VĒSTULE REDAKCIJAI

Par cilvēcīgu dzeju

Cienījamā redakcija!



Iedomājieties, ka kāds no jums, atvaļinājumu gaidot, ir iegādājies vīzu, lai apciemotu vienu no pasaules krāšņākajām galvaspilsētām – Maskavu. Tā biju izdarījis arī es. Izprašņāju paziņas, ko ceļojuma laikā būtu vērts apskatīt pilsētā, kura asarām netic. Neļaudamies vilinājumam nosnausties pēc lidojuma, es nometu smagās ceļasomas viesnīcā un devos iepazīt Maskavu. Par pirmo pieturvietu izvēlējos leģendāro Arbatu. No interneta izprintētais apskates objektu saraksts vēstīja, ka ikvienam pilsētas viesim noteikti jāapmeklē parūku salons Bonparik un sporta uztura veikaliņš Titan lab, jāaplūkoziedu kārtojumi salonā Bambuk i kapusta, kā arī reibinošā suvenīru izvēle turpat netālu esošajā veikaliņā Zoomobi, kas piedāvā aksesuārus Apple datoriem un telefoniem.

Vēl nebiju paspējis iegādāties nevienu suvenīru, kad manas pārdomas iztraucēja nez no kurienes uzradies deviņus vai, kā vēlāk ziņoja prese, desmit gadus vecs zeņķis. Nekaunīgi skatīdamies man tieši acīs, viņš brēca:



Мне этого и враг ваш не сказал бы,

и слух мой не насилуйте и вы,

чтоб он поверил вашему извету

на самого себя; вы не бездельник.

но что у вас за дело в Эльсиноре?

пока вы здесь, мы вас научим пить.1

Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija par Krievijā izplatīto nāves spēli “Zilais valis”. Aizvēru acis, jo negribēju redzēt, kā puišelis manā priekšā pārgriež vēnas vai izšķaida sev smadzenes ar naglu pistoli. No tāda, kas kliegdams staigā pa pilsētas ievērojamākajiem rajoniem, var sagaidīt jebko. Es biju ieradies baudīt lielpilsētas burvību, nevis kļūt par liecinieku tik nepatīkamiem skatiem.

Uzreiz jāpiebilst, ka novērtēju, cik operatīvi darbojas Maskavas policija, jo pēc brītiņa, kad mazliet pavēru vienu aci, lai paskatītos, vai bruģis zem manām kājām jau nekrāsojas sarkans, pamanīju zābakos ieautas kājas. Pavēris arī otru aci, ieraudzīju policistus formastērpos, kuri pieklājīgi lūdza zēnu sekot viņiem uz iecirkni. Zeltītas atblāzmas no kādas tuvumā esošas pareizticīgo baznīcas lika domāt par dievišķo iejaukšanos.

Tikmēr, neizrādīdama pat niecīgas cieņas paliekas pret likumu un dievišķo klātbūtni policistu personā, klāt piesteidzās nekauņas māte. Vēl pirms brīža viņa no attāluma vienaldzīgi noskatījās, kā viņas bērns uzmācas garāmgājējiem. Tagad viņa kā lūsene metas virsū policistiem, demonstratīvi saplēsdama kleitu uz krūtīm un pret celi salauzusi savu, visticamāk, zagto planšetdatoru. Vainu, protams, viņa novēla uz likumsargiem, kuri, huligānu aizturot, bija izrādījuši neticami augstu profesionalitāti. Kā vēlāk savā publikācijā apgalvoja žurnāliste, vārdā Ļusja Šteina, arī viņa esot mēģinājusi iejaukties un aizsargāt zēnu, taču tikusi rupji nogrūsta zemē. Es turpretī uzskatu, ka tādas žurnālistes nemaz nav un, slēpjoties zem šī pseidonīma, policiju nomelnojošus rakstus sacerējusi aizvainotā bērna māte vai pat tēvs. Zīmīgi, ka neskaitāmajās publikācijās ne ar vārdu netika pieminēts fakts, ka puisēns jau kopš dzimšanas sirgst ar kādu grūti ārstējamu garīgo slimību, bet viņa māņticīgie vecāki, neticēdami ne Dievam, ne likumam, ne mūsdienu medicīnai, zēna stāvokli tikai pasliktina, reizi nedēļā vedot viņu pie kādas vārdotājas, kuru sameklējuši sludinājumos.

Zēnu policijas mašīnā nogādāja tur, kur tādiem vieta, bet es par šo starpgadījumu drīz vien aizmirsu. Tuvojās vakars, un mani gaidīja restorāni – aristokrātiskais Caffe Pushkin, majestātiskais Buono –, kā arī Turecka kora koncerts, uz kuru biļetes iegādājos jau Rīgā, jo, kā dievojās visi mani paziņas, katra šī kora uzstāšanās esot pasakains šedevrs, kurā meistarīgi savienots nesavienojamais – Odesas ebreju un krievu folklora, populāras operu ārijas un baznīcas dziedājumi modernu ritmu un grandioza lāzeršova pavadījumā. Un vēl, pateicoties laimīgai nejaušībai, no viesnīcas kaimiņu numura iemītnieka par simbolisku cenu dabūju biļeti uz krievu lakstīgalas – Nikolaja Baskova – koncertu, jo pašam laimīgajam biļetes īpašniekam neparedzētu apstākļu dēļ steidzami vajadzēja atgriezties dzimtajā Kazahstānā.

Tikai atgriezies Rīgā ar visiem saviem pirkumiem un skaistajiem iespaidiem, uzzināju, ka mazā nekauņas slava izplatījusies pat līdz mūsu pilsētai. Ziņās un versijās par notikušo neredzēju ne mazāko nosodījumu. Tieši pretēji, sociālajos tīklos virmoja sašutums par Putina režīma policijas patvaļu un rupjiem vārda brīvības pārkāpumiem. Likās, ka aizstāvji nolēmuši sacensties, kurš vairāk reižu pārpublicēs kādas Krievijas pilsoniskās aktīvistes (kā viņa pati sevi dēvē) Irinas Jacenko uzņemto video, kurā redzama huligāna savaldīšana. Viņai piebalso līdzīgi domājošais un bēdīgi slavenais grupējums Общественные петиции Change, kuru aicinājuma mērķis ir sodīt nevis brēcošo zeņķi un viņa vecākus, bet policistus, kuri sekmīgi nodrošināja sabiedrisko kārtību vienā no Maskavas tūristu visvairāk apmeklētajiem rajoniem!

Lai jums būtu vieglāk saprast, ar ko nodarbojas minētais grupējums, uzskaitīšu tikai dažas viņu kontā atrodamas aktivitātes. Viņiem, lūk, nepamatota liekas valsts drošības dienestu interese par Kirilu Serebreņņikovu (lai gan, noskatoties filmas “Māceklis” treileri, man, piemēram, radās pamatotas aizdomas, ka arī viņam ir saistība ar spēli “Zilais valis”). Vēl viņi kategoriski uzstāj, lai valsts no sava budžeta sniegtu atbalstu kādam bezpajumtniekam, kurš jau gadiem ilgi mitinās zemnīcā netālu no Jaroslavļas šosejas un uzdodas par mākslinieku. Viņi neslēpti nostājas pret tautas vairākumu, pieprasot attaisnot Sokolovska pokemonu medības, kuras, starp citu, aizvainoja ticīgo jūtas visā kristīgajā pasaulē. Un, visbeidzot, viņi vēršas pat pret Maskavas pilsētas mērijas šī gada 1. maijā pieņemto rīkojumu, kurš paredz dzimtsarakstu nodaļās vairs neatskaņot dzīvo mūziku laulību slēgšanas ceremoniju laikā.

Šo cilvēku pretvalstiskais noskaņojums ir nolasāms skaidrāk nekā franciskie un itāliskie no
saukumi ēdienkartē, kuru man pasniedza vienā no Arbata restorāniem (ļoti labs restorāns, specializējas Vidusjūras valstu tradicionālajā virtuvē).

Kā jums šķiet, kāds ir viņu arguments mazā huligāna aizstāvībai? Bērns, redziet, mācoties teātra skolā un uz ielas esot citējis “Hamletu”! Viņi to uzskata par pilnīgi pašsaprotamu un pat attaisnojamu. Diemžēl nav iespējas pajautāt zēna aizstāvjiem, vai klaigāšana publiskās vietās kļūst attaisnojama, ja “Mazās zemes” vietā tiek citēts “Hamlets”. Ja jau vecāki ir tik ļoti norūpējušies par sava dēla tālāko skatuves karjeru, vai viņu pienākums nebūtu meklēt sponsorus, kuri atbalstītu jauno talantu? Ticiet man, es tur biju un pārliecinājos, ka Maskavā netrūkst turīgu un ietekmīgu cilvēku, kuri būtu gatavi ieguldīt milzu līdzekļus, lai potenciāliem talantiem nodrošinātu pienācīgus pedagogus, horeogrāfus un menedžerus. Ja vecāki ietu šo ceļu, varbūt viņu bērns jau pēc dažiem gadiem iesildītu Turecka kora koncertus vai pat pašu Nikolaju Baskovu.

Diemžēl neticu, ka bērnu ar tik nopietniem garīgās attīstības traucējumiem kāds uzņemtu teātra skolā. Daudz ticamāk, ka skaļu vārsmu klaigāšanu tūrisma ceļvežos norādītās vietās zeņķa vecākiem ieteikusi tā pati pūšļotāja, kuras eksistence joprojām tiek ļaunprātīgi noklusēta.

Huligāns pat nesaņēma pelnītu sodu, bet tika cauri ar vieglu izbīli. Nez vai kas tāds būtu iedomājams 1937. gada Maskavā. Vai bērns tika atņemts vecākiem un nosūtīts spaidu darbos uz brālīgo republiku kokvilnas plantācijām? Vai viņam tika izoperēta niere, lai papildinātu orgānu banku, kas izveidota Krievijas prezidenta nemirstības uzturēšanai? Vai arī bērna jaunās asinis tiktu tikai pārlietas vadoņa vēnās, kad tam bija tik svarīgi izskatīties pārliecinoši, jo tieši tobrīd tuvojās neērtā tikšanās ar Emanuelu Makronu? Nē! Puišeli ar pērkonu un zibeņiem nesodīja pat Krievijas pareizticīgo baznīcai lojālais Dievs. Policijas iecirknī zēnu vienkārši sarāja, atgādināja par viņa pienākumiem valsts priekšā un atlaida. Netika sodīta pat vārdotāja, kuras pienākums, ieraugot slimo bērnu, jau pēc pirmās vizītes bija ziņot, kur vajag, lai tas nekavējoties tiktu nogādāts kādā patriotiskā sporta nometnē, kur svaigs gaiss, fiziskas nodarbības un Bībeles stundas viņa saprātam atgrieztu vismaz daļu no tā, ko laupījušas Šekspīra vārsmas.

Varu runāt, vadoties pēc savas pieredzes. Piemēram, es bērnībā slimoju ar astmu. Taču pēc vairākām pionieru nometnēs pavadītām vasarām, kuru laikā iemācījos spēlēt tauri, naglot putnu būrīšus, ierīvēties ar slapju dvieli un soļot, astmas pazīmes izzuda kā nebijušas, lai gan par Šekspīru tajā vecumā pat dzirdējis nebiju. Un labi, ka tā, jo nedomāju, ka “Hamlets” vai “Makbets” pirmspubertātes vecuma zēnam var sniegt iemaņas, kas nepieciešamas katram vīrietim. Arī pie tantiņām vārdotājām mani neveda, toties veda uz bērnu poliklīniku, kur, sēžot rindā un lasot pie sienām izvietotos plakātus, no galvas iemācījos, ka pastāv A, B un C vitamīni, ka visbiežāk tie sastopami augļos un dārzeņos, kā arī to, ka pirms lietošanas tie kārtīgi jānomazgā, lai nepiemeklētu gripa vai aklums.

Nevar gan vainot arī Šekspīru, jo tas sen ir miris, un zēns par viņu varbūt nekad neuzzinātu, ja būtu piedzimis ģimenē, kura savam bērnam vēl tikai labāko, nevis tādā, kas laupa tam bērnību un varbūt guļamistabā slepus ķiķina par sava necilvēciskā eksperimenta strauji progresējošajiem rezultātiem.

Par laimi, mediju telpā atradu vēl kādu cilvēku, kurš izmisīgi lūdz nelaupīt bērniem mūža skaistāko laiku – bērnību. Tas ir kāds krievu dzejnieks Oļegs Lomovojs. Viņa spalvai pieder šādas rindas, un zem katras no tām esmu gatavs parakstīties arī es (jā, Maskavā iegādājos arī tieši tādu Parker pildspalvu, par kādu biju sapņojis jau kopš pusaudža gadiem):



читал бы он

стихи о “командире”

воспел – дзю-до

немного – про “игил”

а он, дурак,

помешан на шекспире

ну что сказать?

уебок, и дебил

не патриот!

он из другого теста

вообще не чтит:

героев и отцов

он идиот

ему в тюряге место

пурга, тайга... – 

там место для чтецов...2

Ar cieņu

jūsu uzticamais lasītājs

(46 g., trīs bērnu tēvs)

1Pat naidniekam tā runāt neļautu. Un nedariet jūs manām ausīm pāri, tik nelāgā par sevi runājot. Ka dīkdienis jūs neesat, to zinu. Un tāpēc sakiet – kādēļ Elsinorā? Šeit mācīsim jūs pamatīgi iemest. (Tulkojis Kārlis Egle.)
2Parindenis: “Būtu labāk lasījis/ dzejoļus par “komandieri”,/ apdziedājis džudo/ un nedaudz arī ISIL,/ bet viņam, redziet,/ Šekspīrs prātā./ Nu, ko lai saka?/ Sūda izdzimtenis,/ nevis patriots!/ No citas mīklas viņš ir mīcīts/ un neciena/ ne varoņus, ne tēvus./ Idiots./ Ķurķī tādam vieta./ Putenī un taigā… –/ Tur lai grāmatiņas lasa.”
Raksts no Jūlijs 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela