Paši mačiskākie mačo

Skatos video. Tajā redzams vīrietis – izskatīgs un ārkārtīgi muskuļains, ar bronzas krāsas ādu bez apmatojuma; izpletis rokas un kājas, viņš guļ uz muguras viesnīcas gultā. Vienīgais apģērbs – baltas biksītes. Gultas kājgalī stāv otrs vīrietis. Viņš uzlūko gulētāju un lēnām izģērbjas: šajā brīdī video iegūst pikantu nokrāsu. Mūsu uzlūkots no aizmugures, viņš novelk tumši zilā treniņtērpa augšdaļu, atklājot skulpturāli veidoto torsu. Tad viņš nedaudz pagriežas, parādot kamerai gludā, muskuļotā krūškurvja platās slīpnes. Ja es pārtīšu apmēram 20 minūtes uz priekšu, tad šie divi raženie, eļļaini spīdošie vīri tiks pieķerti in medias res¹, ekstātiski smaidoši viens otra skavās.

Bet te nu es iebraucu auzās. Lai cik ļoti aprakstītā filma arī darās pakaļ geju pornogrāfijai, tā tāda nav, tajā redzamie vīrieši nav pornoaktieri – vai vismaz šī filma nav domāta kā pornogrāfija. Nē, tā ir cita veida skatāmviela – 1977. gada dokumentālā lente “Cilājot svarus” (“Pumping Iron”), kas cita starpā izseko profesionālo un strikti heteroseksuālo kultūristu Franko Kolumbu un Arnolda Švarcenegera gaitām, viņiem gatavojoties cīņai par augstāko vietu 1975. gada sacensībās “Misters Olimpija”, kuras rīko Starptautiskā Kultūrisma un vingruma federācija (IFBB).

Atšķirībā no citas, nepārprotami gejiem adresētas produkcijas, “Cilājot svarus” pēc iznākšanas uz ASV ekrāniem guva ievērojamu peļņu un kritiķu atzinību. Pat tajā vēstures periodā, kad amerikāņu kultūra, vispārīgi runājot, bija dziļi aizdomīga pret homoseksualitāti – un pat kultūrismu kā izklaidi –, recenzenti slavēja filmu par to, ka tā mudinājusi skatītājus vēlmjpilni uzlūkot tās varoņu varenos, šķietami pārdabiskos ķermeņus. Luīza Svīta, izdevuma The Monthly Film Bulletin autore, uzteica filmu un īpaši Švarcenegeru par to, ka tie spējuši raisīt “skaudību, nevis riebumu pret šo uzkrītošo muskulatūru”. Laikrakstā The Washington Post Gērijs Ārnolds sāji piezīmēja, ka ar Švarcenegera nenoliedzamo šarmu un antīkā varoņa miesas būvi ir diezgan, lai liktu “visiem mums, kam forma sačākstējusi, .. viņa klātbūtni vien just kā pastāvīgu pārmetumu”. Lai gan atklātā tekstā tas nekur netika pausts, abi kritiķi lika skaidri nojaust, ka skatītājs vīrietis ar skaudību un līdz ar to ar kāri uzlūko filmas zvaigžņu trīsuļojošās ķermeņa formas.

Šādi nolasīta, “Cilājot svarus” ienes mulsinošu pretrunu profesionālajā vīriešu kultūrismā. Proti, lai gan homoerotisms tajā ir pilnībā uzskatāms – tā estētika, tā izsenis pastāvošais vīrieša figūras novērtējums un idealizācija –, kultūrisms ierasti tiek pasniegts kā vīriešu heteroseksualitātes augstākais lidojums: vīrietiskums pārākajā pakāpē, iemiesots masīvās, izspīlētās, akmenscietās profesionālo kultūristu miesās. Filmā “Cilājot svarus” pa vidu erotiskiem tuvplāniem, kuros skatāma muskuļu vingrināšana un savstarpēji divu vīriešu maiguma apliecinājumi, Švarcenegers izrādās grupiņai vīterojošu un fotografējošu sieviešu un vēlāk salīdzina svaru cilāšanas un muskuļu pumpēšanas sajūtas ar “mīlēšanos ar sievieti”. Citiem vārdiem sakot, tradicionālā seksualitāte kultūrisma pasaulē ir priekšplānā un centrā, bet homoseksualitāte tajā ir visur un nekur nav skaidri uzskatāma.

Kultūrisms ne vienmēr uzlūkots par nopietnu sporta veidu. Lai gan tādi tā pionieri kā Eigens Zandovs guva labu un sliktu slavu ar savu iespaidīgo miesas būvi, lielāko daļu 20. gadsimta uz šo sportu raudzījās labākajā gadījumā kā uz neparastu, bet bieži vien arī derdzīgu – galvenokārt tāpēc, ka to asociēja ar homoseksualitāti. Patiesībā arī Zandovs sākumā guva ievērību nevis kā sportists, bet gan uzstājoties ar solo frīkšovu, kurā demonstrēja savu pārdabisko spēku un ekstraordināro miesasbūvi bijības pārņemtajai Viktorijas laikmeta publikai 19. gadsimta nogalē.

Tomēr desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara kultūrisms piedzīvoja mērķtiecīgas atjaunotnes periodu. Sociologs Rūds Stokviss apgalvo, ka pārtikas pārpilnība un arvien mazkustīgāks dzīvesveids raisīja bažas par iedzīvotāju fizisko veselību un līdz ar to pieaugošu interesi par fizisko kultūru.² Ar jaunatklāto uzsvaru uz ārēji “veselīgo” miesu kultūrisms kā nodarbošanās sāka iemantot zināmu cieņu, apliecinot tā praktizētāju izcilo veselību. Tomēr jauniegūto kultūrisma respektablumu lielākoties panāca divi cilvēki – Džo un Bens Vīderi, divi brāļi no Kanādas, kuri 1946. gadā nodibināja IFBB, lai radītu šim sporta veidam pieprasījumu un reputāciju. Viņi nepaguruši strādāja, lai reklamētu un paplašinātu savu impēriju, kurā līdz 70. gadu sākumam cita starpā ietilpa IFBB, Weider Nutrition un pāris vingruma žurnālu, tai skaitā vēlākie Flex un Muscle & Fitness. Taču lielākā Vīderu uzvara, iespējams, bija tolaik jaunā Arnolda Švarcenegera atklāšana un ņemšana savā aizbildniecībā, 1968. gadā uzaicinot viņu trenēties ASV. Uzņemta vairākus gadus pirms “Terminatora”, filma “Cilājot svarus” atnesa Švarcenegeram – un kultūrismam – vispārēju atpazīstamību.

Līdz 70. gadu beigām kultūrisms bija kļuvis par vīrieša ķermenisko sasniegumu zelta standartu. Protams, šī nebija pirmā reize vēsturē, kad iespaidīga muskulatūra tika pozitīvi saistīta ar vīrietiskumu. Mākslas vēsturnieks Normans Klīblats apraksta, kā Otrajā cionistu kongresā Šveicē 1898. gadā Makss Nordavs sekmīgi popularizēja muskeljudentum jeb “muskuļotās ebrejības” jēdzienu.³ Nordavs norādīja, ka ebreju tautas, īpaši ebreju vīriešu, fiziskās sagatavotības pilnveidošana ir nepieciešama, lai īstenotu ebreju valstiskumu (jo stipri vīri ir vajadzīgi, “lai izveidotu jaunu valsti .. [un] aizstāvētu tās robežas”), kā arī lai pretotos antisemītiskajai mitoloģijai par vājo un sievišķīgo ebreju vīrieti. Šis pēdējais tēls vēlāk kļūs par daļu no nacistu ideoloģijas un tiks pretstatīts ideālajam āriešu vīrietim, kura ķermenis atsauca atmiņā Senās Grieķijas mākslas formas. Citviet vēsturniece Ana Kārdena-Koina agrīno entuziasmu kultūrisma sakarā meklē posta situācijā pēc Pirmā pasaules kara, kad muskuļu “uzpumpēšana” kalpoja tam, lai “kompensētu realitāti, ka karš izposta vīriešu ķermeņus”.⁴

Muskuļota ķermeņa izkopšana vienlīdz labi uzlūkojama gan kā vīrestības pazīme, gan kā “nevīrišķīga” tieksme – šķebīga un sievišķīga narcisma izpausme. Piemēram, kāds raksts žurnālā Strength & Health 1955. gadā asi nosodīja kultūrismu tā piekopēju pārmērīgās iedomības dēļ. Tā kā šai sporta veidā estētikai ir prioritāte pār sportisko veiklību, kultūrists tajā tika kariķēts kā ar sevi vien nodarbināts jauneklis, “kurš neatrod labāku pielietojumu savam laikam kā pavadīt četras vai piecas stundas dienā smirdošā sporta zālē”, kurš “nēsā garus matus un, cik nu spēdams, izrāda šo daili, tos ik pa brīdim sapurinot”, kurš “dzīvo tikai tam lielajam brīdim, kad varēs staipīties un pozēt skatītāju priekšā prožektoru gaismas spožumā” un kuram “sportiskā sagatavotība, muskuļu darbības koordinācija un lieliska veselība ir tukša skaņa”. Šādam vērtētājam kultūristu uzpumpētajos ķermeņos nebija nekā varonīga vai pat attaisnojama. Tie bija antitēze dzīvesveidam, kādu gaida no respektabla, produktīva un mērenību cienoša džentlmeņa.

Protams, satraukums par vīrieša kultūrista patoloģisko narcismu bija cieši saistīts ar vispārīgākām bažām par homoseksualitātes kultivēšanu sportā. Tā kā kultūristu vīrieti uzlūkoja kā teju masturbatīvi ar sevi apsēstu būtni – tātad cilvēku ar izkropļotu seksuālo tieksmi –, nevajadzēja necik lielu iztēles lēcienu, lai viņa aizrautībā ar vīrišķu ķermeņa formu saskatītu seksuālo pataloģiju. Nekur šīs bažas neizpaudās asāk kā vairākās cenzūras cīņās, kas skāra vingruma un ķermeņa kultūras žurnālus 20. gadsimta vidū, kad Savienoto Valstu ģenerālpastmeistars uzsāka kampaņu pret vairāku šķietami neķītru žurnālu izplatīšanu, piemēram, pret Physical Culture, kas bieži ievietoja mākslinieciskus kultūristu kailfoto. To uzskatīja par muskuļota vīrieša ķermeņa erotizāciju, nevis vienkārši ilustrāciju fiziskās audzināšanas nolūkos, un Kongresa sēdēs šos žurnālus apsūdzēja pamudināšanā uz homoseksuālismu un jaunu vīriešu deģenerācijas veicināšanā.

Protams, šis cenzūras vilnis vēlās uz priekšu vispārējas antihomoseksuālas un antiseksuālas histērijas pavadā. Tomēr tas nebija gluži nepamatots: gadsimta vidus ķermeņa kultūrai veltītie žurnāli patiešām baudīja plašu un jūsmīgu piekrišanu geju auditorijā, kas meklēja seksuālus stimulus un savējo kopību. Kā atzīmē rakstnieks Valentains Hūvens: “Lielākā daļa 50. gadu .. ķermeņa kultūras žurnālu nebija tikai viens no geju kultūras aspektiem; tie faktiski bija geju kultūra.”⁵ Lai gan daudzi no šiem žurnāliem tika izdoti izglītošanas nolūkā un geju auditorija tos vienkārši izvēlējās, dažus izdeva paši geji, nepārprotami tiecoties pēc to homoerotiskās pievilcības.

Konkrēti, 1963. gadā homoseksuāļu pāris Loids Spinārs un Konrads Džermeins nodibināja uzņēmumu Directory Services, Inc. (DSI), kas publicēja tādus izdevumus kā Butch, Tiger un Male Nude Portfolio vairāk nekā 50 000 lielai geju auditorijai. 1967. gadā viņus arestēja un izvirzīja viņiem 29 punktu apsūdzību neķītrībā. Zīmīgi, ka, lai arī apsūdzības uzturētāji krietni pūlējās, lai atmaskotu DSI periodisko izdevumu homoseksuālos nolūkus (tai skaitā ar liecībām no DSI klientiem gejiem, kuri tika piedabūti atzīties, ka žurnāli mudinājuši viņus meklēt seksu ar citiem vīriešiem), tiesnesis Spināru un Džermeinu attaisnoja. Atzīstot, ka DSI mērķauditorija patiešām ir “devianta grupa”, tiesnesis Ērls R. Lārsons lēma par labu geju patērētāju tiesībām, argumentējot, ka “minoritāšu tiesības, kas izpaužas individuāli seksuālās grupās vai citādi, ir respektējamas”. Līdz ar to, kā apgalvo vēsturnieks Deivids Džonsons, šis spriedums ir viena no pirmajām nozīmīgajām geju kopienas juridiskajām uzvarām Amerikas vēsturē, fundamentāli svarīga “nacionālā geju komerctirgus” attīstībai, kas galu galā kļuva par “katalizatoru geju kustības augšupejai Amerikā”⁶. Tādējādi kultūrisma erotika izrādās nesaraujami saistīta ar kvīru kopienas seksuālās brīvības panākšanu.

Geji bija ne tikai kultūristu apbrīnotāji no attāluma, bet arī šī sporta veida nozīmīgi agrīnie atbalstītāji – gan kā praktizētāji, gan kā patroni. Pirms kļuva iespējams nopelnīt iztiku kā pilnas slodzes kultūristiem, sportisti bieži paļāvās uz turīgu geju finansiālo atbalstu. Piemēram, antropologs Alans M. Klains savā lauka pētījumā lēš, ka 50–80% kultūristu Dienvidkalifornijā 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā sniedza seksuālus pakalpojumus par naudu.7 Tātad prostitūcija balstīja kultūrismu ilgi pirms tā pārtapšanas profesionālā sporta veidā.8

Turklāt Rietumeiropā un Ziemeļamerikā desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara plaukstošā geju kopiena darbojās kā šī sporta veida agrīna un entuziastiska ieviesēja.⁹ Saskaņā ar kvīru teorētiķa Alana Sinfīlda teikto vīriešu muskuļotums homoseksuālajā kultūrā jau sen bijis erotisks – “vīrestības”, strādnieku šķiras “raupjā spēka” pazīme, par ko bija gatavi maksāt bagātie un “sievišķīgākie” augstāko kārtu homoseksuālie vīrieši.¹⁰ Tāpēc kultūrisma prasmes un prakse deva gejiem iespēju piesavināties šo pazīmi, uztrenēt muskuļus nevis fiziskā darbā, bet gan ar ritualizētu svaru cilāšanu nepārprotami seksuālā nolūkā. Geju entuziasms kultūrisma sakarā bija ne tikai erotisks, bet arī politisks. Muskuļotā geja ķermeņa pārspīlētais vīrietiskums kalpoja kā uzskatāma (lai gan nepilnīga) atbilde stereotipam par geju kā nīkuli. Jo īpaši pēc AIDS krīzes sporta zālē uztrenētais, muskuļu pauguriem rotātais geja ķermenis darbojās kā vizuāls pretarguments sabiedrības priekšstatam par slimajiem un novārgušajiem gejiem, kas cieš no AIDS izraisītām slimībām. Šie atribūti – un “klonu kultūra”, ar ko tie bija saistīti, – kļuva tik dominējoši, ka 80. gados Sanfrancisko geji, kā skābi norādīja Deniss Altmans, šķita daudz “vīrišķīgāki” nekā viņu tradicionāli orientētie līdzinieki.¹¹

Ievērojot gan geju auditorijas atzinību, gan viņu iesaistīšanos, kas sniedza būtisku materiālu un fanātisku idejisko atbalstu topošajai kultūrai un industrijai, kultūrisms par savu izplatību ir nepārprotami pateicību parādā savam homoerotiskās pievilcības aspektam. Tomēr, neskatoties uz šo parādu, kultūrisma vide kopumā labākajā gadījumā ir bijusi skeptiska, bet sliktākajā – naidīga pret homoseksualitātes rēgu, ar ko tā tikusi asociēta. Piemēram, daudzi t.s. beefcake¹² žurnālu izplatītāji, arī baudot finansiālos ieguvumus no savu izdevumu aizrautās geju auditorijas, nebija sajūsmā par to apriti homoseksuāļu vidū. Bernārs Makfadens, kas 1899. gadā nodibināja izdevumu Physical Culture, nicināja sieviešveidīgos pederastus, kuri bija izmantojuši viņa entuziastisko atbalstu kultūrismam savu seksuālo mērķu sasniegšanai. Grāmatā “Lieliskās vīrestības vīrišķie spēki” (The Virile Powers of Superb Manhood) viņš nogāna “nosmiņķējušos, sasmaržojušos, acis noēnojušu, svepstošu, sīkiem solīšiem tipinošu jauniešu barus, kuri naktīs spieto Brodvejā .., raidot alkainus skatienus ikvienam garāmejošam vīrietim” un kuri, izdevējam par lielu nepatiku, meklē baudījumu viņa žurnālā.

Neskatoties uz viņa indīgajiem uzbrukumiem homoseksualitātei, 1907. gadā Makfadens tika arestēts, apsūdzēts neķītru materiālu izplatīšanā un atzīts par vainīgu. Visā tiesas procesā Makfadens uzsvēra viņa publicēto attēlu strikti aseksuālos un izglītojošos nolūkus, uzstājot, ka amorāla vai neadekvāta viņa žurnālu izmantošana nav viņa atbildība. Kā atzīmē literatūrzinātnieks Gregs Malinss, Makfadens mēģināja nošķirt pieņemamus un nepieņemamus skatīšanās veidus, proti, identificēšanos ar muskuļotu vīrieša ķermeni un iekāres izjušanu pret to.¹³ Lai gan praksē šie uzlūkošanas veidi – apbrīna un iekāre – ir cieši saistīti vai pat identiski, homofobija un kriminālvajāšanas draudi noteica nepieciešamību izgudrot šādu nošķīrumu, tādējādi apliecinot, ka kultūrisms ir lai nu kāds, bet tikai ne gejisks.

Tā nu kultūrismam bija jāiziet ilgstošs process, kas turpinās joprojām un ko mediju zinātnieks Nīls Ričardsons sauc par “piespiedu heteroseksualizāciju” – redzamu sporta veida distancēšanos no geju kopienas, līdz ar kuru un caur kuru tas savulaik tapa. Lai stiprinātu savu respektablumu, kustības popularizētāji centās kultūrismu pasniegt nevis kā seksuāli devianto vīriešu intereses objektu, bet gan kā heteroseksuālās vīrestības apliecinājumu. Izstrādājot oficiālās IFBB sacensību vadlīnijas, brāļi Vīderi pūlējās deerotizēt kultūrisma šovu un izstrādāt heteroseksuālu gandrīz kaila vīrieša ķermeņa uzlūkošanas un izrādīšanas manieri. Viņi ieviesa stingrus noteikumus apģērbam, kādā kultūristiem vīriešiem ir atļauts pozēt: uz skatuves vairs nedrīkstēja parādīties T-stringos vai pārāk atsedzošos G-stringos; tāpat aizliedza pozēšanas laikā izmantot jebkādus aksesuārus. Turklāt tādu kultūristu kā, piemēram, Švarcenegers, kuri dižojās ar savu heteroseksualitāti, popularitātes pieaugums palīdzēja piešķirt jomai uz sportiskiem sasniegumiem vērstas un tradicionāli orientētas disciplīnas veidolu un likvidēt aizdomas par šī sporta veida seksuālo ievirzi.

Pēdējo 50 gadu laikā mūsu kultūra, vispārīgi runājot, ir progresējusi. Homoseksualitāte tiek arvien vairāk normalizēta, un kultūrista muskuļainā miesasbūve, ko savulaik uzskatīja par novirzi no normas, tagad kļuvusi par vīrieša ideālu, kas vispamanāmākais ir daudzus miljardus dolāru vērtajā nedabiski uzpumpēto supervaroņu industrijā. Pati vingruma industrija visā pasaulē šobrīd apgroza tuvu pie 100 miljardiem dolāru gadā.

Un tomēr, neskatoties uz šīm svarīgajām pārmaiņām, kultūrisms daudzējādā ziņā ir kļuvis vēl piesardzīgāks un līdz ar to vēl cītīgāk noklusē savas attiecības ar homoseksualitāti. Mūsdienās vīrieši kultūristi, no kuriem mačisms pludot pludo, ķeras pie eifēmismiem, lai apspriestu cits cita ķermeni. Kā novērojis pētnieks Džeremijs Strongs, mūsdienu žargons “vairās no daudziem apzīmējošiem un vērtējošiem terminiem, kas cirkulē attiecībā uz sievietes ķermeni”, lai tādējādi “veidotu atļauju (kura parasti tiek liegta) uzlūkot vīrieša ķermeni”.¹⁴ Nervozi apejot izteicienus, kuros varētu būt saklausāmi homoseksuāli mājieni, kultūristi vai nu izsaka komplimentus kolēģiem, elkiem vai pretiniekiem, izmantojot tādus vārdus kā ’mirin (saīsināta angļu admiring –“apbrīnoju” – forma), vai arī kvalificē uzslavas ar lingvistisko atrunu no homo. Tādējādi kultūrisms turpina apliecināt pamatīgu plaisu starp (pieņemamiem) heteroseksuāliem un (nepieņemamiem) homoseksuāliem ķermeņa uzlūkošanas veidiem.

Šis sporta veids ir gājis vēl tālāk un distancējies no homoseksuāļiem, kas atklāti viņu pašu rindās. 1989. gadā kultūrists Bobs Pariss atzinās, ka ir gejs, kļūstot par pirmo vīriešu dzimuma atlētu, kurš to atklājis, vēl turpinādams aktīvi sportot, taču šī atzīšanās sagrāva Parisa karjeru. “80% mana biznesa vienkārši izkūpēja gaisā manu acu priekšā,” viņš 2014. gadā pauda izdevumam Windy City Times.¹⁵ Nīls Ričardsons norāda, ka ne tikai sportists tika izstumts no profesionālās konkurences, bet kultūrisma vide reaģēja uz Parisa atzīšanos, pretnostatot sevi arī viņa estētiskajam mantojumam. Pariss bija sevišķi slavens ar savu “klasisko” ķermeņa uzbūvi – lieliem, bet proporcionāliem muskuļiem, kas atgādināja sengrieķu statujas. (2006. gadā Flex Magazine pasludināja Parisu par visestētiskākā ķermeņa īpašnieku kultūrisma vēsturē.) Savos 1994. gada memuāros, kuru līdzautors bija viņa toreizējais partneris Rods Džeksons, Pariss skarbi kritizēja kultūrisma pavērsienu no “perfektiem” fiziskās formas paraugiem uz “grotesku dīvainību pašas dīvainības dēļ”. Saskaņā ar Ričardsonu, Parisa iestāšanās par klasisko skaistumu kultūrismā palīdzēja “iecementēt saikni starp [to] un homoseksualitāti” un tādējādi vīriešu kultūristu vidū veicināja tieksmi pēc pārspīlēti muskuļota ķermeņa. Protams, šis mēģinājums uzņemt pietiekamu ātrumu, lai izlauztos no homoseksuālisma orbītas, izrādījās neauglīgs: jaunos izmēru un monstrozo muskuļu standartus ar prieku sagaidīja fetišisti un cita seksuāli margināla publika visā pasaulē. Aizbēgt no dzimumtieksmes nav iespējams.

Kultūrisms vienkārši joprojām paliek vide, kurā viendzimuma pievilcības izjūtai nav vietas. Bez Parisa pēdējās desmitgadēs ir bijis ļoti maz profesionālu kultūristu, kuri atklāti atzītu savu homoseksualitāti (viens no viņiem – Kriss Dikersons, 1982. gada titula “Misters Olimpija” ieguvējs). Protams, profesionālā kultūrisma saltums attieksmē pret gejiem ir latentas, regulāri uzbangojošas homofobijas rezultāts, kas ne vien izraisījis skumdinošu pārstāvības krīzi kultūrismā (skumdinošu tāpēc: lai gan neproporcionāli liels procents geju piekopj kultūrismu kā vaļasprieku, viņi ir nožēlojami maz pārstāvēti profesionālajā jomā), bet arī noliedz to, kas šajā sporta veidā ir potenciāli interesants politiskajā ziņā. Tas ir: lai saprastu kultūrismu kā nodarbošanos, ir jāatzīst un jāpieņem, ka vīrieši, kas kaislīgi uzlūko citu vīriešu ķermeņus, – vīrietis, kurš tādā vai citādā nozīmē vēlas iegūt cita vīrieša figūru, – nav ekskluzīva neheteroseksuālās pasaules parādība, bet gan universāls fenomens. Robeža starp vēlmi būt kādam un vēlmi mīlēties ar kādu ir izplūdusi un trausla.

Kultūrisma pasaulei sen pienācis laiks atzīt sava vēsturiskā pamata un iekšējās dinamikas homoseksuālo elementu – vīrieša ķermeņa formu mīlēšanu un novērtēšanu divu vīriešu starpā un starp vīriešiem vispār. Ja heteroseksuāls kultūrists – heteroseksuālās vīrestības augstākā izpausme – atzītu, ka muskuļoti vīriešu ķermeņi izraisa viņā apbrīnu, nekāda briesmīgā traģēdija nenotiktu: viņš tāpēc nenonīktu un nesarautos mazāks, nezaudētu konkurētspēju šajā sporta veidā, nedz arī jebkā citādi ciestu pāridarījumus. Un tomēr šāds notikums būtu apsveicams un daudz ko mainītu: tas ne tikai atklātu kultūrismu kā jomu, kas nebīstas no geju līdzdalības, bet arī publiski demonstrētu, ka paši vīrestīgākie vīri, paši mačiskākie mačo, paši heteroseksuālākie no heteroseksuālajiem večiem ir – tomēr – drusciņ geji.

The Baffler, 2021. gada 23. novembrī