Par manas galvas pēcnāves likteni

Man drīz būs 65, mans PSA līmenis ceļas, pasauli pārņēmusi pandēmija, un klimata pārmaiņas apdraud nākamās paaudzes. Būtu muļķīgi nedomāt par savu nāvi. Varbūt ir muļķīgi nedomāt arī par iespēju lūgt firmai Alcor iesaldēt manu galvu?

Alcor ir “krionikas” kompānija, kas piedāvājas piesūknēt manas smadzenes ar antifrīzu, gadu desmitiem vai gadsimtiem glabāt to –196 grādu temperatūrā šķidra slāpekļa tvertnē un tad “atdzīvināt” – ja un kad zinātne un medicīna to atļaus. Viņi ir gatavi to darīt ar visu ķermeni, ja es tā vēlētos, taču “krionautu” (tās ir personas, kuras drīzumā iesaldēs) aprindās valdošais uzskats ir tāds, ka nākotnē, kad būsim apguvuši cilvēka smadzeņu reanimēšanas melno maģiju, mēs pratīsim uzbūvēt arī labākus ķermeņus – vai arī, pilnīgi iespējams, izvēlēsimies vispār iztikt bez tiem. Tātad liekas saprātīgi šajā ceļojumā nestiept līdzi lieku bagāžu.

Ja paraugāmies uz krioniku kā mūsdienīgāku Paskāla derību versiju, tad – kāpēc gan ne? Ja es laimēju, tad tieku pie jaunas dzīves, bet, ja zaudēju, tik un tā jau esmu miris – kāda starpība?

Finansiālā puse nav neiespējama, un, izmantojot dzīvības apdrošināšanu, pieejamas dažādas iespējas. Alcor par savu dzīvības–nāves–dzīvības paketi kopumā prasa 200 000 dolāru; viņu galvenais konkurents Savienotajās Valstīs, Krionikas institūts, iekasē 28 000 dolāru iemaksu un tālāk aprēķina gada maksu. Eiropas lielākā krionikas kompānija, Krievijas KrioRus, arī nosauc 28 000 dolārus kā minimālo maksu par iesaldēšanu uz pirmajiem 100 gadiem.

Ja ņemam vērā, ka Savienotajās Valstīs slimnīca var piesūtīt 50 000 dolāru rēķinu par kājas lūzuma ārstēšanu vai pieprasīt 5000 dolāru par pasēdēšanu neatliekamās palīdzības klīnikā, šīs summas nebūt neliekas ekstravagantas. Un, ja jūs izvēlaties pavisam piezemētu pieeju, var iekārtoties tā, ka krionika jums neizmaksā vispār neko. Vajadzīgo summu var īsi pirms nāves aizņemties no kredītkaršu žūkšņa vai kāda augļotāja un tad vienkārši nepildīt saistības. Iespējams, ka parādu piedzinēji neliks mierā jūsu radiniekus, ja varēs tādus atrast, taču viņiem nav nekādu juridisku tiesību piedzīt miruša cilvēka nenodrošinātos parādus.

Ja runājam par izredzēm, ka krionikas procedūra patiešām var izdoties un jūs atdzīvināt, ieskaitīsim tās tajā pašā kategorijā kā loterijas biļetes iegādi. Izredzes, ka jūs tiešām tiksiet pie lielā laimesta, ir tik niecīgas, ka biļeti tikpat labi varētu arī nepirkt, toties jūs esat ieguvuši tiesības cerēt un sapņot, un tieši par to jau ir vērts maksāt.

Dažādas krionikas teorijas cirkulējušas jau kopš 60. gadiem. Kompānija Alcor ir dibināta 70. gados. Tolaik vēl nebija nekādu eksperimentālu rezultātu, kas vedinātu domāt, ka sasaldētu smadzeņu vai visa ķermeņa atdzīvināšana jebkad varētu kļūt zinātniski iespējama. 1987. gadā kāds eksperimentētājs Kalifornijā paziņoja, ka esot iesaldējis un tad atdzīvinājis suni. Tas ir stāsts, ko krionauti nav beiguši apspriest vēl šobaltdien, kaut arī eksperimenta kritiķi aizrāda, ka suns patiesībā nav ticis sasaldēts, tikai stipri atdzesēts un arī tikai uz 15 minūtēm.

Uz mani stāsts par sasaldēto suni īpašu iespaidu neatstāja – esmu lasījis Bulgakovu –, toties man atkārās žoklis, lasot par Jeila Medicīnas skolas eksperimentu, kurā izmantotas 32 beigtu cūku galvas; tas aprakstīts žurnāla Nature 2019. gada aprīļa numurā. Raksts sākas šādi: “Apstrīdot priekšstatu, ka smadzeņu nāve ir neatgriezeniska, zinātnieki atdzīvinājuši no ķermeņa atdalītas cūku smadzenes četras stundas pēc dzīvnieku nokaušanas.” (Noteikti palasiet arī tālāk; tas viss kļūst arvien dīvaināk.) Pilns pētījuma zinātniskais teksts, kurā aprakstīts eksperiments, pieejams par maksu, taču var izlasīt kopsavilkumu un vēres ar atsaucēm uz daudziem citiem mēģinājumiem atdzīvināt šķietami mirušus orgānus.

Tātad varbūt varētu sacīt, ka es paturu savu prātu atvērtu (kaut vai tikai pavērtu) krionikas potenciālajām nākotnes iespējām. Taču, kamēr mūsu rīcībā nav ziņu par veiksmīgu iznākumu, kaut vai tikai vienu izdevušos cilvēka augšāmcelšanos, diez vai mēs varam skaidri zināt, kādi soļi nepieciešami, lai šāds rezultāts būtu iespējams. Es varu iztēloties, ka aptuveni turpmākā gadsimta gaitā zinātne progresēs tik tālu, ka cilvēku, kuru šodienas ārsti bez mazākajām šaubām atzītu par mirušu, patiešām būs iespējams atdzīvināt, taču ļoti šaubos, vai šis laimīgais, kurš atgriezīsies dzīvo vidū, būs kāds no dziļā sasaluma stāvoklī iekonservētajiem līķiem vai pat kāds no tiem, kuri vēl tikai gaida, kad tiks piesūknēti ar bioloģisku antifrīzu.

Taču tik un tā, ņemot vērā, ka izdošanās nozīmētu dzīvību, bet neveiksme – to pašu neizbēgamo nāvi, varētu domāt, ka krioniku vēlēsies izmēģināt vairāk cilvēku. Pēc gandrīz 50 gadiem šajā biznesā Alcor tvertnēs vēl aizvien glabājas tikai 181 ķermenis, bet rindā pierakstījušies 1300 cilvēki. 2017. gadā, kad Īlons Masks paziņoja par plāniem ražot vēl neuzbūvēto Tesla 3, gada laikā viņa potenciālo pircēju sarakstā bija jau 450 000 gaidītāju. (Izsludinātā Tesla 3 cena bija aptuveni vienāda ar pilnas ķermeņa krionēšanas izmaksām.)

Šaubos, vai kāds no Maska saraksta izdarīja apzinātu izvēli – pirkt iespēju tikt pie automašīnas vai pirkt iespēju sākt jaunu dzīvi. Taču abi piemēri pieder pie viena un tā paša darījumu tipa; abos gadījumos tas ir uzaicinājums veikt iepriekšēju iemaksu par vēl nepārbaudītu produktu, ko varbūt varēs saņemt kaut kad nākotnē. Abos gadījumos apdomīgs pircējs noteikti būs izpētījis likuma paredzētās kompensācijas iespējas gadījumā, ja produkts tomēr netiks saņemts. Attiecībā uz krioniku amerikāņu likumi ir vienlaikus ārkārtīgi interesanti un neeksistējoši.

Pirmajā tuvinājumā raugoties, mirušiem cilvēkiem ASV likumos nav nekāda statusa. Ja jūs esat juridiski miris, tad nevarat iesūdzēt Alcor tiesā – un taisnībai par labu jāatzīst, ka Alcor līguma paraugā tas arī nepārprotami skaidri norādīts. Tāpat līgums (manuprāt, visai neveikli) vairākkārt skubina jūs atstāt daļu sava īpašuma Alcor, pamatojot to tādējādi, ka papildu līdzekļi palīdzētu kompānijai uzlabot savus pakalpojumus, līdz ar to palielinot izredzes, ka jūs izdosies atdzīvināt, – bet, protams, tieši par to jūs viņiem vispār maksājat.

Man tas šķiet pietiekami loģiski, taču man vienkārši nepatīk no tā izrietošās iespējas. Pieņemsim, ka es sasaldēts atdusos savā nabaga ļaužu cisternā un Pīters Tīls (kuru Alcor min kā vienu no saviem “locekļiem”) man turpat līdzās sasaldēts gaida savā miljardiera tvertnē. Mēs abi esam novēlējuši 10% sava īpašuma mūsu krionikas pakalpojumu sniedzējiem ar noteikumu, ka tiksim veiksmīgi atdzīvināti. Ja nu kaut kas noiet greizi un iespējams izglābt tikai vienu no mums – kā jums šķiet, kurš gan tas būtu jebkurā no iedomājamām pasaulēm, izņemot pašu godprātīgāko un skrupulozi principiālāko?

Alcor arī rekomendē pirms juridiskās nāves atstāt savus līdzekļus Alcor pārvaldījumā, izveidojot trastu, lai pēc pamošanās varētu tos atkal atgūt savā īpašumā. Tomēr šādai operācijai nepieciešama zināma atjautība, jo jūs nevarat kļūt par labuma guvēju no personīgā trasta, ja esat oficiāli pasludināts par mirušu, – pat tad, ja ierodaties tiesā un paziņojat, ka atkal esat dzīvs. Trastu iespējams izveidot vienīgi reāla un vārdā nosaukta labuma guvēja vai konkrētu sabiedrisku mērķu interesēs, un miruši cilvēki juridiskā izpratnē pārstāj būt reālas personas.

Patlaban piedāvātais ceļš, kā apmest līkumu šim likuma burtam, ir iekļaut krionauta augšāmcelšanos trasta nosacījumos; dibināšanas aktā varētu būt rakstīts aptuveni tā: “Viss manis atstātais īpašums nonāk Sarkanā Krusta īpašumā 2100. gada 1. janvārī, ja vien es līdz minētajam datumam klātienē neierodos pie trasta pārvaldniekiem un nepieprasu, lai nauda tiktu man atdota.”

Tas diezgan mierinoši atgādina tos pašus nosacījumus, ko gadsimtiem bijis pieņemts iekļaut testamentā un potenciālu mantinieku interesēs izveidotu trastu aktos – apmēram tā: “Visa mana nauda nonāk manas meitas X īpašumā viņas 25. dzimšanas dienā, ja vien viņa līdz minētajam datumam nav mirusi, un tādā gadījumā īpašums sadalāms starp viņas bērniem, ja tādi ir, vai, ja viņai nav pēcnācēju, nonāk labdarības organizācijas Oxfam īpašumā.”

Ja un kad jūs atdzīvosieties un pieteiksieties sava trasta pārvaldītājiem, prasot, lai jums atdod jūsu naudu, droši vien nebūs īpašu grūtību viņus pārliecināt, ka šis jaunais jūs ir tas pats vecais, – īpaši tad, ja trasta pārvaldniekus būsiet iecēluši jūs paši un Alcor. Bet ja nu Sarkanais Krusts apstrīd jūsu prasības tiesā, cenšoties nosargāt savu statusu kā jūsu izveidotā trasta labuma guvējs? Vēl vieni iespējamie draudi: ja zinātne būs progresējusi tiktāl, ka sasaldētus cilvēkus varēs atdzīvināt un padarīt dzīvotspējīgus, tad ļoti ticams, ka tā būs apguvusi arī krietni vienkāršāko cilvēku klonēšanas prasmi. Tiesā var ierasties vairāki identiski “jūsu” eksemplāri, kas radīti, kamēr jūs gulējāt, un pieprasīt “jūsu” naudu.

Nav šaubu, ka turpmākajos gados šajā un tam radniecīgos jautājumos ieviesīsies lielāka skaidrība – varbūt ne tāpēc, ka Amerikas tiesām drīz radīsies vajadzība izskatīt prāvas, kurās iesaistīti atnāvēti cilvēki, bet gan tāpēc, ka tiesu praksē jau tagad krājas precedenti lietām, kurās iesaistīti cilvēki, kas vispār nav dzimuši. Morālie un juridiskie aspekti šķiet samērā līdzīgi gan attiecībā uz tiem, kuri vairs nav miruši, gan uz tiem, kuri nav piedzimuši.

Ņemsim kaut vai amerikāņu tiesu praksi attiecībā uz iesaldētiem embrijiem. Arī tie ir sasaldēti. Arī no tiem var rasties dzīvība. Vai tie ir cilvēki, īpašums vai kaut kāda starpkategorija? Lai kādi būtu jūsu argumenti attiecībā uz sasaldētu embriju, domājams, ka ASV sistēmā jums izdotos aiztiesāties diezgan tālu, attiecinot tos arī uz sasaldētu cilvēka galvu. Prāvā “Deiviss pret Deivisu” (1992) situācijā, kad precētam pārim, šķirot laulību, radās domstarpības par viņu iesaldēto embriju nākotni, tiesa lēma par labu Deivisa kunga vēlmei embrijus iznīcināt, noraidot Deivisa kundzes prasību atļaut tos piedāvāt citiem, neauglīgiem pāriem.

Atjautība ir īpašība, kas Amerikas tieslietu sistēmai piemīt visaugstākajā mērā, un nav ne mazāko šaubu, ka juridiskās problēmas, kas saistītas ar cilvēkiem, kuri pieceļas no mirušajiem, tiks ātri vien atrisinātas tiesu prakses ceļā – tiklīdz uzradīsies pirmie augšāmcēlušies pilsoņi, kuriem tas būs nepieciešams. ASV Augstākajā tiesā reiz pienāks tā neaizmirstamā diena, kad pirmais atnāvētais pacients izrāpsies no Alcor cisternas un, atstājot aiz sevis slapju sliedi, dosies taisnā ceļā uz tiesas zāli.

Tad izrādīsies, ka patiesi piņķerīgie jautājumi saistīti ar situācijas teoloģisko aspektu. Aptuveni 30% krionautu norāda, ka tic Dievam. Interesanti, kā viņi iztēlojas sarunu, kas norisināsies, viņiem pirmo reizi ierodoties “tur augšā”? Nāksies izspēlēt Paskāla derības, tikai uz spēles šoreiz likta īsta nauda. “Es iegriezos tikai uz brītiņu,” sacīs atnāvētie. Tam Kungam var būt nedaudz cits viedoklis, neraugoties uz paša piekopto citu augšāmcelšanu un paša augšāmcelšanos.

Attiecībā uz šo problēmu Alcor konsultants garīgajos jautājumos nedaudz nomierina, norādot, ka iespējams būt juridiski mirušam, nekļūstot par nelaiķi ne vien bioloģiskā, bet arī teoloģiskā izpratnē. Sasaldētajā stāvoklī jūs nenonāksiet Dieva uzmanības lokā.

Runājot par attiecībām ar Sātanu, jāteic, ka atsauces uz nelabo gan es Alcor tekstos ne reizi neesmu sastapis; šādu nevērību var vienīgi nožēlot, un es ceru, ka Alcor krājumā tomēr ir šādi tādi argumenti. Kristīgi klienti noteikti vēlēsies zināt, vai pirmajā dzīvē pastrādātie grēki viņiem nāks līdzi arī uz otro vai varbūt viņi varēs sākt no jauna, pāršķirot jaunu lapu. Sātana viedoklis šajā jautājumā būs ļoti svarīgs, lai arī Dievs ir tas, kurš pieņems galīgo lēmumu. Neesmu drošs, vai Sātans būs īpaši noskaņots sadarboties. Varu iztēloties, kā viņš čukst Dievam ausī, ka tie, kuri mēģina uzveikt nāvi, pastrādā divus nāves grēkus – lepnību (par savu pasaulīgo patību) un neticību Dieva žēlastībai – un tādus vajadzētu sūtīt taisnā ceļā uz elli, nevis atpakaļ uz zemi.

Tā nu teoloģiskā aspektā es krionikas projektam paredzu lielas problēmas. Juridiski tas atrodas vēl neapgūtā zonā. Zinātniski tas nekam neder. Estētiski tas izraisa pretīgumu – tvertnēs uzglabātu ķermeņa daļu īstā vieta ir šausmu filmā. (Juridiski Alcor telpas ir ieskaitītas kapsētu kategorijā.)

No otras puses, ja kāds cits piedāvātos apmaksāt manu rēķinu – ko gan es varētu zaudēt? Nulles hipotēze ir tāda, ka es nomiršu un palikšu miris. Nebūs nekāda manis, kurš apzinātos, ka mēģinājumi mani saglabāt cietuši neveiksmi. Ļaunākais scenārijs (ja neskaitām elli) varētu būt tāds, ka veiksmīgi sasaldēts pacients pamostas kaut kādā distopiskā pasaulē, kur valda trūkums un ciešanas, bet atsaldētos ķermeņus izpriecu nolūkos izmanto vivisekcijā. Labākais scenārijs būtu pamosties nākotnē, kurā izgudrots veids, kā ceļot laikā, un tā nu atdzīvinātais krionauts varētu atgriezties kādā izvēlētā sava mūža punktā un nodzīvot savu dzīvi vēlreiz, tikai labāk.

Es jau gandrīz esmu ar mieru. Man tikai vēl gribas pieredzēt zināmus zīmola uzlabojumus – pavisam nelielas virspusējas pārmaiņas, kas palīdzētu pārliecināt tādus kā es, kuriem teorētiski doma par otru dzīvi liekas brīnišķīga, taču praktiskās detaļas izraisa riebumu.

Sāksim ar nosaukuma maiņu. Alcor izklausās pēc kaut kāda alumīnija industrijas koncerna. Kā būtu ar kaut ko vilinošāku un dzīvespriecīgāku – piemēram, Cool Futures vai The Body Store? Piesaistiet kādu stilīgu dizaineru – lai tvertnes un to apkārtni noformē lidostas pirmās klases uzgaidāmās telpas diskrētā luksusa stilā.

Pats svarīgākais – uzburiet ap šo pagaidām visai ekscentrisko biznesu intelektuālas vitalitātes auru. Dariet visu, lai krionika radītu aizraujoša un skaista fenomena iespaidu. Algojiet filozofus – lai spriedelē par to, ko nozīmē būt sasaldētam. Algojiet zinātniskās fantastikas autorus – lai sacer iedvesmojošus stāstus par krionikas tēmu. Nolīgstiet vecīgus influencerus – lai bez maksas publiski iesaldējas. Dodiet man iespēju gulēt šķidrā slāpeklī Deivida Bovija un Sūzanas Sontāgas sabiedrībā, un mana galva rīt būs jūsu rīcībā.