Savādas ziņas no citas zvaigznes

Žurnāliste Šarlote Berāta 1933. gadā sāka publicēt reportāžas no citas pasaules.

Pirms tam Berāta nepilnus desmit gadus bija rakstījusi nedēļrakstam Weltbühne, kura redakcija atradās Potsdamā. Weltbühne sāka iznākt 1905. gadā un sākumā drukāja galvenokārt recenzijas par teātra izrādēm un tenkas, taču laika gaitā aizvien vairāk pievērsās politiskām tēmām. Pirmā pasaules kara laikā izdevuma līdzstrādniekiem, kas lielākoties bija pacifisti, bija problēmas ar valsts cenzūru; pēc kara žurnāls sāka publicēt proletariāta manifestus. Divdesmito gadu nogalē Weltbühne atmaskoja slepeno Reihsvēra bruņošanās programmu. Par to izdevuma žurnālistus tiesāja un viņiem piesprieda pusotru gadu ilgu cietumsodu; redaktors Karls fon Oseckis vēlāk saņēma Nobela miera prēmiju. Pēc Reihstāga dedzināšanas žurnālu aizliedza. Tā pēdējais numurs jau bija nodrukāts; visus eksemplārus sadedzināja, bet iespiedformas izkausēja. Fon Osecki arestēja, arī Berātu. Pēdējo pēc dažām dienām atbrīvoja, bet fon Oseckis pēc piecus gadus ilgām mocībām koncentrācijas nometnē 1938. gadā nomira no tuberkulozes.

Pēc iznākšanas no cietuma Berātu sagaidīja ļoti naidīga pasaule. Viņa bija sieviete, sociāliste un ebrejiete. Vācijā vairs nebija palicis neviens kreisā spārna izdevums, kurā viņa varētu atrast darbu, taču emigrācijā viņa nedevās. Par politisko situāciju viņa vairs nevarēja rakstīt, taču žurnālistiku nepameta. Berāta sāka pierakstīt cilvēku sapņus.

Pēc kara šie pieraksti tika publicēti grāmatā ar nosaukumu Das Dritte Reich des Traums (“Sapņa Trešais reihs”). Lielākā daļa sapņu, kurus viņa apraksta, ir trauksmes pilni. Kāds ārsts neilgi pēc nacistu nākšanas pie varas bija sapņojis, ka viņa dzīvoklim pēkšņi pazudušas visas sienas un skaļrunis izziņo “šā mēneša 17. datuma dekrētu par sienu atcelšanu”. Līdzīgi birokrātiski motīvi sapnī bija rādījušies diezgan daudziem: vienam tie bija “Noteikumi, ar kuriem komunāldienestu darbiniekiem tiek aizliegtas vēl neiznīdētās buržuāziskās noslieces”, citam – “Mācību centrs noklausīšanās ierīču ierīkošanai sienās”. Kāds vīrietis bija sapņojis, ka viņa dīvāna spilveni nosūdzējuši viņu varas iestādēm: tie bija dzirdējuši viņa piezīmi, ka Gērings ar katru dienu kļūstot arvien resnāks. Citus bija nosūdzējuši “spogulis, rakstāmgalds, galda pulkstenis, Lieldienu ola”.

Kāda sieviete bija nosapņojusi, ka visas ceļazīmes un ceļa rādītāji viņas pilsētiņā aizstāti ar vārdiem, kurus tagad aizliegts skaļi izrunāt. Pirmais šo vārdu sarakstā bija Lord, angliski, un pēdējais – Ich. Gados veca matemātikas skolotāja bija sapņojusi, ka valdība soda ar nāvi ikvienu, kas pierakstījis jebkādu matemātikas formulu, tāpēc viņa bija paslēpusies trokšņainā naktsklubā starp bļaurīgiem dzērājiem un puskailām dāmām un kā spiedze drudžaini rakstījusi vienādojumus ar neredzamo tinti uz salvetēm, ar šausmām gaidīdama, ka kuru katru brīdi tiks pieķerta.

Kāda cita Berātas sarunu biedre bija sapņojusi, ka kopā ar māti devusies mierīgā ģimenes piknikā un Hāfeles krastā ēd torti. Mātei līdzi bijusi mape ar abu ģenealoģiskajiem dokumentiem – pierādījumu, ka viņas ir viscaur ārietes un nekādām bažām nav pamata.

Pēkšņi atskan sauciens: “Viņi nāk!” Mēs zinām, kas ir šie “viņi” un ko tieši mēs esam noziegušās. Bēgt, bēgt, bēgt! Es meklēju kādu paslēptuvi kaut kur augstāk virs zemes. Varbūt kokos? Restorānā uz bufetes? Pēkšņi izrādījās, ka es guļu zem līķu kaudzes un man nav ne jausmas, kā esmu tur nokļuvusi, – toties man vismaz ir laba paslēptuve. Jūtos pilnīgi svētlaimīga zem savas līķu kaudzes, rokā sažņaugusi mapi ar dokumentiem.

Daudzus gadus pirms nāves nometnēm, pirms līķu kaudzēm, zem kurām dzīvi palikušie patiešām mēģināja slēpties, šī nākotne jau veidojās Vācijas sapņos. Un viņas sapnī bija ne tikai līķi un asinis, bet arī apzināta novēršanās: “Jutos pilnīgi svētlaimīga zem savas līķu kaudzes.”

Taču visinteresantākie sapņi šajā krājumā varētu būt tie, kuri stāsta nevis par pakļaušanos, bet gan par līdzskriešanu. Daudzām sievietēm bija rādījušies erotiski sapņi par Hitleru: fīrers glāstīja viņām muguru, dejoja ar viņām, knieba dibenā – izrādījās, viņš bija daudz simpātiskāks vīrietis, nekā viņām bija licies. Lielākā daļa sieviešu, kas bija redzējušas šādus sapņus, neatbalstīja nacistus; ne vienai vien kāds no vecākiem vai vecvecākiem bija ebrejs. Taču Hitlers čukstēja viņām ausī, ka tas nekas, nav jau obligāti jābūt partijā un ka viņam netraucē ne tava vecāmāte Reha, ne tavs lielais deguns. Tu man patīc; mēs tevi pasargāsim.

Kāda sieviete, kas bija piedzimusi ebreju ģimenē, taču bērnībā nokristīta, sapnī bija pastaigājusies kopā ar diviem glītiem, blondiem kara flotes virsniekiem. Pēkšņi viņiem priekšā uz ielas izplestām rokām un kājām gulējis resns, riebīgs ebrejs. “Es domāju gluži tāpat kā jūs, ka viņi ir pilnīgi drausmīgi,” sievietei bija pasprucis. “Es vienkārši nevaru izturēt, kā viņi skatās. Bet jūs mani esat piespieduši, burtiski ar sišanu piespieduši būt vienai no viņiem. Taču es tik un tā neesmu viņējā.” Tad viņa pagriezusies pret jūrniekiem. “Bet ziniet, es labprāt pārgulētu ar vienu no jums,” viņa teikusi.

Viszīmīgākie sapņi, iespējams, ir tie, kas iegūst nelielas fabulas aprises. Kāds vīrietis nosapņoja, ka viņam pavēlēts stāvēt pie Berlīnes zoodārza un vākt ziedojumus nacistiem. Viņš nolēmis, ka viņam slinkums, tādēļ ziedojumu kastīti atstājis mājās un ieradies ar segu un spilvenu. Kamēr viņš tā gulšņājis pie zoodārza ieejas, pēkšņi parādījies Hitlers, ģērbies “saņurcītās, taču ļoti uzkrītošās sarkanās atlasa biksēs kā cirka klauns”. Viņš sācis uzstāties ziņkārīgo bariņa priekšā – šķobīt ģīmi maziem bērniem, bargi pamācīt pusaudžus, flirtēt ar vecām sievietēm.

Man zem segas sāka kļūt neomulīgi un uzmācās bailes, ka viņš pienāks pie manis kā viena no tiem, kuri izliekas aizmiguši, un tad pamanīs, ka man nav ziedojumu kastītes. Vienlaikus centos izdomāt, ko tādu varonīgu varētu viņam atbildēt, kaut ko šādā garā: “Nujā, varbūt man arī jābūt šeit, bet es labi zinu par koncentrācijas nometnēm un esmu pret tām!”

Taču Hitlers pie viņa nepienāk. Tikai nodzied dažus motīvus no izdomātas operas – tās nosaukums ir “Magika” –, un skatītāji aplaudē.

Man ienāca prātā, ka varbūt viņš nemaz nav tik ļauns... Varbūt man nemaz nevajag pret viņu cīnīties. Pēkšņi atskārtu, ka man līdzi ir nevis sega un spilvens, bet ziedojumu kastīte.

“Sapņa Trešais reihs”, iespējams, ir pilnīgākais mums zināmais vēstījums par to, kāda bija sajūta, dzīvojot nacistu Vācijā. Var, protams, lasīt vēsturnieku aprakstus, var klausīties, ko stāsta cilvēki, kuri tolaik dzīvojuši, var pat pārlapot viņu dienasgrāmatas, tomēr to, kas notika reālajā pasaulē, sajūtu, kāda ir, dzīvojot diktatūrā, nekas nespēs izteikt tik tieši kā šie sapņi. Lai uzzinātu patiesību par šo pasauli, nākas šķērsot robežu un ieiet viņā pusē.

Kā cilvēks jūtas, dzīvojot tagad?

Pēdējā laikā es sapņos redzu Lizu Trasu. Drīz pēc tam, kad mūsu jaunā premjerministre tīšuprāt izspridzināja caurumu Lielbritānijas ekonomikā, es nosapņoju, ka atrodos orģijās, kas notiek kādā augstā klintī izcirstā itāļu villā. Tur nebija istabu vārda tiešā nozīmē, tikai savstarpēji saistīti pagalmi, kolonādes, strūklakas, efejām apvīts marmors, kāpnes uz mazām grotām, kurās varēja dzirdēt viļņu dārdoņu. Visur gulšņāja atšķirīgā pakāpē izģērbušies jaunieši, kas smēķēja cigaretes, miedza cits citam ar aci, gaidīja, kad beidzot sāksies ballīte, – taču tur bija arī nepatīkami kaila Liza Trasa filmēšanas komandas pavadībā. (Atceros, ka filmētāji bija divi; abi stiepa uz pleca smagas TV kameras un bija ģērbušies melnos lateksa kostīmos.) Viņa bezmērķīgi staigāja pa pagalmiem, ar mikrofonu un šķobīgu smaidiņu līda iekšā citu cilvēku sarunās un pieprasīja, lai viņi kameru priekšā izsakās, cik brīnišķīgi viņa dara savu premjerministres darbu. Viņas acīs zaigoja izmisums. Gandrīz visi raustīja plecus vai teica, ka ir jau labi, taču, kad viņa vienā grotā iedzina stūrī mani un lūdzās, lai pasaku, ka viņa man patīk, es paziņoju, ka vispār man viņa galīgi nepatīk, viņa šeit visiem bojā pasākumu, tāpēc lai ir tik laipna un vācas prom. Premjerministre briesmīgi sabēdājās. Asarām līstot, viņa aizskrēja prom, es dzinos pakaļ. Vēl nebiju pateicis visu: man katrā ziņā bija vēl jāpaņirgājas, jāpasaka, cik ļoti viņa man riebjas. Katrā ziņā šādi es sev to attaisnoju. Taču kaut kur aukstajās, tumšajās kāpnēs viņa nozuda skatienam, es turpināju skriet augšup un beigās nevarēju vairs atrast atpakaļceļu uz villu. Beigās izskrēju klintsaugšā. Tur bija tāds kā plato un pilsētiņa: pasts, baznīciņa, bērnu laukums. Viss pussabrucis. Tur bija ieviesušies paviāni; to bija simtiem – spiedzoši mērkaķi ar atieztiem zobiem un pietūkušiem, sarkaniem ānusiem. Tikt lejā nebija iespējams. Es izmisīgi skatījos apkārt, meklēdams kailu, baltu, čokurā sarāvušos Lizas Trasas stāvu. Viņas nebija.

Viens mans draugs arī bija sapnī redzējis Lizu Trasu. Viņam bija iedota kārba ar lielu, sarkanu pogu un pateikts, ka vajagot tikai nospiest šo pogu, un Konservatīvās partijas uzvarošie vēlēšanu rezultāti vienā acumirklī būs atcelti: viņas vietā par mūsu premjerministru kļūs Riši Sunaks. Ne mirkli nedomādams, viņš nospieda pogu. Diemžēl viņš nebija sapratis, ka tā rezultātā Liza Trasa turpmāk dzīvos pie viņa mājās. Viņa guļammaisā nakšņoja virtuvē uz grīdas un izēda manam draugam visu džemu. Vannasistabu viņa piekrāmēja pilnu ar saviem neskaitāmajiem matu kopšanas līdzekļiem. Viņa vazājās pa dzīvokli, ietinusies dvielī, un piepēdoja grīdu. Viņa bija pārāk draudzīga un pārāk mundra – nemitīgi pasūtīja lielas picas, kas manam draugam nebija vajadzīgas, un aicināja kopā paskatīties kādu filmu. Beigās viņš kāpa uz velosipēda – Lizu Trasu viņš bija pārlocījis uz pusēm un ietūcījis velosomā, taču kājas tik un tā rēgojās laukā – un, mādams ar roku un idiotiski uzsmaidīdams visiem uz ielas sastaptajiem, brauca uz Dauningstrītu. Viņš uzstāja, ka viņam noteikti jārunā ar Riši Sunaku, taču būdīgie, bārdainie policisti pie desmitā numura durvīm nelaida viņu iekšā. Ko gribēji, to dabūji, šie teica. Tu taču viņu mīli.

Visi pārējie man pazīstamie cilvēki pēdējā laikā sapņos redz katastrofas. Viena draudzene sapņoja, ka vienā mierā ēd spraudītes un tīksminās par viegli skrāpīgo sajūtu, kāda rodas, rijot tās nost, – bet tad pa durvīm ieskrien ziņnesis, tērpies frakā kā no Viktorijas laikmeta, kurš aizelsies brīdina, ka patiesībā tās esot “spraudīšu kodolraķetes”, jauns, šaušalīgs ierocis, ko Kremlis izgudrojis karošanai Ukrainā. Lai kur viņa gāja, visur pakaļ vazājās bars oficiāli ģērbušos apkalpotāju, kuri dzina no ielām prom ļaudis, klaigādami: “Staigājoša atombumba! Staigājoša atombumba!” Cits draugs drīz pēc Nord Stream cauruļvada uzspridzināšanas sapņoja, ka ar katamarānu burā pa rāmo Baltijas jūru, bet tad saņem īsziņu, ka eksperimentālā kārtā visa jūra tiekot aizvietota ar jaunu vielu, kuras nosaukums ir “ūdens 2”. Ūdenim 2 bija bieza, želejai līdzīga konsistence; jahta tajā nespēja pārvietoties, taču draugs atklāja, ka tas viņu daudzmaz notur un tātad viņš var kājām aiziet līdz krastam. Tur nonācis, viņš uzzināja, ka ir izdarījis drausmīgu kļūdu: saskarē ar zemi ūdens 2 ārkārtīgi viegli uzliesmo. Visu Eiropu plosīja uguns; biezās, želejai līdzīgās liesmas rūkdamas cēlās augstu debesīs. Viņš klīda pa izdegušajām pilsētām, kuru ielās ik uz soļa mētājās kauli, kas sabirza pelnos; viņš vienīgais bija palicis dzīvs.

Mana draudzene nosapņoja, ka visu valsti izpostījusi šausmīga zemestrīce, kuras pirmsākums, kā tika noskaidrots, bija parasta dvīņu māja kaut kur Londonas piepilsētā. Viņa pa galvu pa kaklu traucās turp, lai mēģinātu katastrofu novērst. Māja vēl aizvien bija neskarta; visas ielas izskatījās tieši tā, kā jābūt, it kā nekādas zemestrīces nebūtu bijis. Dabas katastrofas rezultāts nebija atšķirams no normālās dzīves. Mājā ap zemestrīces aparātu sēdēja bariņš sazvērnieku, kuri gatavojās nospiest pogu, un viņa pēkšņi saprata, ka nespēs viņus apturēt. Viņi iedarbināja ierīci. Pasaule sabruka.

Kāds draugs, kurš nesen bija šķīries, nosapņoja, ka iedevis savu telefona numuru meitenei bārā, kur viņš strādā, un šī meitene piezvanījusi, kad viņš gājis mājup. Viņa uzreiz sākusi runāt tā, it kā abi jau miljons gadus būtu kopā: visos sīkumos stāstījusi par to, kā pagāja diena, par strīdiem ar draudzenēm, par kaut kādām stulbībām, ar kurām vajadzējis tikt galā darbā... Mans draugs gribējis pajautāt, kāpēc viņa to visu klāsta, taču nespējis iesprausties ne ar vārdu. Viņš pacēlis galvu un ieraudzījis debesīs neparasti spožu, milzīgu mēnesi. Mēģinājis teikt meitenei par šo mēnesi, taču viņa neklausījusies. Viņš vēlreiz pacēlis galvu un atskārtis, ka tas nemaz nav mēness: mēness bijis pretējā pamalē, tikpat liels kā vienmēr. Tā spožā bijusi pilnīgi nezināma planēta, un tā kļuvusi arvien lielāka. Tūlīt šī planēta sadursies ar Zemi. Viņš atkal un atkal teicis meitenei, ka tūlīt visi aizies bojā, bet viņa tikai turpinājusi stāstīt, kā darbā visi viņu slepeni apskaužot. Tad viņš padevies. Šie ir manas dzīves pēdējie mirkļi, viņš nodomājis, un šīs pēdējās dārgās savas dzīves sekundes būšu pavadījis, klausoties viņas bezjēdzīgajā gvelšanā. Tad planēta ietriekusies Zemē, un viņš aizgājis bojā.

Mani un Šarlotes Berātas “sapņu teicēji” nāk no tā paša sabiedrības slāņa, proti, no liberāli domājošās lielpilsētas vidusšķiras, tomēr mūsu sapņi nav līdzīgi. Mēs nedzīvojam nacistiskā valstī. Pie mums nav nevienas Hitleram līdzīgas figūras, kas iedvestu bailes un naidu, kurš sapņos var pārvērsties bezcerīgā mīlestībā. Mūsu valdības vadītāja sapņos izskatās nedaudz nožēlojama; Liza Trasa šobrīd atspērusies ņemas ar taupības režīma ieviešanu, kas, ļoti iespējams, bez lieka trokšņa nobendēs tūkstošiem cilvēku, taču sapņu pasaulē viņa tikai krīt uz nerviem. Mēs gribam, lai viņa nerēgojas mūsu orģijās. Mēs gribam, lai viņa nevazājas pa mūsu māju.

Joprojām ir kāds, kurš komandē, taču nav Partijas, kas publicētu dekrētus vai būvētu fantasmagoriskus birokrātiskos aparātus. Tajā manas draudzenes sapnī saspraudīšu kodolbumbas būvēja krievi – bet kurš nodrošināja livrejoto kalpu baru, kas viņu visur pavadīja? Kurš nolēma Baltijas jūru aizvietot ar ūdeni 2, un kurš atsūtīja to īsziņu? Kurš uzkonstruēja pogu valdības nomainīšanai? Mēs joprojām neesam brīvi, taču vara, kas vada mūsu dzīvi, tagad ir izkliedēta un neredzama. Šie sapņi dzimst no iekārtas, kas nav demokrātija, bet nav arī kaut kas cits. Ir tikai nenoteikta, tāla, anonīma migla, kas vada un sagrauj pasauli.

Arī man bija savs “katastrofas sapnis”: nosapņoju, ka esmu uztaisījis jaunu tetovējumu. Šķērsām pāri visai pierei Times New Roman burtiem ar akurātām atstarpēm biju uz visu mūžu sevi iezīmējis ar frāzi PAŅEM LIELU TRAUKU AR OLĪVĀM. Smaidīdams nostājos pie spoguļa apbrīnot rezultātu – un pēkšņi nodomāju: ārprāts, kāda suņa pēc es to izdarīju?

Pirms nedēļas bija Jomkipurs, un es biju aizgājis uz sinagogu. Maniem radiem tas šķita ļoti smieklīgi; viņi domā, ka sāku kļūt par svētuli. Man gan gluži tā nešķiet: netaisos izbeigt ēst nekošeru un sestdienās turpināšu ieslēgt un izslēgt gaismu, tomēr kaut kas ir mainījies. 2014. gadā es nevis gāju uz Kol nidre, bet kārtīgi sašņaucos koksi, nodrāzos kādā Dienvidlondonas parkā uz soliņa un ietvītoju, ka Jomkipurā atgavēties ir ieņukāt pežiņu. (Ir jau arī.) Šoreiz es gavēju visas 24 stundas, kā pienākas, ģērbos baltās drēbēs un nožēloju grēkus Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dieva priekšā.

Kol nidre ir dīvains rituāls. Jomkipura dievkalpojumu mēs iesākam ar atsacīšanos no visiem zvērestiem un solījumiem, kurus devām pagājušajā gadā un kurus varam dot nākamajā. “Mūsu zvēresti vairs nav zvēresti, un mūsu aizliegumi vairs nav aizliegumi, un mūsu solījumi vairs nav solījumi.” (Manā sinagogā pirms tam bija vēl viena lūgšana, angliski: “Visi solījumi, aizliegumi un zvēresti, kurus esam izteikuši no pērnā Jomkipura līdz šim Jomkipuram, – lai mums pietiek drosmes tos turēt.”) Neviens īsti nezina, kāpēc mēs to darām; iespējams, kādreiz šādi varēja atsacīties no spaidu kārtā pieņemtās kristietības vai islāma. Toties kristiešu sabiedrībai Kol nidre pastāvēšana droši vien lika domāt, ka uz ebrejiem nevar paļauties: mēs neturēsim solījumus. Bija laiks, kad ebrejiem, tiesā liecinot pret kristieti, bija jāzvēr ar īpašu zvērestu – tas bija domāts kā drošības līdzeklis pret mūsu iedzimto melīgumu. Dažkārt tā bija vienkārši kārtējā pazemošana: viduslaiku Vācijā ebrejam bija jānostājas uz cūkādas un jāsaka: ja viņš melos, “lai pār manu skaustu līst tas pats sērs un piķis, kas lija pār Sodomu un Gomoru”. Citkārt tā bija vistīrākā spīdzināšana. Francijā ebrejam, kurš cēla tiesā apsūdzību, runas laikā caur kājstarpi vilka dzelkšņainu zaru.

Kad biju jaunāks, neparko nespēju saprast, kāpēc mani priekšteči to visu pacieta. Tak pārejiet kristietībā! Kāpēc jāmirst? Kāpēc jāļauj sevi spīdzināt? Kāpēc nevar vienkārši atmest to dīvaino pedantisko reliģiju un dzīvot tāpat kā visi? Un tieši to es arī darīju, Jomkipura vakarā laizīdams pežiņu. Negribēju būt ebrejs, iesprostots kaut kādā savā “īpatnējā perversitātē, privātajā dīvainībā un patvaļībā”. Gribēju būt pasaul’s daļa – pisties brīvā dabā, ar nagiem iecirsties zemē.

Talmūda traktātā Berachot 57b pa vidu nodaļai par pravietiskiem sapņiem ir sacīts: “Trīs lietas ir olam haba¹ mikrokosmi, un tās ir šabats, dzimumakts un Saule.”

Uz Kol nidre Finčlijā es pirms nedēļas biju aizbraucis ar metro. Atpakaļ man vajadzēja iet kājām. Es dzīvoju Londonas centrālajā daļā, tā nu gājiens sanāca ilgs. Kad beidzot biju ticis līdz mājām, miru nost no slāpēm; mute bija kā noķīlējusies, skāņa un lipīga. Bauslībā sacīts, ka ūdeni Jomkipurā dzert drīkst, taču tik, cik saiet aiz vaiga. Es iedzēru no krāna lielu malku, pusi izspļāvu un mēģināju atlikušo skalināt pa muti, šļurkstināt caur zobiem, lai izberztu to sastāvējušos sajūtu. Diez kā neizdevās. Viena no atļautajām nodarbēm Jomkipura dienā ir lasīšana sava prieka pēc, un to es arī darīju. Biju ticis līdz vidum Olgas Tokarčukas romānam “Jēkaba grāmatas”, kurā stāstīts par ķecerīgu jūdaisma sektu, kas 18. gadsimtā bija uzradusies Polijā. Tokarčukas ķeceri man patika. Standarta jūdi šajā romānā ir aprobežoti, garām, nopietnām bārdām, iestrēguši savā štetlā un savās būdās ar kleķa grīdām. Turpretī ķeceri ir gudrinieki, daudz lielāki gudrinieki nekā citi: viņi joko, viņi ceļo pa pasauli, viņi iekuļas aizraujošās dēkās. Par vispārpieņemtajām paražām viņi daudz neliekas zinis – gavēņos ēd gardu muti un tumsas aizsegā samainās ar sievām. Viņi ir intelektuāļi, viņiem patīk strīdēties un apstrīdēt: tā ir spēle, tas ir interesanti. Viņiem nav nekas pret kristietības elementu iekļaušanu savā doktrīnā. Viņi man atgādina mani pašu – krietni sekulāri perveļi. Pārējie jūdi viņus nevar ciest, un arī tas šķiet kaut kas pazīstams: man neviļus jādomā par visiem, kuri mani apsaukājuši par ebreju, kas nīst sevi un savējos, tādēļ vien, ka iebilstu pret Izraēlas īstenoto aparteīdu vai leiboristu histērisko bļaušanu: “Antisemītisms!” Viņu vadonis viņiem saka: lai nokļūtu līdz patiesībai, vispirms jāiziet cauri viltus reliģijām. Viņi nokristīsies, viņi nodzīs bārdas un pieņems poļu vārdus. Un tad, kad ebreju kopiena sāk viņus zākāt ar aizvien lielāku niknumu, viņi paziņo, ka pārējie ebreji ir slepkavojuši kristiešu bērnus un dzēruši viņu asinis.

Tai naktī es sapņoju, ka esmu uzaicināts uzstāties ar Toras lasījumu domnīcā, kuru finansē Pīters Tīls. Pats īsti nezināju, kāpēc biju piekritis, taču atteikties jau bija par vēlu. Kāda Dienvidlondonas parka vidū bija nolikta bima, un klausītāji jau bija sasēdušies zālītē izvietotos saliekamos krēslos. Viņiem visiem bija dzīvnieku – kazu, briežu un aļņu – maskas. Man vajadzēja izcelt smago Toru no šķirsta, nolikt uz bimas, bet, kad to atšķīru un mēģināju dziedāt, vārdi nenāca man pār lūpām. Mana mute bija pārāk izkaltusi. Mani zobi bija melni – kā sapuvušas, appelējušas tapas. Dzīvnieku ģīmjiem blenžot, es nokāpu no bimas un saļimu zemē. Izstiepis stīvās rokas gar sāniem, es kašāju ar pirkstiem, izmisīgi šķūrēju mutē un riju – riju un riju auksto, mitro zemi. [..]

samkriss.substack.com, 12. oktobrī