Dzīve nomodā

Sākās viss ar to, ka mans kaimiņš Šeins stipri piedzērās. Mūsu komunālās virtuves sienas rotāja melnbalts Elizabetes laika pildrežģu raksts. Aiz mazajiem lodziņiem vakara pusgaismā vēl bija redzama tipiskā Ziemeļanglijas ainava. Šeins sēdēja pie nenosakāma vecuma koka galda un stāstīja par savu ne pārāk vieglo dzīvi. Daļu no šiem stāstiem es biju dzirdējis jau vairākkārt, taču labprāt sastādīju iedzērušajam kaimiņam kompāniju (par spīti tam, ka viņš gandrīz katru reizi lūdza, lai parunāju krieviski, un pēc tam līda kauties). Laiku pa laikam viņa repertuāru papildināja kāds jauns un interesants fakts. Viņš stāstīja, ka esot dzimis Ziemeļīrijas laukos, lai gan draugi apgalvoja, ka Šeins ir Stokportas ielu puika. Bet jau nākamajā reizē izrādījās, ka bērnību Šeins esot pavadījis Burkinafaso un līdz skolas vecumam pārticis no teļu iekšām. Vēl kādā citā vakarā viņš stāstīja, kā, būdams jauns un nikns panks, esot Stokportā nodedzinājis divas dzīvojamās mājas līdz pat pamatiem. Un es par to nešaubījos, jo pats biju redzējis, kā Šeins iemet policistam ar ābolu pa ķiveri un ar saucienu “Stulbais hipijs!” iemūk krūmos. Reizēm viņš mēdza pārsteigt ar trikiem – apbrīnojami veiklu blūza spēlēšanu, tradicionālām īru tautas dejām, zīlēšanu pēc taro kārtīm un dzejas lasījumiem.

Bet kādu vakaru Šeins pārspēja pats sevi, aizsmakušā dzērāja balsī paziņodams:

– Es esmu raganu dakteris.

Varbūt citos apstākļos es šādu paziņojumu nebūtu uztvēris sevišķi nopietni, taču krēslas stundas pustumsa un 16. gadsimta interjers viņa teiktajam piešķīra zināmu nopietnību. Es pajautāju, kā viņš to domā.

– Man ir pareizas attiecības ar dabu, – Šeins paskaidroja.

Biju nedaudz pārsteigts. Šis proletāriešu izcelsmes neatzītais rokmūziķis, kurš sešas dienas nedēļā strādāja fotorāmīšu rūpnīcā, nelīdzinājās cilvēkam, kurš varētu savus dzeršanas biedrus iepazīstināt ar dabas dziedinošo spēku. Taču Šeins, kā izrādījās, bija diezgan daudz lasījis un vēlējās dalīties savā mistiskajā pieredzē. Laikam jau man ienāca prātā apvaicāties, ko viņš saprot ar mistisko pieredzi un kā to saista ar dabu, jo Šeins pieliecās man tuvāk un teica:

– Tu taču saproti, ka runa ir par sapņiem, nevis par dzīvi nomodā?

Apzinātās sapņošanas prakse vēstures gaitā ir interpretēta diezgan plaši, un par to ir diskutēts gan ezoterikas, gan zinātnes, gan teoloģijas līmenī. Stāvoklis, kad cilvēks sapņojot apzinās, ka sapņo, ir pieminēts gan upanišadās, gan Aristoteļa tekstos. Budisma un hinduisma tradīcijās apzinātā sapņošana ir saistīta ar miega jogu. Savukārt Rietumos kopš 1913. gada lieto psihiatra Frederika van Ēdena ieviesto terminu “apzinātā sapņošana” (angliski lucid dreaming). Pagājušā gadsimta vidū par to vēl izskanēja skeptiski viedokļi (pret to izteicās, piemēram, Žans Pols Sartrs, kurš ilgstošus apzinātos sapņus uzskatīja par neiespējamiem), bet pašlaik apzinātajai sapņošanai pievērsušies arī neirozinātnieki. Viens no populārākajiem mūsdienu pētniekiem, kas strādā šajā jomā, ir Stanforda Universitāti absolvējušais neirofizioloģijas profesors Stīvens Labērdžs. Viņa grāmatās apzinātā sapņošana ir raksturota kā reti sastopama, taču regulāru treniņu ceļā apgūstama parādība.

Protams, kontrkultūras uzplaukuma laikā apzinātā sapņošana ieinteresēja arī tādus personāžus kā Timotijs Līrijs un Kastaņeda. Noprotu, ka Šeins savos sapņu pētījumos un “raganu daktera” idejās bija iedvesmojies tieši no Līrija tekstiem. Tiesa, viņš bija lasījis arī vairākas Labērdža grāmatas, kurās no ezoterikas un okultisma nebija ne miņas.

Stāstīju Šeinam, ka arī man dažas reizes gadījies sapņa laikā netīšām “pamosties”.

Pirmo reizi tas notika bērnībā. Bija darba dienas rīts. Es izrāpos no gultas, apģērbos, sakravāju somu un grasījos iet uz skolu. Bet tad kāds pieklauvēja pie loga. Tas man šķita dīvaini, jo mūsu dzīvoklis atradās piektajā stāvā. Es atskatījos. Uz ielas stāvēja apmēram 15 metrus garš vīrs, kurš no ārpuses vēroja mani caur stiklu. Slēpties nebija vērts – viņš zināja, kur es atrodos, tāpēc saņēmos un piegāju pie loga. Bet piecpadsmitmetrīgais vīrs vienaldzīgi pagriezās un aizsoļoja tālāk pa ielu, neveikli cilādams kājas kā Dalī zilonis. Es skaļā balsī saucu tēvu, jo aiz bailēm nezināju, kur likties, bet viņš atsaucās no blakus istabas, teikdams:

– Nu ko tu uztraucies? Vai tad nav skaidrs, ka šis ir sapnis?

Tajā brīdī manā rīcībā nonāca gan paša ķermenis, gan viss pārējais. Tiesa, es nesapratu, ko ar to darīt, tāpēc vienkārši staigāju apkārt pa labi pazīstamo dzīvokli un salīdzināju tā iekārtojumu ar nomoda versiju, kuru skaidri atcerējos arī sapnī. Tas turpinājās diezgan ilgi, bet tad aiz loga visā ielas garumā atvērās kanalizācijas lūkas, un no tām cits pēc cita sāka kāpt ārā lieli, krāsaini plastilīna dzīvnieki. Drīz pēc tam es zaudēju kontroli un pamodos.

Noklausījies šo stāstu, Šeins nokomandēja, lai es uzgaidot, aizskrēja uz savu istabu un atgriezās ar vairākām izplūkātām papīra mapēm un dažādu izmēru kladēm. Tās, kā viņš paskaidroja, bija viņa sapņu dienasgrāmatas. Sāku pārcilāt haotiskos papīru žūkšņus. Lai gan vārds “haotiski” te nav gluži piemērots – Šeins savus sapņus bija dokumentējis ar apbrīnojamu uzcītību, atzīmējis datumus, sanumurējis un sašķirojis. Taču izmantot šādus arhīvus jebkādiem pētījumiem nezinātājam būtu praktiski neiespējami – bija skaidrs, ka pārsvarā tie veikti pusmiegā, uz kā pagadās un ar ko pagadās. Īpatnēji man likās arī tas, ka katrs no šiem pierakstiem bija veikts atšķirīgā rokrakstā un, tikai rūpīgāk papētot tekstus, varēja noprast, ka tos rakstījis viens un tas pats cilvēks.

Uz dažām lapām bija detalizēti sapņu apraksti – ceļojumi, atgriešanās bērnībā, alternatīvie dzīves scenāriji un neizdibināmu simbolu savirknējumi. Taču ik pa brīdim gadījās arī kāda izplēsta avīzes lapa, kurai uz malas ar marķieri šķībiem burtiem bija uzšņāpts “drāzu nāriņas” vai kas tamlīdzīgs. Katram šādam ierakstam blakus bija labi salasāms datums. Vecākais ieraksts Šeina sapņu dienasgrāmatā bija datēts ar 1997. gadu, savukārt kodolīgākais, kuru man tovakar izdevās apskatīt, bija šāds: “City vs United – 3 : 1”.

– Jā, jā. Sapņo vien, – viņš smiedamies komentēja.