Nakts vīzijas

Kad man bija sešpadsmit, es pirmo reizi izlasīju Vladimira Nabokova stāstu “Pirmā mīlestība”. Viņš apraksta ceļojumu Nord Express vilcienā no Pēterburgas uz Parīzi.

Es mēdzu sevi iemidzināt ar vienkāršu paņēmienu– iztēlojoties, ka esmu lokomotīves mašīnists,

Nabokovs rakstīja. Un tad seko sapnis.

Miegā es redzēju kaut ko pavisam citādu – stikla lodīti, kas paripo zem flīģeļa, vai uz sāniem apgāzušos rotaļu vilciena lokomotīvi, kuras riteņi turpina sparīgi griezties.

Šī stikla lodīte, kas paripo zem klavierēm, radīja manī vēlēšanos kļūt par rakstnieku.

Nabokovs ir viens no 20. gadsimta dižākajiem sapņotājiem un zudušā laika tvērējiem, un viņa autobiogrāfija “Runā, atmiņa!”, kurā nosapņotā aina ar stikla lodīti parādās lielākas grāmatas formā, manuprāt, ir viens no viņa šedevriem. Cita šī darba nodaļa, “Mana tēvoča portrets”, noslēdzas ar satriecoši skaistām rindām:

Spogulī pludo spožums; istabā ielidojusi kamene sitas pret griestiem. Viss ir tā, kā tam jābūt, nekas nekad nemainīsies, neviens nekad nemirs.

Tas ir Nabokovs sava talanta augstumos, pilns ar mīlestību un smeldzošām sirdssāpēm, ne augstprātīgs un strupi noraidošs, ne kādas dīvainas apsēstības pārņemts (kā viņu reizēm slimīgi fascinēja ādas defekti – lipomas, kārpas un matainas dzimumzīmes) – cilvēks, kurš, reiz zaudējis savu zemi, tagad uzbur to no jauna kā piknikā kaut kur pie Pēterburgas, ģimenes muižas parkā, izklājot hiperreālistiska apraksta segu, uz kuras rūpīgi izkārto sen pazaudētas, taču tikko nospodrinātas karotes no Krievijā aizvadītās bērnības laikiem. Tā ir “stereoskopiska sapņu valstība”, kurā vēl joprojām dzīvo un vienmēr dzīvos īpaši viņam zināmi saulrieti, skati pa logu un bērzu lapotņu ēnu izraibinātas dārza takas, kas padara nebūtisku rupjo spēku, ar kādu totalitārisms aizsviedis viņu svešumā.

“Esmu izrakņājis savus senākos sapņus, meklējot atslēgas un pavedienus,” Nabokovs rakstīja autobiogrāfijā, un šis darbs bijis tā vērts: garajās rindkopās katrs gaismas pārplūdinātā spoguļa zibsnis staro mūžam un ne sīkākā virpuļojošā dzīves daļiņa neizgaist pavisam.

Es atzīstos, ka neticu laikam. Man patīk savu burvju paklāju pēc lietošanas salocīt tā, lai viens ornamenta raksts pārklātos citam.

Un lūk, kas šajos memuāros ir īpatnējs. Pēc visa spriežot, autobiogrāfija “Runā, atmiņa!” sarakstīta aeronautikas inženiera un kaislīga mušiņmakšķerētāja Džona Danna ietekmē. 20. gadsimta 20. gados Danns uzspridzināja literāro pasauli ar tagad vairāk vai mazāk aizmirstu sapņu teoriju, ko bija nosaucis par “seriālismu”. Patiesībā Danna seriālisms piedāvāja veselas trīs teorijas, kas sastūķētas vienā – lielā pseidozinātniskā pusizkusušu pulksteņu un saspiestu smadzeņu parapsiholoģijas savārstījumā: laika teoriju, nemirstības teoriju un teoriju par to, ka sapņi spēj pareģot nākotni. Danna grāmata “Eksperiments ar laiku”, kas tika publicēta 1927. gadā, nāca klajā vairākos atkārtotos izdevumos. “Man tā šķiet fantastiski interesanta grāmata,” milzu rakstā The New York Times rakstīja Herberts Velss. Jeitss, Džoiss un Valters de la Mērs lauzīja galvu par tās atziņām, T.S. Eliota izdevniecība Faber 1934.gadā to izdeva mīkstos vākos – tieši ap to laiku, kad Eliots rakstīja savu “Bērntnortonu”, poēmu par to, kā tagadne ietverta pagātnē un nākotnē un otrādi.

Šķiet, ka Danna “Eksperiments” kļuvis par vienu no 20. gadsimta literatūras slepenajiem avotiem jeb tārpejām. Dž.B.Prīstlijs uzskatīja, ka “Eksperiments ar laiku” ir “viena no mūsu laikmeta īpatnējākajām un, iespējams, nozīmīgākajām grāmatām”, un tās idejas kļuva par pamatu vairākām dramaturga lugām. Filozofs un radio personība S. E. M. Džouds par grāmatu izteicās: “To var ieteikt katram, kurš vēlas iemācīties paredzēt pats savu nākotni.” K.S. Lūiss sarakstīja īso stāstu “Tumšais tornis”, izmantojot Danna idejas. Dž.R.R. Tolkīnam grāmata palīdzēja iztēloties Viduszemes elfu sapņu laiku. Agata Kristi rakstīja, ka tā ļāvusi piedzīvot “patiesāku iekšējo mieru” nekā jebkad agrāk. “Anglijā visi runā par Dž.V.Dannu, cilvēku, kurš padarījis populārus sapņus,” 1935. gadā ziņoja kāda laikraksta apskatnieks, kurš gan brīdināja, ka neskaitāmās diagrammas lasītāju padarīšot traku. Robers Hainlains 1941.gadā uz Danna teoriju atsaucās savā novelē “Citurkad” (“Elsewhen”). 1940.gadā grāmatu recenzēja Horhe Luiss Borhess.

Danns apgalvo, ka nāvē mēs visbeidzot sapratīsim, kā attiekties pret mūžību. Viņš saka, ka nākotne visās savās detaļās un virziena maiņās pastāv jau šodien.

Pēc “Eksperimenta ar laiku” Danns sarakstīja vēl vairākas citas grāmatas. Vienai no tām, kas nāca klajā 1940.gadā, bija zīmīgs nosaukums “Nekas nemirst”.

Nekas nemirst, neviens nemirst, neviens nekad nemirs. Danns, kalsns cilvēks ar “lielu skaistu galvu”, kā rakstīja Prīstlijs, bija pārliecināts, ka viss jau ir noticis un visi ir nemirstīgi – ka laiks ir kaut kādā veidā nedaudz sūkļveidīga vienlaicība, kam iespējams piekļūt, kaut arī nepilnīgi, katru rītu uzreiz pēc pamošanās, rūpīgi iedziļinoties savos sapņos.

Šis aeronautikas parafilozofs savu teoriju būvēja lēni, desmitiem gadu. 1899. gadā, kad piedzima Nabokovs, Danns reiz sapņojis, ka strīdas ar viesmīli par to, vai pulkstenis ir puspieci pēcpusdienā. Pamodies viņš atklājis, ka pulkstenis apstājies tieši laikā, ko viņš bija nosapņojis, – puspiecos. Vai tā bija gaišredzība? Danns nebija drošs. Kādā citā sapnī viņš saticis trīs skrandainās aizsargkrāsas drēbēs ģērbušos vīrus vēja appūstām sejām; viens no viņiem Dannam pastāstījis, ka Sudānā esot gandrīz nomiris ar dzelteno drudzi. Tajā pašā rītā Danns laikrakstā The Daily Telegraph izlasījis, ka ekspedīcijā, kas tikko ieradusies Hartūmā, gājuši bojā trīs cilvēki. Hm, dīvaini.

1902. gadā Danns sapnī redzējis salu, no kuras gaisā cēlās tvaiki. “Debestiņ,” viņš pats sev sapnī teicis, “tas viss tūlīt uzies gaisā!” Viņš atvēris tārīta Telegraph numuru un ieraudzījis ziņu par Pelē vulkāna izvirdumu Martinikā. Sekoja vēl citi puspravietiski sapņi – kopā aptuveni divdesmit. 1913. gadā Danns redzējis sapni, kurā kāds vilciens noskrējis no sliedēm netālu no Fortas grīvas Skotijā. Pagājuši daži mēneši, un 24 km no Fortas tilta avarējis ekspresis Flying Scotsman.

Danns secināja:

Es cietu no kaut kāda neparasta defekta attiecībās ar realitāti, no kaut kā tik unikāli nepareiza, ka tas man ik pa laikam, ar ievērojamiem pārtraukumiem, lika uztvert lielus citādā ziņā pilnīgi normālas personīgās pieredzes blāķus, kas izrauti no savas īstās vietas Laikā.

Danns uzskatīja, ka savos sapņos redz nākotni.

1924. gadā viņš sarakstīja grāmatu par puscaurspīdīgām “mušiņām” – makšķeres mānekļiem, kas izgatavoti tā, lai zivīm liktos, ka tiem pievilcīgi cauri spīd saule. Un tad, 1927. gadā, sekoja īsts sprādziens – “Eksperiments ar laiku”, grāmata, kas saturēja desmitiem detalizētu sapņu aprakstu, kā arī ārkārtīgi sarežģītu un vietām tikpat kā nelasāmu skaidrojumu par to, kas, pēc paša vārdiem, norisinājās Danna lielajā skaistajā galvā; to papildināja virkne sarežģītu grafiku. Danns apgalvoja, ka viņa pravietiskie sapņi neesot mirušo balsu diktēti vai kaut kādas okultas vai astrālas saziņas rezultāts. Nē, viņa sapņi bija visīstākās seriālās “prekognīcijas” piemēri; tos radīja fakts, ka viņa nemirstīgā dvēsele kā apziņas punkts eksistē kaut kādā multidimensionālā, postrelatīvistiskā, bezgalīgi regresīvā un arvien sarūkošu, citu citā savietotu ķīniešu lādīšu virknei līdzīgā Laika laukā. (Danna pasaulē Laiks vienmēr rakstāms tikai ar lielo burtu.)

Lietotu “Eksperimenta” Faber izdevuma eksemplāru es iegādājos 1991. gadā Ņujorkas pavalsts Ročesterā, grāmatu veikalā Abacus, kas tolaik atradās Gregorijstrītā. Abacus kopš tiem laikiem pārcēlies uz Monro avēniju, taču saskaņā ar Danna teoriju grāmatveikals vēl joprojām eksistē arī savā vecajā vietā, kādā no universālā Laika matrjoškām, un tur uz plaukta vēl joprojām gaida manis nenopirktā grāmata. Necik tālu es ar tās lasīšanu netiku. Danns par savu teoriju raksta tā:

Seriālisms parāda, ka eksistē saprātīga “dvēsele” – individuāla dvēsele, kurai ir noteikts sākuma punkts absolūtajā Laikā, dvēsele, kuras nemirstība, kas pastāv citās Laika dimensijās, nav nekādā pretrunā ar acīmredzamo indivīda dzīves galu šajā, fizioloģiskajā Laika dimensijā.

Mani mulsināja visi šie sapņu pareģojumi, “pirmprāti” un “superķermeņi”; tas viss nudien izklausās pēc spriedelēšanas par sibillām, eņģeļiem un debesu hierarhiju, tikai smalkākā runas manierē. Un pseidoģeometriskās ilustrācijas, kas atgādina zīmējumus populārzinātniskās brošūrās par Einšteina laiktelpu, šķita (es negribu kļūt rupjš) galīgi murgainas.

Kaut kur uz 20. gadsimta līkumotās takas Vladimirs Nabokovs, mūsu ģeniālais sapņotāju virspavēlnieks, saskārās ar Danna oneiriskā pravietisma teorijām, un tās viņu nepārprotami iedvesmoja. Grūti noskaidrot, kad tieši tas notika, bet ir pilnīgi skaidrs, ka 30. gadu sākumā par Danna “Eksperimentu” jau runāja visi. Romānā “Karalis, dāma, kalps” (1928) Nabokovs raksta par viltus pamošanos no sapņa sapnī, “it kā tu celtos augšup, peldot cauri slānim pēc slāņa, taču tā arī nesasniedzot virspusi, neiznirstot īstenībā”. “Dāvanā” (1938) Nabokovs apraksta sapņu bezgalīgo brīvību, kas pamošanās brīdī sarec kā asinis. 1935. gadā sarakstītajā romānā “Uzaicinājums uz nāvessodu” viņa stāstītājs paskaidro:

Tas, ko sauc par sapņiem, ir pusīstenība, īstenības solījums, tās slieksnis un dvesma, tas ir, sapņi ļoti neskaidrā, atšķaidītā stāvoklī satur vairāk patiesas īstenības nekā mūsu izslavētā nomoda dzīve, kas savukārt ir pussapnis, nepatīkama snauda, kurā dīvainas un neticami sagrozītas ielaužas skaņas un tēli no reālās pasaules, kas plūst ārpus apziņas perifērijas.

Nabokova pirmajā angliski sarakstītajā romānā “Sebastjana Naita patiesā dzīve” (1941) kāda sieviete izsakās par nepacietību, ar kādu viņa noklausās, kā Sebastjans atstāsta savus sapņus un “sapņus savos sapņos, un sapņus savu sapņu sapņos”.

1955. gadā Greiems Grīns šokēja Londonu, laikrakstā The Times izvēloties tikko Parīzē klajā nākušo Nabokova “Lolitu” par vienu no trim gada labākajām grāmatām, šādi pasargājot darbu no iespējamās vajāšanas, ar ko draudēja likums par neķītrām publikācijām. Romāns kļuva par bestselleru, un Vladimirs ar sievu Veru ar krietnu žūksni kabatā par Stenlija Kubrika ekranizāciju pameta Savienotās Valstis un devās uz Eiropu. Londonā Nabokovs iepazinās ar Grīnu, un abi sāka sarakstīties. 1964. gada oktobrī abi rakstnieki sāka izklāstīt uz papīra savus nakts sapņu piedzīvojumus, rūpīgi ievērojot Džona Danna rekomendēto ikrīta pierakstu metodi. Tā ir sakritība, kas var būt un var nebūt pārsteidzoša; iespējams, ka tas vienkārši bija iepriekš norunāta zinātniska eksperimenta rezultāts.

Grīna sapņu dienasgrāmata, kuru viņš turpināja rakstīt vēl ilgus gadus, nāca klajā 1994.gadā. “Manis paša pasaule” ir aizraujoša un daudz paskaidrojoša grāmata, kurā tikai garāmejot pieminēts Danna “Eksperiments”. Turpretim Nabokova sapņu piezīmes – “tapušas, lai ilustrētu “otrādās atmiņas” principu,” viņš raksta, un vairāku mēnešu gaitā pierakstītas ar zīmuli uz viņa slavenajām 8 x 13 cm kartītēm, atkārtoti atsaucoties uz Danna grāmatu, – rakstnieka dzīves laikā netika publicētas. Tikai tagad tās beidzot pieejamas jebkuram interesentam – iesaiņotas dāsni zemsvītrotā komentārā un konteksta analīzē, piezīmes izdotas grāmatā “Bezmiega sapņi: Vladimira Nabokova eksperimenti ar laiku”; tās redaktors ir Genadijs Barabtarlo, literatūras kritiķis un tulkotājs, Misūri Universitātes pasniedzējs.

Barabtarlo krietni nopūlējies, lai izklāstītu Danna idejas (tiesa gan, viņš sadumpojas pret neskaitāmajām “lietišķās algebras formulām”); grāmatas ceturtajā daļā viņš iekļāvis skaistu kolāžu no krāsainiem fragmentiņiem, ko izlasījis no Nabokova mūža garumā piekoptās sapņu fenomenoloģijas un sapņu pārstāsta mākslas. Tur atrodams, piemēram, sapnis no “Sebastjana Naita patiesās dzīves”, kurā Sebastjans novelk cimdu:

Tiklīdz cimds bija nost, no tā izbira viss saturs – vairākas sīkas plaukstiņas, gluži kā peles priekšķepiņas, violeti rozā un mīkstas (tādu bija daudz) –, un tas viss nokrita uz grīdas,

tad kāda melnā ģērbta meitene sāk mazās rociņas uzlasīt un mest traukā. “Visi sapņi ir dienas realitātes anagrammas,” Nabokovs saka vienā no saviem pēdējiem darbiem, romānā “Caurspīdīgās lietas”. Esmu saskaitījis, ka “Lolitā” vārds “sapņains” parādās desmit reizes.

Taču pats svarīgākais, kas atrodams izdevniecības Princeton University Press skaisti noformētajā Barabtarlo grāmatā ar viesnīcas spilvenu uz vāka, ir šo 1964. gadā tapušo 8 x 13 cm sapņu pierakstu kartīšu virkne. Nabokovs visu mūžu lietoja miegazāles un pamazām kļuva no tām arvien atkarīgāks, kā arī cieta no niķīgas prostatas, kura viņam lika bieži celties no gultas (viņš reizēm piereģistrēja arī šos naksnīgos tualetes apmeklējumus, lietojot apzīmējumu WC), taču tik un tā paspēja daudz un skaisti sapņot par starptautiski pazīstama rakstnieka dzīves problēmām – piemēram, 1964. gada decembrī, kad caurskatīja savas “Blāvās uguns” franču tulkojumu:

Otrajā naktī šeit (viesnīcā Due Torri ar lielu skujkoku dārzu) nolemtības pilnā pussapnī blāvās gaismas švīkās no slēģu spraugām es izlasīju franciski pārtulkotu rindkopu, ko nespēju atpazīt.

Nākamā nakts atnesa jaunu drūmu ainu, kas izklausās kā izkāpusi no kāda M.R. Džeimsa stāsta:

Milzīga, ļoti melna lapegle, kas paradoksālā kārtā tēloja Ziemsvētku egli bez kādiem rotājumiem, spīguļiem un gaismiņām, savā abstraktajā skarbumā likās kā neglābjama sabrukuma iemiesojums.

Nākamajā naktī Nabokovs sapņo, ka meklē zīmuli, ar ko likt atzīmes studentu darbiem; vienlaikus viņam problēmas sagādā “neķītra un sarežģīta mīlas dēka” ar kāda cita sievu; viņas vīrs, maza auguma sparīgi žestikulējošs cilvēks, tagad sarīkojis skaļu scēnu.

Izmisumā es viņu paņemu un kūleņojošu ielidinu virpuļdurvīs, kur viņš turpina griezties krietnu gabalu virs zemes.

Vai nosapņotais vīrs ir miris?

Nē, viņš pieslejas kājās un aizstreipuļo. Mēs atgriežamies pie eksāmenu darbiem.

30. decembrī Nabokovs sapņo, ka ģērbies tumšās biksēs un gaiši zaļā pidžamas jakā. Uz divriteņa piebrauc kāda meitene zilās drēbēs. Ahā! Taču Nabokovs tikai izmisīgi meklē savas zeķes, kamēr “pa ceļu garām aizbrauc padomju delegācija”.

Arī Vera Nabokova vīram stāsta savus sapņus, un viņš tos pieraksta un pievieno savai uzskaitei. Kādā sapnī viņa redz, ka “pa mēbelēm rāpo lieli kāpuri, balti ar melnām sejām, kaili”. Sapņu pierakstīšanas sākuma periodā Nabokovs maldīgi uzskata, ka atradis neapstrīdamu pierādījumu Danna “otrādās atmiņas” tēzes pareizībai. Viņš sapņo par kādu muzeju, un pēc trim dienām noskatās filmu par muzeju, kas viņam šķiet pazīstams. Nabokovs secina, ka sapni iedvesmojušas atmiņas par filmu, kuru viņš tad vēl nebija redzējis. Barabtarlo gluži pareizi norāda, ka patiesībā Nabokovs sapnī pa pusei atcerējies pats savu pirms daudziem gadiem sarakstīto īso stāstu “Muzeja apmeklējums”.

Tā ir hronoloģiski komplicēta grāmata, kas met cilpas laikā un pilna ar to miega bada iekrāsoto viegli izplūdušo sarežģītību, kādai labpatīk uzkrāties ap visu, ko sarakstījis Vladimirs Nabokovs. Taču būtībā šīs naksnīgās gaišredzības teorijas ir tikai māņu pavedieni. Īstie otrādie sapņi ir Nabokova stāsti, romāni un autobiogrāfiskās esejas, kur nākotnes aizplūst un savijas savā starpā un kur pagātne izstaro gaismu kā Džona Danna caurspīdīgās makšķeru “mušiņas”.

© The New Republic, 2018. gada 21. februārī

 Tulkojusi Sabīne Ozola