Rāna Dasgupta

Quand j’partirai ne venez pas pleurer sur ma tombe. Combien sont sincères?¹ – Lafuins

1

Līdz 60. gadiem, kad jaunā pasaule aizvainojumā vērsās pret veco, upju izvagotais apvidus uz dienvidiem no Parīzes bija piebārstīts ar glītiem provinces miestiem, ko par modernām mazpilsētām pārvērtis dzelzceļš.

Daudzas no savulaik iespaidīgajām vilcienu un pasta stacijām kopš tā laika krietni noplukušas un apdrupušas, taču vēl joprojām glabā atmiņas par kādreizējo alķīmiju. Pa sliežu pāri pat līdz visdziļākajiem laukiem aizplūda industriālais spars – ekonomiskās ekspansijas un ar minūtes precizitāti mērīta laika espresso (galu galā, tieši itāļi to pateikuši vislabāk, iespiežot vienā tvaika dzinēja jaudas vārdā kofeīnu un lokomotīves). Provinces zemnieki piepeši varēja sūtīt uz Parīzi savu ātri bojājošos preci, bet tur nieka pāris stundas pēc novākšanas to par lielpilsētas cenām jau pārdeva galvaspilsētas galvenā tirgus – Les Halles – piekrautajos stendos. Vienlaikus lauciniekiem pāri brāzās arī daudz lielākais lielpilsētas centrbēdzes spēks: pateicoties dzelzceļam, arī rūpnieki varēja likt savai produkcijai mērot tālus ceļus; kāpēc gan neražot to ārpus galvaspilsētas, kur zeme un darbaspēks ir daudz lētāki?

Labs piemērs ir kaut vai Arpažona, kuras augļus un dārzeņus tik steidzami vajadzēja Parīzes tirgū, ka tāpēc vien tika uzbūvēta 37 kilometrus gara dzelzceļa līnija, kas nu piegādāja parīziešiem lauku labumus tikpat kā līdz namdurvīm. Taču arī pašas mazpilsētas iedzīvotāju skaits pieauga, pateicoties jaunu uzņēmumu ieplūdumam: te sāka darboties jauni brūži un miecētavas, bet galvenais – 1859. gadā dibinātā apavu fabrika. Šie procesi radīja jaunu vidusšķiru, kas cēla lielas, pašpietiekami reģionālā stilā ieturētas mājas – ar raupji cirsta akmens plākšņu apšuvumu, koši krāsotām aplodām, izstieptas nedabiski šauras un augstas. Pilsētiņā iekārtoja parkus un iepirkumu ielas ar izskatīgiem veikaliņiem un uzcēla iespaidīgu rātsnamu. Arī dzelzceļa stacija, kurai par to visu jāpateicas, bija pienācīgi impozanta.

Katrs izņēmums likumu tikai apstiprina; palūkosimies kaut vai uz tuvējo Griņī ciemu, līdz kuram vilciena sliedes nesniedzās un kurš šī iemesla dēļ turpināja pieturēties pie senākas laika izjūtas. Tas kļuva par idillisku lauku nostūri; zirgu pajūgi no tuvākās dzelzceļa stacijas atvizināja vienas dienas atpūtniekus no Parīzes, kuri tad varēja sēdēt Griņī tūristu paviljonos, elpot spirdzinošo lauku gaisu un smelties jaunus spēkus no ainavas ar maigi nolaidenajiem pakalniem. Un tomēr modernais laikmets ievilka griezīgu švīku pat šajā pastorālās mūžības apdvestajā skatā: garām zemniekiem, kas sūri grūti strādāja savos labības laukos, kā skarbi novilkta taisne stiepās Vanas akvedukts (to 19. gadsimta 60. gados, pārbūvējot Francijas galvaspilsētu, bija uzcēlis barons Žoržs Ežēns Osmans), kas pildīja rijīgos Parīzes rezervuārus ar 200 kilometru attālumā pasmeltu tīru ūdeni.

Šodien Griņī ir drūms 70. gadu blokmāju puduris. Skolu jaunās fasādes, pie kurām pland Francijas un Eiropas Savienības karogi, greznotas ar pamācošiem dižu balto vīru citātiem, taču tā ir tikai maska, kas piesedz pussabrukušas klašu telpas. Ārsti šeit negrib strādāt, un vienīgais publiskais medicīnas centrs pastāvīgi balansē uz slēgšanas robežas – lai arī Griņī iesakņojušās dažas no Francijas smagākajām veselības problēmām, piemēram, visīstākā HIV vīrusa izraisītu hronisku slimību epidēmija sieviešu vidū. Puse šejienes jauniešu ir trūcīgi un nīkst bezdarbībā; šo tukšumu bieži aizpilda narkotikas un sīka noziedzība. Nesen tēriņi zādzību novēršanai piespieda slēgt durvis Griņī vienīgajam lielveikalam; tā milzīgā čaula tagad pamesta tukša. Citos veikalos pircējiem liegta piekļuve plauktiem, un katra zobu pastas tūbiņa vai šampūna pudele jālūdz pārdevējam. Vienīgā jaunā būve Griņī ir mošeja, stūraina betona un stikla ēka; tā tiek celta par vietējo musulmaņu savāktajiem līdzekļiem, tāpēc līdz savam šībrīža gandrīz pabeigtības stāvoklim virzījusies vairāk nekā desmit gadus. Kopumā mazpilsēta vairāk par visu atgādina atvērta plānojuma cietumu: ne drusciņa no platības nav veltīgi iztērēta kaut kādām izpriecām vai iegribām; nav arī nekādu ērtību, ja neskaita tās, kas nepieciešamas, lai ieslodzītie būtu pakļāvīgi un turētos pie dzīvības, – klīnika, sporta centrs un nocietināts policijas iecirknis. Tie, kuriem vēl nav skaidrs, kādu noziegumu tad Griņī iedzīvotāji pastrādājuši, atliek tikai izlasīt cinisko patiesību, kas lasāma uz katra stūra – aizbildnieciskajos Mārtina Lutera Kinga un Nelsona Mandelas portretos uz namu sienām un ēkās, kas nosauktas par godu melnādainiem aktieriem, džeza mūziķiem un sporta zvaigznēm. Šī ir viena no Francijas zones urbaines sensibles (burtiski: sensitīvajām urbānajām zonām), un katram saprotams, kas slēpjas aiz birokrātiskā eifēmisma “sensitīvs”.

Parīzes priekšpilsētu vidū Griņī nav zaudēju-si savu senāko slavu, taču ne vairs idillisku iemeslu dēļ. Tas bija viens no 2005. gada priekšpilsētu nemieru karstākajiem centriem; toreiz Griņī jaunieši šāva uz policistiem un nodedzināja divas skolas. Vēl pērn četri policisti, ieradušies Griņī, lai pārbaudītu sadauzītu videonovērošanas kameru, bija spiesti cīnīties par savu dzīvību, kad bariņš kapučotu tīņu izsita viņu automašīnai logu, lai iemestu pa to Molotova kokteiļus. Varasiestāžu vara šeit ir trausla, un mazpilsēta uz mašīnu dedzināšanu, šaudīšanos un narkotiku tirdzniecību raugās kā uz kaut ko apnicīgu, bet pašsaprotamu. Nesen tā atkal nonāca starptautiskās preses uzmanības lokā: kļuva zināms, ka arī Amedī Kulibalī (pēc paša vārdiem – ISIS sekotājs, kurš 2015. gadā, dienu pēc Charlie Hebdo traģēdijas, sarīkoja trīs atsevišķas apšaudes un saņēma ķīlniekus ebreju lielveikalā Parīzes rajonā Portdevensenā, kur policija viņu nošāva) uzaudzis kādā no Griņī blokmājām. Taču Griņī bēdīgā slava nav novedusi ne pie kādām pārmaiņām, un šī mazpilsēta tā arī palikusi viena no drūmākajām vietām Rietumeiropā; pa tās ielām streipuļo narkotiku apreibināti zombiji, bet mātes sapņo tikai par vienu – kaut izdotos no turienes aizvest savus bērnus. Bezspēcīgās vietējās varasiestādes tikmēr pūlas pierunāt iedzīvotājus samierināties ar savu likteni; 70. gadu zikurāti patlaban saņem nelielu kosmētisku aprūpi, un pati Griņī tikusi pie jauna, dzīvespriecīga logo.

Kā viss tik tālu nonācis?

60. gadu birokrāti uz mazpilsētām pie Parīzes ziemeļu un dienvidu robežām vērās ar imperiālistisku tīksmi, iztēlojoties, kā pārvērtīs tās par galvaspilsētas strādnieku šķiras noliktavām. Lekorbizjē tolaik vēl bija franču arhitektūras dzīvības gars, un plānotāji viņa gigantismā saskatīja mērķtiecību, kas likās proporcionāla pašu svarīguma apziņai. Viņi uzdeva arhitektūras intelektuāļiem uzbūvēt betona blokmāju mikrorajonus, kas ir tik plaši un svešādi, ka, braucot garām piepilsētas vilcienā, šķiet, ka atrodies drīzāk Bukarestē vai Tirānā nekā Parīzē. Griņī dzīvojamos namus, ko 1967. gadā nolēma celt, lai izmitinātu trūcīgos parīziešus, kuri pēc 13. apgabala pārbūves bija palikuši bez pajumtes, projektēja Emils Aijo. Arhitekta poētiskais urbānās nākotnes redzējums viņam bija nodrošinājis jau vairākus pasūtījumus; Aijo bija uzticēts pārbūvēt dažas Francijas pilsētiņas, kuru vēsturiskos centrus ērti noslaucījušas no zemes virsas kara laika bumbas. Griņī jaunie mikrorajoni tika aprakstīti kā “utopiski”, taču gaisma, plašums un modernistiskās skulptūras nespēja noslēpt faktu, ka dziļākajā būtībā tās bija darba nometnes. Agrākie iedzīvotāji no turienes pamazām aizbrauca, Parīzes zemākās šķiras arvien izteiktāk ieguva konkrētu rasu vaibstus, un “zinātniski plānotajos mājokļos” koncentrētā neapmierinātība arvien vairāk lauzās uz āru; tā nu šīs nometnes arvien noteiktāk norobežojās no apkārtējās pasaules. Šodienas mošejas (priekšpilsētās tagad ik uz soļa parādās kāds jauns un spožs minarets, bieži vien būvēts par Turcijas, Alžīrijas vai Marokas naudu) vēl vairāk papildina sajūtu, ka pašā bagātās Francijas sirdī ērti iekārtojušās daudzas svešas vidēji pārticīgas valstiņas. Un zinot, cik sakāpinātas patlaban ir franču bažas par šādām lietām, nav grūti iztēloties, ar kādu nosodījumu uz šīm teritorijām raugās sabiedrība vai cik stingri tiek uzmanītas to robežas.

Taču patiesībā tās jau tāpat atrodas gluži labi funkcionējošā karantīnā – pateicoties Parīzes reģiona dzelzceļa sistēmai, ko pārbūvēja pēc priekšpilsētu uzcelšanas. Sākotnējā dzelzceļa karte izskatījās kā zvejnieka tīkls, kas uzmests pāri visai Parīzei: vietu starp galvenajām līnijām aizpildīja blīva vietējas nozīmes sliežu ceļu un vienistabas stacijas namiņu sistēma, tāpēc mazpilsētas bija savienotas ne tikai ar Parīzi, bet arī savā starpā. 60. gados šos vitāli svarīgos kapilārus sāka raut laukā. Līnijas, kas savieno galvaspilsētu ar tās satelītpilsētām, izmantoja, lai izveidotu jaunu piepilsētas dzelzceļa sistēmu, Réseau express régional jeb RER, turpretim sliedes, kas veda no vienas mazpilsētas uz citām, novāca vai ļāva tām aizaugt ar zāli. Acīmredzot jaunajām iedzīvotāju izgāztuvēm bija tikai viens uzdevums – piegādāt Parīzei darbaspēku – un savā starpā sazināties tām nebija paredzēts. Turklāt RER ir pilnīgi patstāvīga sistēma, kas pastāv šķirti no nacionālā dzelzceļu tīkla; tās priekšpilsētu taustekļi sniedzas tikai noteiktā attālumā un tad apraujas, tāpēc mazpilsētas, kas agrāk bija sasniedzamas no dažādām debess pusēm, tagad ir pamestas savā ziņā dzelzceļa līnijas galā. Neviens uz tām nebrauc, ja vien tur nedzīvo, un, tā kā apciemot kaimiņu pilsētu kaut vai nieka piecu kilometru attālumā var tikai, vispirms iebraucot Parīzē, lai tūlīt no tās atkal izbrauktu, šajās vietās smacē sajūta, ka tu esi izolēts no visas apkārtējās pasaules.

Vietā, kur tik daudzi ir trūcīgi un nevar atļauties personīgo transporta līdzekli, RER ir vienīgā iespēja atbraukt un aizbraukt – un tas ir sagrābis šejieniešu eksistenci drūmā tvērienā. (Daudzi jaunie pasažieri apguvuši akrobātisku alternatīvu biļešu iegādei: ar rokām atbalstījušies pret tērauda barjerām, viņi iešūpojas un izbāž kājas cauri vārtiņu spraugai, iedarbinot avārijas sensoru otrā pusē, kas savukārt liek vārtiņiem atvērties.) Šis dzelzceļš ir izraidījuma un izolācijas simbols, un to viegli saprast no pastāvīgajām atsaucēm franču repā, kura saknes ir Parīzes priekšpilsētās. Grūti saprast, kā vietas, kas atrodas tik tuvu vienam no pasaules nozīmīgākajiem urbānās dzīves centriem, var likties tik nomaļas – kamēr tu pats nekļūsti atkarīgs no šiem tracinoši retajiem vilcieniem, ar kuriem brauciens uz galvaspilsētu var ilgt līdz pat stundai. Un tad šī drūmā un noplicinātā ainava sāk kļūt saprotama, un skaidrāks kļūst arī tas, kāpēc privileģētā Parīzes elite, kas diktē noteikumus franču biznesā, politikā un kultūrā, šķiet tik kaitinoši pašapmierināta un atsvešināta. Automašīnu dedzināšana, kas tik lielā mērā kļuvusi par priekšpilsētas dzīves zīmi, patiesībā ir ārkārtīgi precīza savā simbolismā: tā ir sacelšanās pret sabiedrības mobilo vairākumu – pret visiem, kuru eksistences ritmu neizklaudzina apdullinošā divstāvu vilcienu duna.

Arpažona, kas atrodas nieka 12 kilometrus no Griņī, bet sasniedzama pēc divu stundu mocībām RER nakts vilcienā, ir zaudējusi krietni daudz no savas agrākās godības. Lai gan iedzīvotāju skaits divkāršojies, mazpilsētā vairs nenotiek tikpat kā nekas. Apavu fabriku slēdza jau 50. gados, bet ēku 1979. gadā iznīcināja ugunsgrēks. Galvenās tirdzniecības ielas, kur turīgākā pilsētā atrastos apģērbu un grāmatu veikali un restorāni, atvēlētas iestādēm, kurās apmeklētāji nemēdz drūzmēties, – apdrošināšanas firmām, autoskolām un nekustamā īpašuma aģentūrām, kas te atrodamas uz katra stūra. Viena kvadrātmetra īre te nemaksā daudz vairāk kā minētajās Bukarestē un Tirānā, tāpēc vienmēr atrodas iespēja mazliet nopelnīt.

Rīta kafijas meklējumos es iegriežos vienā no nedaudzajām atvērtajām kafejnīcām. Tāpat kā daudzos citos iestādījumos, arī šajā saimnieko ķīniešu ģimene. Tās galvenais ienākumu avots, šķiet, ir nevis kafija vai alus, bet gan loterija un totalizators: biļešu automāti aizņem veselu sienu. Vairāki vīrieši (un tikai vīrieši) bez dzērieniem aizpilda biļetes, kuras droši vien piedāvā reālākās no viņiem pieejamajām izredzēm jebkad izrauties no šādas dzīves. Viņi visi ir jauni un visi – ar ziemeļafrikāņu vai Tuvo Austrumu saknēm. Viņi sasveicinās, sasitot dūres un uzliekot roku uz sirds.

Kafejnīcas monitors rāda Zeina Malika videoklipu; Maliks ir puspakistāņu izcelsmes dziedātājs no Anglijas pilsētas Bradfordas un par zvaigzni kļuvis pēc piedalīšanās televīzijas talantu šovā. Klips sākas ar to, ka Zeins gurdeni noraugās uz bļaurojošu paparaci baru, kas salasījies cerībā noknipsēt, kā viņš šai lietainajā vakarā izkāpj no sava limuzīna un nozūd luksusa viesnīcā. Slavenības statuss Zeinu itin nemaz neielīksmo. Eksistence ir “nežēlīga”, viņš dzied, sperot smagus soļus sava viesnīcas numura virzienā. Aiz muguras pēkšņi no kaut kurienes izlec kārtējais fotogrāfs, kurš mēģina noķert vēl kādu kadru; ar viņu aši vien tiek galā zvaigznes miesassargs, taču Zeins ir pārāk dziļi iegrimis domās, lai to vispār pamanītu, un turpina ceļu, nu jau raujot vaļā piedziedājumu. Dzīve ir “bezjēdzīga”. Viņš nejūt nekādu vēlēšanos dzīvot mūžīgi.

Zeinu pametusi viņa meitene, kuras partiju dzied spokaina Teilora Svifta; šī ir dziesma par šķiršanos. Taču man – ne jau pirmo reizi – iešaujas prātā, cik bieži romantisks zaudējums popmūzikā tiek izmantots vienkārši kā mehānisks standarta paņēmiens, tikai kā obligātais iegansts (vai aizbildinājums) patiesajai kaislībai, kuras avots nav tik cienījams, – tām pašiznīcināšanās ilgām, kas kā tumša straume plūst zem mūsdienu kultūras virskārtas.

Es samaksāju par kafiju. “Merci, monsieur,” saka kafejnīcas ķīniešu saimnieks, “à la prochaine.” Izeju no kafejnīcas un kājām dodos uz RER staciju, kur kādu laiku jāgaida uz perona. Lasu stendā izliktos norādījumus, kā rīkoties teroristu uzbrukuma gadījumā. Turpat blakus flirtē kāds pārītis – baltā meitene un melnais puisis, abi vēlīnajos padsmit, abi bagātīgi tetovēti. Puisis sāk rotaļīgi spert meitenei pa pēcpusi. Abi ķiķina, taču viņš ir daudz garāks un dūšīgāks, un spērieni liek viņai zaudēt līdzsvaru. Meitene lūdz, lai puisis izbeidz, taču viņš pārāk aizrāvies ar jautro spēlīti. Viņa paceļ balsi, lai viņš labāk saprastu, taču tad pienāk vilciens, un incidents beidzas pats no sevis.

250 tonnas smags sarkanbaltzils vilciens iebrauc stacijā ar ātrumu 110 km/h un spēji apstājas. Ar pneimatisku nopūtu atveras durvis, un es iekāpju.

Mēs izbraucam no Arpažonas, un es skatos pa logu. Ikvienu pret vilcienu vērsto virsmu no vienas vietas klāj grafiti. Tas ir raksturīgs tieši RER dzelzceļa līnijai; pašā pilsētā sienas nav īpaši aprakstītas. Rodas iespaids, ka cilvēki sistemātiski gājuši visā sliežu garumā, noķēpājot visu, kas gadījies ceļā. Mēs pabraucam garām treileru stāvvietai. Ēkas pašķiras, un skatienam paveras klajš lauks. Nesteidzīgi braucam gar skaistās Oržas krastu.

Pieķeru sevi prātojam, vai nepastāv kāda sakarība starp grafiti un tetovējumiem. Tīņi šeit staigā, krāšņi notetovējušies, un sarunājas par to kaut kā īpaši – kā par žestu, ar kuru piesaka savas tiesības, it kā pašu ķermeņi viņiem pirms tam nebūtu piederējuši. Ja tā padomā, tie ir cilvēki, kuriem iedvests, ka valsts viņiem miesu tikai aizdevusi un nekavējoties pieprasīs atpakaļ, ja viņi ar to izrīkosies kaut kā nepareizi. Te – protams, tāpat kā jebkur citur – šo jauniešu paaudzei nācies uz saviem pleciem stiept nastu, ko uzkrauj sabiedrības paranojālās bailes par bērnu fizisko drošību, un skolas daudzviet nocietinātas ar augstiem tērauda vārtiem un platām novērošanas kameru acīm. Taču Parīzes priekšpilsētās tam visam nāk klāt vēl papildu faktori: bērnus, piemēram, bieži atņem vecākiem, kuri apdraud viņu fizisko drošību; reizēm vecāki mirst jauni vai vienkārši aizbrauc (ceturtdaļā ģimeņu bērni aug viena vecāka aizgādnībā), tāpēc netrūkst gadījumu, kad vecāki savam bērnam patiesībā ir tikai tādi pagaidu aizbildņi. Piedevām vēl šādās vietās, kur uz katra soļa ir narkotikas, jauniešiem jāuzklausa nebeidzamas pamācības par to, ko viņi ar savu miesu nedrīkst darīt, rēķinoties ar to, ka pretējā gadījumā varasiestādes uzņemsies pār to attālinātu kontroli. Viņu fiziskā ķermeņa patiesā īpašniece ir valsts – sprediķotāja bez mazākās humora izjūtas. Vai tetovējumi, tāpat kā grafiti RER sliežu malā, nav mēģinājums vandalizēt publisko telpu – un pieteikt uz to savas tiesības? Vai tas nav mēģinājums iespītēt saviem kaut kur tālumā dzīvojošajiem saimniekiem, kuri uzskatāmi parādījuši, ka viņus ne mazākajā mērā neinteresē šo jauniešu prāts un dvēsele?

Tādā gadījumā arī pašnāvība būtu uzskatāma par sabiedriskā īpašuma iznīcināšanu.

Mēs iebraucam Eglī, un es izkāpju no vilciena. bīstami! ziņo uzraksts uz perona. nekāpt uz sliedēm.

Eglī iekārtojusies upes krastā, ar skatu uz nolaideni pakalnoto lauku ainavu, kam šis apvidus savulaik varēja pateikties par savu popularitāti. Lai gan mazpilsēta atrodas pašā RER līnijas galā, te tomēr valda smaga, smacējoša atmosfēra. Es klīstu pa ielām; nekas nav atvērts, un nekur nav neviena cilvēka. Uz balkona gaudo suns, ko tur piesējis saimnieks, kurš devies savās gaitās. Ielu uzraksti runā par sabrukumu: antikvariāts, kapsēta, apbedīšanas birojs, sociālais centrs bezpajumtniekiem. Reģiona atkritumu izgāztuve – un šķiet, ka tas ir vienīgais, kas pamudina šeit parādīties cilvēkus no malas.

Te ir pieticīgi dzīvojamie nami. Dažos logos pavīd aizkustinoši smalki mežģīņu aizkari, uz šejieni atceļojuši no zemēm, kas atrodas tālu uz austrumiem no Francijas, taču gandrīz visus logus sargā balti drošības aizvirtņi. Raugoties uz šo rāmo mazpilsētu, neliekas, ka būtu pamats šādai piesardzībai, tomēr visi ir nocietinājušies, kā gaidot uzbrukumu.

Es nonāku pie baznīcas. Pie durvīm ir darbinieku un garīdznieku saraksts; liekas, ka vairums no viņiem nāk no Āfrikas frančvalodīgās daļas. Tam līdzās – tas pats visuresošais plakāts par to, kā rīkoties teroristu uzbrukuma gadījumā (jāpaslēpjas aiz kāda pamatīgāka objekta un jāizslēdz mobilā telefona skaņa). Klejoju pa šaurām ieliņām. Te redzamas senas, pussagruvušas ēkas no senajiem ciema laikiem – lauku mājas ar siena šķūņiem un lopu kūtīm. Paeju garām slēgtai kafejnīcai un nonāku nelielā policijas iecirknī, kam visapkārt uzraksti brīdina: Militārs postenis: neienākt! Iekļūt iecirknī var tikai caur tādu kā tērauda krātiņu. Es ieeju tajā un nospiežu zvana pogu; vārtiņi ieņurdas, un es izspraucos tiem cauri.

Iecirkņa telpās uz sienām lieliem burtiem sarakstīts viss, kas nomāc vietējo iedzīvotāju prātus. Vai tu esi ģimenes vardarbības upuris? Vai: apturiet džihādistu radikalizāciju! Vai: seksuālā vardarbība: tu neesi viena. Vai arī: džihādisms: tuvinieki un draugi, esiet modri! It kā policijai liktos, ka tās galvenais un vienīgais pienākums ir atturēt vietējo sabiedrību no vēlmes pašiznīcināties. Tie, kuri neiznīcina paši savas ģimenes, tā vien šķiet, kaļ plānus, kā uzspridzināties. Nomelnotas kopienas pašslaktiņš? Pārfrazējot Lafuinu, slavenāko reperi, kāds nācis no Parīzes priekšpilsētām, šīs mazpilsētas jau tāpat ir kapsētas – pat ja neviens vēl nav nomiris.

Man pievēršas kāda policiste, un es viņai saku, ka man ir daži jautājumi par Eglī. Viņa prasa man dokumentus. Man to nav līdzi. “Te ir Francija,” viņa parausta plecus. “Visur vajadzīgi dokumenti.”

2

Oseana dzīvoja Eglī. Viņai bija līgums par 24 stundu darba nedēļu veco ļaužu pansionātā.

“Es esmu redzējusi, kā cilvēki mirst,” viņa sacīja vienā no tiešsaistes pārraidēm neilgi pirms savas aiziešanas. “Godīgi sakot, ne jau tas ir satriecošākais. Reiz atveda vienu sievieti, kura noturējās tikai divas nedēļas. Kad viņa atbrauca, viss bija kārtībā; viņa varēja normāli sarunāties. Man nav ne jausmas, kādus draņķus viņai tur sagrūda; māsiņas piepumpēja viņu līdz acīm ar zālēm. Beigās jau vairs nevarēja saprast, ko viņa saka, – tā bija vairāk siekalošanās nekā runāšana, kaut gan uzreiz pēc atbraukšanas viņa bija labā stāvoklī. Es atceros, kā viņa man teica: “Es miršu, es miršu.” Tad es viņai pateicu: “Neraizējieties, viss būs labi; ja kas vajadzīgs, pasauciet mani. Ja gribat, es varu pie jums aiziet uz istabu.” Nākamajā dienā astoņos es atnāku uz darbu, un viņa jau ir mirusi. Un visvairāk mani tracināja tas, ka viņu pēc tam visu dienu atstāja turpat istabiņā un tur bija praktikantes, tādi meitieši, kas nevarēja vien beigt ņemties: “Aizejam paskatīties, aizejam paskatīties!” Es viņām teicu: “Mirušie nav nekāda izklaide!” Tad beidzot atbrauca džeks no morga, un es viņam palīdzēju viņu iznest.”

Oseanu nomāca paviršās un vienaldzīgās attiecības, ko viņa novēroja starp cilvēkiem. Viņa ar nicinājumu runāja par sociālo mediju tukšo flirtu, par izmisīgo popularitātes teātri. Viņu pilnīgi neinteresēja alkohola vai narkotiku piedāvātais mākslīgais uzmundrinājums (tiesa gan, viņa pati nepārtraukti smēķēja). Trulā eksistence Parīzes priekšpilsētās, kur, šķiet, neviens nav spējīgs nopietni pievērsties kaut kam jēdzīgam, viņai likās nomācoša. (Kad Oseana pēdējo reizi uzrunāja savus skatītājus, viņai aiz muguras pie sienas bija redzams plakāts ar vārdiem new york paris london hong kong.) “Es esmu pa pusei turciete, pa pusei poliete,” viņa sacīja, atbildot uz kādu no tiešsaistes skatītāju uzdotajiem jautājumiem. “Un – nē, turciski es nerunāju. Nesaprotu, kas tā par māniju jautāt visiem par tautību. Visi mūžam prašņā: cik tev gadu? Kā tevi sauc? Kur tu dzīvo? Kāda ir tava izcelsme? Cilvēki šeit ir tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti stulbi.”

Oseanas attiecības ar savu izklīdušo ģimeni bija saspīlētas, tāpēc viņai nebija iespējas baudīt tādu greznību kā vienaldzība pret šo neapmierinošo pasauli. “Ja tubūtu īsta turciete, vecāki tev neļautu staigāt apkārt ar tādiem pīrsingiem lūpā,” rakstīja kāds skatītājs. “Mans tēvs ir turks,” viņa atbildēja, “bet es ar viņu vairs nesarunājos. Viņš ir kretīns.” Oseanas tēvs bija spēcīgs, juteklisks tips, kurš mēdza izlādēties uz džudo grīdas vai dauzot boksa maisu; viņa paša rosīgā interneta dzīve liek domāt, ka viņš ir cilvēks, kuram gluži prozaiski trūkst pacietības domāt par lietām, kas ir netveramas vai neaizsniedzamas. Viņam bija divas meitas no divām dažādām attiecībām (viņas savā starpā nebija tuvas), taču viņš dzīvoja viens un bieži raizējās par to, ka pamazām zaudē savu izskatīgo ārieni. Oseanas tēvam turpat netālu no Griņī piederēja populārs naktsklubs, kur līdztekus parastajām diskotēkām viesojās tādi šovi kā “American Borderline”, varens amerikāņu studentu uzdzīves un karsējmeiteņu kultūras iedvesmots šovs, kurā netrūkst (kā solīja reklāmas lapiņa) ne seksa rotaļlietu, ne striptīza, džakuzi ar kailām padsmitniecēm, stroboskopa un daudzu citu brīnumu, turklāt tas viss tiek filmēts amerikāņu erotisko mediju kompānijas YouPorn vajadzībām.

Iespējams, tieši reaģējot uz šādu jaunatnes fantāziju pasauli, Oseana palika nesatricināmi uzticīga pati savai autentiskajai versijai. Viņa vienmēr saskatīja kaut ko neviltotu un īstu pašās vienkāršākajās rūpēs par citiem: vēl vidusskolas laikos meitene saņēma pirmās palīdzības un drošības kursu sertifikātu, un laikam gan vienīgā reize divas stundas garajos tiešsaistes seansos, kad uz āru izlauzās patiesa aizrautība, bija tobrīd, kad Oseana aprakstīja darbu veco ļaužu pansionātā; tas viņai likās hiperforšs. (Sociālo mediju tīkla vulgaritāte gan acumirklī nodzēsa šo entuziasma dzirksteli. “Nē, es netīru atejas,” viņa teica. “Tiešām nesaprotu, kāpēc jūs par to vispār runājat.”) Oseanai bija arī kaķis, kurš laiku pa laikam ielauzās šajos video, glaužoties gar saimnieci un skaļi murrājot viņas mikrofonā. (“Kāda tev liela chatte²,” kāds joku cienītājs raksta, kad kaķis parādās kadrā. “Uzmanies, mēs varam redzēt tavu chatte,” piebalso kāds cits. Šajā brīdī līdz Oseanas pašnāvībai palikušas vairs tikai desmit minūtes, un viņa apklususi, nejēdzīgo komentāru straumes satriekta.)

Oseanai acīmredzamu prieku sagādāja arī rūpēšanās par sevi. Viņa īrēja koši krāsotu vienistabas dzīvoklīti tikai divus kilometrus no Arpažonas, kur bija uzaugusi. Pat nāves dienā krāšņie tumšie mati bija svaigi izmazgāti; viņa bija arī rūpīgi uzkrāsojusies. Oseanai bija tetovējumi, par kuriem viņa runāja tā, it kā tā arī kaut kādā ziņā būtu sevis kopšana – it kā viņa rakstītu uz sava ķermeņa, pirms tajā ievācas; gluži tāpat biroju darbinieki mēdz likt pie sienām fotogrāfijas un zīmīgus citātus, lai padarītu personiskāku savu anonīmo kabūzīti.

Francija ir zeme, kas Rietumu pasaulē ieviesa ideju, ka pastāv tāda transcendentāla romantiska mīlestība, kas atnāks un pārņems savā varā jebkādas citas dvēseles dziņas. Šī jaunā franču meitene nebūt nebija viena savās cerībās, ka garīgo bagātību, ko viņai nespēj sniegt pasaule, izdosies atrast mīlestībā. Pēdējos trīs mūža gadus Oseanai tik tiešām bija romantiskas attiecības. Taču viņa jutās nemīlēta un nespēja savā puisī saklausīt kādas dziļākas pasaules atbalsis. Šī situācija meiteni nomāca. Viņa pameta draugu, cerot, ka izdosies atgūt agrāko dzīvi. Drīz pēc attiecību pārtraukšanas (Oseana to apraksta savā pēdējā video uzrunā) abi atkal satikušies, un viņš vērsies pret viņu ar mežonīgu fizisku vardarbību. Trauslais pavediens, kas saistīja Oseanu ar pasauli, nu bija pārrauts. Viņa nonāca dzīvās nāves zonā.

“Kas darītu mani laimīgu?” viņa jautāja kādā no saviem nedaudzajiem runas izvirdumiem. “Nekas, tur jau tā lieta. Es esmu nonākusi tajā stadijā, kad mani vairs nekas nespēj iepriecināt. No rīta man pat nav enerģijas, lai pieceltos no gultas. Tu saproti, ka viens cilvēks var pilnībā saindēt visu tavu dzīvi. Mūsu attiecības mani pilnīgi iznīcināja, bet viņš to nespēj saprast, jo viņš ir cilvēks bez mazākajām empātijas spējām. Es ar to gribu teikt, ka citu cilvēku ciešanas viņam neko nenozīmē. Tu mēģini kaut ko darīt, lai situāciju labotu, lai panāktu, ka citi tevi sadzird, bet tas neizdodas, un tāpēc... Es ceru, ka to, ko es šodien pavēstīšu, viņš beidzot sapratīs. Šajā pasaulē ir tā: ja tu cilvēkus nešokē, viņi neko nepamana un neko nav iespējams mainīt.”

Viņa bez mazākās jūtināšanās runāja par savu deviņpadsmito dzimšanas dienu, kas būtu pienākusi trīs dienas pēc viņas nāves. “Bija paredzēts, ka es šajā nedēļas nogalē kaut ko pasākšu; man bija paredzēts kāds brauciens. Bet tas galu galā tomēr nenotiks. Tas ir, es nevaru braukt – ir tāda lieta.” Pavirši erotiski priekšlikumi meitenei izraisīja sarkastiskus smieklus. “Iet pie tevis iedzert? Pat nedomā. Nē, taisnību sakot, tas nav īpaši glaimojoši.”

Klusuma brīžos viņa bieži nopūtās: “Je suis trop blasée.”³ Franču valodā šim blasée nav augstprātības pieskaņas, tas nozīmē vienkārši – iztukšota, nejūtīga, vienaldzīga.

Plānotā “pavēstīšana”, šķiet, meitenei bija devusi jaunu enerģijas pieplūdumu un mērķa apziņu. Oseana izstrādāja sīku plānu; kā parādīja tālākie notikumi, viss bija tiešām labi izdomāts. Viņa internetā darīja zināmu, ka 2016. gada 10. maijā pulksten 16.30 tiešsaistē pārraidīs kādu konkrēti nenosauktu, taču sensacionālu notikumu. Oseana bija nolēmusi izmantot Periscope, populāru sociālo mediju aplikāciju, kas lietotājiem ļauj tiešraidē straumēt saviem sekotājiem video, bet tie savukārt var rakstīt savus komentārus līdzās kustīgajam attēlam. Viņa paziņoja, ka pirms tam uzrunās savus sekotājus vēl divos seansos – tajā pašā dienā, arī pa Periscope, arī iepriekš izziņotā laikā. Taču vēl pirms tam Oseana sarīkoja divus izmēģinājuma seansus, lai varētu būt pilnīgi droša, ka tiešām nav neko aizmirsusi.

No šī brīža pašnāvība kļuva par tīri tehnisku projektu, kura organizatorisko priekšdarbu veikšana piepeši devai viņai jaunu enerģijas lādiņu un apņēmību. Seansos Oseana runāja par savu stratēģiju: “Periscope priekšrocība ir tā, ka video var noskatīties visi un tas pēc tam glabājas arhīvā vēl 24 stundas.” Viņa sniedza sīkus norādījumus par to, kā piekļūt materiālam un kā rīkoties, ja neizdodas to noskatīties laikus. Viņa vairākkārt atkārtoja savu plānu: “Atgriezieties četros, un es jums pateikšu visu, kas man sakāms, bet pēc tam jūs redzēsiet visu, kas tam sekos. Jā, es noteikti būšu šeit četros. Es vairs nevaru atkāpties – jūs paši redzēsiet, kāpēc.” Lai gan cilvēki uzvedināja Oseanu uz sarunām par daudzām un dažādām lietām, viņa ne mirkli neaizmirsa par to, kas viņai darāms. “Cik pulkstenis? Man palikušas vēl trīs stundas.” – “Bet kāpēc tas nevar notikt agrāk?” cilvēki viņai jautāja; viņi kļuva nepacietīgi, jo pagaidām nekas īpašs nenotika. “Tāpēc, ka man ir jāievēro grafiks. Jūs esat ļoti nepacietīgi, bet vēlāk redzēsiet, ka tā labāk nevajadzēja.”

“Video, ko es pārraidīšu, nav iecerēts, lai faire le buzz⁴,” viņa sacīja, cenšoties norobežoties no sociālo mediju vispārējās pašreklāmas kultūras. “Tas domāts, lai cilvēkus pamodinātu, atvērtu viņu prātus. Es gribu jums nodot kādu vēsti, un es gribu, lai jūs to padodat tālāk, kaut arī tas viss būs ļoti šokējoši.” Ironiskā kārtā viņas taktika bija tieši tā pati, ko piekopj klasiskās sociālo mediju princeses: izziņot, ka gaidāma liela sensācija, bet neteikt ne vārda par to, kas īsti tas būs. Taču viņa cerēja, ka ieplānotā šoka iznākums būs arī zināma atgriešanās pie realitātes. “Tas ir vienīgais veids, kā kaut ko pateikt. Vienīgais veids, kā panākt, ka sakāmais tiek uzklausīts... Kamēr tu cilvēkus neizprovocē, viņi nesaprot.” (Viņas franču valodai ir vēl arī netulkojama žargona kolorīts: “Tant que tu ne tapes pas dans la provoc, les gens ne comprennent pas.”) “Bet tas tiešām būs ļoti, ļoti šokējoši, tāpēc es jums godīgi saku: ja šo skatās bērni, lūdzu, ejiet prom – un tam nav nekāda sakara ar seksu.”

Oseana straumēja video 58 minūtes no rīta un 37 – pusdienlaikā. Lielāko daļu no šī laika viņa sēdēja uz sava sarkanā dīvāna un runāja, raugoties kamerā; viņas seja likās drīzāk svinīgi nopietna nekā satraukta, tomēr meitene nepārtraukti tina cigaretes un smēķēja. Kādā brīdī viņa izgāja no mājas, lai paņemtu no pastkastītes sūtījumu (kosmētikas paciņu, kuras saturs bija nozagts: Oseana parādīja kamerai iztukšoto bandroli), taču citādi attēls nemainījās. Nevienā no abiem seansiem viņa nepateica, kas un kāpēc notiks; palika iespaids, ka jaunā sieviete pilnībā kontrolē notikumu gaitu, un tas, kas tagad šajos video šķiet bailes no tā, kas gaidāms (“Šajā dzīvoklī ir tik auksti. Man ir tik auksti.”), tobrīd šādu sajūtu neradīja.

Četros Oseana atgriezās uz trešo pārraidi. Iepriekš paziņojusi, ka viņai ir kaut kas sakāms, tagad viņa to pateica. Viņa pastāstīja, ka pirms dažiem mēnešiem viņas bijušais draugs viņu izvarojis un piekāvis. Tas vēl nebija viss – viņš to visu bija uzņēmis video un izplatījis pa Snapchat. Oseana sīki pastāstīja, kas ir šis cilvēks un kā ar viņu var sazināties. Tikmēr seanss izvērtās par īstu haosu: simtiem cilvēku pieslēdzās, lai redzētu, kas tūlīt notiks. Katram bija savs viedoklis; dažiem viņa likās smeldzīgi aizkustinoša (“Pasaules diženums sākas ar vienas sievietes trauslumu.”), bet citi izmantoja izdevību dot garīgus padomus (“Pārej islāmā, un tu redzēsi, ka viss būs lieliski. Allāhu akbar!”). Oseana apklusa, lasīja komentārus un pa laikam pārgrieza acis. Tagad skatījās jau vairāk nekā tūkstotis. Tonis bija skaļš un griezīgs: cilvēki jokoja par meitenes izskatu un neķītri spriedelēja par to, ko viņa tūlīt varētu izdarīt; tikmēr citi lūdza, lai pārējie pārtrauc komentāru straumi, cerot, ka viņa varētu pateikt savu sakāmo līdz galam. Vēl daži mēģināja pārtraukt Oseanas klusēšanu citādi: “Runā taču, debiliķe” vai “Parādi cičus!”, vai “Esmu atradis savu sapni – sievieti, kura tur muti. Vai kļūsi par manu sievu?” Kāds cits ierosināja spēli: “Izmaksāšu grieķu kebabu pirmajam, kurš viņu sasmīdinās!”; šis solījums ņemts no repera Lafuina dziesmas, kurā piesaukts visur priekšpilsētās pieejamais assiette grec.

Oseana nu bija paslēpusies aiz nedziestoša smaida. Tas neapšaubāmi bija visdrūmāko pierādījumu attaisnots sardonisks pasaules izmisuma smaids. Bet tam bija arī neviltota pusaudzes triumfa pieskaņa: “Jūs vēl nožēlosiet visu, ko esat pateikuši!”

Īsi pirms 16.30 Oseana paņēma savu telefonu, nepārtraucot pārraidi, izgāja no mājas (pēdējo reizi pametot savu kaķi) un devās uz Eglī staciju; tas aizņēma tikai dažas sekundes. Kamēr meitene tuvojās stacijai, noskaņojums viņas skatītāju vidū sāka mainīties:

– Tai meitenei vispār nav nekādas dzīves. Kāpēc viņa ieradusies stāstīt par savu dzīvi šeit, Periscope?

– Viņa ir mauka.

– Viņa izdarīs pašnāvību, jūs redzēsiet.

– Ļautiņi, jūs esat īsti briesmoņi – kā jūs varat tā runāt? Viņa taču ir cilvēks. Jūsu māte vai māsa varētu piedzīvot to pašu, ko viņa.

– Padari sev galu.

– Tā idiote sev kaut ko nodarīs.

– Kur tieši Eglī tu atrodies?

– Uz kurieni viņa iet?

– Apturiet viņu, viņa taisās izdarīt pašnāvību.

– Apturiet to meiteni.

– Tas viss beigsies ļoti slikti.

– Godīgi sakot, man nav laba sajūta.

– Dirsā, man liekas, ka viņa nolēks.

– Nelec!

– Jā, viņa mani biedē!

– Ļaudis, vai jūs redzat, kur viņa atrodas? Zvaniet policijai!

– Tas zaķis ir izmisumā, viņa sastrādās kaut kādas šausmas.

– Nepadari sev galu kaut kāda čaļa dēļ.

– Tur nāk vilciens – nolādēts!

– Velns un elle!

– Dirsā!

– Viņa palēca zem vilciena.

– Vieglas smiltis!

Vilciens notrieca Oseanu pulksten 16.29, precīzi kā grafikā bija paredzēts. Vēlāk cilvēki atcerējās, ka dzirdējuši, kā viņa iekliedzas, bet iespējams, ka tas viņiem tagad tikai tā liekas. Telefons nokrita ar kameru uz leju un rādīja tikai melnu kadru, taču mikrofons turpināja ierakstīt skaņu. Vai viņa ir mirusi? Vai tas ir joks? Ritēja minūtes, un skatītāji no cilvēku murdoņas fonā centās saprast, kas īsti noticis.

– Es dzirdu ugunsdzēsējus.

– Viņa nav pagalam.

– ES CERU, KA VIŅA IR DZĪVA.

– Nolādēts, tas ir vienkārši šausmīgi.

– Aizlūgsim par viņu.

– Viņa ir gājusi par tālu.

– Viņa nosauca sava bijušā telefonu, adresi un FB kontu.

– Tūlīt viņi pārtrauks tiešraidi, citādi viss uzies gaisā.

– Pilnīgi skaidrs, ka viņa bija apsēsta – visi taču viņai to teica.

– Veči, viņu atrada.

– Galvaskausa koma.

– Parādi seju, neķītrā mauka, vai tev tagad bail?

– Galvaskausa trauma.

Šajā brīdī kāds pacēla Oseanas telefonu. Tiešraides pēdējie kadri rāda paramediķi, kas ielūkojas ekrānā un nospiež stop pogu. Notiekošajam bija satriecoša realitātes garša. Daudzi vēl joprojām bija pārliecināti, ka tas viss bijis tikai triks, taču sociālo mediju lietotāji sāka izplatīt citu RER staciju informācijas tablo attēlus: visur ziņoja, ka vilcieni aizkavēsies sakarā ar cilvēka bojāeju kaut kur šajā dzelzceļa līnijā.

Periscope, tāpat kā Oseanas, saknes meklējamas Turcijā. Abi šīs aplikācijas autori 2013. gadā devās ceļojumā uz Stambulu un negribot iekļuva masu demonstrācijās Taksimas laukumā, kur 100 000 cilvēku bija sanākuši, lai protestētu pret valdības piekopto sabiedrības brīvību ierobežošanu un arvien pieaugošo islamizāciju. Demonstranti lielākoties bija gados jauni, un tūkstoši no viņiem tvītoja turpat no notikuma vietas. Bet cik neizmērojami dramatiskāks būtu efekts, ja viņi pa saviem telefoniem visu varētu straumēt tiešraidē, iedomājās abi amerikāņi. Un viņi izdomāja Periscope, lai cilvēki varētu parādīt citiem netaisnības, kas viņiem jāizcieš, un pasaule kļūtu labāka. Pēc diviem gadiem Twitter iegādājās aplikāciju Periscope, baumo, ka darījuma summa bijusi 486 miljoni. Tātad Oseanas video datnes pieder Twitter.

Tūlīt pēc meitenes nāves kompānija no datnēm izņēma vairākas būtiskas daļas, atstājot tiešsaistē tikai cenzētos variantus. Vairāki cilvēki tos pēc tam lejupielādēja un ievietoja YouTube, kur šie video vēl joprojām ir brīvi pieejami. Cenzētie fragmenti glabājas ieslēgti Twitter serverī Kalifornijā.

3

Trīsdesmit sekundes pirms Oseana nolēca no perona, viens no tiešraides skatītājiem atzīmēja: “Tuvplānā viņa izskatās līdzīga Nabilai.”

Šo mirkļu videoieraksts ir izdzēsts, un tagad vairs nav iespējams saprast, kas gan Oseanas pirmsnāves vaibstos cilvēkiem varēja atgādināt Nabilu Benatiā, franču realitātes šovu koķeto superzvaigzni. Taču, ņemot vērā viņas iepriekšējo stundu stīvo izturēšanos (šie ieraksti vēl nav zuduši), šāda līdzība šķiet pievilkta aiz matiem. Vēl vairāk, daudziem jauniešiem, kuri bija savākušies, lai noklausītos Oseanas pēdējās uzrunas, viņa likās pat netelegēniska. “Tu esi neglītene,” viņi komentēja. “Tavi pīrsingi ir pretīgi. Neķītrā mauka.” Un pat (tā kā viņiem nebija pacietības klausīties garas runas un viņi gribēja, lai kaut kas beidzot notiek) – “Padari sev galu. Izlec pa logu.”

(Tobrīd viņi vēl nevar zināt, ka trāpījuši tik tuvu mērķim; Oseana pat novirza viņus no pareizā ceļa ar mānīgiem mierinājumiem: “Neuztraucieties,” viņa saka, vēl joprojām droši iekārtojusies savā dīvānā, “es dzīvoju pirmajā stāvā. Ko tad es izdarīšu? Izlēkšu uz ielas?”)

Bet kāpēc tad pašās beigās kāds viņā saskatīja Nabilu? Tobrīd tiešsaistes pārraides turpinājās jau vairāk nekā divas stundas, un cilvēki pa šo laiku bija paspējuši aplūkot, kā viņa izskatās patiesībā. Skatītāji kāri prašņāja par konkrētām detaļām: “Cik gara tu esi?”, “Kādi tev ir pīrsingi?”, “Parādi savus tetovējumus!” (Sirsniņa uz īkšķa, pašas zīmēta sarkana roze uz augšdelma. “Tetovējumus uz vēdera es nerādu.”) Kāpēc viņi šajā brīdī pārstāja redzēt Oseanu un viņas vietā saskatīja kādu citu?

Pēdējo sekunžu laikā skatītāji nojauta viņā kaut ko nepazīstamu un biedējošu. “Es sāku sevī sajust viņas burvestības,” viņi teica, un tas nebija gluži joks. “Viņa mūs visus noburs.” Likās, ka viņa sākusi izstarot kaut kādu svešādu garu – un iespējams, ka ne tik daudz pati astoņpadsmitgadīgā meitene, bet tieši šī citāduma dvesma kādam negaidot atsauca atmiņā Nabilu. Pēdējos mirkļos pirms nāves, raugoties telefona kamerā no Eglī stacijas perona, Oseana, kura līdz tam likās tik izsmalcināti vienaldzīga, lika savā publikā uzbangot pēkšņam nemiera vilnim. “Vai jūs neredzat, ka viņa nav cilvēks? Viņa ir spoks. Viņa ir citplanētiete. Viņa ir burve!”

Kas bija šī mistiskā ēna, ko viņi beigās ieraudzīja uzplaukstam jaunās sievietes sejā? Varbūt Oseanu (tās ļoti nedaudzās dienas, kad no viņas pašnāvības barojās mediji) ar Nabilu Benatiā vienoja tā dīvainā mūsdienu nekromantija, kas meiteni nebija apciemojusi dzīves laikā, bet uz īsu laiku vainagoja viņas nāvi, – tā augsto tehnoloģiju nodrošinātā gara apsēstība, kuras skartos mēs, labāku vārdu neatrazdami, saucam par slavenībām?

Paaudzei, kura tik cieši saaugusi ar sociālajiem medijiem, slavenības statuss nav nekas tāls vai netipisks. Tieksme pēc tā snauž katrā. Skolā meitenes spriež, kā viņas tiks galā ar šo nastu – paparaci bariem, milzu bagātību, romāniem ar kinozvaigznēm –, kad būs pieaugušas. Un tas nav nekas pārsteidzošs. Sociālie mediji jebkuram piedāvā tik iedarbīgu un jaudīgu publicitātes mehānismu, kāds senāk bija pieejams tikai patiesi slaveniem cilvēkiem, un tagad slavenības stāvoklis ir katra stāvoklis. Piepeši visi pārraida savu dzīvi plašajai pasaulei un mēra savu vērtību, spriežot pēc libidinālajām vibrācijām, kas atceļo atpakaļ pie viņiem, – kā senāk to darīja tikai slavenības. Piepeši visi pielāgo savu cilvēcisko sistēmu – seju, runu, domas –, lai tā labāk darbotos saskarnē ar pasaules tehnoloģisko paplašinājumu. Piepeši slavenības raizes par savas dzīves privātumu kļuvušas saprotamas visiem, un visi izjūt to pašu nedrošību: “Vai cilvēki saprot, ka aiz tā visa nav nekā, izņemot manu trauslo un nesaturīgo cilvēcību?”

Oseanas domāšana bija ieprogrammēta tieši tāpat kā visiem citiem. Kā daudzi citi padsmitnieki, viņa bieži pūlējās savu tēlu pielāgot priekšstatam par triumfējošu mediju asprāti – publicēja attēlus, kuros īsos svārciņos un saulesbrillēs stāv uz jumta kaut kur Losandželosā un rāda V zīmi, bet tālumā balto slavenais uzraksts Hollywood. (“Tu esi īsta kinozvaigzne,” draugi iztapīgi komentēja.) Tas viņai netraucēja skaidri saskatīt – un nosodīt – jebkura cita pretenciozo pozēšanu sociālajos medijos, bet tas jau, protams, ir vispārējais paradokss. Redzot šo vareno pašreklamēšanās un seklas ārišķības parādi internetā, cilvēki gribot negribot sāk domāt, ka viņiem vienīgajiem visā pasaulē vēl ir patiesas jūtas un pašiem savi uzskati. Fakes ir vēl viens vārds, ko no angļu valodas pārņēmusi Oseanas paaudze Francijā, un to jaunieši izmanto, lai apzīmētu būtībā jebkuru, izņemot paši sevi. “Feisbukā, Instagramā, Periskopā ir tikai feiki.” Taču cilvēki zina arī to, ka šīs platformas kļuvušas par tīneidžeru sociālās realitātes uzraugiem, un ne par kādu izstāšanos no spēles nav pat runa. Oseana pati tajā visā bija visnotaļ iesaistījusies (viņai, piemēram, bija vairāki Tvitera konti), un pat tad, kad viņa sūdzējās par to, kas notiek sociālajos medijos, viņa to darīja tieši tur – sociālajos medijos. Patiesu nozīmi jebkam var piešķirt tikai mediatizācija, un pat neapmierinātību, lai tai būtu kāda jēga, vajag laikot un šērēt.

Problēma vienīgi tāda, ka lielākoties ir vienalga, cik plaši tu izsludini savu neapmierinātību, – tā nevienu neinteresē. Lielākajai daļai slavenību – šajā jaunajā pasaulē, kur slavenības ir pat pilnīgas nulles, – trūkst paša galvenā slavenības statusa elementa, proti, slavas. Tās ir tikai tādas pusradības – neslavenas slavenības, anonīmas superzvaigznes, tādas pašas VIP kā visi citi – un no saviem pilnvērtīgajiem “kolēģiem”, patiesi slaveniem cilvēkiem, atšķiras ar to, ka pasaule nenoelšas ik reizi, kad tās dara zināmas savas domas un pārdzīvojumus. Tas viss pazūd šajā bezgalīgajā kakofonijā. Tāpēc sociālo mediju pasaulē valda pastāvīga stratēģiju un viltīgu paņēmienu inflācija; pat tie, kuri sauc pēc autentiskuma, tie, kuriem pretīgi visu pārējo sensacionālie triki, paši ķērušies pie tamlīdzīgu triku izgudrošanas – vienkārši, lai tiktu sadzirdēti.

Kopš notikuma ar bijušo draugu Oseanas intīmā pasaule bija saindēta. Nekas neliecina, ka viņa par savu emocionālo un garīgo stāvokli būtu stāstījusi kādai paziņai. Viņa nolēma izkratīt sirdi plašajām, anonīmajām tiešsaistes masām. Taču, lai tas vispār kaut ko nozīmētu, bija vajadzīga kāda ārkārtīga realitātes eksplozija. Tam vajadzēja būt vienā līmenī ar terorismu, kam arī izdodas radīt iespaidīgu efektu medijos, – kaut kam tādam, kas varētu aizraut līdzi arī viņu pašu. Un tā dzima Oseanas izplānotais šausmu teātris, kas jauno sievieti pārvērta (kaut arī tikai uz īsu brīdi) par pilntiesīgu slavenību, kuras nelaimīgo dvēseli iztirzāja pat lielajos ziņu kanālos.

Varbūt tieši šo pārvērtību skatītāji ieraudzīja viņas dzīves pēdējās sekundēs?

Ne bez pamata slavas eņģelis no Oseanas mirstošā ķermeņa izlidoja tieši Nabilas veidolā. Galu galā, Nabila pati ir slavenība – šī jēdziena vistīrākajā iemiesojumā, bez mazākā sasniegumu sārņu piejaukuma. Jaunā sieviete, kura bija piecus gadus vecāka par Oseanu, ievērību izpelnījās, piedaloties šovā ar nosaukumu “Realitātes TV eņģeļi”, kur, lidinoties ar postprodukcijas procesa dāvātiem zērava spārniem, pierādīja, ka ir būtne, kuras sūtība ir viena – sacelt elektroniskus viļņus jeb, kā to sauc franči, faire le buzz. Viņai ir talants bārstīt brīnišķīgi bezjēdzīgus aforismus, kas publiku uzkurināja tiktāl, ka gribot negribot nācās viņā saskatīt zināmu laikmetīgu ģenialitāti. Nabilas leģendārās frāzītes, no kurām narcisms savā augstākajā triumfā izdzēsis jebkādu citu cilvēka runas mērķi, tiek atkārtotas, citētas un parodētas ar gandrīz apokaliptisku ļaunu tīksmi. Nabila šķiet kā radīta, lai dzīvotu pasaules gala laikos – šajos dezorientācijas laikos, kas nāk pēc ideju nāves: svētlaimīgā vienaldzībā nododoties tikai sev, viņa līksmi bauda brīvību no patiesības un loģikas žņaugiem. “Ak debess,” viņa reiz izdvesa, aprakstot kāda meiteņu ķīviņa brutalitāti savās realitātes televīzijas mājās, “tur jau gāja kā 1978. gada pasaules karā.”

Idiotes loma ir viņas stratēģija. Nabila sevi pasniedz kā tīru, nedomājošu miesiskumu. Viņa piedāvā sava veida primitīvu reakciju pietiekamības filozofiju, uz kuru šodien var paļauties pat prezidenti: kad viss pārējais zaudējis jēgu, vienīgā autentiskā lieta, kas paliek, ir miesas dziņas – pat tad, ja tās ir piedauzīgas. Un tāpēc, kad eksplodēja Nabilas pašas dziņas, liekot vairākas reizes sadurt un gandrīz nogalināt savu draugu, kolēģi no televīzijas realitātes šova, tas viņas slavu tikai palielināja; kā tas mūsdienās bieži notiek, tajā jau tāpat lielu lomu spēlēja nicinājums. Deviņas dienas pēc pašnāvības Eglī stacijā, sešas – kopš žurnālistiem bija aptrūcies, ko šajā sakarā teikt, mediji pateicīgi pievērsās daudz ilgtspējīgākai izklaides vielai: Nabilai Benatiā piespriesti seši mēneši par slepkavības mēģinājumu. Tiesa gan, viņa vairākas nedēļas jau bija pavadījusi pirmstiesas ieslodzījumā, tāpēc tika atzīts, ka viņa sodu jau izcietusi un var būt brīva.

Protams, lai to uzzinātu, žurnālisti nemaz nebija vajadzīgi: par to jaunā sieviete informēja pati, tāpat kā par visu citu savā dzīvē. Nevienai francūzietei nav vairāk tvitersekotāju kā Nabilai, kura jebko uztver kā potenciālu pašreklāmas iespēju, tajā skaitā incidentus, kas normālā cilvēka dzīvē būtu drīzāk kauna vai pazemojuma avots, un kura brīvi tērgā koķetā tvitermēlē: “Paziņojums: drīz notiks kaut kas grandiozs! Pagaidām nedrīkstu teikt, kas! Bučas!” Taču vistuvāko saikni ar sekotājiem Nabilai ļauj uzturēt Snapchat, aplikācija, pa kuru viņa kaut ko vēsta nepārtraukti, ar īpašo filtru palīdzību reizēm pārveidojot seju sava bikini modeles auguma augšgalā par dzīvnieka – kaķa, suņa vai mangas trusīša – ģīmīti.

Tā ir vudū maģijai līdzīga pārvērtība, kas sevī nes arī patiesības tīkami baisās trīsas – jo stāvoklis, pēc kura Nabila tik mežonīgi dzenas un kuru mēs saucam par slavenību, ir necilvēciskā ielaušanās cilvēciskajā. Tā ir cilvēciskā kodola saplūšana ar daudz plašāku necilvēcisku protēzi, kas pēc tam sāk kropļot un pamazām aprīt sākotnējo cilvēcisko komponentu. Un tieši tāpēc mēs pastāvīgi redzam, kā sevi iznīcina cilvēki, kuriem šķietami netrūkst pilnīgi nekā, un tāpēc slavas dabiskā kulminācija ir pašnāvība, nevis apmierinātība. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ Snapčata kucēna deguns un ūsas, kas kropļoja Nabilas seju, kad viņa, ietinusies dvielī, grozījās telefona kameras priekšā un jūsmīgi pļāpāja par zobu balinātājiem vai šampūniem, drīzāk ir atkailināšanās nekā maskēšanās. Cilvēcisko viņa savā dzīvē jau sen ir nolikusi malā. Viņas impulsus nodrošina lielie dati, viņas gaumi  – produktu reklāma. Viņas attiecības ar draugu, būtisks šīs tirgvedības pasakas elements, turpinās; lai ko viņi viens pret otru justu “realitātē”, to nomāc šis nebeidzamais elektroniskais realitātes šovs. Tāpat kā seno ēģiptiešu šakāļgalvainais dievs Anubiss, arī Nabilas tēls ar suņa galvu ir viesis no pazemes valstības; tas vēsta par šaušalīgo elles mašīnu, kura piedāvā jaunu, citādu eksistenci tiem, kuri piekrīt, ka samaksai par to no viņiem izsūc dzīvības spēkus.

Tāpēc iespējams, ka aiz piezīmes “Tuvplānā viņa izskatās līdzīga Nabilai” slēpjas kāda precīzāka atklāsme – ka vērotāji pamanīja Oseanā atraisāmies ne vienkārši slavenību, bet gan to slēpto slavenības kodolu, kas ik brīdi grasās mirt. Nabilas bēdīgi slavenie dusmu izvirdumi liecina, ka sponsori vēlējušies, lai viņa projicē ne jau vienkāršu jaunības un dzīvīguma pārpilnību. Ne tuvu. Pat Nabilā vēl joprojām vāri elpo kaut kāda cilvēciska būtība, un tieši tai uzbrūk šī nepielūdzamā, necilvēciskā sistēma, kuru viņa naivi cerēja izmantot savā labā, pati paglābjoties no aprīšanas – tāpat kā Oseana, tikai citā veidā. “Man neiet labi,” viņa tiesas laikā rakstīja kādai draudzenei. “Es esmu bijusi spiesta atteikties no zināmām cerībām un esmu mēģinājusi izdarīt pašnāvību... Dzīve vienkārši paiet. Es esmu nogurusi no tā visa. Nezinu, ko iesākt. Esmu pilnīgā izmisumā.”

Sociālo mediju pasaulē, kur par slavenību kļūst jebkurš, cilvēki nesaņem mantojumā tikai zvaigznes statusa dzīvības spēku – skaistumu, panākumus un seksu. Šie nezināmo superzvaigžņu pulki sevī uzsūc arī kaut kādas iekšējas zināšanas par nāvi. Visas īstas slavenības agri vai vēlu atklāj, ka mediju tēls parazītiski barojas no cilvēku enerģijas, mērdējot viņus badā un palēnām vilinot viņus aizvien tālāk no dzīvo valstības. Kā reiz teica cita slavenība ar dzīvnieka seju (savā slavenākajā video arī Maikls Džeksons izaudzēja ūsainu suņa galvu), “vienkāršs mirstīgais” nespēj turēties pretim “trillera” noslēpumainajai varai. Viņš pats, protams, par pazemes valstības dāvāto pasaules kundzības iespēju samaksāja ar cilvēcisko apveidu pakāpenisku iziršanu.

“Tuvplānā viņa izskatās līdzīga Nabilai.” Pēc Oseanas nāves daudzi cilvēki, kurus šis stāsts bija satriecis, sociālo mediju profilos savu portretu vietā ievietoja Oseanas attēlu. Tas bija ņemts no Snapčata, un tajā uz viņas ķermeņa bija uztupināta “suņu filtra” ģenerēta galva. Viņas līdzība Nabilai nu bija kļuvusi absolūta.

4

Desmit sekundes pirms Oseana nolēca no perona, kāds uzrakstīja: “Viņa piesprādzējusi sev spridzekļus, zvaniet policijai.”

Nebūt nepārsteidz, ka bija cilvēki, kuri, brīdināti, ka gaidāms kāds sensacionāls notikums, iedomājās tieši kaut ko tādu. Griņī jaunekļa Amedī Kulibalī terora akti vēl bija tikai 18 mēnešus sena pagātne. Un tikai seši mēneši bija pagājuši kopš tā tumšā apšaudes un pašnāvnieku spridzināšanās vakara, kad Parīzē gāja bojā 130 cilvēki, ieskaitot 89 jauniešus, kuri bija devušies uz rokkoncertu teātrī Bataclan.

Taču iespējams, ka starp šiem notikumiem patiešām pastāv zināma līdzība. Oseanas nāve arī bija iecerēta kā sava veida detonācija, kas “novāktu” visus, izņemot viņu pašu. Un neaizmirsīsim, ka, no otras puses, arī tie, kas sarīkoja Parīzes uzbrukumus, apzināti devās pretim nāvei; arī viņi bija pašnāvnieki. Visi šie cilvēki bija jauni un gandrīz visi – uzauguši pārsvarā “krāsaino” rasu apdzīvotajos Parīzes un Briseles geto. Viņus visus savā varā bija pārņēmis izmisums par realitāti, kādā viņi dzīvoja šeit, Eiropā, un viņi visi – tas ir būtiski – bija secinājuši, ka vienīgā nozīmīgā vērtība, ko var izmantot, kaulējoties ar šo realitāti, ir pašu dzīvība.

Lai gan mēs esam pazīstami ar mūsu monopolistiskā laikmeta statistiku, daudz mazāk mums zināms par tā iespaidu uz cilvēku garīgo pasauli. 20. gadsimta vidū Rietumu sabiedrībām izdevās panākt pārsteidzoši lielu vienprātību, un tas bija iespējams, pateicoties vēl nepieredzētajiem sabiedrības labklājības mērogiem; te būtiski faktori bija robs, ko agrākajos bagātības uzkrājumos iecirta karš, un tas, ka “darbs” kļuva par “nodarbošanos”. Šodien, kad Rietumu sabiedrības pavērsušas šos sasniegumus atpakaļgaitā un pamazām dodas pretējā virzienā, tuvojoties 19. gadsimta ekonomisko attiecību rāmjiem, nevajadzētu brīnīties, ka pie mums atgriežas arī šī laikmeta gara kaite. To visasāk sajūt tieši jaunie cilvēki, kuri savā mūžā nav pieredzējuši neko citu kā vienīgi arvien progresējošu vairākuma izstumšanu no sabiedrības bagātības sadales un kuri savu pieauguša cilvēka dzīvi sāk ar niecīgām cerībām, ka viņiem jebkad izdosies “izsisties” kā savulaik vecākiem un vecvecākiem. Vēl vairāk, viņiem ir spēcīga sajūta, ka tagad nu jau novecojošās paaudzes visu pievākušas, aiz sevis pametot iztukšotu pasauli – arvien sarūkošu šīs planētas dzīvnieku un augu sugu skaitu, izsmeltu gaisu un zemi – un atstājot jaunajiem tikai savu grēku nastu. Tas ir smags mantojums, un tas liek jauniešiem, kuriem priekšā it kā būtu visgarākā nākotne, prātot par to, vai to vispār iespējams izturēt.

Šī kaite īpaši akūtās formās izpaužas tādās vietās kā Parīzes priekšpilsētas, kur darbs kļuvis tik neformāls un automātisks, ka pārvērties gandrīz vai par neko: vissmagāk skartajos rajonos ceturtdaļa jauno sieviešu un gandrīz puse jauno vīriešu ir bezdarbnieki. Taču arī šeit bezdarbs ir tikai simptoms vēl plašākam izraidījumam no franču sabiedrības, kuras šķietamais universālisms slēpj vienu no Rietumu pasaules nocietinātākajām varas sistēmām. Kāds gan tur brīnums, ka šajos rajonos visur izlīmētie svētulīgie saukļi, kas slavina labas dzīves balstus – centīgu darbu, tikumīgu dzīvesveidu un laimīgu ģimeni –, līdz ar veco revolucionāro lozungu liberté–égalité–fraternitétiek regulāri noķēpāti. Šīs nodrāztās frāzes vienīgi kārtējo reizi parāda, cik maza nojausma par to, kas reāli notiek, ir tiem, kuri ir pie varas, kā arī mūsdienu Francijas nespēju iedvest jebkādu lojalitāti. Daudziem Francija ir kļuvusi pretīga, viņu acīs valsts ir tikai šķērslis ceļā uz kaut cik cienījamu dzīvi. Citējot kādu repa grupu no rajona, kur dzīvoja Oseana: “Dur de rester halal quand des porcs gouvernent.” (“Grūti ievērot halālu, ja valstī pie teikšanas cūkas.”)

Tāpēc trūcīgo franču jaunatni šodien apsēdis priekšlaicīgas aiziešanas vilinājums. Radikālā islāma izplatība, protams, ir viena no dramatiskākajām šīs tendences izpausmēm: vairāk nekā 900 jaunu cilvēku aizbraukuši no Francijas, lai cīnītos ISIS rindās Sīrijā un Irākā, un tūkstoši citu pievienojušies džihādistu tīklam turpat mājās. Taču karojošais islāms Francijā izplatās ne tikai pateicoties musulmaņu radikalizācijai, bet arī piesaistot savai kustībai nemusulmaņus, kuri vēlas pieslēgties tās piedāvātajam aktīvisma garam. Tie, kas pievērsušies islāmam cietumos, geto vai jauniešu bandās, veido lielu daļu no Francijas 200 000 jaunizceptajiem musulmaņiem, un vesela ceturtdaļa ISIS franču brīvprātīgo kaujinieku pieder pie šīs pašas kategorijas. Citiem vārdiem, nav tā, ka viņi jau bija musulmaņi un tāpēc vēlējās iznīcināt realitāti un paši sevi; otrādi: viņi vēlējās iznīcināt realitāti un paši sevi – šajā procesā no jauna atklājot kaut kādu priekšstatu par bruņnieciskumu un cildenumu – un tāpēc metās radikālā islāma skarbajos apkampienos.

Vēsturē netrūkst brīžu, kad jauni cilvēki sapņojuši par pašnāvības vilinošo spozmi, dodot tai priekšroku salīdzinājumā ar drūmās pieaugušo dzīves sākumu. Taču šajos laikmetos cilvēki, kas tik tiešām gājuši bojā, bijuši drīzāk izņēmumi. Daudz vairāk bijis to, kuri sajutuši šīs pašas izmisuma strāvas pieskārienu, taču dabiskais pašsaglabāšanās mehānisms viņiem licis apstāties. Tomēr izdzīvotāji nepaliek bez rētām. Viņi dzīvo, balansējot uz robežas starp dzīvību un nāvi, sirdī lolojot zināmu sentimentālu skaudību pret tiem, kuri aizgājuši. Tie ir cilvēki, kas nāk no pašnāvnieku kultūras, un viņi zināmā mērā zaudē spēju identificēties ar tiem, kuri vienkārši un bez kādiem jautājumiem ir dzīvi.

Pirmajās dienās un nedēļās pēc Oseanas nāves internetā sāka parādīties diezgan daudz reperu “veltījumu”. Tie bieži vien bija jauni cilvēki, kuriem ar bezdarbu vai gadījuma darbiem palīdzēja samierināties pašu izdomāts varonīgais alter ego – gangsteris, patiesības vēstnesis un trubadūrs –, kaut arī vairumā gadījumu viņu “slavenības dzīve” neizgāja ārpus guļamistabas sienām un palika zināma tikai viņiem pašiem. Neviens no viņiem mirušo meiteni nekad mūžā nebija saticis, taču šis pašnāvības stāsts viņus uzrunāja – nepastarpināti un ar lielu spēku. Lai arī repa balsīs jautās urbānās agresivitātes piesmakums, videoklipi bija pilni ar zvaigžņotām debesīm, sarkanām rozēm un palēninājumā spārnus plivinošām dūjām – montāžā ar to pašu veco foto, kurā Oseana pozē Holivudas uzraksta priekšā, – un dziesmu vārdi bija izjusti un sentimentāli. “Mana mīļotā Oseana, šīs rindas veltītas tev./ Tu tagad esi aizgājusi pie eņģeļiem – ko gan es iesākšu bez tevis?” saka viens no šiem tekstiem. Viņi sevi aprakstīja kā maigus mīlniekus, kādus Oseana savā mūžā nebija satikusi, un iztēlojās, kā būtu, ja viņi būtu gadījušies tuvumā un varējuši meiteni izglābt. “Es zinu, ka būtu spējis/ Darīt tevi laimīgu... Es būtu tevi uzklausījis,/ Un tev nevajadzētu padarīt sev galu.”

Tomēr visos šajos novēlotajos palīdzības piedāvājumos dzīvajai Oseanai bija kaut kas apšaubāms. Varbūt tāpēc, ka autoriem lielākoties, šķiet, bija visai maz siltu jūtu pret dzīvajiem. Pat doma par vēl dzīvo Oseanu neiedvesmoja neko vairāk par nebeidzami atkārtotu tukšu frāzi – “Oseana, Oseana, tu biji tik skaista,/ Oseana, Oseana, tu vienmēr biji skaista” – vai kliedzošu banalitāti: “Eņģelīt, tu pameti mūs tik ātri,/ No tevis palicis vien pāris foto,/ Vienkārša dzīve ar bērnišķu smaidu,/ Seja, kas nošķiesta asinīm.” Turpretim par citiem dzīvajiem dziesmās runāts vienīgi ar naidu un nicinājumu. Visskarbākie vārdi, protams, tika veltīti Oseanas bijušajam draugam, kurš tagad bija tik vispārēji nicināta persona, ka reperi ar dziļu pārliecību piesauca ne tikai izvarošanu, bet arī “pedofiliju” un “incestu”: “Sava bijušā dēļ tu aizgāji par agru/ Viņš lika tev ciest incestu – manam naidam trūkst vārdu.” Tomēr pārmetumi atradās arī visiem citiem. Piemēram, tie, kuri skatījušies Oseanas pārraides, visi kā viens bija morāli izdzimteņi. “Vairums no viņām ir maukas, un tas tik tiešām tā ir,” izteicās kāds reperis, uzskatāmi nodemonstrējot, ka Oseanas stāsts par vīrieša pastrādātu vardarbību nav viņu pamudinājis mēģināt kaut kā citādi domāt vai izteikties par sievietēm. Sievietes ir nicināmas, tāpat kā vīrieši; visi iesaistīti šajā universālajā izdzimšanā. “Cilvēki kļuvuši citādi,” kāds no šiem pašiem reperiem rakstīja citas dziesmas tekstā, “man ir bail par nākotni... Būtu zinājis, ka cilvēku rokas ir tik netīras,/ es zvēru, ka labāk būtu mājojis starp dzīvniekiem.” Dzīvo cilvēku pasaule ir nebeidzami un nedziedināmi izvirtusi.

Secinājums ir viens: Oseanas galvenais nopelns šo reperu acīs – iemesls, kāpēc par viņu jārunā kā par svētumu, – ir tas, ka viņa ir mirusi. Šos jaunekļus nesaistīja viņas personība, un viņus nevadīja pārliecība, ka dzīvība būtu kaut kas sargājams. Nē – viņus iedvesmoja fakts, ka Oseana pieņēmusi kliedzošo lēmumu aiziet no šīs neglābjamās pasaules. Izdarot pašnāvību, viņa īstenojusi daļu no viņu iedomu dzīves – to, kuru viņi paši nespētu piepildīt; bieži vien reperi mēģināja Oseanas pašnāvību “aizņemties”, lai liktu noprast, ka arī viņi bijuši ļoti tuvu šādam solim, un paši pagozētos tā spožajā aurā: “Man arī bijuši brīži/ Kad esmu juties pilnīgi viens/ Ciešanu pārņemts/ Es palieku sēžam.”

Vai tie bija tikai nožēlas vērti vientuļnieki, kas pauž galēji sakāpinātas un, galu galā, anomālas emocijas? Iespējams. Taču lieta tāda, ka šie bija reperi amatieri, kas kopē daudz slavenāku personību stilu, un arī viņu paustais noskaņojums nav nekas oriģināls. Viņi neielika dziesmās paši savus pārdzīvojumus, bet kā papagaiļi atkārtoja to pasaules izmisumu un apsēstību ar nāvi, kas ir mūsdienu franču repa centrā. Pūstošā pasaule, nepanesamā dzīve, pasaules gala karš – tās ir tēmas, kas pastāvīgi atkārtojas Parīzes priekšpilsētu reperu dziesmās, un dažos gadījumos vienīgais liriskais risinājums ir rodams aiziešanā. Lafuins savu galu horeografējis dziesmā, kas saucas “Quand je partirai” (“Kad būšu aizgājis”) – jo vai gan nav bauda iztēloties nožēlas pilno pasauli pie sava kapa: “Tai dienā, kad es nomiršu, būs maitas, kas izteiks līdzjūtību./ Kur viņi bija, kad pienāca nesamaksātie rēķini?” Tikmēr Orelsans, baltais – un Francijas bagātākais – reperis, piedāvā tikpat kā gatavu pašnāvnieka atvadu vēstuli: “Šī būs manas dzīves pēdējā diena,/ pēdējā diena, kad aizveru acis, mans pēdējais klusuma brīdis./ Es sen meklēju izeju no visa, kas mani tā kaitina,/ Un beidzot tas man ir atausis – un tas ir tik skaidrs kā diena.”

Taču, ja paraugāmies tālāk par franču repu, kļūst skaidrs, ka fantāzija par aiziešanu no šīs pasaules pusaudžu kultūru skārusi daudz plašākā mērogā. It kā lai pierādītu, ka tās nav tikai viņu domas, daudzi Oseanas apraudātāji savām vārsmām pa vidu iepina plaši pazīstamu popdziesmu piedziedājumus, piešķirot savām vientuļajām, drūmajām pārdomām lielāku svaru ar pasaules mēroga slavenības zīmogu. Vairāki no viņiem patapināja fragmentus no franču popzvaigznes Karolinas Kostā hita (arī viņa savulaik kļuva slavena tieši televīzijas talantu šovā). Dziesma ir par kādu, kura – neizpaustu iemeslu dēļ – vairs nav starp dzīvajiem, taču spēku dziesmai piešķir ne jau mīlestības vai ilgu izpausmes, bet gan eksistences bezjēdzības apziņa. Cerība kļuvusi par kapu, laime ir aprakta, visi dzīves pumpuri novītuši. Bet, ja nu reiz ir dziesma, kas uzskatāmi parāda, cik lielā mērā pašnāvības sapņi konkurē ar romantisko mīlestību strīdā par mūsdienu padsmitnieku kultūras ietekmīgāko jūtu godu, tad tā ir The Band Perry dziesma “If I Die Young” – seškārtējs platīna hits ASV, vēlāk iekļauts arī superpopulārā televīzijas seriāla “Glee” (“Radīti skatuvei”) saundtrekā. Viens no reperiem, kuri ierakstījuši veltījumus Oseanai, savu tekstu bija salicis pamīšus ar “If I Die Young” vārdiem, kas likās daudzējādā ziņā spokaini trāpīgi, jo tie runā par to, ka cilvēki ieklausās tevī tikai tad, kad jau esi miris. Tā ir skaista dziesma, patiesībā maiga mīlas dziesma savai nāvei, un īpašā smeldze, kas to caurauž, ir būtiska mūsdienu jaunatnes kultūrai visā pasaulē – tā ir smeldze par pasauli bez manis un doma par to, cik nozīmīga liksies mana dzīve, kad uz to raudzīsies palicēji. Cik skaisti būtu, ja es vienkārši aizietu. Tu varētu apguldīt mani uz rožu pēļa un atvadīties ar mīlas dziesmu.

Oseana bija pirmā, kas tiešraidē translēja savu pašnāvību, izmantojot mūsdienu sociālo mediju platformas. Es pavadīju daudzas stundas, skatoties viņas videoierakstus, un tomēr man ne brīdi neradās sajūta, ka viņa kaut kādā citādā ziņā būtu bijusi neparasta. Es Oseanā saskatīju īpašības, kas raksturīgas daudziem mūsdienu cilvēkiem – iespējams, pat man pašam, lai gan tās noteikti spēcīgāk izteiktas tieši jauniešiem: viņa bija mazliet nomākta, nopietna, brīžiem asprātīga; viņas uzmanību novērsa pastāvīgās elektronisko sakaru žagas; viņa bija mazliet norobežojusies pati no sevis. Viņa man atgādināja kādu frāzi no nesen publicēta jaunu franču aktīvistu manifesta, kurā aprakstīta mūsdienu jaunatnes situācija: “Mūsu pašu valodu mums atņēmusi izglītība, mūsu dziesmas – realitātes televīzijas konkursi, mūsu miesu – masu pornogrāfija, mūsu pilsētu – policija un mūsu draugus – algotais darbs.” Tik daudzējādā ziņā Oseana likās pilnīgi normāla, un skatoties es jutu, ka arī viņas spertais solis ar laiku kļūs ikdienišķāks.

Gatavojoties savai citādi nevainojami izplānotajai un realizētajai pašnāvībai, Oseana, šķiet, pieļāva kādu neraksturīgi neuzmanīgu kļūdu. Paziņojot, kad notiks pēdējā pārraide, jaunā sieviete ļoti skaidri pateica, ka bloķēs jebkādu komentāru parādīšanos līdzās attēlam. Oseana to atkārtoja vairākas reizes: “Vēlāk, kad es jums būšu visu paskaidrojusi, es bloķēšu komentārus; tas nozīmē, ka es runāšu, bet jūs nevarēsiet neko man uzrakstīt. Un jūs sapratīsiet, kāpēc, – pēcpusdienā... Es gribu, lai ir pilnīgi skaidrs, ka to, kas sekos, kad būšu bloķējusi jebkādas sarunas, es nedaru le buzz dēļ. Es to daru tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kā tikt sadzirdētai.”

Izskatās, ka Oseana komentārus tomēr nenobloķēja – kā mēs jau redzējām. Viņas pēdējo tiešraidi pārplūdināja komentāru straume, un viņa nenomira vienatnē.

Kā tas iespējams, ka viņa pieļāva tādu kļūdu, kaut gan viss pārējais tika izpildīts ar tik satriecošu precizitāti? Tas man atsauc atmiņā citu detaļu, ko Oseana pieminēja savās sesijās, – un pie šādiem sīkumiem gribot negribot jāķeras, jo patiesībā viņa pateica maz ko tādu, kas ļautu viņu kaut mazliet iepazīt. Pēdējā laikā meitene bieži aizmirsa kārtīgi nolikt domofona klausuli, un tas nozīmē, ka atnācēji nevarēja pievērst viņas uzmanību ar zvana palīdzību. Pastniekam nācās klauvēt pie viņas loga; tad viņi mazliet papļāpāja, un viņa kādu brīdi nebija viena.

Sīkas paviršības pašā mūža galā.

Tam, kāpēc Oseana tā pārdzīvoja, ka cilvēka dzīve tiek vērtēta tik zemu, neapšaubāmi ir viens iemesls – viņu māca šaubas par pašas vērtību. Taču tas nebija viss. Viņa bija acīga vērotāja un lieliski pamanīja, kā arvien tālāk brūk cilvēka vērtības sastatnes – un līdz ar tām arī mehānismi, kas iegrožo viena cilvēka vardarbību pret otru. Tāda bija viņas ģeogrāfijas, viņas tehnoloģijas, viņas paaudzes būtība.

Un tad piepeši šīs šausmas gāzās pār viņu pašu – mežonīga iznīcināšanas dziņas lavīna, kas izlauzās no cilvēka, kuru viņa it kā labi pazina.

Pēc šī notikuma Oseana jau visu uzmanību veltīja nāvei, un viņas vēl neizgaisušais fiziskais apveids vairs nebija nekas vairāk kā sava veida pēcattēls. Likās, ka viņai vēl joprojām vajadzētu būt apveltītai ar spēku, kas piemīt dzīvajiem, taču patiesībā tas jau bija liktenīgu pārrāvumu sacaurumots. Sakaru kanāli starp viņu un pasauli tagad atvērās un aizvērās pēc pašu patikas, nepievēršot uzmanību tam, ko vēlējās viņa.

Noslēgums

Dažus mēnešus pēc Oseanas nāves kāds turks nošāvās Facebook Live tiešraidē. Nākamajā mēnesī divi krievu pusaugu mīlētāji ar Periscope palīdzību straumēja savas pēdējās stundas un tad nošāvās. Pēc tam trīs amerikāņi, tajā skaitā divas padsmitnieces, cits pēc cita pārraidīja savas pašnāvības Facebook vietnē.

Granta, nr. 140, 2017.

Tulkojusi Sabīne Ozola