Ko redzēja Sūzana Sontāga

Bija 1919. gada janvāris; vairāki tūkstoši statistu pulcējās izžuvušas upes gultnē uz ziemeļiem no Losandželosas, lai kinokameru priekšā inscenētu kādu šaušalīgu tā laika notikumu. Filmas pamatā bija pirms gada klajā nākusī armēņu slaktiņu pusaugu aculiecinieces sarakstītā grāmata “Dvēseļu izsole”, pazīstama arī ar nosaukumu “Piesmietā Armēnija”. Pati filma kļuva par vienu no pirmajiem Holivudas episkā kino paraugiem; jaunais žanrs lika lietā specefektus un ekstravagantus tēriņus, lai atstātu uz skatītājiem satriecošu iespaidu. Un šai filmai vajadzēja būt vēl iedarbīgākai, vēl spēcīgākai, jo inscenētās ainas tā apvienoja ar cita jauna žanra, Pirmā pasaules kara laikā popularitāti iemantojušās kinohronikas, kadriem; karš bija beidzies tikai pirms diviem mēnešiem. Filma bija, kā mēdz teikt, “balstīta uz patiesiem notikumiem”. 1915. gadā sāktie armēņu slaktiņi tolaik vēl turpinājās pilnā sparā.
Sanfernando sausā un smilšainā gultne Ņūholas tuvumā izrādījās ideālā vieta, kur filmēt, kā “negantie turki un kurdi” triec “pa akmeņainajiem tuksneša ceļiem un takām skrandaino armēņu baru ar viņu mantu paunām, daudzi aiz rokas velk sev līdzi mazus bērnus,” rakstīja kāds kinoindustrijas laikraksts. Filmēšanā piedalījās tūkstošiem armēņu, tajā skaitā genocīdā izdzīvojuši bēgļi, kas atraduši patvērumu Savienotajās Valstīs.
Dažiem statistiem šī epizode ar masu izvarošanas un slīkšanas skatiem, ainām, kurās cilvēkus piespiež rakt pašiem savus kapus, un kameru, kas slīd pāri krustā sistu sieviešu rindām, izrādījās pārāk smags pārbaudījums. “Daudzas sievietes, kuru tuvinieki krituši no turku zobena,” turpināja hronists, “nespēja savaldīties, vērojot spīdzināšanas un ļaundarību atdarinājumu.” Filmas producents, viņš tālāk atzīmēja, “cienāja ar pusdienām svaigā gaisā”.

Kāds tās dienas foto rāda jaunu sievieti puķainā kleitā ar lielu auduma somu rokās. Viņa stāv starp improvizētajām bēgļu teltīm un ar sāpju pilnu izteiksmi sejā mierina kādu meiteni. Ne viena, ne otra neuzdrošinās paskatīties uz baisajām ēnām, kas viņām tuvojas, – neredzamiem vīriešiem, kuri tēmē uz viņām ar kaut kādiem priekšmetiem, ko tur paceltās rokās. Varbūt viņas tūlīt tiks nošautas. Varbūt, ņemot vērā plašo pieejamo mocību klāstu, nāve no lodes būtu visnesāpīgākā iespēja.
Skatoties uz šo izpostīto Anatolijas nostūri, mēs jūtam atvieglojumu, atceroties, ka tas ir tikai filmēšanas laukums Dienvidkalifornijā un ka garās ēnas pieder nevis turku marodieriem, bet gan diviem operatoriem. Par spīti tam, ko rakstīja preses relīzēs, ne visi, kas filmējās armēņu lomās, tiešām bija armēņi. Šīs divas, teiksim, izrādās ebrejiete, vārdā Sāra Lea Jakobsone, un viņas 13 gadus vecā meita Mildreda.
Apziņa, ka fotogrāfija ir inscenēta, mazina ainas skaudrumu, taču to pašu nevar teikt par kādu citu faktu, ko ne abas attēlā redzamās, ne viņu iemūžinātāji tobrīd nevarēja zināt. Lai gan, nospēlējusi savu lomu “spīdzināšanas un ļaundarību atdarinājumā”, Sāra Lea ar meitu atgriezās savās mājās Losandželosas centrā, jau pēc mazliet vairāk nekā gada, 33 gadu vecumā, viņa mira. Šī sēru aina ir pēdējā zināmā fotogrāfija, kurā viņas redzamas abas kopā.
Mildreda tā arī nepiedeva mātei, ka tā viņu šādi pametusi. Taču pamestības sajūta nebija vienīgais, ko Sāra Lea aizejot atstāja meitai mantojumā. Savā īsajā mūžā viņa paguva mērot ceļu no Austrumpolijas pilsētas Bjalistokas, kur bija dzimusi, līdz Holivudai, kur nomira. Arī Mildredas dzīve bija piedzīvojumiem bagāta. Viņa apprecēja Ņujorkā dzimušu vīrieti, kurš 19 gadu vecumā bija nonācis Ķīnā, no kurienes tālāk devies uz Gobi tuksnesi un tur uzpircis kažokādas no mongoļu nomadiem. Arī viņa straujais dzīves ceļš aprāvās agri: tāpat kā Sāra Lea, arī viņš nomira 33 gadu vecumā.
Viņu meitai, kuru vecāki nosauca par Sūzanu Lī, amerikanizētā versijā atbalsojot vecmāmiņas vārdu Sāra Lea, bija pieci gadi, kad viņa zaudēja tēvu. Viņa vēlāk rakstīja, ka pazinusi viņu tikai “kā kaudzīti fotogrāfiju”.

Mildredas meita Sūzana rakstīja: “Fotogrāfijas konstatē nevainību, neaizsargātību, kas piemīt dzīvībai, kura traucas pretim pašas iznīcībai.” Fakts, ka vairums cilvēku, nostājušies objektīva priekšā, nedomā par gaidāmo bojāeju, uzņēmumus padara vēl jo iedarbīgākus: Sāra Lea un Mildreda, izspēlējot svešu traģēdiju, neredzēja, cik straujiem soļiem tuvojas viņu pašu nelaime.
Tāpat viņas nevarēja pat nojaust, cik lielā mērā “Dvēseļu izsole”, iecerēta, lai pieminētu pagātni, raugās nākotnē. Sūzanas Sontāgas mātes un vecmāmiņas pēdējā fotogrāfija spokaini trāpīgā kārtā saistīta ar māksliniecisku genocīda atainojumu. Visu mūžu nomokoties ar domām par nežēlību un karu, Sontāga meklēja jaunu pieeju tam, kā cilvēki skatās uz attēliem, kuros iemūžinātas ciešanas, un vaicāja, ko viņi ar tajos redzēto dara – ja vispār kaut ko dara.
Viņai šī problēma nebija filozofiska abstrakcija. Tāpat kā Mildredas dzīvē graujošas pēdas atstāja Sāras Leas nāve, tā arī Sūzanas mūžu, pēc viņas pašas vārdiem, uz pusēm pārcirta kāds notikums. Šis lūzums notika kādā Santamonikas grāmatveikalā, kur viņa pirmo reizi ieraudzīja holokausta fotogrāfijas. “Nekas cits no jebkad redzētā – fotogrāfijās vai reālajā dzīvē – mani nav ievainojis tik asi, dziļi un zibenīgi,” viņa rakstīja.
Sūzanai bija 12 gadu. Satricinājums bija tik liels, ka visu turpmāko mūžu viņa rakstīja vienu grāmatu pēc otras, vaicājot, kā sāpes iespējams attēlot un kā tās iespējams izturēt. Grāmatas un to piedāvātais skats uz labāku pasauli paglāba Sūzanu no nelaimīgas bērnības, un ik reizi, kad nācās saskarties ar skumjām un depresiju, viņas pirmais impulss bija meklēt patvērumu grāmatā, doties uz kino vai operu. Māksla nespēja kompensēt vilšanos, ko sagādāja dzīve, taču tā bija neaizstājams līdzeklis sāpju remdēšanai. Mūža nogalē, piedzīvojot citu genocīdu (šo vārdu savulaik radīja, lai aprakstītu armēņu traģēdiju), Sūzana Sontāga skaidri saprata, kas bosniešiem nepieciešams. Viņa devās uz Sarajevu un iestudēja lugu.