Pēdējā maltīte

Vakarā pirms pēdējās maltītes es apmeklēju mūra baznīcu, kurā tobrīd notiek dievkalpojums. Pēdējā rindā līdzās savai mātei sēž garīgi atpalicis zēns; atgāzis galvu, ar skatu pret debesīm, viņš izklaidīgi vēro baznīcā iesprostotos putnus, kas plivinās un virpuļo velvju augstumos. Nepilnus simts metrus tālāk šajā milzīgajā svētajā angārā uz altāra plaukst tulpju ziedi. Ir decembra beigas; pār Parīzi nolaidies lielais pelēkums, un tulpes, kas sakārtotas četrās vāzēs, pa divām katrā pusē, šķiet ugunīgi sarkanas. Starp tām, pacēlis rokas, kā gatavojoties lidojumam, stāv priesteris.

Manas pēdējās atmiņas pirms šī brīža ir no lidmašīnas, taksometra, viesnīcas istabas; es biju mazliet gripains, garā lidojuma nogurdināts un iegrimu snaudā. Un tad, gluži kā izsauktu garu dancinātu šķīvīti, paša kāju spertie nejaušie soļi pa bruģakmeņiem mani aizvadīja līdz milzīgām dzelzs kalumiem rotātām durvīm. Uz Franciju mani atvedis stāsts, ko esmu dzirdējis par bijušo prezidentu Fransuā Miterānu, kurš pirms nāves 1996. gadā bija pēdējo reizi pieēdies īstās orģijas cienīgās dzīrēs. Savā pēdējā mielastā Miterāns baudījis austeres, zosu aknu pastēti un kapaunu – īpaši nobarotu gaili –, visu dāsnos daudzumos, ļaujot sulīgajām, maigajām un saldajām garšām pārplūdināt izkaltušo muti. Un tad sekojis maltītes pēdējais ēdiens – mazs dziedātājputns dzeltenu rīklīti, kuru ēst aizliegts ar likumu. Tiek uzskatīts, ka šis retais un tik kārdinošais putns – dārza stērste – simbolizē franču dvēseli. Un šis vecais vīrs, šis negausīgais prezidents, notiesājis to veselu – ar spārniem, kājām, aknām, sirdi. Aprijis ar visiem kauliņiem. Apēdis, piesedzoties ar baltu salveti, lai tas Kungs nevarētu kļūt par liecinieku šim barbariskajam aktam.

Man gribējās zināt, kā varētu garšot dvēsele.

Un nu es stāvu te, starp maziem grēcinieku pulciņiem; sasēdušies baznīcas solos, viņi noliekuši savas nožēlas pilnās galvas kā svinīgas vistas. Kad no sprakšķošā skaļruņa, izlauzusies cauri drēgni saltajam gaisam, atskan priestera drebelīgi monotonā balss, tā ir pilna ar tulpju ziediem un putniem.

Kādā manas dzīves punktā, kaut kad ļoti sen, reliģija mani pievīla. Un tomēr šai vakarā pirms prezidenta pēdējās maltītes, pirms es piesedzu galvu ar baltu kapuci, kaut kā esmu nonācis šeit, no jauna izdzīvoju kāda cita pēdējo maltīti un neapzināti ļauju savai rokai pieskarties vispirms pierei, tad sirdij un pēc kārtas abiem pleciem – nē – jā, satriecošā kārtā izpildot šo teatrālo krusta pārmešanas priekšnesumu.

Kāpēc?

Kāpēc, kad pienāk svētā vakarēdiena brīdis, es nedomājot aizslīdu pa eju starp solu rindām? Kāpēc pēc vairāk nekā 10 gadiem es atkal izbāžu mēli kā sajūsmas pārņemts suns un pieņemu no priestera grumbainajiem, spalvainajiem pirkstiem šķietamo Kunga miesu, bezgaršīgo papīrīgo oblātu? Kāpēc es iedzeru malku no Viņa šķietamajām asinīm, tām pašām asinīm, kas atstāj psihedēlisku nospiedumu uz baltās salvetes, ar kuru priesteris nosusina manas lūpas? Kāpēc es piepeši esmu pārvērties par šo apreibināto Kristus kanibālu?

Dievkalpojuma beigās priesteris atkal paceļ rokas (garīgi atpalikušais zēns arī pēkšņi paceļ savas), ļaujot mums iet.

Tad es atkal uzmeklēju savu viesnīcu. Guļu nomodā līdz rītausmai. Cīnos ar izsalkumu.

Lūk, ko es daru vakarā pirms pēdējās maltītes.

Labās dienās prezidents iztēlojās, ka viņa iekšās izaudzis citrons, bet sliktās – ka savas sulas tur šķaida pārgatavojies greipfrūts. Savu slimību – vēzi – viņš bija noreducējis līdz citrusu problēmai. Lielais citrusauglis un mazais citrusauglis. Šī metafora likās mierinoša, jo tad viņa ķermenis vismaz bija vieta, kur kaut kas vēl aug.

Un tomēr katra nākamā diena atņēma viņam vēl mazliet miesas, iezīmējot skeleta izciļņus zem bālās, zilganās ādas. Nomoda laiku viņš lielākoties pavadīja, atminoties savu mūžu – balto upi, kas plūst cauri viņa dzimtajai mazpilsētai Žarnakai, violetās ēnas bērnudienu bēniņos, kur viņš savulaik, drošībā kā mātes klēpī, teica runas kukurūzas vālīšu čabu grēdas priekšā. Tagad viņš sēdēja, satinies rītasvārkos un ievīstīts segā, un lasīja par to, kā no pasaules šķīrušies seno civilizāciju dižgari – par viņu atvadu žestiem šai telpā, kas šķir dzīvību un nāvi. Seneka un Hannibals aizgājuši ar skaistu pašnāvību, ienirstot nebūtībā kā gulbji. Pat komiskais izvirtulis Nerons ar krāšņu žestu meties uz sava zobena.

Jā, visu izšķir žests. Svarīgi aiziet ar cieņu, turot likteni savās rokās – ne tā, kā tas notika ar skumjo dzejnieku Aishilu, kurš gāja bojā, kad lidojošs ērglis, meklējot, pret ko sašķaidīt knābī nestā bruņurupuča bruņas, noturēja viņa kailo galvu par akmeni. Vai ar ķīniešu dzejnieku Li Baju, kas noslīka, mēģinot apskaut pilnmēness atspulgu ūdens virsmas spogulī. Jā, žests ir nemirstīgs. Būtu neciešami aiziet no šīs pasaules kā klaunam.

Bet kāds žests derētu viņam? Prezidents bija dīvains, pretrunīgs cilvēks. Pat atrodoties savas varas virsotnē, viņš, apveltīts ar spēcīgu degunu kā senos pāvestu portretos, spožām, nelielām apaļām acīm un ausīm, kas atgādināja lielas sēnes biezās cepurītes puses, bieži likās lakonisks un sapņains – vairāk līdzīgs bibliotekāram nekā lielvalsts līderim. Viņš augstu vērtēja lojalitāti, bet dusmās padzina savus uzticīgākos padotos. Viņš pauda skaļas tirādes par naudas korumpējošo varu, lai gan paša 14 valdīšanas gadiem cauri vijās nebeidzami finanšu skandāli. Kāds viņa tuvs draugs, sapinies šajos divkosības tīklos, izdarīja pašnāvību – pēc visa spriežot, riebumā pret prezidenta vadības stilu. “Nauda un nāve,” šis draugs dusmās izsaucies neilgi pirms sava gala. “Nekas cits viņu vairs neinteresē.”

Un tomēr, kamēr citi viņam apkārt krita, prezidents izdzīvoja – pateicoties izveicībai un atjautībai, patricieša šarmam un kārpcūkas nešpetnumam. Tagad uz viņa pusi pamazām klumzāja šis pēdējais pretinieks. Prezidents staigāja šļūcošiem soļiem, balstoties uz spieķa – sagumis un sudrabaini sirms kā līks un mezglains koks ziemas vidū. Viņam tagad vajadzēja veselu mūžību, lai tiktu galā ar pašiem ikdienišķākajiem sīkumiem – lai aizpogātu kreklu, nomazgātos, izmestu līkumu pa apkaimi, vienkārši pakakātu.

Un kas tālāk notiks ar viņa radīto universu? Kas notiks ar viņa pavalstniekiem? Un ar viņa bērniem un mazbērniem, ar viņa sievu un mīļāko? Vai tāds liktenis piemeklē visus vadoņus, kad pienāk vecums un viņiem tiek atņemta agrākā maģiskā vara – sēdēt kā bekai ar sažuvušu krāniņu visādu fotogrāfiju, pateicības dāvaniņu, nieciņu un piemiņas lietu ielenkumā?

Kad viņš gulēja, tad sapņoja par dzīvi. Kad viņš ēda, tad izvēlējās ēdienus, kuru viņam pietrūktu. Taču jau tad kaut kur prāta dzīlēs viņš sāka gatavot savu cérémonie des adieux.

Pastāstīšu, kas todien, pēdējās maltītes dienā, notika tālāk; itin viss šajā decembra laikā likās kaut kā saistīts ar prezidenta pēdējā mielasta rēgu.

Tātad – no rīta es Orlī lidostā sagaidu savu draudzeni Sāru. Esmu pierunājis viņu atbraukt, jo tas, cik laba ir jebkura maltīte – dzīve, kas izdzīvota, baudot katru no ēdieniem –, visvairāk atkarīgs no tuvības, kas valda starp tiem, kas sasēduši ap galdu. Tikusi cauri muitas kontrolei, Sāra ir pilna ar dzīves sparu no tā pirmā adrenalīna viļņa, kas uzbango, ierodoties nepazīstamā zemē. Taču mazliet vēlāk, kad sākam braukt dienvidrietumu virzienā, uz piekrastes un Bordo pusi, viņa cieši iemieg. Ir pelēka un lietaina diena; okeāna vējš, attraucies līdz vidienei, pātago mašīnu. Lietus noberzis no kokiem jebkādas dzīvības zīmes. Gar mūsu logiem brauc mazi vīriņi ar mazām naģenītēm galvās; nešaubos, ka viņi savās mazajās mašīnītēs sakrāvuši maisus ar siera kalniem. Un tad pie apvāršņa izlien milzīga kodolspēkstacija; tās dzesēšanas torņu izgrūstie biezie, smagie mākoņi drūzmējas virs vientuļas govs papuves ganībās.

Līdzenas un visās dienas stundās vienādas gaismas piepildītajā Francijas lauku ainavā ir kaut kas tāds, kas pieprasa no vērotāja melanholisku noskaņojumu. Un tā nu es aizdomājos, ko nozīmē apzināti ēst savu pēdējo maltīti. Tas taču nozīmē zināt, ka tu mirsi, vai ne? Tas nozīmē, ka tu ilgus gadus esi dzīvojis maldīgajā pārliecībā, ka pasaule ir bezgalīga un tu esi nemirstīgs. Tātad tas nozīmē pateikt sajonara visam, tajā skaitā arī maldiem, kas tev dod spēku, – tieši brīdī, kad tevī radušās kaut kādas dziļākas jūtas attiecībā uz šiem maldiem un to, ka tu būtu varējis dzīvot ar lielāku kaismi, mīlestību un augstsirdību.

Tad seko pats grūtākais. Tev jāiztēlojas sevi kā atmiņu: apguldītu, kailu un vairs ne tevi – vairs ne tevi, šo izcilo Kādu, kurš izvēlējies savu pēdējo maltīti. Drīzāk jau tu tagad esi ķermenis, kas pilns ar šo maltīti. Tātad tev jāiztēlojas sevi aizgājušu – vispirms kā bālu augumu bēru nama pagrabstāvā, tad galvenajā lomā slavinošā piemiņas runā par to, cik ievērojams tu esi bijis, un, visbeidzot, kā čupiņu vecu fotogrāfiju un stāstu.

Un tad atkal no jauna jāiztēlojas, ko tev visvairāk vajadzētu ēst – kāda ir tā pēdējā garša, kam jāspēj apmierināt tavu izsalkumu un slāpes un uzkavēties uz tavas mēles līdz pat brīdim, kad tevi, vēl pirms pasniegts saldais ēdiens, gulda kapā.

Tas bija neilgi pirms 1995. gada Ziemassvētkiem, gada īsāko dienu laikā. Prezidenta ārsts nakšņoja uz Lačas mājas aukstās grīdas; prezidents gulēja turpat līdzās savā gultā, un no fotogrāfijas pie sienas uz viņu noraudzījās abi mirušie vecāki. Viņam bija 79 gadi, un ārsts juta, kā viņš turpina cīņu pat miegā: šis patmīlīgais, skaistais maza auguma vīrietis pretojās nāvei ar zobiem un nagiem. Prezidenta draugiem mediķis pirms kāda laika bija teicis, ka viņa pacientam ir aptuveni 30% izredžu nodzīvot līdz decembrim. Un viņš bija nodzīvojis. “Interesanti ir tikai dzīvot,” prezidents pateicis tieši un lakoniski.

Un tā citrona dienas mijās ar greipfrūta dienām, un turpinājās šī nepārtrauktā tērzēšana ar savu audzēju: nu, kā tu šodien jūties? Ko es tev šodien varu piedāvāt? Vēl vienu brīvo radikāļu devu? Tik daudz radiācijas, ka pietiktu, lai iznīcinātu visas Parīzes žurkas? Lūdzu, vācies beidzot prom. Bija arī medikamentu svētā trīsvienība – svētītais hidromorfons, visžēlīgais petidīns un svētlaimīgais amitriptilīns –, kas ļāva sāpes uztvert kā kaut ko miglainu un attālinātu, iestāstot viņa augstumos planējošajam prātam, ka varbūt tas viss patiesībā notiek ar kādu citu un viņš ir tikai liecinieks. Jā, vai nevarētu būt tā, ka viņa empātijas spējas, līdzcietība pret visiem saviem tautiešiem ir tik spēcīga, ka viņš uzņēmies kāda cita slimības nastu un tad, pēdējā brīdī, tiks brīnišķīgā kārtā no tā atbrīvots un varēs atgriezties pats savā dzīvē?

Zāļu dāvāto atelpu viņš izmantoja, pastaigājoties pa Lačas apkaimes laukiem, kā senāk, domās uzskaitot sastaptās putnu un koku sugas, lasot savu iemīļoto Voltēru un, kā to darījis jau tūkstošiem reižu, rakstot mīlestības vēstules sievai.

Viņš izplānoja ikgadējo svētceļojumu uz Ēģipti (kopā ar mīļāko un viņu meitu), lai vēlreiz tiktos ar piramīdām, monumentālajām faraonu kapenēm un laika zoba sagrauzto sfinksu. Tieši tā tautieši sauca viņu pašu, par Sfinksu, jo neviens tā arī nezināja, kas īsti viņš ir – estēts vai izvirtulis, katolis vai ateists, fašists vai sociālists, antisemīts vai humānists, simpātisks cilvēks vai preteklis. Un vēl jāņem vērā viņa savrupība un imperatora cienīgā varas apziņa. Vēlākajos gados atbalstītāji viņu sauca vienkārši par Dieu – Dievu.

Viņš bija ieradies Ēģiptē uz pēdējo sarunu ar faraoniem – pabūt ar viņu rēgiem un pēdējo reizi paskatīties uz viņu kapenēm. Vēzis nu jau bija izpleties līdz viņa galvai, un katra nākamā diena viņu tuvināja izgaišanas brīdim – tai dzidrajai un asajai sāpju smailei, kas uzsūks sevī visas pārējās. Daudz vienkāršāk būtu... bet tomēr nē. Prezidents piezvanīja uz Franciju. Viņš lūdza sasaukt Lačas rezidencē visus pārējos ģimenes locekļus un draugus un sagatavot Vecgada vakara mielastu. Viņš precīzi uzskaitīja visu, ko tovakar baudīs pie viņa galda, kurš būs klāts vismaz 30 cilvēkiem, jo bija izlēmis, ka pēc šīs maltītes vairs neēdīs neko.

“Es pats sev esmu apriebies,” viņš sacīja kādam draugam.

Tātad mēs esam nonākuši pie galda, kas klāts ar baltu galdautu. Pa to peld vīna glāžu armāda, žilbinoši spožs ieroču – nažu, dakšiņu un karošu – arsenāls. Divi violeti ēnoti logi, ko kapā ledainu lietus lāšu lodes un pātago okeāna vētras viesuļi.

Šefpavārs ir tumšmatains, ap 50 gadus vecs vīrietis ar apaļu vēderiņu kā boulinga bumbu. Viņš stāv pie oranžajām liesmām lielajā akmens mūra pavardā, kas nokārts ar sautēšanas katliem, precīzi orķestrējot katru garšas oktāvu, pa brīdim ar aizkaitinātu sejas izteiksmi pagaršojot savu virumu un dažādu brūvējumu sarežģītos akordus. Liekot galdā aizliegto stērsti, viņš aizsmakušā balsī pavēsta, ka viņa francūža pienākums esot pasniegt mums sava reģiona tradicionālos ēdienus. Viņš uzskata, ka likums, kas aizliedz ēst stērstes, ir muļķīgs. Un tomēr viņam putnu meklējumos nācies apzvanīt 40 draugus: stērstes nekur nav bijušas atrodamas, un gandrīz visi baidījušies iekrist, jo tas nozīmētu soda naudu un, iespējams, pat cietumu.

Taču pirms stundas ar trim nelielā maisiņā sabāztām dzīvām dārza stērstēm ieradies kāds cits, viņa četrdesmit pirmais draugs; katrs putns ir līdz 100 dolāriem vērts un ne lielāks par īkšķi. Dārza stērstēm ir brūnas muguras un sārti vēderiņi; tās pieder pie plašākās stērstu dzimtas. Lidojot tās parasti turas tuvu zemei un stipri vējainā laikā nelielā svara dēļ traucas lejup kā nirstot. Visā pasaulē šos putnus ķer tikai Francijas dienvidrietumos, Landas departamenta priežu mežos, kur vismaz 20 ģimenes ik rudeni uzglūn stērstēm, kas ir ceļā no Eiropas uz Āfriku. Kad putni noķerti – vārda tiešā nozīmē pagrābti no gaisa ar lamatām, ko sauc matole –, tos tur gūstā tumšā istabā un nobaro ar prosu. Šādu pašu efektu Francijas karaļi un Romas imperatori savulaik panāca, izdurot putnam acis ar nazi; apmaldījies pilnīgā tumsā, tas bija gatavs ēst 24 stundas diennaktī.

Un tā nu pirms brīža šīs trīs stērstes – mūsu stērstes – bija iemērktas un noslīcinātas armanjaka glāzē, pēc tam noplūktas. Tagad tās rūpīgi apguldītas uz muguras trīs sautējumos (dārza stērste ir 15–17 cm gara, sver 18–30 g): spārni un kājas ietūcīti zem mazajiem, uztūkušajiem ķermenīšiem, āda ir bālas rudens kukurūzas krāsā, bet mazās actiņas kā violeti zilas sitienu pēdas un – tas ir svarīgi – plaši atvērtas.

Tieši to es pamanu vispirms, kad mūs ieaicina atpakaļ virtuvē, – šīs jau ar pipariem apbārstīto stingo putnu vaļējās acis un to ādas zeltaino spīdumu. Ap ēdieniem, snaikstot kaklus, lai labāk saskatītu, drūzmējas viss virtuves personāls, un, kad mēs pavaicājam kādam trauku mazgātājam, vai viņš kādreiz ir ēdis stērsti, puisis izskatās šokēts, tad no jauna pievēršas putniem: “Es vēl esmu par jaunu, un tagad jau tas ir aizliegts,” – viņa balsī skan ilgas. “Bet kādudien, kad es to varēšu atļauties...” Tikmēr Sāra ir apklususi un gluži bāla veras uz putniem.

Atgriezies pie pavarda, šefpavārs vēlreiz noskaita Miterāna pēdējās maltītes ēdienkarti, ieskaitot pēdējo pasniegto delikatesi – kā viņš to sauc, “putniņus”. Varbūt viņš pamanījis mūsu nedrošību, šaubu ēnu, kas vienlaicīgi pārslīd mūsu sejām. “Ļoti labu mantu var novērtēt tikai ļoti augstas kultūras cilvēks,” šefpavārs saka un piebāž degunu pie dzidrajām sulām, kas iztecējušas no kapauna, kurš tobrīd cepinās uz iesma virs atklātas uguns. “Un stērste ir vēl lieliskāka nekā tikai ļoti laba.”

Viesiem bija piekodināts neizrādīt šoku. Vi-ņi brīdināti, ka prezidents izskatās slikti, taču šajā lietā iespējamas tik smalkas nianses. Viņš jau krietni sen izskatījies nelāgi – vai tiešām varētu būt vēl ļaunāk?

Šķiet, ka varēja gan. Pēc atgriešanās no Ēģiptes viņš pārsvarā turējās savrup, nerādoties citiem acīs; par viņu joprojām rūpējās vairāki ārsti, taču viņi bija sākuši strīdēties savā starpā. Prezidenta stūrgalvība, viņa lēkmes un ilgstošā klusēšana – tagad tas viss likās saasinājies. Kad viņš, ģērbies maisveidīgās biksēs un zemnieka jakā, ienāca istabā, viņa seja bija bez krāsas un gaita stīva. Prezidentu balstīja divi miesassargi, un šķita, ka viņš domās iegrimis sarunā ar spēku, kas mēģina aizvilkt viņu no šīs pasaules, – ar paša pagātni, kas nu acu priekšā kļūst par viņa mūža kopsavilkumu. Viņš tagad bija tikai pa pusei miesa, pa pusei gars.

Kad dzīvo vidū klāt ir arī mirstošie, tas izjauc līdzsvaru. Viņi var jebkurā brīdī un vienalga cik reižu piepeši sarīkot nāves ģenerālmēģinājumu – uz līdzenas vietas aizsnausties, slābani izplūst zīmīgā siekalu tērcītē. Katrs smagais elpas vilciens ir kā dzīvības uzplūdi un atplūdi. Tikmēr mēs, pārējie, slēpjam paniku, izturoties tā, it kā vienkārši sēdētu manekena sabiedrībā. Tāds ir likums: mirēja klātbūtnē sarunas kļūst tikai tukšākas, savukārt tas, kas paliek nepieminēts, – tulpju ugunīgā sarkanuma pulss vāzē un violetās gaismas strēle uz palodzes, austeres uz sasmalcināta ledus un putni uz galda, aiz auss atglausta nepaklausīga matu šķipsna un lūpu kontūras – iegūst kaut kādu fantastisku pēdējreizīgumu, kas visu pārējo lēni ierauj sev līdzi nepateiktajā, klusumā.

Prezidentu aiznesa uz atzveltnes krēslu ar nelielu galdu, atsevišķi no milzīgā galda, pie kura sēdēja viesi. Viņš bija ievīstīts segās, un likās, ka viņš jau aizgājis. Un tomēr, kad ienesa austeres, viņa iecienītās Marenas austeres no šī reģiona ūdeņiem, viņš sakopoja spēkus, pieslējās krēslā taisni un sāka no vāku pusītēm sūkt austeru miesu – visu uzreiz, veselu molusku. Prezidents visu mūžu bija radis katru nedēļu apēst pa simtam austeru, un dažkārt gadījās, ka to kvalitāte viņu pievīla – taču nē, ne šoreiz! Ūdeņradis, slāpeklis, fosfors – ducis, divi duči un tad, visiem par brīnumu, vēl. Viņš nespēja turēties pretim savai rijības lēkmei. Austeres ir smadzeņu barība, un likās, ka viņš tās strebj kā zāles pret vēzi – ļauj sālsūdens pilnajām sulām aizplūst līdz rīkles galam, kur tās kļūst saldas kā šampanietis, un tad vienā straumē pazust, vēl pirms viņš ķēries pie pašas austeres. Un tas bija nākamais izsmalcinātais baudījums – uzmanīgi saplosīt ar okeāna garšu piesūkušos miesu. Daudz labāk par papīram līdzīgo oblātu – debešķīgi. Kad tas bija galā, viņš atkal atslīga krēslā, it kā nemanot neviena cita klātbūtni telpā, un cieši aizmiga.

Esmu ieradies Francijā, Fransuā Miterāna dzimtajā pusē un viņa pēdējās atdusas vietā, un šo vakaru, kad es, pilnīgi iespējams, pats izskatos mazliet nevesels, sāku ar Marenas austerēm – apaļām, tuklām, sulīgām austerēm, kas atvērtas un notīrītas, atsedzot smalkās zaļās žaunas. Šīs vizuļojošās puscaurspīdīgas miesas lāses sver vairāk nekā smagās, grubuļainās čaulas, kurās tās guļ. Kad pieliec čaulu pie lūpām un sūc, sajūta ir kā pirmajā reizē, kad tava mēle pieskārusies citai. Austere mutē šķiet vispirms vēsa, tad silta. Visas maņas pēkšņi saasinās un atdzīvojas. Piesardzīga knibināšana pāraug hormonus uzjundošā košļāšanā. Muti pārplūdina garšas – vispirms salda, tad sāļa, tad atkal Atlantijas okeāna salduma pilna. Un tu centies, cik vien iespējams, tās paildzināt. Kad garšas visbeidzot izgaist, tu vēl sajūti to rēgu.

Tās ir austeres.

Tad seko foie gras, zīdaini gluda un sviestam pārsteidzoši līdzīga gaišbrūna pastēte ar vieglu spīdumu, tikko manāmi iešvīkota ar zaļu, rozā un dzeltenu; tā garšo ne tik daudz pēc dzīvnieka, cik pēc zemes. Papildināta ar svaigu pašceptu maizi ar biezu, kraukšķīgu garozu un saldo soternu, ko mēs dzeram (tas jau arī darināts no “cēlās puves” sačervelētām vīnogām), pastēte mutē izšķīst ar svaigi novāktas kukurūzas vieglo, sulīgo dzirksti. Nav svarīgi, ka tā ir pārbarotas zoss akna. Nav svarīgi, kas tas ir. Laiks palēnina gaitu, lai mēs varētu to izbaudīt.

Tā ir zosu aknu pastēte.

Kapauns ir nepārspējams – ne pārāk spēcīgu garšu, ne pārāk stiegrains; drudžaini aplaistot ar taukiem, tas izcepts līdz tai augstākā mīkstuma pakāpei, kad gaļa, piepalīdzot tikai gravitācijas spēkam, pati nokrīt no kaula. Ar savu maigo garšu, kurā tik tikko jaušama olīveļļa un rozmarīns, kapauns sagatavo mēli un garšas kārpiņu tūkstošus baudījumam, kas sekos tālāk.

Tas ir kapauns.

Un tad vēl vīni. Ja neskaita abus soternus (1995. gada Les Remparts de Bastor un Doisy Daëne), ko dzeram pie austerēm un pastētes, mums pasniedz vienkāršus, pilnmiesīgus sarkanvīnus, jo tieši tāds vīns garšoja Miterānam – vienkāršs un pilnmiesīgs: 1990. gada Château Lestage Simon un 1994. gada Château Poujeaux. Tie ir veci un tumši, ar ilgu pēcgaršu. Sarežģīti ziedu un augļu eliksīri. Mēles galā – viegla ķiršu garša, uz smaganām – kņudinošs tanīns. Kamēr mēs baudām vienu pudeli, nākamā jau tiek pārlieta karafē, un visu šo laiku norisinās zināmas ķīmiskas pārmaiņas mijiedarbībā starp vīnu un tā jauno atmosfēru un pēc tam – starp šādi pārvērtušos vīnu un mutes atmosfēru.

Tas ir vīns.

Un tā šai vakarā Bordo, reģionā, kur Miterāns piedzimis un apglabāts, visu šo delikatešu ēšana un dzeršana mums paņem četras stundas, taču laiks šajā vakarā ir izretinājies un izkliedējies, izkūpējis skurstenī līdz ar malkas dūmiem. Miterāns, kas bija slavens ar prasmi pieveikt pretiniekus, stratēģiski nogaidot, un vienmēr par savu trumpi izvēlējās pacietību, reiz teica: “Laikam vajag dot laiku.”

Tā esam rīkojušies arī mēs; tagad šis laika laiks tuvojas pusnaktij, un virtuvē trīs stērstes, uz ko pagaidām neviens nav pieteicis savas tiesības, nupat ieliktas cepeškrāsnī. Tās tiks ceptas pašu taukos septiņas minūtes – ceptas, līdz (kā tas te tēlaini saucas) “sāks dziedāt”.

Pirms katra ēdiena prezidents saņēmās un izrāvās no miega, no saviem austeru sapņiem, no drudža vai arktiskiem drebuļiem, neuzdrošinoties palaist garām nākamo gardumu, kas tika celts galdā, – uz pašceptās maizes uzziesto zosu aknu pastēti vai kapaunu un, protams, vīnus. Taču pilnībā viņa uzmanību piesaistīja zināms satraukums, kas bija sacēlies pie galda: daži viesi apjuka, kad telpā ienesa lielu plāti ar sīciņu stērstu cepešu rindām. Prezidents uzmanīgi vēroja savu viesu nepatīkami izbrīnītās sejas, jo starp sāpju dūrieniem viņam klusu gandarījumu sagādāja apziņa, ka viņš vēl joprojām spēj pārsteigt.

Stērstes piedāvāja pie galda sēdošajiem, taču ne visi tās pieņēma. Tie, kuri bija gatavi tās ēst, uzklāja sev uz galvas lielas, baltas audekla salvetes, ar pirkstu galiem paņēma savu putnu un pazuda. Jau pēc īsa brīža istabā skanēja tikai šļurkstināšana un čāpstināšana. Kauli un iekšas tika samalti putrā un pēc brīža norīti vienā paņēmienā. Dažiem šis kumoss sagādāja labpatiku, citi to izspļāva. Kad tas bija galā, ēdāji cits pēc cita viegli apstulbuši iznira no savām slēptuvēm. Pats prezidents paņēma mutē lielu malku vīna un ļāva tam paskalināties. Pēc gandrīz trim dučiem austeru un vairākiem citiem ēdieniem likās, ka viņa negausība ir neremdināma, un uz šķīvja vēl bija palicis viens putns. Viņš paņēma pirkstos pēdējo stērsti, tad atkal ienira zem savas salvetes kapuces; cauri baltajam audumam izspīlējās galvaskausa aprises; viesu klusēšana un prezidenta tīksmīgā pornogrāfiskā šļurkstināšana pildīja istabu kā bēru dziesma.

Šobrīd uz galda savos taukos dzied trīs stērstes. Mēs putnus apēdīsim, jo aiz violetajiem logiem ārdās okeāna vētra, jo šis cilvēks, mūsu šefpavārs, pielicis milzu pūliņus, lai godinātu mūs pie sava galda, jo mēs parasti pabeidzam to, ko esam iesākuši, jo ir jau par vēlu un mēs esam gājuši pārāk tālu (pulkstenis vārda tiešā nozīmē nozvana pusnakti), lai tagad grieztos atpakaļ.

Trešo putnu mēs piedāvājam šefpavāram.

Un tā viņš ķeras klāt pirmais. Būdams ateists, viņš savu putnu neslēpj zem salvetes. Viņš vienkārši iemet to mutē, ar priekšzobiem nokož tam galvu un aizklāj muti ar biezi salocītu salveti, ik pa brīdim pārlaižot to lūpām, lai nosusinātu bagātīgās cepeša sulas. Tad viņš sāk košļāt, lēni un rūpīgi. Ēdot viņš nenolaiž acis no Sāras, kas viņu vēro. Vairākas garas un sāpīgas minūtes, kuru laikā mēs varam dzirdēt kaulu un cīpslu kraukšķus un brakšķus, viņš, piesedzis muti ar salveti, pāri galdam saspringti veras Sārā.

Es sāku domāt, ka šefpavārs mēģina pavest manu draudzeni; līdzīgas ainas, kurās mīlētāji mielojas ar stērstēm, aprakstījuši Prusts, Kolete un Fīldings. Taču tad atskārstu, ka viņš ne tik daudz mēģina kaut ko no Sāras uztvert, cik pūlas atrast kādu nekustīgu punktu, no kura varētu koncentrēties uz haosu savā mutē. Viņš košļā, sūc, čāpstina, izgaršo. Un viņš mēģina saturēt grožos savu maņu trakulīgos ziņojumus.

Kad norīts pēdējais kumoss un viņš delikāti nosusinājis ar salveti mutes kaktiņus, pienākusi mūsu kārta. Mēs katrs paņemam rokās savu putnu un ieliekam to mutē. Es nevaru jums pastāstīt, kas tālāk norisinās ārpasaulē, jo kā Miterāns paslēpjos zem salvetes kapuces; tās uzdevums ir saasināt jutekļu baudu, ietinot ēdāju stērstes cepeša aromāta mākonī. Pati kapuce ar savu mājienu uz kaut kādām kukluksklaniskām izdarībām mani, iespējams, satrauktu vairāk, ja mutē, svilinot mēli, uz muguras negulētu verdoši karstais putns. Te jāzina īstais triks – putns jāatdzesē, ar savu elpu radot ap to konvekciju. Taču manā mutē tik un tā iestājies īsts trauksmes stāvoklis. Dažas garšas kārpiņas ir apsvilinātas un knapi darbojas, dažas uzplaukst pirmo reizi manā mūžā, bet vēl citas dod signālu siekalu dziedzeru smidzinātājiem.

Tālāk seko pats grūtākais – pirmais kodiens.

Sekojot šefpavāra paraugam, es nokožu putnam galvu un novietoju uz šķīvja, kur tā paliek dusam pati savā eļļas peļķītē, tad piesardzīgi pamēģinu iekosties putna ķermenī ar mazajiem dzerokļiem. Stērste ir pārsteidzoši mīksta; tā pilnībā padodas, un seko sulu eksplozija – aknas, nieres, plaušas. Kastaņi, kukurūza, sāls – tas viss sajaucas vienā neparastā straumē, tādos pašos siltos un mierinošos plūdos kā meistarīgi izvārīts konsomē¹.

Un tā es ķeros pie košļāšanas.

Lūk, ko es sagaršoju: jā, gaļas un iekšējo orgānu kumosiņus, sulīgās sīkās miesas šķiedras starp ribām un asti. Es uzsūcu sevī pēdējo ziedu smaržas pildītā gaisa drusciņu un armanjaku no putna plaušām, ķermeni, ko veldzējis lietus ūdens un ogas. Tur ir arī okeāns un Āfrika, un straujais niriens vējainā laikā. Un sirds, kas pārsprāgst man starp zobiem.

Tas prasa laiku. Esmu spiests košļāt vēl un vēl, kā man šķiet – kādas trīs dienas. Un lūk, kas notiek pēc tik ilgas košļāšanas, kamēr visas garšas kārpiņas un dziedzeri dara savu darāmo, – es iegrimstu transā. Vairs neko negaršoju, es citādi vairs neeksistēju – es pats esmu garša.

Un tādā stāvoklī es arī vēlētos palikt, taču nevaru, jo putna saldums tagad kļūst viegli rūgtens, un par sevi atgādinājuši arī kauliņi. Kad iedomājos, ka vajadzētu tos ar varu dabūt lejā pa rīkli, mani pārņem nelabuma vilnis. Un tieši šajā brīdī es ar lielām grūtībām visu noriju.

Pēc tam vēl brīdi es sēžu nekustīgi, paslēpis noliekto galvu zem salvetes. Jūtu, kā dauzās mana sirds. Pakāpeniski manā dzirdē atkal iesūcas istabas skaņas – vīna glāžu šķindoņa pret šķīvju malām, izsauciens virtuvē, smiekli, kas atceļo no kādas citas vietas. Un tad aiz šīm skaņām kaut kas kluss un kustīgs. Plaušas, kas piepildās un iztukšojas. Es dzirdu, kā cilvēki elpo.

Pēc prezidenta otrās stērstes – viņš no kapuces apakšas bija izniris ieplestām acīm, tuvu ekstāzei, un nekustīgi vēries tumšā istabas kaktā – viesi pēc kārtas tuvojās viņam mazās grupiņās, pa divi vai trīs, un brīdi uzkavējās, saviesīgi tērzējot par valsts lietām, Zolā vai laika apstākļiem. Viņi zināja, ka tās ir ardievas, un tomēr slēpa skumjas; visi izturējās tā, it kā prezidents pēc mēneša vēl būs viņu vidū.

Un viņš pats? No viņa vairs nebija ko ņemt. Bet baltā upe, kas caurvija viņa bērnību, un violetie bēniņi ar kukurūzas čabām? Un viņa skaistās grāmatas – Dostojevskis, Voltērs, Kamī? Kā gan pasaule turpināsies, ja tajā vairs nebūs viņa?

Prezidents mēģināja vēl pēdējo reizi atgaiņāties no savas tuvojošās nāves liecībām. Taču viņa spēki bija galā. Tikai nelaimīgs ķermenis, kas zem greipfrūtu svara liecas arvien tuvāk zemei. Visi centrtieces spēki veda viņu pretim vienai pēdējai sāpju smailei. Drīz pēc tam viņš atteicās no ēdiena un medikamentiem; nāve prasīja astoņas dienas.

“Man iekšā viss ir saēsts,” prezidents teica, pirms viņu iznesa no istabas.

Mēs pamostamies vēlu un apstulbuši, paģiraini no ēdiena un vīna, vieni ar savām domām; mēs jūtamies vainīgi un pacilāti, piepildīti un tukši.

Likās, ka dienai pēc Miterāna pēdējās maltītes nekad nepienāks gals. Piespiedušies viens otram, mēs klīstam pa Bordo ielām; vārgajā dienasgaismā garāmgājēji uz trotuāra kļūst par sudraba tēliem. Un tad mēs iesēžamies mašīnā un dodamies uz Žarnaku, ciemu, kur Miterāns apglabāts, – cauri līkumotām mezglainu vīnkoku jūdzēm drūmajā pelēkumā. Mēs apmeklējam Miterāna kapu, vienkāršu ģimenes sarkofāgu blīvi apdzīvotā kapsētā, un stāvam viņa bērnības upes krastos.

Ja vien varētu, es paliktu tepat un visos sīkumos aprakstītu šo nākamo dienu. Es stāstītu par to, kā mēs līdz krēslai vērojām bērnus, kas vizinājās karuselī, – par viņu atgāztajām galvām, roku vēcināšanu un snaikstīšanos pēc misiņa riņķa, ko gandrīz pa tvērienam iekarinājis karuseļmeistars, par to, cik barbarisks lietū izskatījās akmens mūra ciems ar savām konjaka brūžu kvēpu nomelninātajām greizajām ēkām.

Likās, ka mēs klīstam kā mēnessērdzīgi. Vai izgaistam. Līdz kādam vēlākam brīdim. Līdz apmaldījāmies un ielas kļuva pavisam tukšas. Līdz pienāca nakts, vējš atnesa sev līdzi sālsūdens garšu un siltā gaisma maiznīcas logā apspīdēja tikko no krāsns izvilktus maizes klaipus. Un mēs atkal sajutām izsalkumu.

Esquire, 2008. gada 27. jūnijā