Stāsts par svēto bērnu

Pierakstīts pēc javanavu cilts virsaiša Nišivakas stāstījuma Svētajā ciematā 2019. gada 26. novembrī. Šo stāstu Nišivaka stāstīja tieši man, pirms lūdza par mani jeb dziedināja mani. Stāsta beigās unī iespaidā Nišivaka mani iecēla stāsta realitātē un sāka dziedināt. Kauliņu pēc kauliņa.

A. G.

Kad mūsu senči izmantoja unī, viņi vispirms dziedāja un stāstīja stāstus, gaidot brīdi, kad šis spēks pilnībā pārņems cilvēku. Viņi nesāka skaitīt lūgšanas tūlīt pēc tā iedzeršanas, bet gaidīja, līdz atnāks spēks. Tāpēc arī viņi dzied un stāsta stāstus, un saka: “Palma ke sharazan.” Tas javanavu valodā nozīmē “lai spēks pilnībā pārņem ķermeni”. Tāpēc pie lūgšanām jāķeras tikai tad, kad atnācis viss spēks. Tad mēs citas darbošanās pārtraucam.

Es jums izstāstīšu kādu stāstu. Tas ir pavisam īss stāsts, bet tam ir liela nozīme mūsu pasaulē. Stāsta nosaukums ir “Yumanpuyeshiú”.

Reiz kāda sieviete kļuva grūta, bet viņa nekļuva grūta no vīrieša. Tātad, kā labpatiktu sacīt kristiešiem, viņa toreiz laida pasaulē, mūsu pasaulē, Jēzu.

Šis bērns sāka runāt jau mātes vēderā. Viņš teica:

– Māt, es gribu banānu.

Māte tūdaļ ņēma un apēda banānu. Bērns atkal teica:

– Māt, ejam ķert zivis.

Viņš, vēl mātes miesās būdams, runāja jau kā pieaudzis cilvēks. Kādu dienu viņš mātei teica:

– Māt, iesim apciemot tēvoci.

Tēvocis dzīvoja ļoti tālu, citā ciematā, citā ciltī. Tajos laikos dažādu cilšu pārstāvjiem nebija pieņemts citam citu apciemot, un māte nemaz nezināja, kur tēvocis dzīvo. Bet bērns to zināja. Māte viņam vaicāja:

– Kā lai mēs apciemojam tēvoci, ja es nezinu ceļu?

Un bērns atbildēja:

– Iesim pa šo taku. Mums būs jāiet ilgi, ilgi, līdz taka sazarosies divās. Tālāk iesim pa to taku, uz kuras slejas liels termītu pūznis. Tā aizvedīs uz vietu, kur dzīvo tēvocis.

Pagāja vēl pāris dienas, un māte teica:

– Labi, iesim apciemot tēvoci.

Viņi devās ceļā, un bērns rādīja mātei ceļu. Viņi gāja garām ziedošām puķēm, un bērns lūdza mātei, lai tā viņam vienu puķi noplūc. Māte noplūca puķi un uzlika to uz sava briestošā vēdera. Tad viņa devās tālāk. Bet tālāk ceļā gadījās vēl viena puķe, un bērns atkal lūdza māti to noplūkt. Māte gāja pēc puķes, bet šoreiz viņai uzbruka cabas (lapsenes) un sadzēla no galvas līdz kājām. Māte metās bēgt, viņa bija dusmīga uz bērnu, kurš vēl pat nebija pametis viņas vēderu, bet to vien zina kā pieprasīt, lai plūc viņam puķes, un par to, ka šo puķu dēļ viņu sakodušas lapsenes. Viņa iesita ar roku pa vēderu, it kā gribētu bērnu iepērt, un dusmīga turpināja ceļu.

Bērns vairs neko neteica. Tad māte nonāca pie vietas, kur taka sazarojās, un jautāja dēlam, kura no tām aizved pie tēvoča. Taču bērns neatbildēja, jo bija aizvainots. Māte jautāja vēlreiz un paziņoja: ja viņi izvēlēsies nepareizo ceļu, svešie ļaudis (Nawa) viņus nogalinās.

– Nava, – māte skaidroja, – ir cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ar tavu izcelsmi, tavu cilti.

Māte atkārtoja jautājumu vairākas reizes un vairākas reizes brīdināja, ka viņus var nogalināt, taču dēls kā klusējis, tā klusēja.

Un māte galu galā aizgāja pa nepareizo taku. Viņa gāja, gāja, līdz nonāca kādā svešā ciemā. Ciema virsaitis viņu uzņēma un teica:

– Navašahu.

Proti, viņš pateica, ka tagad viņa būs viņa sieva. Tie bija Nawa cilvēki, un griezties atpakaļ vairs nevarēja. Virsaitim mati bija pilni ar utīm. Tās bija ļoti indīgas utis. Nawa cilvēkiem bija paradums kaut utis, sakožot tās ar zobiem, tāpat kā to darīja mūsu senči. Un šis vīrs bija teicis mātei “navašahu” tāpēc, lai tā viņam izķer utis; tā viņi lika darīt visiem, kurus sastapa.

Tajā brīdī sieviete, kas dzīvoja vienā mājā ar virsaiti, teica mātei, lai viņa paņem divus grozus, pielasa tos pilnus ar oglēm un noliek sev blakus. Kad noķeršot uti, lai tūlīt metot prom. Tad lai paņemot ogli un sakrakšķinot to zobos – tad virsaitis domāšot, ka viņa kož uti. Ja viņa tās kodīs pa īstam, tad miršot.

Virsaitis ielika galvu sievietei klēpī, un viņa sāka šķirstīt viņa matus, meklējot utis. Atradusi kukaini, viņa to aizsvieda prom un pārkoda ogli, izlikdamās, ka kož uti. Mātei vajadzēja lasīt utis tik ilgi, līdz virsaitis aizmieg, taču beidzās ogles. Tā kā ogļu vairs nebija, viņa sakoda vienu uti ar zobiem. Tiklīdz uts viņas zobos nokrakstēja, māte nokrita zemē bez dzīvības. Virsaitis paskatījās uz viņu un noteica:

– Es taču teicu tev ķert utis, nevis vāļāties pa zemi.

Viņš paķēra šķēpu, caururba mātes vēderu un lika saviem ļaudīm, lai aizvāc ķermeni. Viņi to nometa zem kāda koka.

Vakarā virsaiša sieva gāja uz upi mazgāties un izdzirda, ka pie koka, kur bija pamests mātes ķermenis, raud bērns. Piegājusi tuvāk, viņa ieraudzīja zīdaini, kas bija izrāpies pa šķēpa durto caurumu mātes vēderā. Sieva paņēma mazuli un nesa mājās. Vīram pateica, ka mazulis izlīdis no mātes vēdera un viņa to atnesusi, lai auklētu un audzinātu. Vīrs bija ar mieru.

Bērns auga daudz ātrāk nekā citi bērni. Kādu dienu virsaiša sieva gāja uz upi pēc ūdens. Mazulis raudādams tecēja nopakaļ, jo gribēja iet kopā ar viņu. Sieviete pagriezās un teica:

– Es neesmu tava māte, ka tev būtu jāskraida man pakaļ un jāraud. Tava māte ir mirusi, un viņas miesas guļ tur zem tā koka.

Mazulis tūlīt pārstāja raudāt un kļuva pavisam kluss. Kad audžumāte bija aizgājusi uz upi mazgāties, viņš devās uz norādīto vietu, kur bijis pamests mātes ķermenis.

Pienācis pie koka, viņš ieraudzīja mātes kaulus. Viņš nopina grozu no salmiem un salika tajā mātes kaulus, visus līdz pēdējam. Pēc tam aiznesa grozu ar kauliem pie upes, rūpīgi attīrīja nelielu zemes pleķīti un noklāja to ar salmiem. Tad viņš sāka likt mātes kaulus kopā, veidojot skeletu. Iestājās nakts. Bērns paņēma gabaliņu kaula un iesvieda upē. Ir tāda zivs piaba, mūsu valodā iapá, ļoti laba ēšanai, un vairākas piabas tūlīt izlēca no ūdens. Bērns tās salasīja, ievīstīja koku lapās un nesa mājās. Bija vēls, un vecāki jau sāka uztraukties, kur viņš pazudis. Ciema virsaitis vaicāja sievai:

– Ko tu nodarīji manam dēlam?!

Sieva atbildēja, ka neko nav nodarījusi, un tad viņi ieraudzīja nākam puiku ar lapu vīstokli rokās.

– Ko viņš tur nes? – audžumāte brīnījās.

Atritinājuši lapas un ieraudzījuši, ka puika atnesis veselu lērumu zivju, vecāki kļuva priecīgi – viņu dēls auga lielāks un sāka palīdzēt viņiem. Bet bērns ar viņiem vairs nesarunājās, kā to parasti bija darījis. Nepateicis vecākiem ne vārda, viņš ātri devās gulēt.

Otrā rītā zēns agri piecēlās un atgriezās pie upes, kur pabeidza veidot mātes skeletu. Viņš sameklēja augu, ko mēs saucam par xucurau, saberza to plaukstās un sāka pilināt sulu uz mātes kauliem. Kad ar šo sulu bija apslacīts viss skelets, puika apsēdās ar muguru pret to. Viņš sadzirdēja tādu kā kustību. Kauli sāka apaugt ar miesu – mēs, javanavi, to saucam par yourapranucui. Zēns turpināja sēdēt, pagriezis muguru. Māte vēlreiz sakustējās un, kad viņas miesās atgriezās gars, lēni un dziļi izdvesa:

– Hāāaaa!

Zēns apgriezās, un viņa priekšā sēdēja māte. Javanavu valodā šo brīdi sauc auaulili, kas nozīmē “es atdodu mātei dzīvību, miesu un garu”.

Zēns lūdza, lai māte paliek pļaviņā, – viņš aiziešot uz mājām. Bet viņš neatgriezās mājās. Zēns pieķērās te vienai, te otrai palmai un nolieca tās pār takām, kas ved uz upi, medību laukiem, mēslu bedri un tīrumiem – visur, kur staigāja cilvēki. Kad ciema ļaudis devās pa kādu no šīm takām un kāpa pāri noliektajiem kokiem, šie koki šāvās gaisā un aizsvieda viņus tālu, tālu prom. Tā pieveicis šo svešo tautu, viņš veda māti atpakaļ mājās.

Nišivakas piebilde

Šajā vietā garīgajā pasaulē, mūsu lūgšanās, stāsts beidzas. Tagad es paskaidrošu.

Mēs nezinām, vai šāds augs xucurau ir atrodams fiziski šeit, uz zemes, bet garīgajā plānā tas pastāv. Mēs vēršamies pie šī auga garīgajā plānā brīdī, kad cilvēks ir tuvu nāvei. Šis augs ir ļoti spēcīgs, tas spēj ārstēt un pat atdot cilvēkam dzīvību viņa miršanas stundā. Šādas būtnes vārds ir Tchainutuwanini. Tā viņu sauc.

Šie stāsti nav pieejami visiem. Tie ir pieejami tikai tiem, kas lūdzas. Šos stāstus stāsta vienīgi tādos brīžos kā šis. Tagad sāksim mūsu darbu. Es jums izstāstīju šo stāstu tieši tāpēc, lai varētu sākt lūgšanu. Visiem lūdzējiem jāzina stāsti par dziedināšanu, gudrību, dziedinošiem augiem. Tāpēc šie stāsti ir nodalīti no citiem stāstiem. Par mūsu civilizāciju ir četri stāsti, kas nodalīti no visiem citiem. Tos nedrīkst stāstīt, kad ienāk prātā, – vienīgi šādos dziedināšanas brīžos. Tāpēc es jums to tagad izstāstīju.

Tad nu sāksim.