Rīgas vajadzības
Viljams Hogārts, darbs no cikla “Kādas ielasmeitas karjera”, 1732
Vēsture

Gvido Straube

Rīgas vajadzības

Prostitūcija ka pilsētas labklājības un sociālā miera projekts

Šo rakstu autoram pasūtīja Rīgas Laika izdevējs pēc apaļā galda sarunas par hernhūtiešiem redakcijas telpās, pastāstījis, ka līdz 20. gs. sākumam namā, kurā atrodas RL redakcija, bijis pazīstams bordelis.


Neskaitāmas reizes dzirdēts, ka prostitūcija esot teju viena no vecākajām profesijām, kaut gan pēdējā laikā to mēģina apšaubīt žurnālisti, apgalvojot, ka šī slava pienākoties viņiem. Lai nu kā, arī pašreizējā Latvijas teritorijā to pazīst jau daudzus gadsimtus.

19. gadsimta Rīgā darbojās vairāki publiskie nami, kas lielākoties apkalpoja jūrniekus no pilsētā piestājušajiem kuģiem, tomēr daļa specializējās arī uz vietējiem klientiem. 1846. gadā Rīgas pilsētas policijas pārraudzībā bija 5 oficiāli reģistrēti bordeļi, kuru saimnieki bija: Frīdrihs Daņiļevskis, 65 gadus vecs, Prūsijas pavalstnieks no Lībekas, Rīgā kopš 1840. gada; Amālija Juliāna Frīdriha, 33 gadus veca, no Kēnigsbergas, Rīgā kopš 1842. gada; Rozālija Orinska, dzimusi Kiršteine, rīdziniece, vīrs – Prūsijas pavalstnieks; Karolīna Zeltiņa, dzimusi Millere, no Lībekas, Rīgā kopš 1840. gada; un Juliāna Kraul, rīdziniece.1

Rīgas bordeļi jau sākumā bija sadalīti divās klasēs: vieni jeb labākie apkalpoja augstākās kārtas, bet otri jeb sliktākie orientējās uz vienkāršo tautu. Dārgākajos Rīgas bordeļos pakalpojums maksāja 1–5 sudraba rubļus, bet lētākajos 25–30 kapeikas. Alkohols priekamājās maksājis diezgan dārgi: pie Daņiļevska gadā esot izdzertas 2000 pudeles šampanieša, un vienas pudeles cena bijusi 3,50 rubļi. Bieži vien saimnieki pēc izpriecām pieprasīja samaksāt gan par izdzerto, gan arī par neizdzerto, tādēļ apmeklētāji mēdza paņemt pudeļu korķus, lai varētu pierādīt, cik tad galu galā viņi izdzēruši.

19. gadsimta otrajā pusē sabiedrība noslāņojās vairāk, kā arī tika izstrādāti kritēriji un sniegti atšķirīgas kvalitātes pakalpojumi, un Rīgas bordeļu sistēmā parādījās trīs kategorijas jeb klases: 1. klases bordeļa meitenes drīkstēja prasīt 3 sudraba rubļus par seansu, bet, ja apmeklējums turpinājās visu nakti, tad klientam bija jāšķiras no 5 rubļiem. 2. klases bordeļos tie bija attiecīgi 1 un 2 rubļi, bet 3. klases priekamājās – 0,50 un 1 rublis.

1845. gadā policijas pārvaldes locekļu ziņojumā Vidzemes ģenerālgubernatoram Golovinam arī minēti tā saucamie privileģētie iestādījumi, kuri pamatā atradušies Pēterburgas priekšpilsētā, taču tie nepildot savu lomu kā “pastāvošo vajadzību” apmierinātāji, gluži pretēji: tie meklējot “cilvēcisko vājību avotus, kurus mēģina atmodināt, satvert un pavedināt netikumiskā veidā”.

Bezgaumīgās telpās regulāri notiekot saieti, kuros lietojot no alus līdz pat šampanietim mūzikas un deju pavadībā, un no vīna apskurbušas meitenes esot brīvas no jebkādiem aizspriedumiem un “ievelkot apreibušos sev līdzi samaitāšanā”.

Prostitūtas varot sastapt visur – gan Vērmanes parkā, gan teātrī, gan sabiedriskos pasākumos –, un viņas esot uzkrītoši un dārgi ģērbtas, bagātīgi izrotātas, gandrīz vienmēr tērptas zīdā un šādas staigājot apkārt un pavedinot vīriešus. Policijas valdes locekļi aicināja ģenerālgubernatoru ieviest stingrus apģērba noteikumus šīm sievietēm, kā arī aizliegt alkohola tirdzniecību publiskajos namos. No ziņojuma noprotams, ka tieši alkoholam bija būtiska loma šo iestāžu darbā, un policijas rīcībā bijuši vairāku bordeļu saimnieku ziņojumi, ka bez alkohola viņu vadītās “tolerējamās iestādes” bankrotēšot.

Zināmu ieskatu smalkajos bordeļos sniedz arī Iekšlietu ministrijas 1864. gadā komandētā medicīnas doktora Lenca atskaite par konstatēto:

Visos, katrā gadījumā labākajos publiskajos namos pieejami pa pietiekami augstām cenām ēdiens un visāda veida dzērieni, kā dēļ šie nami pārvēršas gandrīz vai klubos, tie zaudējuši savu patieso nozīmi un nes sabiedrībai lielu kaitējumu; jaunatne, jo sevišķi no tirgotāju kārtas, dodas pēc teātra gandrīz katru dienu vakariņot publiskajā namā, lielākā daļa no viņiem vispār neiet uz turieni ar nodomu stāties attiecībās ar sievietēm un tāpēc neredz tajā visā neko nosodošu. Šādi publisko sieviešu regulāri apmeklējumi un brīva apiešanās ar viņām visai kaitīgi atsauksies uz ģimenes dzīvi.

Ņemot vērā problēmas ar prostitūciju, Rīgā, tāpat kā 19. gadsimtā daudzviet Eiropā, sāka uzdot jautājumus, kā to regulēt: priekšlikumi ietvēra gan pilnīgu brīvību šajā profesijā, gan pilnīgu tās aizliegumu. Racionālākas municipalitātes, izpētot situāciju gan savā, gan citās pilsētās, mēģināja rūpalu sakārtot, rodot risinājumu, ko varētu formulēt kā mazākā ļaunuma izvēli.

1822. gadā pilsētas medicīnas pārvalde, kam policija bija uzlikusi par pienākumu sekot prostitūtu veselības stāvoklim, konstatēja, ka Rīgā legāli – fiksētas policijas un mediķu reģistros – darbojoties tikai 34 prostitūtas, kas pilsētai esot daudz par maz. Turklāt atbildīgās amatpersonas visvairāk satrauca nevienmērīgais prieka meiteņu izvietojums pilsētā: ostas rajonā viņu bijis pietiekošā daudzumā (Pārdaugavā bija reģistrētas 28), bet Pēterburgas priekšpilsētā esot vērojams to trūkums un atlikušās 6 nekādi nevarot tikt galā ar normālu pieprasījuma apmierināšanu. Pilsētas medicīnas pārvalde gan bija pārliecināta, ka norādītais skaits ir aisberga redzamā daļa, vēl prāvs skaits dāmu strādā nelegāli un atrodas ārpus policejiskās un medicīniskās kontroles, jo darbojas tā saucamajās kaktu iestādēs. Ziņojuma autori arī apzinājās, ka kontrolei grūti pieejamā grupa tikai vairosies, ja publisko namu skaits nepalielināsies, tādēļ arī tika ieteikts to daudzumu palielināt līdz Rīgas vajadzībām vēlamajam, turklāt tiem būtu jābūt vienmērīgi izkliedētiem pa visām pilsētas daļām. Lai pasteidzinātu saprātīgu lēmumu pieņemšanu, medicīnas pārvalde arī norādīja, ka no tā ir atkarīga visu ģimeņu veselība un veselas paaudzes laime.

Stāvokli Pārdaugavā, kur bordeļu specifika pamatā bija jūrnieku apkalpošana, labi raksturo 1847. gada Rīgas policijas meistara ziņojums ģenerālgubernatoram Golovinam:

Pārdaugavas forštatē vienmēr darbojās 6 nami publiskajām meitenēm, kuras bija apmēram 80 un vairāk. Šis skaitlis agrāk bija pietiekošs vasaras navigācijas laikā esošo matrožu skaitam.

Tālāk policijas šefs norādīja, ka publisko namu skaits Pārdaugavā pakāpeniski kļūstot nepietiekams un būtu jāatver jauni, jo visi jūrnieki apmeklējot tikai Pārdaugavu, Klīversalu, un ziņojuma rakstīšanas gadā – 1847. gadā – līdz 1. maijam Rīgā esot ienākuši jau 500 kuģi, un, ja rēķinot vidēji 8 matrožus uz kuģi, tad viņu skaits esot bijis ap 4000, kas “apgrūtina meitenes pat saskaņā ar 1844. gadā izdoto noteikumu 20. punktu”.

Kas tad bija šie 1844. gada 29. maijā izdotie noteikumi?

Saskaņā ar šo dokumentu – “Reglamentu par tolerējamajiem iestādījumiem prieka meitenēm Rīgā” (Reglement für tolerierte Wirtschaften für Freudenmädchen in Riga) – pilsētā drīkstēja būt 14 publiskie nami, no kuriem 6 jāatrodas Pārdaugavā, tā saucamajā 3. priekšpilsētā, četriem 1. priekšpilsētā (Pēterburgas) un atlikušajiem četriem 2. priekšpilsētā (Maskavas). Šīs iestādes nedrīkstēja atrasties galvenajās ielās, kā arī skolu un baznīcu tuvumā, tām bija jāatrodas šķērsielās, pēc iespējas nomaļākās vietās, kur reti ieklīst “labāku klašu publika”. Alkoholu drīkstēja tirgot tikai 4 publiskie nami Pārdaugavā, tur arī svētdienās un brīvdienās drīkstēja spēlēt mūziku un dejot, turpretī pārējos prieka namos bija atļauts pasniegt tikai kafiju, tēju un šokolādes dzērienu. Namiem bija jābūt diskrētiem, un logiem priekšā obligāti bija jābūt aizkariem vai žalūzijām, pretējā gadījumā saimnieks varēja saņemt sodu – aizliegumu strādāt 8 dienas. Lai atvērtu šādu iestādījumu, bija jāsaņem rakstiska atļauja no pilsētas policijas meistara, savukārt ikvienai tur strādājošajai bija jāsaņem policijas ārsta atļauja, kas apliecināja viņas veselības stāvokli. Kad dakteris bija devis savu atļauju, nama turētājam darbiniece bija jāstāda priekšā priekšpilsētas uzraugam (policistam), kurš tad sarunā noskaidroja, cik brīvprātīgi meitene pievērsusies šim arodam, kā arī ar kādiem noteikumiem viņa pieņemta attiecīgajā bordelī. Tāpat viņa tika iepazīstināta ar instrukciju, kura viņai turpmāk būtu jāievēro. Pēc tam viņa tika ierakstīta speciālā priekšpilsētas policijas grāmatā, kur tika fiksēti arī pieņemšanas nosacījumi un meitenes parādsaistības.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela