Sēru dīvainā daba

Četrdesmit piecu vai sešu gadu vecumā mans tēvs pārcieta sirdslēkmi. Šīs nepatikšanas ar sirdi nāca kā pārsteigums, jo visus mūsu bērnības gadus, cik vien atcerējāmies, viņa veselības problēmas bija saistītas tikai ar kuņģi un gremošanu. Tēvs lietoja īpašas markas kuņģa pulveri, ko viņam allaž pietrūka tālredzības sagādāt jau laikus, kamēr viņam nekas nekaitēja, – viņš izvēlējās sagaidīt kārtējo saasinājumu un tad sūtīt pēc pulvera savus bērnus tālā gājienā uz vietējo aptieku.

Pāris gadus pēc šī notikuma Trinidad Guardian, laikraksts, kurā tēvs strādāja, uz pusi samazināja viņa algu. Es tajā laikā studēju Anglijā un raizējos, kā šī pusalga ietekmēs mūsu ģimeni; mums jau tāpat neklājās viegli arī tad, kad tēvs vēl saņēma pilnu atlīdzību. Taču tēvu, kura mūžs jau tuvojās beigām, savā varā bija pārņēmis dīvains gara vieglums. Bija sajūta, it kā ārstu un laikraksta oficiāli atzītā sirdskaite būtu pilnā mērā apstiprinājusi, cik pamatota bijusi viņa gadiem ilgi gruzdošā neapmierinātība – ar Guardian, ar manas mātes ģimeni, ar paša nabadzību, ar aizspriedumiem, Britu Impēriju, Indijas skumjo stāvokli un daudzām citām lietām –, un viņam vairs nebūtu nekādas vajadzības atgriezties pie kāda no šiem sāpīgajiem jautājumiem.

Šai savādi vieglajā gara noskaņā, kāda viņu bija pārņēmusi, tēvs pievērsās komisku īso stāstiņu rakstīšanai. Viņš rakstīja stāstus jau vairāk nekā 10 gadus; tēvs mīlēja žurnālistiku, taču viņa lielais sapnis bija kļūt par īstu rakstnieku, un 1943. gadā nāca klajā neliela grāmatiņa ar viņa agrīnajiem darbiem. Tajos tēvs pievērsās Trinidadas vietējās indiāņu sabiedrības dzīvei, konkrētāk (un ar lielu mīlestību) – indiāņu rituāliem. Viņa literārais stils šajos agrīnajos stāstiņos bija veidojies Pērlas Bakas un viņas “Labās zemes” iespaidā. Stāstu bībeliskā maniere un pusreliģiskais raksturs it kā izolēja indiāņu kopienu no pārējās salas dzīves, un tagad man šķiet, ka tēvs pie šāda rakstīšanas stila turējās tāpēc, ka tā viņam bija vieglāk: vieglāk runāt par vienu noteiktu kopienu, vienu vērtību skalu, un vieglāk piepildīt ar cilvēkiem savu bībelisko ainavu. Ieviest tajā vēl citus nozīmētu visu krietni sarežģīt – kā es atklāju vēlāk, kad pie rakstīšanas ķēros pats. Taču tagad tēvs kļuva drosmīgāks, viņa skatījums aptvēra plašāku salas dzīves panorāmu, un tās norisēs viņš sāka meklēt komisko elementu, ko nekad agrāk nebija darījis.

Šie komiskie stāsti piederēja pie tēva labākajiem darbiem, un gandrīz visu, ko viņš šādā noskaņā sarakstīja, BBC pieņēma savam literārajam raidījumam “Caribbean Voices”. Un tā nu sanāca, ka pašā mūža nogalē, kad tēvs bija paturēts darbā par pusalgu un kļuvis par pusinvalīdu, īsie stāsti sāka viņam ienest nedaudz naudas.

“Caribbean Voices” uzaicināja mani nolasīt vienu no tēva stāstiem raidījumā. Honorārs bija četrarpus mārciņas – aptuveni tik, cik maksāja vilciena biļete no Oksfordas līdz Londonai. Es no sirds priecājos, ka stāsts pieņemts, un labprāt piekritu to nolasīt. Taču vēstulē tēvam sava brauciena izmaksas laikam uzsvēru vairāk, nekā būtu pieklājies. Tēvs atvainojās, lai gan viņam nebija par ko atvainoties. Tieši otrādi, es biju nodarījis pāri viņam, atņemot kaut ko no prieka par stāsta pieticīgajiem panākumiem. Tēva vēstule lika man nožēlot manu neapdomību. Mans brauciens bija vienkāršs dēla lojalitātes apliecinājums, taču tas tēvu pamudināja iztērēt kādu drusciņu no tā mazuma, kas viņam bija, lai nopirktu man dāvanu. Zināmā nacionālisma palieku iespaidā tēvs iegādājās indiešu misiņa vāzi, taču jūtu pacēlumu, kādā tā tika pirkta, sabojāja pati dāvana. Vāze bija pārāk smaga un pārāk neērtā formā veidota, lai to uzticētu pastam. Diez vai tēvs pats saprata, cik problemātiska ir viņa izvēlētā dāvana un cik lielas būs klapatas ar tās nogādāšanu man.

Situācija tika atrisināta, nododot vāzi kādam no ģimenes atzariem. Šie cilvēki strādāja Londonā (viņi bija vieni no jau sākušās migrācijas celmlaužiem) un bija bagātāki un uzņēmīgāki nekā citi, mums tuvāki radinieki. Iecere bija tāda, ka agri vai vēlu kāds no šī piedzīvojumiem gatavā ģimenes atzara dosies uz Londonu, pārvedīs neparocīgās formas vāzi pāri okeānam un atdos man.

Šāds plāns nozīmēja, ka var nākties gaidīt krietni ilgi, iekams tēva dāvana nonāks manās rokās. Izdarījis savu plašo žestu, tēvs likās samierinājies ar domu, ka tālāk jau kā būs, tā būs. Es Oksfordā gaidīju un pamazām zaudēju ticību, ka jebkad ieraudzīšu šo misiņa vāzi.

Kādu dienu man pienāca telegramma no Londonas. Sliktas ziņas brauc tūlīt. Uzrakstīt vēl brutālāk nebūtu iespējams. Taču kaut kāda instinktīva dramatisma izjūta, kaut kāda vēlēšanās pasniegt nāvi ar pienācīgu rituālu viņus bija pamudinājusi nosūtīt telegrammu. Zināju, ka sliktās ziņas ir tēva nāve. Runa nevarēja būt ne par vienu citu. Un tik un tā visu ceļu līdz Londonai, sēžot četrmārciņu vilcienā, es pūlējos viscietsirdīgākajā veidā – un pilnīgi veltīgi – iedomāties citus radus, kuri varētu būt nomiruši un kuru nāve varētu būt kalpojusi par iemeslu šīs telegrammas nosūtīšanai.

Kad iebraucu Londonā, mani jau pilnībā savā varā bija pārņēmušas sēras – pārsteidzošā kārtā pirms tam (kaut arī man bija jau 21 gads) neiepazīts stāvoklis.

Māja atradās Padingtonā, pie Harouroudas. Mani sagaidīja bez īpašām ceremonijām – man likās, ka ne jau nāves, bet drīzāk (lai gan es ļoti slikti pazinu Londonu) šī pilsētas rajona vispārējās drūmās noskaņas dēļ. Runas par tēva nāvi nevedās, un stīvās sarunas gaitā es ieraudzīju uz plaukta – biju par to pilnīgi drošs – tēva misiņa vāzi. Tā bija nespodrināta, blāva un izskatījās pamesta novārtā. Sauss puķes stublājs – aizmirsta un postā aizgājusi mājturības centienu palieka – tikai pavairoja nevīžības iespaidu. Māja bez kādas cieņas vai patikas bija piesavinājusies manu vāzi, un es, turpinot sarunu, prātoju, kā lai par to apvaicājos. Kaut kādā mērā es būtu juties atvieglots, ja par to nevajadzētu runāt vispār.

Kad es, cik vien nevērīgi pratu, tomēr pajautāju, vai vāzi nav sūtījis mans tēvs, mājas iemītnieki, man par lielu pārsteigumu, padevās bez mazākās pretestības. Viņi teica, ka bijuši neizpratnē par vāzi, kas atceļojusi uz Londonu kāda cita cilvēka bagāžā. Tagad, kad esmu viņiem pateicis, ka tā piederējusi manam tēvam un viņš to sūtījis man, viņi jūtoties atviegloti. Šie cilvēki acumirklī kļuva man visnotaļ simpātiski. Viņi ielika vāzi iepirkumu somā, lai man būtu vieglāk to nest. Negribēdams atpalikt no viņu nesatricināmā miera, es uz vāzi pat lāgā nepaskatījos un tikai vēlāk, jau vilcienā, kaut kur starp Padingtonu un Redingu, izvilku to no somas un aplūkoju blāvajā dzelzceļa gaismā.

Vāzes forma bija klasiska: tā bija veidota kā urna – plata augšmalā un pie pamatnes –, un, lai gan es sev pavēlēju šo domu nekavējoties izmest no galvas, tā savulaik varēja būt izmantota cilvēka pelnu glabāšanai. Ārpuse nebija izrotāta ne ar kādiem ornamentiem – ne rozēm, ne arabeskām. Zeltkalis vai sudrabkalis bija atzinis, ka pietiks ar pavisam vienkāršiem “triepieniem”, tā sakot, un šīm kalta pēdām bija atļauts veidot pašām savus rakstus.

Vāze palika manā īpašumā ilgus gadus. Es to bieži zīmēju un reizēm mēģināju (tas ir grūtāk) attēlot akvarelī. Atsvešinātās izpētes iznākumā vāze ar laiku kļuva par vienkāršu priekšmetu bez jebkādām asociācijām; savulaik tik tiešais atgādinājums par sērām pamazām noberzējās no tās kā plāna patinas kārtiņa – gluži tāpat kā izdila arī pašas sēras. Tās gan palika manā tuvumā tik ilgi un tik neatšķaidītas, gaidot, kad tiks atsauktas atpakaļ, ka vēl pēc vairākiem gadiem, rakstot savu pirmo romānu, komēdiju, kas bija ieturēta ļoti vieglā noskaņā (taču sagādāja daudz raižu man pašam), es spēju, maskējot un sublimējot savas sēras, pārcelt lielu daļu no reālās epizodes (sākot ar telegrammu) uz šo pilnīgi citādo grāmatu.

Šis smagais laiks mani aizvadīja līdz pat Oksfordas studiju beigām. Tagad man vajadzēja doties projām, mesties nezināmajā un kaut kā mēģināt kļūt par rakstnieku. Daudzās raizes, kas tolaik bija manas pavadones, palīdzēja izstumt sēras no apziņas. Jutu, ka esmu ieguvis imunitāti pret sērām. Es biju baudījis šo rūgto dziru līdz pat mielēm, un, tā kā cilvēka spējas ir ierobežotas, man likās, ka ar mani tas vairs nekad neatkārtosies.

Pagāja mēneši un gadi. Pagāja 30 gadi. Es sarakstīju daudzas grāmatas; es kļuvu par rakstnieku. Zināms gara rāmums bija kļuvis par manu pastāvīgo emocionālo stāvokli. Es arvien vairāk attālinājos no tā šausmīgā brauciena uz Londonu, un brīžos, kad par to iedomājos, man nelikās, ka sēras jebkad vēl varētu atgriezties.

Tas bija apšaubāms domu gājiens. Sērām nekad nepienāk gals. Tās ir ieaustas mūsu dzīves audumā. Tās vienmēr ir tikai soļa attālumā. Mīlestība piešķir vērtību atmiņām un dzīvei; sēras, kas mūs piemeklē, ir proporcionālas šai mīlestībai un neizbēgamas.

Sēras uzstāda savus noteikumus. Mēs nekad iepriekš nezinām, kura cilvēka zaudējums liks mums sajust sēras. Pēc visa, ko biju izcietis pēc tēva nāves, man ne mirkli neienāca prātā, ka nākamais trieciens – un gandrīz tikpat spēcīgs – būs jaunākā brāļa nāve. Mēs nebijām tuvi. Brālis vēlējās iet savu ceļu. Es biju spiests dot viņam šo brīvību un ar laiku pieradu pie attāluma, kas mūs šķīra.

Kādu rītu, 30 gadus pēc tēva nāves, iezvanījās telefons. Tā bija mana brāļa sieva. Es vispārpieņemtas pieklājības vārdā apvaicājos: “Kādi jaunumi?” Viņa atbildēja: “Baidos, ka slikti. Šiva ir miris.” Tas mani nepārsteidza. Brālis dzēra, un es viņa sejā biju saskatījis nāves atblāzmu jau gadu iepriekš, jaunākās māsas bērēs. Bēru viesi runāja par to, cik nelāgi viņš izskatās. Viņi mēģināja pierunāt brāli aiziet pie ārsta (mūsu rados bija divi), taču viņš allaž atteicās. Nāves tuvums bija vēl skaidrāk saskatāms, kad viņš dažas dienas pēc tam piedalījās kādā televīzijas raidījumā, – tik skaidri, ka es pat iedomājos, vai tas nav sagādājis bažas televīzijas cilvēkiem.

Tā nu ziņa par brāļa nāvi mani nepārsteidza. Sāpes pieņēmās spēkā vilcienā ceļā uz Londonu. Kaut kad ap to brīdi, kad mēs braucām cauri Vimbldonai (neglīta terase dzelzceļa tunelī), es, savas vecās, pat senās pieredzes mācīts, jau sapratu, ka, lai cik pārsteidzoši tas liktos, mani savā varā atkal sagrābušas sēras. Man nebija ne jausmas, cik ilgi tas turpināsies.

Pirmā sēru pazīme todien bija nespēja neko ieēst. Tas man bija kaut kas jauns. Šis simptoms padarīja manas sēras konkrētākas un turpinājās visu nedēļu, izzūdot tikai pēc kremācijas. Brīdi pirms zārks tika izvests no izvadīšanas zāles, lai tiktu atdots liesmām, viens no krematorijas darbiniekiem aicināja mani uzlikt uz tā roku. Nāves rituāls man bija pilnīgs jaunums; tas bija mierinājums, ko pirms manis instinktīvi meklējuši daudzi. Man tas nepalīdzēja. Zārks bija zārks; koks zem manas plaukstas bija tikai koks.

Dažas dienas pirms tam brāļa sieva, stāstot par bēru plānošanu, bija pieminējusi, ka Šiva līdz izvadīšanai kādu laiku atradīšoties kapličā. Taču piesardzīgās apbedīšanas kantora frāzes, ko viņa lietoja, manā iztēlē uzbūra baisas ainas, un es nespēju aiziet uz kapliču.

Nedēļu līdz kremācijai es pavadīju, lasot Šivas pirmo grāmatu. Es to darīju spēcīga saviļņojuma stāvoklī. Varbūt tieši tā jālasa visi rakstnieki, ja mēs vēlamies atrast viņu kodolu un saprast, ko rakstīšana viņiem nozīmējusi. Gluži negaidot uzdūros arī pirms 32 gadiem notikušo tēva bēru aprakstam; tas bija emocionāli piesātināts un savā veidā palīdzēja izturēt paša Šivas atvadu ceremoniju.

Vēlāk nelielajā pēcpusdienas mielastā Šivas dzīvoklī es runāju ar savu vecāko māsu Kamlu. Mēs runājām par Šivas bērnības gadiem – atcerējāmies, kā viņš reiz, neilgi pēc ģimenes ievākšanās pašiem savā mājā, norija veselu plūmi un sāka smakt. Laimīgā kārtā mūsu māja atradās kaimiņos ārsta prakses telpām, un topēcpusdien viņš bija darbā. Ārsts aši atrisināja problēmu. Tā bija pavisam neliela krīze, taču mēs ar māsu pēc visiem šiem gadiem varējām kopīgi līksmot par mazā zēna izglābšanos no nāves, it kā tas būtu izdevies uz visiem laikiem.

Es sacīju Kamlai, cerot dzirdēt no viņas kaut ko mierinošu: “Un nu mums vairs nav nekā.”

Viņa atkārtoja: “Un nu mums vairs nav nekā.”

Manas bēdas turpinājās divus gadus. Divus gadus es visu, pat jaunas grāmatas iegādāšanos, savās domās datēju, skaitot laiku, kas pagājis kopš Šivas nāves.

Nadira dzīvoja Bahavalpurā, Pakistānā. Kādu dienu viņa uz savas istabas loga dzegas ieraudzīja kaķi. Nadirai nepatika skatiens, ar kādu kaķis vērās istabā, un viņa lika kalpotājam tikt no tā vaļā. Kalpotājs pārprata un nabaga dzīvnieku nogalināja. Neilgi pēc tam Nadira veļas grozā zem sava loga atrada kaķēniņu – tik mazu, ka tam pat nebija atvērušās acis. Tad viņa saprata, ka nabaga kaķene, kas tik vieglu roku nogalināta, bijusi mazā kaķēna māte; tas droši vien bija pēdējais no visa metiena. Nadira nolēma viņu paturēt. Kaķēns gulēja viņas gultā, blakus Nadirai un abiem viņas bērniem. Dzīvnieciņš no viņas saņēma visus iespējamos uzmanības apliecinājumus. Par dzīvniekiem viņa zināja ļoti maz, bet par kaķiem – tikpat kā neko. Viņa noteikti pieļāva arī kļūdas, taču kaķēns, vēlāk jau kaķis, uz šo lološanu atbildēja ar neparastu mīlestību. Kaķis vienmēr it kā zināja, kad Nadira atgriezīsies mājās. Tas vienkārši uzradās, un tā bija nekļūdīga zīme, ka pēc dienas vai divām atbrauks Nadira.

Viņu laimīgās attiecības turpinājās septiņus vai astoņus gadus. Tad Nadira nolēma aizbraukt no pilsētas un pārcelties uz dzīvi tuksnesī. Kaķi viņa paņēma līdzi, nezinot, ka šiem dzīvniekiem ir grūti mainīt dzīvesvietu – visas zināšanas par draugiem, ienaidniekiem un slēpņiem, kas laika gaitā sakrājušās kaķa galvā, ir saistītas ar vienu konkrētu vietu. Nonācis jaunos apstākļos, kaķis kļūst gandrīz bezpalīdzīgs. Tā notika arī šoreiz.

Kādu dienu, atgriezusies savā tuksneša ciemā, Nadira atrada mājiniekus ļoti satrauktus. Viņiem bija stāstāms kaut kas šaušalīgs. Bars savvaļas tuksneša suņu aizvilkuši nelaimīgo kaķi uz cukurniedru lauku. Nadira to visur izmeklējās, taču velti, un jutās gandrīz atvieglota, ka kaķis nebija atrodams. Tas būtu bijis briesmīgs skats – mežonīgie tuksneša suņi kaķi droši vien bija saplosījuši gabalos. Kaķis bija liels, taču tuksneša suņi – lielāki, un kaķim nebija nekādu cerību izbēgt no šāda izsalkuša bara. Ja kaķis būtu paguvis labāk iepazīt apkārtni, tas prastu kaut kur paslēpties. Suņus vēlāk nošāva, taču šī atriebība neatdeva Nadirai kaķi, kuru viņa bija pazinusi vēl kā sīku kaķēniņu, mazu bārenīti veļas grozā. Viņu nekad nepameta sēras pēc šī viena īpašā kaķa, kuru viņa pazina tik labi – gandrīz kā cilvēku.

Tikai daudz vēlāk, kad viņa jau bija pārcēlusies dzīvot pie manis Viltšīrā, vietā ar koptu ainavu, kur pat apkārtnes nolaidenie pakalni izskatās kā katru dienu slaucīti un kur nav ne tuksneša, ne savvaļas suņu, Nadira nolēma, ka varētu riskēt un paņemt citu kaķi – izdzēst skumjas par iepriekšējo.

Viņa aizgāja uz Batersijas dzīvnieku patversmi. Vienā no sprostiem Nadira ieraudzīja pavisam mazu melnbaltu kaķēnu, kurš nebija nekāds skaistulis. Dzīvnieciņam bija saskrāpēts deguns, un tas žēli ņaudēja. Būra lielākie kaķi darīja mazajam pāri. Kaķēns, acīmredzot mazākais un vājākais no metiena, bija atrasts atkritumu tvertnē. Nadirai šajā kaķī patika pilnīgi viss, un tieši viņu pēc Batersijas formalitāšu nokārtošanas uz mūsu mājām atveda mūsu draugi Nansija Sladeka un Farruhs Dondijs.

Kaķēns bija šaušalīgi pārbijies. Daudzas dienas tam bija gājis kā pa kalniem un lejām, un dzīvnieciņam nebija ne jausmas, kas viņu gaida tālāk. Kaķēns vispirms mēģināja aizbēgt, lai gan tam nebija kur dēties. Ieķēries ar nadziņiem durvju moskītu sietā, tas uzskrēja līdz pašiem palīgtelpas griestiem. Tālāk vairs nebija kur iet, un es pasniedzies viņu nocēlu. Tad notika kaut kas neparasts. Likās, ka kaķēns no manas rokas pieskāriena sajuta, ka es vēlu viņam labu. Viņš vispirms nomierinājās, tad kļuva pavisam drošs; manā plaukstā, kas bija nedaudz lielāka par viņu pašu, viņš jutās labi un nieka dažu sekunžu laikā, tikai kaķa instinkta vadīts, pārslēdzās no šausmām uz paļāvību. Viņš uzrāpās pa roku līdz plecam un, kad es viņu stādīju priekšā dažiem pusdienu viesiem, mēģināja to pašu atkārtot arī ar viņiem. Es neko nezināju par kaķiem. Taču viņš prata iepatikties.

Man jautāja, vai kaķēnam jau ir vārds. Vēl nebija, taču pavisam viegli ienāca prātā – Augusts. Ne tāpēc, ka tas būtu kārtīgs kaķa vārds, – gluži vienkārši jebkurš ar nelielām Romas vēstures zināšanām atzītu, ka tas viņam piestāv. Iesākumā kaķēns bija bailīgs, pēc tam – pašpārliecināts. Taču zināma piesardzība viņā tomēr palika. Kad es paņēmu viņu – tik ļoti maziņu – rokās, lai izrādītu viņam zemes gabalu ap mūsu māju, kaķēns it kā aizmirsa savu agrāko rotaļīgo raksturu; kaut kāds neparasts instinkts lika viņam sākt panikā trīcēt, tiklīdz es pietuvojos mūsu robežām, lai gan šī vieta viņam bija gandrīz sveša. Tas bija kārtējais piemērs kaķu noslēpumainajai un brīnumainajai dabai.

Vietējais veterinārs teica: “Kaķi sagādā daudz prieka.”

Tas bija iedrošinoši, taču, kad es Solsberijā aizgāju uz zooveikalu, lai noskaidrotu kaut ko vairāk, man uzmācās izmisums. Veikals bija pilns ar precēm, par kurām es vēl neko nezināju, un tajā valdīja īpaša – ne jau nepatīkama – smarža, kas nedaudz atsauca atmiņā Portofspeinas vecmodīgos vairumtirgotāju veikalus, kur cita starpā tirgoja brūno cukuru džutas maisos; maisi, ap kuriem spietoja mušas un bites, stāvēja bodīšu durvīs, un tveicē pakusušais cukurs vietām sūcās cauri maisa audumam.

Drīz vien sapratu, ka ap šo vienkāršo mīlestību pret kaķiem izaugusi vesela kultūra, par kuru es neko nezināju un kuru man nāksies apgūt, pirms iemācīšos gūt no kaķiem patiesu prieku. Man vajadzēja noskaidrot, kādas ir kaķu higiēnas vajadzības; man vajadzēja sākt kaut ko sajēgt no pakaišiem un kaķu tualetēm. Man vajadzēja kaut ko saprast par viņu ēdienu. Veikalā bija dabūjama ierīce, kas sadalot kaķa dienas uzturu četrās daļās un glabājot aukstumā, noteiktā laikā izbīdot laimīgā kaķa maltītei vienu atdzesētu porciju. Vai man tādu daiktu vispār izdotos iedarbināt? Ja šīs zināšanas jebkad izdotos apgūt, tālāk gaidīja kaķu rotaļlietas, kuras veikals piedāvāja neizsmeļamos krājumos, – drūmās kaķa dzīves medaļas otrā puse: mazas bumbiņas, raustāmas aukliņas. Tai pirmajā pēcpusdienā, kad iegriezos zooveikalā, man uzmācās šaubas, vai es jebkad vispār tikšu līdz mantiņām un spēlēm.

Nadiras iedrošināts, tomēr neatlaidos un drīz vien jau spēju ar prieku sekot Augusta attīstībai. Man patika vērot, kā viņš guļ. Man patika vērot, kā viņš pēc pamošanās staipās (nostieptām kājām, izliecis muguru kūkumā). Man patika vērot, kā viņš sīkiem solīšiem aši tipina pa zāli, kas viņam sniedzās līdz pusaugumam. Viņš skaisti lēca, precīzi novērtējot, cik augsta ir barjera un cik šaura dzega, uz kuras jāpiezemējas. Viņš bija fantastisks skrējējs; viņam patika izlikties, ka tam pa pēdām kāds seko, un skrējienā bieži atskatīties uz šo iedomāto vajātāju. Šīs sportiskās spējas Augusts izkopa, būdams vēl pavisam jauniņš, tik tikko izaudzis no kaķēna vecuma. Man likās, ka tādas tās arī paliks mūžīgi. Ne reizi neiedomājos, ka spējas, kas tik strauji radušās, tikpat ātri arī pagaisīs. Man ne prātā nenāca, ka Augusta vecumdienas sagandēs artrīts.

Taču kaķa mūžs ir tik īss, ka jebkura dzīves spara zīme neizbēgami nes līdzi arī iznīcības priekšnojautu. Mēdz teikt, ka kaķiem esot deviņas dzīvības, un savējās Augusts sāka tērēt jau sava mūža agrīnajās dienās. Pirmo dzīvību – toreiz, kad viņu, tikai dažas dienas vecu, izmeta atkritumu tvertnē. Otro – mūsu mājās, kad, uzaugot viens, bez skolotāja, bez cita kaķa, kuru varētu atdarināt, viņš apēda vai sāka ēst kurmi un saindējās. Sajutis nāves tuvumu, Augusts aizbēga no mājām, lai ar cieņu nomirtu vienatnē. Tas man bija kas jauns, pazīstams vienīgi no pusizdzisušām atmiņām par sestajā klasē lasītu franču dzeju. De Viņī dzejolī šādi cieta un, neko nepateicis, nomira vilks. Neparastā kārtā šo poētisko diženuma mirkli tagad atkārtoja mazais Augusts – tik sīks, tik jauns un, tā sakot, tepat manā durvju priekšā.

Tajā smagajā ceļā, kas viņa prātā noteikti bija pēdējā gaita, Augusts pieveica lielu attālumu. Instinktīvi virzoties gar dzīvžogu, kas viņu piesedza, viņš bija aizgājis līdz pašai upei – it kā ar pēdējām saprāta un spēka paliekām būtu vēlējies noslīcināties. Kad mēs viņu atradām, kaķēna spēki jau bija izsmelti. Viņš ļāvās pierunāties un ar sāpju vaimanām un šausmīgiem ņaudieniem negribīgi atgriezās mūsu rokās. Mēs aiznesām Augustu atpakaļ uz mājām un izsaucām veterināru, kurš ar modernās medicīnas palīdzību ātri vien viņu izārstēja. Bez zālēm viņš nebūtu izdzīvojis. Tātad šis kaķis bija veiksminieks: pateicoties medicīnai (un vienmēr pieejamam veterināram), viņš nākamos 10 gadus turpināja tērēt savas daudzās dzīvības.

Ja mēs tolaik par kaķiem zinātu vairāk, tad būtu varējuši aiztaupīt viņam dažas no šīm dzīvēm vai vismaz palīdzējuši tās paildzināt. Ja mēs būtu gudrāki, tad nebūtu uzticējuši Augustu labu gribošai sievietei, kura par kaķiem zināja tikpat maz, cik mēs. Uz dažām dienām paņēmusi no mums Augustu, viņa visai drīz nonāca tādā pašā situācijā kā pirms tam mēs. Viņai vajadzēja uz laiku aizbraukt, un viņa īsti nezināja, ko iesākt ar kaķi. Tālākā notikumu gaita bija briesmīga. Sievietei bija draudzene, kurai piederēja vai kura turēja daudzus kaķus; iespējams, ka tā pat bija viņas nodarbošanās. Tieši šajā mājā nonāca Augusts, un tā nu gadījās, ka viņam tagad, pēc tik grūta dzīves sākuma un īsu brīdi sajutušam brīvības garšu, radās jauns priekšstats par savu turpmāko likteni.

Viens no kaķiem, kas dzīvoja šajā mājā, bija inficējies ar ļaunu vīrusu. Viņam Augusts neiepatikās, un Augustam nebija neviena, kas viņu aizstāvētu. Tas Augusts, kas pie mums atgriezās, manāmi atšķīrās no kaķa, kuru bijām uz laiku atdevuši. Viņa kažoks bija noplucis, un bija skaidri redzams, ka ar viņu galīgi nav lāgā. Laipnā sieviete, kura bija piedāvājusies viņu pieskatīt, zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa cerēja, ka, uzspodrinot Augusta kažoku, izdosies radīt veselīguma iespaidu. Sieviete viņu ierīvēja ar kaut kādu līdzekli, iespējams – ar matu eļļu. Tas viņam piešķīra nedabisku izskatu un lika izskatīties vēl slimākam. Augustam riebās zieķis, kas bija satriepts viņa kažokā, un vēl pēc atgriešanās pie mums viņš pūlējās to nolaizīt.

Veterinārs Augusta kautiņa sekas uztvēra nopietni. Viņš nolēma, ka būtu vajadzīga asins analīze, un uz vienu nakti paņēma Augustu sev līdzi uz klīniku. Man nepatika doma, ka Augusts jāatstāj klīnikā. Augustam tur nepatika uzturēties – viņam vienmēr aiz bailēm nosvīda pēdas. Taču šī bija ārkārtas situācija. Atgriezies mājās, viņš izskatījās kā samalts. Pakaklē viņam bija izskūts mazs laukumiņš. Tā bija vieta, kur ņemtas asinis analīzei, un man likās, ka Augusts vairs nekad nebūs sveiks un vesels – ka šo sabrukuma procesu vairs neizdosies pavērst atpakaļgaitā.

Vēl satraucošāka bija veterināra uzstādītā diagnoze. Vīruss, ar kuru Augusts bija inficējies, ir kaķu AIDS paveids. Šie vārdi skan baisi; tie ļauj iztēlei brīvi plosīties. Taču sagadījās, ka tieši tajā laikā man iznāca parunāties ar kādu neirologu no ASV, kurš gluži nejauši piezvanīja. Es viņam pastāstīju par Augustu, un mans satraukums viņu uzjautrināja. Daudziem kaķiem ir šāds vīruss, viņš teica, un visbiežāk viņi ar to kaut kā sadzīvo. Šāds neliels uzmundrinājums mums tobrīd bija ļoti vajadzīgs, un ar šo domu mēs dzīvojām tālāk, ar veterināra palīdzību rūpējoties par Augustu, cik labi vien spējām. Lielākā daļa no mūsu atmiņām par viņu – kaut kur tipinošu, skrejošu, vienmēr rotaļīgu – saglabājušās tieši no šī laika; mēs atvairījām domu par viņa nāvi, un beidzot jau sāka likties, ka tam nav nozīmes.

Gadiem ritot, mēs bijām nonākuši pie sāpīgās un iesākumā mums nepazīstamās domas, ka, būdams kaķis, Augusts, lai cik cēla būtu viņa stāja, pastāvīgi atrodas pavisam tuvu briesmām, par kurām vispār uzzinājām, tikai dzīvojot viņam līdzās, – klaiņojošiem lauku kaķiem, lapsām un citiem savvaļas dzīvniekiem. Taču likās, ka Augustam, kamēr ar viņu viss bija kārtībā, mūsu bažas ir svešas. Tieši otrādi – likās, ka viņš vēlas izaicināt likteni. Viņam patika aizstaigāt līdz fermai un no droša attāluma vērot turienes kaķus. Ja tie kļuva nešpetni, viņš varēja, dibenu grozīdams, nesteidzīgi aizsoļot prom pa taciņu.

Mēs nervozējām par mēnesnīcu. Pilnmēnesī uz pakalna bija saskatāms pilnīgi viss, un mums likās, ka Augusts, tādā laikā dodoties pastaigā, ir gandrīz neaizsargāts. Taču tieši tas bija laiks, kad Augusts, kura snaudošie medību instinkti nu bija pamodušies, vēlējās iet ārā, un viņš spēja būt tik uzstājīgs, ka reizēm, par spīti veterināra norādījumiem, mēs viņu izlaidām cerībā, ka viņa izmanība to pasargās. Bija šausmīgi pēc tam gaidīt Augustu pārrodamies un klausīties, vai nenograb kaķu durvis, – tad mēs zinātu, ka viņš ir mājās un drošībā. Man bija grūti gulēt, kamēr nedzirdēju kaķu durvis atveramies un aizveramies.

Kādā gaišā pilnmēness naktī mēs Augustu atkal izlaidām. Viņš tonakt nepārnāca. Viņš atgriezās tikai no rīta un, pirms paguvām viņu aizkavēt, atkal aizmuka. Šoreiz Augusts, izaicinot likteni, gāja par tālu. No garās nakts pastaigas viņš bija atgriezies neskarts – izmanība bija viņu pasargājusi. Bet tajā rīta gājienā Augustu smagi ievainoja, un no tā viņš vairs neatkopās.

Augustam bija tāds paradums: ja kādā klejojumā viņam gadījās tikt savainotam, viņš vispirms kaut kur atpūtās, atguva spēkus un tikai tad devās sāpīgajā atpakaļceļā uz mājām. Šoreiz pēc negadījuma bija pagājis kāds laiks, taču nevar teikt, ka viņš būtu atguvis spēkus. Pakaļkājas ļima, nenoturot viņa svaru; viņš nespēja paciest, ka tām kāds pieskaras, un māsiņas, kuras todien aizvietoja veterināru, nebija tik prasmīgas, lika viņam sāpēs kliegt. Augusts bija saņēmis spēcīgu spērienu no kāda cilvēka vai dzīvnieka; visbeidzot tika atzīts, ka vainīgais nav bijis cilvēks. Kaķis bija iemaldījies starp jaunlopiem, kas kaimiņos gaidīja uz nokaušanu, un izbiedējis tos.

Nākamajā dienā ieradās veterinārs, un Augusts saņēma divas injekcijas – vienu pret sāpēm, otru organisma spēcināšanai. Zāļu iedarbība bija brīnišķīga. Augusts uzjoza pa kāpnēm tik sparīgi, kā nebija darījis gadiem – it kā viņš būtu ticis vaļā no artrīta un atkal kļuvis par kaķēnu. Tas bija pārāk skaisti, lai tā paliktu, un nepalika jau arī. Injekcijas efekts izsīka vienas dienas laikā, un Augusts pa kāpnēm atkal kliboja pa vienam pakāpienam.

Veterinārs sacīja, ka atnāks atkal pēc četrām nedēļām. Taču viņš mums nepateica to, ko uzticēja mūsu kaimiņienei. Šī sieviete no kaķiem kaut ko saprata, un viņai likās, ka ar Augustu nebūs labi. Viņa veterināram pajautāja, cik, viņaprāt, mūsu kaķim vēl atlicis dzīvot. Viņš sprieda, ka sešus mēnešus. Es priecājos, ka viņš mums to nepateica. Tas būtu padarījis šīs pēdējās nedēļas kopā ar Augustu neciešamas, liekot apšaubīt visu, ko mēs darījām, lai Augusts atkal tiktu uz kājām.

Un tā veterinārs kādu laiku turpināja pie mums nākt reizi četrās nedēļās, kā jau bija solījis. Likās, ka Augusts atdzīvojas pēc katras vizītes, taču drīz pēc tam atkal iegrimst arvien dziļākā apstulbumā: viņa prāts un asās fiziskās reakcijas bija palikušas pagātnē. Likās aplami, ka Augusts ir tik ļoti atkarīgs no veterināra adatas, ko pirms tam bija no sirds ienīdis. Taču mēs jau bijām pieraduši pie Augusta savārguma, un tas mūs nešokēja tik ļoti, kā būtu vajadzējis: mēs ticējām veterināra medikamentu maģijai, un mums nebija grūti dzīvot cerībā, ka Augusta veselība atgriezīsies un viņš atkal būs tāds pats kā senāk.

Mūsu acu priekšā viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Augustam patika dzert ūdeni no vannas krāna, taču tagad gadījās tā, ka pēc lielās piepūles, kas pielikta, lai iekāptu vannā, viņš jau bija aizmirsis, kāpēc vispār tur gājis, un palika sakņupis guļam. Tad pienāca diena, kad mēs ievērojām, ka viņš vairs neēd. Neilgi pēc šī atklājuma pamanījām, ka viņš sācis ēst vai košļāt pakaišus savā kastītē. Tas bija tik nedabiski, ka mūs dziļi nomāca: likās, ka tā var izturēties tikai radība, kas jūtas mums sveša un šausmīgi vientuļa. Internetā kādā lapā izlasījām, ka šāda uzvedība raksturīga kaķiem, kuri cieš no slimības, ko mēs noturējām par kaķu AIDS, taču patiesībā tas ir mazasinības paveids. To mēs pa telefonu pastāstījām veterināram. Viņš izklausījās iedrošinošs, pat iepriecināts. Viņš sacīja, ka to atrisināšot viena injekcija reizi trīs mēnešos.

Veterināram mēs piezvanījām piektdien. Viņš apsolīja ierasties pirmdienas rītā deviņos. Man būtu gribējies, lai viņš atbrauc agrāk, taču brīvdienas paliek brīvdienas, un es neuzdrošinājos uzstāt. Augusts tagad tikai gulēja un izskatījās nelaimīgs; viņš vēl joprojām neko neēda, un es raizējos, kā viņš izturēs līdz pirmdienai. Vecais instinkts paslēpties un nomirt viņam lika patverties zem gultas, taču, ticis pagultē un sajuties tās pasargāts, Augusts vairs nezināja, ko iesākt tālāk, viņš vienkārši palika tur stāvam. Tas izskatījās savādi. Nadira palīda zem gultas ar viņu parunāt; mums nebija nekādas iespējas spriest par to, cik daudz tas viņam nozīmēja. No rīta Nadira atkal atgriezās pagultē ar viņu parunāt.

Es daudz domāju par šo patveršanos zem gultas. Tas bija Augusta pēdējais neatkarīgais solis. Tas prasīja spēku un aprēķinu, jo vajadzēja pārlēkt vai pārkāpt pāri gultas horizontālajam metāla stienim.

Visu šo laiku kopš telefona zvana veterināram es domās skaitīju stundas līdz viņa atbraukšanai. Veterināra ierašanās manā prātā bija dziedēšanas un maģijas mirklis – tieši tā bija noticis jau tik daudzas reizes. Man ne reizi neienāca prātā, ka patiesībā es skaitu Augusta pēdējās stundas.

Veterinārs un viņa māsiņa ieradās dažas minūtes pēc deviņiem. Parasti, kad atnāca veterinārs, Augustu vajadzēja noķert un iesprostot istabā, lai viņš neaizbēgtu. Tagad tas vairs nebija vajadzīgs; pasaukts viņš vienkārši nāca bez mazākās izteiksmes acīs. Parasti veterinārs izturējās mierinoši un pateica kādu vārdu par to, kā Augusts prot viņu pārsteigt; labā omā viņš Augustu mēdza dēvēt par “viņa augstību”. Šoreiz viņš bija daudz nopietnāks un ne reizi nepajokoja. Ar sev neraksturīgu tiešumu viņš mums pateica, ka Augustam kļuvis sliktāk. Viņš ielika kaķim mutē pirkstu (to mēs nebijām darījuši) un sacīja, ka Augustam ir čūla. Ar to vēl varētu tikt galā, taču Augusts savas vīrusa infekcijas dēļ jau bija tādā fiziska sabrukuma stadijā, ka vienas kaites vietā tūlīt nāktu kāda cita.

Mēs veterināram pastāstījām, ka Augusts jau divas dienas neko nav ēdis. Viņš to apsvēra un tad, kā mums likās, vēlreiz pārlaida skatienu nabaga izkāmējušajam Augustam. Viņš sacīja (un viņa vārdi skanēja brutāli): “Viņš tagad pārtiek no saviem audiem.” Bija šausmīgi domāt, ka kaut kas tāds ar viņu noticis, kamēr viņš bijis mūsu tuvumā un grauzis savus pakaišus.

Un tā, līdz galam skaļi neizsakot savas domas, mēs nonācām pie šausmīgās atziņas, ka Augusts jāiemidzina, turklāt jo ātrāk, jo labāk. Atlikt uz nākamo nedēļu nozīmētu vienīgi radīt vēl lielākas problēmas, teica veterinārs; tādā gadījumā Augustu, iespējams, nāktos turēt pie dzīvības, pieslēdzot pie sistēmas.

Laipnais veterinārs nebija ieradies sagatavots tik dramatiskai rīcībai. Tajā pirmdienas rītā viņš droši vien pie mums brauca, joprojām domājot par mazasinību, par kuru bijām lasījuši internetā un pieminējuši viņam. Viņam nebija ķimikāliju, kas nepieciešamas Augusta iemidzināšanai. Viņš ar māsiņu aizbrauca atpakaļ uz klīniku pēc visa, kas bija vajadzīgs. Tas neprasīja daudz laika. Augusts palika turpat, kur bijis, – skatoties, gaidot un neko nesaprotot. Man nevajadzēja ilgi domāt, lai nolemtu, ka Augusts savas dzīves pēdējā cēliena priekškaru sagaidīs man klēpī. Nadirai nebija nekādas vēlēšanās būt šajā brīdī klāt.

Es apsēdos uz augsta krēsla. Sieviete, kura pie manis strādāja, apguldīja Augustu man uz ceļiem. Pēc maza brītiņa viņa starp kaķi un maniem ceļiem noklāja sapluinītu dvieli, vienu no Augusta rotaļlietām. (Vai viņa to izdarīja, lai mierinātu Augustu vai lai pasaudzētu manas bikses, es nezinu.) Augustam, tāpat kā iepriekš, vajadzēja saņemt divas injekcijas: pirmā bija domāta, lai viņu iemidzinātu, otrā – lai izdzēstu viņa dzīvību.

Veterinārs izskuva nelielu laukumiņu vienā no viņa priekšķepām un iedūra adatu. Augusta reakcija uz to bija pavisam rāma – to pat nevarētu saukt par iebrēkšanos. Priekšķepa manāmi atslāba. Es glāstīju viņu starp acīm, no pieres uz leju. Tieši tā mēdzu Augustu glaudīt, kad viņš vēl bija mazs kaķēns, un es cerēju, ka tas viņam atgādinās mātes mēli. Taču man bija visai maz pārliecības par to, ko darīju šajos viņa dzīves beidzamajos brīžos. Pajautāju veterināram, vai sazāļotais Augusts vispār apzinās, ka es viņu glāstu. Viņš atbildēja, ka viņaprāt – jā, un tas mani mierināja.

Es turpināju viņu glāstīt starp acīm, līdz veterinārs pateica, ka Augusts ir aizmidzis.

Otrs šķidrums – tas, kuram vajadzēja pielikt punktu Augusta mūžam, – bija indīgi zilā krāsā, un likās, ka šļircē tā ir ļoti daudz. Veterinārs to iešļircināja un it kā atvainojās par to, ka tas prasījis daudz laika. Ar to viņš laikam gribēja teikt, ka humānāks preparāts iedarbotos ātrāk. Man nelikās, ka tas ir ilgi. Pavisam drīz veterinārs pateica, ka viss ir galā. Augusts uz manām kājām vēl joprojām bija silts un smags.

Labās manieres tagad ņēma virsroku pār mūsu tābrīža emocijām. Es sacīju veterināram: “Jūs esat rūpējies par viņu visu viņa mūžu.”

Veterinārs atbildēja (man šķiet): “Man bija prieks to darīt.”

Viņš pasniedza man roku, un es to paspiedu. Tikai vēlāk iedomājos, ka pieklājība lika mums abiem lietot tik dīvainu, svinīgu valodu šajā sāpīgajā mirklī, pāri Augusta vēl neatdzisušajam līķim.

Sieviete, kura pie manis strādāja, nocēla Augustu no maniem ceļiem un ievīstīja ciešāk saplucinātajā dvielī un vēl kādā citā auduma gabalā. “Kā zīdainītis,” viņa teica par pašas izveidoto vīstoklīti. Sieviete to domāja mierinoši, taču viņas vārdi aizvirzīja manas domas tieši pretējā virzienā. Tas nebija Augusta dzīves sākuma punkts; dzīvība viņam tikko bija atņemta.

Augustu aiznesa uz dārzu. Es nezināju, kas tur sagatavots, taču drīz es to ieraudzīju. Veterinārs jau iepriekš bija devis norādījumus vīrietim, kurš tur strādāja, un, kamēr mēs bijām aizņemti ar injekcijām, viņš bija izracis Augustam vajadzīgā izmēra bedri ar zāli apaugušā pakalniņā netālu no vārtiem. Pēdējā gada laikā Augusts pakalniņu bija izvēlējies par savu pēcpusdienas atpūtas vietu, un mēs jau sen bijām nolēmuši: ja ar viņu kas notiks, tieši tā būs viņa atdusas vieta.

Tas viss bija pareizi, un pareizi bija arī pārsegt Augusta kapu ar apgāztu ķerru, lai pasargātu viņu no savvaļas dzīvniekiem. Taču es labāk būtu vēlējies, kaut viņš būtu kremēts, pārvērsts par pelniem un tvaiku, paglābts no satrūdēšanas, nevis guldīts – vienalga, ar kādu cieņu, vienalga, cik labi ievīstīts – šajā mitrajā bedrē, kas saēdīs viņa skaisto kažoku un viņa skaistās acis. Es sev bieži solījos noskaidrot, cik ilgā laikā viņa ķermenis satrūd, kļūst neatpazīstams, taču tā arī neesmu to izdarījis; man būtu ļoti smagi dzīvot, ja es to zinātu.

Pirms gandrīz 60 gadiem nomira mans tēvs. Toreiz, tajā tumšajā laikā, manai jaunākajai māsai Sati ienāca prātā mierinoša doma. Mūsu tēvs, par spīti kašķīgajai dabai, mīlēja humoru, un Sati iedomājās, ka viņš šajā laikā no kaut kurienes vēro ģimenes sēras un no sirds par mums smejas. Kaut kas līdzīgs man iešāvās prātā pēc Augusta nāves. Mēs viņu redzējām visur – mājā, dārzā, dzīvžogā. Es iztēlojos, ka Augusts vēro visu, kas notiek šajā mājā, kurā viņa vairs nav, – viņš to visu vēro un savā gudrajā prātā mēģina izspriest, kā uz to vajadzētu atbildēt.

The New Yorker, 2020. gada 6. janvārī