Rāmajā klātbūtnes straumē

Manās atmiņās par slimnīcu Skotijā debesis vienmēr ir zilas, lai gan es zinu, ka tas nevarētu būt gluži tiesa. Vasara tuvojās beigām, un, kā mēs ar draugiem jau bijām paguvuši pārliecināties, Edinburga mēdz pārsteigt ar negaidītiem negaisiem. Un tomēr, atceroties tās divas nedēļas, ko es pavadīju slimnīcas gultā, man prātā nenāk neviens lietains mirklis. Morfija miglai, kurā bija ietīts mans prāts, cauri izlauzās tikai atsevišķi skatu un sajūtu fragmenti: spirgtais āra gaiss, kas ieplūda pa atvērto logu, raupji mierinošais mātes pirkstu pieskāriens, kad viņa susināja manu drudža sviedriem nolāsojušo pieri, tēva asaras. Tam visam, šķiet, vajadzēja raisīt manī mulsinošas izjūtas, taču, domājot par šo laiku, es atceros vairāk skaidrības nekā apjukuma. Es atceros Mieru.

Tas nebija tāds miers, kādu es biju piedzīvojusi agrāk. Tā bija rāma straume – drīzāk klātbūtne nekā kaut kā trūkums. Viss, ko redzēju vai kam pieskāros, izstaroja brīnišķīgu kārtības sajūtu. Mans prāts bija nekas, mans prāts bija kā viļņu šūpotas atlūzas. Es biju neticami cieši pieķērusies tagadnei un visai maz apzinājos pagātni vai interesējos par nākotni. Visa apkārtējā pasaule likās vienota savstarpējām saitēm – kā liela, elpojoša organisma šūnas. Sajust šo Mieru nozīmēja būt tajā.

Šī apskaidrotā miera sajūta gan bija sveša tiem, kas atradās man līdzās. Kad es sabruku kādā Edinburgas bārā, dziedot karaoke, un mani aizveda ātrās palīdzības mašīnā, draugi sazvanīja manus vecākus ASV. Edinburgā bija nakts vidus, taču Losandželosā – agrs vakars, un neviens pārlieku neuztraucās par manu kritienu no skatuves: viss liecināja, ka tas ir visparastākais smadzeņu satricinājums. Viss mainījās divas stundas pēc manas ierašanās slimnīcā, kad datortomogrāfijas rezultāti parādīja patieso krīzi manās smadzenēs. Bija plīsusi aneirisma, un asiņošana vērsās plašumā. Neiroradiologs paskaidroja maniem vecākiem, cik bīstama ir situācija – ka cilvēki bieži vien mirst jau nākamajā mirklī pēc aneirismas plīsuma un ka pat pēc medicīniskās palīdzības saņemšanas ilgāk par pāris dienām nodzīvo tikai nedaudz vairāk par pusi pacientu. Katra sekunde varēja izrādīties liktenīga, un ķirurgs gatavojās ārkārtas operācijai. Taču mani nu jau līdz nāvei pārbiedētie vecāki bija iestrēguši Kalifornijā. Viņu pases glabājās bankas seifā, un banka tovakar jau bija slēgta. Nākamajā rītā vecāki izmisīgi klauvēja pie bankas logiem; viņiem izdevās pierunāt darbiniekus atvērt filiāli agrāk, jo nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Kad vecāki, atstājuši mājās manu brāli un vecmāmiņu, beidzot sēdās lidmašīnā, operācija jau bija sākusies. Kad viņi nonāca Edinburgā, tā bija jau galā. Mani vecāki un draugi beidzot satikās – atviegloti, ka esmu izturējusi operāciju, taču skaudri apzinoties, cik bīstams vēl joprojām ir mans stāvoklis.

Smadzeņu audu tūskas un spēcīgo sedatīvu iespaidā pagāja vairākas dienas, iekams es pilnībā pamodos. Taču, jo mundrāka es jutos, jo vairāk man likās, ka Miers, kuru es izjutu, ir krietni interesantāks par manu veselības stāvokli. Es biju pamodusies pilnīgi jaunā pasaulē – pieklusinātā un pilnā visdīvaināko lietu.

Vienu no šiem izbrīna mirkļiem es piedzīvoju ceļā no intensīvās terapijas palātas uz stacionāra nodaļu. Mani veda liftā ar spoguļu sienām, un, lai gan man uz sejas nebija nekādu pārsēju un arī redze bija pilnīgi skaidra, es atklāju, ka gandrīz nav iespējams spogulī pazīt pašai sevi. Un tomēr tas mani nezin kādēļ nemaz neuztrauca. Vēl vairāk, tas šķita pat ļoti normāli, jo es ātri aptvēru, ka citāds tagad ir ne tikai mans atspulgs spogulī. Apkārt viss likās pilnīgi pārvērties. Tādi jēdzieni kā “siena” un “logs”, kas senāk šķita skaidri un nepārprotami, tagad vairs nelikās tik viegli identificējami, bet atšķirība starp “viņš”, “viņa”, “es” un “tas” bija zudusi pavisam. Es zināju, ka mani vecāki ir mani vecāki un mani draugi– mani draugi, bet jutos mazāk kā es pati, vairāk – kā viss pārējais man apkārt.

Mani pieveda pie gultas līdzās logam, kas iziet uz rietumiem; palātā bija vēl trīs citas sievietes. Manas istabas biedrenes bieži kaut ko savā starpā apsprieda. Neraugoties uz spēcīgo skotu akcentu, es sapratu, ko viņas runā, taču sarunā iesaistījos reti. Man vienkārši patika klausīties viņu balsu skaņā– kā tās klamzāja un dipināja, gluži kā cilvēka soļi.

Tolaik es vēl ļoti maz zināju par savu smadzeņu traumu. Man nekas nesāpēja, tāpēc domas par šo jauno situāciju bija izklaidīgas un gaistošas. Mani nenodarbināja jautājums, kāpēc vispār atrodos slimnīcā un kas ar mani noticis; nodevos pilnīgi cita veida izjūtām. Pašas nenozīmīgākās darbības man šķita brīnumainas un aizraujošas. Ģērbjoties mani pārsteidza kosmiskais attālums starp audumu un miesu; tīrot zobus, apbūra zobu sukas saru stīvums un smaganu elastīgais mīkstums. Nesamērīgi daudz laika es pavadīju, skatoties pa logu. Ainu lielākoties aizpildīja slimnīcas jumts ar pelēkiem, gludiem paneļiem, taču manī lielu interesi izraisīja kāds netālu augošs koks. Saskatīt varēja tikai pašu galotni, toties šo skuju un sīku zariņu kopumu es vēroju ar neatslābstošu uzmanību, sajūsmā sekojot tam, kā visvieglākais vējiņš spēja pilnībā mainīt tā formu. Tas vienmēr bija un nekad nebija tas pats koks.

Šajā laikā visai maz bija lietu, kas mani kaut kā satrauktu. Taču pat no šī izplūdušā nomoda sapņa es atceros mirkli, kas vistuvāk atgādināja kaut ko līdzīgu īstam nemieram, – vai vismaz mirkli, kad apzinājos, ka esmu kaut ko zaudējusi.

Tam vajadzēja būt dienvidum, jo saules stari krita tieši pāri manam ķermenim, un šis spožās gaismas kūlis īpaši izcēla gultas kreisajā pusē novietotā naktsgaldiņa baltumu. Vecāki bija piepildījuši tā plauktus ar manām drēbēm, un māsiņas gādāja par to, lai skapītī netrūktu arī dzeramā. Todien es ievēroju, ka uz naktsgaldiņa stāv kaudzīte žurnālu un viena grāmata. Nezinu, cik ilgi tie tur jau atradās (tikpat labi tas viss varēja būt nonācis uz naktsgaldiņa vēl pirms manas ierašanās), bet šī bija pirmā reize, kad šie priekšmeti piesaistīja manu interesi.

Glancētā žurnāla spožais vāks manām rokām šķita mitrs. Kad to atvēru, pār mani acumirklī gāzās īsta lavīna: slavenības, kas pozē uz sarkanā paklāja, ilustrēti padomi, kā pareizi krāsoties, – vesels krāsu un uzmanības piesaistīšanas cirks. Manas acis nespēja uzkavēties ne pie viena no šiem attēliem. Likās, ka žurnāls uz mani kliedz. To aizverot, sajutu atvieglojumu.

Es pievērsos grāmatai. Tas bija Agatas Kristi romāns, ko es droši vien biju lasījusi pirms daudziem gadiem. Es atvēru pirmo nodaļu un tad lēni un nosvērti pāršķīru pirmās lappuses; tā bija kustība, kas man šķita pilnīgi dabiska. Taču pēc trešās lappuses es apstājos. Atgriezos pie pirmās un sāku vēlreiz. Šoreiz lēnāk. Daudz lēnāk. Es sasprindzināju acis, fokusējot un pārfokusējot skatienu spožajā saules gaismā, bet tik un tā saskatīju tikai melnus klucīšus tur, kur agrāk bija bijuši vārdi.

Domājot par to tagad, es vairs nezinu, kā varēju būt tik pārliecināta, ka tas bija Agatas Kristi romāns, – īpaši tāpēc, ka tieši tajā mirklī es sapratu, ka vairs neprotu lasīt. Turot rokās šo vienlaikus pazīstamo un svešo grāmatu, es pirmo reizi apzinājos, ka esmu zaudējusi vārdus. Valoda vienmēr bijusi visu manu personīgo vai profesionālo sasniegumu pamatā, un ir maz citu lietu, kas devušas man tik daudz prieka un mērķa apziņas. Ja kāds savulaik būtu brīdinājis, ka man kādreiz atņems spēju lasīt, kaut vai tikai uz laiku, tas būtu bijis nepanesami cietsirdīgi. Vismaz man tā būtu licies. Taču nu tiešām bija pienākusi diena, kad vairs nepratu lasīt grāmatu, kas bija manā priekšā, un rindkopu virknes man šķita tikai nesakarīgs plankumu juceklis – un šo milzīgo zaudējumu es uztvēru pārsteidzoši mierīgi. Protams, šī savas nespējas apziņa bija nepatīkams dūriens, bet vai es jutos nelaimīga vai izmisusi? Nē. Mana reakcija nebija ne tuvu tik sāpīga. Man uznāca neskaidra vilšanās sajūta, bet pēc tam... nespēja lietot vārdus šādā formā likās tik vien kā nenozīmīga gaistoša informācija. Tagad, kad biju šo spēju zaudējusi, es vairs nevarēju iedomāties, kā vai kāpēc tā vispār kaut kā var iespaidot manu dzīvi.

Ir satriecoši tagad atcerēties šo brīdi un domāt par to, kā tik būtisks zaudējums varēja vienkārši aizslīdēt garām sīkā neskaidru emociju tērcītē. Taču tobrīd es dzīvoju tik dziļi tagadnē – un Miera sniegtajā patvērumā –, ka nespēju pilnībā aptvert, kā mainījies mans priekšstats pašai par sevi. Pagāja vairākas nedēļas, iekams sāku apzināties, cik lielu daļu no sevis esmu zaudējusi un cik smagi man nāksies cīnīties, lai to atkal atgūtu. Tomēr nepatīkamās izjūtas, kas manī pamodās, kad turēju rokās grāmatu, izgaisa, tiklīdz es to aizvēru. Un mana uzmanība bez mazākās piepūles no jauna pievērsās neiespējami zilajām debesīm.

Dažas dienas pēc operācijas un pamatīgas izmeklēšanas doktors Rastams Al Šāhī Salmāns, neirologs, kura pārziņā bija mana ārstēšana, informēja manus vecākus par īslaicīgajām un ilgstošajām problēmām, ar kurām nāksies saskarties. Doktors Salmāns bija kalsns cilvēks ar klusu balsi; viņa žesti un vārdi vienmēr bija labi pārdomāti. Viņš nekad nekur nesteidzās. Šāda izturēšanās lieliski iederējās Mierā, kas tagad bija mans mājoklis. Viņš laikam arī bija pirmais, kurš sarunā ar manu ģimeni lietoja vārdu “afāzija”. Tiesa gan, vecākiem viņš to izskaidroja daudz sīkāk nekā man.

Viņš pastāstīja maniem vecākiem, ka afāzija nemazina cilvēka kognitīvās spējas un visbiežāk atstāj pacienta intelektu pilnīgi neskartu. Taču dažādiem cilvēkiem afāzija var izpausties dažādi, un lielos vilcienos to iedala divās kategorijās – sensoriskajā un motoriskajā. Motorisko afāziju (kura pazīstama arī kā Brokā afāzija) raksturo grūtības atrast vajadzīgos vārdus, turpretim sensoriskā afāzija (saukta arī par Vernikes afāziju) skar valodas uztveri un sapratni. Manā gadījumā motoriskās problēmas bija izteiktākas, taču sākumā man bija grūtības arī ar uztveri– ar spēju pamanīt trūkstošos vai sakropļotos elementus pašas runā.

To centās labot runas un valodas speciāliste, kuru pie manis atsūtīja doktors Salmāns.

Anna Rova bija sieviete apmēram manas mātes gados, ar izbalējušām, īsi apgrieztām, rudām sprogām. Kādu laiku man likās, ka viņas vienīgais uzdevums ir izsniegt man darba lapas. Kaudžu kaudzēm darba lapu. Uz vienas bija attēlota vesela rinda seju. Katru dienu man lūdza norādīt uz kādu no plikpaurainajiem ģīmjiem, kas uzskatāmi parādītu, kā es jūtos.

– Es jūtos labi, – es teicu.

Vismaz man likās, ka es tā teicu. Taču Anna vienmēr uzstāja, ka vajag izsmeļošāku atbildi.

– Varbūt vienkārši norādiet uz attēlu, kas jūsuprāt vislabāk atbilst jūsu noskaņojumam, – viņa mudināja.

Man tolaik neienāca prātā, ka Anna lūdza atbildēt ar zīmējumu palīdzību ne jau tādēļ, lai piedabūtu mani vingrināties, bet gan nepieciešamības spiesta: viņa lielākoties vienkārši nesaprata manas atbildes. Mana motoriskā afāzija neļāva skaidri izteikties, bet sensoriskā – traucēja pašai pamanīt, ka runāju nesaprotami. Vecāki stāsta, ka pirmajās pāris nedēļās es esot spējusi lietot tikai kādus 40 vai 50 vārdus.

Annas piezīmēs par mūsu pirmajām nodarbībām minēts, ka reizēm man bijušas problēmas arī ar skaņu veidošanu: “Lorena brīžiem spēj bez minstināšanās veidot pilnas frāzes, taču vajadzīgo vārdu atrašana un runas motoriskā plānošana viņai nepārprotami sagādā grūtības.” Tas nozīmē, ka es nezināju, kāda forma jāpiešķir mutei, lai veidotu attiecīgo skaņu; šo problēmu sauc par runas apraksiju, un tā bieži piemeklē cilvēkus, kuri cieš no afāzijas. Līdzīgi notiek ar maziem bērniem, kuri reizēm, mācoties runāt, stomās, un vecāki tad liek viņiem atkārtot vārdu tik ilgi, līdz tas izrunāts pareizi. Annas darba lapām bija tāds pats mērķis. Viņa mēdza rādīt man mutes attēlu un skaidrot: mēles galiņš jānovieto šeit...

Tad viņa to uzskatāmi nodemonstrēja pati ar savu muti:

– T, T, T, Te – mēles gals. Th, th, the – mēles platākā daļa.

Mani neuztrauca, ka Anna lūdza atkārtot šos izrunas vingrinājumus. Tas neuzvedināja uz domām, ka man būtu kaut kādas nopietnas problēmas. Patiesībā tie visai atgādināja iesildīšanās rutīnu, ko es regulāri (turklāt ar lielu prieku) izpildīju kopš mācībām teātra skolā. Ja aktierim liek atkal un atkal nodemonstrēt atšķirību starp skaņām p un b, tas nav itin nekas neparasts. Kad man to lūdza slimnīcā, es pieņēmu, ka teicami sasprindzinu savu muskuļu atmiņu un spoži izpildu uzdevumu, – līdz brīdim, kad Anna ar saviem komentāriem neuzbāzīgi norādīja uz manām kļūdām un neveiksmēm.

– Ļoti labi, – viņa mēdza teikt, vai arī:

– Ne gluži, mēģiniet vēlreiz.

Kādā brīdī es sapratu, ka “ne gluži” Anna atkārto ļoti bieži. Un, ja mēs izgājām cauri pārāk daudziem “mēģiniet vēlreiz”, Anna parasti ierosināja uz laiku pievērsties kaut kam citam. Tas bija spēcīgs mājiens, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Es nezināju, kas tieši nav pareizi, bet vienmēr mēģināju to labot, jo daudz labprātāk uzklausīju pozitīvu nekā negatīvu komentāru.

Nedēļu pēc plīsuma Anna man lūdza izpildīt WAB – valodas funkciju testu. Pēc sadaļas, kurā man vajadzēja lasīt tekstu, viņa pierakstījusi šādu piezīmi: “Testēšanu nācās pārtraukt, jo Lorena izrādīja stipru satraukumu. L. ļoti asi apzinās, ka nav spējīga izpildīt uzdevumu.” Kaut arī man ir grūtības atcerēties kaut kādu satraukumu, es ticu Annas novērojumu precizitātei. Pieņemu, ka manas bažas bija tikai ļoti virspusīgas un īslaicīgas. Tāpat es uzskatu, ka mans priekšstats par savām kļūdām bija daudz nepilnīgāks, nekā Annai varēja likties. Visticamāk, es tobrīd nedomāju par to, ka nespēju izpildīt uzdevumu, un to, kā tas varētu iespaidot manu spēju tikt galā ar dažādiem pienākumiem nākotnē. Mani tolaik ļoti maz uztrauca pagātne vai nākotne, bet tajā brīdī, tagadnē, man vienkārši nepatika sagādāt cilvēkiem vilšanos. Domāju, ka tieši tas bija mana satraukuma patiesais avots. Laimīgā kārtā tas ātri pārgāja. Tāda tajā laikā bija mana pasaules uztvere: negatīvi iespaidi izgaisa ļoti ātri un bez pēdām.

Problēmas ar runu atspoguļojās arī manā rakstu valodā. Tālākajās nodarbībās ar Annu es atklāju, ka neesmu pilnībā aizmirsusi alfabētu, taču kārtību, kādā savirknēti burti, gan. Izvēloties vienu atsevišķu burtu, es vēl joprojām spēju to atpazīt arī grāmatas lappusē. Annai bija man daudz jāpalīdz, taču ar viņas atbalstu es spēju lēni nolasīt pa vienam burtam, reizēm pat nedroši izveidojot veselu vārdu. Anna piezīmējusi: “Lasot balsī, ir daudz kļūdu, īpaši vārdos ar netipisku izrunu, un Lorenai ir grūtības saprast, vai viņa nolasījusi pareizi vai kļūdaini.” Tātad spēju lasīt es nebiju zaudējusi pilnībā, taču “lasīšana” šajā jaunajā dzīvē prasīja tēraudcietu koncentrēšanos un vienā reizē neļāva pieveikt vairāk par vienu vārdu. Bez citu palīdzības es arī nespēju novērtēt, cik pareizi esmu to izlasījusi. Varēju lēni izburtot vienu vārdu, bet lasīšana prasīja tik daudz laika, ka, nonākusi pie nākamā, es biju jau paguvusi to aizmirst. Varbūt tieši tā notika arī ar Agatas Kristi grāmatu, kuru mēģināju lasīt pati saviem spēkiem. Es biju gaidījusi, ka valoda grāmatas lapā izturēsies tāpat kā vienmēr, un, kad nu tā nenotika, visa aina manā priekšā izira sīkās drupatās. Mazās, atsevišķi ņemtās devās es ar vārdiem varēju tikt galā. Bet ar pilnu teikumu? Tas bija neiedomājami.

Tagad es saprotu, ka Anna mēģināja labot sistemātiskus traucējumus manā prātā – manu jauniegūto afāziju. Bet tolaik es vienkārši nespēju uz to paraudzīties šādā aspektā. Mūsu sarunās es lēkāju no vienas tēmas pie nākamās un nedzirdēju pati savas kļūdas. Ja arī dzirdēju, tad pieņēmu, ka vienkārši esmu nogurusi vai ka tā ir sīka aizķeršanās, kas tūlīt pāries. Un, tiklīdz mūsu nodarbība bija galā, es no jauna liegi iegrimu visaptverošā Miera laimīgi rāmajā plūdumā.

Manā dzīvē vienmēr bijis daudz spēcīgu personību, un katram no šiem cilvēkiem es biju izstrādājusi savu īpašo pieeju – meitas, vecākās māsas, aktrises, dzīvokļa biedrenes vai draudzenes lomā. Pirms triekas man nebija tikpat kā nekādu grūtību apzināties, kādas vajadzības vai vēlmes ir šiem sarežģītajiem raksturiem, starp kuriem es dzīvoju. Taču pēc triekas atklājās, ka mana emocionālā uztvere ir krietni notrulinājusies. Man bija grūti saprast, ko citi cilvēki varētu domāt, un nebija arī īpašas vēlēšanās to noskaidrot. Šādam vispārējam intereses trūkumam par savstarpējām attiecībām ar apkārtējiem, visticamāk, bija gan emocionālas, gan anatomiskas dabas cēloņi.

Plīsums bija noticis smadzeņu kreisās puslodes cerebrālajā artērijā, asinsizplūdumam skarot laterālo rievu un kreiso bazālo gangliju. Šī artērija apasiņo abus smadzeņu apvidus, kas atbild par runu, – Brokā centru un Vernikes centru. Bazālos ganglijus parasti saista ar motorisko kontroli, taču tie iespaido arī paradumus, uztveri un emocijas. Dažas smadzeņu pamatnes traumas var notrulināt emocionālo uztveri un kavēt mērķtiecīgu darbību. Ņemot vērā tik plašu iedarbes spektru, jādomā, ka izmaiņas bazālajos ganglijos tolaik izraisīja daudzas un dažādas sekas, taču uzreiz pēc plīsuma pats uzkrītošākais simptoms bija nedrošā valoda.

Afāzijai bija arī neredzamas sekas – tā izpaudās veidā, par kādu daudzi pat neiedomātos. Cietusi bija ne tikai mana ārējā valoda. Gandrīz pilnībā apklusis bija arī mans iekšējais monologs, mana sevī vērstā runa. Tās vietā tagad bija nācis starojošais Miers. Veldzējošais Miers. Apgaismojošais Miers.

Ar citiem es nekad nerunāju par Mieru. Mani vecāki trauksmaini vēroja, vai neparādīsies kādas sekundāras triekas pazīmes (asinsvadu spazmas pēc aneirismas plīsuma ir izplatīta parādība), bet es tikmēr jutos gluži laimīga, lidinoties šādā meditatīvā stāvoklī. Man tas viss likās pilnīgi unikāli, bet vēlāk es uzzināju, ka citi cilvēki (kuriem arī bijuši kreisās smadzeņu puslodes bojājumi) ziņojuši par līdzīgu parādību. Klīniskais psihologs Skots Moss apraksta, kā pats slimnīcā pamodies ar afāziju. Viņa apraksts iekļauts krājumā “Injured Brains of Medical Minds” (“Mediķu prāti ar traumētām smadzenēm”). Viņš raksta: “Lai gan diezgan miglaini, es tomēr sapratu, ko man saka. Man nebija nekādu grūtību koncentrēties. Gluži vienkārši vārdiem, ne katram atsevišķi, ne savienojumos, nebija nozīmes. Vēl pārsteidzošāk – tas mani satrauca pavisam nedaudz. Es biju zaudējis arī spēju sarunāties pats ar sevi. Es vienkārši eksistēju. It kā bez vārdiem es vairs nevarētu raizēties par rītdienu.”

Arī Džilla Boltija Teilora, Hārvardā studējusi neiroanatome, kura plaši pazīstama kā bestsellera “My Stroke of Insight” (“Mana trieka un atklāsme”) autore, uz laiku zaudēja šo iekšējo monologu. Viņa to apraksta kā “smadzeņu pļāpas”, kuru vietā nāca “visaptverošs un vilinošs iekšējais miers”. Turklāt viņa raksta, ka vairs neesot domājusi tā kā agrāk – daļēji viņā “iemājojušā iespaidīgā klusuma” dēļ. Boltija Teilora šīs uztveres pārmaiņas ļoti konkrēti saista ar uzmanības pārslēgšanos no vienas smadzeņu puslodes uz otru.

Psihiatrs un rakstnieks Īans Makgilkrists savā grāmatā “Pavēlnieks un viņa sūtnis: sadalītās smadzenes un Rietumu pasaules tapšana” daudz detalizētāk aplūko atšķirības starp abām puslodēm. Smadzenes izskatās kā uz pusēm pāršķelts valrieksts, un šīs divas puses sauc par puslodēm. Katra no tām ir pilnvērtīgi funkcionējoša informācijas apstrādes ierīce, gluži kā PC un Mac dators, kas ievietoti galvaskausā viens otram līdzās. Lai gan parasti puslodes strādā kopā, veidojot šķietami vienotu pasaules uztveri, cilvēks var dzīvot ar tikai vienu funkcionējošu smadzeņu puslodi; tāpat viena puslode var uzņemties visu smagāko slodzi, kamēr otra tiek remontēta (kā tas bieži gadās ar cilvēkiem pēc smadzeņu triekas). Makgilkrists iebilst pret pseidozinātnisko pieeju, kas visus iedala “kreisās puslodes” un “labās puslodes” cilvēkos, un tomēr smadzeņu puslodēm ir katrai sava stiprā puse – jeb, Makgilkrista vārdiem, atšķirīgas īpašības, kas saistītas ar “savā starpā konkurējošām vajadzībām” un faktu, ka apkārtējai pasaulei jāveltī dažāda tipa uzmanība. Šāds funkciju sadalījums vērojams ne tikai cilvēku, bet arī lielākās daļas pārējo mugurkaulnieku smadzenēs. Putnam vienā un tajā pašā acumirklī jāspēj ar kreiso puslodi konstatēt, vai tā priekšā atrodas ēdiens vai smiltis, un, lietojot labo puslodi, vērot, vai netuvojas kāds plēsējs. Makgilkrists atzīmē, ka šīs ir “divas pilnīgi atšķirīga veida darbības, kas prasa, ne tikai lai uzmanība tām tiktu veltīta vienlaicīgi, bet arī lai tām tiktu veltīta divu dažādu veidu uzmanība”.

Cilvēkiem šīs atšķirības nav tik izteiktas, taču ir krietni sarežģītākas. Mūsu kreisā puslode daudz vairāk koncentrējas uz detaļām, un, tā kā abi valodas centri atrodas tieši šajā smadzeņu pusē, tā ir arī daudz verbālāka. Arī mums labā puslode aktīvi nodarbojas ar apkārtējā apzināšanos; tā ir modrāka nekā kreisā – gatavāka uztvert jaunu informāciju. Makgilkrists raksta: “Kreisās puslodes “noturīgums”, tās tendence atgriezties pie tā, kas jau ir pazīstams, vērsta uz jau noritošu darbību nostiprināšanu. Šim procesam raksturīga refleksivitāte – kā nebeidzamā spoguļu zālē. Tā turpina atklāt tālāk to, kas jau ir zināms, un turpina darīt to, ko jau ir uzsākusi. Turpretim labā puslode redz lielāku ainu, skatās plašākā kontekstā.”

Šis apraksts man izsaka ļoti daudz. Bez valodas es pievērsos pasaulei pilnīgi citā veidā. Bez dotībām un spējām, uz kurām biju paļāvusies senāk – un ar kuru palīdzību identificējos –, man nācās veidot attiecības ar vārdos daudz grūtāk aprakstāmiem jutekļiem. Es biju izbēgusi no savas agrākās spoguļu zāles, un tagad, kad bija cietusi mana kreisā puslode, kurā dominējošais elements ir valoda, es acīmredzot sāku uztvert veselu straumi dažādu iespaidu no labās puslodes, kura negaidīti bija guvusi virsroku. Es gandrīz nepārtraukti apzinājos visa apkārtējā savstarpējās sakarības, taču maniem vērojumiem bieži trūka konkrētu kategoriju un dimensiju – arī personīgās izvēles faktora. Mans “es” šajā informācijas apstrādes procesā nelikās būtisks. Viss notika ar mani un caur mani, taču nebūt ne obligāti manis dēļ.

Domāju, ka tieši šī īslaicīgā pārslēgšanās – dominējošās lomas pāriešana no vienas puslodes pie otras, arī manas iekšējās balss zudums – lielā mērā noteica to, ka Miers bija tik kluss. Nepārtrauktā valodas straume, ko es vienmēr biju uzskatījusi par domāšanu, bija apstājusies. Šo balsi ir grūti precīzi aprakstīt, bet vēl grūtāk – tās trūkumu. Tas ir iekšējais monologs, kas ieslēdzas no rīta, kad mēs sev pavēlam: “Celies!” un “Pagatavo brokastis!” Tā ir balss, ko mēs izmantojam, lai uzraudzītu sevi, lai kritizētu vai šaubītos par sevi – un šajā ziņā tā var mums ļoti kaitēt. Taču tā var būt arī palīdzīgs instruments. Ar tās palīdzību mēs varam sevi uzmundrināt, labāk saprast to, kas ir mums apkārt, un reizēm mainīt situāciju, kādā esam nonākuši. Mana iekšējā runa atgriezās ļoti lēni – ne vienā dienā, bet pa mazai drusciņai. Taču tolaik, slimnīcā, es vēl nesapratu, ka man tā vairs nav pieejama, – sapratu tikai, ka kaut kas manī šķiet būtiski... citāds.

Un tomēr arī pēc aneirismas plīsuma es neapšaubāmi biju spējīga domāt. Daudzējādā ziņā mana domāšana vēl nekad man nebija likusies tik skaidra. Es biju saglabājusi spēju veidot sarežģītas domas, tikai tās nebija ietērptas vārdos vai frāzēs un domas nesablīvējās puduros un neierosināja cita citu kā senāk. Tā nebija nezināšana, taču tajā bija zināms nevainības elements.

Visumā šis klusums man pat ļoti palīdzēja. Pateicoties tam, ka manam iekšējam monologam bija izslēgta skaņa, man lielā mērā bija aiztaupīta drīza savas medicīniskās problēmas apzināšanās. Nespējot sev pavaicāt “Kas man kaiš?”, es nevarēju – un nemēģināju – uzskaitīt tās daudzās lietas, kas patiešām nebija kārtībā.

Es vairs nebiju savas dzīves teicēja.

Pagājuši desmit gadi, un pēc vēl vienas nopietnas operācijas un neskaitāmām oficiālām un neoficiālām valodas terapijas stundām es esmu atguvusi lielāko daļu savu lingvistisko spēju. Cik daudz esmu zaudējusi uz visiem laikiem – to es neuzzināšu nekad. Es nevaru apgalvot, ka esmu īpaši līdzīga tai, kāda biju pirms pieciem vai piecpadsmit gadiem, vai ka palikšu tāda pati, kāda esmu, arī pēc nākamajām 50 sekundēm. Taču es zinu, ka šādas izjūtas piemeklē ne tikai tos, kuri piedzīvojuši smadzeņu traumu. Ik reizi, kad runājam par savu bērnību vai jebkuru citu dzīves posmu kaut kad tālākā pagātnē, mēs sevī savietojam vairākas savas personības versijas, lai gan vairs neizklausāmies, nerunājam un pat nedomājam tā kā šie cilvēki, kuri reiz bijām. Manas pārvērtības norisinājās straujāk nekā daudziem citiem. Taču šādas daudzas personības mājo katrā no mums.

Mēs reti esam gatavi nākamajam savas dzīves posmam un parasti nedroši iestreipuļojam situācijās, kurām neesam piemēroti – bez pieredzes un zināšanām, kas mums būs ļoti vajadzīgas. Ja paturam to prātā, ir skaidrs, ka būtu veltīgi tiekties pēc pilnības – taču pēc spējas mainīties gan. Un reizēm, kaut arī paši to īsti neapzināmies, tieši mēģinot paveikt to, kas mums veicams, mēs kļūstam par cilvēkiem, kas to spēj izdarīt.

Valoda bija vienlaikus mana trauma un terapija, kas palīdzēja to sadziedēt, un daudzējādā ziņā es savu atpakaļceļu uz tekošu runu esmu atradusi ar rakstītā vārda palīdzību. Man ir aizdomas, ka arī turpmāk meklēšu palīdzību valodā – arī tad, kad ar to nepietiks. Runa – vienalga, atklāta vai slēpta, – var būt liela dāvana, taču reizēm tā visvairāk paveic tad, kad netiek lietota.

Vārds var būt tik skaists. Gandrīz tikpat skaists kā klusums pirms tā.

Nautilus, 2017. gada 6. aprīlī

^{Tulkojusi Sabīne Ozola}