Pamācība grūtībās

Lai arī Marka Aurēlija “Meditācijas”¹ sarakstītas teju pirms 2000 gadiem, katra nākamā paaudze šo darbu atklāj no jauna.

Doma, ka gudrība rodas izzināšanā, nav jauna. Tā ir pamatā gan daudzām kultūrām, gan arī zinātnei. Ir jāmetas nezināmajā un, gluži kā to darīja agrīnie kristieši – Ēģiptes tuksnešu tēvi un mātes –, jāatstāj aiz muguras viss, kas bijis pazīstams, dažādas izklaides un kārdinājumus ieskaitot. Lai šo dziņu apmierinātu, nav jāmēro tāls ceļš. Piedzīvotas galējības var tuvināt skaidrībai – par to liecina atmiņas par trimdu, izlaidību un katastrofām. Daudziem dēkaiņiem nemaz nebija citas izvēles. Boēcijs “Filozofijas mierinājumu” sarakstīja, atrazdamies cietumā. Viņam – nepatiesi apsūdzētam nodevībā – draudēja nāvessods. Servantess “Donu Kihotu” daļēji balstīja piedzīvojumos, ko bija guvis, piecus gadus vergodams osmaņu korsāru galerās.¹

Galējību pārdzīvojumiem pievērsās arī jauno laiku rakstnieki un mākslinieki. Romantisma laikmetā populāri kļuva gan ārēji ceļojumi fiziskajā pasaulē (Humbolts, Kaspars Dāvids Frīdrihs), gan arī iekšēji meklējumi psihes dzīlēs (de Kvinsijs, Šillers). Nereti abus ceļus gāja vienlaikus (Gēte, Novāliss, Kolridžs). Taču, tā kā tika izstrādātas aizvien precīzākas pasaules kartes, vuajeristisko ceļošanu aizvien vairāk uzskatīja par visai šaubīgu nodarbi. Zināšanas saistīja ar gremdēšanos dzīlēs, nevis rāpšanos cilvēka spēju virsotnēs; šeit prātā nāk Konrada “Tumsas sirds”. Reizēm rakstošais pētnieks aprakstīja savu pieredzi. Karls Jungs sprieda, ka Lūsija Džoisa un viņas tēvs Džeimss bijuši “kā divi cilvēki, kas grimst upes dziļumā, – viens slīkdams, otrs nirdams”.

Citos gadījumos šī nolaišanās dzīlēs (senie grieķi to dēvēja par katabāzi) bija apzināta: tā, piemēram, Džordžs Orvels romānā “Posts Parīzē un Londonā” ar nodomu iegremdējās aprakstāmajā vidē, lai ieraudzītu to no iekšpuses. Šķiet, ka tie, kuri uzdrīkstējās ienirt pavisam dziļi un prata atgriezties dzīvi, patiešām varēja uziet dārgumus. Tomēr tie, kas bija nolaidušies teju līdz pašai viņsaulei, raisīja neuzticību. “Mēs, izdzīvojušie,” rakstīja Primo Levi, “esam ne tikai sīciņa, bet arī ārpusnormāla minoritāte. Mums veicās, jo mēs pratām izvairīties no pašas apakšas. Tie, kuri to nespēja un ieraudzīja Gorgonu sejā, mājās neatgriezās vai atgriezās mēmi.”

Galējību pievilcībai un gudrībai, ko tajās varētu iegūt, ir vēl kāda puse. Ja jau atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem var iegūt zemākajos eksistences punktos, pie tām, iespējams, var nonākt arī augstākajos. Ar to cita starpā skaidrojams, kāpēc Marks Aurēlijs, kurš jau vairāk nekā 1800 gadus ir miris, joprojām ieņem redzamu vietu mūsdienu kultūrā – mācību guvis rēgs mūsu 21. gadsimta dekadentiskajās dzīrēs. Lūk, vīrs, kurš pārvaldīja milzīgo Romas impēriju, sasniegdams savas ēras virsotni. Tomēr tas, ko viņš no turienes ieraudzīja, nebija gluži dievišķīgs. Mēs to zinām tāpēc, ka Marks Aurēlijs savas domas pierakstīja darbā, kas joprojām kā magnēts pievelk gan tos, kuri tiecas pēc panākumiem, gan arī tos, kuri zaudējuši cerību. “Meditācijas” ir grāmata, ko katra nākamā paaudze atklāj no jauna. Kāpēc tā joprojām ir tik pievilcīga? Ko mēs īsti meklējam, pēc padoma par mūsdienu dzīvi vēršoties teju 2000 gadus senā pagātnē?

Visticamāk, “Meditācijas” nebija paredzētas svešām acīm. Ja šim darbam arī bija nosaukums, tas nav zināms. Senākās saglabājušās ziņas vēsta par vairākām īsām grāmatiņām – piezīmēm “pašam sev”, kas mudina domāt, ka Marks Aurēlijs tās rakstīja, vingrinoties savā stoiciskajā pasaulskatā. Izskatās, ka šīs grāmatiņas aptuveni 800 gadus bija pazudušas vai, mazākais, par tām nebija nekādu ziņu. Tad tās atkal uzradās Bizantijas impērijā, pusotra tūkstoša kilometru attālumā no Romas, – kodeksā, kas piederēja Aretam, Mazakas arhibīskapam. Vēlāk tās atkal pazuda un sporādiski iznira no jauna, līdz atgriezās Romā un ap 1300. gadu nonāca Vatikāna bibliotēkā. Ap reformācijas laiku “Meditāciju” eksemplāri izplatījās Švarcvaldes humānistu, Šveices botāniķu, Svētās Romas impērijas alķīmiķu vidū un apgaismotākajos Eiropas galmos. Šajā laikā “Meditācijas” izdeva drukātā formā un tās uzsāka savu ceļu pie lasītājiem, ietekmējot nākotnes cilvēkus: par grāmatas atziņām sajūsminājās filozofi, rakstnieki, biznesa magnāti, slaveni sportisti un pat prezidenti (Teodoram Rouzeveltam “Meditācijas” bijušas līdzi neveiksmīgajā Rouzevelta–Rondona ekspedīcijā pa Amazoni). “Meditācijas” joprojām ir mūsu tuvumā, nepametot pieprasītāko grāmatu sarakstu.

Lai gan par “Meditācijām” sajūsminās turīgie, grāmata drīzāk apraksta pārbaudījumus, nevis ir panākumu gūšanas pamācība. Tā, bez šaubām, pievēršas spiedienam, ko jūt pasaules varenie, taču daudz vairāk tam, ko piedzīvo mirstīgie: laika un nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi. Nāve imperatoru ielenca. Viņa tēvs nomira, kad Marks vēl bija zēns. Marks un viņa sieva Faustīna zaudēja vismaz astoņus bērnus, kad tie vēl bija zīdaiņi. “Meditācijas” ir sēru cauraustas.

Tāpat tā ir grāmata par karu, ko sarakstījis karavadonis, cīnoties jaunajās teritorijās, starp naidīgām ciltīm, kuras pa laikam slēdza problemātiskus pamierus un savienību ar Romu. Lielākajā daļā teksta nāve ir nojaušama tikai zemtekstā, taču reizēm Aurēlijs piemin dzīvības un ķermeņa trauslumu.

Vai tu esi kādreiz redzējis nocirstu roku, kāju vai galvu, kas guļ kaut kur nostāk no pārējā ķermeņa?

Marks Aurēlijs vaicā.

Tādu sevi – iespēju robežās – padara tas, kurš nevēlas to, kas notiek, pats sevi atšķeļ vai savā rīcībā ir nesabiedrisks.

Tālāk viņš apgalvo:

Tas viss ir puvuma smakas un trūdu maiss.

Drūmo noskaņu daļēji skaidro fakts, ka “Meditācijas” ir arī mēra laika grāmata: pandēmija nomērdēja Marka Aurēlija līdzimperatoru un audžubrāli Lūciju Vēru un vēl kādus 5 miljonus ļaužu (iespējams, tā lēnām nonāvēja arī pašu Marku). Dzīve bija nedroša, nāve – neparedzama.

Taču postam neapšaubāmi bija arī cilvēku radīti cēloņi. Lai gan Marka Aurēlija valdīšanas laiks ekspansīvajā Romas impērijā bija stabils (viņš bija pēdējais no pieciem tā dēvētajiem “labajiem imperatoriem”), galvaspilsētas sabiedrībā joprojām valdīja nesaskaņas, pierobežā – sacelšanās un valdībai nepārtraukti draudēja nodevība vai apvērsums. Tā, piemēram, pret Marku Aurēliju nostājās viņa draugs Avidijs Kasijs. Neraugoties uz Marka pūliņiem rast miermīlīgu – pat pazemojošu – risinājumu, pēc sacelšanās imperatoram, par nepatīkamu pārsteigumu, kastē tika atsūtīta Avidija galva. Imperatora laikabiedrs Tertulliāns darbā “Apoloģētika” rakstīja, ka slavas zenītā Romas imperatoriem tika atgādināts:

Paraugies aiz muguras. Neaizmirsti, ka esi tikai cilvēks,

ar ko neapšaubāmi domāts mirstīgums. Marks Aurēlijs bija pietiekami inteliģents, pieredzējis un vērsts uz pašrefleksiju, tāpēc viņam šāds memento mori nebija vajadzīgs.

Lai gan “Meditācijas” ir caurcaurēm pazemīgs darbs, grāmata sākas ar skaļām pateicībām. Imperators uzskaita skolotājus un radiniekus, kuri uz viņu atstājuši iespaidu, kā arī no viņiem gūtās mācības. Tādējādi redzams, ka viņš, par spīti diženajam amatam pašā sabiedrības centrā, tomēr jutās, it kā stāvētu atstatus. Tas ir īss pašportrets, kas ieskicēts, domājot par citiem cilvēkiem – viņa mātes pieticību (“pavisam ne tā kā pie bagātniekiem”); vecvectēvu, kurš neļāva Markam Aurēlijam apmeklēt valsts skolas un sargāja viņu no pūļa; skolotāju, kurš viņam iemācīja nievāt kaujas ratu sacīkšu un gladiatoru brutālo cīņu vērošanu; patēvu, kurš viņam iemācīja “noraidošu attieksmi pret skaļu slavu un visādiem glaimiem”.

“Meditācijās” pirmo, bet ne pēdējo reizi redzams, ka Marks Aurēlijs, līdzīgi kā Tolkīna darbu varoņi, apzinās sevi kā pašaizliedzīgu valdnieku, kas negribīgi pieņēmis savu titulu, taču to īsteno un pilda pienākumus. Viņš nievā pasauli, kas gan aplūkota tikai caur grāmatās izlasīto:

.. iekārojis nodoties filozofijai, nenokļuvu pie kāda sofista un nesēdēju kopā ar kādiem tur rakstītājiem, kas nododas siloģismu analīzei vai debess parādībām.

No skolotājiem apgūtais viņu tikai sagatavoja īstajām mācībām, kas notika dzīvē. Un Markam Aurēlijam patiešām nācās iemācīties ciest.

Pēc īsā ievada grāmata turpinās kā maksimu krājums – sarakstīts tikai un vienīgi miera gūšanai un dvēseles glābšanai. Neatkarīgi no tā, vai šī grāmata ir sniegusi savu artavu pašpalīdzības citātu jūrā, kurā pašlaik grimstam, tas ir pārsteidzoši tuvs darbs. Daļēji tas skaidrojams ar autora stilu: grāmata ir svaiga un skaidra kā avota ūdens. Aiz aforismiem saskatāms reāls cilvēks reālās vietās un šķietami maznozīmīgos brīžos – lūkojoties maizē vai vīģēs, raugoties ugunī, labības vārpā, kas liecas pretī zemei, vai viļņos, kas triecas pret zemesragu. Marka Aurēlija dzīves plašums un viņa sasniegtais pieder antīkajai vēsturei, taču šādi privāti mirkļi mūs pieved viņam viena elpojuma vai vienas domas attālumā.

Gadsimtiem ilgā slava daudzējādā ziņā ir pelnīta. Iztiksim bez Līķa sinodes – tā šajā gadījumā ir lieka. “Meditācijas” ir pilnas vērtīgu padomu. Marka Aurēlija aprakstītais “gudrības, veselā saprāta, taisnības un vīrišķības” apvienojums šajos infantilajos, puritāniskajos laikos būtu ļoti noderīgs. Un tā pamats ir patstāvība un no tās izrietošā atbildība.

Ja tu pieņemsi, ka tev labums vai ļaunums ir kaut kas tāds, kas nav tavā varā, tad, tiklīdz tev uzbruks kāda liksta vai nebūs iedalīts, lūk, tieši tāds labums, tu neizbēgami sāksi pārmest dieviem, bet cilvēkus ienīdīsi par to, ka viņi bijuši vai, kā tu domāsi, varējuši kļūt par iemeslu nelaimei.

Lai pārrautu nemitīgo maldīšanos un tai sekojošo aizvainojumu, jāatrod

tāda krietna cilvēka dzīve, kurš ir apmierināts ar to, kas viņam iedalīts no veseluma, kuru apmierina viņa paša taisnīgā darbība un labdabīgais dvēseles stāvoklis.

Atbilde tātad meklējama iekšā, ne ārpusē:

nekur nav klusākas un mierīgākas vienatnes kā paša dvēselē.

“Meditācijas” rosina mūs būt elastīgiem, pierast pie tā, ka mēdzam kļūdīties, un būt dāsniem pret mazāk apdāvinātajiem. Grāmata iestājas pret ciltīm raksturīgu domāšanu, kļūmīgiem spriedumiem un dogmām un tā vietā aicina ar veselīgu skepsi raudzīties uz jebkādiem vērtējumiem.

No uzslavas nekas nekļūst nedz labāks, nedz sliktāks. Vai smaragds kļūs sliktāks, ja to neuzslavēs? Un zelts? Ziloņkauls? Purpurs? Lira? Zobens? Zieds? Koks?

Laiks “Meditācijās” ir būtisks temats: tā ir “varena straume”, kas līdzi atnes gružus, bet neatstāj mūs bez atklāsmēm. Progresa (neapšaubāma tehnoloģiju jomā, apšaubāmāka morālē) slavināšanas apstākļos imperatora apgalvojums, ka “tas, kurš redz tagadnē, ir redzējis visu, kas bijis no mūžības un būs bezgalībā”, šķiet vietā.

Iedomājies, piemēram, Vespasiāna laikus! Tu ieraudzīsi: precas, audzina bērnus, slimo, mirst, karo, svin svētkus, nodarbojas ar tirdzniecību un zemkopību, lišķē, plātās, tur citus aizdomās, kaļ ļaunus plānus, sapņo par kāda nāvi, ir neapmierināti ar to, kas ir, iemīlas, krāj bagātības, tiecas pēc konsula amata, augstākas varas. Un, lūk, tā dzīve jau beigusies.

Kā bija tolaik, tā būs arī turpmāk. Taču neaizmirsti, ka dzīve ir īsa:

Dzīvo, necerot uz tūkstošiem gadu!

Atšķirībā no domubiedriem epikūriešiem Marks Aurēlijs nemudina dzīvot mirklim vai, kā ieteiktu stoiķu pretinieki kiniķi, sūtīt šo dienu ratā, viņš iesaka dzīvot šajā mirklī un to izturēt. Vissvarīgākais, viņš brīdina, ir nenovirzīties no ceļa, jo līdz ar to arī rodas visas problēmas. Aforistiskā forma, kādā raksta Marks, nav tik pašsaprotama, kā varētu šķist mūsdienās. Līdz pat samērā nesenai pagātnei (Nīče ir spilgtākais piemērs) šādai kodolīgai, koncentrētai filozofijai bija ārkārtīgi radikāls iespaids. Taču līdz ar visvisādu saukļu parādīšanos, virsrakstu izcelšanu, interneta banalitātēm un necienīgajiem pašpalīdzības padomiem šādas aforistiskas formas iespaids ir gandrīz vai izzudis. Kādreiz lasītājs, sastapis tādus izteikumus kā “atceries, cik sen tu jau to atliec” vai “palīdzi sev”, nodotos pārdomām, nevis viebtos par salkano banalitāti. Lai gan Marka Aurēlija rakstītais “tava dvēsele savu laimīgo likteni meklēja citu dvēselēs” varētu būt patiesība, mūsdienās tā šķiet jau nodrāzta.

Citreiz viņa padomi var tikai izklausīties noderīgi, taču praksē izrādīties kaitīgi.

Augstākā pakāpe raksturā –

apgalvo imperators,

katru dienu vadīt kā pēdējo dienu, neuztraukties, netūļāties, neizlikties.

Pat ja nespriedelējam par to, vai šāda pilnība ir maz iespējama vai vēlama, nākas jautāt: vai kāds spēj tā dzīvot? Vai tā tiešām būtu jādzīvo?

Šīm naksnīgajām, drūmajām domām Marks Aurēlijs spēj likt pretī rīta atvērtību, kas apliecina viņa spējas izmantot negatīvās domāšanas spēku.

Jau no rīta sev pateikt: man iznāks satikties ar nemierīgu, nepateicīgu, nekaunīgu, viltīgu, mantkārīgu, nesabiedrisku cilvēku.

Lai gan tas varētu būt tiesa, imperatora skaidrojums, kāpēc tā ir, īpaši nepārliecina: proti, šiem cilvēkiem trūkstot prāta, kāds piemīt viņam, un viņu esot žēl. Šāda augstprātīga labvēlība reizēm mijas ar dzīvi noliedzošām īpašībām:

Par miesu nerūpējies: tā ir netīrumi, kauli, asiņaini audi, dzīslu, artēriju un vēnu savijums.

Marka Aurēlija karagājieni pret ģermāņiem, iespējams, lika viņam uzaudzēt bruņas, lai nošķirtu sevi vai tiktu galā ar traumatisku reakciju uz galēju brutalitāti, taču viņa neapšaubāmais riebums pret cilvēci liek jautāt: kāda gan cīņai jēga, vai tā nav bezjēdzīga? Viņš atbild:

Viss dzīvē augsti vērtējamais ir tukšs, nīcīgs un niecīgs.

Bet tādā gadījumā kā dēļ dzīvot?

Arī uz šo jautājumu Marks Aurēlijs nesniedz iedrošinošu atbildi.

Tieši tādā pašā veidā mērci vai kādu citu tamlīdzīgu barību var priekšstatīt, ka tā ir zivis līķis, bet kaut kas cits – putna vai cūkas līķis, ka Falernas vīns savukārt ir vīnogu sula, bet toga ar purpura apmali – aitas vilna, kas nokrāsota gliemežnīcas asinīs, ka pārošanās ir iekšējo orgānu berze un gļotu atdalīšanās, ko pavada trīsas.

Reizēm noguruša dieva mizantropija izpaužas pilnā mērā:

Āzija, Eiropa – pasaules nostūri. Visa jūra – pasaulei ir tikai piliens. Atona – gabaliņš no pasaules. Katrs tagadnes brīdis – punkts mūžībā.

Taču patiesībā mēs ar šādām domām nedzīvojam katru dienu un vēl jo mazāk – uz nāves gultas. Lai gan Marka Aurēlija uzskati par vareno, impērisko un privāto spēcina, nekādu īstu mierinājumu vai pielietojumu, izņemot rezignāciju, tie nedod.

Vēl nedaudz – un tu vairs nebūsi nekas un nekur, tāpat arī tās lietas, ko tagad skati, un cilvēki, kas šobrīd dzīvo.

Tas nav pārāk stiprs mierinājums. Kad Marks Aurēlijs apgalvo, ka “nav ļaunuma tajā, kas pakļauts pārvērtībām, tāpat kā nav labuma tajā, kas radies no pārvērtībām”, der atcerēties, ka apziņa un ticība rosina domāt, ka cilvēks ir kas vairāk nekā lieta un pastāv ne tikai molekulārā līmenī. Šis atgādinājums jāņem vērā, arī kad lasām atziņas, kurās Marks Aurēlijs cilvēkus salīdzina ar bitēm, zirgiem un suņiem. Tās tomēr ir radības, kuru apziņa – ja atkāpjamies no savām antropomorfajām projekcijām – būtiski atšķiras no mūsējās.

Tikpat apšaubāmi ir Marka Aurēlija politiskie apgalvojumi.

Bet nāve un dzimšana, slava un aizmirstība, sāpes un bauda, bagātība un nabadzība vienlīdz skar kā krietnos, tā nekrietnos,

viņš apgalvo, lai gan tā acīmredzami nav taisnība. Jāatzīst, ir pārsteidzoši tik augsta ranga vīra tekstā lasīt:

Nomira Maķedonijas Aleksandrs un viņa mūļu dzinējs, un pēc nāves tie kļuva viens un tas pats.

Tomēr dzīvē šie aspekti rada būtisku nevienlīdzību: atšķiras dzīves ilgums, turība un tamlīdzīgi. Viņa rakstītajā parādās biedējoša determinisma nots – amor fati (sava likteņa mīlestības) negatīvā puse. Marka Aurēlija samierināšanās ar likteni (“labprātīgi uztici sevi audējai Kloto un netraucē viņai ieaust tevi tādā audumā, kā pašai labpatiksies!”) varētu būt katastrofāla ļaušanās, kam nodoties varētu vienīgi mazohists vai muļķis. Marks Aurēlijs īsti nepievēršas nedz nejaušībai, nedz radošai domāšanai, nedz brīvajai gribai. Iejūtība, kādu viņš izrāda pret citiem, kuri arī atrodas likteņa varā, ir niecīga un nodevīga pret cietušajiem – tas ir attāls priekštecis tai maģiskajai domāšanai, kas mūsdienās ierobežo politiķus un sabiedrību:

Tas, kas nekaitē pilsētai, nekaitē arī pilsonim. Bet, ja tas kaitē pilsētai, tad nevajag dusmoties uz kaitētāju. Kas ir palaists garām neievērots?

Tomēr “Meditācijas” ir pilnas ar pārsteigumu – piemēram, Aurēlijs vēro:

Tukša tieksme pēc greznības, teatrāli uzvedumi, ganāmpulki, bari, kaušanās, suņiem pasviests kauls, ēsma zivīm, skudru pastāvīgā darbošanās un noņemšanās, nobijušos peļu skraidelēšana, leļļu raustīšana.

Varbūt Marks Aurēlijs tiešām vēro nenogurstoši, taču acis viņu maldina.

Nekas no tā nevarētu likt domāt, ka “Meditācijas” būtu mūsu laikam svarīgs teksts. Tomēr tas tāds ir, kas, iespējams, liecina ne vien par to, ka mūsdienās trūkst jēdzīgu pamācību, bet arī par Marka Aurēlija tālredzību. Svarīgā loma, kādu viņš atvēl pretestībai kaislībām – vai tā būtu iekāre vai bailes –, aktuālāka nekā jebkad ir šobrīd, kad uzņēmumi, mediji un valsts šīs kaislības aktīvi izmanto, lai ar mums manipulētu. Turpretī Marks Aurēlijs iestājas par “vadošo prātu”, kurā cilvēks var augt, “neko negaidīdams un ne no kā nebēgdams”, un nelīdzināties tiem, kuri ir “mētājušies par velti”. Šī vajadzību stādīšana augstāk par vēlmēm liek domāt, ka “Meditācijas” noderīgas, iespējams, ne tik daudz elitei, kurā uzņēmumu vadītāji cenšas cits citu pārspēt, demonstrējot uzspēlētu pazemību vai izglītotību, bet gan problēmu māktajai demokrātijas pasaulei. Marka Aurēlija piedāvātais ideāls ir vienkāršs, taču pārsteidzoši grūti sasniedzams:

Nevienu cilvēku nepadari sev nedz par kungu, nedz par vergu.

Grāmatu caurvij pastarpināta materiālisma kritika – “.. tur, kur lietas šķiet uzmanības vērtas, tās vajag atkailināt un saskatīt to lētumu” – un dvēseles neatkarības cildināšana:

Lietas pašas par sevi necik neskar dvēseli, tikai dvēsele pati var grozīt vai iekustināt sevi.

Svarīgs ir attālums. Imperators Marks Aurēlijs izvēlējās lielu daļu laika pavadīt impērijas nostūros, tādējādi sargājoties no centra izpriecu vietām, tālu no kārdinājumiem, pašapmierinātības un ērtībām. Viņa askētiskā vēlēšanās dzīvot nomaļus ir tikai viena no iezīmēm, kas Markam Aurēlijam bija kopīga ar kristiešiem (kurus viņa režīms vajāja). Viņš nebeidza asi kritizēt tirānus, kas “valdonīgi, it kā būtu dievi, izrīkojušies ar citu likteņiem”, ar to domādams tādus politiķus kā Falarids un Nerons.

Tomēr Marka Aurēlija piesardzība pārvērtās par neizlēmību, bet viņa uzticība – par neprātu. Avidiju Kasiju viņš iecēla par austrumu apgabalu vietvaldi (Rector Orientis), un jau drīz Avidijs samusināja armiju pret viņu. Ja varam ticēt vēsturiskām liecībām, arī viņa sieva Faustīna Jaunākā prata vērpt intrigas un nebija īpaši lojāla. Tāpat nenoliedzami pagrimis bija viņa dēls un pēctecis imperators Kommods. Marks Aurēlijs “Meditācijās” sliktāko iespējamo valdnieku apraksta kā “zvērisku, dzīvniecisku, bērnišķīgu, kūtru, viltīgu, ģeķīgu, mantkārīgu, tirānisku”, taču šīs iezīmes piemita viņa paša dēlam, kas sevi atainoja kā Herkulesu un Romulu un izlikās par varenu gladiatoru, publikas priekšā nogalinādams neskaitāmus eksotiskus dzīvniekus, līdz viņu pašu bez liekām ceremonijām nožņaudza.

Sargādams impērijas nomales un nošķirdamies no dzīves nevienlīdzības un pārdodamības, Marks Aurēlijs laikam gan kļuva nolaidīgs. Sekojot imperatora ieteiktajam domu un rīcības veidam, pie varas būtu jāatrodas svētajiem. Šādu cilvēku nav daudz, un Marka Aurēlija nespēja nodalīt pilnvaras bija graujoša. Vēl ļaunāk, viņš neprata būt padotajiem kā tēvs. Viņš nenoliedz savu vēsumu:

Vienā ziņā cilvēki ir kaut kas mums ļoti tuvs – tādā nozīmē, ka mums jādara viņiem labais un viņi jāpacieš. Bet, tā kā daži no viņiem ir kavēklis manā darbībā, cilvēks man kļūs par kaut ko vienaldzīgu, ne mazāk kā saule, vējš, dzīvnieks.

“Meditācijās” Marks Aurēlijs arī pravietiski paziņo:

Bieži netaisns ir tas, kurš kaut ko nedara, un ne tikai tas, kurš kaut ko dara.

Pax Romana gāja bojā līdz ar Marku Aurēliju, un viņš ir zināmā mērā vainojams nedienās, kas sekoja pēc tam.

Marka Aurēlija visādi cēlo filozofiju sabojāja tas pats, kas bojā jebkuru citu filozofiju, – solipsisms. Diemžēl tas pats attiecas uz daudziem, kuri sevi dēvē par viņa sekotājiem, lai arī cik izdevīga būtu šāda sevis pilnveidošanas pārdošana. Patiesībā “Meditāciju” un to autora lieliskums ir meklējams nepilnīgumā. Visspilgtāk tas izpaužas tad, ja uz grāmatu raugāmies kā uz centienu aprakstu, nevis viennozīmīgiem apgalvojumiem, kā uz lūgšanu, nevis sasniegumiem, ja uz imperatoru raugāmies nevis kā uz stoiķi, bet gan cilvēku, kurš izmisīgi par tādu vēlējās kļūt.

Pietiek šīs nožēlojamās dzīves, kurnēšanas un mērkaķošanās,

viņš cenšas sevi pierunāt.

Kāpēc tu satraucies?

viņš vaicā, palicis viens ar savām domām, tāpat kā mēs visi – joprojām visus šos gadsimtus – gremdējoties drūmajās nakts domās. Tā vaicādams, viņš sasniedz mūs pāri laikmetiem, pārdzīvodams paša pareģoto izzušanu, taču sasniedz nevis kā dieviem līdzīgais Cēzars vai apgaismots skolotājs, bet gan kā cilvēks ar trūkumiem, kurš cenšas kļūt labāks. “Meditācijas” nav diženas maksimas no virsotnēm. Tās ir tumšs atspulgs nakts spogulī, patiess un neglaimojošs, tas rāda mums mūsu neizbēgamos trūkumus un visu, ko nevēlamies sevī redzēt, rāda vienīgo reālo ceļu uz glābiņu.