Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Nakts vīzijas
Makss Klingers "Bailes", 1878/1880
Teritorija

Nikolsons Beikers

Nakts vīzijas

Aizmirstā sapņu teorija, kas iedvesmoja Vladimiru Nabokovu

Kad man bija sešpadsmit, es pirmo reizi izlasīju Vladimira Nabokova stāstu “Pirmā mīlestība”. Viņš apraksta ceļojumu Nord Express vilcienā no Pēterburgas uz Parīzi.

Es mēdzu sevi iemidzināt ar vienkāršu paņēmienu– iztēlojoties, ka esmu lokomotīves mašīnists,

Nabokovs rakstīja. Un tad seko sapnis.

Miegā es redzēju kaut ko pavisam citādu – stikla lodīti, kas paripo zem flīģeļa, vai uz sāniem apgāzušos rotaļu vilciena lokomotīvi, kuras riteņi turpina sparīgi griezties.

Šī stikla lodīte, kas paripo zem klavierēm, radīja manī vēlēšanos kļūt par rakstnieku.

Nabokovs ir viens no 20. gadsimta dižākajiem sapņotājiem un zudušā laika tvērējiem, un viņa autobiogrāfija “Runā, atmiņa!”, kurā nosapņotā aina ar stikla lodīti parādās lielākas grāmatas formā, manuprāt, ir viens no viņa šedevriem. Cita šī darba nodaļa, “Mana tēvoča portrets”, noslēdzas ar satriecoši skaistām rindām:

Spogulī pludo spožums; istabā ielidojusi kamene sitas pret griestiem. Viss ir tā, kā tam jābūt, nekas nekad nemainīsies, neviens nekad nemirs.

Tas ir Nabokovs sava talanta augstumos, pilns ar mīlestību un smeldzošām sirdssāpēm, ne augstprātīgs un strupi noraidošs, ne kādas dīvainas apsēstības pārņemts (kā viņu reizēm slimīgi fascinēja ādas defekti – lipomas, kārpas un matainas dzimumzīmes) – cilvēks, kurš, reiz zaudējis savu zemi, tagad uzbur to no jauna kā piknikā kaut kur pie Pēterburgas, ģimenes muižas parkā, izklājot hiperreālistiska apraksta segu, uz kuras rūpīgi izkārto sen pazaudētas, taču tikko nospodrinātas karotes no Krievijā aizvadītās bērnības laikiem. Tā ir “stereoskopiska sapņu valstība”, kurā vēl joprojām dzīvo un vienmēr dzīvos īpaši viņam zināmi saulrieti, skati pa logu un bērzu lapotņu ēnu izraibinātas dārza takas, kas padara nebūtisku rupjo spēku, ar kādu totalitārisms aizsviedis viņu svešumā.

“Esmu izrakņājis savus senākos sapņus, meklējot atslēgas un pavedienus,” Nabokovs rakstīja autobiogrāfijā, un šis darbs bijis tā vērts: garajās rindkopās katrs gaismas pārplūdinātā spoguļa zibsnis staro mūžam un ne sīkākā virpuļojošā dzīves daļiņa neizgaist pavisam.

Es atzīstos, ka neticu laikam. Man patīk savu burvju paklāju pēc lietošanas salocīt tā, lai viens ornamenta raksts pārklātos citam.

Un lūk, kas šajos memuāros ir īpatnējs. Pēc visa spriežot, autobiogrāfija “Runā, atmiņa!” sarakstīta aeronautikas inženiera un kaislīga mušiņmakšķerētāja Džona Danna ietekmē. 20. gadsimta 20. gados Danns uzspridzināja literāro pasauli ar tagad vairāk vai mazāk aizmirstu sapņu teoriju, ko bija nosaucis par “seriālismu”. Patiesībā Danna seriālisms piedāvāja veselas trīs teorijas, kas sastūķētas vienā – lielā pseidozinātniskā pusizkusušu pulksteņu un saspiestu smadzeņu parapsiholoģijas savārstījumā: laika teoriju, nemirstības teoriju un teoriju par to, ka sapņi spēj pareģot nākotni. Danna grāmata “Eksperiments ar laiku”, kas tika publicēta 1927. gadā, nāca klajā vairākos atkārtotos izdevumos. “Man tā šķiet fantastiski interesanta grāmata,” milzu rakstā The New York Times rakstīja Herberts Velss. Jeitss, Džoiss un Valters de la Mērs lauzīja galvu par tās atziņām, T.S. Eliota izdevniecība Faber 1934.gadā to izdeva mīkstos vākos – tieši ap to laiku, kad Eliots rakstīja savu “Bērntnortonu”, poēmu par to, kā tagadne ietverta pagātnē un nākotnē un otrādi.

Šķiet, ka Danna “Eksperiments” kļuvis par vienu no 20. gadsimta literatūras slepenajiem avotiem jeb tārpejām. Dž.B.Prīstlijs uzskatīja, ka “Eksperiments ar laiku” ir “viena no mūsu laikmeta īpatnējākajām un, iespējams, nozīmīgākajām grāmatām”, un tās idejas kļuva par pamatu vairākām dramaturga lugām. Filozofs un radio personība S. E. M. Džouds par grāmatu izteicās: “To var ieteikt katram, kurš vēlas iemācīties paredzēt pats savu nākotni.” K.S. Lūiss sarakstīja īso stāstu “Tumšais tornis”, izmantojot Danna idejas. Dž.R.R. Tolkīnam grāmata palīdzēja iztēloties Viduszemes elfu sapņu laiku. Agata Kristi rakstīja, ka tā ļāvusi piedzīvot “patiesāku iekšējo mieru” nekā jebkad agrāk. “Anglijā visi runā par Dž.V.Dannu, cilvēku, kurš padarījis populārus sapņus,” 1935. gadā ziņoja kāda laikraksta apskatnieks, kurš gan brīdināja, ka neskaitāmās diagrammas lasītāju padarīšot traku. Robers Hainlains 1941.gadā uz Danna teoriju atsaucās savā novelē “Citurkad” (“Elsewhen”). 1940.gadā grāmatu recenzēja Horhe Luiss Borhess.

Danns apgalvo, ka nāvē mēs visbeidzot sapratīsim, kā attiekties pret mūžību. Viņš saka, ka nākotne visās savās detaļās un virziena maiņās pastāv jau šodien.

Pēc “Eksperimenta ar laiku” Danns sarakstīja vēl vairākas citas grāmatas. Vienai no tām, kas nāca klajā 1940.gadā, bija zīmīgs nosaukums “Nekas nemirst”.

Nekas nemirst, neviens nemirst, neviens nekad nemirs. Danns, kalsns cilvēks ar “lielu skaistu galvu”, kā rakstīja Prīstlijs, bija pārliecināts, ka viss jau ir noticis un visi ir nemirstīgi – ka laiks ir kaut kādā veidā nedaudz sūkļveidīga vienlaicība, kam iespējams piekļūt, kaut arī nepilnīgi, katru rītu uzreiz pēc pamošanās, rūpīgi iedziļinoties savos sapņos.

Šis aeronautikas parafilozofs savu teoriju būvēja lēni, desmitiem gadu. 1899. gadā, kad piedzima Nabokovs, Danns reiz sapņojis, ka strīdas ar viesmīli par to, vai pulkstenis ir puspieci pēcpusdienā. Pamodies viņš atklājis, ka pulkstenis apstājies tieši laikā, ko viņš bija nosapņojis, – puspiecos. Vai tā bija gaišredzība? Danns nebija drošs. Kādā citā sapnī viņš saticis trīs skrandainās aizsargkrāsas drēbēs ģērbušos vīrus vēja appūstām sejām; viens no viņiem Dannam pastāstījis, ka Sudānā esot gandrīz nomiris ar dzelteno drudzi. Tajā pašā rītā Danns laikrakstā The Daily Telegraph izlasījis, ka ekspedīcijā, kas tikko ieradusies Hartūmā, gājuši bojā trīs cilvēki. Hm, dīvaini.

1902. gadā Danns sapnī redzējis salu, no kuras gaisā cēlās tvaiki. “Debestiņ,” viņš pats sev sapnī teicis, “tas viss tūlīt uzies gaisā!” Viņš atvēris tārīta Telegraph numuru un ieraudzījis ziņu par Pelē vulkāna izvirdumu Martinikā. Sekoja vēl citi puspravietiski sapņi – kopā aptuveni divdesmit. 1913. gadā Danns redzējis sapni, kurā kāds vilciens noskrējis no sliedēm netālu no Fortas grīvas Skotijā. Pagājuši daži mēneši, un 24 km no Fortas tilta avarējis ekspresis Flying Scotsman.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela