Rīgas vajadzības

Šo rakstu autoram pasūtīja Rīgas Laika izdevējs pēc apaļā galda sarunas par hernhūtiešiem redakcijas telpās, pastāstījis, ka līdz 20. gs. sākumam namā, kurā atrodas RL redakcija, bijis pazīstams bordelis.

Neskaitāmas reizes dzirdēts, ka prostitūcija esot teju viena no vecākajām profesijām, kaut gan pēdējā laikā to mēģina apšaubīt žurnālisti, apgalvojot, ka šī slava pienākoties viņiem. Lai nu kā, arī pašreizējā Latvijas teritorijā to pazīst jau daudzus gadsimtus.

19. gadsimta Rīgā darbojās vairāki publiskie nami, kas lielākoties apkalpoja jūrniekus no pilsētā piestājušajiem kuģiem, tomēr daļa specializējās arī uz vietējiem klientiem. 1846. gadā Rīgas pilsētas policijas pārraudzībā bija 5 oficiāli reģistrēti bordeļi, kuru saimnieki bija: Frīdrihs Daņiļevskis, 65 gadus vecs, Prūsijas pavalstnieks no Lībekas, Rīgā kopš 1840. gada; Amālija Juliāna Frīdriha, 33 gadus veca, no Kēnigsbergas, Rīgā kopš 1842. gada; Rozālija Orinska, dzimusi Kiršteine, rīdziniece, vīrs – Prūsijas pavalstnieks; Karolīna Zeltiņa, dzimusi Millere, no Lībekas, Rīgā kopš 1840. gada; un Juliāna Kraul, rīdziniece.¹

Rīgas bordeļi jau sākumā bija sadalīti divās klasēs: vieni jeb labākie apkalpoja augstākās kārtas, bet otri jeb sliktākie orientējās uz vienkāršo tautu. Dārgākajos Rīgas bordeļos pakalpojums maksāja 1–5 sudraba rubļus, bet lētākajos 25–30 kapeikas. Alkohols priekamājās maksājis diezgan dārgi: pie Daņiļevska gadā esot izdzertas 2000 pudeles šampanieša, un vienas pudeles cena bijusi 3,50 rubļi. Bieži vien saimnieki pēc izpriecām pieprasīja samaksāt gan par izdzerto, gan arī par neizdzerto, tādēļ apmeklētāji mēdza paņemt pudeļu korķus, lai varētu pierādīt, cik tad galu galā viņi izdzēruši.

19. gadsimta otrajā pusē sabiedrība noslāņojās vairāk, kā arī tika izstrādāti kritēriji un sniegti atšķirīgas kvalitātes pakalpojumi, un Rīgas bordeļu sistēmā parādījās trīs kategorijas jeb klases: 1. klases bordeļa meitenes drīkstēja prasīt 3 sudraba rubļus par seansu, bet, ja apmeklējums turpinājās visu nakti, tad klientam bija jāšķiras no 5 rubļiem. 2. klases bordeļos tie bija attiecīgi 1 un 2 rubļi, bet 3. klases priekamājās – 0,50 un 1 rublis.

1845. gadā policijas pārvaldes locekļu ziņojumā Vidzemes ģenerālgubernatoram Golovinam arī minēti tā saucamie privileģētie iestādījumi, kuri pamatā atradušies Pēterburgas priekšpilsētā, taču tie nepildot savu lomu kā “pastāvošo vajadzību” apmierinātāji, gluži pretēji: tie meklējot “cilvēcisko vājību avotus, kurus mēģina atmodināt, satvert un pavedināt netikumiskā veidā”.

Bezgaumīgās telpās regulāri notiekot saieti, kuros lietojot no alus līdz pat šampanietim mūzikas un deju pavadībā, un no vīna apskurbušas meitenes esot brīvas no jebkādiem aizspriedumiem un “ievelkot apreibušos sev līdzi samaitāšanā”.

Prostitūtas varot sastapt visur – gan Vērmanes parkā, gan teātrī, gan sabiedriskos pasākumos –, un viņas esot uzkrītoši un dārgi ģērbtas, bagātīgi izrotātas, gandrīz vienmēr tērptas zīdā un šādas staigājot apkārt un pavedinot vīriešus. Policijas valdes locekļi aicināja ģenerālgubernatoru ieviest stingrus apģērba noteikumus šīm sievietēm, kā arī aizliegt alkohola tirdzniecību publiskajos namos. No ziņojuma noprotams, ka tieši alkoholam bija būtiska loma šo iestāžu darbā, un policijas rīcībā bijuši vairāku bordeļu saimnieku ziņojumi, ka bez alkohola viņu vadītās “tolerējamās iestādes” bankrotēšot.

Zināmu ieskatu smalkajos bordeļos sniedz arī Iekšlietu ministrijas 1864. gadā komandētā medicīnas doktora Lenca atskaite par konstatēto:

Visos, katrā gadījumā labākajos publiskajos namos pieejami pa pietiekami augstām cenām ēdiens un visāda veida dzērieni, kā dēļ šie nami pārvēršas gandrīz vai klubos, tie zaudējuši savu patieso nozīmi un nes sabiedrībai lielu kaitējumu; jaunatne, jo sevišķi no tirgotāju kārtas, dodas pēc teātra gandrīz katru dienu vakariņot publiskajā namā, lielākā daļa no viņiem vispār neiet uz turieni ar nodomu stāties attiecībās ar sievietēm un tāpēc neredz tajā visā neko nosodošu. Šādi publisko sieviešu regulāri apmeklējumi un brīva apiešanās ar viņām visai kaitīgi atsauksies uz ģimenes dzīvi.

Ņemot vērā problēmas ar prostitūciju, Rīgā, tāpat kā 19. gadsimtā daudzviet Eiropā, sāka uzdot jautājumus, kā to regulēt: priekšlikumi ietvēra gan pilnīgu brīvību šajā profesijā, gan pilnīgu tās aizliegumu. Racionālākas municipalitātes, izpētot situāciju gan savā, gan citās pilsētās, mēģināja rūpalu sakārtot, rodot risinājumu, ko varētu formulēt kā mazākā ļaunuma izvēli.

1822. gadā pilsētas medicīnas pārvalde, kam policija bija uzlikusi par pienākumu sekot prostitūtu veselības stāvoklim, konstatēja, ka Rīgā legāli – fiksētas policijas un mediķu reģistros – darbojoties tikai 34 prostitūtas, kas pilsētai esot daudz par maz. Turklāt atbildīgās amatpersonas visvairāk satrauca nevienmērīgais prieka meiteņu izvietojums pilsētā: ostas rajonā viņu bijis pietiekošā daudzumā (Pārdaugavā bija reģistrētas 28), bet Pēterburgas priekšpilsētā esot vērojams to trūkums un atlikušās 6 nekādi nevarot tikt galā ar normālu pieprasījuma apmierināšanu. Pilsētas medicīnas pārvalde gan bija pārliecināta, ka norādītais skaits ir aisberga redzamā daļa, vēl prāvs skaits dāmu strādā nelegāli un atrodas ārpus policejiskās un medicīniskās kontroles, jo darbojas tā saucamajās kaktu iestādēs. Ziņojuma autori arī apzinājās, ka kontrolei grūti pieejamā grupa tikai vairosies, ja publisko namu skaits nepalielināsies, tādēļ arī tika ieteikts to daudzumu palielināt līdz Rīgas vajadzībām vēlamajam, turklāt tiem būtu jābūt vienmērīgi izkliedētiem pa visām pilsētas daļām. Lai pasteidzinātu saprātīgu lēmumu pieņemšanu, medicīnas pārvalde arī norādīja, ka no tā ir atkarīga visu ģimeņu veselība un veselas paaudzes laime.

Stāvokli Pārdaugavā, kur bordeļu specifika pamatā bija jūrnieku apkalpošana, labi raksturo 1847. gada Rīgas policijas meistara ziņojums ģenerālgubernatoram Golovinam:

Pārdaugavas forštatē vienmēr darbojās 6 nami publiskajām meitenēm, kuras bija apmēram 80 un vairāk. Šis skaitlis agrāk bija pietiekošs vasaras navigācijas laikā esošo matrožu skaitam.

Tālāk policijas šefs norādīja, ka publisko namu skaits Pārdaugavā pakāpeniski kļūstot nepietiekams un būtu jāatver jauni, jo visi jūrnieki apmeklējot tikai Pārdaugavu, Klīversalu, un ziņojuma rakstīšanas gadā – 1847. gadā – līdz 1. maijam Rīgā esot ienākuši jau 500 kuģi, un, ja rēķinot vidēji 8 matrožus uz kuģi, tad viņu skaits esot bijis ap 4000, kas “apgrūtina meitenes pat saskaņā ar 1844. gadā izdoto noteikumu 20. punktu”.

Kas tad bija šie 1844. gada 29. maijā izdotie noteikumi?

Saskaņā ar šo dokumentu – “Reglamentu par tolerējamajiem iestādījumiem prieka meitenēm Rīgā” (Reglement für tolerierte Wirtschaften für Freudenmädchen in Riga) – pilsētā drīkstēja būt 14 publiskie nami, no kuriem 6 jāatrodas Pārdaugavā, tā saucamajā 3. priekšpilsētā, četriem 1. priekšpilsētā (Pēterburgas) un atlikušajiem četriem 2. priekšpilsētā (Maskavas). Šīs iestādes nedrīkstēja atrasties galvenajās ielās, kā arī skolu un baznīcu tuvumā, tām bija jāatrodas šķērsielās, pēc iespējas nomaļākās vietās, kur reti ieklīst “labāku klašu publika”. Alkoholu drīkstēja tirgot tikai 4 publiskie nami Pārdaugavā, tur arī svētdienās un brīvdienās drīkstēja spēlēt mūziku un dejot, turpretī pārējos prieka namos bija atļauts pasniegt tikai kafiju, tēju un šokolādes dzērienu. Namiem bija jābūt diskrētiem, un logiem priekšā obligāti bija jābūt aizkariem vai žalūzijām, pretējā gadījumā saimnieks varēja saņemt sodu – aizliegumu strādāt 8 dienas. Lai atvērtu šādu iestādījumu, bija jāsaņem rakstiska atļauja no pilsētas policijas meistara, savukārt ikvienai tur strādājošajai bija jāsaņem policijas ārsta atļauja, kas apliecināja viņas veselības stāvokli. Kad dakteris bija devis savu atļauju, nama turētājam darbiniece bija jāstāda priekšā priekšpilsētas uzraugam (policistam), kurš tad sarunā noskaidroja, cik brīvprātīgi meitene pievērsusies šim arodam, kā arī ar kādiem noteikumiem viņa pieņemta attiecīgajā bordelī. Tāpat viņa tika iepazīstināta ar instrukciju, kura viņai turpmāk būtu jāievēro. Pēc tam viņa tika ierakstīta speciālā priekšpilsētas policijas grāmatā, kur tika fiksēti arī pieņemšanas nosacījumi un meitenes parādsaistības.

Te jāpiebilst, ka ļoti bieži šai nodarbei pievērsās sievietes, kuras dažādu apstākļu dēļ bija jau nonākušas parādos, un šis darbs bija vienīgā cerība tikt no tiem laukā. Ja kāds prieka nama saimnieks pieņemtu darbinieci, apejot šo procedūru, viņš varētu zaudēt savu biznesu. Turklāt viņu neglābtu pat atruna, ka attiecīgā meitene ir kāda radiniece, kalpone vai draudzene: ikviena publiskajā namā esošā sieviete bija jāreģistrē policijā. Lai varētu sekot prostitūtu migrācijai no viena publiskā nama uz citu, tika prasīta gan policijas ārsta izdota veselības karte, gan arī apliecinājums no attiecīgā pilsētas daļas uzrauga-policista, kurā būtu norādīti darbavietas maiņas apstākļi un iemesli, kāpēc ticis pamests iepriekšējais izpriecu iestādījums.

Sastādot reglamentu, bija pieļauts arī, ka kāda meitene varētu šo specifisko darbu pārtraukt, tāpēc 12. paragrāfā tika paredzēts, ka nevienam nav tiesību likt kādus šķēršļus šādam solim – atgriezties pie darba, kas “pabarotu godājami” –, turklāt policijai tika uzlikts īpašs pienākums par to parūpēties, kā arī policijas ārstam bija jāizsniedz apliecība, ka dāma ir vesela. Publiskā nama saimnieki šādās situācijās nedrīkstēja izvirzīt nekādas īpašas prasības, vienīgi tās, kas bija fiksētas, sākot sadarbību, tātad parādsaistības. Ja parādu nebija vai arī ja kāds par meiteni galvoja, vai arī tika iemaksāts depozīts, tad prostitūta varēja iegūt brīvību. Tomēr, ja kāda prieka meitene būtu izlēmusi pamest veco nodarbi un pievērsties godājamākai nodarbei, tad policijai tomēr viņa kā joprojām šaubīga bija rūpīgi jāpieskata, bet, ja viņa pēc publiskā nama pamešanas tomēr turpinātu pelnīt, apmierinot klientus, tad viņa būtu jāsoda kā tā saucamā kaktu prostitūta (Winkeldirne).

Samērā precīzi prostitūtu ikdienu un klientu skaitu, finansiālās attiecības ar saimnieku raksturo prostitūtu parādu grāmatiņas, sauktas arī par ienākumu un izdevumu grāmatiņām. Diemžēl tās, kas atrodamas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, neliecina par to jauko perspektīvu, kāda tiek rādīta ASV filmā ar Džūlijas Robertsas piedalīšanos “Pretty Woman”. Marijas Lukašenokas ar iesauku “Toni” parādu grāmatiņa liecina, ka, iestājoties darbā 1909. gada 3. augustā, viņa jau ir parādā saimniekam 10 rubļus, bet, lai varētu pildīt savus pienākumus, viņas parāds būtiski pieaug, jo viņai tiek iegādāti 2 svārki (7 rubļi), 1 kleita (10 rubļi), 3 zeķu pāri (4,50 rubļi) un 4 krekli (14 rubļi), līdz ar to viņas kopējais parāds sasniedz jau 92 rubļus un 15 kapeikas. Ienākumu ailē reģistrēts, ka 5. augustā viņa nopelnījusi 2 rubļus, 6. augustā – 2 rubļus, 7. augustā – 4 rubļus utt., un kopējā augusta bilance ienākumos bija 54 rubļi. No šīs summas 5% procenti aizgāja nodokļos, pusi peļņas paņēma saimnieks, un rezultātā parāds samazinājās līdz 67 rubļiem. Regulāri Toni pelnījusi apmēram 2 rubļus dienā, pa retam gadījušies arī 4, bet augstākais sasniegums bija 5 un 6 rubļi dienā, kas jāvērtē kā sevišķa veiksme un izņēmums. Gada beigās parāds bija sarucis jau līdz 1 rublim un 29 kapeikām. Diemžēl tālāk ieraksti izpaliek, tāpēc grūti spriest, kas notika nākamajā darba gadā, bet sistēmu krietni precīzāk parāda citas meitenes – Annas Permingas ar iesauku “Valli” – grāmatiņa: viņa 1911. gadu sāk ar 58 rubļu parādu, bet iepriekšējie ienākumi, kas bija 78 rubļus lieli (puse aiziet turētājam), ļauj to samazināt līdz 25 rubļiem. Arī viņa, līdzīgi kā kolēģe, dienā pamatā nopelnīja 2 rubļus, tomēr viņas maksimums ir 8 rubļi dienā. Kārtīgi strādājot, martā Valli parādu samazina līdz nieka 5 rubļiem, bet jau nākamajā mēnesī viņa atkal ir saimniekam parādā 62 rubļus.

Kas ir tie apstākļi, kas piespiež prostitūtas būt finansiāli atkarīgām no viņu saimniekiem? Regulāri ir jāatjauno gultas veļa, veļa un drēbes, kā arī jāmaksā par pārtiku, apgaismojumu, ūdeni un apkuri. To visu nodrošina saimnieks, un meitenēm ir automātiski jāmaksā viņa noteiktā summa, un nepārsteidz, ka tā vienmēr ir tāda, lai meitene no parādu verdzības izkļūt nespētu. Kāds avots liecina, ka vidēji nepilni 80 rubļi bija vajadzīgi, lai prostitūta sagādātu sev nepieciešamo garderobi darba uzsākšanai: lina krekli, apakšsvārki, apavi, zābaki, korsete, vilnas un zīda kleitas, mētelis, cepure un zeķes. Un šīs garderobes atjaunināšana, klāt vēl pērkot gultas veļu, malku, sveces, regulāri atmeta prostitūtu atpakaļ parādos.

Šķiet, ka reglamenta autori bijuši diezgan naivi, jo prasījuši, lai ikvienā oficiālajā publiskajā namā redzamā vietā būtu novietota krājkase, kuru rotātu uzraksts “Nelaimīgajām meitenēm par labu”un kura būtu slēdzama ar divām slēdzenēm: viena atrastos pie policijas ārsta, bet otra – pie priekšpilsētas uzrauga jeb policista. Saimnieki tika aicināti to saturu papildināt ar kādu daļu no saviem ienākumiem, tāpat tika izteikta cerība, ka arī iestādes darbinieces varētu dalīties ar saviem ienākumiem. Reizi ceturksnī šī iegūtā nauda būtu jānodod Rīgas policijas pārvaldē administrēšanai, un tā varētu tikt izlietota, lai 1) atbalstītu tās meitenes, kuras patiešām nolēmušas mainīt līdzšinējo dzīvi un pamest prostitūciju, un 2) pabalstītu tās, kuras šīs nodarbes dēļ iedzīvojušās neārstējamās kaitēs.

Saimniekiem tika stingri noteikts, ka viņi nedrīkst pieņemt nepilngadīgas meitenes, jaunākas par 18 gadiem, izņemot gadījumus, kad viņas jau bija iesākušas pelnīt iztiku ar prostitūciju. Ja kāds saimnieks būtu pierunājis nevainīgu meiteni sākt nodarboties ar šo arodu, tad viņš zaudētu tiesības turpināt šo biznesu un tiktu nodots tiesai.

19. gadsimtā prostitūcijā nodarbinātās meitenes, atrodoties publiskajā namā, nedrīkstēja nedz pa atvērtu logu, nedz pie ieejas pievilināt klientus, viņus uzrunājot, dodot kādas zīmes vai mājienus vai kā citādi, un, ja kāda tika pieķerta šajās aizliegtajās darbībās, tad viņai tika piemērots miesas sods, bet saimnieks, ja bija redzējis un nebija pārtraucis šīs darbības, tika ieslodzīts uz 8 dienām cietumā.

Samērā dīvains bija 17. punkts: saimniekam publiskā nama durvis bija jāslēdz desmitos vakarā, bet tajā pašā laikā tika piekodināts, ja pēc šī laika ierodoties klienti, tad nedrīkstot pieļaut nekādu trokšņošanu pie durvīm un atnācēji esot jāielaiž iestādījumā. Vienīgais aizliegums attiecās uz piedzērušiem vīriešiem: viņiem ieeja bija liegta, tāpat bija jāizvairās pieļaut šādu personu trokšņošanu, jo tas varētu traucēt kaimiņu naktsmieru. Arī mūzika un dejas bija jāpārtrauc desmitās vakara stundas beigās.

19. gadsimta publiskajos namos saimniekam arī bija stingri jāraugās, lai kāds no viesiem neierastos viņa iestādījumā ar svešu dāmu un ar viņu nenodarbotos “ar netiklību”; tāpat nedrīkstēja pieļaut, ka šāds viesis kaut kur nošķirti ar svešinieci sarunātos. Tādējādi tika noteikts, ka jebkāda kontaktēšanās pieļaujama tikai ar oficiālajām darbiniecēm. Ja šie nosacījumi tiktu pārkāpti, tad īpašnieks zaudētu savu ienākumu avotu. Tāpat viņš atbildēja par to, lai iestādē nenotiek nedz zagšanas, nedz kautiņi, nedz kāda krāpšana, kur būtu iesaistīta kāda no meitenēm. Arī šajā punktā sods par pārkāpumu bija nežēlīgs – biznesa zaudēšana.

Iespējams, ka tikko aizritējušā apgaismības gadsimta ietekmē no saimniekiem tika prasīta “humāna apiešanās ar savām meitenēm”, viņiem tika arī ieteikts neliegt aizdevumu meitenei nepieciešamā apģērba iegādei, turklāt izvairīties no mēģināšanas šādā veidā nopelnīt uz meiteņu rēķina. Kā liecina vairākas prostitūtu “darba grāmatiņas”, tad tieši šis apstāklis bija viens no tiem, kas ļāva meitenes ilgstoši turēt finansiālā atkarībā, faktiski – parādu verdzībā.

Saimnieks arī nedrīkstēja pats risināt konfliktsituācijas, kas bija radušās starp viņu un meitenēm: šādos gadījumos taisnība bija jāmeklē pie priekšpilsētas policijas pārstāvja. Tajā pašā laikā kārtība tika prasīta arī no meitenēm – “pret viesiem un saimnieku izturēties vienkārši un kārtīgi”, un, ja pēdējais devis viņām kādus norādījumus vai rīkojumus, tad tie ir korekti jāizpilda. Ja meitenēm licies, ka saimnieka rīkojumi vai attieksme viņas pazemo vai apspiež, tad viņām nav jāstrīdas ar saimnieku, bet taisnība jāmeklē pie priekšpilsētas policijas priekšnieka.

Lai tiktu ievērotas meiteņu tiesības sūdzēties, policijai bija uzlikts par pienākumu regulāri apmeklēt publiskos namus savā priekšpilsētā un “ielasmeitas, saimniekam klāt neesot, iztaujāt: vai viņām ir pamatotas sūdzības pret saimnieku”.

Saimniekiem bija jāziņo, ja viņa iestādījumā “notiek kas novērots, kas būtu vērsts pret valsti vai kārtību vai veselību”. Tomēr šādos gadījumos ziņošanai bija jābūt “slepenai”. Saimniekiem arī bija jāraugās, vai kaut kur apkārtnē nav konkurējošie kaktu iestādījumi, un par tiem jāziņo. Reglaments arī prasīja viņiem zināmā mērā kļūt par policijas un VID aģentiem, jo bija jāziņo par gadījumiem, kad bija radušās aizdomas par zādzībām vai arī bija novērota kāda klienta īpaša izšķērdība ar naudu, kas bija neatbilstoša viņa kārtai, vai arī kāds klients nēsāja pārāk dārgas lietas.

Īpaši svarīga un savam laikam progresīva bija reglamenta otrā jeb medicīnas daļa, kas noteica Vidzemes medicīnas pārvaldes pienākumus un tiesības prostitūcijas uzraudzībā. Saskaņā ar reglamentu šīs pārvaldes policijas ārsta rīcībā bija jābūt visu “pieciešamo iestāžu un tajās atrodošo meiteņu precīziem sarakstiem”. Bez mediķa atļaujas darbu nedrīkstēja sākt neviena meitene, un arī priekšpilsētas policijas pārstāvim nebija tiesību izdot prostitūtai atļauju strādāt – vispirms bija jāiziet medicīniskā pārbaude. Ja dakteris novērtēja meiteni par pilnībā veselu, tad viņš izdeva medicīnas apliecību. Dakteris arī bija tā persona, kura varēja pieķert meiteni vai publiskā nama saimnieku kādās nelikumībās: viņam bija obligāti jāizjautā meitene, vai viņa labprātīgi nolēmusi pievērsties šim “dzīves veidam”. Šis jautājums bija jāuzdod arī turpmākajās medicīniskajās pārbaudēs, un, ja tika saņemta negatīva atbilde, tad par to bija jāziņo policijai. Ja pirmajā pārbaudē tika konstatēts, ka meitene ir nevainīga, tad daktera pienākums bija to darīt zināmu un atbrīvot meiteni: saimniekam tad nebija tiesību viņu pieņemt bordelī turpmākam darbam.

Viens no reglamenta pamatuzsvariem bija veselība, un to cieši saistīja ar tīrību, kas varētu sekmēt izvairīšanos no slimībām, tāpēc meitenēm tika uzlikts par pienākumu pēc katra seksuāla kontakta apmazgāt savus dzimumorgānus, kā arī ieteikts vismaz vienu reizi nedēļā nomazgāt savu ķermeni pilnībā. Vēlāk prasība par vienreizēju iknedēļas lielo mazgāšanos tika papildināta ar obligātu noteikumu, ka vismaz divreiz nedēļā jānomazgājas pilnībā. Šo punktu ievērošana bija jākontrolē policijas ārstam.

No kontaktiem ar vīriešu dzimumu meitenēm bija jāatturas tikai ikmēneša cikla reizēs. Ja kādai publiskā nama darbiniecei izpalika kārtējā “ikmēneša tīrīšanās”, tad viņai bija jāziņo policijas ārstam par iespējamo grūtniecības iestāšanos. Noteikumos bija norādīts, ka meitene stāvoklī nedrīkst turpināt nodarboties ar savu amatu, un viņai bija tiesības pieteikties uz bezmaksas dzemdībām dzemdību namā.

Lai varētu pēc iespējas agrāk uzzināt par saslimšanu ar kādu venerisku slimību, policijas ārstam bija jāinstruē publisko namu saimnieki un saimnieces par tipiskajām un acīmredzamajām šādu slimību izpausmēm, lai tad tie tālāk varētu pamatzināšanās apmācīt arī pašas meitenes. Kad saimniece šīs zināšanas bija apguvusi pietiekamā līmenī, tad saskaņā ar reglamenta 32. punktu viņai katru rītu meitenes bija jāapseko, lai konstatētu, vai nav kādas veneriskas slimības izpausmes. Tāpat bija jāprasa arī no meitenēm stingri sekot savai veselībai un par aizdomām ziņot saimniecei. Tiklīdz rastos aizdomas par kādas meitenes inficēšanos ar venerisku slimību, viņa bija nekavējoties jānogādā pie policijas ārsta nopietnai pārbaudei.

Ja kāda prostitūta bija vairākas dienas stājusies attiecībās ar vīriešiem, būdama jau inficējusies ar venerisku slimību un pati to zinādama, tad viņai pēc izārstēšanās bija jāizcieš sods – jātīra pilsētas ielas. Savukārt, ja kāds bordeļa saimnieks bija apzināti nodarbinājis šādu slimu darbinieci, tad viņš ne tikai zaudēja atļauju nodarboties ar prostitūcijas organizēšanu, bet arī nonāca uz gada ceturksni cietumā un, ja kāds no klientiem šādi būtu ticis aplipināts, tad saimniekam būtu jāsedz viņa izdevumi par ārstēšanos un uzturu. Šāda kompensācija saimniekiem bija jāmaksā arī gadījumos, ja viņi paviršības dēļ nebija ieraudzījuši kādas meitenes saslimšanu.

Policijas ārsta pienākums bija vienreiz nedēļā inspicēt visas “pieciešamās meitenes”; bija noteikts, ka tas jādara pārmaiņus otrdienā vai sestdienā, un par to viņš no katras meitenes saņēma honorāru 40 sudraba kapeiku apjomā. Veselās meitenes no viņa saņēma tā saucamo sanitāro karti, uz kuras bija meitenes vārds, pārbaudes datums un daktera paraksts.

Ikvienam viesim bija tiesības pieprasīt meitenes sanitāro karti, pirms viņš ielaižas ar viņu attiecībās. Ja kāds publiskā nama viesis atklāja, ka meitene ir veneriski slima, tad viņš par to varēja ziņot saimniekam vai policijas ārstam, tomēr šis punkts ir visai dīvaini formulēts: viņam ir “brīvība .. darīt to zināmu”. Acīmredzot vai nu bija klienti, kuriem patika riskēt, vai arī toreiz veneriskās slimības vēl neuztvēra kā nopietnu problēmu veselībai.

Aplūkotie noteikumi tā saucamajām tolerējamām iestādēm jeb publiskajiem namiem gan sniedz visai pastarpinātu informāciju par prostitūciju Rīgā 19. gadsimtā, un drīzāk te var runāt par to ideālo stāvokli prostitūcijā, kādu gribēja uzturēt pilsētas un guberņas vadība. Šāda reglamenta sastādīšana rāda, ka Rīgas varas vīri bija diezgan nopietni pievērsušies šim jautājumam, cenšoties to racionāli atrisināt – gan kontrolējot procesu, gan pievēršot uzmanību prostitūtu tiesībām, gan īstenojot iestādījumu finansiālu uzraudzību, kas pilsētai varēja ienest zināmu peļņu. Diemžēl arhīva dokumenti liecina, ka bieži vien reglamenta punkti palika tikai uz papīra.

Tā, piemēram, arhīvā atrodamas interesantas ziņas par reglamentā pieminēto pienākumu ārstēt saslimušās meitenes par brīvu, pareizāk sakot, uz bordeļa saimnieka rēķina. Te gan var uzreiz iebilst, ka gan jau nu saimnieks pēc tam mācēja kompensēt savus izdevumus uz tās pašas nabaga saslimušās rēķina. 19. gadsimta 50. gadu beigās konflikts šajā sakarā bija radies citā Latvijas pilsētā – Jelgavā. Divas bordeļu turētājas – Karolīna Puša un Helēne Ārensburga – vairākus gadus bija izvairījušās apmaksāt savu darbinieču ārstēšanu Jelgavas pilsētas slimnīcā. Attiecīgajā sarakstē pat ieteikts, ka saslimušās prostitūtas pēc izārstēšanās slimnīcā savā aprūpē būtu jāņem muižām un draudzēm, no kurām viņas ir nākušas, lai tad tur varētu atlabt, līdz ar to izdevumi tiktu pārnesti uz šo kopienu pleciem. Galu galā tomēr reglamenta prasība tika izpildīta un abām bordeļu saimniecēm tika uzlikts par pienākumu atlīdzināt slimnīcas zaudējumus. 1862. gadā šī konflikta sakarā pat tika izdots Krievijas Iekšlietu ministrijas cirkulārs, kurā norādīts, ka maksas pieprasīšana no bordeļu turētājiem ir stingri jākontrolē, jo tā varētu sekmēt to, ka viņi rūpīgāk uzrauga savu darbinieču veselības stāvokli un ir “uzmanīgāki klientu pieņemšanā”.

Lai gan prostitūciju regulējošais reglaments jau pastāvēja, 1846. gada septembrī vairāki rīdzinieki vērsās pie augstām amatpersonām, norādot, ka bordeļu mērķis esot divējāds: pirmkārt, tie dodot iespēju neprecētiem vīriešiem, kuri nevar apslāpēt savu miesaskāri pret pretējo dzimumu, to remdēt, un, otrkārt, tie ierobežojot venerisko slimību izplatību. Lai veiksmīgāk īstenotu šajā vēstulē norādīto otro punktu, tika ieteikts pārbaudīt arī publiskos namus apmeklējušo vīriešu veselības stāvokli. Tika ieteikts, ka kāds ķirurgs vai pirtnieks varētu veikt apskates, par ko saņemtu 10–15 kapeikas lielu honorāru par katru apskati.

Arī gadu vēlāk attiecīgajām institūcijām bija jāatbild uz kāda G. Tanka sūdzību par Rīgas publiskajiem namiem, un atbilde ir ļoti izteiksmīga: “Stingri morālisti vēlas likvidēt publiskos namus, bet vai pilsētas ar lielu iedzīvotāju skaitu var bez tiem eksistēt?” Turpat arī norādīts, ka matrožu skaits Rīgā vasarā sasniedzot 15 000 un viņi esot viens no svarīgākajiem apstākļiem, kāpēc tolerējamām iestādēm pilsētā obligāti jābūt. No šīs sūdzības izskatīšanas materiāliem arī var uzzināt, ka Rīgā labāko bordeļu apmeklēšana varēja izmaksāt no viena līdz pieciem rubļiem, bet sliktākajos pietika atstāt 25 kapeikas sudrabā.

Dabiski, ka dažam labam vīriešu kārtas pārstāvim bordeļi un prieka meitenes radīja lielus un pat ļoti lielus izdevumus. 1846. gadā par to sevišķi bija satraucies Vidrižu muižas nomnieks Kārlis Švarcs: viņš meklēja taisnību sakarā ar paša dēla Otto Rīgā notriektajiem 500 rubļiem, kas toreiz tomēr bija ļoti prāva summa. Gādīgais tēvs bija pārliecināts, ka šo summu dēlam izmānījuši un viņš ticis pavedināts. Tomēr patiesība bija ļoti vienkārša, un, kā bieži vēsturē gadās, vainīgas bija sievietes. Izrādījās, ka jau iepriekš Otto bija divas reizes notriecis tēva doto naudu, un vienmēr tas bija noticis publiskajos namos, kā arī spēlējot kārtis. Visiecienītākais Otto skatījumā, bet visvainīgākais tēva acīs bija Daņiļevska bordelis, jo tajā puisis bija uzturējies visvairāk. Tēvs šai iestādei pārmeta to, ka tā ļaujot klientiem pārāk ilgi izklaidēties savās telpās, dodot pārmērīgi daudz alkohola, turklāt saimnieki paši bieži uzsaucot dzērienus, tādējādi vēl vairāk uzkurinot apmeklētājus. Tad nu Kārlis Švarcs gribēja no šīs prieka mājas piedzīt zaudēto naudu. Dabiski, ka Švarcu ģimenei nauda netika atdota, tomēr saistībā ar šo gadījumu atbildīgās personas konstatēja, ka, lai gan bordeļi esot slikta lieta, tomēr tie ierobežojot lielāku ļaunumu – netikumības izplatīšanos privātajā un ģimenes dzīvē, kā arī sifilisa izplatību. It kā reaģējot uz sūdzību, arī tika piekodināts, ka vajadzētu skatīties, lai tolerējamās iestādēs nenotiktu pārāk liela izlaidība un netiktu notērēts pārāk daudz naudas, kā dēļ vajadzētu ierobežot alkohola tirdzniecību tajos.

Alkoholiskie dzērieni bordeļos bija īpaša problēma, un, to risinot, saskārās dažādi viedokļi, no kuriem krasākais bija alkohola lietošanas aizliegšana. Izpētījušas situāciju, atbildīgās iestādes 1856. gadā izvirzīja trīs argumentus par labu grādīgo dzērienu saglabāšanai prieka namos: 1) ja tos aizliegtu, tad publisko namu apmeklētāji paši tos nestu līdzi; 2) zemāko bordeļu apmeklētāji, jo sevišķi matroži, kas ieradušies Rīgā uz kuģiem, dotos turp jau piedzērušies, turklāt trokšņojot lauztos iekšā apkārtnes krodziņos, lai iegādātos dzērienus; un 3) tā kā no tīra seksa sniegšanas ienākumi esot mazi, publisko namu turētāji, zaudējuši tiesības tirgot alkoholu, zaudētu nepieciešamo peļņu un sāktu slēgt savas iestādes ciet, un tad iestātos bīstamākās sekas – pilsētas vara kontroli pār prostitūciju zaudētu.

Šodien grūti spriest, vai publiskajiem namiem Rīgā bija kāds veiksmīgs lobijs vai arī varas pārstāvji bija kādu apstākļu dēļ ļoti ieinteresēti to turpmākā pastāvēšanā, vai varbūt arī toreizējās Rīgas domes kungi paši mēdza iegriezties šajās iestādēs…

Tomēr 19. gadsimta 60. gados joprojām bija daudz tādu, kas visiem spēkiem centās ierobežot prostitūciju. 1863. gadā Iekšlietu ministrija bija vērsusies pie Vidzemes ģenerālgubernatora, norādot, ka arvien lielākos apmēros pieņemoties slepenā jeb nelegālā prostitūcija, turklāt tā nodarot krietni lielāku kaitējumu nekā oficiālie tolerējamie nami. Tāpēc policija ieteica turpmāk pieķertās nereģistrētās mīlas priesterienes arestēt un piespiedu kārtā nogādāt atpakaļ uz turieni, no kurienes attiecīgā meitene bija ieradusies. Parasti šīs pagrīdes prostitūtas nāca no ārzemēm (Prūsijas) un, ieradušās Rīgā, iekārtojās kādā dzīvoklī un uzsāka savu amatu. Iekšlietu ministrija ieteica Vidzemes vadībai izstrādāt kārtību, kā šādas no ārzemēm ieradušās un nereģistrējušās prostitūtas tiktu no pilsētas izraidītas.

19. gadsimta vidū bija tapis samērā nopietns pētījums par prostitūciju Rīgā, kas nonāca Vidzemes ģenerālgubernatora kancelejā un bija apzīmēts kā slepens. Tajā vēlreiz pamatota prostitūcijas un bordeļu klātbūtnes nepieciešamība Rīgā un vēlreiz par galveno argumentu tam minēta Rīgas osta un tajā regulāri iebraucošo vīriešu (jūrnieku) prāvais skaits. Tajā pašā laikā ziņojums vēsta, ka attiecībā uz prostitūciju un prostitūtām Krievijas impērijā pastāvēja zināmā mērā nacionāla nošķirtība: dokumenta autors norāda, ka krievu meičas dzīvo galīgi nošķirti no citām prostitūtām un

nododas tai izvirtības kategorijai, kas Krievijā pazīstama kā būt draugam vai mazgāt viņam veļu u.tml. Viņām ir attiecības ar jauniem krievu vīriešiem.

Daļa no šīm “krievu meičām” (русские девки) specializējās militārpersonu apkalpošanā. Jādomā, ka arī te bija kāds dalījums un viena daļa izpalīdzēja vienkāršajiem zaldātiņiem, bet citas bija pievērsušās virsnieku kaujasspēju stiprināšanai. Kāda Jelizaveta Semjonova 1835. gadā, saukta par “karavīru meitu”, bijusi aktīva apkārtstaigātāja starp zaldātiem, un viņas darbības sekas pirmo reizi tika konstatētas kājnieku pulka apskatē, kur

ierindnieks Tihons Sokolovs pie apskates izrādījās inficēts ar venerisku slimību, kuru ieguvis no sievietes Jelizavetas Semjonovas.

Pulka feldfēbelis (acīmredzot pēc izmeklēšanas) ziņoja, ka šī dāma, pelnīdama sev iztiku, esot kontaktējusies ar daudziem Kaporskas jēgeru reģimenta karavīriem un tos aplipinājusi ar sifilisu. Kāda cita vai pat vairākas uz karavīriem kritušas prostitūtas bija veikušas nopietnu diversiju: no kāda jūrnieku pulka hospitālī bija vienlaicīgi nonākuši 63 “cilvēki no zemākām pakāpēm, inficēti ar venerisku slimību”.

Par savdabīgu mazgadīgo prostitūciju šajā pašā sakarībā vēsta kāds cits 1854. gada ziņojums:

Ejot vakarā pa lielākajām Rīgas ielām, nereti var satikt pūļos un pa vienai meičas no zemākām kārtām no krievietēm²10 līdz 15 gadu vecumā, kuras apstādina garāmejošos ģimnāzistus un citus ļoti jaunus cilvēkus, prasa viņiem naudu tējai vai prjaņikiem un pavedina viņus ar piedauzīgu runāšanu un apgrābstīšanu, aicina viņus sev līdzi paspēlēties starp kājām un, izmānījušas no viņiem naudu vai citas dāvanas, dodas ar viņiem vai nu uz kādu nomaļāku trepju telpu, vai tumšāku stūrīti šķērsielā, kur veic ar viņiem visādas nekrietnības un masturbāciju (рукоблудие).

Ziņojumā teikts, ka Rīgas prostitūtu absolūtais vairākums nākot no Prūsijas un vispār esot ārzemnieces. Tās pamatā esot skaistas un neesot vecas, nākot no trūcīgo vidus un neesot baudījušas nekādu izglītību. Savu nodarbi tās parasti sākot savā dzimtenē, kur nonākušas finansiālā atkarībā no savedējām, bijušajām prostitūtām, kuras viņām aizdod naudu un, kad tās nespēj parādu atdot, piespiež nodarboties ar prostitūciju. Tad viņas tiekot nogādātas Rīgā, kur tās pārpērkot vietējo bordeļu saimnieki. Skaistākās te uzturoties īsu laiku, jo ātri tiekot pārpirktas uz Pēterburgu. Esot zināmi arī gadījumi, kad meitenes cenšas pamest bordeli, kad parādi dzēsti, tomēr tas notiekot reti. Biežāk novēroti gadījumi, kad meitenes dodas pie tuvākā mācītāja un solās sākt kārtīgu, tikumīgu dzīvi – tādējādi viņas iegūst tiesības pamest bordeli un apmesties uz dzīvošanu privāti. Tomēr tā parasti esot viņu viltība tikt prom no saimnieka un dzīvot kopā ar savu mīļāko, paralēli turpinot savu darbu kā prostitūtai, par ko ne vienmēr zinot mīļākais.

Ziņojuma rakstītājs izvirzījis divus apstākļus, kāpēc meitenes nonāk uz prostitūcijas ceļa, proti, “dumja meiča tiek vīrieša apburta un pavedināta, kurš sola vairāk nekā spēj dot”, līdz ar to iegūta slikta slava un neatliek nekas cits kā sākt pelnīt sev iztiku pašai, izmantojot vīriešu vājības; otrs ceļš esot nabadzība – tās dēļ, nereti arī vecāku mudinātas, meitenes izdarot muļķību, un vēlāk tie paši vecāki izdzen viņas no mājas, un pieredzējusi sutenere ir klāt un pastumj attiecīgā virzienā.

19. gadsimta vidū Rīgā plašumā vērsās arī samērā ekskluzīvs prostitūcijas veids, un meitenes, kuras ar to nodarbojās, dēvēja par metresēm. Viņas parasti uzturēja viens vīrietis, kurš viņām bija noīrējis dzīvokli. Šādu prostitūcijas veidu tomēr uzskatīja par drošāku, jo te bija krietni zemāka iespēja inficēties ar veneriskajām slimībām. Tomēr bija zināmi gadījumi, kad šīs metreses sava apgādnieka prombūtnes laikā pacentās piepelnīties kā “klasiskās” prostitūtas. Vienas šādas meitenes cena esot bijusi vismaz 600 sudraba rubļu.

Ziņas, ka reglamentā pieminētā krājkasīte naudas ievākšanai gadījumiem, ja kāda meitene izdomātu pamest šo pretrunīgo nodarbi, būtu kādreiz izmantota, līdz šim nav gadījies lasīt, tomēr ir atrodama informācija par prostitūtām, kuras bēgušas no bordeļa, un parādu jūgs acīmredzot bijis viens no bēgšanu veicinošiem apstākļiem. 1845. gadā uz šādu avantūru bija sadūšojušās divas jau pieminētā Daņiļevska bordeļa darbinieces – Mihalina Karolīna Kvjatkovska un Vincenta Franciska Leonovičova. Pirmā saimniekam bija parādā 146 sudraba rubļus, otrā – 158. Par Leonovičovu bija zināms, ka viņa bijusi no muižniecības, 18 gadus veca un Rīgā strādājusi jau trešo gadu, savukārt Kvjatkovska bijusi no pilsoņu kārtas. Bēgšana notikusi naktī no 29. uz 30. aprīli, un abas bēgot paņēmušas gan savas drēbes, gan kolēģēm piederošās. Sākotnēji bēgles devušās uz 2. priekšpilsētu, kur dzīvojusi Leonovičovas māsa kopā ar kādu virsnieku, kurš arī palīdzējis tālākā ceļā. Pie Ķeizardārza laivā šķērsota Daugava, kur otrā krastā jau gaidījis braucamais, lai tālāk dotos uz Jelgavu. Viņu plāns bija doties uz Viļņu, no kurienes nāca Kvjatkovska, un no turienes tālāk uz Grodņu. Viens no pamatojumiem, kāpēc meitenes bēgušas, esot pārāk stingrā Daņiļevska izturēšanās pret viņām, kā dēļ tās nonākušas tādos parādos.

Vācijā mūsdienās esot arodbiedrība, kas rūpējas par prostitūtām, un līdzīga ideja dot šī amata darbiniecēm kādas sociālas garantijas un aizsardzību Rīgā bija pazīstama jau 19. gadsimta vidū. Jau no 1851. gada Rīgā pastāvēja “privāta nabadzīgu izvirtībai pārdevušos meiču patversme”, kas 1857. gadā lūdza valsts varu apstiprināt tās statūtus un pašu iestādi, dodot tai nosaukumu “Rīgas grēkus nožēlojošu sieviešu patversme”. No tās tika prasīts regulāri iesniegt atskaites par savu darbību, un valsts politika bija šādu institūciju darbību pieļaut tikai tad, ja tās pašas spēj sevi uzturēt. Tomēr izskatās, ka šis Rīgas gadījums bijis zināms arī Krievijas imperatoram, jo viņš esot devis norādi nākt pretī un atbalstīt šīs patversmes izveidi un darbošanos.

Ja kontrole pār prostitūciju ir sakārtota pilsētas un valsts līmenī, tad tā var nest arī zināmu peļņu, un nebūt ne mazu, tādējādi palīdzot municipalitātei un valstij risināt dažu labu problēmu. 1871. gadā jau pieminētā Rīgas medicīnas policija nopelnīja 3253 sudraba rubļus par bordeļos esošo prostitūtu pārbaudi, 140 rubļus par viņu parādu grāmatiņu pārbaudi, 314 rubļus par prostitūtu pierakstīšanu un 400 rubļus par atļaujas izsniegšanu turēt bordeli. Līdz ar to kopējais pienesums bija vairāk nekā 4000 rubļu gadā, un te vēl nav pieskaitīti 5% no katras prostitūtas peļņas kā nodoklis. Līdz ar to blakus daudzām citām problēmām, kuras palīdzēja risināt bordeļi un to darbinieces, tie deva arī finansiālu profītu.

_{Ar to es šo nelielo ieskatu 19. gadsimta prostitūcijas vēsturē Rīgā beidzu.}