Personisks stāsts

Signe Rirdance

Rosols čehu kristālā

Pati nezinu, no kurienes man radās šī iedoma. Varbūt no tā, ka vecais Rirdancis aizpildīja jebkuru telpu un gāja pāri tās malām. Tikko ienācis istabā, viņš nokļuva tās centrā. Tie bija viņa joki, kuros mēs klausījāmies un par kuriem smējāmies, viņa sarunu tēmas un viņa viedoklis, ar kuru visi rēķinājās un kuru neapstrīdēja. Viņš bija, kā tagad teiktu, larger-than-life. Mēs palikām istabas malās un bijām, kādi nu varējām būt. Mūsu dzīve bija tāda, kādu to noteica apstākļi, un tādu mēs to dzīvojām, katrs pēc savām iespējām. Rirdancis bija, kāds gribēja būt, un dzīvoja, kā gribēja.


Varbūt tie nebija tikai vecā Rirdanča (par vectēvu vai Arvīdu viņu neviens nesauca, tikai par Rirdanci, veco Rirdanci, kungu vai priekšnieku) joki, varbūt tās bija kristāla vāzes. Pa vienai čehu kristāla vāzei, bļodai, saldumu traukam vai kādai nenosakāmai vajadzībai domātam kristāla veidojumam viņš mums ar brāli dāvināja katrā dzimšanas dienā. Visu gadu mēs viņu nesatikām ne reizi, bet rudenī radiem organizētajā dzimšanas dienā, ko mums ar brāli svinēja kopā, viņš ieradās precīzi kā pulkstenis. Vai to pieprasīja bijusī sieva vai uzstāja otrā, vai varbūt viņš pats to gribēja – nezinu. Lai nu kā, kristāla trauki rindojās sekcijas stiklotajos plauktos. Kad tajos aptrūkās vietas, kolekcijas lielāko daļu mamma pārcēla uz antresolu virs grāmatu plauktiem, kur tie smagi un neredzami palika guļam aiz brūnajām, spoži lakotajām durtiņām.

Dārgos ziedus garajos kātos (rozes vai neļķes, kas nu tobrīd puķu veikalā bija dārgāks un svaigāks un tikai Rirdancim pa blatu sarunājams) mamma ieštopēja kādā no iepriekšējo gadu kristāla vāzēm, pārējo kristālu iestūma dziļāk antresola plauktā, lai atrastos vieta arī jaunajām dāvanām. Mēs ar brāli negribīgi saiņojām vaļā jauno kristāla vāžu pienesumu. Kad bija atraisīts plānais, čaukstošais iesaiņojuma papīrs, rokās iegūla vēsais, svina smagais trauks; ar pirkstiem varēja sajust dziļās, gludi izslīpētās rievas. Mamma mēģināja kliedēt mūsu mulsumu, piezīmējot, ka savā dzīvē kristāla trauki noteikti noderēšot. Mēs bijām iemācīti par visām dāvanām pasacīt paldies, tomēr nākotne, kurā šādi priekšmeti varētu izrādīties noderīgi, likās visai biedējoša.

Gatavošanās dzimšanas dienas svinībām sākās kādu mēnesi vai pat divus iepriekš. Mamma jau laicīgi pasāka šad un tad tētim ieminēties, lai taču piezvanot un uzaicinot savu tēvu, veco Rirdanci, ciemos pie mazbērniem. Pāris nedēļas tētim veiksmīgi izdevās klusējot vai kaut ko atņurdot laist šos aizrādījumus pāri galvai.

– Nu piezvani tēvam, pasaki datumu.

– Vai tu tēvam jau piezvanīji? Laiks nāk tuvāk.

– Piezvani taču vecajam Rirdancim, viņam arī sava dzīve jāplāno.

Visi juta pieaugošo spriedzi mammas balsī: ar katru nedēļu lūgums izskanēja vismaz vienu toņkārtu augstāk. Kaut kā šai pakāpeniskajai modulācijai vajadzēja atrisināties, arī tīri tehniski kādā brīdī ilgāk gaidīt vairs nevarēja. To saprata arī tētis, taču mīļā miera labad – un mīļais miers viņam bija svarīgāks par daudz ko citu – viņš turējās līdz pēdējam.

– Vai tu piezvanīsi vienreiz tam savam tēvam, man jau pilnīgi kauns paliek!

Mammas balsij bija jāsasniedz noteikts augstums un viņas vēstījumam – noteikta intensitāte, lai kairinājums būtu pietiekami stiprs un tētis atsauktos. Un tad tas notika.

– Vai tu liksi mani vienreiz mierā, zvani pati kungam, ja tev viņu vajag! Es viņam neesmu neko parādā. Un viņš man arī nav!

Mēs ar brāli bijām pārsteigti: izrādījās, ka mūsu tētim, parasti rūcējam un ņurdētājam, pieder skanīgs, dusmīgs bass, vajadzēja tikai mācēt to no viņa izvilināt. Un mammai piemita šādas spējas.

Mamma nopūtās, sameklēja blociņā telefona numuru, apsēdās klubkrēslā pie telefona galdiņa un grieza sarkanā aparāta ripu, ka tirkšķēja vien. Nevarēja jau zināt, vai pacels viņš pats vai tā sieviete. Tomēr izrādījās, sarunāt visu nebija nemaz tik grūti. Izdevīgā brīdī viņa bērniem kārtējo reizi atgādināja, ka tētis pusaudža gados briesmīgi pārdzīvojis un tā arī nekad nav spējis piedot vecajam Rirdancim, ka tas atstājis ģimeni un viņu māti un aizgājis pie citas. Ja tētim gadījās dzirdēt šādas runas, viņš noskaitās ne pa jokam – sarauca uzacis un uzmeta mammai niknu skatienu. Ja bija patiešām sliktā garastāvoklī, tad atcirta, ka tās nu gan esot muļķības un viņš vispār dzīvē ne par ko nepārdzīvojot. Ja nu vienīgi pie upes, kad zivis neķeras.

Noliktajam datumam tuvojoties, plānošana un gatavošanās kļuva aizvien intensīvāka. Istabas izmazgāt varēja iepriekšējā nedēļas nogalē, pa darbdienām tās neko daudz nepieputēja. Mums ar brāli uzdeva pārslaucīt traukus un glāzes un noslaucīt putekļus, tētis rūcināja putekļusūcēju un uz lodžijas dauzīja paklājus, mamma ar slapju lupatu izvilka visas grīdas, tad jau vēl pārlaizīs tieši pirms svinēšanas. Mamma pārbaudīja marinēto gurķu un citu konservu krājumus pagrabā, tētis apņēmās pa nedēļu nožāvēt cūkgaļu. Pāris dienas pirms svinēšanas mamma sacepa kotletes un novārīja olas, kartupeļus un burkānus rosolam. Mani pielika pie rosola griešanas. Vārītās olas, kartupeļus, burkānus, no veikala pustukšās vitrīnas izmakšķerēto doktordesu un marinētos gurķīšus no pašu pagraba – visas sastāvdaļas vajadzēja sagriezt vienādos kubiciņos, kas nedrīkstēja būt ne par lielu, ne par mazu. Tiem bija jābūt pietiekami maziem, lai rosolu nevajadzētu kost ar zobiem, tomēr ne tik maziem, lai tas pārvērstos putrā. Bija svarīgi griešanu sākt ar sausākajiem produktiem, gurķus atstājot pēdējos – tad dēlītis nebija jāslauka un rosols nesasuloja. Beigās pievienoja vēl burciņu zaļo zirnīšu un tēta atvesto majonēzi un krējumu. Pusei rosola mamma pielika klāt vārītas bietes, lai sanāktu vairāk un dažādāk. Vienā galda galā kristāla bļodā dižojās baltais, otrā – rozā rosols, pa vidu vēl savi piecu veidu salāti, burkānu, kāpostu, biešu un parastie lapu, dažādi uzgriežamie, šķiņķis, kotletītes, žāvēta vistiņa, pāris galerta bļodiņu, ķilavas, vārīti kartupeļi, ja nu kādam iekārotos kartupeļu; vārītas olas, ja nu kāds ķilavas ēd ar olām; tur bija mārrutki, marinēti ķirbji, marinēti gurķīši, marinētas sēnītes un vēl, un vēl.

Pie galda sēžoties, mamma ciemiņiem atvainojās:

– Nekā jau nav, veikali tukši, un laika jau arī nav. Bet nu ēdiet, kas ir.

Kad ciemiņi jau bija prom, viņa pārlaida acis bļodām un atviegloti nopūtās:

– Laikam šoreiz visa kā pietika, re, gandrīz viss palika pāri.


Pēc pirmā infarkta Rirdancis pievērsās dārzkopībai. Viņa tonis nekļuva mazāk kategorisks, bet tagad viņš zināja visu par kaitēkļu apkarošanu un īpašām liliju šķirnēm un kristāla vāžu vietā viņš uz dzimšanas dienām veda Āzijas liliju un karalisko ķeizarkroņu sīpolus. Viņš ienāca virtuvē, kur galds bija nokrauts ar dažādu uzkožamo un salātu šķīvjiem, rosola traukiem un kotlešu bļodām, ko tūliņ vajadzēja nest uz viesistabu, un mēģināja atrast vietu, kur ar blīkšķi un vērienu nomest plastmasas maisiņu ar bālganiem puķu sīpolu bumbuļiem.

– Še, saimniec, sīpoli! Tikai nepiegriez pie rosola!

Un viņš nosmēja skanīgu smieklu, ka zelta zobi nozibēja vien.

Mamma atrada piemājas dārziņā lieku dobi, kurā saspraust atvestos sīpolu čemurus, un piespieda tēti to uzrakt. Āzijas lilijas nedrīkstēja tā vienkārši ierušināt liesā zemītē un seklumā vienu pie otras. Dobē zem sīpoliem vajadzēja iestrādāt vai pāris ķerras kūtsmēslu, liliju sīpoli bija jāstāda savu 10, 15 centimetru dziļumā un katram jāatstāj vai pusmetrs uz visām pusēm, kur plesties. Tētis kurnēdams ķērās pie darba.

– Šitik daudz mēslu te aiziet, tad jau gan būs bagāta raža. Būs bumbuļi visai ziemai, ko grauzt.

Mamma bozās pretī:

– Tas ir tavs tēvs, kas tos bumbuļus atveda. Nemuldi un roc. Bez mēsliem neziedēšot, pats dzirdēji.

Pavasarī zemi vajadzēja uzrušināt, uzdīgušos stādus vēlreiz samēslot un visu vasaru aptekalēt, kašņāt, ravēt, laistīt, smagos kātus atbalstīt vējā. Līdz karstākajās vasaras dienās jūlija vidū no katra zaļā pumpura izlocījās pa sešām asinssarkanām ziedlapu mēlēm, glezni un nekautrīgi atsedzot putekšņlapas uz trauslajiem kātiņiem un drīksnas irbuli pašā vidū. Nu liliju kātus varēja ar asu nazi nogriezt un sakārtot ziedus no antresola izvilktajās smagajās kristāla vāzēs.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Marts 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela