Pārdomas pēc 25 gadiem kinoteātrī
Rodžers Īberts (priekšā) kinozālē, 1984. Foto: VidaPress
Kino

Rodžers Īberts

Pārdomas pēc 25 gadiem kinoteātrī

Rodžers Īberts (Roger Ebert, 1942–2013) bija viens no spožākajiem amerikāņu kinokritiķiem, un šeit publicētās pārdomas reizēm uzskata par vienu no viņa spožākajiem rakstiem par kino.

Nosaukumu pirmajai filmai, par kuru uzrakstīju recenziju, es atcerējos daudzus gadus, tomēr tagad tas no manas atmiņas ir pagaisis. Atceros vien tik daudz, ka tā bija franču filma. Es skatījos to, sēdēdams zāles vidū vecajā World Playhouse kinoteātrī, un plīsu vai pušu no apziņas, ka tūdaļ par to rakstīšu, bet pēc tam devos atpakaļ uz redakciju un uzrakstīju, ka tā ir vēl viens pēdējais franču jaunā viļņa elpas vilciens, vilnim atsitoties pret krastu.

Man bija krietni vien mazāk aizrautības nekā tagad. Tolaik uzskatīju, ka ar pieciem gadiem kinopasaulē būs diezgan. Mans lielais mērķis bija kļūt par komentāru autoru kādā preses izdevumā un pēc tam, protams, vēl arī par izcilu un godātu romānistu. Visa tā noslēgumā es sevi iztēlojos vasarnīcā meža vidū sēžam senatnīgā atpūtas krēslā, kas piestumts tuvu pie kamīna, rokā man būtu Dikensa sējums, bet pie kājām šņākuļotu liels suns.

Taču tagad izrādās, ka esmu bijis kinokritiķis jau 25 gadus. Mani nedrukā laikrakstu komentāru lappusēs, neesmu uzrakstījis romānu, man nepieder suns, toties ir vasaras māja un pilni Dikensa kopoti raksti. Un es vēl aizvien pelnu iztiku, ejot uz kino. Mana māte nespēja tikt gudra, ko lai atbild saviem draugiem, kad tie viņai vaicāja: “Un ko Rodžers? Vai viņš vēl aizvien… iet tikai uz kino?” Tas nešķita īsts darbs.

Iešanā tikai uz kino ir kaut kas pretdabisks. Gadu tūkstošu gaitā cilvēkā ir izstrādājusies noteikta laika izjūta. Viņš no rīta pieceļas, un stundas to aizvēsturiskajā secībā šķērso visu debesjumu, līdz atkal pienāk tumsa un ir jādodas pie miera. Turpretī kinokritiķis no rīta pieceļas, un divas stundas jau atkal ir tumšs, bet laika ritējumu sarausta ainu secība, saplūdinājumi, pagātnes notikumu uzplaiksnījumi vai lēcienveida montāža. Dažkārt es noskatos divas trīs filmas dienā, parasti filmu rādīšanas telpā, kas atrodas tieši virs White Hen Pantry veikala. Pusdienlaikā nošļūcu lejā pēc kādas sviestmaizes, un mani apžilbina saule, bet prāts vēl aizvien ir pilns ar pakaļdzīšanos un šaudīšanos, smiekliem un lieliem pupiem, piemīlīgiem suņiem un gudriem bērniem, dziesmām un dejām, apbrīnojamām sakritībām, nejaušiem randiņiem un dziļdomīgiem secinājumiem par cilvēka dabu. Vārdu sakot, ar visu, kas vien sastopams filmās.

“Sāc dzīvot!” viņi man teikuši. Taču man dažkārt šķiet, ka es to daru visu pārējo vietā. Kāds kolēģis mūsu darbu nodēvēja par “rokas turēšanu uz nācijas sapņu pulsa”, jo, ja vien uzmanīgi seko filmām, tās izstāstīs gan ļaužu vēlmes, gan visrūpīgāk glabātos noslēpumus. Vismaz labākās filmas to noteikti spēj. Un tieši tāpēc mēs ejam uz kino, jo ceram, ka mūs pakņudinās šajās slepenajās vietās. Filmas jau visai reti ir par to, par ko tās šķietami veidotas. Iedziļinieties kādā filmā, kas visiem patīk, un jūs atklāsiet, ka par spīti filmas muļķīgumam tajā ir kāda patiesība. “Veina pasaule” patiesībā ir par nevainību un draudzību. Un tieši tāpēc tu esi gatavs par ko tādu samaksāt septiņus dolārus.

Pēdējo 25 gadu laikā esmu noskatījies kādas 10 000 filmas un rakstījis par 6000. Lielāko daļu no tām, ceru, esmu aizmirsis, bet es atceros filmas, kuras ir atcerēšanās vērtas. Manā prātā tās visas atrodas vienā plauktā, jo tāda lieta kā vecas filmas nepastāv. “Saldā dzīve”, manuprāt, ir tikpat jauna kā “Pamatinstinkts”. Tomēr vienā ziņā vecākas filmas tomēr kādā brīdī atbrīvojas no piesaistes laikam. Nesen nomira Pauls Henreids un Kurts Boiss, un tas nozīmē, ka miruši ir visi galvenie “Kasablankas” varoņi, tāpēc filma var doties no atsevišķu indivīdu dzīves neatkarīgā peldējumā. Tai vairs nav nekādas piesaistes reālām personām, kuras mēs varētu satikt benzīntankā vai Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā. Beidzot tā ir tīra fikcija. Turpretī “Pamatinstinktā” ir personāži, kuru karjera vēl turpināsies, cilvēki, kas it kā atrodas viņpus ekrānam un, ja tā var sacīt, no aizkulisēm vēro skatītājus zālē.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela