Rafaēla “Atēnu skola”

Studēt Homēru no “bojāta manuskripta”

Rafaēls ir ietekmīgākais itāļu renesanses gleznotājs; viņa daiļrade iemieso līdzsvaru, kārtību, harmoniju un klasicisma savaldību. Viņš bija kaislīgs antikvārs un mākslā iedvesmojās no saviem arheoloģijas atklājumiem, tomēr pārāk nedižojās ar zināšanām. Šī pieticība un atturība Rafaēla cienītājus ir gan sajūsminājusi, gan sarūgtinājusi. Kā Johans Volfgangs fon Gēte piemin savās ceļojumu piezīmēs, kas vēlāk izdotas ar nosaukumu “Itālijas ceļojums”:

1786. gada 7. novembris. Līdz šim tikai reizi esmu redzējis Rafaēla stancas un lielisko Atēnu skolas gleznojumu, un tas ir kā pētīt Homēru no daļēji zuduša, bojāta manuskripta. Pirmais iespaids iepriecina, bet sajūsma kļūst pilnīga tikai tad, kad viss ir sīki pārbaudīts un izpētīts.

Gēte vēlējās sajūsmināties uzreiz, bet noskaidrojās, ka Rafaēla māksla prasa pacietību un koncentrēšanos.

Rafaēls īpaši interesē klasiskās kultūras pētniekus, jo viņš radījis priekšstatu par to, kā varēja izskatīties Senās Grieķijas filozofi. Mēs zinām, kā izskatījās Jūlijs Cēzars un Cicerons, un neskaitāmos krūšutēlos un monētās attēloti daudzi romiešu augstmaņi un imperatori. Taču grieķu tradīcija atšķīrās: ir maz drošu ziņu, kā izskatījās valstsvīri, dzejnieki vai citi cilvēki, izņemot Sokratu, Aleksandru Lielo un vēl dažus, kuru izskats ticis iemūžināts un saglabājies līdz mūsdienām.

Rafaēls nevarēja paļauties uz arheoloģiskajām liecībām par filozofu sejām (izņemot Sokratu); nebija arī ikonogrāfiskas tradīcijas, kas sniegtu viņam plašu “atribūtu” klāstu, kurā, kā teiktu mākslas vēsturnieki, katrs simbols ļauj atpazīt attiecīgo figūru. Platona un Aristoteļa attēlojumā Rafaēls radīja jaunu ikonogrāfisku tradīciju. Tomēr pārējā gleznojuma daļa ir pārsteidzoši neskaidra, un tās noslēpumus nav viegli atminēt.

Rafaēls Vatikānā

Rafaēla “Atēnu skola” gleznota kaut kad starp 1507. un 1512. gadu, parasti to datē ar 1509.–1511. gadu. Izmēri ir monumentāli: 5,5 x 7,7 metri. Tomēr šī varenība šķiet vairāk intīma nekā satriecoša. Tā nav eļļas glezna, bet gan sienas freska Parakstu zālē, kas sākumā bija apspriežu telpa Vatikāna Apustuliskās signatūras augstākajam tribunālam, katoļu baznīcas augstākajai tiesas iestādei.

Stanza della Segnatura itāliski nozīmē “parakstu zāle”, tādēļ ka Vatikāna amatpersonas tur reiz parakstījušas un apzīmogojušas petīcijas un citus nozīmīgus dokumentus. Iespējams, freskas veidošanas laikā telpu šādiem mērķiem vairs neizmantoja; daudzi pētnieki uzskata, ka tur bijusi pāvesta Jūlija II bibliotēka vai kabinets; zināms arī, ka viņš pasūtījis Mikelandželo slavenos griestu gleznojumus Siksta kapelā (1508–1512).

Jūlijs II bija slavens ar savu straujo dabu, un zināms, ka viņš neesot varējis izturēt Apustuliskās pils apartamentos, jo nav vairs spējis skatīties uz vēršu gleznojumiem visapkārt. Šie vērši simbolizēja Bordžu dzimtu un bija attēloti ne tikai Bordžu ģerbonī, bet arī fresku rakstos telpās, kas tagad pazīstamas kā Vatikāna Bordžu apartamenti, kurus pasūtījis bēdīgi slavenais pāvests Aleksandrs VI, kas Bordžu dzimtas vārdu pārvērta par sinonīmu greznībai, korupcijai, izvirtībai un aristokrātiskam gangsterismam.

Jūlijs II savu priekšgājēju ienīda un centās viņu pārspēt kā mākslas patrons. Savu jauno telpu apgleznošanu viņš nolēma pasūtīt Rafaēlam Sancio da Urbīno. Rafaēls bija Urbīno hercoga galma gleznotāja dēls; viņa radinieks Donāto Bramante bija viens no arhitektiem, ko pāvests Jūlijs piesaistīja Svētā Pētera bazilikas atjaunošanai. Bramante vislabāk zināms ar Tempjeto jeb neliela mocekļu tempļa projektēšanu Svētā Pētera baznīcas pagalmā Montorio. To uzcēla 1502. gadā vietā, kur, kā pieņemts uzskatīt, nomocīja svēto Pēteri. Pēc Bramantes nāves Rafaēlam uzticēja Sv. Pētera bazilikas galvenā arhitekta pienākumus, taču mūsdienās no viņu abu darba maz kas palicis pāri.

Parakstu zāle – viena no “Rafaēla istabām”

Rafaēla apgleznotā Parakstu zāle ir daļa no lielākas Apustuliskās pils telpu grupas, kas mūsdienās zināma kā “Rafaēla istabas”. Citas Rafaēla darinātas freskas atrodamas Konstantīna zālē, Hēliodora istabā un Borgo ugunsgrēka istabā.

Lai gan Rafaēls šo telpu gleznojumus iecerēja un izplānoja, viņš nav visu darbu autors un arī nepiedzīvoja to pabeigšanu. Slavenākais no Rafaēla darbnīcas bija viņa skolnieks un pēctecis Džūlio Romāno, ko Šekspīrs piemin “Ziemas pasakā” (piektais cēliens, otrā aina, “slavenais itāliešu tēlnieks Džūlio Romāno”).

Vislabāk pazīstamais Džūlio Romāno darbs Vatikānā ir viņa lielā freska Konstantīna zālē. Tā veltīta imperatora Konstantīna uzvarai pār Maksentiju pie Milvija tilta. Pēc Rafaēla sagatavotajiem zīmējumiem, kuri diemžēl nav saglabājušies, freska tika pabeigta starp 1520. un 1524. gadu.

Pirmie tika pabeigti gleznojumi Parakstu zālē, un tos, tāpat kā Hēliodora istabas freskas, vienīgos darinājis pats Rafaēls. Pēc 1512. gada viņš vienkārši bija pārāk aizņemts. Skaidrs, ka meistara un viņa mācekļu kvalitāte redzami atšķiras.

Četras Parakstu zāles sienas piedāvā neticami bagātīgu, smalku un kompleksu kompozīcijas plānu. Kopā tās attēlo saskaņu starp Atēnām, Romu un Jeruzalemi, kas ir kristīgās civilizācijas un katoļu baznīcas mācības pamatā. Katra atsevišķā siena savukārt ataino vienu no četrām jomām – jurisprudence, filozofiju, poēziju un teoloģiju –, kas vainago cilvēces uzkrātās zināšanas un gudrību. Katrā no šīm disciplīnām saplūst pagāniskā dzīvesziņa, klasiskais grieķu intelekts un kristietības dievišķā patiesība.

Sienā, kurā attēlota jurisprudence, iebūvētas durvis, bet pārējās trīs sienas lepojas ar iespaidīgākajiem un neaizmirstamākajiem monumentālās glezniecības darbiem pasaulē. Bija iecerēts, ka Parakstu zāles gleznojumi emocionālo un intelektuālo kulmināciju sasniegs brīnišķīgi atturīgajā Rafaēla freskā “Disputs par sakramentu”, kas attēlo ne tik daudz teoloģiju kā pašu baznīcu un ne tikai reliģijas, bet paša Dieva triumfu.

Tomēr, tāpat kā Dantes “Dievišķās komēdijas” kulminācija “Paradīze” nekad nav bijusi tik populāra kā mūžīgās ciešanas “Ellē”, arī Rafaēla “Disputs par sakramentu” ir mazāk pazīstams nekā pārējās divas milzu kompozīcijas – “Parnass” (atveido poēziju un mūziku) un gleznojums, kuru kopš 17. gadsimta sauc par “Atēnu skolu”.

Platons vai svētais Pāvils?

Freska, ko pazīstam ar nosaukumu “Atēnu skola”, pirmoreiz aprakstīta jau 1638. gadā. Šo nosaukumu izplatīja Žanbatists Antuāns Kolbērs, Seņelē marķīzs, Francijas karaļa Luija XIV jūras lietu ministrs, kurš Rafaēla freskas bija aplūkojis klātienē 1671. gadā.

Visu 16. un 17. gadsimtu Parakstu zāles gleznojumiem bija visai grūti piekļūt, tomēr tos vismaz daļēji zināja un pētīja, pateicoties kopijām, kas kļuva plaši pieejamas 16. gadsimta 20. gados. Taču ne vienmēr šo gleznojumu tēlainību saprata un skaidroja tāpat kā mūsdienās.

Pirmais “Atēnu skolas” apraksts lasāms Džordžo Vazāri 1550. gada izdevumā “Slavenāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti”. Acīmredzot viņš paļāvās uz kļūdainu atmiņu vai neskaidru kopiju, vai abiem, jo viņš raksta, ka “Atēnu skolā” attēlots, lūk, kas:

Teologi filozofiju un astroloģiju samierina ar teoloģiju. Visi pasaules gudrie dažādās grupās dzīvi diskutē. Atsevišķi attēloti daži astrologi, kuri uz plāksnītēm zīmē ģeomantijas un astroloģijas figūras un simbolus, ko skaisti eņģeļi pēc tam aiznes evaņģēlistiem, kuri to visu izskaidro. Svētais Matejs grāmatā noraksta zīmes no plāksnītes, ko viņam priekšā tur eņģelis.

Vazāri, šķiet, ir pamatīgi kļūdījies, taču tālu no patiesības bija arī ietekmīgais tālaika mākslas teorētiķis un gleznotājs Džovanni Paolo Lomaco, kurš 1584. gada traktātā “Par glezniecības, tēlniecības un arhitektūras mākslu” raksta, ka gleznojumā, ko tagad pazīstam kā “Atēnu skolu”, attēlota svētā Pāvila sludināšana Atēnās, kā minēts Apustuļu darbos (17:16–34).

Tā, protams, ir kļūda. Tiesa, Rafaēls gan gleznoja svētā Pāvila sludināšanu Atēnās, tikai ne pāvesta Juliāna pasūtītajās freskās, bet gan gobelēnu paraugos, kas tagad krāšņi izstādīti Viktorijas un Alberta muzejā Londonā.

Tomēr Lomaco precīzi apraksta “Atēnu skolas” kompozīciju, ko droši vien bija redzējis kopijās. Skaidrs, ka viņa domas šeit, tāpat kā citur, bija ietekmējis Vazāri. Šāds skaidrojums kristietības garā saglabājas visu 17. gadsimtu, lielā mērā pateicoties Džordžo Gisi 1550. gadā izgatavotajai “Atēnu skolas” gravīrai. Apakšējā kreisajā stūrī iespiests šāds teksts latīņu valodā:

PAVLVS ATHENIS PER EPICVRAEOS

ET STOICOS QVOSDAM PHILOSO

PHOS ADDVCTVS IN MARTIV[M] VIcV[M].

STANS IN MEDIO VICO. SVMPTA OC

CASIONE AB INSPECTA A SE ARA,

DOCET VNVM ILLVM VERVM. IPSIS

IGNOTVM. DEVM. REPREHENDIT IDO

LOLATRIAM. SVADET RESIPISCENTIA[M].

INCVLCAT ET VNIVERSALIS IVDICII.

DIEM. ET MORTVORVM. PER REDIVI

VVM

CHRISTVM.

RESVRRECTIONEM.

ACT. XVII

jeb brīvā tulkojumā:

Atēnās daži epikūriešu un stoiķu filozofi atveda Pāvilu uz Areopagu. Stāvēdams ielas vidū, viņš pamanīja altāri un, izmantodams izdevību, sludināja viņiem nepazīstamo vienīgo patieso Dievu, atspēkoja elkdievību, aicināja attapties un pārliecināja viņus gan par pastaro tiesu, gan Kristus augšāmcelšanos. Apustuļu darbi, 17.

Mūsdienu cilvēks, kuram pieejamas krāsainas augstas izšķirtspējas fotogrāfijas, digitālie rīki un 500 gadus gara Rafaēla daiļrades izpētes vēsture, protams, šādu skaidrojumu uzskatīs par muļķības kalngalu. Tomēr sarežģītajā “Atēnu skolas” kompozīcijā ir veselas 58 figūras un tikai dažas no tām ir puslīdz identificētas, par pārējām joprojām varam tikai izteikt minējumus. Kā vērtēt kristīgotāju pieeju?

Atpazītie?

Vismaz par divām figūrām “Atēnu skolā” varam būt droši: centrā attēlotais vīrietis ar balto bārdu un Platona dialogu “Tīmajs” noteikti ir Platons, savukārt blakus esošais jaunākais vīrietis ar “Ētiku” rokā ir Platona skolnieks Aristotelis. Tomēr atturēsimies apgalvot, ka labi saprotam viņu žestus, kamēr neesam pārliecinājušies, kas īsti notiek pārējā gleznā.

Saskaņā ar tradīciju Platona seja ir veidota, par paraugu ņemot Leonardo da Vinči, savukārt drūmajā sēdošajā figūrā tuvāk priekšplānam pa kreisi no kompozīcijas centra atpazīstams Mikelandželo, kurš – atkal saskaņā ar tradīciju –, šķiet, atveido melanholisko filozofu Hērakleitu.

“Atēnu skolā” Rafaēls iegleznojis arī sevi, kā arī dažus sava loka māksliniekus (to pamanīja jau Vazāri), ieskaitot Bramanti, kurš attēlots kā atbaidošs, plikpaurains “ģeometrijas tēvs” Eiklīds, kas ar cirkuli cenšas novilkt apli. Tomēr šī interpretācija nav īsti droša, jo tikpat labi, neraugoties uz Vazāri viedokli, modelis var nebūt Bramante, un daži apgalvo, ka tas atveido nevis Eiklīdu, bet gan Arhimēdu no Sirakūzām. Var tikai minēt, ka doma par Eiklīdu izklausās ticamāk.

Droši varam būt par Pītagoru: rakstošajam vīram, kuru vēl 16. gadsimtā uzskatīja par svētā Mateja atveidu, pie kājām, kā jau minēts, ir plāksnīte ar pītagoriešiem svēto proporciju un attiecību tabulu. Ielūkojoties ciešāk, šīs figūras interpretējums šķiet skaidrs.

Vēl it kā viegli varam atpazīt kiniķi Diogenu, kurš esot dzīvojis galējā nabadzībā, ubagojis iztiku un kuram piederējusi tikai koka bļoda, līdz viņš sapratis, ka pat tā nav vajadzīga, jo ūdeni var pasmelt saujās. Par Diogenu gan liecina tikai krāšņi nostāsti, viņa teksti nav saglabājušies.

Ko šis vecais vīrs lasa un kāpēc? Baltais objekts – tīstoklis vai salocīta papīra lapa – varētu būt iekļauts vienkārši kompozīcijas līdzsvaram, vai arī tam ir kāda nozīme, kas mums nav zināma. Daži pētnieki apgalvo, ka tas nav Diogens, bet gan Sokrats un ka attēlotais trauks ir nevis bļoda ubagošanai vai ūdenim, bet gan indes trauks, no kura Sokrats iedzēra velnarutka sulu un nomira.

Visticamāk gan, ka Sokrats atveidots aktīvajā figūrā ar olīvkrāsas apģērbu un strupu degunu, kas atbilst seniem Sokrata portretiem, kurus Rafaēls noteikti bija redzējis. Kompozīcijā Sokrats uzrunā kādu jaunekli ķiverē, kuru dažkārt uzskata par Aleksandru Lielo; ticamāk gan, ka tas ir untumainais Sokrata skolnieks Alkibiads, taču var gadīties arī, ka tas ir valstsvīrs Perikls, kurš (pēc Plūtarha domām) mēdza valkāt ķiveri, lai slēptu dīvaino galvas formu. Citu ap Sokratu esošo figūru interpretācija atkarīga no tā, kurš izrādītos jauneklis ķiverē (ja vien olīvkrāsā ģērbtā figūra tiešām ir Sokrats!).

Pēdējo 200 gadu laikā mākslas vēsturnieki pakāpeniski izveidojuši vienotu “Atēnu skolā” attēloto personu identificējumu kopumu. Tomēr dažādās valstīs tas atšķiras, kā redzams, ja salīdzina freskai veltīto Vikipēdijas lapu angļu, franču, itāļu un vācu valodā. Nav pat vienprātības par attēloto personu dzimumu: figūru, kuru daži pētnieki uzskata par Hipatiju, slaveno Aleksandrijas matemātiķi un filozofi, citi dēvē par Urbīno hercogu Frančesko Mariju I della Roveri vai pat (mazāk ticams) par neoplatonisko filozofu un polimatu Džovanni Piko della Mirandolu.

Vismaz divas figūras atpazītas kā Alkibiads, trīs kandidāti ir uz Parmenida vietu, bet viena figūra varētu būt gan Boēcijs, gan Anaksimandrs, gan Empedokls, lai gan nav nekādu pazīmju, kas liecinātu kaut vai par vienu no viņiem. Daudzas personu identifikācijas šķiet patvaļīgas un pamatotas tādējādi, ka Rafaēls strādājis pēc noteikta filozofu saraksta vai kāda teksta, lai gan neviens nevar pateikt, kas tas būtu bijis par tekstu.

Interpretācijas avoti un jautājumi

Var likties, ka renesanses mākslinieki ir ārkārtīgi erudīti. Tomēr tikai daži no viņiem varēja atļauties strādāt brīvi, ja paveicās atrast mecenātus, kas bija gatavi maksāt par viņu darbu. Taču parasti viņiem skaidri norādīja, ko un kā gleznot, un viņi paļāvās uz izglītotiem padomdevējiem, lai risinātu sarežģītus simbolikas un tēlainības jautājumus.

Mēs nezinām, kurš Rafaēlam deva norādes. Par Seno Romu viņš būs zinājis laikam gan vairāk nekā jebkurš viņa laika mākslinieks, izņemot Mikelandželo, tomēr viņš bijis mākslinieks, nevis zinātnieks. Jūlijs II pats bija apguvis klasisko latīņu literatūru, viņam piederēja arī Homēra, grieķu vēsturnieku un lielāko filozofu teksti latīņu tulkojumā. Taču viņa zināšanas pārsvarā bija saistītas ar teoloģiju, kanoniskajām tiesībām un baznīcas vēsturi un doktrīnu; viņš ne tuvu nebija izglītotākais vai zinīgākais savā galmā.

Lai interpretētu “Atēnu skolu”, nav tik svarīgi zināt, kas bija Rafaēla padomdevējs, svarīgāk būtu noskaidrot viņa galvenos avotus. Jaunie mākslas vēsturnieki bieži kļūdaini pieņem, ka mākslinieki un viņu padomdevēji ikonogrāfisko programmu sastādīšanā izmantojuši eksotiskus vai slepenus tekstus. Taču šādi pieņēmumi ir radikāli maldīgi. Pāvests Jūlijs II centās iekārtot savus apartamentus tā, lai tie atspoguļotu ne tikai bagātību un varu, bet arī labu gaumi un zināšanas. Viņa viesiem būtu jāpriecājas par gleznojumiem, nevis jāuztver kā pārsmalcināta ņemšanās. Viņš arī pats gribēja baudīt šo darbu, nevis sajusties nezinīgs. Tātad Rafaēls bija centies atveidot saprotamus tēlus!

“Atēnu skola” nav kāda teksta tieša ilustrācija, lai gan tās galvenais avots droši vien ir Diogena Lāertieša “Ievērojamu filozofu dzīve un domas”. Šis īso, pašpārliecināto biogrāfisko tekstu kopojums bija plaši pieejams latīņu tulkojumā kopš 15. gadsimta vidus; to uzskatīja par izklaidējošu, bet neuzticamu uzziņu avotu par senajiem grieķu filozofiem. Arī kaut kas no Dantes un Petrarkas varētu būt iekrāsojis “Atēnu skolas” atveidus, tomēr to ir grūti pierādīt, jo šie autori vienkārši bija Rafaēla pasaules sastāvdaļa un katrs kulturāls cilvēks zināja viņu darbus.

Cik erudīta ir “Atēnu skola”? Luija XIV galma vēsturnieks Andrē Felibjēns un antikvārs Džovanni Pjetro Bellori centušies Rafaēlu attēlot kā erudītu gleznotāju. Viņiem patika domāt, ka “Atēnu skola” radusies, ļoti iedziļinoties literārajos un filozofiskajos latīņu tekstos, no Sidonija Apollinārija, izcili izglītotā 5. gadsimta gallu-romiešu bīskapa, līdz Florences neoplatonistu ķecerim Marsīlio Fičīno, kura Platona tulkojumi latīņu valodā un komentāri par Platona “Valsti”, iespējams, ir galvenais dažu Rafaēla tēlu avots. Bet Felibjēns un Bellori nebija bezkaislīgi vērtētāji. Viņi Rafaēlu apbrīnoja, līdzīgi kā viņu abu draugs Nikolā Pusēns. Pusēns pats bija izcils klasicisma gleznotājs, taču viņš pret mākslu attiecās ar prātu un aprēķinu, kā nekad nedarīja Rafaēls.

Mēģināt interpretēt “Atēnu skolu” godīgi, uzmanīgi un ar atvērtu prātu nozīmē mācīties pazemību. Izskatās, ka nevaram būt pārliecināti par vairāku Rafaēla atveidoto filozofu identificēšanu, izņemot Platonu, Aristoteli, Sokratu, Pītagoru, Hērakleitu, varbūt vēl Diogenu un dažus citus. Viss pārējais ir spekulācijas vai nepierādāmi minējumi. Pat pašpārliecinātākie mākslas vēsturnieki nespēj nosaukt vārdus vairāk nekā 20 no šīm 58 figūrām. Mūsdienu zinātnieki teorijas par “Atēnu skolu” pārliecinoši virza žurnālos, kurus neviens nelasa, bet nevar vienkārši izskaidrot darba saturu parastiem, saprātīgiem cilvēkiem.

Vissakarīgāk no angliski rakstošajiem mākslas vēsturniekiem par Rafaēlu uzrakstījis sers Ernsts Gombrihs. Lai kaut ko saprastu “Atēnu skolā”, joprojām vislabāk sākt ar viņa rakstu “Rafaēla Parakstu zāle un tās simbolikas iedaba”¹. Teksta beigās viņš cita starpā piebilst: Ikonogrāfijā, tāpat kā dzīvē, gudrība ir zināt, kad apstāties.

© antigonejournal, 2023. gada 26. februārī

1 Gombrich on the Renaissance: Volume 2: Symbolic Images. London: Phaidon Press, 1972.