Tūpersenteru dzīres

Man šķiet, es esmu diezgan daudz pārdomājis to, ko jūs man jautājat, jo, kad pirms dažām dienām man gadījās nākt no Falēras uz Atēnām, kāds mans paziņa, mani no muguras ieraudzījis, man jokodamies jau pa gabalu sauca:

– Ai, Falēriet Apollodor, vai tu mazliet neapstātos?

Es apstājos un viņu pagaidīju.

– Apollodor, – viņš tad teica, – es tevi jau kādu laiku meklēju, gribēdams pajautāt par Sokratu, Alkibiadu un citiem, kas bijuši dzīrēs pie Agatona un runājuši par Erotu. Pastāsti tātad tu, jo tev visvairāk pienākas stāstīt, ko teicis tavs draugs. Vispirms tomēr pasaki, vai tu arī pats biji tajās dzīrēs.

Teicu, ka biju.

– Tad kāpēc gan tu, Apollodor, nevarētu arī man to pastāstīt.

Katrā ziņā, ejot uz pilsētu, ir laba izdevība gan stāstīt, gan klausīties. Un tā, kopā ejot, mēs runājām par šīm dzīrēm, un es, kā jau sākumā aizrādīju, biju pārdomājis, ko teikt, un, ja tas vajadzīgs, pastāstīšu arī jums.¹

2500 gadus vēlāk

Tramps: – Jauki, liels paldies jums. Šeit ir astoņas valstis plus mēs – plus Savienotās Valstis –, kas ir pilnībā samaksājušas. Viņi sasnieguši divu procentu mērķi. Mēs viņus saucam par tūpersenteriem. Kādu dienu mēs to pacelsim uz trīpersenteriem un forpersenteriem – varbūt. Bet taisni tagad mums tas ir.

Bet šīs ir valstis, kas nav delinkventi. Un tikai, lai jūs sajustos labi, mēs būsim iztērējuši, tas ir, ko esmu paveicis, 2,5 triljonus karaspēkam. Divus ar pusi triljonus. Tas nobāl salīdzinājumā ar to, par ko mēs runājam, vai ne? Tā tas ir, bet tie ir divi ar pusi lieliska aprīkojuma pasaulē. Ikviena aprīkojuma forma, kas zināma vīrišķajai cilvēcei vai sievišķajai cilvēcei.

Mēs domājam, tas būs augstāk: trijos gados tas būs par 400 miljardiem vairāk. Un – bet tikmēr šīs ir tās valstis. Es teicu: “Es gribu ņemt tos tūpersenterus uz pusdienām.” Mēs viņus dēvējam mīlīgi – tie tūpersenteri. Bet es gribu ņemt viņus uz pusdienām. Un tā, šīs ir pusdienas, tās ir uz manim.

Ēdienkartē mums ir salāti ar burratas svaigsieru un baziliku. Otrajā – cālis ar kartupeļu sacepumu, rāceņiem, puraviem un sutinātiem ķiplokiem, kas pārlieti ar kafijkrāsas sēņu mērci. Saldajā es speciāli neliku plūmju pudiņu, jo tas garšo Merkelei, tāpēc ir karstas šokolādes pomāde ar piena sorbetu un sāļo karameli.

Un es gribu pateikties jums visiem. Un, ja jūs gribat kaut ko teikt presei, jūs varat.

Kā ar Poliju? Vai gribat kaut ko teikt, pārstāvot grupu?

Duda: – Tramp, paldies tev ļoti par šo...

Tramps: – Paldies tev.

Duda: – ...par laipno ielūgumu. Un mēs esam ļoti iepriecināti, ka esam šajā valstu grupā, kuras jūt atbildību ne tikai par mūsu pašu drošību, ne tikai par mūsu robežas drošību, bet arī visas sadraudzības drošību. Un šī pieeja, 360 grādu aizsardzība, ir būtisks elements mūsu sadraudzībai un vienotībai.

Tramps: – Tas ir, patiešām. Es domāju, viņam būs fantastiski televīzijas reitingi ar to – ar veidu, kā viņš to prezentēja. (Smiekli.) Kā ar manu draugu? Tu gribi teikt kaut ko?

Johannis: – Jā, liels tev paldies par – par uzaicinājumu mums. Mēs neesam tās bagātākās valsts, izņemot tavējo. Mēs ticam valstu vienotībai. Es domāju, mūsu neaicinātie kolēģi sekos mūsu līderībai. Tā nu paldies tev.

Tramps: – Viņi to darīs, īstenībā. Un, ja ne, mēs viņus piedabūsim iepirkties. Vienā vai otrā veidā, viņi maksās, čaļi, to es jums saku.

Liels jums visiem paldies. Novērtēju. Paldies. Liels jums paldies.²

Kad Tramps bija beidzis, visi viņu slavēja. Stoltenbergs gribēja vēl kaut ko piebilst, jo Tramps bija atsaucies uz kādu vietu viņa runā.

Piepeši pie nama durvīm sāka stipri klauvēt, bija dzirdama flauta un iereibušo klaigas.

– Puiši, – izsaucās namatēvs brits, – paskatieties taču. Ja atnācis kāds paziņa, sauciet viņu iekšā; ja kāds svešs, sakiet, ka te vairs nedzer un visi aizgājuši gulēt.

Un tad bija dzirdama arī stipri iedzērušā Makrona balss, kurš skaļi sauca, kur ir Boriss, un lika sevi pie tā vest. Merkele un daži Makrona pavadoņi to balstīja, un viņš iestājās durvīs ar kuplu efeju un vijolīšu vainagu galvā, ko rotāja lentes.

– Sveicināti, jūs, vīri! Vai pieņemsit savā pulkā mani, pamatīgi piedzērušos?

– Mēs varam ielaist jūs uz mirkli, – teica Tramps, – bet lai Trudo izdomā, kuru no savām sejām viņš rādīs!

Egils centās iebilst:

– Donald, Džastina jaunekļi sargā mūsu valsti Ādažos, kaut varēja dienēt Toronto. Viņš nav tik slikts!

– Noliec malā to kendamu, Egil, apnicis jau, – teica Tramps. – Kur tu to ņēmi?

– Man to uzdāvināja Japānas imperators. Es biju uz viņa inaugurāciju.

– Viņiem ir imperators? Nav slikta doma, nepavisam.

Un Tramps turpināja:

– Atceries, par to stāstīja jau Empedokls. Vīrsieva bija tam vārds, izskatā tas bija pa daļai vīrietis, pa daļai sieviete, šis vārds saglabājies tikai kā lamu vārds. Abām sejām, kas skatījās katra uz savu pusi, bija kopīga galva ar četrām ausīm, dzimumorgāni bija divi. Šādiem radījumiem jāiet bojā, jo tajos nav mērķtiecības.

– Bet tu sabojāji UNESCO budžetu³, Tramp, kad notinies un paliki parādā 500 miljonus, ko biji solījis iemaksāt, – iesaucās Angela. – Kamdēļ mēs sūtījām Šlīmani atrakt Troju, ja tagad to atkal klāj smiltis?

– Kā stabulē tu tagad pūt, sieviete? Pavei, Johannis ir saksis no Transilvānijas, bet ir iemaksājis par ieročiem! – tā Tramps. – Un vēl esi atnākusi diedelēt ēdienu, kā tāda Holija Golaitlija.

– Tramp, tu esi parādā par miera operācijām Āfrikā. Jau 776 miljonus.⁴ Un visas miera operācijas pasaulē tiek uzturētas par pusprocentu no pasaules militārajiem izdevumiem, – iejaucās Makrons. – Un, galu galā, tas bija Dēmokrats, kas valdīja pirms tevis, Tiranna, kurš pirms pieciem gadiem pierunāja mūs iemaksāt tūpersentus, un tam mums vēl ir piecu gadu rezerve, lai solījumu izpildītu.

– Tev smadzenes iztecējušas, Emanuel, es tev saku.

– Un tu sačakarēji mūsu Parīzes vienošanos par slikto gaisu, – Emanuels nerimās. –Dēmokrats solīja to izmest mazāk, tad atnāci tu un sarēķināji, ka tas tev maksās 3 triljonus.⁵ Tagad mēs – visas 28 NATO valstis, izņemot Štatus – maksāsim divus vai pat desmit triljonus, lai sliktais gaiss neuzsilda mūsu mājas virs pusotra grāda. Tu mūs reāli piekāsi! Tu izvēlējies paciest smaku, lai nopirktu vēl ieročus pieciem gadiem uz priekšu. Ja kāds ir nonperformers, tad tas esi tu!

– Pie manis Dāvida nometnē un Mara-lago ar gaisu viss labi. Man tā netrūkst. Padomājiet labi, – teica Tramps, – vai tas nav pilnīgi neapstrīdams, ka mēs tiecamies pēc tā, kā mums nav, un netiecamies pēc tā, kas mums ir. Mīla tātad vienmēr vērsta pret kaut ko, turklāt pret kaut ko, kā mums trūkst. Es gribu vēl par sievietēm parunāt.⁶

Boriss: – Lūdzu, ar prieku!

Jautātājs: – Tikai lai noskaidrotu, kungs, vai jūs atcēlāt preses konferenci? Vai jūs rīkosiet, vai jūs joprojām rīkosiet to?

Tramps: – Saki to, Stīven?

Jautātājs: – Vai jūs atcēlāt preses konferenci? Mums nekļuva skaidrs.

Tramps: – O, jē, es atceļu tās ziņas. Es esmu paveicis tik daudzas lietas. Un man būs, es domāju, vēl divas. Mēs tiekamies ar Itāliju un Dāniju. Tā nu man būs vēl divas. Es domāju, ar to pietiks. Tur nebūs nekā, ko teikt. Nu, ne es – pasaki tu to viņiem ārpusē. Mums vēl ir – bet mums vēl ir Dānija un Itālija taisni pēc šitā. Tātad mēs paliekam uz vēl diviem bilatiem, un prese tiks ielūgta, ne?