Savējie

Saulainā 1999. gada augusta pēcpusdienā izkāpu no autobusa Varšavas Rietumu stacijā. Divstāvīgs autobuss 30 stundu laikā no Londonas Viktorijas bija atgādājis pilnu sastāvu migrantu, kas pavadījuši vasaru vai ilgāku laiku, bagātinot Apvienotās Karalistes ekonomiku un savas ģimenes budžetu. Lielākā daļa bija strādājuši lauksaimniecībā – “lasīt zemenes” un “strādāt Anglijā” tolaik bija gandrīz vai sinonīmi –, pārējie bija nogulsnējušies Londonas vai kādas citas pilsētas sabiedriskās ēdināšanas vai celtniecības sektorā. Pāris mēneši Rietumos bija būtiski pārvērtuši austrumeiropiešu izturēšanos un ārieni, bet atšķirt, kur kurš bijis, nebija grūti. Tie, kurus liktenis bija aiztrencis uz fermām, bija nosauļojušies un izskatījās fiziski atkopušies, taču viņu garderobe nebija mainījusies: mājās viņi atgriezās tajās pašās drēbēs, ar kurām bija devušies svešumā. Dominēja pasteļkrāsas, vārītie džinsi un turku džemperi. Savukārt tie, kuri bija vadījuši laiku pilsētā, bija saglabājuši padomju pilsonim tik raksturīgo bezasinīgo un bezkrāsaino sejas ādu, toties apģērbs gan neapšaubāmi bija sagādāts ne vairs tirgū pie Varšavas Austrumu stacijas, bet Oksfordstrīdas drēbju veikalos. Tēkrekli košākās krāsās, džinsiem lielāka fasonu dažādība, vecie džemperi droši paslēpti somās, to vietu ieņēmuši jauni no NEXT un GAP.
Jāatzīst, ka arī es pats biju aizvadījis vasaru, strādājot Londonā, Lesterskvēra kafejnīcā Rendezvous. Pretēji nosaukumā solītajam, tajā nebija itin nekā romantiska. Tā bija tipiski bezsejaina, no tūristiem pārtiekoša vieta, ar kādām pilni visi pasaules tūrisma punkti. Kamēr tur strādāju, randiņus pie mums mēdza sarunāt tikai viens cilvēks – viens no akcionāriem, kurš noskatītajai mīļākajai vēlējās parādīt, ka viņa saiesies nevis ar parastu niecību, bet gan ar cilvēku, kuram ir stāvoklis un īpašumi. Taču pat viņš Rendezvous ilgi nekavējās. Pacienājis laimīgo būtni ar tēju, steidzīgi veda viņu uz citu vietu, kas labvēlīgāka intīmai attiecību attīstīšanai.
Kafejnīcā saimniekoja no Tanzānijas ieradušies indieši, un man tā arī neizdevās tikt skaidrībā par viņu skaitu, radniecības un īpašuma saitēm un savstarpējo hierarhiju. Tomēr galvenais viņu pulkā neapšaubāmi bija padzīvojis indietis Batu, kurš lieliski saprata sava biznesa specifiku, kas izpaudās tā, ka klientu lojalitāte bija ne tikai nevēlama, bet pat principiāli neiespējama. Bija maz ticams, ka pēc nejaušas iegriešanās Rendezvous kāds tūrists vēl kādreiz sadomātu atgriezties Londonā un atkal ienākt šajā kafejnīcā. Savukārt mums tas nozīmēja, ka apmeklētājus redzējām pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Tādējādi šī bija arī pirmā un pēdējā iespēja izspiest no viņiem naudu. Tā nu Batu noteiktās cenas bija satriecošas pat Londonas centram, bet, lai tās neizbiedētu naivos tūristus pirms laika, cenrādi atrast nevarēja, nepieliekot īpašu piepūli. Tikai vispiesardzīgākie iedomājās personālam pajautāt laikus, cik maksās viņu kafija (nu, galu galā, cik tad te var maksāt tase kafijas?), tomēr pat tad vairākums cenu uzzināja, kad viņu priekšā garoja tikko pasniegtā latte un atkāpties jau bija par vēlu. Batu, kurš kafejnīcā apdomīgi rādījās tikai paretam, klientu pamatoto sašutumu nepiedzīvoja, tā tika mums, tirdzniecības kara ierindniekiem, turpretī Batu varēja mierīgi pievērsties šīs kārtības patīkamākajai daļai – puslīdz pilnai kasei darbadienas beigās.
Tā vasara Rendezvous man bija jau otrā, un tās laikā es pat uztaisīju šādu tādu karjeru: no trauku novācēja, tā saucamā busboy, mani paaugstināja par trauku mazgātāju, bet, kad menedžeris ievēroja, ka es viņa instrukcijas ne vien saprotu, bet reizēm pat reaģēju uz tām puslīdz artikulētā angļu valodā, man piešķīra iespēju apkalpot klientus. Lai arī šis karjeras lēciens nebija reibinošs, tas ļāva papraktizēties angļu valodā, īpaši pievēršoties visdažādākajiem akcentiem, kuri gluži kā izstādē tika eksponēti Rendezvous letes pretējā pusē, kā arī vingrināt antropoloģiskās iemaņas, cenšoties jau pie durvīm pēc ārienes uzminēt apmeklētāja tautību. Lai būtu kā būdams, mans galvenais mērķis bija nopelnīt, un to man puslīdz izdevās paveikt. Vasaras beigās es, tāpat kā citi mana likteņa biedri, iegādājos autobusa biļeti uz Varšavu.
Varšava tolaik, tāpat kā pēdējos pārsimt gadus – vai, labi padomājot, pat ilgāk –, bijušajai Lietuvas dižkunigaitijai kalpoja par tranzīta staciju, tādu kā sadales punktu. Te kopā ar poļiem sabrauca lietuvieši, baltkrievi un ukraiņi un no šī punkta izklīda pa visu bijušās Žečpospolitas ziemeļdaļu. Pati Varšava mani neinteresēja, turklāt manu tūristisko mobilitāti stipri ierobežoja neiedomājami masīva mugursoma, kuru pēc laba drauga lūguma biju apņēmies nogādāt Lietuvā. Tā nu es vienkārši nopirku biļeti uz Viļņu un apsēdos gaidīt pēdējo sava ceļojuma posmu.
Iekārtojos laukā uz soliņa pie platformas, no kuras pievakarē vajadzēja atiet manam autobusam. Man īsti nebija ko darīt, tāpēc rakstīju burtnīcā pusaudzīgus dzejoļus un prātuļojumus par dzīves trauslumu un neparedzamību. Jutos nobriedis daudz vairāk un krietni gudrāks nekā vasaras sākumā – tā tikai jauns cilvēks var ticēt, ka divi mēneši ir pilnībā pārvērtuši viņa dzīvi un tagad gan viņš saskata visa patieso jēgu un nozīmi. Kad saule sāka laisties uz apvāršņa pusi un līdz autobusa atiešanai bija atlicis mazāk par stundu, pie manis pienāca kāds garāmgājējs.
– Извините, не подскажете, когда автобус в Вильнюс? – viņš jautāja.
– В семь,¹ – pat ar zināmu pašapmierinātību atbildēju es, klusībā nopriecājies, ka protu ne vien angļu, bet arī krievu valodu, turklāt šeit, svešā zemē, varu izlīdzēt cilvēkam tik specifiskā jautājumā.
Izdzirdis manu atbildi, garāmgājējs negaidīti apsēdās man blakus. Šķita, mana atbilde likusi viņam mainīt plānus, un tagad viņš visu uzmanību veltīja man. Tas bija pusmūža vīrietis ar puspliku pauri, krieviski runāja bez akcenta, un viņa izturēšanās, varētu pat teikt – ķermeņa izliekums, pauda pilnīgu miermīlību un draudzīgumu. 

Maigā, pārliecinošā balsī viņš ņēmās man stāstīt, kā viņi te, Varšavā, sargājot savējos no visādām nelaimēm un uzmanot, lai tiem neatgadītos kas nelāgs. Sākumā nodomāju, ka viņš ir vienkārši uzmācīgs savādnieks, kurš varbūt Polijā sailgojies pēc krievvalodīgajiem. (Arī mani, patiesību sakot, visu ceļu no Londonas bija tracinājusi poļu, šķiet, uzsvērti arogantā izvēle runāt valodā, kas tik līdzīga krievu valodai un tomēr no tās tik atšķirīga. It kā viņiem būtu grūti runāt vienkārši krieviski.) Lai arī nejutu nekādu vēlēšanos biedroties, centos būt pieklājīgs un vismaz minimāli uzturēt sarunu.
– А что это за “вы”? – bez īpašas intereses pajautāju.
– Украинцы, свои,² – viņš paskaidroja.
Tas свои mani gan samulsināja, gan nomierināja. Kaut kādi ukraiņi sargā citus ukraiņus, es nodomāju. Varbūt interesanti, taču tās nav manas problēmas. Man ir autobuss uz Viļņu.
Tomēr vīrietis turpināja stāstīt. Viņš izskaidroja apsardzes shēmu: sargāšana maksā 10% no visas līdzi esošās summas.
– Мы спрашиваем, сколько у тебя денег. Если не соврал, все нормально – берем десять процен-тов, а остальные отдаем. Конечно, если соврал, это уже нехорошо. Тогда, конечно, забираем все. За вранье. Все-таки – мы же свои.³
Lai gan vīrietis to visu stāstīja labsirdīgi, man pirmo reizi prātā pazibēja doma, ka varbūt tā apsardze nav nemaz tik nevainīga, kā licies pirmajā acu uzmetienā.
– А что это за “свои”? – pajautāju jau ar mazliet lielāku interesi.
– Так мы же, советские!⁴
Nu vairs nebija nekādu šaubu, ka tas мы nav nekādi man nepazīstami ukraiņi vai pat kaut kādi abstrakti homo sovieticus. Nē, мы – tie esam viņš un es, divi ļoti konkrēti vairs neeksistējošas valsts pilsoņi uz soliņa Varšavas autoostā.
Apjēga, ka šis ukrainis taisās sargāt mani, nevis kaut kādus savus tautiešus un par to gribēs naudu, vēl brīdi kavējās. Vispirms mani aizvainoja tas, ka esmu noturēts par sovjetu. Tikko biju pavadījis vasaru Londonā, lieliski spēju sarunāties angliski, pat biju iebāzis degunu Teita galerijā, bet kabatu svilināja grūti nopelnītā ārzemju valūta. Krievijā biju pabijis tikai vienreiz – un arī tikai bērnībā Sanktpēterburgā. Krieviski runāju ar akcentu, un Hruščova atkusnis man bija tikai tāls vēsturisks apstāklis, nevis epohāls notikums, kas mainījis visu dzīvi. Tāpēc varbūt arī taisnība, ka šis no nekurienes izlīdušais ukrainis ir padomju cilvēks, bet, nākdams pie manis, viņš ir sajaucis adresi.
Taču dusmoties par šo kultūras apropriāciju vairs nebija laika, jo pēkšņi, pats sev par izbrīnu, sapratu, ka viss ir daudz nopietnāk: nebija šaubu, ka šis šķietami pieklājīgais vīrs kāroja no manis izspiest samaksu par sargāšanu no man pagaidām pilnīgi nezināmām briesmām. Nejutu nekādu vēlēšanos iedziļināties, vai man ir darīšana ar viltvārdi vai ko ļaunāku, taču izvēles nebija: drīz bija jāparādās manam autobusam, bet manu mobilitāti stipri ierobežoja tā nolāpītā mugursoma.
Brīvprātīgais apsargs turpināja runāt. Viņš joprojām bija ārkārtīgi laipns, taču pamazām sāka atklāt piedāvātā darījuma detaļas. Izrādījās, ka viņš taisās sargāt mani no sevis paša, bet man draudošā nelaime, pēc viņa vārdiem, bija iespēja, ka mani aizvedīs uz mežu un tur noraus ekstremitātes. Te viņš izvilka kaut kādu žurnālu un gluži kā tāds nekustamā īpašuma aģents, kas izrāda katalogu, ņēmās šķirstīt fotogrāfijas ar sakropļotiem un visādi sagraizītiem ķermeņiem.
Lai gan situācija jau labu brīdi vairs nebija diez ko patīkama, man joprojām šķita, ka es to kontrolēju. Saule vēl spīdēja, šur tur bija redzami cilvēki, un drīz jau bija jāparādās manam busam. Ieraudzīju kādu nācēju uz mūsu pusi un nodomāju, ka vismaz tagad, kamēr apkārt ir cilvēki, man nekas nedraud. Pēkšņi, iedams mums cieši garām, šis garāmgājējs apstājās un iesaucās:
– Быстрей, сколько можно ждать! Ебем егo!⁵
Pirmo brīvprātīgo apsargu es būtu varējis nodēvēt par beta tēviņu, taču atnācējā no betas nebija nekā. Šis bija alfa tēviņš kvadrātā, un testosterons burtiski šļācās no visiem viņa dziedzeriem. Sākās īsa mizanscēna, kurā pirmais centās pārliecināt otro, ka es esot prātīgs cilvēks un pats tūlīt samaksāšot, bet otrais tikmēr, šķiet, tikai gaidīja iespēju izgriezt man kādu orgānu. Lai arī mani neatstāja sajūta, ka redzu neparasti izspēlētu izrādi, omulīgāk no tā nekļuva. Sevišķi tad, kad pēc mirkļa nez no kurienes uzradās vēl trīs tipi un nu jau ap soliņu, kur sēdējām mēs ar plikpauri, stāvēja vēl četri ukraiņi, kuri cits caur citu ar visām savām miesas sulām demonstrēja vēlēšanos pārgriezt man rīkli un pat aizvainojumu, ka es nesaprotu, cik grūts ir viņu pienākums pasargāt mani no šāda gala. Pirmais aizvien vēl turpināja pildīt moderatora lomu un pat apelēja pie mana veselā saprāta, likdams noprast, ka viņa biedri gan ar to neizceļas un nekāda kaulēšanās nesanāks.
– Скажи, сколько у тебя. Мы проверяем, если не соврал, берем десять процентов, остальные возвращаем и расходимся,⁶ – viņš atkārtoja atkal un atkal.
Jutu, ka spriedze pieaug, tomēr apzinājos, ka gaidīt vairs nevajadzēs ilgi: autobusam kuru katru brīdi bija jāparādās, turklāt jau bija atnākuši arī pirmie braucēji – divi, kā padomju laikos mēdza teikt, inteliģenti vīrieši un dāma. Lai arī redzēju viņus ar acs kaktiņu, nebiju pārliecināts, cik daudz viņi dzird no tā, kas notiek pie mana soliņa. Piepeši viens no tiem vīriešiem dramatiski iesaucās:
– Nespēju noskatīties, kā aplaupa bērnu!
Un pagriezās uz mūsu pusi. Taču ukraiņi nepavisam neapjuka. Viens no viņiem, it kā šo horeogrāfisko manevru būtu izmēģinājis jau tūkstošiem reižu, ne vārda neteikdams, atstāja mūsu bariņu, pagājās pretī manam romantiski noskaņotajam glābējam un ar labi ievingrinātu kustību ietrieca ceļgalu viņam starp kājām. Mans glābējs iekaucās: bija skaidrs, ka manis glābšanas operācijā viņa iespēju limits ir beidzies. Bet beidzies bija arī manējais. Redzēdams, kā mans varonīgais tautietis vārtās pa zemi, es neizturēju. Izrāvis no kabatas aploksni ar visu nopelnīto naudu, pasi un biļeti uz Viļņu, ar varonīgu žestu nosviedu to zemē gluži kā Dimā romāna varonis cimdu, izaicinot pretinieku uz divkauju.
– Берите, сволочи!⁷ – es iesaucos.
Mans draugs moderators uz manu saucienu nekā nereaģēja, pat aci nepamirkšķināja, varbūt vienīgi mazliet apvainojās.
– А ты деньгами не бросайся,⁸ – viņš mani pamācīja tonī, kas atgādināja to, kādā vectēvs mēdza pārmest, ka esmu nepareizi ielicis maizes kastē maizi.
Ukrainis pacēla aploksni un, izņēmis ārā pasi un biļeti, atdeva tās man.
– Это мы не берем.⁹
Apsargu brigāde tūlīt pat nozuda Rietumu stacijas pazemes labirintos, tā arī nepārbaudījusi, vai neesmu paslēpis daļu naudas kur citur, un neatdevusi apsolītos 90%.
Tikko ukraiņi bija prom, uz platformas, kā par spīti, ieradās divi apsargi formastērpos, kuri, kā man paskaidroja, vienmēr pirms Viļņas reisa atiešanas nākot paskatīties, lai nenotiekot kādi ekscesi. Drīz piebrauca arī pats autobuss. Šoferis, izdzirdis manu stāstu, teica:
– Protams, noteikti griezies policijā. Tikai es tevi negaidīšu.
Taisnības vietā izvēlējos mājas, tādēļ naktī jau biju Viļņā.