Pārdomas pēc 25 gadiem kinoteātrī

Rodžers Īberts (Roger Ebert, 1942–2013) bija viens no spožākajiem amerikāņu kinokritiķiem, un šeit publicētās pārdomas reizēm uzskata par vienu no viņa spožākajiem rakstiem par kino.

Nosaukumu pirmajai filmai, par kuru uzrakstīju recenziju, es atcerējos daudzus gadus, tomēr tagad tas no manas atmiņas ir pagaisis. Atceros vien tik daudz, ka tā bija franču filma. Es skatījos to, sēdēdams zāles vidū vecajā World Playhouse kinoteātrī, un plīsu vai pušu no apziņas, ka tūdaļ par to rakstīšu, bet pēc tam devos atpakaļ uz redakciju un uzrakstīju, ka tā ir vēl viens pēdējais franču jaunā viļņa elpas vilciens, vilnim atsitoties pret krastu.

Man bija krietni vien mazāk aizrautības nekā tagad. Tolaik uzskatīju, ka ar pieciem gadiem kinopasaulē būs diezgan. Mans lielais mērķis bija kļūt par komentāru autoru kādā preses izdevumā un pēc tam, protams, vēl arī par izcilu un godātu romānistu. Visa tā noslēgumā es sevi iztēlojos vasarnīcā meža vidū sēžam senatnīgā atpūtas krēslā, kas piestumts tuvu pie kamīna, rokā man būtu Dikensa sējums, bet pie kājām šņākuļotu liels suns.

Taču tagad izrādās, ka esmu bijis kinokritiķis jau 25 gadus. Mani nedrukā laikrakstu komentāru lappusēs, neesmu uzrakstījis romānu, man nepieder suns, toties ir vasaras māja un pilni Dikensa kopoti raksti. Un es vēl aizvien pelnu iztiku, ejot uz kino. Mana māte nespēja tikt gudra, ko lai atbild saviem draugiem, kad tie viņai vaicāja: “Un ko Rodžers? Vai viņš vēl aizvien… iet tikai uz kino?” Tas nešķita īsts darbs.

Iešanā tikai uz kino ir kaut kas pretdabisks. Gadu tūkstošu gaitā cilvēkā ir izstrādājusies noteikta laika izjūta. Viņš no rīta pieceļas, un stundas to aizvēsturiskajā secībā šķērso visu debesjumu, līdz atkal pienāk tumsa un ir jādodas pie miera. Turpretī kinokritiķis no rīta pieceļas, un divas stundas jau atkal ir tumšs, bet laika ritējumu sarausta ainu secība, saplūdinājumi, pagātnes notikumu uzplaiksnījumi vai lēcienveida montāža. Dažkārt es noskatos divas trīs filmas dienā, parasti filmu rādīšanas telpā, kas atrodas tieši virs White Hen Pantry veikala. Pusdienlaikā nošļūcu lejā pēc kādas sviestmaizes, un mani apžilbina saule, bet prāts vēl aizvien ir pilns ar pakaļdzīšanos un šaudīšanos, smiekliem un lieliem pupiem, piemīlīgiem suņiem un gudriem bērniem, dziesmām un dejām, apbrīnojamām sakritībām, nejaušiem randiņiem un dziļdomīgiem secinājumiem par cilvēka dabu. Vārdu sakot, ar visu, kas vien sastopams filmās.

“Sāc dzīvot!” viņi man teikuši. Taču man dažkārt šķiet, ka es to daru visu pārējo vietā. Kāds kolēģis mūsu darbu nodēvēja par “rokas turēšanu uz nācijas sapņu pulsa”, jo, ja vien uzmanīgi seko filmām, tās izstāstīs gan ļaužu vēlmes, gan visrūpīgāk glabātos noslēpumus. Vismaz labākās filmas to noteikti spēj. Un tieši tāpēc mēs ejam uz kino, jo ceram, ka mūs pakņudinās šajās slepenajās vietās. Filmas jau visai reti ir par to, par ko tās šķietami veidotas. Iedziļinieties kādā filmā, kas visiem patīk, un jūs atklāsiet, ka par spīti filmas muļķīgumam tajā ir kāda patiesība. “Veina pasaule” patiesībā ir par nevainību un draudzību. Un tieši tāpēc tu esi gatavs par ko tādu samaksāt septiņus dolārus.

Pēdējo 25 gadu laikā esmu noskatījies kādas 10 000 filmas un rakstījis par 6000. Lielāko daļu no tām, ceru, esmu aizmirsis, bet es atceros filmas, kuras ir atcerēšanās vērtas. Manā prātā tās visas atrodas vienā plauktā, jo tāda lieta kā vecas filmas nepastāv. “Saldā dzīve”, manuprāt, ir tikpat jauna kā “Pamatinstinkts”. Tomēr vienā ziņā vecākas filmas tomēr kādā brīdī atbrīvojas no piesaistes laikam. Nesen nomira Pauls Henreids un Kurts Boiss, un tas nozīmē, ka miruši ir visi galvenie “Kasablankas” varoņi, tāpēc filma var doties no atsevišķu indivīdu dzīves neatkarīgā peldējumā. Tai vairs nav nekādas piesaistes reālām personām, kuras mēs varētu satikt benzīntankā vai Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā. Beidzot tā ir tīra fikcija. Turpretī “Pamatinstinktā” ir personāži, kuru karjera vēl turpināsies, cilvēki, kas it kā atrodas viņpus ekrānam un, ja tā var sacīt, no aizkulisēm vēro skatītājus zālē.

Dažkārt, kad skatos mēmās filmas, man nav sajūtas, ka tās būtu vecas, man šķiet, ka tas, ko redzu, ir kinolentē sagūstīta tagadne. Pudelē ievietots laiks. Kad pirmoreiz redzēju mēmās filmas, aktieri šķita dīvaini un vecmodīgi. Tagad viņi izskatās krietni vien mūsdienīgāki nekā ļaudis 80. gadu filmās. Jo lielākais filmu trūkums ir tāds, ka 10 gadus veca filma vēl nav 30 gadus veca. Tikai pēc tam, kad frizūras vai tērpi pārstāj izskatīties vecmodīgi un kļūst par vēsturi, ir iespējams pateikt, vai filma stāv pāri laikiem.

Kādas filmas man patīk visvairāk? Runājot vispārinājumos, varētu sacīt, ka daudzas no manām mīļākajām filmām ir par Labiem Cilvēkiem. Nav nozīmes tam, vai beigas ir laimīgas vai ne. Nav nozīmes tam, vai varoņi uzvar vai zaudē. Vienīgais patiesais noslēgums ir nāve. Jebkuras citas beigas ir neobligātas. Ja filma beidzas ar skūpstu, mums būtu jājūtas priecīgiem. Taču, ja skūpstā sastingušajam pārim virsū uzkrīt klavieres vai viņus notriec taksometrs, mums jābēdājas. Bet kāda gan starpība? Labākās filmas jau nav par to, kas atgadās ar to varoņiem. Tās ir par piemēru, ko viņi rāda skatītājiem.

“Kasablanka” ir par cilvēkiem, kuri dara to, kas jādara. “Trešais” ir par cilvēkiem, kas izdara to, kas jādara, bet tādēļ vairs nekad nesarunājas. “Jēru klusēšanas” noslēpums ir nobēdzināts tik dziļi, ka par to varbūt jāpadomā ilgāk, taču noslēpums ir tāds, ka tieši Hanibals Lekters ir Labais. Protams, viņš ir šausmīgu garīgu noviržu upuris, kurš pats sev nespēj palīdzēt, taču iespēju robežās, kad viņš rīkojas nesaistīti ar savām novirzēm, viņš cenšas darīt to, kas ir pareizi.

Tomēr ne visas labās filmas ir par Labiem Cilvēkiem. Man patīk arī filmas par sliktajiem, kas apveltīti ar humora izjūtu. Orsons Velss, kas “Trešajā” nespēlē nevienu no labajiem, prot tā iznesties un viņam ir tik asprātīgas replikas, ka pāris ainās mēs viņa varonim esam gatavi piedot visus viņa noziegumus. Henrijs Hills “Labajos puišos” nepavisam nav labs puisis, taču viņam piemīt spēja būt atklātam par to, kāpēc viņam patīk būt sliktam. Viņš neliekuļo. Varone “Marijas Braunas laulībā” sadara šausmīgas lietas, taču, tā kā mēs zinām viņas pagātni, mēs spējam viņu saprast un apbrīnojam vismaz viņas apsviedību.

Vēl starp manām mīļākajām filmām ir tādas, kurās vienkārši jūtams prieks par fizisku kustību. Kad Džīns Kelijs šļakstinās cauri “Dziedot lietū”, kad Džūdija Gārlenda dodas prom pa dzelteno ķieģeļu ceļu, kad Freds Astērs dejo pa griestiem, kad Džons Veins zobos sakož grožus un aizjāj pa kalnu pļavu – tas ir tik patiess prieks, ka tam nav iespējams pretoties. Japāņu vecmeistara Jasudžiro Odzu filmā “Higanbana” cits citam seko šādi kadri: istaba ar sarkanu tējkannu priekšplānā, tā pati istaba no cita skatpunkta, māte, kas loka drēbes, no pretējās puses uzņemts kadrs priekšnamā, kur māte un meita sasveicinās ar pārnākušo tēvu, pēc tam tēvs iziet no kadra, tad arī māte un tad meita. Pēc tam ir kadrs, kurā māte un tēvs ienāk istabā, bet meita tālākajā plānā paņem tējkannu un iziet. Šī laikā precīzo kustību un montāžas sekvence ir tik perfekta kā muzikāls darbs, kā deja, kā dzejolis.

Tāpat man patīk, ja filmas mani biedē, taču mani garlaiko visierastākais biedēšanas paņēmiens, kad kāds vienkārši negaidot ielec kadrā. Režisoram jābūt patiesi bezkaunīgam, lai izmantotu tik vecu triku. Alfreds Hičkoks teica: ja pie galda sēdētu kāršu spēlmaņi, bet zem galda būtu bumba un tā uzsprāgtu, tad tās būtu šausmas, taču viņš gan drīzāk filmētu ainu, kurā šī bumba zem galda gan būtu un mēs visi gaidītu, kad tā sprāgs, taču tas tā arī nenotiktu. Tā būtu neziņas spriedze. Un tāda veida spriedze man patīk.

Mīlestība? Romantika? Neesmu par to pārliecināts. Filmas, kas pārlieku nopietni iedziļinās mīlas lietās, mani pārāk neinteresē, jo, manuprāt, arī aktieri to sāk uztvert pārāk nopietni un pataisa sevi par muļķiem. Daudz labāk man patīk filmas, kurās mīlestība vienkārši varoņus padara ļoti, ļoti laimīgus – kā tas notiek, kad Dorisa Deja iemīlas Frenkā Sinatrā filmā “Jauni sirdīs” vai kad Lilija Teilore iedomājas, ka patīk Riveram Fīniksam “Suņu cīņās”.

Kad 1967. gadā sāku rakstīt kinokritikas, vairums izcilāko kino vēstures režisoru jau bija zināmi. Reiz bija tādi laiki, kad jauni ļaudis uzskatīja par pienākumu sekot visam labākajam, ko uzņēma labākie režisori, taču filmu biedrību un repertuāra kinoteātru iznīkšana tam ir pielikusi punktu, un jaunākās paaudzes kinoskatītājiem tādi vārdi kā Bunjuels, Fellīni, Bergmans, Fords, Kurosava, Rejs, Renuārs, Līns, Bresons, Vailders, Velss var būt pasveši. Domā
ju, ka Hičkoku gan vairums vēl zinās.

No tiem režisoriem, kas sāka strādāt jau pēc manas ienākšanas kino kritikā, izcilākais ir Mārtins Skorsēze. Viņa kamera nav pasīva, bet aktīva. Tā notikumus nevis vēro, bet tajos piedalās. “Labajos puišos” ir aina ar Henrija Hilla pēdējiem mirkļiem brīvībā, brīdi pirms policija viņu notver. Skorsēze izmanto arvien pieaugošu tempu un paranoisku kameras kustību, lūkojoties visapkārt un liekot mums sajust to, ko varētu just pats Hills. Likt skatītājam sajust pavisam vienkāršas emocijas nav grūti (“Tas ir kā spēlēt klavieres,” teica Hičkoks), daudz grūtāk ir viņus piedabūt nonākt tajā pašā dvēseles stāvoklī. Skorsēze to prot.

Kuriem mūslaiku aktieriem būs vieta mūžībā? Ne pārāk daudziem. Nikolsonam un De Niro, un ne pārāk daudzām sievietēm, jo Holivuda vairs nespēj viņām piedāvāt mūža lomas. Iepretī pagātnes filmu zvaigznēm mūsdienu aktieriem lielu ļaunumu nodara filmēšana uz krāsu filmas. Ilgākā laikā tas viņiem laupīs arī to nemirstības mazumiņu, kas piemīt pat otrā ešelona zvaigznēm no melnbaltā kino laikiem. Pēters Lorre un Sidnijs Grīnstrīts ir un paliks krietni vien spilgtākā atmiņā nekā vairums mūsdienu superzvaigžņu ar viņu daudzu miljonu honorāriem.

Krāsa ir pārāk reālistiska. Tā pārlieku novērš uzmanību. Tajā ir pārāk daudz lieku emocionālu mājienu. Aktierus tā reducē līdz visu citu šīs pasaulītes iemītnieku līmenim. Melnbaltais (jeb precīzāk – sudrabbaltais) kino rada noslēpumainu, sapnim līdzīgu stāvokli, vienkāršāku formu un kustību pasauli. Vairums cilvēku šai ziņā man nepiekrīt. Viņiem patīk krāsas, un viņi uzskata, ka melnbaltajās filmās kaut kā pietrūkst. Pamēģiniet, lūk, ko. Ja jums ir vecāku un vecvecāku kāzu fotogrāfijas, visticamāk, jūsu vecāku foto ir krāsains, bet vecvecāku – melnbalts. Nolieciet fotogrāfijas līdzās un godīgi salīdziniet. Jūsu vecvecāki izskatās pārlaicīgi. Jūsu vecāki – muļķīgi.

Nākamreiz, kad pirksiet fotofilmiņu, nopērciet melnbalto. Izejiet laukā novakarē, kad gaisma jau kļuvusi izkliedēta. Nostājieties ar muguru pret sauli un dabiskajā apgaismojumā nofotografējiet dažus kāda drauga tuvplānus. Palūdziet attēlus uzkopēt lielus, vismaz 13 x 18 cm izmērā. Un tad pavaicājiet sev, vai šis pats draugs, kas visās jūsu krāsu fotogrāfijās izskatījās pavisam parasts, melnbaltajā attēlā piepeši nav iemantojis savādu noslēpumainību. Tas pats notiek arī filmās.

No otras puses, es nepavisam neesmu viens no tiem pūristiem, kas uzskata, ka mēmais kino bija pati pilnība un skaņa visu sabojāja. Lai tam noticētu, man būtu jābūt gatavam iztikt bez Merilinas Monro, kas dzied “Dimanti ir labākie meitenes draugi”, bez Graučo Marksa, kas saka: “Šis rēķins ir kaut kas neaptverams! Jūsu vietā es to nemaksātu!”, bez Roberta De Niro, kas saka: “Vai tu runā ar mani?” Skaņa ir būtiska, taču ne vienmēr tāds ir dialogs. Lielākā atšķirība starp mūsdienu dialogiem un agrāko laiku dialogiem ir tāda, ka varoņi ir kļuvuši stulbāki. Visu, kas vajadzīgs sižeta virzībai vai publikas sasmīdināšanai, viņi izsaka četrburtu vārdos. Kādreiz Holivudas dialogi bija asprātīgi, inteliģenti, ironiski, poētiski un muzikāli. Tagad tie ir plakani. Tik plakani, ka tajās retajās reizēs, kad filmas varoņiem tiek atļauts ātri domāt un ātri runāt, rezultāts ir tik atspirdzinošs kā “Vakariņās ar Andrē” vai filmas “Baltie cilvēki neprot lēkt” pirmajā pusstundā.

Mājas video ir labākais un ļaunākais, kas kino pasaulē noticis kopš manu kritiķa gaitu sākuma. Tas ir labs tāpēc, ka ļauj skatīties tās filmas, kuras vēlamies, kad vien mums tīk. Tas finansiāli stimulē veco filmu saglabāšanu un restaurāciju. Tas ļauj skatīties lieliskas jaunas un vecas filmas arī tādās vietās, kur nav labu kinoteātru. Es saņemu vēstules no ļaudīm, kas dzīvo tālu no lielpilsētas, taču mēdz pasūtināt jaunās ārzemju filmas pa pastu.

Mājas video nestais ļaunums: tas ir iznīcinājis universitāšu filmu biedrības, kas bija kā mazas kino svētnīcas. Ja filmu biedrība par vienu dolāru izrādīja Kurosavas “Ikiru”, bet kinoteātrī netika demonstrēts nekas cits kā vien jaunākās filmas par pilnu cenu, tu aizgāji uz “Ikiru” un tevī uz mūžīgiem laikiem palika lieliska filma. Mūsdienās studenti nomā videofilmas un parasti nebūt ne tās labākās, un, pat ja viņiem gadās noskatīties ko izcilu, viņi to dara vienatnē vai kopā ar dažiem draugiem. Pietrūkst publikas sajūtas, un viens no galvenajiem faktoriem, kas palīdz gūt izpratni par kino, ir uzturēšanās publikā, kurai šāda izpratne jau ir.

Tāpat es video vainoju repertuāra kinoteātru iznīcināšanā. Kad sāku strādāt par filmu kritiķi avīzē Chicago Sun-Times, uz tā stūra, kur tagad ir First National Bank nodaļa, bija kinoteātris Clark. Visu cauru gadu 22 stundas dienā tur tika demonstrēti filmu dubultseansi – katru dienu kaut kas cits. Tur es pirmoreiz noskatījos “Sanseta bulvāri” un “Viss par Ievu”. No otras puses, 1967. gadā, kad es sāku, bija maz kinofestivālu un arī tādu mākslas muzeju, kas kinomākslu uztvēra nopietni. Tagad pat vidēja lieluma pilsētām ir savi festivāli, kuros, ja paveicas, var gadīties noskatīties kādu filmu, par kuru pirms tam nebūsi pat dzirdējis. Tāpat daudzos muzejos ir lieliski kinocentri.

Tomēr man pietrūkst brīnuma. Ikviens mana vecuma cilvēks atcerēsies, kā bija ieiet kinoteātrī: griesti augstu virs galvas, balkoni un mezonīni, kas nozuda kaut kur pustumsā. Mēs atceramies, kā vienlaikus skanēja 2000 skatītāju smiekli. Un ekrānus, kas bija lielceļa reklāmu izmērā un pacelti tik augstu, ka ikviena vieta kinozālē bija laba vieta. Mūsdienās var ieiet kurpju kastes izmēra zālītē un lūkoties garām priekšā sēdētāja pakausim, bet klusākos brīžos cauri sienai dzirdēt skaņu efektus no līdzās izrādītas citas filmas. “Es to pazaudēju kinoteātrī,” teica Polīna Keila, un mēs visi sapratām, tieši ko viņa ar to domāja. Tagad nekas tāds vairs nav iedomājams.

Taču ne viss ir zaudēts. Skorsēze nav vienīgais izcilais režisors, kas parādījies pēc 1967. gada. Ir Oltmans un Kopola, Hercogs un Fasbinders, Tavernjē un Stouns, Lī un Džārmušs. Pērn aizbraucu uz Kannām, un tur bija kāds 23 gadus vecs jauneklis, vārdā Singltons, kurš bija uzradies no zila gaisa, uzņēmis filmu un izrādījās patiesi talantīgs. Šis tas pamazām arī uzlabojas. Pēdējos gados nozīmīgas filmas tapušas melno, spāniski runājošo, sieviešu un citās sabiedrības grupās, kas manas karjeras sākumā ar filmu uzņemšanu tikpat kā nenodarbojās.

Skatoties filmas katru dienu, brīžiem sāk šķist, ka kino ir kļuvis viduvējāks nekā jebkad un ka tas ir daudz bailīgāks un gļēvāks, daudz uzkrītošāk orientēts uz lētu gaumi, nevis tās izkopšanu. Taču tad tu sastopies ar kaut ko absolūti brīnumainu. Piemēram, ko tādu kā “Debesis pār Berlīni” vai “Dari, kas jādara” (“Do the Right Thing”), “Aptieku kovboju” vai “Debesu vārtiem”, “Skaistuli un Briesmoni” vai “Dzīve ir tik jauka”, un tad atpakaļceļā uz mājām, iegriežoties White Hen Pantry veikaliņā, tu izskaties tik apdullis, it kā būtu nupat pieredzējis kaut ko patiešām brīnišķīgu.

© Roger Ebert’s Journal

^{Tulkojis Pauls Bankovskis}