Rosols čehu kristālā

Pati nezinu, no kurienes man radās šī iedoma. Varbūt no tā, ka vecais Rirdancis aizpildīja jebkuru telpu un gāja pāri tās malām. Tikko ienācis istabā, viņš nokļuva tās centrā. Tie bija viņa joki, kuros mēs klausījāmies un par kuriem smējāmies, viņa sarunu tēmas un viņa viedoklis, ar kuru visi rēķinājās un kuru neapstrīdēja. Viņš bija, kā tagad teiktu, larger-than-life. Mēs palikām istabas malās un bijām, kādi nu varējām būt. Mūsu dzīve bija tāda, kādu to noteica apstākļi, un tādu mēs to dzīvojām, katrs pēc savām iespējām. Rirdancis bija, kāds gribēja būt, un dzīvoja, kā gribēja.

Varbūt tie nebija tikai vecā Rirdanča (par vectēvu vai Arvīdu viņu neviens nesauca, tikai par Rirdanci, veco Rirdanci, kungu vai priekšnieku) joki, varbūt tās bija kristāla vāzes. Pa vienai čehu kristāla vāzei, bļodai, saldumu traukam vai kādai nenosakāmai vajadzībai domātam kristāla veidojumam viņš mums ar brāli dāvināja katrā dzimšanas dienā. Visu gadu mēs viņu nesatikām ne reizi, bet rudenī radiem organizētajā dzimšanas dienā, ko mums ar brāli svinēja kopā, viņš ieradās precīzi kā pulkstenis. Vai to pieprasīja bijusī sieva vai uzstāja otrā, vai varbūt viņš pats to gribēja – nezinu. Lai nu kā, kristāla trauki rindojās sekcijas stiklotajos plauktos. Kad tajos aptrūkās vietas, kolekcijas lielāko daļu mamma pārcēla uz antresolu virs grāmatu plauktiem, kur tie smagi un neredzami palika guļam aiz brūnajām, spoži lakotajām durtiņām.

Dārgos ziedus garajos kātos (rozes vai neļķes, kas nu tobrīd puķu veikalā bija dārgāks un svaigāks un tikai Rirdancim pa blatu sarunājams) mamma ieštopēja kādā no iepriekšējo gadu kristāla vāzēm, pārējo kristālu iestūma dziļāk antresola plauktā, lai atrastos vieta arī jaunajām dāvanām. Mēs ar brāli negribīgi saiņojām vaļā jauno kristāla vāžu pienesumu. Kad bija atraisīts plānais, čaukstošais iesaiņojuma papīrs, rokās iegūla vēsais, svina smagais trauks; ar pirkstiem varēja sajust dziļās, gludi izslīpētās rievas. Mamma mēģināja kliedēt mūsu mulsumu, piezīmējot, ka savā dzīvē kristāla trauki noteikti noderēšot. Mēs bijām iemācīti par visām dāvanām pasacīt paldies, tomēr nākotne, kurā šādi priekšmeti varētu izrādīties noderīgi, likās visai biedējoša.

Gatavošanās dzimšanas dienas svinībām sākās kādu mēnesi vai pat divus iepriekš. Mamma jau laicīgi pasāka šad un tad tētim ieminēties, lai taču piezvanot un uzaicinot savu tēvu, veco Rirdanci, ciemos pie mazbērniem. Pāris nedēļas tētim veiksmīgi izdevās klusējot vai kaut ko atņurdot laist šos aizrādījumus pāri galvai.

– Nu piezvani tēvam, pasaki datumu.

– Vai tu tēvam jau piezvanīji? Laiks nāk tuvāk.

– Piezvani taču vecajam Rirdancim, viņam arī sava dzīve jāplāno.

Visi juta pieaugošo spriedzi mammas balsī: ar katru nedēļu lūgums izskanēja vismaz vienu toņkārtu augstāk. Kaut kā šai pakāpeniskajai modulācijai vajadzēja atrisināties, arī tīri tehniski kādā brīdī ilgāk gaidīt vairs nevarēja. To saprata arī tētis, taču mīļā miera labad – un mīļais miers viņam bija svarīgāks par daudz ko citu – viņš turējās līdz pēdējam.

– Vai tu piezvanīsi vienreiz tam savam tēvam, man jau pilnīgi kauns paliek!

Mammas balsij bija jāsasniedz noteikts augstums un viņas vēstījumam – noteikta intensitāte, lai kairinājums būtu pietiekami stiprs un tētis atsauktos. Un tad tas notika.

– Vai tu liksi mani vienreiz mierā, zvani pati kungam, ja tev viņu vajag! Es viņam neesmu neko parādā. Un viņš man arī nav!

Mēs ar brāli bijām pārsteigti: izrādījās, ka mūsu tētim, parasti rūcējam un ņurdētājam, pieder skanīgs, dusmīgs bass, vajadzēja tikai mācēt to no viņa izvilināt. Un mammai piemita šādas spējas.

Mamma nopūtās, sameklēja blociņā telefona numuru, apsēdās klubkrēslā pie telefona galdiņa un grieza sarkanā aparāta ripu, ka tirkšķēja vien. Nevarēja jau zināt, vai pacels viņš pats vai tā sieviete. Tomēr izrādījās, sarunāt visu nebija nemaz tik grūti. Izdevīgā brīdī viņa bērniem kārtējo reizi atgādināja, ka tētis pusaudža gados briesmīgi pārdzīvojis un tā arī nekad nav spējis piedot vecajam Rirdancim, ka tas atstājis ģimeni un viņu māti un aizgājis pie citas. Ja tētim gadījās dzirdēt šādas runas, viņš noskaitās ne pa jokam – sarauca uzacis un uzmeta mammai niknu skatienu. Ja bija patiešām sliktā garastāvoklī, tad atcirta, ka tās nu gan esot muļķības un viņš vispār dzīvē ne par ko nepārdzīvojot. Ja nu vienīgi pie upes, kad zivis neķeras.

Noliktajam datumam tuvojoties, plānošana un gatavošanās kļuva aizvien intensīvāka. Istabas izmazgāt varēja iepriekšējā nedēļas nogalē, pa darbdienām tās neko daudz nepieputēja. Mums ar brāli uzdeva pārslaucīt traukus un glāzes un noslaucīt putekļus, tētis rūcināja putekļusūcēju un uz lodžijas dauzīja paklājus, mamma ar slapju lupatu izvilka visas grīdas, tad jau vēl pārlaizīs tieši pirms svinēšanas. Mamma pārbaudīja marinēto gurķu un citu konservu krājumus pagrabā, tētis apņēmās pa nedēļu nožāvēt cūkgaļu. Pāris dienas pirms svinēšanas mamma sacepa kotletes un novārīja olas, kartupeļus un burkānus rosolam. Mani pielika pie rosola griešanas. Vārītās olas, kartupeļus, burkānus, no veikala pustukšās vitrīnas izmakšķerēto doktordesu un marinētos gurķīšus no pašu pagraba – visas sastāvdaļas vajadzēja sagriezt vienādos kubiciņos, kas nedrīkstēja būt ne par lielu, ne par mazu. Tiem bija jābūt pietiekami maziem, lai rosolu nevajadzētu kost ar zobiem, tomēr ne tik maziem, lai tas pārvērstos putrā. Bija svarīgi griešanu sākt ar sausākajiem produktiem, gurķus atstājot pēdējos – tad dēlītis nebija jāslauka un rosols nesasuloja. Beigās pievienoja vēl burciņu zaļo zirnīšu un tēta atvesto majonēzi un krējumu. Pusei rosola mamma pielika klāt vārītas bietes, lai sanāktu vairāk un dažādāk. Vienā galda galā kristāla bļodā dižojās baltais, otrā – rozā rosols, pa vidu vēl savi piecu veidu salāti, burkānu, kāpostu, biešu un parastie lapu, dažādi uzgriežamie, šķiņķis, kotletītes, žāvēta vistiņa, pāris galerta bļodiņu, ķilavas, vārīti kartupeļi, ja nu kādam iekārotos kartupeļu; vārītas olas, ja nu kāds ķilavas ēd ar olām; tur bija mārrutki, marinēti ķirbji, marinēti gurķīši, marinētas sēnītes un vēl, un vēl.

Pie galda sēžoties, mamma ciemiņiem atvainojās:

– Nekā jau nav, veikali tukši, un laika jau arī nav. Bet nu ēdiet, kas ir.

Kad ciemiņi jau bija prom, viņa pārlaida acis bļodām un atviegloti nopūtās:

– Laikam šoreiz visa kā pietika, re, gandrīz viss palika pāri.

Pēc pirmā infarkta Rirdancis pievērsās dārzkopībai. Viņa tonis nekļuva mazāk kategorisks, bet tagad viņš zināja visu par kaitēkļu apkarošanu un īpašām liliju šķirnēm un kristāla vāžu vietā viņš uz dzimšanas dienām veda Āzijas liliju un karalisko ķeizarkroņu sīpolus. Viņš ienāca virtuvē, kur galds bija nokrauts ar dažādu uzkožamo un salātu šķīvjiem, rosola traukiem un kotlešu bļodām, ko tūliņ vajadzēja nest uz viesistabu, un mēģināja atrast vietu, kur ar blīkšķi un vērienu nomest plastmasas maisiņu ar bālganiem puķu sīpolu bumbuļiem.

– Še, saimniec, sīpoli! Tikai nepiegriez pie rosola!

Un viņš nosmēja skanīgu smieklu, ka zelta zobi nozibēja vien.

Mamma atrada piemājas dārziņā lieku dobi, kurā saspraust atvestos sīpolu čemurus, un piespieda tēti to uzrakt. Āzijas lilijas nedrīkstēja tā vienkārši ierušināt liesā zemītē un seklumā vienu pie otras. Dobē zem sīpoliem vajadzēja iestrādāt vai pāris ķerras kūtsmēslu, liliju sīpoli bija jāstāda savu 10, 15 centimetru dziļumā un katram jāatstāj vai pusmetrs uz visām pusēm, kur plesties. Tētis kurnēdams ķērās pie darba.

– Šitik daudz mēslu te aiziet, tad jau gan būs bagāta raža. Būs bumbuļi visai ziemai, ko grauzt.

Mamma bozās pretī:

– Tas ir tavs tēvs, kas tos bumbuļus atveda. Nemuldi un roc. Bez mēsliem neziedēšot, pats dzirdēji.

Pavasarī zemi vajadzēja uzrušināt, uzdīgušos stādus vēlreiz samēslot un visu vasaru aptekalēt, kašņāt, ravēt, laistīt, smagos kātus atbalstīt vējā. Līdz karstākajās vasaras dienās jūlija vidū no katra zaļā pumpura izlocījās pa sešām asinssarkanām ziedlapu mēlēm, glezni un nekautrīgi atsedzot putekšņlapas uz trauslajiem kātiņiem un drīksnas irbuli pašā vidū. Nu liliju kātus varēja ar asu nazi nogriezt un sakārtot ziedus no antresola izvilktajās smagajās kristāla vāzēs.

Vecais Rirdancis vienmēr atveda arī pāris litru tīra spirta, un, šķiet, tieši to no visa atvestā viņa vedekla novērtēja visaugstāk. Savukārt mēs ar brāli zinājām, ka nu mamma atkal mūsu mūžam nobrāztos ceļgalus un citus sīkus un ne tik sīkus ievainojumus bagātīgi slacīs ar neatšķaidītu spirtu, lai novērstu vismazāko infekcijas iespēju.

Pēc gadskārtējās vizītes vecais Rirdancis paspieda roku mazmeitai, uzsita uz pleca mazdēlam, iekāpa savā sudrabpelēkajā žigulī un atkal nozuda no mūsu redzesloka savā īstajā, jaunajā dzīvē pie otrās sievas un trešā dēla – dzīvē, kurā mums nebija nekādas dalības, bet kura noteikti bija aizraujošāka un pilnvērtīgāka nekā mūsu ģimenes ikdiena. Arī tas bija aizdomīgi. Kā viņš tā drīkstēja? Kas bija tā cena, ko viņš maksāja, lai dzīvotu dzīvi tā, kā gribēja? Kā tas bija iespējams, ka bijušais vācu armijas karavīrs, kas pavadījis vairākus gadus Sibīrijā nometnē, pavisam drīz pārrodas atpakaļ padomju Latvijā, iestājas komunistiskajā partijā, kļūst par galveno inženieri un tad – spirta rūpnīcas vadītāju? Nezinu, kurā brīdī šaubas un aizdomas pārvērtās tirdošā jautājumā. Tas noteikti nevarēja būt tiesa. Tā bija absurda, muļķīga doma, to nemaz nevarēja skaļi izteikt. Un tomēr tā gadiem nelika un nelika mierā. Vai tiešām vectēvs varēja būt viens no tiem, kas sadarbojās ar čeku? Ar spirtu slacītās brūces sūrstēja un dzija lēni, un antresolā klusi šķindēja kristāla vāzes.

Bija silts un saulains jūlija rīts. Arhīva māja, liela, smaga un pelēka, gulēja uz pelēkas ielas pie pelēkas ietves. Ieskatoties tuvāk, nevarēja nepamanīt eleganti izplānotās pelēkā toņa maiņas fasādes dekoratīvajā krāsojumā; sīkrūtotie logu rāmji gan bija spodri balti, pirmajā stāvā aizrestoti un uzreiz lika domāt par labi sakārtotām un aizsargātām vērtībām. Ozolkoka durvis divu vīru augumā tik pamatīgas un smagas, ka rokas muskuļi iesāpējās, tās verot. Gaišā vasaras kleitā un baltās zempapēžu kurpītēs es kāpu pāri slieksnim bez minstināšanās un ar lielu apņēmību par visu beidzot tikt skaidrībā. Aiz muguras uz bruģakmeņiem švīkstēja auto riepas, smilkstēja tramvaja sliedes un nožvankstēja brīdinājuma signāls, kāds atkal steidzās un nedeva ceļu tramvajam.

Vasara, saule, gaisma, ielas skaņas – aiz biezajām durvīm tie pazuda, kā ar nazi nogriezti. Iekšā valdīja puskrēsla, rudenīgs vēsums un pilnīgs klusums. Priekšā bija pakāpieni, tālāk varēja manīt tādu kā garderobi, kur aiz letes nekustīgi stāvēja sievietes tēls. Satrūkos pati no savu papēdīšu klakstoņas pret akmens grīdu – nebiju pamanījusi paklāju, kas ērti nolikts nokļūšanai tieši tur, kur apmeklētājiem bija paredzēts doties.

– Kaut ko līdzi arī ņemsiet vai visu atstāsiet? Kartiņa ir? – gandrīz bez skaņas vaicāja garderobes dežurante. Viņa redzēja man cauri – es nebiju arhīva cilvēks un, visticamāk, biju te nonākusi pirmo un pēdējo reizi mūžā.

– Vai tad kaut ko nedrīkst ņemt līdzi? Vai visu drīkst? Datoru? Telefonu?

Dežurante saviebās, jo čukstus runāt es nemācēju. Viņas skatienā lasīju: “Svilpaste. Izskries pa lasītavām, iztraucēs ekspertus un pastāvīgos apmeklētājus un prom būs, sēdēs kādā kafūzī un sūks vīniņu ar citām tādām pašām četrdesmitgadīgām čiepām.”

– Visu drīkst. Somu nedrīkst. Ņemiet caurspīdīgo maisiņu, tur salieciet, ko vajag.

Es neveikli žonglēju, mēģinot pārlikt datoru un telefonu no plecu somas caurspīdīgajā maisiņā un svārstoties, ko iesākt ar maku, piezīmju bloku, rakstāmo, datora lādētāju.

– Aizejiet mierīgi malā, sagatavojieties, aizpildiet kartiņu. Tad iesiet uz lasītavu.

Sagrābu pussakārtotās mantas klēpī, apsēdos vienīgajā apmeklētājiem domātajā krēslā, sameklēju pildspalvu un ķēros pie kartītes aizpildīšanas. Vārds, uzvārds, dzīvesvieta – ērtības labad joprojām bieži uzdevu vecāku adresi Latvijā; personas kods – te saminstinājos. Beidzot pēc vairākiem pūliņu gadiem biju ielāgojusi Zviedrijas koda formātu un četrus papildu ciparus, kas manu personnumuru atšķīra no pārējiem, kuri dzimuši tajā pašā dienā. Šķiet, jaunās zināšanas tomēr bija izspiedušas no atmiņas informāciju par Latvijas personas koda formātu; nespēju atcerēties arī pēdējos piecus ciparus, kurus kādreiz bija zinājusi no galvas kā savu bērnu dzimšanas dienas. Parakājusies caurspīdīgajā maisiņā, no maka izvilku vadītāja apliecību, tā joprojām bija Latvijas. Personas koda cipariņi bija tik sīki, ka nācās apliecību palikt tālāk no acīm izstieptā rokā, lai izdotos saskatīt. Rokas kustību prom no acīm lasot es biju sākusi apgūt tikai nesen, tā vēl nebija kļuvusi automātiska un katru reizi kā ar kniepadatas dūrienu atgādināja par sasniegto briedumu. Tikusi galā ar personas kodu, apstājos pie nākamās rindiņas. “Pētījuma mērķis”. Ko es te varēju rakstīt? Gribu reizi par visām reizēm noskaidrot, vai mans vectēvs ir bijis čekas ziņotājs? Vai vismaz saprast, kas viņš bija par cilvēku. Manas pārdomas pārtrauca gandrīz nedzirdams, bet ārkārtīgi izteiksmīga žesta pavadīts dežurantes čuksts:

– Ejiet uz lasītavu, tur jums palīdzēs.

– Jūs no Stokholmas? Nāciet, no ārzemēm mēs apkalpojam mazajā lasītavā.

Arhīva lasītavas valdniece bija laipna, iesirma kundze, kas patiešām zināja, kā palīdzēt.

– Droši vien veicat dzimtas pētījumu? Gribat sākt ar vectēvu?

Viņa mācēja arī ātri noteikt un izkliedēt manas ilūzijas.

– Jums jāsaprot, ka šeit mums ir vēstures arhīvs. Mēs glabājam senus dokumentus, līdz 1940. gadam. Par dokumentiem pēc 1940.gada jums tad jāinteresējas valsts arhīvā, tas ir Bezdelīgu ielā. Bet mēs varam apskatīties tūliņ, vai par viņu var kaut ko atrast pie mums, un pasūtīt. Kurā gadā viņš ir dzimis, kur varētu būt mācījies?

Es uzzināju ne tikai to, kad Latvijas teritorijā ir beigusies vēsture un sākušās mūsdienas, bet arī visu, ko vēstures arhīvā par vectēvu varēja noskaidrot stundas laikā. Izrādījās, ka tas par vēstures galu 1940. gadā tomēr nebija gluži tiesa: Rīgas Valsts technikuma annālēs ieraksti iesniedzās arī “mūsdienās”. Vectēvs 1943. gadā bija beidzis Rīgas Valsts technikuma Ķīmijas nodaļu – ar projektu par balinātavu. Uzmanīgi šķirstīju pelēkzaļās, sīkā rokrakstā aizpildītās lapas; tās bija tik graudaini mīkstas, ka likās, tūliņ sabirzīs. Alfabētiski sakārtotajā sarakstā acīs iekrita ieraksts tieši blakus vectēvam – kāds Roberts Riekstiņš to pašu Ķīmijas nodaļu bija absolvējis ar limonādes fabrikas projektu. Citā rokrakstā un acīmredzot vēlāk abu puišu ailītēm bija pievienots vēl viens ieraksts. “No 1943. gada vasaras darba dienestā.” Vācu armijas darba dienestā? Droši vien iesaukts, ne brīvprātīgi pievienojies? Aizvests uzreiz uz Vāciju vai palicis Latvijā? Un ko deviņpadsmitgadīgam Ķīmijas nodaļas absolventam nācās darīt hitleriešu darba dienestā?

Es aizvēru Valsts tehnikuma reģistru grāmatu. Atbilžu uz šādiem jautājumiem tur, protams, nebija. Papīros ierakušies un galvu nepacēluši, pārējie arhīva lasītavas apmeklētāji – sirms, salīcis vīrs, kura seja šķita redzēta kādos kultūras raidījumos pirms gadiem 10 vai 20, divi studenti, kas tomēr nez kā te bija iekļuvuši ar visām mugursomām plecos un klusi sačukstējās angļu valodā, un vairāki nopietni jauni cilvēki, visticamāk, topošie zinātnieki, – turpināja darbu. Gandrīz nedzirdami sanēja pildspalvas, vieglītēm klabēja datoru taustiņi, un man likās, ka klusumā var sadzirdēt maigu švīkstoņu, pāršķirtajām vēstures lapām atkal sakļaujoties kopā.

– Jūs vēl varat līdz pusdienlaikam paspēt uz Bezdelīgu ielu, tas ir tepat aiz stūra.

Lasītavas pārzine bija pamanījusi manu izklaidīgo skatienu. Pa pusei sapņainā prombūtnē atdevu žetoniņu un caurspīdīgo plastmasas maisiņu garderobes dežurantei, atguvu savu somu un devos ārā. Garderobes tantiņa neteica ne vārda, bet droši vien nodomāja: “Tā nu te atpakaļ nerādīsies.”

Uz ielas vasaras dienasvidus svelme un ielas troksnis apdullināja tikpat negaidīti, kā no rīta bija pārsteidzis arhīva vēsais, krēslainais klusums. Šīs pāris stundas, kamēr šķirstīju vecos papīrus, pasaule bija turpinājusi griezties ap savu asi. Spožajā saulē sapratu, ka arhīva ēkā esmu nosalusi tā, ka gandrīz aizmirsusi elpot; saberzēju rokas, izstaipījos, dziļi ieelpoju un sajutu uz mēles Pārdaugavai raksturīgo dzelžaino garšu, ko veidoja eļļainie putekļi no tramvaja sliedēm.

Sekojot lasītavas pārzines norādījumiem, pa Slokas ielu virzījos uz Valdemāra ielas pusi, apsvērdama, kur gan te ap stūri blakus varētu būt ēka ar Bezdelīgu ielas adresi. “Ieeja ir tūliņ aiz stūra,” bija teikusi lasītavas pārzine. Uz Valdemāra ielas saminstinājos, bet gāju vien uz priekšu gar tādām kā aizrestotām noliktavām vai garāžām. Tikai nonākusi ieslīpi novietotās ķieģeļu ēkas otrā galā, pamanīju baltzilo adreses norādi – “Bezdelīgu iela 1”. Ieeja ēkā bija ieslēpta pašā tumšākajā vietā starp diviem celtnes spārniem zem otrā stāva pārkares, kuru stutēja balti stabi. Pasmējos pie sevis, ka ēkas plānotājam droši vien bijis uzdevums padarīt ieeju neatrodamu un nepieejamu, bet, pacēlusi acis uz augšu, sapratu, ka tas varbūt nemaz nav joks: virs otrā un trešā stāva mazajiem lodziņiem slējās gandrīz monolīts metāla plāksnēm apšūts rūsgans monstrs piecu, sešu stāvu augstumā vispār bez logiem, tikai šaurām ailītēm, pa kurām nezin vai iespīdēja gaisma.

Aiz stiklotajām durvīm pavērās vērienīgs vestibils: tā iekārtojums, nobružātās spīdīga dermatīna mēbeles, gaismas trūkums – viss liecināja, ka esmu nokļuvusi kādā 70. gadu nogales vai 80. gadu sākuma iestādē, kura neskarta izkuģojusi cauri laiku lokiem. Nevilšus pametu skatu uz sevi lejup, kā pārbaudīdama, vai neesmu iekritusi truša alā un pārvērtusies par mazu meiteni, kuru krusttēvs paņēmis līdzi uz darbu. Viss te likās pazīstams, šādā vestibilā es biju garlaikoti šūpojusi baltās golfenēs tērptās kājas, gaidot, kamēr krusttēvam beigsies kārtējā sēdēšana, kā viņš sauca savas katedras sēdes. Vai varbūt šādi septiņdesmitajos bija izskatījusies bērnu poliklīnikas priekštelpa, kur es toreiz biju biežs viesis. Šķita, ka valsts arhīva vestibilā bija uzdarbojies kāds telpaugu audzēšanas un kolekcionēšanas maniaks: te atradās desmitiem puķu podu – alvejas, agaves, mājas svētības, naudas kociņi, līdakastes, kallas, visdažādāko šķirņu un izmēru kaktusi, dažnedažādi vīteņaugi ar zaļām, zilganām, violetām, plankumainām un šķērssvītrotām lapām un vēl vesela armija augu, par kuru nosaukumiem man nebija ne jausmas. Dīvainā kārtā augu klātbūtne vestibilu nepadarīja mājīgu, gluži otrādi, tas izskatījās kā kosmosa kuģa oranžērija, kurā kāds svešas civilizācijas pārstāvis bez mums ierastās skaistuma izpratnes savācis iespējami daudz vietējo augu, sakārtojot tos rindās un plauktos zemes iemītniekiem nesaprotamā sistēmā.

Vestibila malā bija iekārtots apmeklētāju pieņemšanas stends. Nogaidīju, kamēr apaļīgā pensijas vecuma kundzīte beidz telefona sarunu, pārslēdzoties no viena darbinieka pie cita un mēģinot atrast kādu, kurš varētu parunāties ar ārzemnieku angliski vai vāciski, turklāt zinātu arī, ko atbildēt uz viņa jautājumiem. Šis zvanot ne jau pirmo reizi, bet vienmēr sagadoties, ka tieši tad ārzemju sakaru speciāliste esot atvaļinājumā vai izskrējusi kafiju padzert, un kur nu tagad kādu svešvalodās runājošu atradīsi, kad lielākā daļa atvaļinājumos. Beidzot kundzīte enerģiski nolika vecmodīgo klausuli atpakaļ uz telefona un ar svarīgu sejas izteiksmi uzklausīja manu stāstu.

– Ak tā, par vecotēvu interesējaties... Vācu darba dienestā un Sibīrijā nometnē bijis? Hmm, kurā fondā tas varētu būt? Ka tik nebūs Imantā, Skandu ielā... Pagaidiet, es pazvanīšu. Varat tikmēr paskatīties, vai viņš ir šitajos sarakstos.

Tikai tagad ievēroju, ka uz apmeklētāju pieņemšanas letes guļ bieza grāmata melnos vākos “Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs” un sējumi ar 1941. un 1949.gadā deportēto sarakstiem. Es gan zināju, ka vectēvs Sibīrijā nonācis citos laikos un apstākļos, tomēr paklausīgi alfabētiski sakārtotajā sarakstā sameklēju attiecīgās lappuses un pārliecinājos, ka šajos sarakstos viņa nav.

– Es izstāstīšu apmeklētājai un tad pārzvanīšu tev.

Arhīva kundzīte pabeidza telefonsarunu un atkal pievērsās man.

– Tā, sarakstos viņa jums nav?

Viņa ievilka elpu un ciešāk nopētīja mani.

– Bet viņa lieta pie mums ir.

Kundzītes brilles bija paslīdējušas uz leju, un viņa skatījās pāri briļļu rāmim tieši man acīs. Vai viņa tiešām saprata, ko es patiesībā cenšos noskaidrot? Vai varbūt ar šiem faktiem arī pietika – pretpadomju noziegumos apsūdzēts nav, deportēts nav, bet lieta ir –, lai apstiprinātu diagnozi: čekas aģents?

– Kas tā ir par lietu?

Man nebija ko zaudēt, kuģa biļete atpakaļ uz Stokholmu bija pēc trim dienām.

– Tas jums jāprasa pašā arhīvā, es te tikai apmeklētājus pieņemu. Bet vajadzēs radniecību pierādīt, lai to lietu apskatītos. Jums uzvārds tāds pats, tad paņemiet savu un tēva dzimšanas apliecību vismaz. Un brauciet labāk rītdien, šodien viņiem pēcpusdienā nav kas strādā, visi atvaļinājumā.

Palaidu vaļā leti, pie kuras biju gandrīz krampjaini pieturējusies, izlīdzināju muguriņas biezajiem sējumiem ar represēto sarakstiem, sakārtoju plecu somas lenci un promejot uzmetu skatienu telpaugu kolekcijai. Gar podiņiem līkņāja kāda sieviete ar lejkannu rokās. Daži augi izskatījās labi apkopti, citi tik tikko vilka dzīvību; arī podiņi bija tik dažādi, ka man iešāvās prātā: varbūt šo kolekciju veido visu atvaļinājumā esošo darbinieku telpaugi, par kuriem te kolektīvi rūpējas daži pakaļpalicēji. Dažām dīvainām lietām ir iespējams pavisam vienkāršs izskaidrojums, es nodomāju.

Nākamajā rītā GPS neparko negribēja atrast arhīva lasītavas adresi Skandu ielā; arī Google Maps piedāvāja tikai iespēju pievienot kartē trūkstošo adresi. Izvēlējos kādu no tuvumā piedāvātajām alkohola tirgotavu adresēm. Tikai nonākusi gandrīz pie galamērķa, sapratu, no kurienes neparastais ielas nosaukums. Visapkārt slējās bijušie Radiotehnikas korpusi dažādās sabrukuma vai eiroremonta stadijās. Maldījos pa šaurajām ielām garām noliktavām, garāžu rindām, drāšu žogiem, slavenajai Imantas trubai un dažādām betona konstrukcijām ar neskaidru funkciju, līdz atradu īsto adresi. Pārvarējusi GPS piedāvāto kārdinājumu dalīties savā atklājumā ar visu pasauli un ievietot arhīva ēkas lokāciju un pirmo fotogrāfiju sociālajos medijos, atgādināju sev par šīs ekspedīcijas īsto mērķi un steidzos garām sargam (“ejiet, ejiet, meitiņ, tik uz priekšu un tad trīs stāvus uz augšu,” viņš krieviskā labvēlībā māja ar roku, uz manu caurlaidi pat īsti nepaskatījies) pa garajiem gaiteņiem, kas reiz varēja piederēt kādam zinātniski pētnieciskajam institūtam, un betona kāpnēm augšā uz lasītavu.

– Mēs jau jūs gaidījām, – mani apmulsināja lasītavas darbinieces platais smaids. – Palasiet te noteikumus un izcenojumus, kamēr es atnesu jūsu filtrācijas lietu.

– Filtrācijas?

Es nebaidījos atstāt nezinītes iespaidu. Es tiešām nezināju. Ārzemēs pavadītie gadi bija mācījuši nebaidīties uzdot šķietami pašus vienkāršākos jautājumus.

– Ka viņš gājis cauri filtrācijai, bijis filtrācijas nometnē, lēģerī. Visus tos dokumentus tad čeka glabāja viņa lietā. Lasiet, tad jau redzēsiet.

Trīcošiem pirkstiem šķirstīju noplukušās, sadzeltējušās lapas. Tās bija cita par citu mīkstākas, trauslākas, apspūrušām malām – padomju laika blankas, kas aizpildītas ar rakstāmmašīnu vai pavirši ar roku. Daļa bija krieviski, daļa rokrakstā, daļa – krieviski un rokrakstā. Uzreiz apjautu, ka nebūs tik vienkārši iedziļināties dokumentu saturā. Daudzām augšējā stūrī bija atzīme krievu valodā “Pilnīgi slepeni”. Uz lietas iekšējā vāka krievu valodā bija uzdrukātas instrukcijas operatīvajiem darbiniekiem – kā sistemātiski pārbaudīt uzskaitē ņemtās personas, kādu dokumentāciju izmantot, ja konstatē pretpadomju darbības, kādos gadījumos lietu nodot arhīvā, kā pārsūtīt lietu attiecīgajam NKVD orgānam dzīvesvietas maiņas gadījumos, un tā tālāk, un tā tālāk. Kāds operatīvais darbinieks krieviski skaistā, izrotātā kirilicā ar tumšzilu tinti bija aizpildījis anketu ar nevainīgu nosaukumu “Anketa par PSRS pilsoni, kas atgriežas PSRS no ārzemēm”. Te mani arī gaidīja pirmais pārsteigums. Ailē par piedalīšanos karadarbībā bija atzīmēts, ka Rirdancis kaujās piedalījies. Tātad ģimenē zināmais stāsts par to, ka viņš esot taisnā ceļā no Vācijas virsnieku skolas nosūtīts uz Sibīriju, nebija tiesa? Mēģināju izburtot pilsētas nosaukumu, kuras tuvumā vectēvs karojis, bet tas neizdevās. 1945. gada 30. aprīlī viņš bija pārgājis robežu un padevies. Radinieku ailē bija uzrādītas māte un māsa; atbildē uz jautājumu par viņu pašreizējo dzīvesvietu ierakstīts “ņe znajet”. Ailē, kurā jāieraksta personas, kas var apstiprināt sniegtās ziņas, ievilkta trekna svītra. Kam no tā visa varēja ticēt? Ko viņš noklusēja čekai un ko – ģimenei? Vienīgie latīņu burti šajā anketā bija vectēva paraksts. Viņš nebija spiedis spalvu pie papīra kā čekists, līnijas bija daudz smalkākas, kā putna atstātas pēdas sniegā.

Nākamie lietā ievietotie dokumenti uz Skandu ielas lasītavu bija atceļojuši no Tālajiem Austrumiem. Pamatojoties uz NKVD direktīvu nr. tādu un tādu, kāds leitnants Fjodorovs 1946. gada jūlijā nolēma, apakšpulkvedis Marins piekrita un ģenerālmajors Petrenko apstiprināja, ka Arvīds Rirdancis steidzami atbrīvojams no filtrācijas nometnes un atstājams Baikāla–Amūras maģistrāles celtniecības darbos līdz 1946. gada 1. decembrim.

Baikāla–Amūras maģistrāle – tūlīt pēc kara? Man vienmēr bija licies, ka BAM ir 70. gadu, mūsu vecāku paaudzes, triecienceltne. Turp taču kādā brīdī bija sataisījies doties tētis, un vecmamma paguva sapriecāties, ka nu vienreiz būs miers no netīkamā znota. Tētis toreiz nekur tā arī neaizbrauca, bet nu uzzināju, ka Baikāla–Amūras maģistrāles celtniecība sākusies daudz senāk un tajā roku pielicis gan vectēvs, gan citi deportētie.

Beidzot latviski. Nākamās lapiņas bija vectēva rokas rakstītas. Uz vienkāršas rūtiņu lapas viņš 1947. gada februārī savā vieglajā, elegantajā rokrakstā Rīgas filtrācijas daļas priekšniekam lūdza atļauju pārcelties uz laukiem pie mātes. Viņš bija atpakaļ – atgriezies no Sibīrijas! Uz rūtiņu lapas kāds – čekisti? – ar krāsainiem zīmuļiem bija veicis dažādas atzīmes. Viņa lūgumu bija apmierinājuši un pieņēmuši lēmumu viņa lietu pārsūtīt uz attiecīgā rajona NKVD nodaļu.

Nākamajā mapē bija vēl viena rūtiņu lapa vectēva rokrakstā. Tā bija viņa “autobiografija”, iespējams, pārcelšanās lūgumam pievienots dokuments. Labu laiku nespēju saņemties un izlasīt tās saturu. Acis kavējās pie švītīgi spītīgajiem “t” burtiem, kas bez kājiņas izskatījās kā krusti; “j” un “f” burti, “g” burtu kāja bija tikai viena slīpa līnija, tādēļ viss teksts izskatījās kā sasvītrots. Es tos pazinu, tie bija mani burti, mans rokraksts. Varbūt burti tomēr bija sīkāki, “ekonomiskāki” – šajā ziņā vectēva rokraksts drīzāk līdzinājās tēta sīkajiem skribeļiem. Vēl aizvien neuzdrīkstoties lasīt saturu, saskaitīju rindiņu skaitu. Vectēvs savu dzīvi bija izstāstījis 17 skopās rindiņās. Paskatījos datumus – autobiogrāfija bija datēta ar 1947. gada 8. februāri. Tātad viņam tik tikko bija palikuši 23 gadi. Puika. Es neatcerējos, ka būtu kaut reizi dzīvē pieskārusies vectēvam, viņš vienmēr bija palicis svešs, kaut kur tur ārpusē, kristāla vāžu pasaulē. Pārlaidu pirkstus pelēcīgajam papīram, tas bija mīksts un plūksnains.

“..ar mobilizācijas pavēli 1943. g. 4. oktobrī aizveda uz Vāciju darba dienestā uz Siltas salu. 1945. g. 4. februārī ar kuģi no Dancigas iebraucu Kurzemē un biju 44. pulkā 1. bataljonā. 1945. g. 30. aprīļa naktī pārbēgām Sarkanarmijas pusē. 1945. gada 19. maijā izbraucām uz Tālajiem Austrumiem. Līdz 1946. g. 24. jūlijam biju filtrācijas punktā pie (sekoja nesaprotami burti krieviski). Pēc atbrīvošanas strādāju kā redavoj (tālāk nesaprotami burti kropļotā krievu valodā) līdz 1946. g. 21.decembrim. 25. janvārī 1947. gadā ierados Rīgā.”

Pacēlu acis no papīra lapiņas un neredzošu skatienu palūkojos ārā pa logu. Divdesmittrīsgadīgais puika savu dzīvi aprakstīja kā paša izvēlētu ceļojumu – te viņš ar kuģi iebrauca Kurzemē, te devās uz Tālajiem Austrumiem. Tad ņēma un ieradās Rīgā. Trīsdesmitajā aprīlī pārbēgām – deviņpadsmitajā maijā izbraucām uz Tālajiem Austrumiem. Pa galvu man gluži nelaikā jaucās angliskais izteiciens master of understatement. Ne viņu saņēma gūstā, ne arestēja, ne ievietoja gūstekņu nometnē. Es pazinu sava vectēva stilu. Viņš visos laikos dzīvoja, kā gribēja.

1956. gadā izdota izziņa par to, ka Arvīda Rirdanča lieta izskatīta un nosūtīta tālākai glabāšanai arhīvā, atstājot viņu operatīvajā uzskaitē kā vācu fašistisko SS spēku latviešu leģiona dalībnieku. Kādēļ tāda te bija jāievieto? Bet vēl vairāk mani mulsināja vairākkārtējie lietas pieprasījumi 60. un 70. gados. Likās, ka vai katrs jauns čekas virsnieks šajā nodaļā (pieprasījumi bija aizpildīti krieviski, bet čekisti visi bija skaistiem latviskiem uzvārdiem) bija vēlējies steidzami iepazīties ar vectēva lietu un tad atkal atdevis to atpakaļ tālākai glabāšanai. Ailīte, kurā norādāms pieprasījuma iemesls, gandrīz visās veidlapās bija atstāta tukša, tikai vienā bija ierakstīts “proverka signala”. Vai čekisti viņu izsauca un lika ziņot par citiem? Un kas tas bija par signālu, kuru vajadzēja pārbaudīt?

– Vai atradāt, ko meklējāt? Ja gribat fotokopijas, varat izmantot mūsu pakalpojumus, es jums cenrādīti jau iedevu, vai ne? Vai arī varat braukt pati kopēt, sanāks drusku lētāk.

Lasītavas vadītājas lietišķais balss tonis atsauca mani atpakaļ realitātē.

– Samaksāt pie mums nevar, jābrauc uz Bezdelīgu ielu. Tik dodiet ziņu, kad brauksiet kopēt, lai varam sagatavot dokumentus. Ko nozīmē “proverka signala”? Nu, tas gan ir vienkārši. Jūs jau laikam par jaunu, lai zinātu. Visiem leģionāriem bija lietas. Ja kādam kaut kas nepatika, aizgāja pasūdzējās orgāniem par jūsu radinieku. Tas arī ir tas signāls. Čekistam uzreiz darbs, jāpārbauda. Vairāk gan nevaru jums palīdzēt, tad jums jāmeklē kāds eksperts.

Ar prātu labi zināju, ka neviens neļaus tā vienkārši paņemt pelēko mapi abām rokām, piespiest sev pie krūtīm un vest mājās, bet lasītavas darbinieces atgādinājums palīdzēja saprast, ka tieši to būtu gribējies darīt. Pārvest vectēvu mājās. Gluži kā toreiz, kad krematorijā iedeva urnu ar vecmammas pelniem. Tas bija viss, kas bija, viss, kas palicis pāri, viss mans mantojums, un nevienam citam par to nebija nekādas daļas. Taču pelēko, nobružāto mapi ar sava vectēva papīriem es dabūt nevarēju, tā piederēja valstij, ar visiem vectēva spītīgajiem “t” un rotaļīgajiem lielajiem “R” burtiem, – lai gan šī bija jau pavisam cita valsts. Sekundes desmitdaļu es redzēju sevi paķeram mapi, paslēpjam to zem jakas un metamies ārā pa lasītavas durvīm, cauri gaiteņiem, garām sargam prom uz mašīnu, un dzirdēju lasītavas darbinieces un sarga klaigas sev aiz muguras.

Izbraukusi cauri Imantai, atgriezos valsts arhīva ēkā, kur bija jādodas trešajā stāvā uz tādu un tādu kabinetu. Tur ekspertei tādai un tādai vajadzēja samaksāt – tikai skaidrā naudā, kura, par laimi, bija līdzi – par iespēju pārfotografēt vectēva lietu. Redzot, kā es izklaidīgi bāžu apmaiņā pret naudu saņemtos papīrus neesošā jakas kabatā, tad gramstos gar somas slēdžiem, eksperte vēl nobrīdināja, lai tikai nepazaudējot kvīti – kā tad pierādīšot, ka naudiņa samaksāta. Nolēmu, ka kvīti atdošu brālim, lai brauc un pārfotografē, tas galu galā ir arī viņa vectēvs. Es jau tā šajās pāris brīvajās dienās Latvijā tik daudz laika biju pavadījusi arhīva lasītavās un ceļā starp tām.

Viena no retajām reizēm, kad mēs ar brāli vectēvu satikām ārpus dzimšanas dienu svinībām, izrādījās arī pēdējā. Saskrējāmies nejauši, uz ielas pie “sarunu punkta”, netālu no viņa dzīvokļa. Bija agrs pavasaris, marta vidus, un ietves un apstādījumi vēl mikli smaržoja pēc tikko nokusušā sniega. Vecais Rirdancis iztaujāja mūs par mācībām un par plāniem pēc skolas beigšanas, mēs godīgi pāris teikumos atbildējām, un tad jau arī īsti nebija par ko runāt. Viņš vēl brīdi minstinājās, it kā gribēdams ko teikt, mēs pieklājīgi klusējām un gaidījām, bet tad arī atvadījāmies un gājām katrs uz savu pusi. Atskatījos un redzēju, kā viņš aiziet pa Pasta ielu sūnpelēkā putekļu mētelī, viegli sagumušiem pleciem un bez ierastās bravūras.

Pēc pāris negaidīti siltajām dienām laiks atkal pieturējās auksts, nomācies, vējains. Sniegs bija nokusis un zeme – atsalusi, bet zāle un zaļums vēl kavējās. Marts, kā parasti, bija nebeidzams un tā dubļi – neizbrienami. Arī mācību gada beigas likās nesasniedzami tālas. Mamma vakaros saguma pāri labojamo burtnīcu kaudzēm un no rītiem cēlās sarkanām, dusmīgām acīm. Sestdienās, kad skolā bija īsā diena, pēcpusdienā vēl varēja pagūt izskriet veikalus, lai izņemtu ziepes un veļas pulveri uz taloniem. Ja paveicās, varēja uzskriet virsū arī šķīstošajai kafijai vai kādam citam deficītam.

Beidzot klāt bija marta beigas, tūliņ pirmais aprīlis. Kaut ko taču es varēju pasākt, lai mūs visus iepriecinātu – kaut nedaudz, vismaz šo vienu reizi? Sekojot avīzē Padomju Jaunatne izlasītam padomam, sagatavoju joku dienas pārsteigumu, krustu šķērsu izvelkot pa istabu dzīparus, kuriem vienā galā bija piesietas lapiņas ar mūsu vārdiem, otrā galā – pa konfektei un kādai citai sīkai un smieklīgai dāvaniņai. Dāvaniņu atrašana sagādāšot ģimenei daudz priecīgu brīžu, visiem kopā mēģinot atpīt savus dzīparus, mijoties un lokoties un savā starpā jokojoties, tā bija solīts avīžrakstā.

Taču notika pavisam citādi. Pirmā aprīļa pēcpusdiena atnāca ar ziņu, ka vecais Rirdancis savā dzīvoklī atrasts miris. Esot aizgājis “ar sirdi”. Asaru kamolu kaklā es nolēmu pati atpīt dāvaniņas. Varbūt tā arī bija labāk – es ātri sapratu, ka atpīt dzīparus nemaz nebija iespējams. Dzijas vietā biju izmantojusi visparastākos baltos diegus un pamatīgi izlocījusi tos pa istabu teicamnieces cītībā, neparedzot, ka tie samudžināsies vienā mudžeklī tā, ka vairs neatpiņķerēt. Asaras rīdama un degunu piedurknē slaucīdama, nogriezu dāvaniņas ar šķērēm, balto diegu mudžekli izmetu ārā un izsvītroju pirmo aprīli no svinamo dienu saraksta.