Stāsts par radīšanu

Šos stāstus mēs nestāstām jebkuram, nedz arī jebkurā ceremonijā. Mēs tos stāstām klusuma brīžos cilvēkiem, kuri gavē un kurus interesē mūsu tradīcijas un kultūra. Tie jāklausās ar atvērtu sirdi jeb, kā mēs sakām javanavu valodā, tãnikahãi nikaki.

Šos stāstus stāsta cilvēkiem, kuri izzina dažādus spēkus. Tie, kas tajos klausās, var uzzināt, kur šie spēki mīt, – stāstos šīs norādes ir ieslēptas.

Šis stāsts stāsta par to, kur un kā mēs, javanavi un citi ļaudis, ieradāmies uz Zemes. Mums šis ir ļoti īpašs un svēts stāsts, jo mēs mācāmies par spēkiem, kas tajā ir aprakstīti. Reizēm to stāsta arī kā dziedājumu, tam ir sava melodija.

Šim stāstam ir trīs nosaukumi: “Shuvini” (Radīšana), “Ini” (Kā viss notika)un “Kapetawã ukuni” (Kā apvēlās lielais aligators).

Tajos laikos pasaulē jau dzīvoja daudz cilvēku.

Reiz kāds vīrs devās medībās dziļi mežā, taču viņam nelaimējās neko nomedīt. Atpakaļceļā viņš ieraudzīja lielu platonijas koku (xekexi) ar augļiem. Tā bija awa shuma xekexi –vislielākā platonija, kāda vien redzēta. Tās koši dzeltenos augļus var pamanīt jau pa lielu gabalu. Bet diena gāja uz beigām, tādēļ vīrs tik vien kā paskatījās uz to un turpināja ceļu uz mājām.

Atgriezies ciematā, viņš cilts brāļiem pastāstīja, ka redzējis platoniju ar nobriedušiem augļiem. Bet uznāca nakts, un visi gāja gulēt. Nākamajā dienā vīrs jau bija piemirsis par augļiem, bet citi viņam atgādināja un aicināja viņus turp aizvest. Tā nu pieci vai seši ciema vīri devās ceļā.

Tajā laikā, radīšanas laikā, dzīvnieki runāja ļaudīm saprotamā valodā. Pat zeme runāja.

Nonākuši pie koka, vīri uzrāpās katrs savā zarā un sāka ēst augļus. Turpat netālu pa taku gāja tapirs. Pamanījis uz takas cilvēku pēdas, viņš nolēma tām sekot. Pēdas aizveda viņu pie koka, kura zaros sēdēja cilvēki un ēda augļus. Tapirs viņiem vaicāja:

– Ko jūs tur darāt?

– Mēs ēdam awa shuma xekexi augļus, kas izskatās gluži kā tapira krūts, – tie viņam jokodami atbildēja.

To izdzirdējis, tapirs neganti sadusmojās un ar visu spēku uzmina uz koka saknes. Koks sāpēs uzsvieda zaros satupušos ļaudis augstu gaisā, un tie visi sakrita kapokkoka zaros, kas ir pats augstākais koks Amazones mežos.

Tapirs aizgāja, bet vīri palika augstu kokā un nezināja, kā tikt lejā. Tā kā viņi nebija nevienam teikuši, uz kurieni dodas, citi ciema ļaudis nezināja, kur viņi palikuši.

Tas viss notika rīta agrumā. Vīri sāka skaļi klaigāt cerībā, ka kāds viņus sadzirdēs un izglābs. Viņi klaigāja visu rītu, bet neviens tos nedzirdēja.

Pienāca pēcpusdiena. Vīri saprata, ka nakšņot kokā ir bīstami: ja viņi aizmigtu un nokristu, tad būtu pagalam. Šim kokam ir milzīgs, augsts stumbrs, un tā zari ar lapu vainagu izkārtojušies tikai pašā galotnē. Norāpties no tā nebija ko domāt. Vīrus pārņēma liels nemiers.

Tā nu viņi domāja, domāja, līdz izdomāja: ja viņi sadosies rokās, cieši apķerot koku, tad varēs lēnām visi kopā šļūkt lejup. Kapokkokam gan ir ērkšķi, taču vīri par to nedomāja, jo cita ceļa, kā izglābties, nebija. Domāts darīts. Vīri sāka lēnām šļūkt lejup, un ērkšķi sāpīgi dūrās viņiem rokās un vēderā. Tuvāk pie zemes, kur koks ir resnāks, vīriem nācās atlaist rokas vaļā. Nu viņi krita zemē, taču visi palika dzīvi un priecājās, ka izglābušies.

Kādu brīdi atvilkuši elpu, viņi sāka savā starpā runāt, saucot tapiru vārdā Nawa – it kā tas būtu cilvēks. Viņi teica:

– Mēs neko tam Nawa neizdarījām, bet viņš šitā ar mums izrīkojās. Iesim mājās, sagatavosim bultas un nogalēsim viņu.

Vīri atgriezās mājās, sagatavoja bultas un devās atpakaļ uz mežu, lai tapiru nošautu. Ilgi nebija jāmeklē – tie viņu atrada un nošāva, tad nogrieza tam galvu un aiznesa uz ciematu. Mūsu senčiem ciemata vidū bija liels laukums, kur cilts ļaudīm kopā dzert kaisumu vai unī¹. Viņi šajā laukumā ienesa tapira galvu un, dziedot un turot rokās tapira galvu, svinēja dzīvnieka nogalēšanu.

Ciematā dzīvoja kāds vecs vīrs ar sievu. Izdzirdējis troksni un ļaužu balsis, viņš iznāca no savas būdas, lai redzētu, kas tur notiek. Vīri paskatījās uz viņu un teica:

– Ē, vecais, tu neesi tāds kā mēs, tev nav dūšas nogalināt Nawa kā mums. Tu esi vecs un vājš, tu vairs nekam nederi!

Vīri teica, lai vecais nāk svinēt kopā ar viņiem, taču viņš negribēja. Tad viņi sūtīja uz vecā būdu dažus vīriešus, lai tie ņem viņa sievu, jo viņš ir vājš un nespēcīgs.

Vecais vīrs palika savā būdā viens un nekādi nespēja aizmigt. Katrs dzirdētais vārds spēcīgi atbalsojās viņa sirdī.

Pienāca rīts. Vecais vīrs paņēma savu šaujamloku un bultas un, neviena nepamanīts, devās uz kādu attālu vietu, kur dzīvoja citas cilts ļaudis.

Tajos laikos uzdrīkstēties ieiet svešas cilts zemē bija ļoti bīstami. Taču vecais vīrs iegāja svešā zemē ar loku un bultām, kuru uzgaļi bija gatavoti no asajiem agutu zobiem.

Drīz vien viņš pamanīja svaigas cilvēka pēdas un sāka tām sekot. Viņš noiet krietnu gabalu, bet nevienu neredz. Tad vecais vīrs iesvilpjas, lai lūkotu, vai kāds atsauksies. Viņš dzird, ka kāds viņam atsaucas ar svilpienu. Vecais vīrs iesvilpjas divas reizes – tā, it kā gribētu kādu sasaukt. Kad viņa priekšā parādās cilvēks, vecais vīrs jau ir uzvilcis loku. Svešais nokrīt zemē beigts. Vecais vīrs pieiet pie mirušā. Viņam kārojas zināt, kas atrodas cilvēka ķermenī. Viņš uzšķērž mirušā ķermeni un, sev par pārsteigumu, ierauga ko tādu, ko nevienā medījumā nekad nav redzējis, – divus reku. Reku ir tāda kā bumbiņa citrona lielumā. Viņš paņem abus reku, lai viņa vārds tiktu pieminēts vēsturē, rūpīgi tos nomazgā un ietin koka lapās. Tad viņš nogriež svešiniekam galvu.

Tajos laikos cilvēki audzēja garus matus. Vecais paņēma galvu aiz matiem un gāja atpakaļ uz savu ciematu.

Pa to laiku vīri, kas bija ņēmuši vecā vīra sievu, brīnījās, kur vecais palicis, un nosprieda, ka viņš kaut kur noslēpies un vaimanā.

Kad vecais vīrs pārradās ciematā, visi redzēja, ka viņš kādu ir nogalinājis, jo viņam rokā bija cilvēka galva. Vecais vīrs iegāja laukumā ciemata vidū un teica:

– Jūs esat tik lepni par savu tapiru, ka saucat viņu par Nawa. Tapirs nav nekāds Nawa, tas ir barība. Te jums būs īsts Nawa.

Vecais nosvieda galvu zemē, un tā aizripoja tieši pie vīru kājām. Viņi tūlīt pat atdeva vecajam viņa sievu, jo izbijās, ka viņš varētu nogalināt arī viņus.

Šeit stāsts sazarojas divās daļās. Mēs turpināsim ar radīšanas stāstu.

Mūsu senčiem bija tāda kā soma jeb tarba, kuru sauca hunãti un kurā viņi glabāja savus svētospriekšmetus. Vecais ielika abus reku šajā tarbā, cieši to aizdarīja un noglabāja drošā vietā būdas dziļumā.

Tad viņš atgūlās savā šūpuļtīklā atpūsties. Guļot viņš pārcilāja prātā visu, kas bija noticis pēdējās divās dienās. Te pēkšņi viņš izdzirda no tarbas atskanam dīvainu troksni: “Cekeresi, cekeresi, cekeresi…”

Vecais vīrs, pagalam izbrīnīts, piecēlās, atvēra tarbu, bet neko citu kā savus reku tajā nemanīja. Viņš rūpīgi atkal to aiztaisīja un nolika tajā pašā vietā. Pēc brīža atkal tā pati dīvainā skaņa: “Cekeresi, cekeresi, cekeresi…” Vecais vīrs gāja vēlreiz lūkot, taču atkal nekā.

Kad tas pats atkārtojās trešo reizi, vecais vīrs atrada tarbā galvas rotu no mežakuiļa ādas, ko mūsu valodā sauc yawarãni maiti. Tā bija tik skaista, it kā nebūtu cilvēka roku darināta. Viņš aiztaisīja tarbu, taču pēc brīža atkal izdzirda to pašu skaņu.

Viņš gāja atkal skatīties un atrada tarbā galvas rotu no araras papagaiļa astes spalvām, sauktu par shãwãka maiti. Arī šī galvas rota bija brīnumskaista un smalki veidota. Viņš aiztaisīja tarbu, bet necik ilgi – atkal tā pati skaņa. Atvēris tarbu, viņš tajā ieraudzīja galvas rotu no japó putna spalvām, sauktu par iskuina maiti. Pabrīnījies par rotas izcilo kvalitāti, vecais aiztaisīja tarbu un nolika to vietā.

Taču skaņas no hunãti tarbas nemitējās, un nākamajā reizē vecais tajā atrada smalku galvas rotu, sauktu par pakane maiti,kas darināta no taboca bambusa.

Viņš aiztaisīja tarbu, bet drīz atkal izdzirdēja skaņu. Šoreiz viņš tarbā atrada galvas rotu no boa čūskas ādas, sauktu par runu shaka maiti.

Vecais vīrs aiztaisīja tarbu, bet pēc brīža atkal: “Cekeresi, cekeresi, cekeresi…” Atvēris tarbu, viņš tajā ieraudzīja galvas rotu no gārņa spalvām, sauktu par vitxu shupu maiti. Viņš aiztaisīja tarbu, dzirdēja skaņu un, atvēris tarbu, atrada tajā sai kene maiti – galvas rotu no visaugstākā labuma kokvilnas. Vecais nolika tarbu, atkal izdzirdēja skaņu un tagad atrada tarbā galvas rotu no buriti salmiem, sauktu par vinu putxa maiti.

Vecais aiztaisīja tarbu, nolika to vietā, bet te no jauna: “Cekeresi, cekeresi, cekeresi…” Atvēris tarbu, viņš tajā ieraudzīja brīnumjauku galvas rotu, darinātu no meža puķēm. Vecais vīrs jau bija pagalam piekusis no tā visa un lūdzās, lai viņam dod spēku turpināt. Viņš aiztaisīja tarbu, dzirdēja to pašu skaņu un, ielūkojies tarbā, atrada tajā shãne rãni maiti – galvas rotu no maracana papagaiļa spalvām. Viņš aiztaisīja tarbu un atkal nolika to drošā vietā būdas dziļumā.

Pēc brīža troksnis kļuva skaļāks, tarba sāka ātri griezties kā vilciņš. Visbeidzot tā nokrita zemē, atsprāga vaļā, un no tās vēlās laukā spēcīga enerģija kopā ar dūmiem, kas piepildīja visu būdu. Tad no zemes sāka celties augšā cilvēki – dažādu cilšu cilvēki, katrs greznojies ar savu galvas rotu.

Javanavu cilts ļaudīm galvā bija yawarãni maiti,šavanavu cilts ļaudīm – iskuina maiti, kamanavu cilts ļaudīm – pakane maiti. Runuvakenu cilts cilvēkiem, kas pazīstami citu cilšu starpā ka boa čūskas ļaudis, galvā bija runu shaka maiti, bet ušunavu cilts ļaudīm – vitxu shupu maiti no baltā gārņa spalvām. Sainavu cilts ļaudīm galvā bija rotājumi, veidoti no kokvilnas, bet čapunavu cilts ļaudīm – galvasrota no buriti salmu pinuma, saukta par vinu putxa maiti. Perinavahu cilts ļaudīm galvā bija rotas, darinātas no ziediem, kas saucas nii uwa Maiti. Šanenavu cilts ļaudīm galvā bija shãne rãni maiti rotas, kas darinātas no maracana putna spalvām.

Katras cilts ļaudis sapulcējās atsevišķi, nesajaucoties ar citām, – pēc galvasrotas viņi labi varēja atšķirt, pie kuras cilts kurš pieder. Tur bija vīrieši un sievietes, bet neviena bērna vai sirmgalvja.

Vecais vīrs, to visu redzot, gauži izbijās un uzsauca:

– Stāt!

Cilšu radīšana bija beigusies. Kad tas bija noticis, būda bija tik pilna ar ļaudīm, ka tiem tajā vairs nepietika vietas – daži jau bija izsprukuši laukā.

Tajā brīdī būdai garām aizšalca spēcīga vēja brāzma, it kā lai dotu ļaudīm spēku un enerģiju. Tad pār pasauli nolija balts lietus; tāds lietus ir lijis tikai radīšanas laikā.

Šajā brīdī izpaudās liels radīšanas spēks, un no Šanikrūtīm (radītājs iemiesojās šajā vecajā vīrā) ar lielu troksni izlauzās varena zibens šautra. Saule uz brīdi mainīja krāsu un zaudēja spēku, it kā dodot ļaudīm svētību. Putni dziedāja, it kā sveicot viņus ar ierašanos uz Zemes un dodot tiem svētību.

Ļaudis nu bija radīti, bet viņi neko nezināja un neprata. Taču viņi bija apveltīti ar neparastu mācīšanās spēju. Ja viņiem reiz kaut ko ierādīja, otrreiz nebija jārāda, viņi mācījās ļoti ātri. Viņi bija izsalkuši un gribēja iemācīties medīt un zvejot.

Vecais vīrs Šani nobijās un paslēpa savus ieročus, lai viņi to nenogalinātu.

Ļaudis viņam prasīja:

– Vecais vīrs, kā tu medī? Ar ko tu nonāvē dzīvniekus ēšanai?

Viņš baidījās no šiem ļaudīm, tādēļ parādīja tiem ļoti trauslu koku, ko sauc mera. Ļaudis to veikli nocirta un sāka gatavot no tā šķēpu. Aiz Šani būdas dzīvoja ļoti liela varde. Tā nu viņi izmēģināja savu jauno ieroci, raidot to uz vardi, taču tas, atsities pret vardi, salūza.

Ļaudis saprata, ka Šani baidās no viņiem un tādēļ negrib atklāt tiem savus ieročus. Viņi sāka paši tos meklēt. Viņi pārmeklēja visu būdu un atrada witi – karoti, kas izskatās pēc aira un ko izmanto putras vārīšanai. Tā bija izgatavota no izturīgā un cietā persikpalmaskoka, no kura gatavo arī ieročus. Nodomājuši, ka ieročus gatavo no šī koka, ļaudis to noasināja un piestiprināja pie garāka koka, izveidojot kaut ko līdzīgu šķēpam. Šoreiz šķēps izgāja vardes ķermenim cauri. Tā viņi atklāja koku, no kura gatavot medību ieročus.

Ļaudis devās dziļāk mežā, lai meklētu persikpalmas, no kurām taisīt lokus, un taboca bambusu, no kura pagatavot bultas.

Viņi atkal prasīja vecajam Šani:

– No kā tu gatavo auklas šaujamlokiem un bultu uzgaļu piestiprināšanai?

Labu brīdi padomājis, vecais Šani nolēma ļaudīm to iemācīt. Viņš paskaidroja, ka, lai izgatavotu auklas, vispirms jānovāc kokvilna. Ļaudis ķērās pie darba un ievāca no krūmiem kokvilnu. Tad Šani tiem ierādīja, kā no persikpalmas koka izgatavot nūju un no māla savelt nelielas lodītes. Virpinot tās pret kāju kopā ar kokvilnu, tiem izdevās savērpt izturīgas auklas.

Vecais Šani ierādīja arī, kā piestiprināt putnu spalvas pie bultām, lai tās lidotu taisni. Ļaudis drīz vien visu iemācījās un izgatavoja daudz bultu, loku un šķēpu. Nu viņi bija gatavi izzināt pasauli ar ieročiem rokās.

No Šani būdas aizvijās skaista, plata taka, kas veda meža biezoknī. Sievietes un vīrieši ar izkrāsotām sejām, uz tās stāvēdami, izskatījās nevainojami un skaisti. Viņi sadevās rokās un devās pa taku uz džungļiem.

Šajā brīdī no būdas iznāca vecais Šani. No viņa krūtīm ar lielu troksni izšāvās zibens, un tā gaisma aizslīdēja garām cilvēkiem. Balts lietus nogāzās pār tiem, un spēcīgs vējš iepūta viņu sejās. Šī bija pēdējā reize, kad ļaudis redzēja veco Šani; likās, it kā viņš svētītu viņu turpmākās gaitas uz Zemes.

Ļaudis gāja tālāk, izzinot meža takas un atklājot džungļu pasauli. Gāja, gāja, līdz nonāca pie lielas upes. Viņi gribēja tikt tai pāri, bet upe bija pārāk plata, lai varētu to pārpeldēt, un pilna ar bīstamām radībām.

Ļaudis devās tālāk augšup gar upi. Nogājuši kādu gabalu, viņi ieraudzīja milzīgu aligatoru – tik lielu, ka uz tā muguras auga mežs. Ja tas ar purngalu atbalstītos vienā upes krastā, tad tā aste atdurtos otrā krastā. Aligators bija ļoti vecs, viņš jau ilgu laiku nebija izkustējies no vietas. Aligators ierunājās un teica:

– Zemes bērni, vai jūs gribat nokļūt pretējā upes krastā? Ja gribat, tad vispirms nomedījiet man daudz dzīvnieku ēšanai, un, kad mans vēders būs pilns, es nogulšos jums par tiltu un jūs varēsiet pāriet uz otru krastu. Man ir tikai viens nosacījums. Jūs nedrīkstat man nest ēšanai manus mazbērnus (ar to domājot mazos aligatorus). Paši ēst jūs tos varat, bet man nenesiet.

Ļaudis tūdaļ devās medībās, lai ātrāk tiktu pāri upei.

Mežs bija pilns ar zvēriem, jo cilvēks tajā vēl nebija spēris kāju. Viņi nomedīja daudz mežacūku, briežu, tapiru, mērkaķu, agutu, bruņnešu, paku, lai pabarotu milzīgo aligatoru. Taču viņš bija tik liels, ka, lai cik arī apēstu, viņam joprojām nebija gana.

Aligators no rītiem, saulei austot, mēdza dziedāt. Gāja dienas, ļaudis nesa aligatoram dzīvniekus, bet viņš kā nebija, tā nebija paēdis.

Ar katru dienu mednieki devās arvien tālāk un tālāk, lai atrastu dzīvniekus. Vīri jau sāka pagurt, bet aligators arvien vēl nebija paēdis. Turklāt viņiem vajadzēja sagādāt barību arī sev pašiem, tādēļ medībās nācās pavadīt arvien vairāk laika. Visbeidzot kāds vīrs tā saskaitās par aligatora rijību, ka nogalināja kādu viņa radinieku un aiznesa to milzu aligatoram, lai ēd. To redzot, milzu aligators aiz dusmām pārtrauca dziedāšanu un nekustīgi nogulēja veselas trīs dienas. Trešajā dienā viņš mazo aligatoru tomēr aprija. Nākamajā dienā, saulei lecot, viņš vairs nedziedāja, bet teica:

– Zemes bērni, vai esat gatavi doties pāri upei? Laiks nu ir pienācis.

Ļaudis bija ar nepacietību gaidījuši šo brīdi jau daudzas dienas.

Kopš radīšanas brīža visi dažādo cilšu ļaudis bija turējušies katrs par sevi un savā starpā nebija jaukušies. Tagad, šķērsojot upi pa milzu aligatora muguru, tie visi sajaucās savā starpā. Aligators pa to laiku skaitīja, cik uzkāpuši uz viņa muguras, cik soļo tai pāri un cik jau nokāpuši otrā krastā.

Brīdī, kad aligators manīja, ka viena trešā daļa jau nokāpusi pretējā upes krastā, viena trešā daļa atrodas uz viņa muguras, bet pārējie vēl gaida krastā, aligators pēkšņi apmetās otrādi un palika guļam ar vēderu uz augšu.

Upē dzīvoja milzu piraijas ar lieliem, asiem zobiem. Tās apēda visus ļaudis, kas iekrita ūdenī. Upe kļuva sarkana no ļaužu asinīm. Pēc kāda laika aligators apvēlās atkal uz vēdera un teica palikušajiem ļaudīm:

– Nāciet, nu jūs varat iet pāri.

Taču pēc visa, ko ļaudis bija redzējuši, viņus pārņēma bailes. Neviens vairs negribēja iet pāri upei. Šis notikums izšķīra daudzas ģimenes. Upes vienā krastā palika ļaudis no citām zemēm, kurus mēs neesam satikuši, bet pretējā krastā – mums jau zināmās ciltis. Ļaudis abos upes krastos saprata, ka viņiem vairs nebūs lemts dzīvot kopā. Un tie pacēla ieročus par zīmi, ka katram no viņiem turpmāk jādzīvo savā upes krastā. Viņi gan cerēja, ka kādu dienu tomēr satiksies – karā.

Tiem ļaudīm, kas palika tajā upes krastā, kur notika radīšana, bija grūti atrast sev pārtiku, jo lielāko tiesu zvēru tie bija jau nomedījuši, lai pabarotu milzu aligatoru. Bet tiem, kuri bija pārgājuši otrā upes krastā, barības bija papilnam. Viņi savēra gaļas gabalus uz bultām un sūtīja tos saviem pretējā krastā palikušajiem ģimenes locekļiem.

Milzu aligators ienira upē ar visu ķermeni. Ūdens līmenis strauji cēlās un sāka pārplūdināt zemi. Drīz ļaudis vairs nevarēja pāršaut bultas ar gaļu pāri upei, jo attālums bija par lielu. Bet ūdens upē tikai cēlās un cēlās, līdz tie vairs nespēja saskatīt otru krastu.

Kāds no radīšanas bērniem reiz, stāvēdams lielās upes krastā, ieraudzīja putnu atlidojam no otra krasta. Nākamajā rītā viņš ievēroja, ka tas pats putns aizlido atpakaļ uz otru krastu. Vakarā ap saules rietu putns atgriezās atkal. Tas šo cilvēku ļoti saviļņoja, un no šī notikuma ir cēlusies mūsu dziesma “Kanaro”, jo šo putnu sauc kana. Dziesmā ir šādi vārdi: “Mēs ilgojamies pēc ļaudīm, kuri mīt otrā upes krastā.”

Matu nozīmē “tu”, bet noma nozīmē mīlestību, pieķeršanos un ilgošanos. Ar šīm sajūtām ir saistāma mūsu radīšanas dziesma, tā ir mazliet skumja, bet ļoti skaista.

Stāsta otrais atzars

Pierakstīts pēc virsaiša Nišivakas stāstījuma

Kad vecais vīrs Šaninosvieda nogalinātā vīrieša galvu ciemata laukumā, virsaitis lika pasaukt ciema vecāko vīru, lai pajautātu, vai viņš zina, kas ir šis nogalinātais. Ciema vecākais vīrs sagrāba nogriezto galvu aiz matiem un ieskatījās sejā. Viņš ieraudzīja tam vienā sejas pusē rētu.

Kad viņš bija vēl bērns, viņš bija devies uz šīs cilts ciematu un spēlējies ar šo vīru. Viņi bija spēlējušies ar degošām nūjām, un viņš bija netīšām apdedzinājis drauga seju, atstājot tajā rētu. Viņš pat atcerējās bērnības drauga vārdu: viņu sauca Nãi Sãmu Itawita. Viņš bija viens no trim brāļiem, kuri bija pazīstami kā labākie kareivji, kādi jelkad dzīvojuši Amazones pamatiedzīvotāju vidū. Vecais vīrs jautāja:

– Kāpēc tu to izdarīji? Viņa brāļus sauc Nãi Tumirua un Nãi Katxapuve. Viņi atnāks un nogalinās mūs visus.

Un viņš skrēja prom, pat nepaņēmis neko līdzi. Kad viņš bija pagriezis muguru, kļuva dzirdamas draudīgas skaņas. Abi brāļi, Nãi Tumirua un Nãi Katxapuve, uzbruka ciematam un nogalināja visus tā iedzīvotājus. Ciemata vecākais vīrs pa to laiku skrēja, ko kājas nes, un nonāca citā ciemā, kurā nekad iepriekš nebija bijis. Tā ciema ļaudis viņam prasīja:

– Vecais vīrs, ko tu šeit dari? Tu nekad pie mums neesi redzēts.

Ciemata vecākais vīrs tiem atbildēja:

– Viņi nogalināja izcilu karotāju, un viņa brāļi tagad aiz atriebības iznīcina citas ciltis.

Viņi tam teica:

– Nāc, apsēdies, uzcienājies ar kaisumu un izstāsti visu, kā nākas. Kā viņi uzbrūk?

Viņš teica:

– Ãturua nukui. Tas notiek, kad pati daba devusi zīmi, ka tūdaļ atgadīsies kas slikts. Putni, kas dzied tikai naktī, pēkšņi dzied dienā, balts lietus sāk gāzties aumaļām. Viņi aizdedzināja mūsu lielo būdu ar uguns bultām, nosprostoja abas tās izejas, un visi cilvēki sadega.

Tomēr ciemata vecākais vīrs juta, ka cilts virsaitis viņam lāgā netic, tādēļ nolēma doties tālāk. Iegājis mežā, viņš izdzirdēja aiz muguras uzbrukuma troksni.

Arī nākamajā ciematā, kur viņš nekad nebija bijis, vecais vīrs tika laipni uzņemts. Tā ciema virsaitis viņam teica:

– Tu nekad šeit neesi bijis. Kāpēc tu atnāci?

Ciemata vecākais vīrs atbildēja:

– Viens no visu laiku labākajiem karotājiem ir nogalināts. Viņa brāļi tagad atriebjas, iznīcinādami visu un nogalēdami citas ciltis.

Virsaitis teica:

– Nāc, cienājies un neraizējies. Viņi šurp nenāks, jo mēs tiem neko sliktu neesam nodarījuši. Viņiem nav nekāda iemesla mums uzbrukt.

Tomēr ciemata vecākais vīrs par to nebija tik drošs. Viņš pateicās par viesmīlību un steidzās pamest ciemu.

Katrā ciemā, kur viņš ieradās un izstāstīja savu stāstu, bija ļaudis, kas viņam ticēja, un tie sāka viņam sekot. Iesākumā viņš bija tikai kopā ar savu sievu, bet tagad ar viņu kopā gāja jau prāvs pulks.

Viņi gāja, gāja, līdz nonāca pie čūskas cilts ļaudīm, sauktiem par matsarunu vakehu. Tie bija drosmīgi ļaudis. Matsarunu čūskas dzīvo kokos un ir vienas no bīstamākajām un spēcīgākajām čūskām, kādas mēs pazīstam.

Ciemata vecākais vīrs iegāja cilts virsaiša mājā, un virsaitis tam prasīja:

– Vecais vīrs, kas noticis? Tu nekad šeit neesi bijis, un tava māja atrodas tālu. Kas tevi šeit atvedis?

Un vecais tam atbildēja:

– Viņi nogalināja Nãi Sãmu Itawita,vienu no dižākajiem karotājiem, debesu kareivi. Viņam ir divi brāļi, Nãi Tumirua un Nãi Katxapuve, kuri tagad uzbrūk visām apkārtējām ciltīm.

Virsaitis teica:

– Nāc šurp un izstāsti visu, kā nākas.

Viņš sāka stāstīt:

– Kad viņi tuvojas ciematam, vispirms daba sāk sūtīt zīmes: nakts putni dzied gaišā dienas laikā, līst balts lietus. Kad ierodas brāļi, viņi vispirms apiet apkārt būdai, noslēdz durvis un pielaiž uguni jumtam. Kamēr būda deg, ļaudis mēģina no tās izbēgt, bet brāļi visus bēdzējus nogalina.

Matsarunu čūskas ciema virsaitis teica:

– Ēd un dzer, es sagatavošu ciemu aizsardzībai.

Virsaitis sasauca visus savas cilts kareivjus, uzcēla visapkārt būdai aizsargsienu no palmas, sauktas par pachiubão, zariem. Sienā bija ļoti šauri caurumi, lai varētu pārredzēt apkārtni un šaut ar bultām. Jumta korē viņi uzbūvēja platformu un sanesa uz tās daudzus podus ar ūdeni un daudzus ūdenī samērcētus šūpuļtīklus. Virs abām būdas ieejām tika nostādīti karošanai apmācīti pērtiķi: virs vienas ieejas zirnekļpērtiķis, bet virs otras – kapucīnpērtiķis, abi kaujas gatavībā.

Čūskas ciema virsaitis tad teica:

– Vecais vīrs, paliec un sēdi klusu šajā stūrī. Es cīnīšos ar tiem ļaudīm.

Dzirdot šos vārdus, ciemata vecākais vīrs viņam noticēja un nolēma palikt.

Agri nākamajā rītā daba sāka sūtīt zīmes: saule spīdēja neparasti blāvi, iedziedājās nakts putni, un sāka līt balts lietus.

Viss bija sagatavots kaujai, un virsaitis vienā mierā gulēja savā šūpuļtīklā, it kā nekas viņu nesatrauktu. Viņam blakus bija sieva, kas gaidīja bērnu.

Kad ieradās ienaidnieki, viņi ar bultu nošāva virsaiša sievu viņa acu priekšā. Virsaitis deva pavēli uzbrukt.

Kad iebrucēji taisījās aizsprostot būdas izejas, pērtiķi tos sagrāba aiz matiem un turēja, līdz Čūskas cilts kareivji ar bultām viņus nošāva. Kad tie ar uguns bultām mēģināja aizdedzināt būdas jumtu, tur priekšā jau bija cilvēki, kas uguni nodzēsa. Kareivji, kas bija paslēpušies aiz aizsargsienas, ar bultām šāva uz uzbrucējiem. Šajā kaujā krita daudzi, bet, kad bulta ķēra arī brāļu tēvoci, viens no brāļiem iesaucās:

– Beidziet mūs nogalināt! Jūs nonāvējāt mūsu tēvoci!

Čūskasciltsvirsaitis viņam no būdas atbildēja:

– Ne jau es esmu pametis savu māju, lai kādam uzbruktu. Jūs esat atnākuši no tālienes un uzbrūkat maniem ļaudīm. Nolieciet ieročus, un arī es nolikšu savējos.

Taču kauja turpinājās, un Čūskascilts kareivji nogalināja vēl daudzus iebrucējus, arī abu dižo kareivju tēvu. Tie viņam sacīja:

– Beidziet mūs nogalināt! Jūs nonāvējāt mūsu tēvu. Es zinu, ka tu esi dusmīgs uz mani par to, ka es nošāvu tavu sievu. Man ir jauna māsa, jauna meita un arī putns, vārdā Asirua, šis putns ir mutum putnu karalis. Es tos visus atdošu tev.

Tajā brīdī Čūskas ciemavirsaitis pavēlēja saviem kareivjiem apstāties. Viņš lika abiem brāļiem iznākt visu priekšā un vēlreiz pateikt to, ko viņi tikko bija teikuši.

Viņi teica:

– Tu esi dusmīgs par to, ka mēs nogalinājām tavu sievu. Bet man ir jauna māsa un meita. Mūsu ciltī viņas ir ļoti svarīgi cilvēki. Man ir arī kāds īpašs putns. Mēs gribam tev tos dāvāt apmaiņā pret tavu žēlastību. Nenogalini vairs manus ļaudis, viņu jau tā ir palicis maz.

Čūskasciema virsaitis piekrita, un karš bija galā. Abi brāļi tad sacīja:

– Tagad mēs apglabāsim tavu sievu, bet jūs apglabājiet mūsu kritušos.

Taču, tā kā nogalināto bija tik daudz, ka tos visus apglabāt nebija iespējams, Čūskas cilts ļaudis tos sameta upē.

Abi brāļi un atlikušie viņu cilts ļaudis pa to laiku gausā solī atgriezās mājās. Ceļā gadījās upe, ko viņi šķērsoja, turoties pie liānas kā pie virves. Kāds Čūskas cilts vīrietis tajā laikā pie upes medīja. Viņš nemaz nezināja, kas bija noticis, bet, ieraugot šos cilvēkus, nodomāja, ka tie uzbrukuši viņa ciemam.

Viņš bija paņēmis līdzi tikai bultas un iešāva bultu kājā vienam no vīriem, kas šķērsoja upi. Vīrietis sāpēs atlaida vaļā liānu un pazuda upes dzelmē. Virsaitis medniekam uzsauca:

– Ei, mēs taču vienojāmies, ka karš ir beidzies! Kāpēc tu mums uzbrūc?

Bet mednieks par to neko nezināja. Kad viņš atgriezās savā ciemā, cilts ļaudis viņam izstāstīja visu, kas bija noticis.

Gāja laiks, bet kareivīgo brāļu cilts kā nenāca, tā nenāca. Tad Čūskas ciema virsaitis teica saviem kareivjiem:

– Viņi ieradās no tālas zemes, lai mums uzbruktu. Tagad ir mūsu kārta tiem uzbrukt. Ejiet un gatavojieties karam!

Kareivji sāka gatavot cīņai ieročus – lokus, bultas, šķēpus un vairogus. Viņi sagādāja arī ēdienu un visu citu nepieciešamo tālajam ceļam. Viņi labi sagatavojās, lai uzbruktu Nãi Tumirua un Nãi Katxapuve viņu ciematā.

Viņi bija gatavi doties ceļā jau nākamajā rītā. Kad iestājās nakts, pēkšņi iekliedzās pūcīte, kuru mēs saucam par pupu. Šis putns ziņo, kad nāk kāds svešinieks vai pat dzīvnieks. Pūcīte turpināja ūjināt visu nakti, dodot ziņu, ka ciemam kāds tuvojas. Ļaudis nolēma ar iziešanu nesteigties.

Nākamajā rītā atkārtojās tās pašas dabas parādības. Saule zaudēja spēku – šo parādību mēs, javanavi, dēvējam par mava –, nakts putni dziedāja dienā, un sāka gāzt balts lietus, apliecinot, ka gaidāms kas neparasts.

Šurp nāca daudz ļaužu – abi brāļi un vesels karapulks, kas viņus sargāja. Viņu vidū nāca arī brāļu māsa un meita, un viena no viņām nesa karalisko putnu.

Čūskas ciema virsaitis tajā brīdī atradās savā būdā, atlaidies šūpuļtīklā. Brāļi lika viņu pasaukt un teica:

– Mēs esam atgriezušies, lai dotu tev to, ko bijām solījuši.

Abas sievietes un putns pārgāja pie virsaiša.

Brāļi turpināja:

– Sākot no šīs dienas, mēs esam viena ģimene. Mana māsa un meita paliks pie tevis. Mājās mēs vairs neatgriezīsimies, visa mūsu cilts ir šeit kopā ar mums. Mēs uzcelsim sev mājas upes otrā krastā netālu no jūsu ciema.

Nišivakas piebilde:

Šis stāsts izskaidro pakara eni, kas mūsu valodā nozīmē: nāve tika piedota.

Tas ir tāpēc, ka caur precībām var celties liels karš, bet tikpat labi var arī nākt liels miers.

Citiem vārdiem, mēs sakām ãwihu,kas nozīmē: sieviete nes nāvi. Viņas dēļ var sākties kari, bet tikpat labi arī izlīgums un miers.

Mēs zinām šo stāstu un tādēļ turam laulību un ģimeni augstā godā. Šodien man blakus ir mans brālēns, kas ir arī mans svainis. Viņš šeit atrodas ne tikai manis dēļ, bet arī savas māsas dēļ.

Kā mēs veidojam šo ģimenes tīklu?

Šodien es kopā ar viņa māsu aizbraucu uz ciematu, lai atvestu šurp divus viņa bērnus. Mēs veidojam šo mīlestības, miera un kopības savienību.

Tāds bija radīšanas stāsta otrā atzara vēstījums.

Hauš!