Dzīve nomodā

Sākās viss ar to, ka mans kaimiņš Šeins stipri piedzērās. Mūsu komunālās virtuves sienas rotāja melnbalts Elizabetes laika pildrežģu raksts. Aiz mazajiem lodziņiem vakara pusgaismā vēl bija redzama tipiskā Ziemeļanglijas ainava. Šeins sēdēja pie nenosakāma vecuma koka galda un stāstīja par savu ne pārāk vieglo dzīvi. Daļu no šiem stāstiem es biju dzirdējis jau vairākkārt, taču labprāt sastādīju iedzērušajam kaimiņam kompāniju (par spīti tam, ka viņš gandrīz katru reizi lūdza, lai parunāju krieviski, un pēc tam līda kauties). Laiku pa laikam viņa repertuāru papildināja kāds jauns un interesants fakts. Viņš stāstīja, ka esot dzimis Ziemeļīrijas laukos, lai gan draugi apgalvoja, ka Šeins ir Stokportas ielu puika. Bet jau nākamajā reizē izrādījās, ka bērnību Šeins esot pavadījis Burkinafaso un līdz skolas vecumam pārticis no teļu iekšām. Vēl kādā citā vakarā viņš stāstīja, kā, būdams jauns un nikns panks, esot Stokportā nodedzinājis divas dzīvojamās mājas līdz pat pamatiem. Un es par to nešaubījos, jo pats biju redzējis, kā Šeins iemet policistam ar ābolu pa ķiveri un ar saucienu “Stulbais hipijs!” iemūk krūmos. Reizēm viņš mēdza pārsteigt ar trikiem – apbrīnojami veiklu blūza spēlēšanu, tradicionālām īru tautas dejām, zīlēšanu pēc taro kārtīm un dzejas lasījumiem.

Bet kādu vakaru Šeins pārspēja pats sevi, aizsmakušā dzērāja balsī paziņodams:

– Es esmu raganu dakteris.

Varbūt citos apstākļos es šādu paziņojumu nebūtu uztvēris sevišķi nopietni, taču krēslas stundas pustumsa un 16. gadsimta interjers viņa teiktajam piešķīra zināmu nopietnību. Es pajautāju, kā viņš to domā.

– Man ir pareizas attiecības ar dabu, – Šeins paskaidroja.

Biju nedaudz pārsteigts. Šis proletāriešu izcelsmes neatzītais rokmūziķis, kurš sešas dienas nedēļā strādāja fotorāmīšu rūpnīcā, nelīdzinājās cilvēkam, kurš varētu savus dzeršanas biedrus iepazīstināt ar dabas dziedinošo spēku. Taču Šeins, kā izrādījās, bija diezgan daudz lasījis un vēlējās dalīties savā mistiskajā pieredzē. Laikam jau man ienāca prātā apvaicāties, ko viņš saprot ar mistisko pieredzi un kā to saista ar dabu, jo Šeins pieliecās man tuvāk un teica:

– Tu taču saproti, ka runa ir par sapņiem, nevis par dzīvi nomodā?

Apzinātās sapņošanas prakse vēstures gaitā ir interpretēta diezgan plaši, un par to ir diskutēts gan ezoterikas, gan zinātnes, gan teoloģijas līmenī. Stāvoklis, kad cilvēks sapņojot apzinās, ka sapņo, ir pieminēts gan upanišadās, gan Aristoteļa tekstos. Budisma un hinduisma tradīcijās apzinātā sapņošana ir saistīta ar miega jogu. Savukārt Rietumos kopš 1913. gada lieto psihiatra Frederika van Ēdena ieviesto terminu “apzinātā sapņošana” (angliski lucid dreaming). Pagājušā gadsimta vidū par to vēl izskanēja skeptiski viedokļi (pret to izteicās, piemēram, Žans Pols Sartrs, kurš ilgstošus apzinātos sapņus uzskatīja par neiespējamiem), bet pašlaik apzinātajai sapņošanai pievērsušies arī neirozinātnieki. Viens no populārākajiem mūsdienu pētniekiem, kas strādā šajā jomā, ir Stanforda Universitāti absolvējušais neirofizioloģijas profesors Stīvens Labērdžs. Viņa grāmatās apzinātā sapņošana ir raksturota kā reti sastopama, taču regulāru treniņu ceļā apgūstama parādība.

Protams, kontrkultūras uzplaukuma laikā apzinātā sapņošana ieinteresēja arī tādus personāžus kā Timotijs Līrijs un Kastaņeda. Noprotu, ka Šeins savos sapņu pētījumos un “raganu daktera” idejās bija iedvesmojies tieši no Līrija tekstiem. Tiesa, viņš bija lasījis arī vairākas Labērdža grāmatas, kurās no ezoterikas un okultisma nebija ne miņas.

Stāstīju Šeinam, ka arī man dažas reizes gadījies sapņa laikā netīšām “pamosties”.

Pirmo reizi tas notika bērnībā. Bija darba dienas rīts. Es izrāpos no gultas, apģērbos, sakravāju somu un grasījos iet uz skolu. Bet tad kāds pieklauvēja pie loga. Tas man šķita dīvaini, jo mūsu dzīvoklis atradās piektajā stāvā. Es atskatījos. Uz ielas stāvēja apmēram 15 metrus garš vīrs, kurš no ārpuses vēroja mani caur stiklu. Slēpties nebija vērts – viņš zināja, kur es atrodos, tāpēc saņēmos un piegāju pie loga. Bet piecpadsmitmetrīgais vīrs vienaldzīgi pagriezās un aizsoļoja tālāk pa ielu, neveikli cilādams kājas kā Dalī zilonis. Es skaļā balsī saucu tēvu, jo aiz bailēm nezināju, kur likties, bet viņš atsaucās no blakus istabas, teikdams:

– Nu ko tu uztraucies? Vai tad nav skaidrs, ka šis ir sapnis?

Tajā brīdī manā rīcībā nonāca gan paša ķermenis, gan viss pārējais. Tiesa, es nesapratu, ko ar to darīt, tāpēc vienkārši staigāju apkārt pa labi pazīstamo dzīvokli un salīdzināju tā iekārtojumu ar nomoda versiju, kuru skaidri atcerējos arī sapnī. Tas turpinājās diezgan ilgi, bet tad aiz loga visā ielas garumā atvērās kanalizācijas lūkas, un no tām cits pēc cita sāka kāpt ārā lieli, krāsaini plastilīna dzīvnieki. Drīz pēc tam es zaudēju kontroli un pamodos.

Noklausījies šo stāstu, Šeins nokomandēja, lai es uzgaidot, aizskrēja uz savu istabu un atgriezās ar vairākām izplūkātām papīra mapēm un dažādu izmēru kladēm. Tās, kā viņš paskaidroja, bija viņa sapņu dienasgrāmatas. Sāku pārcilāt haotiskos papīru žūkšņus. Lai gan vārds “haotiski” te nav gluži piemērots – Šeins savus sapņus bija dokumentējis ar apbrīnojamu uzcītību, atzīmējis datumus, sanumurējis un sašķirojis. Taču izmantot šādus arhīvus jebkādiem pētījumiem nezinātājam būtu praktiski neiespējami – bija skaidrs, ka pārsvarā tie veikti pusmiegā, uz kā pagadās un ar ko pagadās. Īpatnēji man likās arī tas, ka katrs no šiem pierakstiem bija veikts atšķirīgā rokrakstā un, tikai rūpīgāk papētot tekstus, varēja noprast, ka tos rakstījis viens un tas pats cilvēks.

Uz dažām lapām bija detalizēti sapņu apraksti – ceļojumi, atgriešanās bērnībā, alternatīvie dzīves scenāriji un neizdibināmu simbolu savirknējumi. Taču ik pa brīdim gadījās arī kāda izplēsta avīzes lapa, kurai uz malas ar marķieri šķībiem burtiem bija uzšņāpts “drāzu nāriņas” vai kas tamlīdzīgs. Katram šādam ierakstam blakus bija labi salasāms datums. Vecākais ieraksts Šeina sapņu dienasgrāmatā bija datēts ar 1997. gadu, savukārt kodolīgākais, kuru man tovakar izdevās apskatīt, bija šāds: “City vs United – 3 : 1”.

– Jā, jā. Sapņo vien, – viņš smiedamies komentēja.

Turpmāk visas mūsu sarunas tā vai citādi bija saistītas ar apzinātajiem sapņiem. Nebija vairs ne Burkinafaso, ne Stokportas. Tagad Šeins stāstīja, kā sapņos iemācījies saprast koku valodu vai arī, sekodams Līrija instrukcijām, zīmējis uz sienām durvis, kas vedušas uz milzīgu kanjonu, un tikai vēlāk sapratis, ka šis akmeņainais klajums nav nekas cits kā nāve. Jo vairāk es klausījos Šeina stāstus, jo vairāk man gribējās arī pašam savos sapņos kļūt par aktīvu dalībnieku, nevis pasīvu vērotāju. Šeins mani iedrošināja, teikdams, ka, ņemot vērā man piemītošo spēju atcerēties savus sapņus, viss būšot samērā vienkārši. Kādu dienu viņš man pret parakstu izsniedza vecu un ļoti nolietotu Labērdža grāmatas “Exploring the World of Lucid Dreaming” eksemplāru.

Grāmatas pirmā nodaļa nedaudz atgādināja pašpalīdzības literatūru ar solījumiem uzlabot jebkura cilvēka dzīves kvalitāti. Taču Labērdžs nesolīja tūlītējus un brīnumainus rezultātus. Gluži pretēji, viņš rakstīja, ka, lai sasniegtu skaidrā sapņa stāvokli, jātrenējas ilgi un mērķtiecīgi un nav izslēgts, ka arī pēc šiem treniņiem tas izdosies labākajā gadījumā reizi gadā.

Pirmais un galvenais priekšnoteikums apzinātās sapņošanas treniņiem ir prasme ne tikai atcerēties, bet arī sistemātiski pierakstīt savus sapņus. Labērdžs iesaka pirmo mēnesi vai divus pavadīt, dokumentējot sapņus no dienas dienā, un par tālāko programmu neuztraukties. Pierakstītie sapņi ir galvenais materiāls, ar kuru strādāt tālāk.

Es uzsāku savus pierakstus ar naivu un amatierisku pārliecību, ka tos veikšu skaistā nebalināta papīra bloknotā ar tintes pildspalvu, tīri un eleganti – ne tā kā mans kaimiņš. Taču jau pēc pirmās nedēļas biju spiests secināt, ka tas nav iespējams. Jo biežāk pierakstīju savus sapņus uz papīra, jo grūtāk bija uzturēt pierakstos kārtību – kaut vai tādēļ, ka tie lielākoties bija jāveic pusmiegā, kad acis krīt ciet teikuma vidū. Tas bija jādara arī tad, ja netīšām sanāca pamosties naktī – šie sapņi parasti bija visspilgtākie. Jau pēc pāris dienām mans bloknots atgādināja slinka piektklasnieka domrakstu kladi. Es pārgāju uz arvien īsākiem teikumiem un dažreiz pat izmantoju abreviatūras, kuras nākamajā dienā vairs nespēju atšifrēt. Tas bija mokošs un nogurdinošs process, un es nebrīnītos, ja statistika rādītu, ka astoņi sapņošanas entuziasti no desmit netiek tālāk par šo posmu.

Pēc tam pieraksti bija jāpēta un tajos jāizšķir atsevišķas “sapņu zīmes” – simboli, fragmenti un detaļas, kas sapņos pastāvīgi atkārtojas. Labērdžs iesaka šīs zīmes klasificēt atsevišķā katalogā, un tas ir diezgan āķīgs uzdevums. Manos tālaika sapņos, piemēram, bieži figurēja smiltis. Tās parādījās gan tur, kur tām būtu jāparādās, gan pavisam negaidītās vietās – dzēriena glāzē, kurpēs, cilvēku mutē, velosipēda gultņos un riepās, kabatās un starp grāmatu lappusēm. Jo vienkāršākas bija šīs “zīmes”, jo grūtāk bija tās ievērot.

Labērdža aprakstītā metode bija šāda: rūpīgi studējot un analizējot savas sapņu zīmes, tās kļūst par atskaites punktiem, kuri miega stāvoklī atgādina, ka notiekošais ir sapnis. Piemēram, es varētu nosapņot, ka Šeins sēž virtuvē un viss ir kā parasti, taču īru sautējuma vai teļa iekšu vietā viņš ēd smiltis. Parasti šāds sīkums paliktu nepamanīts un pret rītu aizmirstos. Taču, ja šis sapnis būtu pierakstīts, tad vēlāk pēc pārlasīšanas es varētu secināt, ka atkal esmu nosapņojis vienu no savām standarta zīmēm. Un kādā brīdī šī zīme, iekļūstot nomoda loģikai neatbilstošā kontekstā, man liktu noprast, ka sapņoju.

Šis pārbaudes mehānisms var nostrādāt arī pats no sevis, apziņai saskaroties ar nobīdi no ierastā, piemēram, ar 15 metrus garo vīru uz ielas. Šādos gadījumos cilvēki “atmostas” netīšām, taču tas notiek reti. Labērdža treniņa pamatā ir sapņu zīmju meklēšana nevis miegā, bet nomoda stāvoklī. Pat ja nav ne mazāko šaubu, ka smiltis ir īstas, ik reizi, tās ieraugot, jācenšas veikt kādu vienkāršu īstuma pārbaudi – iekniebt sev rokā, izlasīt kādu uzrakstu vairākas reizes pēc kārtas (sapņos burti mainās vietām un tos ir ļoti grūti izlasīt), ieskatīties spogulī, pakustināt pirkstus vai, kā to darīja Šeins, nospiest gaismas slēdzi, ja tāds ir tuvumā, – sapņos tie parasti nedarbojas.

Sākumā tas likās neprātīgi – iet pa ielu un pie katras smilšu kastes sākt apšaubīt savu nomoda stāvokli. Taču šāds domāšanas režīms ļoti palīdzēja koncentrēties uz detaļām, kuras citādi paliktu nemanītas. Drīz vien es secināju, ka nobīdes no veselā saprāta normām ir sastopamas vai uz katra stūra. Sāku pierakstīt ne tikai sapņus, bet arī nomoda brīžus, kuros veicu realitātes pārbaudes. Tagad, tos pārlasot, rodas iespaids, ka tie ir vingrinājumi absurda literatūrā:

“Pie pasta durvīm jauna meitene, nometusies ceļos, skaļi raud. Blakus uz asfalta mētājas sašķaidīts aifons. Tālāk stāv kurjers ar motorolleru. Viņš saka: “Piedodiet! Es jums nopirkšu jaunu!” Meitene atbild: “Nē!””

“Bārdains vārītās kukurūzas pārdevējs uzsauc: “Ser, jums priekša vaļā!” Pārbaudu, bet tā ir ciet.”

“Pie Nacionālā futbola muzeja uz celtniecības paletēm stāv resns vīrs, sludina apokalipsi un dāļā pašdrukātus bukletus. Publika ir priecīga un aplaudē.”

Šādos novērojumos pagāja vairāki mēneši. Es turpināju trenēties un pacietīgi gaidīju. Gan dzīve nomodā, gan cilvēku uzvedība likās arvien dīvaināka. Turpretī sapņi, kurus pierakstīju ik rītu, likās vienmuļi un apnicīgi, un, ja kādā no tiem arī notika kas pārsteidzošs (kā, piemēram, tajā reizē, kad mugursoma ar rāvējslēdzēju zobiem nokoda man roku), tas nez kāpēc likās pavisam normāli un realitātes pārbaude aizmirsās.

Bet tad kādu rītu es atnācu uz universitāti un secināju, ka no manas gleznotavas ir pazudis metāla koferis, kurā glabājās eļļas krāsas. Tā nebija joka lieta – zaudējumu apjoms varētu būt līdzvērtīgs mēneša īres maksai, tāpēc es sāku to izmisīgi meklēt, vispirms iztaujādams kursa biedrus, pēc tam slepus pārmeklēdams viņu somas un skapīšus. Vienā no tiem durvju iekšpusē bija iekarināts spogulis dekoratīvā koka rāmī ar plauktiņu kosmētikai. Tas bija vienmērīgā kārtā noklāts ar smiltīm.

Es ieskatījos spogulī, un ilgstošie nomoda treniņi beidzot sevi attaisnoja – man pretī no spoguļa virsmas raudzījās ļoti izbrīnīts poļu rakstnieks Jaroslavs Ivaškevičs. Es iesmējos, piegāju pie durvīm un nospiedu gaismas slēdzi. Kvēlspuldze pie griestiem neiedegās, taču visu skapīšu durvis vienlaikus atsprāga vaļā, un no tām izšāvās krāsaini serpentīna kumšķi, it kā apsveicot mani ar ilgi gaidītajiem panākumiem. Es biju nomodā un turpināju sapņot. Grūti pat izstāstīt, cik milzīgu gandarījumu tajā brīdī jutu. Palēcos un pārbaudīju, vai varu nepiezemēties, ja to nevēlos. Levitācija nesagādāja ne mazākās grūtības. Es ieskrējos, izlēcu cauri loga vitrāžai un sāku mest lokus pār universitātes parku.

Labērdžs savā grāmatā brīdina par miega paralīzi – vienu no nepatīkamākajiem apzinātās sapņošanas blakusefektiem. Tā var iestāties, ja cilvēks pārāk strauji pamostas no dziļā miega fāzes un uzreiz neatgūst kontroli pār savu ķermeni. Miega paralīze neesot fiziski bīstama, jo agrāk vai vēlāk tās upuris vai nu aizmieg atkārtoti, vai pamostas pilnībā. Taču nesagatavotam cilvēkam nomoda stāvoklis, kad prāts ir atdalīts no ķermeņa, var izraisīt paniku. Labērdžs šādos gadījumos iesaka saglabāt mieru un sniedz instrukcijas, kā šo stāvokli pārvarēt. Es vairākkārt biju aizdomājies, kā pats rīkotos līdzīgā situācijā. Pēc pirmā veiksmīgā eksperimenta es darīju visu iespējamo, lai izraisītu apzināto sapņošanu pēc iespējas biežāk. Nepārtraucot treniņus, tas izdevās apmēram reizi divās nedēļās, līdz ar to arī risks pamosties paralizētam bija diezgan liels. Interneta forumos cilvēki dalījās pieredzē un stāstīja, ka miega paralīzi parasti pavadot kaut kas līdzīgs halucinācijām, turklāt pārsvarā ar vienu un to pašu motīvu – ēnainiem tēliem, kas kā dēmoni no romantisma gleznām cenšas paralizēto cilvēku nosmacēt. Šeins par savu vienīgo miega paralīzes gadījumu runāja nelabprāt un nevēlējās iedziļināties detaļās. Savukārt man veicās. Es turpināju regulāri ceļot pa saviem sapņiem un izvairīties no Līrija stila eksperimentiem, un, kad pēc ilgāka laika atzinos, ka joprojām neesmu piedzīvojis neko briesmīgu, Šeins noņurdēja:

– You lucky bastard, – un apveltīja mani ar iznīcinošu skatienu.

Mūsu draudzība ar Šeinu pārtrūka, vēl pirms biju atgriezies Latvijā. Šķiet, pašpasludinātais raganu dakteris nebija priecīgs par maniem panākumiem, jo pēkšņi bez jebkāda iemesla pieprasīja, lai atdodu viņam Labērdža grāmatu, un turpmāk dzērumā izvairījās no sarunām. Reiz es viņam pajautāju, ar ko esmu izpelnījies šādu attieksmi, un viņš atbildēja:

– Tu domā, ka tā ir tikai izklaide, vai ne?

Jā. Es jau no paša sākuma to uztvēru tikai un vienīgi kā izklaidi, kā savdabīgu (protams, ļoti iedvesmojošu) atrakciju, un nesaskatīju tajā neko sliktu. Viņš savukārt bija vīlies, jo droši vien uztvēra sevi kā Donu Huanu. Nolicis grāmatu uz virtuves galda, es pateicos Šeinam par šo interesanto pieredzi. Šeins neko neatbildēja un turpināja dzert džinu – ja pareizi atceros, tajā vakarā viņš bija ieplānojis pats sev labot zobus.