Paranojālais stils amerikāņu politikā

Amerikāņu politika bieži kalpojusi par arēnu saniknotiem prātiem. Pēdējos gados mēs tos vērojām uzdarbojamies pamatā ASV galēji labējo vidū, kas tagad ar Goldvotera kustību spilgti parādījuši, cik lielu politisko kapitālu var izsist no nelielas minoritātes naida un kaislībām. Taču aiz tā visa, manuprāt, slēpjas domāšanas stils, kas ne tuvu nav jauns un nebūt ne obligāti tikai labējam spārnam piemītošs. Es to dēvēju par paranojālo stilu vienkārši tā iemesla dēļ, ka neviens cits vārds pienācīgā mērā neizsaka to sakaitēta pārspīlējuma, aizdomīguma un sazvērnieciskas fantāzijas lādiņu, ko es šajā fenomenā saskatu. Apzīmējumu “paranojālais stils” es nelietoju jēdziena klīniskajā nozīmē, bet tikai patapinu klīnisku terminu citiem mērķiem. Man nav nedz kompetences, nedz vēlēšanās atzīt kādu pagātnes vai mūsdienu personu par garīgi slimu un nepieskaitāmu. Patiesībā ideja par paranojālo stilu kā spēku politikā būtu nenozīmīga un vēsturiski mazvērtīga, ja tiktu attiecināta vienīgi uz ļaudīm ar būtiskiem psihiskiem traucējumiem. Nozīmīgu šo fenomenu padara vairāk vai mazāk normālu ļaužu paranojālās izpausmes.

Protams, šis ir pejoratīvs apzīmējums, un tāds tas arī ir domāts; paranojālajam stilam ir vairāk sakara ar sliktiem nekā labiem mērķiem. Taču nekas neliedz paust paranojālajā stilā arī kādu veselīgu programmu vai prasību. Stils vairāk attiecas uz veidu, kādā idejām notic, nekā uz to satura patiesumu vai melīgumu. Mani šajā gadījumā interesē aplūkot mūsu politisko psiholoģiju caur mūsu politisko retoriku. Paranojālais stils mūsu politiskajā dzīvē ir fenomens, kas periodiski atkārtojas, kam ir sena vēsture un kas bieži bijis saistīts ar aizdomu pilnas neapmierinātības kustībām.

Lūk, senatora Makārtija teiktais 1951. gada jūnijā saistībā ar draudīgo situāciju Savienotajās Valstīs:

Vai mūsu pašreizējo situāciju var izskaidrot citādi, kā vien pieņemot, ka augstas valdības amatpersonas saskaņoti ved mūs pretim katastrofai? Tā var būt tikai tāda mēroga sazvērestības rezultāts, pret kuru nobāl jebkurš līdzīgs pasākums visā cilvēces vēsturē. Tik melni nekaunīga sazvērestība, ka tās galvenie vainīgie būs pelnījuši visu krietno cilvēku mūžīgu nolādējumu, kad tā visbeidzot tiks atklāta. [..] Kā izskaidrot šo nepārtraukto lēmumu un darbību virkni sakāves stratēģijas sekmēšanai? Tos nevar piedēvēt nekompetencei. [..] Varbūtības likumi nosaka, ka tādā gadījumā vismaz daļa .. šo lēmumu kalpotu valsts interesēm.

Un nu pārcelsimies 50 gadus senākā pagātnē pie manifesta, kuru 1895. gadā parakstījuši vairāki Populistu partijas līderi:

Jau 1865.–1866. gadā notika slepena vienošanās starp Eiropas un Amerikas zelta spekulantiem. [..] 30 gadus šie sazvērnieki likuši ļaudīm ķildoties par nenozīmīgiem jautājumiem, kamēr paši ar neatslābstošu sparu virzījušies uz savu galveno mērķi. [..] Jebkura nodevīga blēdība, jebkurš valstsvadības mākslas līdzeklis un jebkura mahinācija, kas zināma šīs starptautiskās zelta kliķes slepenajam lokam, tikusi likta lietā, lai grautu ļaužu pārticību un valsts finansiālo un komerciālo neatkarību.

Nākamais – raksts kādā Teksasas avīzē 1855. gadā:

[..] Ir vispārzināms, ka Eiropas monarhi un Romas pāvests šai pašā brīdī slepus perina mūsu sagrāvi un draud iznīcināt mūsu politiskās, sabiedriskās un reliģiskās institūcijas. Mums ir visi iemesli uzskatīt, ka viņu samaitājošā ietekme atradusi ceļu uz mūsu Kabinetu un ka katolicisma indīgā sērga skārusi arī Kabineta vadītāju. [..] Pāvests nesen nosūtīja savu sūtni uz mūsu valsti slepenā misijā, kuras rezultāts ir ārkārtīgs katoļu baznīcas pašapziņas pieaugums visās Savienotajās Valstīs. [..] Šie pāvesta rokaspuiši nekaunīgi aizskar mūsu senatorus, norāj mūsu valstsvīrus, proponē grēcīgo valsts un baznīcas savienību, apkrauj neķītriem apmelojumiem visas valdības, izņemot katoliskās, un izvemj visrūgtākos lāstus pār visu protestantismu. Savienoto Valstu katoļi saņem no ārvalstīm vairāk nekā 200 000 dolāru gadā savas ticības sludināšanai. Un tas – neskaitot pamatīgos pašmāju ieņēmumus.

Šie citāti iezīmē stila tonalitāti. ASV vēsturē tā atrodama, piemēram, antimasonisma kustībā, natīvisma¹ un antikatolisma kustībā, pie atsevišķiem abolicionisma² runasvīriem, kuru redzējumā Savienotās Valstis atradās vergturu sazvērestības varā, pie daudziem antimormoņu alarmistiem³, pie dažiem Grīnbekeru partijas un Populistu partijas ideologiem – teorijas par starptautisko baņķieru milzu sazvērestību autoriem, munīcijas ražotāju sazvērestības atmaskojumos Pirmā pasaules kara laikā, populārajos kreiso izdevumos, mūsdienu labējā spārna kustībā un abās pašreizējās rasu pretstāves pusēs, kā “Balto pilsoņu padomēs”, tā “Melnādaino musulmaņu” vidū. Es negrasos izsekot visām paranojālā stila variācijām, kas rodamas šajās kustībās, bet aprobežošos ar dažām mūsu vēstures epizodēm, kurās šis stils atklājies visā savā arhetipiskajā krāšņumā.

Ilumināti un masoni

Sākšu ar kādu sevišķi daiļrunīgu epizodi – paniku, kas 18. gadsimta beigās pārņēma noteiktas aprindas sakarā ar Bavārijas iluminātiem un tiem piedēvēto graujošo darbību. Šī panika bija daļa no vispārējās reakcijas uz Franču revolūciju. Savienotajās Valstīs to sakāpināja atsevišķu personu reakcija (lielākoties Jaunanglijā un oficiālās garīdzniecības vidū) uz Džefersona demokrātiju. Iluminātismu 1776. gadā aizsāka Ingolštates Universitātes profesors Ādams Veishaupts. Šodien tā mācības nešķiet nekas vairāk kā viena no apgaismības racionālisma versijām, pasniegta 18. gadsimta Bavārijas antiklerikālās gaisotnes mērcē. Tā bija nedaudz naiva un utopiska kustība, kas tiecās pēc cilvēces pakļaušanas saprāta likumiem. Tās humānistiskais racionālisms šķiet guvis visai plašu ietekmi brīvmūrnieku (masonu) ložās.

Amerikāņi par iluminātismu pirmoreiz uzzināja 1797. gadā no sējuma, kas bija publicēts Edinburgā (vēlāk pārdrukāts Ņujorkā) ar nosaukumu “Pierādījumi par sazvērestību pret visām reliģijām un Eiropas valdībām, kas tiek perināta brīvmūrnieku, iluminātu un literāro biedrību slepenajās sanāksmēs”. Tās autors bija pazīstams skotu zinātnieks Džons Robisons, kurš pats bija epizodiski piederējis pie Lielbritānijas brīvmūrniecības, bet kura fantāziju bija iekvēlinājusi, viņaprāt, ne tuvu ne tik nevainīgā brīvmūrnieku kustība kontinentālajā Eiropā. Robisons šķiet veidojis savu darbu, cik jau nu spējis, faktoloģisku, taču, nonācis līdz iluminātisma morālā rakstura un politiskās ietekmes novērtējumam, viņš veica raksturīgo paranojālo lēcienu fantāzijas sfērā. Šī savienība, viņš uzskatīja, bija izveidota “ar skaidru mērķi iznīdēt visas reliģiskās institūcijas un gāzt visas Eiropā pastāvošās valdības”. Tā esot kļuvusi par “lielu un ļaunu projektu, kas rūgst un darbojas visā Eiropā”. Tai viņš piedēvēja galveno lomu Franču revolūcijas izraisīšanā. Viņš tajā saskatīja brīvdomīgu, antikristietisku kustību, kas nododas sieviešu samaitāšanai, juteklisku baudu kultivēšanai un īpašuma tiesību pārkāpšanai. Tās locekļiem esot plāni izgatavot tēju, kas izraisa abortu, slepenu vielu, kas, “iešļākta sejā, padara aklu vai nogalina”, un kādu ierīci, kas izklausās pēc smirdbumbas, – “līdzekli guļamkambara piepildīšanai ar indīgiem tvaikiem”.

Jau drīz šie priekšstati lika sevi manīt ASV. 1798. gada maijā Masačūsetsas kongregacionālistu Bostonas draudzes mācītājs Džededija Morze nāca klajā ar aktuālu sprediķi jaunajai valstij, kuru tobrīd šķēla asas pretrunas starp džefersonistiem un federālistiem, frankofiliem un anglomāniem. Salasījies Robisonu, Morze nu bija pārliecināts par iluminātisma rosinātu jakobīņu sazvērestību un vajadzību celt kājās valsti aizstāvības cīņai. Viņa brīdinājums rada dzirdīgas ausis it visur Jaunanglijā, kur vien federālistus baidīja augošais bezdievības vilnis vai Džefersona demokrātija. Jeila Universitātes prezidents Timotijs Dvaits sekoja Morzes sprediķa pēdās ar savu 4. jūlija uzrunu “Amerikāņu pienākums pašreizējā krīzē”, kurā savā spožajā retorikā apcerēja cīņu pret antikristu. Jau drīz no Jaunanglijas kancelēm tika skandinātas apsūdzības iluminātiem – tā, it kā visa zeme no viņiem vai mudžētu.

19. gadsimta 20. gadu nogales un 30. gadu antimasonisma kustība šo apsēstību ar sazvērestībām pārņēma un izvērsa plašumā. No pirmā acu uzmetiena šī kustība var šķist ne vairāk kā antimasonisma tēmas atkārtojums un turpinājums, vērsts jau pret Bavārijas iluminātiem. Taču 18. gadsimta 90. gadu panika aptvēra pamatā Jaunangliju un saistījās ar ultrakonservatīviem uzskatiem, bet šī vēlākā antimasoniskā kustība skāra daudzas ASV ziemeļu daļas un bija cieši saistīta ar tiešo demokrātiju un agrāro reģionu egalitārismu. Lai gan antimasonisms izrādījās vērsts arī pret Džeksonu (Džeksons bija brīvmūrnieks), tajā izpaudās tā pati nepatika pret iespēju liegšanu vienkāršajam cilvēkam un pret aristokrātiskām institūcijām, kāda rodama Džeksona krusta karā pret ASV Banku.

Antimasoniskā kustība bija ne tikai dabiska entuziasma, bet arī partiju politikas auglis. Tai pievienojās un to izmantoja milzums ļaužu, kuri nemaz pilnībā nepieņēma tās sākotnējo pret masoniem vērsto noskaņojumu. Tā piesaistīja dažu cienījamu valstsvīru atbalstu, kuri izjuta tikai mērenas simpātijas pret tās pamatievirzi, bet kuri kā politiķi nevarēja atļauties to ignorēt. Tomēr tā bija samērā spēcīga tautas kustība, un provinces entuziasti, kas bija tās galvenais dzinējspēks, ticēja tai no visas sirds.

Kā slepena biedrība brīvmūrniecība tika uzskatīta par pastāvīgu pret republikānisko valdību vērstu sazvērestību perēkli. To uzlūkoja kā īpaši disponētu uz valsts nodevību: piemēram, slavenās Ārona Bēra sazvērestības virsvadību piedēvēja masoniem. Masonus vainoja savas separātas lojalitātes sistēmas, separāta varas deleģējuma radīšanā federālās valdības un pavalstu valdību struktūrās, kas nozīmēja nelojalitāti šīm institūcijām. Tika apgalvots, ka masoni izveidojuši savu tiesību sistēmu ar savām īpašām saistībām un sodiem, un nepakļaušanās tai varēja tikt sodīta pat ar nāvi. Izjūta par kolīziju starp demokrātiju un slepenību bija tik dziļa, ka uzbrukumiem tika pakļautas arī citas, daudz nevainīgākas organizācijas – piemēram, akadēmiskā brālība Phi Beta Kappa.

Tā kā brīvmūrnieki dod solījumu nākt palīgā savējiem, ja tie ir briesmās, un allaž izrādīt brālīgu iecietību, tika uzskatīts, ka ordenis neatzīst valsts likuma varu. Masonu konstebliem, šerifiem, zvērinātajiem un tiesnešiem noteikti bija jābūt slepenā sadraudzībā ar masonu noziedzniekiem un tiem, kas izvairās no tiesas. Tika uzskatīts, ka masonu redaktori un laikrakstu īpašnieki uzlikuši presei tik pamatīgu “uzpurni”, ka visas ziņas par masonu nodarījumiem tiek noslāpētas. Laikā, kad gandrīz katrs “privilēģiju bastions” ASV piedzīvoja demokrātu uzbrukumus, brīvmūrniecībai uzbruka kā privileģēto brālībai, kas liedz citiem biznesa iespējas un gandrīz monopolizējusi politiskos amatus.

Kādi patiesības un īstenības graudi šajos ieskatos par brīvmūrniecību varbūt arī bija. Taču tas, kas uzsverams šeit, ir apokaliptiskais un absolutizējošais rāmis, kurā tika pausts naids pret masoniem. Vienkārši norādīt, ka slepenas biedrības nav nekas labs, – ar to antimasoniem nepietika. Kāda tipiska antimasoniska izklāsta autors paziņoja, ka brīvmūrniecība ir “ne vien vispretīgākais, bet arī visbīstamākais iedibinājums, kāds jebkad cilvēcei ticis uzspiests. [..] Tas patiesi būtu dēvējams par Sātana meistardarbu”.

Jezuītu briesmas

Vēl lāgā nebija norimušas bailes no masonu sazvērestības, kad sāka izplatīties baumas par katoļu sazvērestību pret amerikāņu vērtībām. Te atkal sastopam to pašu domāšanas rāmi, tikai ar citu ļaundari tajā. Antikatoliskā kustība savijās ar augošo natīvismu, un, lai arī tie nebija identiski, abi kopā cirta tik platu stigu amerikāņu dzīvē, ka neizbēgami ierāva savā straumē daudzus mērenos, kuriem paranojālais stils tā pilnā krāšņumā nebūt nešķita tuvs. Vēl vairāk, mums nevajadzētu tūdaļ atmest kā pilnīgi aprobežotu un nekrietnu ne īsteno jeņķu vēlmi saglabāt etniski un reliģiski homogēnu sabiedrību, ne arī protestantisma īpašo saikni ar individuālismu un brīvību. Taču šai kustībai bija spēcīga paranojālā piedeva, un ietekmīgākajiem katolicisma apkarotājiem bija pamatīga nosliece uz paranojālo stilu.

Divas grāmatas, kas parādījās 1835. gadā, aprakstīja jaunās amerikāņu dzīvesveidam draudošās briesmas un var kalpot par antikatoliskās domāšanas paraugu. Pirmā – “Ārvalstu sazvērestības pret Savienoto Valstu brīvībām” – piederēja slavenā gleznotāja un telegrāfa izgudrotāja S. F. B. Morzes spalvai. “Sazvērestība pastāv,” deklarēja Morze, “un tās plāni jau tiek īstenoti dzīvē. [..] Mums uzbrūk neaizsargātā teritorijā, kuru mēs nevaram nosargāt ar mūsu kuģiem, fortiem vai armijām.” Galveno sazvērestības avotu Morze saskatīja Meterniha valdībā: “Austrija jau darbojas mūsu valstī.Tā izgudrojusi grandiozu shēmu. Tā izstrādājusi varenu plānu, lai šeit kaut ko panāktu. [..] Tās jezuītu misionāri apceļo valsti; tā apgādājusi viņus ar naudu un parūpējusies par avotiem tās pastāvīgai papildināšanai.” Ja sazvērestība izdosies, brīdināja Morze, kāda Hābsburgu nama atvase jau drīz tiks iecelta par ASV imperatoru.

“Ir skaidri zināms,” rakstīja vēl viens kareivīgs protestants,

ka jezuīti izložņā visus Savienoto Valstu nostūrus, maskējušies visos iespējamajos veidos, nepārprotamā nolūkā izpētīt labvēlīgās situācijas un noskaņojumus pāvestības izplatīšanai. Kāds Rakstu sludinātājs no Ohaio mūs informēja, ka atklājis vienu šādu vīru vērpjam savas viltības viņa draudzē, un stāsta, ka zemes rietumos čum un mudž no viņu aģentiem, kas maskējušies par leļļu teātra rādītājiem, deju un mūzikas skolotājiem, bildīšu un rotājumu tirgotājiem, leijerkastniekiem un līdzīgu amatu piekopējiem.

Laimans Bīčers, slavenas dzimtas vecākais un Harietas Bīčeres-Stovas tēvs, tai pašā gadā sarakstīja savu “Aicinājumu Rietumiem”, kurā apsver iespēju, ka Kristus tūkstošgadu valstība varētu iestāties ASV pavalstīs. Viņaprāt, viss bija atkarīgs no tā, kādas ietekmes dominēs Rietumu plašumos, kur taps valsts nākotne. Protestantisms bija iesaistījies cīņā uz dzīvību un nāvi pret katolicismu. “Lai ko mēs darītu, tas jādara ātri ..” Varens imigrācijas vilnis, naidīgs brīvajām institūcijām, “Eiropas valdnieku” subsidēts un sūtīts, pārplūdina valsti, vairojot nekārtību un vardarbību, pildot cietumus un nabagmājas, četrkāršojot nodokļu apjomu un liekot arvien jauniem tūkstošiem vēlētāju “pielikt savu nepieredzējušo roku pie mūsu varas stūres”.

Puritāņiem antikatolicisms allaž kalpojis pornogrāfijas vietā. Ja antimasoniem tēlojās žūpošanas sacīkstes un viņi sevi izklaidēja ar sadomazohistiskām fantāzijām par šaušalīgos masonu zvērestos piesaukto sodu izpildi⁴, tad antikatoļi sacerēja milzumu nostāstu par neķītriem priesteriem, biktskrēsliem kā pavešanas vietām, izvirtību sieviešu un vīriešu klosteros. Iespējams, visvairāk lasītā sava laika grāmata Savienotajās Valstīs pirms “Krusttēva Toma būdas” bija darbs ar nosaukumu “Drausmīgās atklāsmes”, kas nāca klajā 1836. gadā, it kā kādas Marijas Monkas sarakstīts. Autore, kas apgalvoja, ka izmukusi no Oteldjē (Hôtel-Dieu) sieviešu klostera Monreālā pēc pieciem novices un mūķenes kārtā tur pavadītiem gadiem, aprakstīja savu dzīvi klosterī sīki un pamatīgi. Klostera priekšniece paziņojusi, ka viņai “jāpakļaujas priesteriem visās lietās”, un, sev par “pilnīgu apstulbumu un šausmām”, viņa drīz atklājusi, kāds ir šīs pakļaušanās raksturs. Bērni, kuri dzima no šādiem sakariem klostera sienās, tika nokristīti un pēc tam nogalināti, lai, kā viņa apgalvoja, tūdaļ nokļūtu debesīs. Viņas grāmatu, nikni peltu un tikpat nikni aizstāvētu, turpināja lasīt un tai turpināja ticēt arī pēc tam, kad Marijas māte bija liecinājusi, ka meita bijusi dīvaina kopš bērnības, kad reiz ietriekusi sev galvā zīmuli. Marija mira 1849. gadā cietumā, kur bija nokļuvusi kā bordelī arestēta kabatzagle.

Antikatolicisms, tāpat kā antimasonisms, sajaucās ar amerikāņu partiju politiku un kļuva par ilglaicīgu faktoru ASV politikā. 19. gadsimta 90. gados to atdzīvināja Amerikāņu aizstāvības asociācija ar laikmetam atbilstošākām ideoloģiskām variācijām: piemēram, tika apgalvots, ka 1893. gada krīze bijusi starptautiska līmeņa katoļu pasākums, kuri to izraisījuši, sākot masveida naudas izņemšanu no bankām. Daži kustības runasvīri izplatīja viltotu encikliku, kuru pierakstīja pāvestam Leonam XIII un kura saturēja norādījumus amerikāņu katoļiem noteiktā 1893. gada datumā iznīcināt visus ķecerus. Daudzi antikatoļi ik dienas gaidīja nacionāla mēroga sacelšanos. Mīts par kuru katru brīdi gaidāmu katoļu uzbrukumu ķeceriem, lai tos apkautu un sakropļotu, turpināja pastāvēt vēl 20. gadsimtā.

Kāpēc viņi jūtas atstumti

Ja, aplūkojuši vēsturē palikušus paranojālā stila piemērus, mēs tagad ar lielu lēcienu nonākam pie mūsu šodienas labējiem, atklājas vairākas diezgan nozīmīgas atšķirības no 19. gadsimta kustībām. Agrāko kustību runasvīri jutās pārliecināti, ka viņi aizstāv idejas un ļaužu kategorijas, kas viņu laikā valstī joprojām bija noteicošās, – ka viņi cīnās pret draudiem tolaik joprojām pastāvošajam dzīvesveidam. Turpretim mūsdienu labējie jūtas, kā to formulējis Daniels Bells, atstumti: Amerika viņiem un viņu kategorijas ļaudīm jau ir pamatā atņemta, taču viņi ir apņēmības pilni mēģināt to atgūt un novērst galīgo iznīcinošo apvērsumu. Vecās amerikāņu vērtības jau ir kosmopolītu un intelektuāļu saēstas, veco konkurences kapitālismu pakāpeniski sadrupinājuši sociālistu un komunistu shēmotāji, veco nacionālo drošību un neatkarību sagrāvušas nodevīgas sazvērestības, kuru ietekmīgākie aģenti nav tikai iebraucēji un ārzemnieki kā vecos laikos, bet valstsvīri pašā ASV varas smailē. Viņu priekšgājēji atklāja sazvērestības, bet mūsdienu labējie radikāļi redz sazvērestību kā valsts nodevību visaugstākajā līmenī.

Nozīmīgas pārmaiņas skārušas arī masu mediju ietekmi. Mūsdienu labējiem ļaundari ir daudz konkrētāki, sabiedrībai pazīstamāki nekā viņu paranojālo priekšteču laikos; un arī bagātīgāka un detalizētāka personisku aprakstu un personisku apvainojumu ziņā ir paranojālā stila literatūra. Antimasonu nenoteikti ieskicēto ļaundaru, antikatoļu anonīmo un maskējušos jezuītu aģentu un mazpazīstamo pāvesta emisāru, finanšu konspirācijas teoriju atklātībai nezināmo baņķieru vietā mēs tagad varam likt prominentas publiskas personas, kā prezidentus Rouzeveltu, Trumanu un Eizenhaueru, valsts sekretārus, kā Māršalu, Ačesonu un Dalesu, Augstākās tiesas tiesnešus, kā Frankfurteru un Vorenu, un veselu bateriju zemāka ranga, bet joprojām slavenu un plaši piesauktu sazvērnieku ar Aldžeru Hisu priekšgalā.

Notikumi kopš 1939. gada ir devuši mūsdienu labējam paranoiķim un viņa fantāzijai plašu skatuvi, pilnu ar sulīgām un arvien jaunām detaļām, bagātīgi apgādātu ar reālistiskiem uzvedinošiem mājieniem un neapgāžamiem pierādījumiem viņa aizdomu ticamībai. Darbības skatuve tagad ir visa pasaule, un viņš var smelties ne vien no Otrā pasaules kara, bet arī no Korejas kara un Aukstā kara notikumiem. Kara vēsturnieki zina, ka karadarbība lielā mērā ir kļūdu spēle un nekompetences muzejs, bet, ja katras kļūdas un nekompetentas rīcības vietā liek apzinātu nodevību, paranojālai fantāzijai paveras plašas un visnotaļ fascinējošas interpretācijas iespējas. Beigu beigās tādam, kurš lasa paranojālās pētniecības fundamentālos darbus, par īsto noslēpumu kļūst nevis tas, kā Savienotās Valstis novestas līdz pašreizējam bīstamajam stāvoklim, bet gan – kā tās vispār spējušas izdzīvot.

Mūsdienu labējās domas pamatelementus var reducēt uz trim. Pirmkārt, vairāk nekā paaudzes garumā ilgusi šodien labi zināmā sazvērestība, kas kulmināciju sasniedza Rouzevelta New Deal politikā, ar mērķi graut brīvo kapitālismu, pakļaut ekonomiku tiešai federālās valdības kontrolei un bruģēt ceļu uz sociālismu vai komunismu. Daudzi labējie piekritīs Frankam Čodorovam, darba “Ienākuma nodoklis – visa ļaunuma sakne”autoram, ka šī kampaņa aizsākās 1913. gadā ar Konstitūcijas labojumu par ienākuma nodokli.

Otrkārt, augstākajā valdības ešelonā ir iefiltrējies tik daudz komunistu, ka ASV politikā, vismaz kopš laika perioda īsi pirms Pērlhārboras notikumiem, dominējuši ļaudis, kuri gudri un mērķtiecīgi nodod Amerikas nacionālās intereses.

Visbeidzot, valsti cauraudzis komunistu aģentu tīkls gluži tāpat, kā sendienās tajā bija ieperinājušies jezuītu aģenti. Tā rezultātā visa izglītība sistēma, konfesijas, prese un masu mediji vienojušies kopīgos centienos paralizēt lojālo amerikāņu pretošanos.

Pats reprezentatīvākais makartisma ēras dokuments, iespējams, bija garā apsūdzības runa valsts sekretāram Džordžam Katletam Māršalam, ar ko 1951. gadā Senātā uzstājās senators Makārtijs un kas vēlāk nedaudz pārstrādātā veidā tika publicēta. Makārtijs tajā attēloja Māršalu kā centrālo figūru ASV interešu nodevībā, kas ilgusi no Otrā pasaules kara stratēģijas izstrādes līdz Māršala plānam. Māršals, kā uzstāja Makārtijs, bija saistīts ar praktiski ikvienu amerikāņu neveiksmi vai sakāvi, un neviens no šiem gadījumiem nebija nedz nejaušība, nedz kompetences trūkums. Bija “kaitēšanas sistēma”, Māršalam iejaucoties kara gaitā, kas vienmēr nāca par labu Kremlim. Straujais ASV relatīvā spēka kritums no 1945. līdz 1951. gadam nenotika “tāpat vien”, tas tika “izraisīts soli pa solim, apzināti un ar nolūku”, tas bija nevis kļūdu, bet gan nodevīgas sazvērestības rezultāts – “tāda mēroga sazvērestības, pret kuru nobāl jebkurš līdzīgs pasākums visā cilvēces vēsturē”.

Tagad Makārtija lāpu tālāk nes izbijis saldumu rūpnieks Roberts Henrijs Velčs jaunākais, kurš gan ir stratēģiski krietni pieticīgākā pozīcijā nekā zināmais senators un ar krietni mazāku, toties organizētāku sekotāju pulku. Pirms dažiem gadiem Velčs paziņoja, ka “valdība atrodas gandrīz pilnīgā komunistisko ietekmju kontrolē” – ievērojiet šo rūpīgo un piesardzīgo “gandrīz”. Viņš piedāvājis visaptverošu mūsu nesenākās vēstures interpretāciju, kur ik pagriezienā ir klāt komunisti. Viņi iniciēja noguldījumu izņemšanu no amerikāņu bankām 1933. gadā, kas noveda pie to slēgšanas; viņi izperināja Padomju Savienības valstiskuma atzīšanu no ASV puses tai pašā gadā – tieši laikā, lai paglābtu Padomiju no ekonomiskā sabrukuma; viņi sacēla kņadu ap segregāciju Dienvidu pavalstīs; viņi ir pārņēmuši savā varā Augstāko tiesu un padarījuši to par “vienu no svarīgākajām komunisma aģentūrām”.

Rūpīga vēstures izpēte paver Velča kunga skatam lietas, kuras retajam no mums, pārējiem, ļauts zināt. “Daudzu iemeslu dēļ un pēc plašas izpētes,” viņš rakstīja pirms dažiem gadiem, “esmu guvis pārliecību, ka [Džons Fosters] Daless ir komunistu aģents. Profesora Artura Franka Bērnsa darbs Eizenhauera administrācijas Ekonomiskās padomes vadītāja amatā bijis “vienīgi piesegs sakarnieka uzdevumiem starp Eizenhaueru un dažiem Bērnsa komunistu bosiem”. Eizenhauera brālis Miltons bijis “faktiski viņa priekšnieks un boss Komunistiskajā partijā”. Kas attiecas uz pašu Eizenhaueru, Velčs viņu raksturojis vārdiem, kas padarīja šo konfekšu fabrikantu slavenu, – kā “uzticamu, apzinīgu komunistu sazvērestības aģentu” –, piebilstot, ka šis secinājums “balstās tik plašos, taustāmos un detalizētos pierādījumos, ka jebkādas pamatotas šaubas šai ziņā šķiet izslēgtas”.

Atdarinot naidnieku

Paranojālais runasvīrs skata sazvērestības sekas apokaliptiskos mērogos: viņš piedāvā veselu pasauļu, veselu politisku un cilvēces vērtību sistēmu dzimšanu un nāvi. Viņš allaž sauc uz civilizācijas barikādēm. Viņš pastāvīgi dzīvo likteņa griežos. Tāpat kā ticīgie millenāristi, arī viņš pauž to cilvēku bailes, kuri dzīvo pasaules gala ēnā, un dažreiz ir noskaņots izziņot apokalipses datumu. (“Laika vairs nav daudz,” 1951. gadā paziņoja Velčs. “Daudzviet un no daudziem avotiem ienāk milzums liecību, ka 1952. gada oktobris būs tas liktenīgais mēnesis, kad Staļins uzbruks.”)

Kā avangardā esošais, kurš spēj pamanīt sazvērestību, pirms tā kļuvusi skaidri saskatāma vēl snaudošajai sabiedrībai, paranojālais ir kaujiniecisks vadonis. Konflikts sabiedrībā viņa redzējumā nav kas tāds, kam būtu meklējams izlīdzinājums vai kompromiss praktizējoša politiķa garā. Tā kā uz spēles allaž ir absolūtā labā vai absolūtā ļaunuma uzvara, te vajadzīgs nevis kompromiss, bet griba cīnīties līdz galam. Tā kā pretinieks tiek iedomāts kā totāli ļauns un totāli nesamierināms, tas ir arī totāli jāiznīcina – ja ne uz visas zemes, tad vismaz tajā karadarbības teātrī, kuram paranojālais pievērsis uzmanību. Šī prasība pēc galīgas uzvaras noved pie bezcerīgi nereālu mērķu uzstādījuma, un, tā kā šie mērķi pat ne tuvu nav sasniedzami, neizdošanās pastāvīgi palielina paranojālā frustrāciju. Pat daļēja izdošanās nemazina viņā bezspēcības sajūtu, kas viņā gruzdējusi jau no paša sākuma, un tas savukārt tikai nostiprina viņā pārliecību par ienaidnieka baiso, neizmērojamo spēku.

Naidnieks tiek tēlots visai spilgti: viņš ir perfekts nelietības paraugs, tāds kā amoralitātes pārcilvēks – ļauns, visuresošs, varens, nežēlīgs, juteklisks, izvirtis. Atšķirībā no mums, pārējiem, viņš netiek ierauts milzīgā vēstures mehānisma zobratos, bet kļūst pats par savas pagātnes, savu dziņu, savas aprobežotības upuri. Viņš vēstures mehānismu iespaido, viņš to pat veido vai cenšas normālo vēstures gaitu novirzīt neceļos. Viņš rada krīzes, iesāk noguldījumu izņemšanas histērijas, izraisa ekonomikas lejupslīdi, sagatavo katastrofas un tad priecājas un gūst peļņu no paša izraisītā posta. Paranojālais savā vēstures interpretācijā ir izteikti personālistisks: izšķiroši notikumi nav uzlūkojami kā daļa no vēstures straumes, bet kā kāda gribas rezultāts. Ļoti bieži naidniekam tiek piedēvēts kāds sevišķi efektīvs varas līdzeklis: viņš kontrolē presi, viņam ir neierobežoti finanšu resursi, viņa rīcībā ir jauns domu ietekmēšanas paņēmiens (smadzeņu skalošana), viņš zina īpašas pavedināšanas tehnikas (katoļu bikts).

Grūti izvairīties no secinājuma, ka šis naidnieks daudzējādā ziņā ir paša paranojālā “es” projekcija; viņam tiek pierakstīti kā ideālie, tā nepieņemamie paša personības aspekti. Naidnieks var būt kosmopolītisks intelektuālis, bet paranojālais viņu pārspēs sistematizētas erudīcijas, pat pedantisma ziņā. Slepenās organizācijas, kas izveidotas, lai cīnītos pret slepenām organizācijām, mācās no saviem pretiniekiem. Kukluksklans imitēja katolicismu tiktāl, ka tērpās priesteru drānās, radīja smalki izstrādātu rituālu un vienlīdz izkoptu hierarhiju. Džona Bērča biedrība atdarina komunistu šūniņas un pusslepenu darbību caur “frontes” grupām un sludina nesaudzīgu ideoloģisku karu ar ļoti līdzīgu ievirzi kā tās komunistiskajam ienaidniekam.⁵ Dažādu fundamentāli antikomunistisku “krusta karu” runasvīri atklāti pauduši apbrīnu par to, cik lielu uzticību un disciplīnu savos sekotājos spēj iedvest komunisma ideja.

No otras puses, seksuālā brīvība, kas bieži tiek pierakstīta naidniekam, viņa morālās inhibīcijas trūkums, viņa īpaši iedarbīgie paņēmieni savu dziņu apmierināšanā dod paranojālā stila piekopējiem iespēju projicēt un izpaust pašiem savas psiholoģiskās norūpētības neatzīstamos aspektus. Katoļi un mormoņi, vēlāk nēģeri un ebreji nododas pretlikumīgām seksuālām izdarībām. Ļoti bieži šīs īsteni ticīgo fantāzijas atklāj spēcīgus sadomazohistiskus kanālus, kas spilgti parādās, piemēram, antimasoniem izgaršojot masonu sodu nežēlību.

Renegāti un pedanti

Īpaša nozīme ir naidnieka lietu nodevušam renegātam. Antimasonu kustība brīžiem šķita bijušo masonu radīta; katrā ziņā vislielākā nozīme tika piešķirta viņu atklāsmēm, viņiem ticēja uz vārda. Antikatolicisms izmantoja aizbēgušas mūķenes un no baznīcas atkrituša garīdznieka tēlus; labi zināma ir bijušo komunistu loma mūslaiku antikomunistiskajās kustībās. Šī īpašā renegātam piešķirtā autoritāte daļēji sakņojas šādām kustībām tik raksturīgajā apsēstībā ar slepenību: renegāts taču ir cilvēks, kas piederējis pie slepenās brālības un pilnīgi apstiprinot aizdomas, ko citādi skeptiskā pasaule varētu apšaubīt. Tomēr man šķiet, ka renegāta personai tiek piešķirta arī dziļāka eshatoloģiska nozīme: garīgajā cīņā starp labo un ļauno, kas ir paranojālā prāta arhetipiskais pasaules modelis, renegāts ir dzīvs apliecinājums, ka ne tikai ļaunā puse spēj kādu pievērst sev. Viņš iemieso uzvaras un pestīšanas apsolījumu.

Pēdējā paranojālā stila īpašība ir saistīta ar tās pedantismu. Viena no iespaidīgākajām paranojālās literatūras iezīmēm ir kontrasts starp tās izfantazētajiem secinājumiem un aizkustinošajām rūpēm par faktoloģiju, ko tā demonstrē. Tā varonīgi meklē pierādījumus, lai pārliecinātu citus, ka neticamais ir vienīgais, kam var ticēt. Protams, ir intelektuāli, neintelektuāli un pusintelektuāli paranojālie, tāpat kā viņi ir jebkurā politiskā kustībā. Bet respektabla paranojālā literatūra ne tikai atsperas no noteiktas morālas piesaistes, kas var būt visnotaļ attaisnojama, bet arī rūpīgi un gandrīz vai maniakāli vāc “pierādījumus”. Starpība starp šiem “pierādījumiem” un tiem, kurus izmanto citi, ir tāda, ka tie šķiet līdzeklis ne tik daudz normālai politiskajai diskusijai, cik tam, lai atvairītu neiesvaidītās politiskās pasaules profāno ielaušanos. Paranojālais, šķiet, īpaši necer pārliecināt naidīgo pasauli, bet viņš var savākt pierādījumus, lai pasargātu no tās viņa loloto pārliecību.

Paranojālie teksti sākas ar visumā pamatotiem spriedumiem. Savs vārds ir aizliekams par antimasoniem. Galu galā slepena biedrība, kurā apvienojušies ietekmīgi ļaudis, ko saista īpaši pienākumi, domājams, var radīt zināmas briesmas pilsoniskajai kārtībai, kurā tie neiekļaujas. Savs vārds aizliekams par protestantisma individuālisma un brīvības principiem, kā arī par natīvistu vēlmi veidot Ziemeļameriku kā homogēnu civilizāciju. Tāpat mūsu laikos atslābināšanās drošības jomā patiešām ļāva dažiem komunistiem iekļūt valdības aprindās, un neskaitāmi Otrā pasaules kara un Aukstā kara lēmumi ir kritizējami.

Augstākās raudzes paranojālā erudīcija ir vairāk nekā konsekventa, patiesībā paranojālais prāts ir daudz konsekventāks nekā reālā pasaule. Tas ir vairāk nekā zinātnisks savā pieejā. Makārtija 96 lappušu brošūrā “Makartisms” ir veselas 313 atsauces, un Velča kunga satriecošo apsūdzību Eizenhaueram “Politiķis” papildina 100 lappuses bibliogrāfijas un piezīmju. Visa mūsdienu labējā kustība ir īsta ekspertu, izpētes grupu, monogrāfiju, vēru un bibliogrāfisko rādītāju parāde. Reizumis labējo centieniem pēc akadēmiska dziļuma un visaptveroša pasaules redzējuma ir pārsteidzoši rezultāti: Velča kungs, piemēram, apsūdzējis Arnoldu Toinbiju, ka viņa vēsturiskā darba popularitātes pamatā ir fabiāņu, “Anglijas Leiboristu partijas bosu” un dažādu angloamerikāņu “liberālās elites” locekļu sazvērestība ar mērķi aizēnot daudz patiesāko un apgaismojošāko Osvalda Špenglera darbu.

Divkārt cietējs

Paranojālais stils piemīt ne tikai mūsu valstij un laikmetam; tas ir starptautisks fenomens. Pētot millenāristu sektas Eiropā no 11. līdz 16. gadsimtam, Normans Kons domājas atradis stabilu psihisku kompleksu, kurš visumā atbilst tam, ko es ar to saprotu, – stilu, kuru veido noteiktas bažas un fantāzijas: “megalomaniakāls skatījums uz sevi kā uz Izredzēto, absolūti labo, nekrietni vajāto, taču beigās triumfam lemto; gigantisku un dēmonisku spēju piedēvēšana pretiniekam; atsacīšanās pieņemt cilvēka eksistences neizbēgamo ierobežotību un nepilnīgumu, tās nepastāvību, pretrunas, konfliktus, kā intelektuālo, tā morālo kļūmju iespēju; apsēstība ar nekļūdīgiem pareģojumiem, .. sistemātiskas aplamas interpretācijas, allaž uzkrītoši vienkāršas un bieži groteskas”.

Šis skats pāri lielam laika nogrieznim iedrošina mani pieņēmumam – tikai pieņēmumam un nekam vairāk –, ka domāšana, kas disponēta skatīt pasauli šādi, ir dzīvotspējīgs psihisks fenomens, kas vairāk vai mazāk konstanti iespaido pieticīgu sabiedrības mazākumu. Taču noteiktas reliģiskās tradīcijas, noteiktas sociālās struktūras un noteikts nacionālais mantojums, noteiktas vēsturiskas katastrofas vai frustrācijas var veicināt šādu psihisku enerģiju atsvabināšanos un radīt labvēlīgu augsni situācijām, kurās tām ir lielāka iespēja pāraugt masu kustībās vai politiskās partijās. ASV pieredzē šādu kareivīgu un aizdomīgu prātu galvenais punkts noteikti bijuši etniski un reliģiski konflikti, taču šādas enerģijas var mobilizēt arī šķiru konflikti. Iespējams, paranojālās tendences izplatībai veicinošākā ir tādu pretēju interešu konfrontācija, kuras ir (vai tiek domātas esam) pilnīgi nesamierināmas un tādējādi pēc savas dabas nepakļaujas normālam politiskam procesam ar tam raksturīgo kaulēšanos un kompromisa meklējumiem. Situācija kļūst sliktāka, ja noteiktu sociālu interešu pārstāvji – iespējams, viņu prasību nereālistiskā un nerealizējamā rakstura dēļ – tiek izslēgti no politiskā procesa. Atstāti ārpus politiskās virtuves vai lēmumu pieņemšanas, viņi rod pilnīgu apstiprinājumu savai sākotnējai koncepcijai, ka varas pasaule ir nekrietna un ļauna. Viņi redz tikai varas rezultātu – un arī to caur izkropļojošu prizmu – bez iespējas vērot tās mehānismu darbībā. Kāds izcils vēsturnieks teicis, ka viena no vēstures lielākajām vērtībām ir tāda, ka tā mums māca, kā lietas nenotiek. Tieši šo izpratni nav izdevies gūt paranojālajam prātam. Tam, protams, piemīt īpaša pretestība šādas izpratnes veidošanai, bet apstākļi bieži laupa viņam saskari ar notikumiem, kas varētu viņu apgaismot. Tā vai citādi, viņš pretojas apgaismošanai.

Mēs visi ciešam no vēstures, bet paranojālais cieš divkārt, jo viņu nomāc ne vien reālā pasaule (kā mūs visus), bet vēl arī viņa fantāzijas.

Ričards Hofstaders bija Amerikas vēstures profesors Kolumbijas Universitātē. Viņa grāmatai “Antiintelektuālisms amerikāņu dzīvē” 1964. gadā tika piešķirta Pulicera prēmija kategorijā “Vispārīgā nebeletristika”. Šīs esejas pamatā ir lekcija, kas nolasīta Oksfordas Universitātē 1963. gada novembrī.

Harper’s, 1964. gada novembrī