Stasika gambīts

Lai arī cik neveikla, pirmā reize tomēr paliek atmiņā uz mūžu. Man tā gadījās nejauši un diezgan agri. Šķiet, vēl pirmsskolas vecumā es ieklīdu mūždien piesmēķētajā fotolaboratorijā. Tā vieta jau no sākta gala bija mani vilinājusi ar saviem biezajiem dūmiem un skābajiem ķimikāliju aromātiem. Es zināju, ka tādās vietās parasti notiek kaut kas svarīgs. Man patika vērot, kā mammas kolēģi tur spēlē ģitāras un šahu, dzer un smejas, sūcas pa kaktiem un strīdas par mākslu dramatiski sarkanajā gaismā. Un es, protams, tik ļoti vēlējos būt “starp lielajiem”, tik ļoti strīdējos līdzi, un beidzot kāds no kolēģiem, stipri ieķēris vecās skolas grafiķis, joka pēc iedalīja man baltās figūras un izstāstīja, kā kura iet un sit. Gluži nejauši es nospēlēju Vīnes gambītu un uzvarēju. Saprotams, nekāds Kapablanka no manis nebūtu sanācis, taču arī uz bērnu matiem es lielākoties neķēros un vakara gaitā apspēlēju vēl dažus mākslas pedagogus, kamēr tie vēl turējās nomodā.

Mājās izcēlu no plaukta vecu finiera šaha dēli. Izliku figūras. Nabokova romānā “Lužina aizsardzība” ir epizode, kurā jaunais, sevī noslēgtais (kā tagad saka, “no spektra”) lielmeistars skatās uz tukšu spēles laukumu. Viņš ir aizmirsies, izbārstījis figūras pa viesnīcas grīdu, bet viņam tās vairs nav vajadzīgas, jo turpat uz melnbaltajiem lauciņiem viņš redz figūru dvēseles, tādus kā mazus, dzirksteļojošus dzīvības mezglus, kuri var piedalīties spēlē arī bez taustāmiem apvalkiem. Es redzēju ko līdzīgu. Virpotie koka gabali vairs nebija tikai koka gabali. Katram no tiem bija savs raksturs, sava iedaba. Viss, kas notika uz spēles laukuma, notika saskaņā ar īpašiem likumiem. Es bīdīju figūras pa dēli, risināju iespējamas un neiespējamas pozīcijas un jūsmoju par to, cik šī mākslīgā pasaule ir dzīva, loģiska un bezgala sarežģīta un cik patīkami smaržo salokāmā dēļa iekšas.

Bija tikai viena nelaime. Man nebija ar ko spēlēt. Ģimenē šaha tradīcijas kaut kā nebija iesakņojušās. Bērniem pagalmā un vēlāk arī skolā bija citas prioritātes – skraidīt, klaigāt, mētāt ķieģeļus un tirgot no kafejnīcas letes nozagtas košļenes. Tā nu es stumdīju figūriņas savā nodabā. Nebija jau slikti, vienā brīdī pat iemācījos pats sevi pārsteigt ar visādiem negaidītiem manevriem, kurus dažkārt pavadīju ar klasisko izsaucienu: “А мы вот так!”¹ Bet tomēr nebija gluži tas. Vientuļajām partijām trūka dinamikas. Es ilgojos pēc tā azarta, ko biju jutis, spēlējot pret stipri iereibušiem senioriem fotolaboratorijas pustumsā.

Tikmēr blakus kāpņu telpā pēdējā stāvā dzīvoja mans čoms, gadu vecāks puika, vārdā Stasiks. Viņš bija viens no tiem izteikti jaukajiem bērniem. Savā ziņā līdzīgs Nabokova Lužinam – tikpat labsirdīgs, rātns, vienmēr kluss un pašpietiekams. Reiz, kā jau daždien, es atnācu pie viņa paspēlēties. Stasiks piedāvāja tēju – viņš parasti tā darīja, taču šoreiz pasniedza to jaunās, caurspīdīgās franču stikla krūzēs uz kājiņām (tolaik ārkārtīgi modīgs jaunums). Nolicis tās uz vaskadrānas galdauta, viņš pasmaidīja, pielieca galvu un svinīgi paziņoja:

– Turpmāk krūžu vietā būs šitādi, – un viņa gaišā, mīlīgā seja staroja kā dienasgaismas spuldze.

Bija jauka vasaras diena, un mēs gājām sēdēt lodžijā. Pēkšņi es pamanīju, ka Stasika istabas atvērtajā sekcijā stāv nevis viens, bet veseli četri šaha dēļi.

– Tu spēlē? – cerīgi apvaicājos.

– Nu tā, ne pārāk, – Stasiks atbildēja.

Kā kura figūra iet, viņš zināja, taču vietas, kur tām jānonāk, viņam nelikās diez ko saistošas. Es, protams, ņēmos stāstīt, cik dziļa un aizraujoša ir šī dievu un valdnieku spēle, cik fantastiskas iespējas tā paver cilvēka prātam, bet Stasiks tikai malkoja tēju un skatījās, kā aiz lodžijas margām līgojas liepu galotnes.

Un tad viņš kaut kā dīvaini uz mani paskatījās, uzsmaidīja, iegāja istabā un atgriezās ar šaha dēli padusē. Viņš pavēra to kā konfekšu kārbu un viltīgi aicināja, lai paņemu vienu figūriņu. Es paņēmu – laikam zirgu. Stasiks sāka pieticīgi, ar bandinieku, kā jau gambītam pieklājas. Viņš atspiedās pret lodžijas malu un vērīgi nopētīja apkārtni. Es joprojām nebiju aptvēris, ko viņš darīs. Šādas lietas nebija Stasika repertuārā. Pirms biju paspējis ko iebilst, viņš atvēzējās un ar asu, precīzu kustību svieda bandinieku lejup.

– Pieliecies, – viņš nočukstēja, un mēs pieliecāmies tieši tad, kad no lejas atskanēja kaulains klakšķis un tukšumā raidīti lāsti. Stasiks bija ļoti apmierināts.

– Tagad tu, – viņš teica.

Sapratis, ka vainīgo atrast nav iespējams, mūsu upuris soļoja tālāk. Es turēju zirgu drebošos pirkstos. Tajā brīdī, atceros, man bija kaut kam sevī jāpārkāpj pāri, kaut kam saistītam ar figūras dvēseli. Stasiks skubināja:

– Ātrāk, ātrāk, citādi aizies.

Un es saņēmos un metu savu mīļo, apgaroto figūru gājēja virzienā. Tā atsitās pret asfaltu. Mēs atkal pieliecāmies. Zirgam sekoja laidņi, bandinieki, viss repertuārs. Mēs iegājām azartā. Mērķējām ar snaiperu precizitāti. Uzvedāmies klusu. Ieturējām taktiskas pauzes starp uzbrukumiem. Un, kad viss komplekts atradās piemājas zālājā vai uz asfaltētās ietves, nakts aizsegā devāmies izmētātās figūras savākt.

Nākamajā dienā Stasiks atnāca patīkami satraukts.

– Ejam pamētāt lietas? – viņš aicināja.

Un mēs atkal pavadījām vakaru uz viņa lodžijas. Šoreiz mums nepietika ar vienu komplektu, mēs izlietojām vismaz divus. Turpmākajās reizēs – trīs. Mūsu tēmēšanas iemaņas uzlabojās. Azarts pieauga. Par tradicionālo šaha spēli un figūru dvēselēm biju galīgi aizmirsis. Garāmgājēju lamāšanās, ko dzirdējām, pieplakuši pie lodžijas paklāja, sniedza tādu gandarījumu, par kādu Kapablanka nebūtu varējis ne sapņot. Turklāt mēs apzinājāmies, ka munīcijas rezerves nav neizsmeļamas, un ik pa laikam ar drošiem intervāliem devāmies lejup, lai zero waste stilā atjaunotu krājumus.

Dažas nedēļas vēlāk mūsu pozīcijas joprojām nebija atklātas. Tomēr pastāvīgie garāmgājēji saprata, ka vainīgie noteikti ir kaut kur tuvumā. Stasiks vadīja operāciju ar ģenerāļa cienīgu taktikas izjūtu. Viņš saskaņoja metamos vakarus ar vecāku darba grafikiem. Zināja, pa kuriem cilvēkiem var mest, pa kuriem labāk ne. Zināja arī, kad ieturēt pauzes un kā taupīt materiālu. Taču pēc katras reizes figūru neizbēgami kļuva mazāk. Uz ielas mēs vairs nevarējām pārāk bieži rādīties. Es jutu, ka drīz šai izklaidei būs jāmet miers un jāatgriežas pie citiem, garlaicīgākiem laika pavadīšanas veidiem, piemēram – šaha. Stasiks par to negribēja ne dzirdēt. Kad mājās vairs nebija atlicis nevienas pašas figūras, bet iepriekšējā dienā izmestās kāds bija izlasījis no zālāja pirms mums, viņš pārlidināja pār bortu visus četrus rūtainos finiera dēļus. Izskanēja arī aizplīvurots mājiens, ka nebūtu slikti, ja tagad es neskopotos un ziedotu mūsu kopīgajai lietai savu šaha dēli. Tas laikam arī bija tas trigers, kas lika man izstāties no spēles. Izlicies, ka nesaprotu, par ko ir runa, es delikāti aizšļūcu prom, atpakaļ pie figūru dvēselēm un vientuļajām spāņu un itāļu izspēlēm.

Bet Stasiks nosprieda, ka nav jau obligāti jāmētā šaha figūras – tikpat labi garāmgājēju apšaudīšanai var izmantot arī citus sīkus sadzīves priekšmetus. Vispirms viņš ķērās pie veciem kancelejas piederumiem. Tad pie apnikušām kasetēm. Tad beidzās arī nevajadzīgās. Tām pēc īpatnēja hierarhijas principa sekoja “vidēji vajadzīgās”. Pār lodžijas malu lidoja atslēgu piekariņi, grāmatas, burtnīcas, klades, ķemmes, visu iespējamo galda spēļu un pužļu sastāvdaļas, rotaļu mašīnas, nintendo kārtridži, konstruktoru detaļas, dezodorantu flakoni un kāršu kavas. Ik pa laikam es arī piedalījos, reiz pat noziedoju kaut kādus nevajadzīgus sīkumus no savām atvilktnēm. Taču Stasika aicinājumi “nākt pamētāt lietas” kļuva arvien izmisīgāki. Lietas bija beigušās. Viņš bija izmetis visu. Istabā bija palikušas pāris mācību grāmatas, pildspalva, zīmulis, magnetofons un globuss (lielais, mazo Stasiks izmeta). Un vēl man likās, ka viņš ir pārmetis pār lodžijas malu arī daļiņas no sevis: citu pēc citas izlidinājis atmiņas par savu noslēgto bērnību. Bet varbūt to es tagad piedzejoju klāt, varbūt tam nebija nekāda zemteksta. Spēles laukums pēc drosmīga gambīta bija palicis tukšs, kā jau parasti, un vienīgā īstā šaha metafora ir skumjš karalis, kurš sēž laukuma vidū ar tukšu stikla krūzi uz kātiņa un noskatās, kā pēdējais bandinieks pārveļas pār laukuma malu bez cerības jebkad tikt paaugstinātam, un garā, aizraujošā partija beidzas ar neko.