecinošās bērnības gals. Nedēļas nogalēs patēvs, nu jau bez formas tērpa, taču vēl joprojām militāri žiperīgs, uz iekšpagalma grila veikli sarindoja steikus un folijā cieši satītas iesviestotas kukurūzas vālītes. Es ēdu un ēdu; kā es varēju neēst, noraugoties, kā mana mūžam nomāktā un kaulainā māte negribīgi baksta savu porciju? Patēva dzīvīgums likās tikpat draudīgs kā viņas apātija. Viņi nevarēja tagad sākt spēlēt ģimeni – bija jau par vēlu! Es jau biju gatava, pa pusei pāri slieksnim, kaut arī ārēji pārliecinoši izskatījos pēc sejā vēl bērnišķīgas, bet augumā pāraugušas vecākās meitas, kas ar pārāk lielu aizrautību tiesā jau ceturto kukurūzas vālīti; es jau biju prom. (Franciski iespējams paziņot “Je suis moralement partie” un vienlaikus pārlieku nesteigties prom.) Vēl bija palicis tikai pēdējais bērnības strēķis, kam jātiek pāri. Uz laiku (šī karalaika frāze man kļuva par pirmo paraugu, kā ar augstsirdīgu iecietību izteikties par tagadni labākas nākotnes gaidās), tātad uz laiku bija pieļaujams izlikties, ka man sagādā prieku viņu ģimenes dzīves inscenējums, izvairīties no konfliktiem, stumt vaigos viņu ēdienu. Patiesībā no konfliktiem man bija bail. Un es vienmēr biju izbadējusies.

Savā dzīvē es jutos kā ienākusi graustu rajonā. Mans uzdevums bija atvairīt muļķības (es jutu, ka slīkstu muļķības jūrā) – klasesbiedru un skolotāju dzīvespriecīgo muldēšanu, kaitinoši garlaicīgo tērgāšanu, ko es dzirdēju mājās. Tāpat iknedēļas komēdiju programmas, izgreznotas ar ierakstītiem smiekliem, sīrupaino hitparādi, histēriskās beisbola maču reportāžas un dažādu balvu izcīņas: radio, kura apdullinošais troksnis pildīja dzīvojamo istabu darbdienu vakaros un lielāko daļu sestdienu un svētdienu, bija nebeidzamas mocības. Es griezu zobus, virpināju matu šķipsnas, grauzu nagus, es biju pieklājīga. Lai gan jaunie, tribālie priekšpilsētas bērnības prieki, kas ātri vien pārņēma savā varā māsu, nelikās vilinoši, es tomēr nedomāju par sevi kā autsaideri, jo pieņēmu, ka mans ārējās laipnības apvalks visus ir pārliecinājis. (Te nu cauri spīd fakts, ka es biju meitene.) Tas, ko par mani domāja citi cilvēki, mani interesēja visai netieši, jo viņi visi man likās satriecoši neredzīgi un nezinātkāri, turpretim es pati dedzīgi ilgojos uzzināt pilnīgi visu: tāda bija tracinošā atšķirība starp mani un visiem, ko jebkad biju sastapusi – līdz tam. Un man pat prātā nenāca, ka mani kāds jebkad varētu apturēt.

Ja es arī neļāvos grūtsirdībai vai pastāvīgi neīgņojos, tas nebija vienīgi tāpēc, ka, pēc manām domām, sūdzēšanās tāpat neko nedos. Tas bija tāpēc, ka šai medaļai bija arī otra puse: manai neapmierinātībai līdzi nāca – vēl vairāk, visus manus bērnības gadus mani tik neapmierinātu padarīja – sajūsma. Sajūsma, kurā man nebija ar ko dalīties. Un tā lēni, bet neatlaidīgi pieņēmās spēkā: kopš pēdējās pārcelšanās es gandrīz ik vakaru pavadīju gaviļu lēkmēs. Proti, nevienā no līdzšinējām astoņām mājām un dzīvokļiem man dzīvē vēl nekad nebija piederējusi pašai sava istaba. Tagad man tā bija, un pat nevajadzēja nevienam to lūgt. Pašai savas durvis. Tagad, kad mani aizsūtīja gulēt, piekodinot, lai tūdaļ nodzēšu gaismu, es stundām varēju lasīt kabatas lukturīša gaismā – ne vairs paslēpusies teltī no gultas veļas, bet virs segas.

Es biju maniakāla lasītāja jau kopš agras bērnības (lasīt nozīmēja ietriekt dunci viņu dzīvē), līdz ar to visai neizvēlīga: pasakas un komiksi (man piederēja plaša komiksu kolekcija), Komptona enciklopēdija, “Bobsiju dvīņi” un citas Stratemaiera izdevniecības sērijas, grāmatas par astronomiju, ķīmiju, Ķīnu, zinātnieku biogrāfijas, visas Ričarda Halibērtona ceļojumu grāmatas un krietns daudzums klasikas, lielākoties no Viktorijas laikmeta. Tad, atklājusi mūsu mazpilsētas (kāda 40. gadu vidū bija Tūsonas centrs) vietējā rakstāmlietu un apsveikuma kartīšu veikala dzīļu plauktus, es ieniru dziļajā izdevniecības Modern Library akā. Te jau bija zināmi standarti, un te uz katras grāmatas aizmugurējā vāka bija mans pirmais saraksts. Man vajadzēja tikai pirkt un lasīt (95 centi par mazajām grāmatiņām, 1 dolārs 25 centi par “gigantu sēriju”): ar katru nākamo grāmatu mans priekšstats par dzīves iespējām izvāzās tālāk kā galdnieka lineāls. Un nepagāja ne mēnesis kopš ierašanās Losandželosā, kad es jau sadzinu pēdas pavisam īstam grāmatveikalam, pirmajam manā ar grāmatveikaliem apsēstajā dzīvē – Holivudas bulvāra “Pikvikam”, kurp es ik pēc dažām dienām devos pēc stundām, lai, tāpat kājās stāvot, turpinātu urbties cauri pasaules literatūrai; es pirku, kad varēju, un zagu, kad uzdrošinājos. Par katru no šīm zādzībām, kas šad tad atkārtojās, es maksāju ar nedēļām ilgu paššaustīšanos un bailēm no nākotnes pazemojuma – bet kas cits man atlika, ņemot vērā niecīgo kabatas naudu? Dīvaini, ka man ne reizi neienāca prātā doties uz bibliotēku. Grāmatas man vajadzēja iegādāties, redzēt tās sarindotas savā mazajā istabiņā pie sienas. Manas mājas dievības. Mani kosmosa kuģi.

Pēcpusdienās es devos dārgumu meklēšanas piedzīvojumos. Man nekad nebija paticis pēc skolas taisnā ceļā iet mājās. Taču Tūsonā, ja neskaita iegriešanos rakstāmlietu veikalā, iepriecinošākais novilcināšanas veids, ko man izdevās atrast, bija pastaiga pa Seno spāņu ceļu uz Tankeverdes kalnu pakāji, kur es varēju tuvumā izpētīt pašus iespaidīgākos sagvaro kaktusus un opuncijas, meklēt zemē bultu uzgaļus un čūskas, bāzt kabatās skaistus akmentiņus, iztēloties, ka esmu apmaldījusies vai vienīgā izdzīvojusi kādā katastrofā, vēlēties, kaut es būtu indiāniete. Vai Vientuļais reindžers. Šeit, Kalifornijā, man bija pieejamas citas klejojumu vietas un es biju kļuvusi par citādu Vientuļo reindžeru. Gandrīz katru dienu pēc stundām es iekāpu tramvajā uz Čandlera avēnijas un traucos uz pilsētas centru, ne prom no tā. Dažus kvartālus no maģiskā Holivudas bulvāra un Hailandes avēnijas krustojuma atradās mana mazā vienstāva un divstāvu ēku agora: “Pikviks”, kāds ierakstu veikals, kura īpašnieki man ļāva katru nedēļu pavadīt daudzas stundas klausīšanās kabīnēs, kāri baudot viņu tirgoto preci, starptautiskās preses kiosks, kurā pēc agresīvas šķirstīšanas nonācu pie Partisan Review, Kenyon Review, The Sewanee Review, Politics, Accent, Tiger’s Eye, Horizon, un kādas vaļējas ieejas durvis, pa kurām es kādā pēcpusdienā iegāju, nekautrīgi sekojot diviem cilvēkiem, kas man likās skaisti līdz tam nepazīstamā veidā: es domāju, ka esmu nonākusi sporta zālē, taču tās izrādījās Lestera Hortona un Bellas Levickas deju trupas mēģinājumu telpas. Ak, zelta laikmets! Tas tiešām tāds bija, un es to zināju. Drīz vien es aizgūtnēm sūcu iespaidus caur simt salmiņiem uzreiz. Savā istabā es rakstīju stāstu imitācijas un īstas dienasgrāmatas, stādīju sarakstus ar vārdiem, kam jāpalīdz pieņemties miesās manai kārnajai leksikai, stādīju dažādus citus sarakstus, tēloju diriģenti, klausoties savas plates, katru vakaru lasīju tik ilgi, līdz sāka sūrstēt acis.

Un drīz man uzradās arī draugi, turklāt tikai nedaudz vecāki par mani pašu – man par pārsteigumu. Draugi, ar kuriem es varēju runāt par daļu no visa, kas mani paņēma savā varā un apbūra. Es neprasīju, lai viņi būtu lasījuši tikpat daudz kā es; pietika, ka viņi bija gatavi lasīt grāmatas, ko es viņiem aizdevu. Turklāt ar mūziku bija vēl labāk: iesācēja te biju es – kāda svētlaime!

Tieši manai kārei tikt mācītai, ko pirms tam bija izdevies apmierināt vēl mazāk nekā kāri dalīties, es varēju pateikties par savām pirmajām draudzenēm, divām pēdējās klases skolniecēm, kuru rokās es sevi, daudz nedomājot, nodevu drīz pēc iestāšanās jaunās skolas 10. klasē; viņu muzikālā gaume bija nesalīdzināmi pārāka par manējo. Viņas ne tikai teicami spēlēja katra savu instrumentu (Eleina – flautu, bet Mela – klavieres), bet bija uzaugušas te, Dienvidkalifornijā, kur bija ieplūdusi trimdā devušos virtuozu mūziķu straumīte; bēgļi bija uzņemti lielāko kinostudiju uzturētajos lielā sastāva simfoniskajos orķestros, bet vakaros viņus varēja dzirdēt spēlējam gan kanonisko, gan laikmetīgo kamermūzikas repertuāru nelieliem klausītāju pulciņiem visā Dienvidkalifornijā, vairāk nekā 150 kilometru garumā. Eleina un Mela piederēja pie šīs auditorijas, kuras gaume bija noslīpēta un izkopta līdz ekscentriskam kategoriskumam, pateicoties augstās muzikālās kultūras tendenciozitātei 40. gadu Losandželosā: pirmām kārtām – kamermūzika, viss pārējais – atsevišķi. (Operai šajā muzikālā augstvērtīguma skalā bija ierādīta tik zema vieta, ka to pat nebija vērts pieminēt.)

Ikviens draugs bija labākais draugs – citādi es nepratu. Vēl bez manām mūzikas izpratnes audzinātājām, kas nākamajā rudenī sāka studijas Kalifornijas Universitātē Losandželosā, bija arī viens 10. klases skolnieks, mans romantiskais biedrs uz atlikušajiem diviem vidusskolas gadiem. Vēlāk viņš man pievienojās augstskolā, ko es jau 13 gadu vecumā biju izraudzījusies par savu likteni, – Čikāgas Universitātes koledžā. Pītera, bāreņa un bēgļa (viņš bija pa pusei ungārs, pa pusei francūzis), līdzšinējā dzīve bija piespiedusi viņu klejot vēl vairāk nekā mani. Viņa tēvu bija arestējis gestapo, un Pīters ar māti bija aizbēguši no Parīzes uz Francijas dienvidiem, bet no turienes caur Lisabonu 1941. gadā uz Ņujorku. Pēc neilga laika kādā Konektikutas internātskolā viņš tagad bija šeit, atkal kopā ar ļoti neprecēto, iedegušo, rudmataino Henju (kuru es atzinu par izskatā tikpat jaunu, lai arī ne tik skaistu kā savu māti). Mūsu draudzība sākās skolas kafetērijā, kur mēs apmainījāmies ar plātīgiem nostāstiem par saviem tik romantiski mirušajiem tēviem. Pīters bija tas, ar kuru es strīdējos par sociālismu un Henriju Volesu un ar kuru mēs, rokās sadevušies, raudājām, skatoties “Romu, atvērtu pilsētu”, “Pastorālo simfoniju”, “Paradīzes bērnus”, “Meitenes formas tērpā”, “Maiznieka sievu”, “Īso tikšanos” un “Skaistuli un briesmoni” kinoteātrī Laurel, kur, kā mēs atklājām, rādīja ārzemju filmas. Mēs braucām ar riteņiem pa kanjoniem un Grifita parku un apskāvušies vārtījāmies pa nezālēm; es atceros, ka Pītera lielās mīlestības bija viņa māte, es un viņa sacīkšu divritenis. Viņš bija melnīgsnējs, kalsns, nervozs, garš. Es, lai gan vienmēr jaunākā, nemainīgi biju arī garākā meitene klasē, parasti garāka arī par vairumu zēnu, un, lai cik ekstravaganti neatkarīgi būtu mani spriedumi par dažādiem olimpiski augstu sfēru jautājumiem, auguma ziņā es turējos pie nožēlojami tradicionāliem uzskatiem. Lai zēns kļūtu par manu puisi, viņam bija jābūt ne tikai manam labākajam draugam, bet arī garākam par mani, un šiem kritērijiem atbilda tikai Pīters.

Otrs labākais draugs, kurš arī mācījās 10. klasē, tikai citā skolā un vēlāk reizē ar mani iestājās Čikāgas Universitātē, bija Merils. Viņš bija stilīgs, būdīgs un blonds: viņam piemita viss nepieciešamais, lai tiktu atzīts par “smuku”, “foršu”, “pasakainu”, taču es ar savu nekļūdīgo ķērienu ieraudzīt vienpatņus (lai kā viņi maskētos) uzreiz pamanīju, ka viņš ir arī gudrs. Ļoti gudrs. Un tādējādi spējīgs uz savrupību. Viņam bija burvīga zema balss un acis, kas reizēm smaidīja vienas, mutei nepiebalsojot; Merils bija vienīgais no maniem draugiem, kurā biju ieķērusies. Man patika uz viņu skatīties. Es gribēju saplūst ar viņu vai lai viņš saplūst ar mani, taču biju spiesta ievērot vienu nepārvaramu šķērsli: viņš bija krietnu gabalu īsāks par mani. Citus šķēršļus bija grūtāk atrast. Viņš varēja būt noslēpumains un aprēķinātājs (pat burtiskā nozīmē: viņš runā bieži pieminēja skaitļus), reizēm viņu, kā man šķita, pietiekami neaizkustināja tas, kas likās aizkustinošs man. Es novērtēju, cik viņš bija praktisks un kā viņš saglabāja mieru brīžos, kad es apjuku. Man nebija skaidrs, kādas ir viņa jūtas pret visnotaļ ticamo ģimeni – māti, īstu tēvu, jaunāko brāli (kurš bija tāds kā matemātikas brīnumbērns), pat vecvecākiem –, kas nāca ar viņu komplektā. Merilam nepatika runāt par jūtām, turpretī es vai plīsu no ilgām izteikt vārdos savējās, ja iespējams – novirzot savas jūtas no sevis uz kādu apbrīna vai sašutuma objektu.

Mēs mīlējām tandēmā. Vispirms – mūziku. Viņš gadiem bija mācījies klavieres. (Viņa brālis spēlēja vijoli, par ko es arī viņu apskaudu, tomēr tieši klavierstundas es biju pirms daudziem gadiem izmisīgi mēģinājusi izlūgties no savas mātes – pareizāk sakot, beigusi izmisīgi izlūgties.) Viņš man atklāja, kā bez maksas iekļūt koncertos, piesakoties par vietu ierādītājiem (vasarā Holivudas brīvdabas amfiteātrī), un es viņu padarīju par regulāru pirmdienas kamermūzikas cikla “Vakari uz jumta” klausītāju; uz to mani bija atvedušas Eleina un Mela. Mēs veidojām savas gandrīz identiskās ideālās ierakstu kolekcijas (78 apgriezienu platēs, laimīgā kārtā nenojaušot, ka tas ir pēdējais gads pirms ilgspēlējošo skaņuplašu ieviešanās) un bieži apvienojām spēkus ierakstu veikala vēsajās, tumšajās klausīšanās kabīnēs. Reizēm viņš nāca pie manis ciemos, pat ja vecāki bija mājās. Vai arī es gāju pie viņa; viņa vecišķi ģērbtās viesmīlīgās mātes vārds – atceros, man likās, ka par to būtu jāsarkst, – bija Hanija.¹

Mūsu privātais patvērums bija automašīnās. Merilam bija īstas vadītāja tiesības; manējās bija “juniora apliecība”, ko tolaik Kalifornijā varēja saņemt no 14 līdz 16 gadu vecumam, un tās ļāva man sēsties pie stūres tikai vecāku auto. Tā kā vecāku mašīnas bija vienīgās, kas mums reāli bija pieejamas, atšķirība bija visai apšaubāma. Viņa vecāku zilajā ševijā vai manas mātes zaļajā pontiakā mēs vēlu vakarā dirnējām Malholanda ceļa malā, kur milzīgais mirguļojošo gaismu klajums zem mums pletās kā bezgalīga lidosta, un, neko nenojaušot par apkārt noritošo pārošanos citās automašīnās, nodevāmies paši savām baudām. Mēs pasviedām viens otram muzikālas tēmas savos neprecīzajos diskantos: “Labi, klausies. Kas ir šis?” Mēs pārbaudījām viens otra atmiņu un zināšanas par Kehela katalogu, jo pratām no galvas skaitīt garus strēķus no visa 626 skaņdarbus garā saraksta. Mēs debatējām par Buša un Budapeštas kvarteta nopelniem (es biju kļuvusi par neiecietīgu budapeštiešu aizstāvi), apspriedām, vai, ņemot vērā to, ko es no Eleinas un Melas biju dzirdējusi par Gīzekinga nacistisko pagātni, būtu amorāli pirkt viņa Debisī ierakstus, centāmies sev iestāstīt, ka mums patika skaņdarbi, ko Džons Keidžs spēlēja uz sagatavotajām klavierēm pagājušās pirmdienas koncertā no cikla “Vakari uz jumta”, un runājām par to, cik gadus varam atvēlēt Stravinskim.

Pēdējā bija viena no problēmām, pie kurām mēs atgriezāmies atkal un atkal. Pret Džona Keidža žēlabām un būkšķiem mēs izturējāmies ar dziļu godbijību, jo zinājām, ka skaitās pareizi cienīt neglītu mūziku, un mēs aizrautīgi klausījāmies Tohu, Kreneku, Hindemitu, Vēbernu, Šēnbergu, vienalga ko (mums bija milzīga apetīte un spēcīga gremošana). Taču pa īstam, no visas sirds mēs mīlējām Stravinska mūziku. Un, tā kā Stravinskis mums likās groteski vecs (mēs bijām viņu divas pirmdienas redzējuši Vilšera bulvāra Ībela teātra mazajā zālē, kad Ingolfs Dāls diriģēja kādus no viņa darbiem), bažas par viņa dzīvību bija novedušas līdz aizraujošai fantāzijai à deux par nāvi sava elka labā. Jautājums – un tas bija jautājums, ko mēs apspriedām bieži, – bija tāds: kādi būtu nosacījumi šim upurēšanās aktam, par kuru mēs domājām ar tādu labpatiku? Cik turpmāko Stravinska dzīves gadu būtu mūsu tūlītējas un nekavējošas nāves vērti?

Divdesmit gadi? Pats par sevi saprotams. Taču tas bija vienkārši un, kā mēs vienojāmies, pārāk skaisti, lai būtu ticami. Divdesmit gadi, piešķirti tādam sagrabējušam večukam, kāds Stravinskis likās mums, 14 gadus vecajai man un 16 gadus vecajam Merilam, kādi mēs bijām 1947. gadā, bija gluži vienkārši neaptverami milzīgs laiks. (Cik brīnišķīgi, ka I. S. patiesībā nodzīvoja vēl ilgāk.) Mums likās, ka prasība piešķirt Stravinskim vēl 20 mūža gadus apmaiņā pret mūsu dzīvībām pietiekami neatspoguļotu mūsu dedzīgo mīlestību.

Vēl 15 gadi? Protams.

Desmit? Jā gan.

Pieci? Te jau mēs sākām svārstīties. Taču likās, ka nepiekrist būtu cieņas un mīlestības trūkuma zīme. Kas gan bija mana vai Merila dzīve – ne jau vienkārši mūsu niecīgā Kalifornijas vidusskolēnu dzīve, bet arī tā noderīgā, sasniegumiem bagātā dzīve, kas, pēc mūsu domām, mūs gaidīja, – salīdzinājumā ar iespēju baudīt vēl piecu gadu laikā sarakstītu Stravinska mūziku, ko mēs dāvātu pasaulei? Pieci gadi, lai iet!

Četri? Es nopūtos. Meril, ejam tālāk.

Trīs? Mirt tikai trīs papildu gadu dēļ?

Parasti mēs vienojāmies par četriem – par četru gadu minimumu. Jā, lai dāvātu Stravinskim vēl četrus gadus, mēs kā viens, tā otrs bijām gatavi mirt uz līdzenas vietas.

Grāmatas un mūzika – triumfāla iespēja nebūt tam, kas es esmu. Fakts, ka gandrīz visu, ko es apjūsmoju, bija radījuši cilvēki, kuri bija miruši (vai ļoti veci) vai bija no citurienes, ideālā situācijā no Eiropas, man likās neizbēgams.

Mans dievu krājums papildinājās. Vietu, kas mūzikā piederēja Stravinskim, literatūrā ieņēma Tomass Manns. Savā Aladina alā, “Pikvikā”, 1947. gada 11. novembrī – šobrīd, paņemot grāmatu no plaukta, redzu uz sējuma baltās priekšlapas šo datumu, ierakstītu kaligrāfiskā rakstā, ko tolaik centos izkopt, – es nopirku “Burvju kalnu”.

Ķēros klāt tajā pašā vakarā un dažus pirmos vakarus lasot cīnījos ar elpas trūkumu. Jo šī nebija vienkārši kārtējā grāmata, ko es iemīlēju, – tā bija grāmata, kas pārvērš visu dzīvi, tas bija atklājumu un atskārsmju avots. Manā prātā ielauzās visa Eiropa, taču ar nosacījumu, ka es jau uzreiz sāku par to sērot. Un tuberkuloze, šī nedaudz apkaunojošā slimība (tā lika noprast mana māte), no kuras mans grūti iztēlē uzburamais īstais tēvs bija nomiris tik sen un tik eksotiski tālu un kura pēc mūsu pārcelšanās uz Tūsonu sāka likties tikai plaši izplatīta nelaime, – atklājās, ka tuberkuloze ir visīstākais jūtu un gara aizraušanās iemiesojums! Manna augstu kalnos mītošā plaušu slimnieku kopiena bija variācija – cildeni sakāpināta variācija – par to gleznaino, klimatam pielāgoto tuksneša kūrortpilsētu ar vairāk nekā 30 slimnīcām un sanatorijām, uz kuru māte savulaik bija spiesta pārcelties astmas mocīta bērna – manis – dēļ. Tur, šajā kalnā, varoņi bija idejas un idejas bija kaislības, tieši tā, kā es vienmēr biju sajutusi. Taču arī pašas idejas man lika piepūlēties, piesaistīja mani – humānista Setembrīni vitalitāte, bet arī Naftas drūmais sarkasms. Un lēnīgais, labdabīgais, šķīstais Hanss Kastorps, Manna romāna galvenais tēls, agri zaudējis vecākus, bija varonis, kurš manai neaizsargātajai sirdij likās īpaši tuvs – lielā mērā tāpēc, ka arī viņš bija bārenis, bet arī manis pašas šķīstās iztēles dēļ. Man patika maigums (tiesa gan, nedaudz atšķaidīts ar aizbildniecisku augstprātību), ar kādu Manns viņu apraksta kā nedaudz vientiesīgu, pārāk dedzīgu, pakļāvīgu, viduvēju (par kādu, vērtējot pēc reāliem standartiem, sevi atzinu arī es). Maigums. Nu un tad, ka Hanss Kastorps bija paipuisītis? Paimeitiņa – šo pretīgo apvainojumu man reiz bija metusi sejā māte. Tieši tas padarīja viņu nevis līdzīgu citiem, bet atšķirīgu. Man likās pazīstams viņa lielais aicinājums – godbijīgums, viņa visur līdzi paņemamā vienatne, pieklājīgi izdzīvota starp citiem cilvēkiem, viņa dienas, ko aizpilda nogurdinoša rutīna (kādu nu aizbildņi atzīst par tev noderīgu), kura mijas ar brīvām, kaismīgām sarunām: spožs mana tābrīža dzīves rituma pārnesums.

Veselu mēnesi es dzīvoju tikai šajā grāmatā. Es izlasīju to gandrīz skriešus, jo sajūsma ņēma virsroku pār vēlēšanos virzīties uz priekšu lēni, izbaudot katru lappusi. Es biju spiesta palēnināt gaitu no 334. līdz 343. lappusei, kurās Hanss Kastorps un Klaudija Šošā beidzot runā par mīlestību, taču franču valodā, ko es nebiju mācījusies; lai neko nepalaistu garām, es nopirku franču-angļu vārdnīcu un tajā uzmeklēju viņu sarunu vārdu pa vārdam. Kad biju izlasījusi pēdējo lappusi, man tik ļoti negribējās no grāmatas šķirties, ka sāku vēlreiz no paša sākuma un, lai piespiestu sevi pieturēties pie tempa, ko tā pelnījusi, pārlasīju to balsī, katru vakaru pa vienai nodaļai.

Nākamais solis bija aizdot grāmatu kādam draugam, izbaudīt kāda cita prieku par to – mīlēt to kopā ar kādu citu, atrast kādu, ar kuru var par to parunāt. Decembra sākumā es iedevu “Burvju kalnu” Merilam. Un Merils, kurš vienmēr nekavējoties izlasīja visu, ko vien es viņam uzspiedu, arī bija sajūsmā. Tiktāl viss labi.

Tad Merils ieteicās:

– Varbūt aizbrauksim pie viņa ciemos?

Un šai brīdī mans prieks pārvērtās kaunā.

Bet protams, es zināju, ka viņš te dzīvo. 40. gadu Dienvidkalifornijas gaisotni elektrizēja uz šejieni pārcēlušās slavenības jebkurai gaumei, un mēs ar draugiem zinājām ne tikai par Stravinski un Šēnbergu, bet arī par Mannu, Brehtu (nesen kādā Beverlihilsas teātrī biju noskatījusies viņa “Galileja dzīvi” ar Čārlzu Lotonu), arī Išervudu un Haksliju. Taču sazināties ar kādu no viņiem bija tikpat neiedomājami kā uzsākt sarunu ar Ingrīdu Bergmani vai Gēriju Kūperu, kuri arī dzīvoja turpat netālu. Taisnību sakot, tāda iespēja bija vēl niecīgāka. Ierodoties uz filmu pirmizrādēm kinoteātros, zvaigznes izkāpa no limuzīniem uz prožektoru izgaismotās Holivudas bulvāra ietves un drosmīgi devās garām policijas nožogojumu valdītajiem pielūdzēju paliem; viņu parādīšanos tautai es biju redzējusi kinohronikās. Turpretim augstās kultūras dievi bija ieradušies no Eiropas, lai gandrīz inkognito mājotu starp citronkokiem, peldvietu apkalpotājiem, neobauhausa celtnēm un smalkiem hamburgeriem; es biju droša, ka viņiem jau nu gan nebija nekādu fanu, kas censtos ielauzties viņu slēgtajā pasaulē. Protams, Manns atšķirībā no citiem trimdiniekiem bija arī publiska figūra. Tāda oficiālā godināšana, kādu Tomass Manns ASV saņēma 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā, laikam gan bija vēl neticamāks sasniegums nekā pasaulē slavenākā rakstnieka tituls. Viņš viesojās Baltajā namā; pirms uzstāšanās Kongresa bibliotēkā viņu stādīja priekšā ASV viceprezidents; daudzus gadus viņš nepaguris braukāja pa valsti, uzstājoties ar lekcijām. Manns, kam Rouzevelta konservatīvi domājošajā Amerikā bija piešķirts orākula statuss, vēstīja par Hitlera Vācijas absolūto ļaunumu un gaidāmo demokrātijas uzvaru pasaulē. Emigrācija viņā nebija mazinājusi vēlēšanos un spēju uzņemties reprezentatīvas figūras lomu. Ja pasaulē vispār pastāvēja tāda lieta kā labā Vācija, tā tagad bija atrodama šajā zemē (pierādījums Amerikas krietnumam) un bija iemiesota viņa personā; ja pasaulē vispār bija kāds Dižs Rakstnieks (kas nepavisam nav amerikānisks priekšstats par rakstnieku), tas bija viņš.

Taču, pacēlusies “Burvju kalna” augstumos, es nedomāju par to, ka viņš arī tīri burtiski bija “šeit”. Ja es saku, ka tolaik dzīvoju Dienvidkalifornijā un arī ka Tomass Manns dzīvoja Dienvidkalifornijā, tad šie “dzīvoju” un “dzīvoja” nozīmē pilnīgi dažādas lietas. Lai kur viņš būtu, tā bija vieta, kur nebija manis. Eiropa. Vai pasaule ārpus bērnības, nopietnības pasaule. Nē, pat ne tā. Man viņš bija grāmata. Pareizāk, grāmatas – es patlaban biju iegrimusi “Trīs desmitgažu stāstos”. Kad man bija deviņi gadi, un tas bija vecums, ko es tiešām atzinu par bērnību, es vairākus bēdu un pārdzīvojumu mēnešus nodzīvoju “Nožēlojamajos”. (Tieši nodaļa, kurā Fantīna spiesta pārdot savus matus, mani padarīja par apzinātu sociālisti.) Manā pasaulē Tomass Manns – kurš gluži vienkārši bija nemirstīgs – bija tikpat miris kā Viktors Igo. Kāpēc lai es vēlētos viņu satikt? Man bija viņa grāmatas.

Man negribējās viņu satikt.

Merils bija pie manis. Tā bija svētdiena, mani vecāki nebija mājās, un mēs bijām viņu guļamistabā, izstiepušies uz viņu baltā atlasa gultas pārklāja. Par spīti maniem lūgumiem to nedarīt, viņš bija atnesis telefona grāmatu un šobrīd meklēja pie burta “M”.

– Redzi? Viņš ir telefona grāmatā.

– Es negribu skatīties!

– Skaties!

Viņš mani piespieda paskatīties. Šausmu pārņemta, es izlasīju: Pasifika palisādes, Sanremo ceļš 1550.

– Tas ir smieklīgi! Izbeidz!

Es norausos no gultas. Man likās neiedomājami, ka Merils to tiešām dara, taču tā bija.

– Es piezvanīšu.

Telefons bija uz naktsgaldiņa pie gultas mātes pusē.

– Meril, lūdzu!

Viņš nocēla klausuli. Es izbrāzos cauri mājai, ārā pa vienmēr atslēgtajām ārdurvīm, pāri mauriņam, nost no ietves malas, garām tur novietotajam pontiakam ar atslēgām aizdedzē (kur tad citur lai glabā automašīnas atslēgas?), apstājos ielas vidū un aizspiedu ausis, it kā no turienes es varētu sadzirdēt Merila šausminošo, neiedomājamo telefona zvanu.

Es esmu tāda gļēvule, es nodomāju, ne tuvu ne pirmo, ne pēdējo reizi savā dzīvē, taču mirkli nogaidīju, satraukti elpojot, pūloties atgūt savaldību, un tikai tad palaidu vaļā ausis un devos atpakaļ, soli pa solim atkārtojot šurpceļu. Lēni.

Ārdurvis veda taisnā ceļā uz nelielo dzīvojamo istabu, kas bija iekārtota ar agrīnā amerikāņu dizaina “paraugiem”, kā māte sauca šīs mēbeles; viņa tās tagad kolekcionēja. Klusums. Es pārgāju pāri istabai, nonācu pie pusdienu galda, tad nogriezos īsā gaitenī, kas veda garām manai istabai un vecāku vannasistabai, un iegāju viņu guļamistabā.

Klausule bija nolikta vietā. Merils sēdēja uz gultas malas un smaidīja.

– Klausies, tas nav smieklīgi, – es teicu. – Es tiešām noticēju, ka tu to izdarīsi.

Viņš pamāja ar roku.

– Es izdarīju.

– Ko tu izdarīji?

– Izdarīju.

Viņš vēl joprojām smaidīja.

– Piezvanīji?

– Viņš mūs gaida uz tēju nākamsvētdien četros.

– Tu taču pa īstam nepiezvanīji!

– Kāpēc ne? – viņš teica. – Viss sanāca ļoti labi.

– Un tu ar viņu runāji? – Es biju tuvu asarām. – Kā tu varēji?

– Nē, – viņš sacīja, – pie telefona pienāca viņa sieva.

Es domās izfiltrēju Katijas Mannas portretu no redzētajām Manna un viņa ģimenes fotogrāfijām. Tātad arī viņa eksistē? Varbūt nav tik ļauni, ņemot vērā, ka Merils nav runājis ar pašu Tomasu Mannu.

– Bet ko tu viņai teici?

– Es teicu, ka mēs esam divi vidusskolēni, kas lasījuši Tomasa Manna grāmatas un gribētu viņu satikt.

Nē, tas bija sliktāk, nekā es biju iedomājusies; bet ko tad es biju iedomājusies?

– Tas ir tik… dumji.

– Kāpēc tad dumji? Izklausījās labi.

– Ai, Meril… – Man vairs nebija spēka pat protestēt. – Ko viņa sacīja?

– Viņa teica: “Vienu mirklīti, es pasaukšu meitu,” – Merils lepni turpināja. – Un tad pienāca meita, un es atkārtoju…

– Stāsti lēnāk, – es viņu pārtraucu. – Viņa sieva aizgāja. Tad bija pauze. Tad tu dzirdēji citu balsi…

– Jā, citu sievietes balsi – viņām abām bija akcents –, kas teica: “Te Mannas jaunkundze, ko jūs vēlaties?”

– Viņa tiešām tā teica? Viņa izklausās dusmīga.

– Nē, nē, viņa neizklausījās dusmīga. Varbūt viņa teica: “Te Mannas jaunkundze.” Es neatceros, bet, goda vārds, viņa neizklausījās dusmīga. Un tad viņa teica: “Ko jūs vēlaties?” Nē, pagaidi, bija: “Ko jūs gribējāt?”

– Un tālāk?

– Tad es teicu… nu, tu jau zini, ka mēs esam divi vidusskolēni, kas lasījuši Tomasa Manna grāmatas un gribētu viņu satikt…

– Bet es negribu viņu satikt! – es žēli dīcu.

– Un tad viņa sacīja, – viņš stūrgalvīgi turpināja, – “Vienu minūti, es pajautāšu tēvam.” Vai varbūt “Vienu mirklīti, es pajautāšu tēvam.” Viņa nebija prom sevišķi ilgi… un tad atgriezās pie telefona un sacīja, tieši tādiem vārdiem: “Mans tēvs jūs gaida uz tēju nākamsvētdien četros.”

– Un tad?

– Viņa pajautāja, vai es zinu adresi.

– Un tad?

– Tas bija viss. Ā… vēl viņa atvadījās.

Es brīdi apcerēju šo nenovēršamību un tad no jauna atkārtoju:

– Ai, Meril, nu kā tu varēji?

– Es taču teicu, ka es to izdarīšu, – viņš atbildēja.

Kaut kā nodzīvoju šo kauna un baiļu pārplūdināto nedēļu. Man tas likās neiedomājami nekaunīgi – piespiest mani tikties ar Tomasu Mannu. Un groteski, ka viņam jātērē laiks, tiekoties ar mani.

Protams, es varēju atteikties. Bet man bija bail, ka šis pārdrošais Kalibans, ko biju noturējusi par Ariēlu, dosies pie Burvja bez manis. Kaut arī parasti Merils mēdza man piekāpties, tagad likās, ka viņš sevi uzskata par tādu pašu Tomasa Manna dievinātāju kā es. Es nevarēju pieļaut, ka Merils uztiepj manam elkam savu klātbūtni bez manis kā vidutājas. Ja es brauktu viņam līdzi, tad varētu vismaz pieskatīt, lai viņš nodara pēc iespējas mazāku kaitējumu, atvairīt naivākās Merila piezīmes. Man bija tāds iespaids (un tas man šobrīd liekas aizkustinošākais šajās atmiņās), ka Tomasu Mannu varētu kaut kā ievainot Merila vai mana muļķība… ka muļķība vienmēr ievaino un, tā kā es Mannu tik ļoti godāju, mans pienākums bija viņu no tā pasargāt.

Tonedēļ mēs ar Merilu divreiz tikāmies pēc stundām. Es viņam vairs nepārmetu. Es nejutos tik dusmīga, tikai arvien nelaimīgāka. Es biju nonākusi sprostā. Ja nu reiz man bija jābrauc, vajadzēja pēc iespējas vairāk satuvināties, atrast kopsaucēju, lai mēs sevi neapkaunotu.

Pienāca svētdiena. Merils ševijā atbrauca pēc manis tieši vienos, gaidīja mani ietves malā mājas priekšā (ne mātei, ne kādam citam es nebiju stāstījusi par šo ielūgumu uz tēju Pasifika palisādēs), un divos mēs jau apstājāmies uz platā un tukšā Sanremo ceļa ar skatu uz okeānu un Katalīnas salu tālumā, kādu 60 metru attālumā (un paslēpti skatienam) no nama nr. 1550.

Mēs jau iepriekš bijām vienojušies, kā sāksim. Es runāšu pirmā, par “Burvju kalnu”, tad Merils pavaicās, ko Tomass Manns raksta patlaban. Pārējo bija paredzēts izplānot tagad, tajās divās stundās, ko bijām atvēlējuši ģenerālmēģinājumam. Taču jau pēc dažām minūtēm, nespējot nonākt ne pie kāda priekšstata, kā viņš varētu atbildēt uz to, ko mēs grasījāmies sacīt, bijām izsmēluši savus iedvesmas krājumus. Ko dievi vispār runā? Nav iespējams iztēloties.

Tāpēc mēs salīdzinājām divus “Nāves un meitenes” ierakstus, tad novirzījāmies uz Merila iemīļoto tēmu, viņa uzskatiem par to, kā Šnābels interpretē “Hammerklavier”; man tie likās brīnum gudri. Man bija iespaids, ka Merils tikpat kā neuztraucas. Viņš šķita pārliecināts, ka mums ir pilnīgas tiesības uzbāzties Tomasam Mannam. Viņam likās, ka mēs esam interesanti – divi pārgudri jaunuļi, otrās šķiras brīnumbērni (mēs zinājām, ka ne viens, ne otrs no mums nav īsts brīnumbērns, tāds kā jaunais Menuhins; mēs savos jaunajos gados izcēlāmies ar apetīti, ar bijību, nevis ar kādiem sasniegumiem), ka Tomasam Mannam mēs būsim interesanti. Es tā nedomāju. Man likās, ka mēs esam… tīrs potenciāls. Ja vērtē pēc reāliem standartiem, mēs vēl praktiski neeksistējam, es domāju.

Saule bija spēcīga, un iela – tuksnesīgi pamesta. Šo divu stundu laikā mums garām pabrauca tikai dažas mašīnas. Tad, bez piecām minūtēm četros, Merils palaida vaļā bremzi, mēs klusi nobraucām no pakalna un atkal apstājāmies, šoreiz nr. 1550 priekšā. Mēs izkāpām, izstaipījāmies, uzmundrinot viens otru ar tēlotu nostenēšanos, aizvērām auto durvis, cik vien klusi spējām, pa celiņu aizgājām līdz mājai un piezvanījām pie durvīm. Simpātiska skaņa. Vai dieniņ.

Durvis atvēra ļoti veca sieviete ar mezglā saņemtiem sirmiem matiem; viņa nelikās pārsteigta, mūs redzot, aicināja ienākt, lūdza brīdi pagaidīt krēslainajā priekšnamā – pa labi bija redzama dzīvojamā istaba – un aizgāja pa garu gaiteni, pazūdot no mūsu redzeslauka.

– Katija Manna, – es nočukstēju.

– Diez vai Ēriku mēs satiksim? – Merils atčukstēja.

Mājā valdīja pilnīgs klusums. Tagad viņa atgriezās.

– Nāciet, lūdzu. Vīrs jūs pieņems darbistabā.

Mēs sekojām gandrīz līdz garā tumšā gaiteņa galam, nogriežoties gabaliņu pirms kāpnēm. Viņa atvēra durvis pa kreisi. Mēs viņai sekojām, vēl reizi nogriežoties pa kreisi, pirms nonācām īstajā telpā. Tomasa Manna darbistabā.

Vispirms es ieraudzīju istabu – tā likās plaša, ar lielu logu, no kura pavērās plašs skats, – un tikai tad aptvēru, ka aiz masīva, grezna, tumša koka galda sēž viņš. Katija Manna mūs stādīja priekšā. Te ir tie divi skolēni, viņa sacīja, uzrunājot vīru par doktoru; viņš palocīja galvu un dažos vārdos ar mums sasveicinājās. Viņam bija tauriņš un bēšs uzvalks, gluži kā “Trīs desmitgažu stāstu” prettitullapā, un tas bija pirmais šoks – ka viņš tik ļoti atgādināja šo oficiālā pozā uzņemto fotogrāfiju. Līdzība likās spokaina, brīnumaina. Tas nebija tikai tāpēc, ka es pirmo reizi satiku cilvēku, par kuru man jau radies spēcīgs iespaids no fotogrāfijām, – tā es tagad domāju. Es nekad nebiju satikusi cilvēku, kurš necenšas radīt iespaidu, ka jūtas brīvi. Viņa līdzība fotogrāfijai likās īpašs sasniegums, it kā viņš pozētu šobrīd. Taču pilnā augumā uzņemtais portrets man nebija radījis iespaidu par tik trauslu cilvēku; tas nebija man parādījis ūsu plānumu, ādas baltumu, plankumus uz rokām, nepatīkami redzamās vēnas, mazās dzintarkrāsas acis aiz briļļu stikliem. Viņš sēdēja ar ļoti taisnu muguru un likās ļoti, ļoti vecs. Patiesībā viņam bija 72 gadi.

Es dzirdēju, kā mums aiz muguras aizveras durvis. Tomass Manns norādīja, ka mums jāapsēžas divos krēslos ar cietām atzveltnēm šaipus galdam. Viņš aizdedzināja cigareti un atzvēlās krēslā.

Un sākās.

Viņš ierunājās, negaidot jautājumu. Es atceros viņa nopietnību, viņa akcentu, viņa gauso runu: es nekad nebiju dzirdējusi, ka cilvēks runātu tik lēni.

Es sacīju, ka ļoti mīlu “Burvju kalnu”. Viņš teica, ka tā ir ļoti eiropeiska grāmata, ka tā attēlo konfliktus, kas ir pašā Eiropas civilizācijas pamatā.

Es teicu, ka es to saprotu.

Merils pavaicāja, ko viņš patlaban raksta.

– Es nesen pabeidzu romānu, kurš daļēji balstīts uz Nīčes dzīvi, – viņš atbildēja, pēc katra vārda izturot milzīgu, biedējošu pauzi. – Tomēr mans galvenais varonis nav filozofs. Viņš ir izcils komponists.

– Es zinu, cik svarīga jums ir mūzika, – es ieteicos cerībā, ka ar to pietiks vielas krietnam sarunas strēķim.

– Vācu dvēseles augstumi, tāpat kā tās dzīles, atspoguļojas tās mūzikā, – viņš sacīja.

– Vāgners, – es teicu šausmās izgāzties, jo nebiju dzirdējusi nevienu Vāgnera operu, tikai lasījusi Tomasa Manna eseju par viņu.

– Jā, – viņš sacīja, paņemot, pacilājot, aizverot (ar īkšķi iezīmējot vietu), tad noliekot un atkal atverot grāmatu, kas stāvēja uz rakstāmgalda. – Kā redzat, es tieši šobrīd meklēju informāciju Ernesta Ņūmana lieliskās Vāgnera biogrāfijas ceturtajā sējumā.

Es izstiepu kaklu, lai kārtīgi saskatītu grāmatas nosaukumu un autora vārdu. Ņūmana biogrāfiju es biju redzējusi “Pikvikā”.

– Taču mana komponista mūzika neatgādina Vāgnera kompozīcijas. Tā ir saistīta ar Šēnberga 12 toņu sistēmu jeb rindu.

Merils ieteicās, ka mūs abus ļoti interesē Šēnbergs. Viņš uz to nekādi nereaģēja. Notvērusi Merila sejā apmulsušu izteiksmi, es iedrošinoši papletu acis.

– Vai jūsu romāns drīz nāks klajā? – Merils jautāja.

– Ar to šobrīd jau strādā mans uzticamais tulkotājs, – viņš atbildēja.

– H. T. Lovs-Porters, – es nomurmināju; tā bija pirmā reize, kad es skaļi izrunāju šo aizraujošo vārdu ar mīklainajiem iniciāļiem un efektīgo defisi.

– Tulkotājam tā varētu būt pati grūtākā no manām grāmatām, – viņš teica. – Domāju, ka Lovas-Porteres kundzei vēl nekad nav nācies tikt galā ar tik sarežģītu uzdevumu.

– Ak tā, – es sacīju; nebiju iztēlojusies šo H. T. L.-P. nekā konkrēti, tomēr biju pārsteigta, uzzinot, ka šis vārds pieder sievietei.

– Vajadzīgas dziļas vācu valodas zināšanas un liela atjautība, jo daži mani varoņi runā dialektā. Un Velns – jā, tieši tā, Velns ir viens no manas grāmatas varoņiem – runā 16. gadsimta vācu valodā, – Tomass Manns teica lēni, lēni. Plānu lūpu smaids. – Baidos, ka tas visai maz ko izteiks maniem amerikāņu lasītājiem.

Gribējās pateikt kaut ko mierinošu, tomēr es neuzdrošinājos.

Diez tik lēni viņš runā tāpēc, ka tāds vienkārši ir viņa runas veids, es prātoju. Vai tāpēc, ka viņš sarunājas svešvalodā? Vai arī viņš domāja, ka jārunā lēni, pieņemot (tāpēc, ka mēs bijām amerikāņi? Tāpēc, ka mēs bijām bērni?), ka citādi mēs nesapratīsim, ko viņš mums saka?

– Es to uzskatu par drosmīgāko grāmatu, ko esmu sarakstījis. – Viņš pamāja ar galvu. – Par savu pārdrošāko grāmatu.

– Mēs ar nepacietību gaidīsim, kad to varēs izlasīt, – es teicu. Es vēl joprojām cerēju, ka viņš sāks runāt par “Burvju kalnu”.

– Taču vienlaikus tā ir arī manu vecuma gadu grāmata, – viņš turpināja. Gara, gara pauze. – Mans “Parsifāls”, – viņš teica. – Un, protams, mans “Fausts”.

Uz brīdi likās, ka Manns pie sevis gremdējas kādās atmiņās. Viņš aizdedzināja jaunu cigareti un mazliet pagriezās krēslā, tad nolika cigareti pelnutraukā un paberzēja ūsas ar rādītājpirkstu; atceros, kā nodomāju, ka viņa ūsas (es nepazinu nevienu, kam būtu ūsas) izskatās pēc nelielas cepurītes virs mutes. Sāku prātot, vai tas nozīmē, ka saruna ir beigusies.

Taču nē, viņš turpināja runāt. Es atceros “Vācijas likteni”… “dēmonisko” un “bezdibeni”… un “Fausta darījumu ar velnu”. Vairākas reizes tika pieminēts Hitlers. (Vai viņš piesauca Vāgnera un Hitlera problēmu? Man šķiet, ka ne.) Mēs darījām, ko varējām, lai izrādītu, ka šie vārdi mums nav tukša skaņa.

Ienākot es redzēju tikai viņu; bijība, ko iedvesa viņa fiziskā klātbūtne, man neļāva ieraudzīt neko no visa pārējā, kas atradās telpā. Tagad es pamazām sāku saskatīt šo to vairāk. Teiksim, priekšmetus, kas atradās uz diezgan nokrautā galda, – pildspalvas, tintnīcu, grāmatas, papīrus un mazu fotogrāfiju pudurīti sudraba rāmjos; tās es redzēju no mugurpuses. No daudzajām fotogrāfijām pie sienas man kaut ko izteica tikai viena, parakstīts Rouzevelta attēls, kurā bija vēl viens cilvēks (liekas, ka atceros vīrieti formas tērpā). Un grāmatas, grāmatas, grāmatas griestu augstuma plauktos, kas nosedza divas sienas. Atrasties vienā istabā ar Tomasu Mannu bija aizraujoši, grandiozi, neticami. Taču es sadzirdēju arī sirēnas dziesmu, ar ko vilināja pirmā privātā bibliotēka, ko savā mūžā ieraudzīju.

Kamēr Merils piespēlēja Mannam, visādi izrādot, ka ir kaut ko dzirdējis par Fausta leģendu, es pētīju bibliotēku, pūloties panākt, lai mana skatiena klejojumi nebūtu pārāk uzkrītoši. Kā jau biju gaidījusi, gandrīz visas grāmatas bija vācu valodā, daudzas – komplektos, ādas vākos; mīklaini likās tas, ka vairumu nosaukumu man neizdevās atšifrēt (es nenojautu par vecās drukas eksistenci). Nedaudzās amerikāņu grāmatas, pēc izskata visas nesen izdotas, bija viegli pazīt pēc košajiem krītpapīra apvākiem.

Tagad viņš runāja par Gēti…

Mums ar Merilu, it kā mēs tiešām būtu iepriekš iestudējuši visu, ko teiksim, izdevās atrast patīkamu, nepiespiestu ritmu, kādā uzdot jautājumus brīžos, kad Tomasa Manna stindzinošā vārdu lavīna draudēja apsīkt, un ar cieņas pilnu apbrīnu uzklausīt visu, kas viņam bija sakāms. Merils bija tieši tas Merils, kuram es biju tā pieķērusies: mierīgs, šarmants, nepavisam ne stulbs. Man bija kauns, ka biju iedomājusies, ka viņš apkaunos sevi (un līdz ar to arī mani) Tomasa Manna priekšā. Merils turējās godam. Es – ciešami, tā man likās. Pārsteigumu sagādāja Tomass Manns – tas, ka viņu saprast nenācās grūti.

Man nebūtu iebildumu, ja viņš izklausītos pēc grāmatas. Es pat gribēju, lai viņš izklausās pēc grāmatas. Bet mani pamazām neskaidri sāka kaitināt tas (ko es tolaik nebūtu pratusi noformulēt), ka viņš izklausījās pēc grāmatas recenzijas.

Tagad viņš runāja par mākslinieku un sabiedrību, un viņš lietoja frāzes, ko es atcerējos no viņa intervijām The Saturday Review of Literature, žurnālā, no kura jutos izaugusi, kopš biju atklājusi Partisan Review pretenciozo prozu un samudžinātos argumentus: nesen biju sākusi to pirkt kādā Holivudas bulvāra preses kioskā. Taču es spriedu: viss, ko viņš saka, man liekas nedaudz pazīstams vienkārši tāpēc, ka esmu lasījusi viņa grāmatas. Viņš nevarēja zināt, ka manā personā viņa priekšā sēž tik kaismīga lasītāja. Kāpēc gan lai viņš teiktu kaut ko vēl līdz šim nepasacītu? Es atteicos vilties.

Apsvēru, vai nevajadzētu pateikt, ka es tik ļoti mīlu “Burvju kalnu”, ka esmu to izlasījusi jau divas reizes, taču tas likās muļķīgi. Man bija arī bail, ka viņš kaut ko pajautās par kādu savu grāmatu, ko neesmu lasījusi, lai gan pagaidām viņš nebija uzdevis nevienu jautājumu.

– “Burvju kalns” man nozīmējis tik daudz, – es pēdīgi uzdrošinājos ieminēties, jūtot, ka šī ir pēdējā iespēja: vai nu tagad, vai nekad.

– Gadās, – viņš sacīja, – ka man jautā, kuru es uzskatu par savu izcilāko romānu.

– Ak tā, – es sacīju.

– Jā, – teica Merils.

– Es sacītu, un pēdējā laikā esmu tā atbildējis intervijās… – viņš uz brīdi apklusa.

Es aizturēju elpu.

– Tas ir “Burvju kalns”.

Es atviegloti uzelpoju.

Atvērās durvis. Klāt bija glābiņš: lēnā gaitā ienāca Manna sieva, nesdama paplāti ar cepumiem, mazām kūciņām un tēju, ko noliekusies novietoja uz zema galdiņa pie dīvāna gar vienu istabas sienu. Tomass Manns piecēlās, apgāja apkārt galdam un ar rokas mājienu vedināja mūs uz dīvānu; es redzēju, ka viņš ir ļoti vājš. Es ilgojos no jauna apsēsties un to arī izdarīju – līdzās Merilam uz dīvāna, kur mums bija norādīts –, tiklīdz Tomass Manns iekārtojās atzveltnes krēslā turpat blakus. Katija Manna no smagas sudraba servīzes tējkannas salēja tēju trīs trauslās tasītēs. Kad Tomass Manns nolika apakštasi uz viena ceļa un pacēla tasi pie lūpām (mēs unisonā sekojām), viņa klusi pateica vīram dažus vārdus vācu valodā. Viņš papurināja galvu. Atbilde angliski bija “Nav svarīgi” vai “Ne tagad”, kaut kas tāds. Viņa sadzirdami nopūtās un izgāja no istabas.

– Tā, – viņš teica, – tagad mēs ēdīsim.

Viņš bez smaida norādīja, lai mēs cienājamies ar kūkām.

Vienā galdiņa galā ar paplāti stāvēja maza ēģiptiešu statuete, kas man atmiņā palikusi kā bēru veltījuma figūriņa. Tā man atgādināja, ka Tomass Manns sarakstījis arī grāmatu ar nosaukumu “Jāzeps un viņa brāļi”; pavirši izšķirstījusi “Pikvikā”, es to nebiju atzinusi par pietiekami vilinošu. Apņēmos pamēģināt vēlreiz.

Neviens neko neteica. Es sajutu šīs mājas saspringto mērķtiecīgo klusumu, kādu vēl nekad telpās nebiju pieredzējusi, un katra sava žesta gausumu un nedrošību. Es malkoju tēju, centos savaldīt kūkas drupačas un pārmiju zaglīgu skatienu ar Merilu. Varbūt tagad beidzot viss bija galā.

Nolicis savu tasi un apakštasi, tad viegli pieskāries mutes kaktiņiem ar biezās baltās salvetes maliņu, Tomass Manns sacīja, ka vienmēr priecājoties tikties ar amerikāņu jauniešiem, kuros saskatot šīs diženās valsts dzīves sparu, veselību un fundamentāli optimistisko temperamentu. Man dūša sašļuka papēžos. Notika tas, no kā es visu laiku baidījos: viņš pievērsās mums.

Viņš apjautājās par mācībām. Par mācībām? Tas bija nākamais iemesls aiz kauna nosarkt. Es biju pārliecināta, ka Mannam nav ne mazākās nojausmas, kā izskatās Dienvidkalifornijas vidusskola. Vai viņš zināja par autovadīšanas stundām (obligātām)? Mašīnrakstīšanas nodarbībām? Vai viņš nejustos pārsteigts, redzot saņurcītos prezervatīvus, ko nevarēja nepamanīt, brāžoties pāri mauriņam uz pirmo stundu (skolas teritorija bija iecienīta naksnīgu randiņu vieta)? Es pati, būdama divus gadus jaunāka par klasesbiedriem, savu pārsteigumu neviļus izrādīju pirmajā nedēļā pēc semestra sākuma, muļķīgi pajautājot kādam, kāpēc zem kokiem mētājas tādi mazi baloniņi. Un “tēja”, ko pie galvenās ēkas kreisās sienas katru rīta starpbrīdi tirgoja divi pačuko (kā sauca čikanojauniešus)? Vai viņš spētu iztēloties Džordžu, kuram, kā zināja daži no mums, bija ierocis un kurš ņēma naudu no benzīntanka darbiniekiem? Māsas Ellu un Nellu, pundures, kuras vadīja Bībeles kluba organizēto boikotu, kas beidzās ar bioloģijas mācību grāmatas aizliegšanu? Vai viņš zināja, ka latīņu valodu vairs nemāca un arī Šekspīru ne, un ka mēnešiem ilgi mūsu 10. klases angļu valodas stundas sākumā acīmredzami samulsusī skolotāja izdala Reader’s Digest eksemplārus – mums katram vajadzēja izvēlēties vienu rakstu un to izkonspektēt – un pārējo nodarbības laiku klusējot sēž pie sava galda, klanīdama galvu un adīdama? Vai viņš spēja iztēloties, kāds bezdibenis šķir viņa dzimtās Lībekas ģimnāziju, kur 14 gadus vecais Tonio Krēgers aplido Hansu Hansenu, cenšoties viņu piedabūt izlasīt Šillera “Donu Karlosu”, un Ziemeļholivudas vidusskolu, Fārlija Greindžera un Alana Lada alma mater? Viņš to nevarēja, un es cerēju, ka viņš to nekad neatklās. Viņam pietika, par ko skumt, – Hitlers, Vācijas izpostīšana, trimda. Labāk lai viņš paliek nezinot, cik tālu no Eiropas patiesībā nonācis.

Viņš runāja par “literatūras vērtību” un “nepieciešamību pasargāt civilizāciju no barbarisma spēkiem”, un es teicu: jā, jā… Tagad beidzot virsroku guva mana pārliecība, ka mūsu atrašanās šeit ir absurda: piepildījās tas, ko es visu nedēļu biju gaidījusi. Pirmīt vienīgās briesmas bija iespēja pateikt kaut ko muļķīgu. Reālā tējas dzeršana, sociālais rituāls, kas deva vārdu visam notiekošajam, pavēra jaunas apkaunojuma izredzes. Bažas, ka es izdarīšu kaut ko neveiklu, izspieda man no prāta visu, ko es varbūt būtu saņēmusies pateikt.

Atceros, kā sāku prātot, kurā brīdī nebūtu neveikli piecelties un aiziet. Es nojautu, ka arī Merils, kaut arī pamanījās radīt iespaidu, ka jūtas brīvi, priecātos tikt prom.

Un Tomass Manns turpināja runāt – ļoti lēni – par literatūru. Savu apjukumu es atceros labāk nekā to, ko viņš sacīja. Centos sev neļaut apēst pārāk daudz cepumu, tomēr kādā izklaidības brīdī pasniedzos un paņēmu par vienu vairāk nekā biju gribējusi. Viņš pamāja ar galvu. Ņemiet vēl vienu, viņš teica. Tas bija briesmīgi. Man tā būtu gribējies palikt vienai viņa darbistabā un apskatīt viņa grāmatas.

Viņš jautāja, kas ir mūsu mīļākie autori, un, kad es saminstinājos (viņu bija tik daudz, un es zināju, ka vajadzētu nosaukt tikai dažus), pats turpināja – un šos vārdus es atceros precīzi: “Domājams, ka jums patīk Hemingvejs. Man ir tāds iespaids, ka viņš ir rakstnieks, kurš Ameriku pārstāv vislabāk.”

Merils nomurmināja, ka Hemingveju nav lasījis. Es arī nebiju, taču jutos tik pārsteigta, ka nespēju pat atbildēt. Cik mulsinoši, ka Tomasu Mannu interesē Hemingvejs, kurš (vismaz tāds bija mans miglainais priekšstats par viņu) bija ļoti populārs rakstnieks, pēc kura romāniem uzņemtas romantiskas filmas (es mīlēju Ingrīdu Bergmani, es mīlēju Hamfriju Bogartu) un kurš rakstījis par makšķerēšanu un boksu (es neieredzēju sportu). Man nekad nebija licies, ka viņš ir rakstnieks, kuru man vajadzētu lasīt. Vai kuru mans Tomass Manns varētu uztvert nopietni. Taču tad es sapratu, ka nevis Tomasam Mannam patīk Hemingvejs, bet viņš domā, ka Hemingvejam vajadzētu patikt mums.

– Labi, – teica Tomass Manns, – un kādi rakstnieki tad jums patīk?

Merils sacīja, ka viņam patīk Romēns Rolāns, ar to domājot “Žanu Kristofu”, un Džoiss, domājot “Mākslinieka portretu”. Es teicu, ka man patīk Kafka, ar to domājot “Pārvērtību” un “Labošanas darbu koloniju”, un Tolstojs, domājot viņa vēlīnos reliģiskos tekstus tikpat lielā mērā kā romānus, un, pārliecināta, ka man jānosauc arī kāds amerikānis, jo šķita, ka viņš to gaida, piesviedu vēl arī Džeku Londonu (domājot “Mārtinu Īdenu”).

Manns teica, ka mēs laikam gan esot ļoti nopietni jaunieši. Atkal kauns. No šīs dienas es vislabāk atceros, cik neērti es par visu jutos.

Es vēl joprojām raizējos par Hemingveju. Vai man vajadzētu pievērsties Hemingvejam?

Šķiet, viņam likās pilnīgi normāli, ka divi vietējās vidusskolas skolēni zina, kas ir Nīče un Šēnbergs… un līdz šim brīdim es biju vienkārši izgaršojusi šo pirmo nojausmu par pasauli, kurā šādas zināšanas patiesi tiek uztvertas kā kaut kas pašsaprotams. Taču tagad, liekas, viņš vēl arī gribēja, lai mēs esam divi jauni amerikāņi (kā viņš tos iztēlojās), lai mēs, tāpat kā viņš pats (un nez kāpēc, pēc viņa domām, arī Hemingvejs), pārstāvētu kaut ko plašāku. Es zināju, ka tas ir absurds. Tur jau tā lieta, ka mēs pilnīgi neko nepārstāvējām. Mēs nepārstāvējām pat paši sevi – visādā ziņā ne sevišķi labi.

Te nu es biju, šai pasaulē, kurā cerēju kādreiz mājot kaut vai kā vispieticīgākais ierindas pilsonis, pašā šīs pasaules troņa zālē. (Man pat prātā neienāca pateikt Mannam, ka vēlos kļūt par rakstnieci; tikpat labi es būtu varējusi pavēstīt, ka elpoju. Es tur atrados – ja reiz man vajadzēja tur atrasties – kā apbrīnotāja, ne jau kā cerību pilna tīkotāja pievienoties viņa kastai.) Cilvēks, kuru es tur sastapu, likās spējīgs izrunāt tikai pamācošas formulas, lai gan tas bija tas pats cilvēks, kurš sarakstījis Tomasa Manna grāmatas. Savukārt pār manām lūpām nāca tikai stostīgas elementāras frāzes, lai gan mani pildīja visai sarežģītas jūtas. Ne viens, ne otrs no mums nebija uzdevuma augstumos.

Dīvaini, ka es neatceros, kā tas beidzās. Vai parādījās Katija Manna un pateica, ka mums atvēlētais laiks beidzies? Vai Tomass Manns pateica, ka viņam jāatgriežas pie darba, uzklausīja mūsu pateicības par šo audienci un pavadīja līdz darbistabas durvīm? Es neatceros atvadīšanos – kā mūs palaida brīvībā. Manā atmiņā aina, kurā mēs sēžam uz dīvāna, dzeram tēju un ēdam kūkas, nemanāmi pāraug nākamajā, kurā mēs jau atkal esam uz Sanremo ceļa un sēžamies automašīnā. Pēc pustumšās darbistabas nu jau pablāvā pēcpusdienas saule likās spoža; bija tikai nedaudz pāri puspieciem.

Merils iedarbināja auto. Mēs novērtējām savu sniegumu kā divi pusaugu zēni pēc pirmās vizītes bordelī. Merils uzskatīja, ka tas bijis triumfs. Man bija kauns, es jutos nomākta, taču piekritu, ka mēs nebijām pilnīgi izgāzušies.

– Nolāpīts, mums vajadzēja paņemt līdzi grāmatu, – Merils, pārtraucot ieilgušu klusumu, teica, kad mēs jau tuvojāmies manai apkaimei. – Iedot viņam parakstīt.

Es sakniebu lūpas un neko nesacīju.

– Tas bija izcili, – Merils sacīja, kad es mājas priekšā izkāpu no auto.

Šaubos, vai mēs vēl jebkad to apspriedām.

Pēc desmit mēnešiem, tikai dažas dienas pēc skaļi izreklamētā “Doktora Fausta” klajā nākšanas (Mēneša grāmatas kluba izvēle, pirmais metiens vairāk nekā 100 tūkstošos eksemplāru), mēs ar Merilu bijām “Pikvikā” un aizgrābti raudzījāmies uz vienādo sējumu kaudzēm, kas bija sakrautas uz metāla galda veikala priekšā. Es nopirku savu eksemplāru, un Merils – savu; grāmatu mēs lasījām kopā.

Lai cik izslavēta, grāmata neguva tādus panākumus, kā Tomass Manns bija gaidījis. Recenzenti izteica cieņas pilnus iebildumus; Manna autoritāte Amerikā sāka nedaudz noplakt. Rouzevelta ēra tagad bija beigusies, bija sācies Aukstais karš. Manns sāka domāt par atgriešanos Eiropā.

Tikai daži mēneši mani šķīra no lielā soļa, no īstās dzīves sākuma. Janvārī pabeigusi skolu, es sāku semestri Kalifornijas Universitātē Bērklijā, neveiksminieks Džordžs sāka savu gada līdz piecu gadu ieslodzījumu Sankventinā, un 1949. gada rudenī es pametu Kalifornijas Universitāti un kopā ar Merilu un Pīteru (kuri skolu pabeidza jūnijā) iestājos Čikāgas Universitātē un studēju filozofiju, un tad, un tad… Tad es sāku dzīvot savu dzīvi, kas lielākoties izrādījās tieši tāda, kādu to ar milzu pārliecību bija iztēlojies četrpadsmitgadīgais bērns.

Tomass Manns, arī nosēdējis te savu termiņu, spēra nākamo soli. Viņš ar savu Katiju (abi 1944. gadā kļuvuši par ASV pilsoņiem) aizbrauca prom no Dienvidkalifornijas un 1952. gadā uz visiem laikiem atgriezās nu jau nedaudz nolīdzinātajā Eiropas burvju kalnā. Amerikā bija pavadīti 15 gadi. Viņš te bija bijis, bet tomēr nebija dzīvojis.

Pēc daudziem gadiem, kad pati biju kļuvusi par rakstnieci un pazinu daudzu citus rakstniekus, es pamazām iemācījos iecietīgāk uztvert lielo plaisu starp cilvēku un viņa darbu. Un tomēr vēl tagad šī tikšanās liekas neatļauta, nepiedienīga. Pēc manas pieredzes, dziļā atmiņa visbiežāk glabā tieši atmiņas par apkaunojumu.

Es vēl joprojām sajūtu pacilātu pateicību, ka tiku atsvabināta no smacējošajiem bērnības žņaugiem. Mani atbrīvoja apbrīns. Un kauns, kas ir maksa par tik saasināti izjustu apbrīnu. Tolaik es jutos kā pieaugušais, kas spiests dzīvot bērna ķermenī. Tagad es jūtos kā bērns, kas bauda privilēģiju dzīvot pieaugušā ķermenī. Nopietnības fanātiķe manī, pateicoties tam, ka bija jau pilnībā nobriedusi bērnā, par realitāti turpina domāt kā par to, kas vēl tikai būs. Viņa vēl joprojām priekšā saskata milzu plašumus, tālu apvārsni. Vai tā ir tā reālā pasaule, es vēl joprojām sev vaicāju tagad, pēc 40 gadiem, līdzīgi kā mazi bērni gara un nogurdinoša ceļojuma laikā mēdz atkārtot: “Vai esam jau klāt?” Bērnībai raksturīgā pārpilnības sajūta man savulaik bija liegta. Kompensācijai man vienmēr paliek pārpilnības horizonts, kuram pretim nes apbrīna iedvestā sajūsma.

Par šo tikšanos es nevienam nekad neesmu stāstījusi. Gadu gaitā esmu to paturējusi noslēpumā, it kā tas būtu kaut kas apkaunojošs. It kā tas būtu noticis starp diviem citiem cilvēkiem, diviem rēgiem, divām pagaidu būtnēm, kuras ir ceļā uz citurieni, – nokaunējušos, dedzīgu, literatūras apskurbinātu bērnu un trimdā nonākušu dievu, kurš dzīvo kādā namā Pasifika palisādēs.

© The New Yorker, 1987. gada 14. decembrī