Populisma dumpis filozofijas slavenības interpretācijā

Kādā pērnā jūnija nedēļas nogalē filozofs Pēters Sloterdaiks svinēja septiņdesmito dzimšanas dienu, klausoties divdesmit lekcijas par sevi. Pasākums notika kādā augstskolas auditorijā Vācijas pilsētā Karlsrūē; pulciņš Eiropas vadošo intelektuāļu, akadēmiķu un mākslinieku, kā arī saujiņa miljardieru bija sanākuši kopā, lai godinātu Vācijas skandalozāko domātāju pilsētā, kur viņš ir dzimis un nesen beidzis savu divdesmit gadus ilgušo darbošanos Dizaina valsts augstskolas rektora postenī. Lekcijas bija veltītas Sloterdaika domām par Eiropu, demokrātiju, reliģiju, mīlestību, karu, dusmām, ģimeni un telpu. Bija arī lekcijas, kas veltītas viņa komentāriem par Šekspīru un Klauzevicu, tāpat viņa asprātīgajām dienasgrāmatām, un tika rādīti diapozitīvi ar viņa ideju iedvesmotām ēkām. Lekciju starplaikos Sloterdaiks ar saviem garajiem salmu krāsas matiem un spurainajām ūsām klejoja starp spīdekļiem, kas pārstāvēja tās daudzās un dažādās disciplīnas, kurās viņam savulaik bija gadījies iemaldīties, – gluži kā franku ķēniņš, kurš apsveicinās ar nesen pakļautu lēņu vasaļiem. Augstskolas grāmatnīcā tirgoja lielāko daļu Sloterdaika grāmatu – vairāk nekā sešdesmit apcerējumus, ko viņš sarakstījis pēdējo sešdesmit gadu laikā. Pēdējā no tām, “Pēc Dieva” (Nach Gott), bija izstādīta stikla kubā uz pjedestāla.

Sev par godu sarīkotajās vakariņās Sloterdaiks vēroja klātesošos un apspriedās ar draudzeni no Nīderlandes Babsu van den Bergu. “Kā tev liekas, vai nolasīt vēstuli?” viņš jautāja. Sloterdaikam rokās bija īsa vēstulīte, kurā kanclere Angela Merkele cildināja viņa ieguldījumu vācu kultūrā.

– Nedomāju, ka tev vajadzētu to lasīt, – sacīja van den Berga.

– Tā pat nav sevišķi laba vēstule, vai ne? – teica Sloterdaiks. – Tik īsa. Viņa to droši vien nemaz nav rakstījusi pati.

– Skaidrs, ka nav, – van den Berga piekrita. – Bet Nīderlandē vai jebkur citur tu tādu vēstuli nemaz nesaņemtu. Kāds viņas kancelejā pie tās smagi piestrādājis.

Cieņa pret intelektuālo kultūru arvien vairāk nīkuļo lielākajā pasaules daļā, taču Vācijā tā vēl joprojām ir spēcīga. Vācu bestselleru sarakstos Sloterdaika grāmatas sacenšas ar futbola zvaigžņu memuāriem. Televīzijas vakara sarunu šovs “Filozofiskais kvartets”, kurā viņš bija viens no raidījuma vadītājiem, noturējās ēterā desmit gadus. Sloterdaiks sarakstījis operas libretu, publicējis neķītru romānu vēstulēs (tajā izsmiets fonds, kas finansē vācu zinātni) un konsultējis dažus no Eiropas vadošajiem politiķiem.

Sloterdaika kolēģi uzstājās ar slavas dziesmām. Arhitekts Danjels Lībeskinds teica, ka viņa grāmatas pamudinājušas no jauna izvērtēt Eiropas publisko telpu. Sociologs un zinātnes vēsturnieks Bruno Latūrs atvainojās, ka nerunā vāciski, un nolasīja paša sacerētu garu un amizantu dzejoli franču valodā, salīdzinot Sloterdaiku ar Dieva rakstvedi. Tad tika parādīta videomontāža no televīzijas raidījumiem ar Sloterdaika piedalīšanos; vairāku gadu desmitu laikā uzņemtajos kadros jaunais blondais mistiķis ar arktiski zilajām acīm pamazām pārvērtās par to birģerisko figūru, kuru redzējām savā priekšā.

Simpozija otrajā vakarā Sloterdaiks un viņa partnere žurnāliste Beatrise Šmite uzaicināja dažus draugus uz savu dzīvokli lepnā ielā, kaimiņos budistu meditācijas centram. Gaitenī, kas veda uz virtuvi, pie sienas bija Anzelma Kīfera glezna ar bumbvedēju. Dārzā Sloterdaiks sāka liet glāzēs Ronas baltvīnu. Viesi sačukstējās par brīnumiem, kas glabājoties viņa vīna pagrabā. Nostājies uz koka lievenīša, Sloterdaiks divām jaunām sievietēm stāstīja, kā nomocījies, lai atjaunotu savas vadītāja tiesības. “Pilnīgas šausmas,” viņš teica. “Vācijā tas prasa deviņas stundas. Tikai maniakāli uzticams draugs piekritīs atnākt jums līdzi.” Kad Sloterdaiks sarunā pārslēdzas uz monologa režīmu, tas nedaudz atgādina raķetes iziešanu orbītā. Ritmiskas nazālas dūkoņas pavadībā viņš pakāpeniski uzņem apgriezienus un pēc zināma laiciņa izraujas ēteriskākās sfērās, radot sajūtu, ka izdevies izkļūt no ikdienišķības pasaules. “Auto ir kā dzemde uz riteņiem,” viņš saka. “Tikai salīdzinājumā ar bioloģisko modeli tam ir zināmas priekšrocības – spēja neatkarīgi pārvietoties un autonomijas sajūta. Automašīnai ir arī falliskie un anālie elementi – šī primitīvi agresīvā sāncensība un pedāļa spiešana grīdā, un apdzīšana; tas otrs braucējs, gausākais, līdz ar to pārvēršas par izspiestu kaku.”

Vācijā, kur akadēmisko filozofu izpratnē sauss stils vēl joprojām vienlīdzīgs ar nopietnību, Sloterdaikam ir gandrīz absolūts monopols uz brīvību no jebkādas godbijības. Tas ir būtisks viņa plašās popularitātes elements, tāpat kā entuziasma pilnā gatavība izteikt savu viedokli par pilnīgi jebko – no psihoanalīzes līdz finansēm, no islāma līdz padomju modernismam un no ozona slāņa līdz neandertāliešu seksualitātei. Eseja par dusmām var pēkšņi pievērsties smaida vēsturei; apcerējums par situāciju Amerikā var strauji mainīt virzienu un kļūt par frivolitātes vēsturi. Sloterdaika magnum opus, triloģija “Sfēras”, gandrīz trīstūkstoš lappuses garš darbs, cita starpā satur arī aizrautīgu atkāpi par dažādiem placentas likvidēšanas rituāliem. Sloterdaiks ir gandrīz smieklīgi ražīgs. Viņa redaktors man teica: “Problēma ar Sloterdaiku ir tā, ka tu vienmēr no viņa atpaliec par kādām astoņtūkstoš lappusēm.”

Šīs radošās izšķērdības dēļ Sloterdaiku grūti ievietot kādā kategorijā. Viņš ir slavens nevis ar kādu vienu grandiozu tēzi, bet gan ar šrapneļu krusai līdzīgu impresionistisku jaunvārdu izvirdumu – “antropotehnika”, “negatīvā ginekoloģija”, “koimūnims” –, kas palaikam vedina uz domām, ka kaut kur aiz tā visa slēpjas kāda plašāka sistēma. Tomēr par sabiedrībā pazīstama intelektuāļa slavu viņam jāpateicas mūža garuma dumpim pret liberālās demokrātijas svētumiem – kas šobrīd, kad liberālā demokrātija visā pasaulē piedzīvo krīzi, liekas pravietiski. Viena no viņa darbu raksturīgākajām tēmām ir aizvēsturisku dziņu noturība šķietami augsti attīstītās sabiedrībās. 2006. gadā Sloterdaiks publicēja grāmatu, kurā izteica domu, ka mūsdienās vērojamo sacelšanos pret globalizāciju var uzskatīt par kļūmīgu “cildenu” jūtu izpausmi; šīs jūtas vajadzētu nevis iegrožot, bet gan ievirzīt tādās gultnēs, kas kreisajiem liberāļiem nenāk ne prātā. Priekšvēlēšanu cīņu starp Hilariju Klintoni un Donaldu Trampu viņš aprakstījis kā izvēli “starp diviem bezpalīdzīgi žestikulējošiem normalitātes modeļiem, no kuriem viens šķiet deleģitimizēts, bet otrs – nepierādīts” un nejūtas pārsteigts, ka tik daudzi cilvēki priekšroku devuši otrajam. Nav daudz filozofu, kurus tā fascinē pašreizējais brīdis vai kuri ar tādu tīksmi būtu gatavi mesties to izskaidrot.

Miers, kādā Sloterdaiks pieņem pašreizējo sabiedrības šķelšanos, padarījis viņu par strīdīgu figūru Vācijā, kur stabilitāti, pārticību un spēcīgu labklājības valsts sistēmu uzskata par galveno sasniegumu pēc Otrā pasaules kara. Daudzi vācieši par būtisku nacionālo iezīmi uzskata morālo taisnīgumu, kas izpaudies, viņu zemei atzīstot savu atbildību par nacistisko pagātni vai gluži nesen – uzņemot vairāk Sīrijas pilsoņkara bēgļu nekā jebkurai citai Rietumu valstij. Sloterdaiks ir apņēmies sagraut savu tautiešu pieklājīgās ilūzijas. Vāciju viņš nosaucis par “letargokrātiju”, bet labklājības valsti – par “fiskālu kleptokrātiju”. Viņš kritizējis labējo domātāju (piemēram, Martina Heidegera un Arnolda Gēlena) iedvesmoto Merkeles nostāju bēgļu jautājumā un pat spriedis par iespēju ģenētiski uzlabot cilvēci. Rezultātā daži progresīvie atsakās publiski pieminēt Sloterdaika vārdu. 2016. gadā kādas centriskās partijas līderis nosauca viņu par ākstu, kas piespēlē AfD, jaunajai ultralabējai partijai, kura pērnā gada federālajās vēlēšanās savāca 13% balsu.

Vācu labējo politisko spēku uzplaukums Sloterdaikam krietni sarežģījis dzīvi. Nostāja, ko citos laikos piedotu kā mēģinājumu izprovocēt debates, tagad liekas bīstama. Pirms desmit gadiem Sloterdaiks pareģoja natīvisma atdzimšanu Eiropā, laiku, kad “mēs nostalģiski atskatīsimies uz dienām, kad tādu šarmantu populistisku šovmeni kā Jergs Haiders” – tagad jau mirušo austriešu ultralabējo līderi – “uzskatījām par draudu”. Tagad Sloterdaikam nākas tikt galā ar problēmām, kas mēdz piemeklēt domātājus, kuru izteikumi kļuvuši par realitāti.

Pārējā Vācija par Karlsrūi domā (kad vispār par to domā) kā par rāmu pilsētu, kurā atrodas valsts Augstākās tiesas mītne. Tā atrodas pašos dienvidrietumos, kur Vācija jau sāk saplūst ar Franciju, un bija viena no pirmajām pēc vienota plāna celtajām pilsētām Eiropā – apgaismības oāze. 1788. gadā, kad Karlsrūei cauri brauca Tomass Džefersons, viņš nosūtīja uz mājām pilsētas ielu plāna skici – kā iespējamu paraugu Vašingtonas apbūvei.

Šī pilsēta ir arī divriteņa izgudrotāja, apsviedīgā barona Karla fon Draisa, dzimtā vieta; šis fakts Sloterdaikam, aizrautīgam velobraucējam, ir ļoti dārgs. Kad mēs satikāmies dažas nedēļas pēc jubilejas svinībām, viņš ierosināja ar divriteņiem doties uz pilsētas centru un izmēģināt kādu jaunu steiku restorānu. Sloterdaiks runāja par sasniegumiem divriteņu dizainā, un tas savukārt noveda pie vienas no viņa iecienītākajām tēmām – izgudrotājiem. “Mums visapkārt ir cilvēki, kas izgudrojuši dažādas būtiski svarīgas lietas,” viņš sacīja. “Tepat Vācijā dzīvo cilvēks, kurš izgudrojis izvelkamu pavadu suņiem. Varat iedomāties? Tādas tagad lieto miljoniem cilvēku. Protams, man, kā jau kaismīgam velobraucējam, tādas pavadas ir eksistenciāli draudi. Reizēm es braucu ļoti ātri, un gadās, ka saimnieks ir tur, suns – tur, bet pa vidu...”

Mēs sēdāmies uz divriteņiem un devāmies ceļā. Uz riteņa Sloterdaiks izskatījās iespaidīgi masīvs. Vieglā vējiņa plivināts, viņa rūtainais īspiedurkņu krekls kļuva par lielu, plandošu cilindru. Šis cilvēka un mehānisma sakausējums izskatījās pārāk smags augšgalā un visai bīstams, taču pedāļus Sloterdaiks mina pārsteidzoši veikli – bez piepūles, bet ar spēku. Savukārt no krūškurvja uz augšu viņš izskatījās uz mata tāds pats kā augstskolas semināru telpā.

Restorānā Sloterdaiks pasūtīja glāzi sārtvīna. Es pajautāju viņa domas par Vācijas federālajām vēlēšanām, līdz kurām bija palikuši nedaudzi mēneši. Sloterdaiks izteicās nievājoši par visām lielākajām partijām, izņemot Brīvo demokrātisko partiju, FDP, Vācijas tuvāko ekvivalentu libertāriešiem. “Pats pievilcīgākais scenārijs būtu koalīcija starp FDP un Merkeles kristīgajiem demokrātiem,” viņš teica. “FDP varētu viņus piedabūt pie kaut kādas jēgas.”

Veselības aprūpi, izglītību un citus svarīgākos pakalpojumus vairums vāciešu uzskata par savām tiesībām, nevis par privilēģijām, taču FDP uzskata, ka Vācijas labklājības valsts sistēma ir kļuvusi pārmērīga; tas ir tuvu paša Sloterdaika domām. “Tas rada divkāršu aizvainojuma straumi,” viņš sacīja. “Vieni pelna naudu, bet nejūt nekādu pateicību par to, ko atdod citiem savos nodokļos. Otri ir tie, kas naudu saņem. Arī viņi jūtas aizvainoti. Viņi gribētu mainīties vietām ar bagātajiem, kuri viņiem šo naudu dod. Abas puses jūtas smagi pieviltas un niknuma pilnas.” Sloterdaiks saka, ka nodokļus vajadzētu aizstāt ar sistēmu, kurā sabiedrības bagātākie locekļi brīvprātīgi finansē sabiedriskus un mākslinieciskus projektus. Viņš uzskata, ka šāds apmierinātu devēju un ņēmēju sociālais tīkls pastāvējis aptuveni līdz renesanses beigām, bet tad to aizmēzusi jaunā Eiropas kārtība. Viņš jūsmo par daudzajām filantropiskajām iniciatīvām, kas nāk no Silīcija ielejas, un saskata tajās pievilcīgu nākotnes modeli.

Salīdzinājumā ar daudzām citām Rietumu valstīm Vācijā sociālās vienlīdzības līmenis vēl joprojām ir samērā augsts. Otrais pasaules karš tikpat kā iznīcināja vācu aristokrātiju, un 1968. gada protesti atnesa antielitāra noskaņojuma uzplūdus: vesela vācu studentu paaudze sāka apšaubīt savu vecāku buržuāziskās prioritātes. Šajā valstī vēl joprojām plaši izplatīta skeptiska attieksme pret neiegrožotu amerikāņu stila kapitālismu un patērētāju kultūru. Vācu baņķieri pelna tikai nelielu daļu no savu amerikāņu kolēģu algām un izvairās no ārišķīgas bagātības izrādīšanas. Nav nekas neparasts nedēļas nogalē redzēt kompānijas prezidentu vai finanšu direktoru rūpīgi šķirojam pārstrādāšanai domātos sadzīves atkritumus. Cilvēki neaizraujas ar kredītiem – gandrīz 80% transakciju Vācijā ir skaidras naudas darījumi –, un saimniecības preču veikalos un maiznīcās pircēji ar neiedomājamu rūpību sīknaudā noskaita precīzu summu.

Taču pat Vācijā aug nevienlīdzība. Lielajās pilsētās spējais īres cenu kāpums iznīcinājis veselus rajonus un spiež vienkāršos strādniekus ik dienu mērot garu ceļu uz darbu. Pagājušajā gadā valdība nāca klajā ar Vācijas autoceļu sistēmas (Autobahn) privatizācijas plānu. Deutsche Bank, savulaik nesatricināma provinciāla banka, pēdējo 20 gadu laikā pārvērtusies par multinacionālu, mākslīgi uzpūstu Volstrītas stila kredītiestādi, parādsaistību nodrošināšanas līderi, vienu no lielākajiem Donalda Trampa kreditētājiem. Hipiju atpūtas saliņas Baltijas jūras krastos kļuvušas par bagātu dīkdieņu kūrortiem.

Sloterdaiku ielīksmo fakts, ka Vācija metusies grezna dzīvesveida baudīšanā. Viņš uzskata, ka starptautiskie kreisie spēki pieļāvuši vēsturisku kļūdu, “piesakot karu skaistajiem cilvēkiem”, un apsveic jebkādas pazīmes, ka vācieši beidzot atļaujas papriecāties par iespēju būt mazliet izšķērdīgiem. Tas, ka Vācijas pilsētās atver arvien vairāk tādu elegantu steiku restorānu kā šis, kurā todien sēdējām mēs ar Sloterdaiku, ir tikai viena no daudzām cerīgām zīmēm.

Pie mūsu galdiņa apstājās viesmīlis, un Sloterdaiks atdeva viņam savu otro vīna glāzi. “Vai vīns nebija auksts?” viesmīlis jautāja. “Bija, bet es gribu aukstāku,” Sloterdaiks atbildēja. Vēlāk, kad mēs jau piecēlāmies, lai ietu projām, viesmīlis nedroši pienāca mums klāt un pavaicāja: “Vai jūs esat Sloterdaika kungs?” Vienu īsu mirkli likās, ka viņš tūdaļ noskūpstīs Sloterdaikam roku.

Kamēr mēs mināmies cauri Karlsrūei, es Sloterdaikam jautāju, ko viņš atceras no savas bērnības. “Mēs dzīvojām citā pilsētas daļā,” viņš pāri plecam atbildēja. “Esmu vēlāk tur atgriezies un meklējis kaut kādus pavedienus, bet atmiņā toreiz nekas tā arī neatausa. Nebija nekādu temps retrouvé!” Sloterdaiks dzimis 1947. gadā un pieder pie paaudzes, ko vācieši sauc par “drupu bērniem” (Trümmerkinder); viņš atceras, kā rotaļājies sabiedroto uzlidojumu atstātajos gruvešos. Sloterdaika māte kara laikā strādāja radaru centrā un ar viņa tēvu, holandiešu jūrnieku, iepazinās pēc Vācijas sagrāves. Laulība nebija ilga, un Sloterdaika kontakts ar tēvu pārtrūka agrā jaunībā. “Man nācās pašam meklēt sev tēvu un mentorus, un tas nozīmēja, ka vajadzēja vērīgi ieskatīties apkārtējā pasaulē,” viņš stāstīja. “Man kaut kā izdevās nodalīt sevī skolotāju un skolnieku.”

Šis “kaut kā” daļēji saistīts ar Sloterdaika māti, kura mācīja viņam sengrieķu teicienus un ne mirkli nešaubījās, ka viņas dēls ir ģēnijs. Kad Sloterdaiks bija pusaudzis, viņi pārcēlās uz Minheni, kur viņš pēc stundām sāka milzu devās patērēt ekspresionistu dzeju. 60. gadu beigās viņš studēja literatūru un filozofiju Minhenes Universitātē; no šiem laikiem viņa draudzene Rahele Salamandere, tagad redaktore un ebreju literatūras grāmatveikala īpašniece, Sloterdaiku atceras kā žilbinošu personību. “Viņš runāja ātrāk, nekā citi domāja, un rakstīja ātrāk, nekā citi runāja,” viņa stāstīja. “Mani itin nemaz nepārsteidz tas, par ko viņš ir kļuvis.”

Pēc tam Sloterdaiks studēja doktorantūrā Hamburgas Universitātē, taču par disertāciju saņēma tikai viduvēju atzīmi; kādu laiku viņa akadēmiskās izredzes likās visai nenoteiktas. 1979. gadā viņš pārcēlās uz Indiju, kur netālu no Punes studēja pie guru Bhagvāna Šrī Radžnīša. Sloterdaiks apgalvo, ka izcilākās diskusijas par Adorno savā mūžā esot dzirdējis tieši tur, āšramā. Indijā pavadītais laiks viņam lika pārvērtēt daudzus savus intelektuālos pieņēmumus. “Vācu filozofijas tradīcijā mums stāstīja, ka mēs, cilvēki, esam dzīves pabērni,” viņš teica. “Bet Indijā vēstīja ko citu: mēs neesam nekādi dzīves pabērni, katrā no mums ir apslēpts dievs.”

1983. gadā, dažus gadus pēc atgriešanās, Sloterdaiks publicēja tūkstoš lappuses biezu grāmatu, kas kļuvusi par visvairāk pirkto pēckara vācu filozofijas grāmatu. Tās nosaukums “Ciniskā prāta kritika” solīja izaicinošu mēģinājumu modernizēt Kanta “Tīrā prāta kritiku”, taču tā vietā piedāvāja ārkārtīgi personīgu polemiku par 1968. gada utopiskā gara degradēšanos un aicināja Sloterdaika paaudzi paskatīties uz sevi no malas. Viņa vienaudži, sasnieguši pusmūžu, pragmatiski pielāgojās globālajam kapitālismam un Aukstā kara kodolbruņošanās strupceļam. Sloterdaiks meta lasītājiem izaicinājumu, mudinot meklēt vēsturē un mākslā ceļus, kā pārvarēt mūsdienu sabiedrības sairšanu. Apspēlējot Kanta “lietu par sevi”, viņš jautāja: “Vai mēs neesam kļuvuši par izolētu lietu sev pašiem starp citām mums līdzīgām būtnēm?”

Sloterdaiks apgalvoja, ka zāles pret cinismu meklējamas, no jauna iedziļinoties Senās Grieķijas kiniķu mantojumā. Viņš piesauca filozofu Diogenu, kurš noraidīja cilvēka uzvedību regulējošās sociālās normas un teica, ka cilvēkiem jādzīvo instinktīvi – kā suņiem. Vārds “ciniķis” cēlies no grieķu kynikos, “sunisks”, un Sloterdaiks ieviesa apzīmējumu “kinisms”, lai Diogena piekopto aktīvo uzbrukumu valdošajām normām nošķirtu no 20. gadsimta nogales pasīvās norobežošanās. Viņš sajūsminājās par tiešumu, ar kādu Diogens demonstrēja savu pārliecību – masturbējot tirgū, izkārnoties teātrī –, un izteica pieņēmumu, ka viņa paaudzes panīkumu varētu ārstēt, aizgūstot un pārveidojot savām vajadzībām 60. gadu kontrkultūras spontānās plūsmas.

Grāmata trāpīja īstajā brīdī un parādīja, ka filozofija var būt gan aktuāla, gan aizraujoša; lasītājus savaldzināja Sloterdaika argumenti par krūšu un pirdienu filozofisko nozīmīgumu. Taču, lai gan tā atnesa Sloterdaikam slavu, viņš joprojām palika akadēmiskās pasaules autsaiders un gandrīz desmit gadus klejoja no viena posteņa uz otru. Viņa atbilde uz šo situāciju bija ignorēt tos, kuri ignorēja viņu (“Viņu kodeksi un rituāli ir garantēti nesavienojami ar domāšanu,” viņš man teica), tā vietā veidojot savu reputāciju ar publikācijām žurnālos un laikrakstos. Sloterdaiks saņēma vairākus darba piedāvājumus no Amerikas, taču pamazām kļuva skaidrs, ka viņš ir dzimis, lai būtu dundurs, – ka viņi ar Vāciju ir viens otram vajadzīgi, jo viens otru tik ļoti uzbudina.

Sloterdaiks sāka meklēt kašķi ar Vācijas akadēmiskās elites ievērojamākajiem pārstāvjiem, īpaši ar Frankfurtes skolas kreisajiem teorētiķiem. “Nav ieteicams iesaistīties publiskās debatēs ar Sloterdaiku,” man sacīja Aksels Honnets, viens no šīs skolas vadošajiem filozofiem. “Viņš vinnē ar savu retoriku, kuras spēks ir apgriezti proporcionāls ideju bezatbildīgumam.” Kāds franciski runājošs kanādiešu filozofs nesen uzzīmēja diagrammu, kas atspoguļo Sloterdaika vārdu kaujas ar citiem vācu intelektuāļiem; tā atgādina grafiski attēlotu māņu gājienu amerikāņu futbola mačā.

Pašu bēdīgāko slavu iemantojusi epizode, kas notika 1999. gadā, kad Sloterdaiks publicēja savus “Noteikumus cilvēku zoodārzam”, eseju par humānisma likteni. Viņš rakstīja, ka jau kopš romiešu laikiem humānisma atklāti neizteiktā ideja bijusi, ka “pareizo grāmatu lasīšana piejaucē zvēru, kas slēpjas katrā cilvēkā”, un tās funkcija bijusi atlases ceļā izveidot “slepenu skoloto eliti”. Tagad, mediju pārsātinātās masu kultūras laikmetā, labu grāmatu lasīšana zaudējusi savu atlases funkciju. “Kas var piejaucēt cilvēku, kad humānisma kā cilvēcības skolas loma ir sabrukusi?” viņš rakstīja. Netieši atsaucoties uz Heidegeru un Nīči, Sloterdaiks iztēlojās zināmu “pārhumānistu”, kurš varētu ķerties pie “ģenētiskas reformas”, lai nodrošinātu to, ka “tiek uzaudzināta elite, kas apveltīta ar zināmām īpašībām”.

Vācijā, kur pietiek tikai ar vārdu “selekcija”, lai iedarbinātu trauksmes zvanus, Sloterdaika eseja bija kā uzaicinājums uz konfliktu. Vai tā bija eigēnikas aizstāvība? Jirgens Hābermāss, visaugstāk godātais mūsdienu vācu filozofs, paziņoja, ka Sloterdaika darbs saturot “fašistiskus mājienus”, un mudināja viņam uzbrukt arī citus autorus. Sloterdaiks uz to atbildēja, pasludinot, ka Frankfurtes skola, pie kuras pieder Hābermāss, ir mirusi, un rakstīja, ka “nacionālsociālistisko tēvu hipermorālo dēlu laikiem pienācis gals”. Vācu intelektuāļi lielākoties nostājās Hābermāsa pusē, taču Sloterdaiks ar šo ķīviņu tik un tā ievērojami pakāpās savā statusā. Tagad viņš bija valsts mēroga figūra, kas personificēja visu, ko Hābermāss noliedza.

Sloterdaika karjeras problēmas atrisinājās 90. gadu sākumā, kad viņam piedāvāja vadošu amatu Karlsrūes Dizaina valsts augstskolā; tas viņam deva brīvību nodarboties ar visu, ko vien viņš vēlējās. Kopš tā laika publikācijas presē un piedalīšanās televīzijas raidījumos Sloterdaiku padarījušas par slavenību. Visu vasaru vienkāršie vācieši vilcienos, kafejnīcās, universitātēs un grāmatu veikalos, ieraudzījuši man rokās kādu no Sloterdaika grāmatām, nāca klāt un uzsāka sarunu. “Sloterdaiks savos lasītājos rada sajūtu, ka viņu rīcībā pēkšņi nonākušas atbildes uz visiem filozofijas lielākajiem jautājumiem,” man sacīja vācu literatūrkritiķis Gustavs Zeibts. Sloterdaikam netrūkst sekotāju arī bagātās elites aprindās; šie cilvēki novērtē intelektuālo patinu, ko viņu pasaules skatījumam uzklāj filozofa darbi. Miljardieris Nikolass Bergrīns, kurš nesen nodibinājis ikgadēju miljons dolārus vērtu filozofijas prēmiju, man sacīja: “Sloterdaiks ķeras pie pašām lielākajām problēmām, bet dara to visnetradicionālākajā veidā.”

Akadēmiskajās aprindās uz viņu vēl joprojām raugās ar aizdomām. Nesen žurnālā The New York Review of Books angļu filozofs Džons Grejs norādīja, ka, aplūkojot teikumu pa teikumam, daudz kas no Sloterdaika sarakstītā ir vienkārši nesaprotams. Tā ir izplatīta reakcija angliski lasošajās aprindās, kuras bieži mulsina Sloterdaika slavas mērogi. Tas daļēji saistīts ar viņa metaforisko, tēliem pieblīvēto filozofijas stilu, kas angļu valodā nav bijis īpašā cieņā kopš Kolridža laikiem. Taču kontinentālajā Eiropā šādam stilam ir daudz piekritēju. Sloterdaika darbi, grūti saprotami, toties intriģējoši, viņu padarījuši par iedvesmojošu guru vieniem un parocīgu sātanu citiem, taču būtiski ir tas, ka uzmanību viņš piesaista vienmēr. “Sloterdaika gadījumā interesantākais varbūt nav nekas konkrēts no viņa sarakstītā, bet vienkārši pats fakts, ka viņš eksistē,” man teica Bērklijas intelektuālās vēstures profesors Mārtins Džejs.

Drīz pēc Vācijas federālajām vēlēšanām septembrī es tikos ar Sloterdaiku, lai ieturētu pusdienas nelielā itāļu restorānā Berlīnes rietumu daļā. “Uz šo restorānu mēdza piestaigāt Gerhards Šrēders,” Sloterdaiks apmierināti pavēstīja. Vācijas kanclers Sloterdaiku uz intelektuāļu saietiem sāka aicināt 90. gados, kad, pateicoties kritikas zalvēm, ko filozofs raidīja kreisi orientēto publisko morālistu virzienā, viņam sāka rasties pirmie piekritēji konservatīvo un centrisko politiķu aprindās. Pēc pusdienām Sloterdaiks gatavojās tikties ar pašreizējo Valsts prezidentu Franku Valteru Šteinmeieru. Es pavaicāju, vai viņš jebkad šādi ticies ar Angelu Merkeli, un Sloterdaiks iesmējās: “Viņa tagad jau izstaro tādas sievietes auru, kurai nekādi padomdevēji vairs nav vajadzīgi.”

Kopš manas pēdējās tikšanās ar Sloterdaiku Merkelei un viņas partijai, Kristīgo demokrātu apvienībai (CDU), bija izdevies ar nelielu pārsvaru izcīnīt uzvaru, taču vairāku līdz šim marginālu partiju ievērojamie panākumi stipri apgrūtināja viņas uzdevumu izveidot koalīcijas valdību. Kreisā partija Die Linke bija savākusi daļu no jauno vēlētāju balsīm, atsaucot atmiņā Bērnija Sandersa un Džeremija Korbina panākumus. Arī libertāriski orientētajai FDP, ko Sloterdaiks pirms vairākiem mēnešiem tā cildināja, bija veicies labi, taču tā atteicās no iespējas pievienoties Merkelei koalīcijas valdībā. Laikrakstu virsrakstos jebko citu aizēnoja nacionālistiskās AfD panākumi.

Kad es piesaucu AfD, Sloterdaiks saķēra galvu un viņa parasto ekspansīvo stilu nomainīja stipri piesardzīgāka runas maniere. Gadiem ilgi vācu mediji meklējuši līdzības starp Sloterdaika izteikumiem un jauno labējo grupējumu programmām, un viņš ir pieradis, ka jāaizstāvas pret apsūdzībām ultralabējās politiskās simpātijās. Mūsu sarunās radās iespaids, ka idejas, kas viņu nodarbina, ir tuvākas libertārismam nekā kaut kam zināmā sakarā ar “asinīm un zemi”, taču viņam ir paradums nākt klajā ar paziņojumiem, ko atkarībā no klausītāja uzskatiem iespējams uztvert vai nu kā signālus ultralabējiem spēkiem, vai arī kā dzimuša strīdnieka dabisko instinktu palaikam sarīkot kādu blīkšķi. Kad Sloterdaiks Merkeles bēgļu politikas sakarā izteicās, ka “nevienai sabiedrībai nav morāla pienākuma pašiznīcināties”, viņa vārdi atsauca atmiņā Tīlo Zaracinu, bijušo Deutsche Bundesbank Valdes locekli, kurš 2010. gadā publicēja antimusulmanisku traktātu ar nosaukumu “Vācija pašlikvidējas”; tas kļuva par bestselleru un padarīja rases tīrību par pieņemamu jautājumu nacionālajā diskusijā.

Apjautājos Sloterdaikam par Marku Jongenu, viņa bijušo doktorantu, kurš kļuvis par AfD “partijas filozofu” un nesen arī ievēlēts Bundestāgā. “Ideālā pasaulē skolotājs nenes atbildību par saviem skolniekiem,” viņš atbildēja. “Taču mēs dzīvojam tikai pusideālā pasaulē, un tāpēc Jongenu tagad mēģina piesiet man.” Es pavaicāju, vai viņa un Jongena uzskatos ir kaut kas kopīgs, un Sloterdaiks man atbildēja ar pārliecinātu “nē”, nosaucot Jongenu par “absolūtu viltvārdi”, un turpināja: “Viņš uz universitāti atnāca studēt sanskrita klasiku – upanišadas un tādā garā –, bet tad atmeta visam ar roku. Viņam liekas, ka politiķa karjera ir izeja.” Sloterdaika reakcija bija nepārprotama, taču sakņojās ne tik daudz morālā riebumā, cik profesionālā nicinājumā.

Sloterdaiks nožēlo labējo spēku uzplaukumu, taču nespēj nesaskatīt šajā ainā arī kaut ko apsveicamu. “Tas viss brieda jau ilgus gadus,” viņš teica. “Tā ir arī zīme, ka vācieši ir līdzīgāki pārējai cilvēcei, nekā viņiem patīk domāt.” Viņš sāka runāt par “dusmu bankām”; tas ir termins, ar kuru viņš apzīmē veidu, kādā atsevišķi un pašos pamatos atšķirīgi neapmierinātības gadījumi var tikt izmantoti politiskā kapitāla uzkrāšanai.

Šo jēdzienu viņš aprakstījis savā grāmatā “Dusmas un laiks” (Zorn und Zeit, 2006), kurā pievēršas pretīgumam, kādu pret liberālo demokrātiju izjūt visdažādākās natīvistu, populistu, anarhistu un teroristu kustības. Grāmata sarakstīta, izmantojot Sloterdaika tipisko vēsturisko atkāpju līkloču metodi – salīdzinot veidus, kādos no Homēra laikiem līdz mūsdienām dusmas un tām radniecīgas emocijas, piemēram, lepnība un aizvainojums, izmantotas politiskiem mērķiem. Sloterdaiks norāda, ka senākās sabiedrībās piekoptā asinsatriebība ļāvusi šiem impulsiem brīvi izpausties. Vēlāk līdzīgu funkciju pildījusi lojalitāte savai nācijvalstij, bet starptautiskā komunisma kustība spējusi šķirisko niknumu ievirzīt utopisku ieceru īstenošanas gultnē. Taču mūsdienu kapitālisms radījis pavisam jaunu problēmu. “Arvien aizkaitinātāki un izolētāki indivīdi nonāk viņiem neaizsniedzamu piedāvājumu ielenkumā,” viņš raksta, un no šīs neapmierinātās kāres “dzimst impulss visu ienīst”. Sloterdaiks uzskata, ka tieši šādas dusmas izlauzās uz āru 2005. gada Parīzes priekšpilsētu nemieros.

“Dusmās un laikā” Sloterdaiks raksta, ka kapitālismam raksturīgā neapmierinātība padara sabiedrības neaizsargātas pret “dusmu komersantiem”; šis apzīmējums gluži spokainā kārtā šķiet paredzējis Donalda Trampa triumfa gājienu. Kad mēs pievēršamies Trampam, Sloterdaiks viņu izskaidro kā daļu no pavērsiena, kas noticis Rietumu vēsturē. “Šis ir moments, kas vairs neatkārtosies,” viņš man sacīja. “Abas vecās angliski runājošās pasaules impērijas īsā laika sprīdī viena pēc otras atkāpušās no globālā redzējuma.” Sloterdaiks pat apgalvoja, ka Tramps savā labā izmantojot vispārējās bailes no ekoloģiskas katastrofas. “Es to sapratu brīdī, kad pirmo reizi dzirdēju viņu izrunājam frāzi “Amerika – vispirms”,” viņš teica. “Tas nozīmē: Amerika – rindas priekšgalā. Taču tā vairs nav globalizācijas rinda; tā ir rinda pēc resursiem. Tramps ņem šo ekoloģiskās nolemtības sajūtu un ievirza sev izdevīgā gultnē.”

Es jautāju Sloterdaikam, vai trampismā ir kaut kas specifiski amerikānisks. “Eiropā jūs Trampu neatradīsiet,” viņš sacīja. “Ziniet, Hēgelis savulaik bija pārliecināts, ka valsts kā likuma vara līdz Jaunajai pasaulei vēl nav nonākusi. Viņš bija pārliecināts, ka pirms valsts jānāk indivīdam – atsevišķam, morālam. To var redzēt amerikāņu vesternos, kur labajam šerifam šī vēl neeksistējošā valsts jāiztēlojas pašam savas personīgās morāles rāmjos. Bet Tramps ir šerifs deģenerāts. Viņš izturas tā, it kā viņam būtu vienalga, vai valsts izveidosies vai ne, un ņirgājas par taisnprātīgajiem pilsētas iedzīvotājiem. Tramps ir bīstams ar to, ka atklāti parāda tos liberālās demokrātijas aspektus, kas līdz šim bijuši tikai neskaidri apjaušami. Demokrātijā vienmēr ir zināms oligarhijas elements, bet Tramps to padara uzsvērti, komiski labi saskatāmu,” Sloterdaiks teica. “Viņš negaida krīzi, lai tad izdotu savu dekrētu; viņa dekrēti paši parūpējas par tām ārkārtas situācijām, kas viņam nepieciešamas. Smilšu kaste neprāta rotaļām ir plaša.”

Nākamā diena pēc mūsu pusdienām bija reformācijas piecsimtā gadadiena. Vitenberga, pilsēta pusstundas brauciena attālumā no Berlīnes, vieta, kur Luters it kā esot pienaglojis savas 95 tēzes pie Pils baznīcas durvīm, pēkšņi bija pārvērtusies par kaut ko līdzīgu amerikāņu kristīgās koledžas pilsētiņai. Laukumos un pie baznīcu ēkām atbraucēji no Amerikas vidienes un Kalifornijas biedrojās ar citiem svētceļniekiem, apspriežot svētā Pāvila piedzīvojumus un diskutējot par to, vai Luters būtu saucams par mūku vai par ordeņa brāli. Pseidoviduslaicīgos stendos tirgoja reformācijas suvenīrus, tajā skaitā tēkreklus, kas vēstīja “Viva la Reformation!”, un Lutera tēmai veltītas zeķes ar uzrakstu “Še es stāvu, un citādi es nevaru”.

Sloterdaiks bija ieradies, lai vietējā protestantu akadēmijā runātu par reformācijas nozīmi. “Luteram bija tā laime, ka pēc viņa nāca Bahs,” viņš pavēstīja saviem klausītājiem. “Viņa sludināto individuālismu izgaismoja brīnišķīgi skaista mūzika.”

– Bet pēc viņa nāca Hitlers! – teica kāds jauns cilvēks no publikas.

– Hitlers bija degradējies papists, – Sloterdaiks atcirta.

Pamazām vien diskusija izvērtās par uzbrukumiem Sloterdaika nostājai dažādos jautājumos. “Kad jūs runājat par bēgļiem, tad izklausāties pēc labējiem,” piecēlies kājās, paziņoja kāds padzīvojis ārsts. “Pēc kara mēs rūpējāmies par bēgļiem un varam parūpēties arī tagad.”

Sloterdaiks viņam atbildēja neiecietīgi. “Amerikāņi mums iepotējuši multikulturālisma ideju, kura lieliski derējusi viņu pašu sabiedrībai, bet kura kā datorprogramma nav savienojama ar mūsu, vācu, labklājības valsts aparatūru,” viņš sacīja. “Tagad visur izplatījusies metafora par ģimeni – doma, ka visa cilvēce ir mūsu ģimene. Tā ir doma, kas palīdzēja iznīcināt Romas impēriju. Tagad draud bīstamība, ka mēs atkal ļausim šai metaforai iziet ārpus jebkādiem rāmjiem. Cilvēki nav gatavi pilnā mērā sajust to spiedienu, ko rada līdzāspastāvēšana ar miljardiem laikabiedru.” Sloterdaiks turpināja: “Pagātnē ģeogrāfija radīja saprātīgas robežas starp nācijām un kultūrām. Grūti pārvaramie attālumi palīdzēja nosargāt garīgo un politisko telpu.” Telpa un attālums, viņš sacīja, ļāva attīstīties iecietībai un augstsirdībai, ko tagad apdraud bēgļi, sociālie mediji – pilnīgi viss.

Lekcijas noslēgumā visdažādāko gadagājumu ticīgie sastājās rindā, lai iegādātos Sloterdaika jaunās grāmatas “Pēc Dieva” eksemplāru. Pieklājīgo tērzēšanu uz brīdi nomainīja raitais grāmatu parakstīšanas rituāls. Sloterdaiks uzšņāpa savu parakstu uz katras viņam pasniegtās grāmatas titullapas. Kāds Reinzemes mācītājs ar svaigi parakstītu grāmatas eksemplāru rokās izteica Sloterdaikam līdzjūtību, ka filozofam nākoties tēlot tirgoni. “Mēs ar katru dienu vairāk līdzināmies Amerikai,” viņš sacīja. “Vai tas nav skumji?”

The New Yorker, 2018. gada 26. februārī

Tulkojusi Sabīne Ozola