Organizētā vaina un kopīgā atbildība

I

Jo lielāku militāro sakāvi vērmahts cieš kaujas laukā, jo lielāku uzvaru svin nacistu politiskā stratēģija, ko tik bieži mēdz nepareizi dēvēt par tukšu propagandu. Šīs stratēģijas galvenā tēze ir šāda: starp nacistiem un vāciešiem nav nekādas atšķirības, vācu tauta visā vienoti atbalsta savu valdību, Sabiedroto cerības atrast zināmu ideoloģiski neinficētu vācu tautas daļu un jebkādi aicinājumi celt demokrātisku nākotnes Vāciju ir ilūzija. No tā, protams, izriet, ka nekāda šķirošana attiecībā uz to, kam jāuzņemas atbildība, nav iespējama, ka vācu antifašisti no sakāves karā cietīs tikpat lielā mērā kā vācu fašisti un ka Sabiedrotie kara sākumā abas kategorijas vienu no otras nošķīruši vienīgi propagandas nolūkos. Tālāk no tā secināms, ka Sabiedroto prasība tiesāt kara noziedzniekus izrādīsies tukši draudi, jo nevarēs atrast nevienu, uz kuru šo apzīmējumu nevarētu attiecināt.

Pēdējo septiņu gadu laikā mēs visi esam sapratuši, ka šie apgalvojumi nav tukša propaganda un ka tos apstiprina visnotaļ reāli un baisi fakti. Terora organizācijas, kas sākotnēji bija stingri nošķirtas no tautas masām un savās rindās uzņēma vienīgi tos, kuri varēja pierādīt savu kriminālo pagātni vai gatavību kļūt par noziedzniekiem, kopš tā laika nemitīgi paplašinājušās. Aizliegumu armijā dienējošajiem būt partijas biedriem atcēla vispārēja pavēle, kas partijai pakļāva ikvienu karavīru. Noziegumi, kas kopš nacistu režīma nodibināšanas bijuši koncentrācijas nometņu ikdiena, sākumā bija greizsirdīgi sargāts SS un gestapo monopols, bet šodien masu slepkavošanas pienākumus deleģē arī vērmahtā dienējošajiem pēc viņu vēlēšanās. Sākumā šos noziegumus visiem iespējamajiem līdzekļiem turēja noslēpumā un jebkādus mēģinājumus par tiem ziņot publiski uzskatīja par “šausmu propagandu”, kas sodāma ar likumu. Taču vēlāk nacisti šādas ziņas sāka izplatīt paši, izmantojot baumas, un šodien šos noziegumus atklāti dēvē par “likvidācijas pasākumiem”, lai arī tie Volksgenossen (tautieši), kurus tīri organizatorisku grūtību dēļ nebija iespējams iesaistīt noziedzīgajā Volksgemeinschaft (tautaskopā), būtu spiesti vismaz nest līdzdalības nastu un atzīt, ka zinājuši, kas notiek. Šī taktika nacistiem nesusi uzvaru, jo Sabiedrotie ir atteikušies nošķirt vāciešus no nacistiem. Lai pienācīgi novērtētu būtiskās izmaiņas Vācijas politiskajā situācijā pēc zaudētās kaujas par Lielbritāniju, jāņem vērā, ka līdz karam un pat līdz pirmajām zaudētajām kaujām par to, kas notiek, patiešām zināja tikai visai nelielas aktīvo nacistu grupiņas, pie kurām nepiederēja pat nacisma atbalstītāji, un tikpat neliels skaits aktīvo antifašistu. Visi pārējie, tiklab vācieši, kā nevācieši, dabiski tiecās ticēt oficiālajai, starptautiski atzītajai valdībai, nevis apsūdzībām, ko izvirza bēgļi, kuri – vienalga, ebreji vai sociālisti, – paši bija aizdomīgi. Un pat šo bēgļu vidū tikai samērā neliela daļa zināja visu patiesību, bet vēl mazāk bija to, kuri bija gatavi paciest noraidošo attieksmi, ko izpelnītos, pastāstot patiesību.

Kamēr nacisti rēķinājās ar uzvaru, viņu terora organizācijas bija stingri nošķirtas no tautas un kara laikā – arī no armijas. Armiju zvērību pastrādāšanā neizmantoja, un SS spēkus arvien plašāk vervēja no pārbaudītiem cilvēkiem, vienalga, kādas tautības. Ja nacistiem būtu izdevies Eiropā īstenot savu Jauno kārtību, tagad būtu runa par Vācijas vadītu Eiropas terora organizāciju. Teroru īstenotu visu Eiropas tautību pārstāvji (izņemot ebrejus), un organizācijas struktūra atspoguļotu dažādu valstu hierarhiju atbilstoši rasiskiem kritērijiem. Arī vācu tauta no tā, protams, nebūtu pasargāta. Himlers vienmēr uzskatīja, ka varai Eiropā jāpieder āriešu rases “elitei”, kas organizēta kā SS bez nacionālām saitēm.

Tikai sakāves nacistus piespieda atteikties no šīs ieceres un izlikties, ka viņi atgriezušies pie vecajiem nacionālistu lozungiem. Visas vācu tautas pielīdzināšana nacistiem ir daļa no šī plāna. Lai nākotnē nacionālsociālisti varētu izveidot pagrīdes kustību, bija svarīgi, ka neviens vairs nesaprot, kurš ir un kurš nav nacists, ka vairs nepastāv nekādas redzamas atšķirības, bet galvenais – uzvarētāji ir pārliecināti, ka visi vācieši ir vienādi. Lai to panāktu, Vācijā bija nepieciešams izvērst intensīvu teroru, lai neatstātu dzīvu nevienu, kuru pagātne vai reputācija ļautu uzskatīt par antifašistu. Pirmajos kara gados režīms pret saviem oponentiem bija visai “augstsirdīgs” – ar noteikumu, ka tie uzvedas mierīgi. Taču pēdējā laikā neskaitāmi cilvēki sodīti ar nāvi, lai gan tā iemesla dēļ, ka jau gadiem Vācijā nav bijis nekādas pārvietošanās brīvības, viņi nekādi nav varējuši tieši apdraudēt režīmu. No otras puses, paredzot, ka par spīti visiem piesardzības soļiem Sabiedrotie tomēr jebkurā Vācijas pilsētā varētu sameklēt dažus simtus cilvēku ar nevainojamu antifašistisku pagātni – ko varētu apliecināt bijušie karagūstekņi vai ievestie ārzemju melnstrādnieki un apstiprināt dokumenti par ieslodzījumu cietumā vai koncentrācijas nometnē –, nacisti ar šādiem papīriem un liecībām jau laikus apgādāja paši savus uzticamus cilvēkus, tādējādi laupot tādiem kritērijiem jebkādu vērtību. Tādēļ koncentrācijas nometņu ieslodzītos (kuru precīzo skaitu neviens nezina, taču tiek lēsts, ka tie varētu būt vairāki miljoni) nacisti var vienlīdz droši likvidēt vai ļaut tiem bēgt: tajā maz ticamajā gadījumā, ja šie cilvēki izdzīvotu (tāda veida slaktiņš, kāds notika Būhenvaldē, pēc kara noziegumu nosacījumiem nav pat sodāms), viņus nekļūdīgi identificēt nebūtu iespējams.

To, vai kāds cilvēks Vācijā ir nacists vai antinacists, spēs noteikt tikai Tas, kurš zina visus cilvēka sirds noslēpumus; mirstīgajam tas nav pa spēkam. Lai nu kā, cilvēki, kuri patlaban Vācijā aktīvi organizē antinacistisku pagrīdes kustību (un Vācijā, protams, tādi ir), drīz vien ietu bojā, ja neizturētos un nerunātu tieši tā kā nacisti. Zemē, kur uzmanību acumirklī piesaista ikviens, kurš vai nu neslepkavo pēc pavēles pats, vai arī neatbalsta slepkavas, tas nav viegls uzdevums. Tādēļ pašam radikālākajam Sabiedroto sauklim, ka “labs vācietis” ir tikai “beigts vācietis”, ir visai reāls pamats: īsts nacisma pretinieks atpazīstams vienīgi tad, kad nacisti viņu pakāruši. Cita droša pierādījuma nav.

II

Tādi ir reālie politiskie apstākļi, kuros attiecībā uz vācu tautu runā par kolektīvo vainu. Tie ir sekas tai būtībā nenacionālajai un antinacionālajai politikai, saskaņā ar kuru vācu tauta pastāvēs vienīgi ar tagadējo valdību un kura priecātos kā par lielāko uzvaru, ja līdz ar nacisma sakāvi tiktu fiziski iznīcināta arī vācu tauta. Totalitārā politika, kas pilnībā iznīcinājusi neitrālo zonu, kurā parasti norisinās cilvēka ikdienas dzīve, panākusi, ka jebkura vācieša eksistence atkarīga no gatavības pastrādāt noziegumus vai kļūt par to līdzzinātāju. Salīdzinājumā ar to nacistu propagandas panākumi Sabiedroto valstīs, kur tie izpaužas kā germanofobija, ir sekundāri, tie ir vispārējas kara propagandas produkts, pavisam kas cits nekā iepriekš aprakstītais politiskais fenomens. Šo tendenci raksturojošie dokumenti un tās pseidovēsturiskie pierādījumi izklausās pēc samērā nevainīga franču iepriekšējā kara laika literatūras plaģiāta, un neko būtiski nemaina fakts, ka daži labi autori, kuri pirms 25 gadiem blāķiem ražoja uzbrukumus “nodevīgajai Albionai”, tagad savas zināšanas un pieredzi nodod Sabiedroto rīcībā.

Taču pat vislabāk iecerētās diskusijas starp “labo vāciešu” aizstāvjiem un “slikto vāciešu” apsūdzētājiem ne vien nesaredz jautājuma būtību, bet arī gluži vienkārši nenovērtē katastrofas patiesos mērogus. Tās vai nu aizmaldās līdz triviālai vispārīgai spriedelēšanai par labiem un sliktiem cilvēkiem un fantastiskiem pārspīlējumiem par izglītības spēku, vai arī vienkārši pārņem nacistu rasu teorijas apgriezto variantu. Tas ir bīstami vienīgi tāpēc, ka kopš Čērčila slavenajiem izteikumiem par šo tēmu Sabiedrotie atturējušies no cīņas ideoloģiskajā karā un tādējādi neapzināti izdarījuši pakalpojumu nacistiem (kas bez atsauces uz Čērčilu savu sakāvi organizē ideoloģiskā līmenī) un devuši iespēju izdzīvot visām rasu teorijām.

Tomēr īstā problēma nav pierādīt pašsaprotamo, proti, ka vācieši nav bijuši potenciāli nacisti jau kopš Tacita laikiem, vai neiespējamo – ka visi vācieši pēc pārliecības ir nacisti. Drīzāk mums jāpārdomā, kā izturēties un kā izturēt šo pārbaudījumu – runāt ar nāciju, kurā robežas starp noziedzniekiem un normāliem cilvēkiem, vainīgajiem un nevainīgajiem ir tādā mērā izdzēstas, ka Vācijā neviens vairs nespēs pateikt, vai viņam darīšana ar slepenu varoni vai bijušo masu slepkavu. Šajā situācijā mums nepalīdzēs ne vainīgo definēšana, ne “kara noziedznieku” sodīšana. Šādas definīcijas jau pēc savas dabas ir attiecināmas vienīgi uz tiem, kuri ne tikai paši uzņēmušies atbildību, bet arī visu šo elli radījuši, – un tomēr dīvainā kārtā viņi tik un tā nav atrodami kara noziedznieku sarakstos. Atbildīgo un vainīgo skaits būs diezgan neliels. Daudzi līdzdala atbildību, taču bez jebkādiem redzamiem vainas pierādījumiem. Vēl vairāk ir tādu, kuri kļuvuši vainīgi, nebūdami ne mazākajā mērā atbildīgi. Pie atbildīgajiem plašākā izpratnē jāpieskaita visi tie, kuri bija labvēlīgi noskaņoti pret Hitleru tik ilgi, cik vien tas bija iespējams, kuri palīdzēja viņam nākt pie varas un kuri viņu sveica ar aplausiem Vācijā un citās Eiropas valstīs. Kurš gan uzdrošināsies nosaukt šīs augstākās sabiedrības dāmas un kungus par kara noziedzniekiem? Un patiesībā jau viņi arī nav pelnījuši šādu apzīmējumu. Šie cilvēki, nenoliedzami, nav spējuši izvērtēt sava laika politiskos grupējumus – daži tāpēc, ka jebkādus principus politikā uzskatījuši par moralizētāju blēņām, citi tāpēc, ka romantiski aizrāvušies ar gangsteriem, jaucot tos ar senāku laiku “pirātiem”. Un tomēr šie ļaudis, kas plašākā izpratnē ir līdzatbildīgi par Hitlera noziegumiem, nekādi nav vainīgi šī vārda tiešākā nozīmē. Viņi, nacistu pirmie sabiedrotie un labākie palīgi, patiešām nezināja, ko dara un ar ko viņiem ir darīšana.

Neizsakāmās šausmas, kādas labas gribas cilvēki jutīs ik reizi, kad pievērsīsies Vācijas gadījumam, neizsauc ne šie bezatbildīgie līdzatbildīgie, ne pat konkrētie pašu nacistu pastrādātie noziegumi. Tās drīzāk ir reakcija uz milzīgo administratīvo masu slepkavošanas aparātu, kura dienestā varēja nodarbināt un nodarbināja nevis tikai tūkstošiem cilvēku, pat ne daudzus tūkstošus atlasītu slepkavu, bet veselu tautu. Šajā struktūrā, ko sagatavoja Himlers, nodrošinoties pret zaudējumu, ikviens ir bende, upuris vai automāts, kurš soļo uz priekšu pāri savu biedru līķiem, – sākumā izraudzīts no dažādām triecienvienībām, bet vēlāk no jebkuras armijas daļas vai citas masu organizācijas. Šaušalīgi ir tas, ka ikviens, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav tieši nodarbināts kādā slepkavošanas nometnē, spiests tādā vai citādā veidā piedalīties šīs masu nogalināšanas mašīnas darbībās. Jo sistemātiska masu slepkavošana, kas ir īstās sekas visām rasu teorijām un citām mūsdienu ideoloģijām, kuras sludina stiprākā taisnību, – pārsniedz ne vien cilvēka iztēli, bet arī mūsu politiskās domāšanas un rīcības ietvaru un kategorijas. Lai kāda būtu Vācijas nākotne, to nenoteiks nekas vairāk kā neizbēgamās zaudētā kara sekas, taču tās pēc savas dabas ir pārejošas. Nav tādas politiskas metodes, kas ļautu tikt galā ar Vācijas pastrādātajiem masu noziegumiem, un 70 vai 80 miljonu vāciešu iznīcināšana vai pat pakāpeniska nomērdēšana badā (par ko, protams, sapņo vienīgi saujiņa psihopātisku fanātiķu) nozīmētu tikai to, ka nacistu ideoloģija ir uzvarējusi, lai gan vara un spēcīgākā tiesības nu ir nonākušas citu tautu rokās.

Gluži tāpat kā cilvēks nespēj atrast politisku risinājumu, lai sodītu par administratīvu masu slepkavību, tā arī cilvēka vajadzība pēc taisnīguma nespēj rast pienācīgu atbildi, kad masu slepkavošanai mobilizēta vesela tauta. Ja vainīgi ir visi, tad galu galā nav neviena, ko tiesāt. Jo šo vainu nepavada ne mazākā atbildība – pat ne skata pēc, pat ne notēlota. Ja atzīstam, ka sods pienākas noziedzniekam (un šī paradigma vairāk nekā 2000 gadus bijusi pamatā Rietumu cilvēka priekšstatam par taisnīgumu un tiesībām), vaina iekļauj arī vainas apziņu, bet sods apliecina, ka noziedznieks apzinās savu rīcību. Situāciju šajā lietā lieliski attēlojis kāds amerikāņu korespondents dialogā, kas ir diža dzejnieka iztēles un radošā spēka cienīgs.

J. Vai jūs nometnē nogalinājāt cilvēkus? A. Jā.

J. Vai jūs viņus indējāt ar gāzi? A. Jā.

J. Vai jūs viņus apglabājāt dzīvus? A. Tā reizēm notika.

J. Vai upuri tika vesti no visas Eiropas? A. Domāju, ka jā.

J. Vai jūs personīgi palīdzējāt nogalināt cilvēkus?

A. Nekādā ziņā. Es nometnē tikai izmaksāju algas.

J. Ko jūs domājāt par to, kas notika? A. Iesākumā bija nelāgi, bet ar laiku mēs pieradām.

J. Vai jūs zināt, ka krievi jūs pakārs? A. (Izplūst asarās.) Par ko? Ko tad es tādu esmu izdarījis?

Šis cilvēks nudien neko nav izdarījis. Viņš vienīgi izpildījis pavēles, un kopš kura laika pavēļu pildīšana ir noziegums? Kopš kura laika dumpošanās ir tikums? Kopš kura laika cilvēks var būt krietns, vienīgi dodoties drošā nāvē? Ko tad viņš tādu ir izdarījis?

Lugā “Cilvēces pēdējās dienas”, kas stāsta par iepriekšējo karu, Karls Krauss liek priekškaram nolaisties brīdī, kad Vilhelms II izsaucas: “Es to negribēju!” Un traģikomiski: tā tiešām ir taisnība. Kad priekškars kritīs šajā karā, mums nāksies uzklausīt veselu kori, kas sauks: “To neizdarījām mēs!” Un, lai gan mēs vairs nespēsim novērtēt situācijas komisko pusi, traģiski būs tas, ka tā atkal būs taisnība.

III

Centienos saprast, kādi bija reālie motīvi, kas pamudināja cilvēkus kļūt par zobratiņiem lielajā masu slepkavošanas mašīnā, mums nepalīdzēs spriedelēšana par Vācijas vēsturi un tā saukto vācu nacionālo raksturu, par kura slēptajām potencēm pirms 15 gadiem nebija ne jausmas pat tiem, kas labi pazina Vāciju. Vairāk var uzzināt, pievēršoties tā cilvēka personībai, kurš var palielīties, ka bijis šīs slepkavošanas organizētājs un dvēsele. Heinrihs Himlers nav no tiem intelektuāļiem, kuru saknes meklējamas krēslas zonā starp bohēmu un sutenerismu un kuru lomu nacistu elitē pēdējā laikā īpaši uzsver. Viņš nav ne bohēmists kā Gebelss, ne seksuāls noziedznieks kā Štreihers, ne perverss fanātiķis kā Hitlers, ne avantūrists kā Gērings. Viņš ir “buržuā”, kam piemīt visas cienīguma ārējās pazīmes, visi paradumi, kādi raksturīgi krietnam ģimenes tēvam, kurš nekrāpj sievu un dedzīgi rūpējas, lai viņa bērniem būtu nodrošināta piedienīga nākotne; savu terora organizāciju, kas aptver visu valsti, viņš apzināti balstījis uz pieņēmumu, ka vairums cilvēku nav ne bohēmisti, ne fanātiķi, ne avantūristi, ne seksuāli maniaki, ne sadisti, bet pirmkārt un galvenokārt algoti darbinieki un krietni ģimenes cilvēki.

Šķiet, tas bija Pegī, kurš nosauca ģimenes tēvu par grand aventurier du 20^e siècle¹. Pegī nomira pārāk agri, lai uzzinātu, ka ģimenes tēvs ir arī gadsimta lielais noziedznieks. Mēs bijām tā pieraduši apbrīnot vai draudzīgi pasmaidīt par ģimenes tēva maigajām rūpēm un nopietno pievēršanos ģimenes labklājībai, par viņa svinīgo apņēmību atvieglot dzīvi sievai un bērniem, ka gandrīz nepamanījām, kā mīlošais paterfamilias, ko par visu vairāk satrauc viņa nodrošinātība, mūsu laiku haotisko ekonomisko apstākļu spiediena dēļ nevilšus pārvērties par avantūristu, kurš, par spīti savam strādīgumam un apzinīgumam, nevar būt drošs par to, ko atnesīs rītdiena. Šī tipa pakļāvīgums bija uzskatāmi vērojams jau nacistu Gleichschaltung² agrīnajā posmā. Noskaidrojās, ka savas pensijas, dzīvības apdrošināšanas, sievas un bērnu nodrošinātības vārdā šāds cilvēks ir gatavs upurēt pārliecību, godu un cilvēcisko cieņu. Pietika ar Himlera sātanisko ģēniju, lai atklātos, ka pēc šādas degradācijas viņš pilnīgi gatavs darīt burtiski jebko, tiklīdz likmes aug un uz spēles likta pati viņa ģimenes pastāvēšana. Vienīgā viņa prasība bija pilnīga atbrīvošana no atbildības par paša rīcību. Un tā nu šis cilvēks, vidusmēra vācietis, kuru nacisti, par spīti gadiem ilgušajai nešpetnajai propagandai, nespēja piedabūt sevis paša labad nogalināt kaut vienu ebreju (pat kad bija visai skaidri pateikts, ka šāda slepkavība paliks nesodīta), tagad bez pretestības kalpo lielajai iznīcināšanas mašīnai. Pretēji sākotnējām SS un gestapo vienībām, Himlera organizācija kopumā balstās nevis uz fanātiķiem, dzimušiem slepkavām vai sadistiem, bet tikai uz algotu darbinieku un ģimenes cilvēku normalitāti.

Nav īpaši jāpiemin nožēlojamie ziņojumi par latviešiem, lietuviešiem un pat ebrejiem, kuri piedalījās Himlera slepkavu organizācijas darbā, lai parādītu, ka šī jaunā tipa funkcionāri nav saistīti ar kādu īpašu nacionālo raksturu. Šie cilvēki pat nav visi dzimuši slepkavas vai perversi nodevēji. Nav pat droši zināms, vai viņi darītu šo darbu, ja uz spēles būtu likta tikai viņu pašu dzīvība un nākotne. Viņi juta atbildību vienīgi pret savu ģimeni. Tā kā viņiem vairs nebija jābaidās no Dieva, sirdsapziņu nomierināja viņu darbu birokrātiskā organizācija. Ģimenes cilvēka pārvēršanās no atbildīga sabiedrības locekļa, kuru interesē sabiedrības dzīve, par “buržuā”, kuru nodarbina vienīgi personīgā eksistence un kuram svešs jebkāds pilsoniskums, ir starptautisks mūsdienu fenomens. Mūsu laiku prasības – “Bedenkt den Hunger und die grosse Kälte in diesem Tale, das von Jammer schallt”³ (Brehts) – jebkurā brīdī var viņu pārvērst par pūļa cilvēku un padarīt par jebkāda vājprāta un šausmu instrumentu. Ik reizi, kad sabiedrība, nespējot nodrošināt mazajam cilvēkam darbu, nojauc viņa normālo dzīves ritumu un pašcieņu, tā gatavo viņu šai pēdējai stadijai, kurā viņš labprātīgi uzņemsies jebkuru, pat bendes, funkciju. Reiz kāds no Būhenvaldes izlaists ebrejs esesiešu vidū, kuri viņam izsniedza atbrīvošanas apliecību, ieraudzīja bijušo skolasbiedru; viņš tam neko neteica, tikai skatījās. Skolasbiedrs tomēr ierunājās: “Tev jāsaprot, man aiz muguras ir pieci bezdarba gadi. Viņi var ar mani darīt visu, ko vien vēlas.”

Tā ir taisnība: šim jaunā cilvēka tipam, tiešam pretstatam pilsonim, citoyen, kuru, neatrodot labāku vārdu, mēs šeit esam nodēvējuši par “buržuā”, Vācijā bija īpaši labvēlīgi attīstības apstākļi. Diez vai kādā citā Rietumu kultūras valstī klasiskajiem pilsoniskās uzvedības tikumiem ir tik maza nozīme. Un nevienā citā valstī tik liela loma nav bijusi privātajai dzīvei un aprēķinam. Šo faktu vācieši nacionālās krīzes apstākļos lieliski nomaskējuši, taču tas nav mainījies. Aiz apdziedāto un propagandēto nacionālo tikumu fasādes (“tēvzemes mīlestība”, “vācu drosme”, “vācu lojalitāte” utt.) paslēpušies gluži reāli atbilstoši nacionālie netikumi. Būs grūti atrast citu valsti, kurā ir tik maz patiesa patriotisma kā Vācijā, un aiz šovinistiskajiem lojalitātes un drosmes lozungiem slēpjas liktenīga tieksme uz nelojalitāti un oportūnistisku motīvu vadītu nodevību.

Tomēr šis pūļa cilvēks, “buržuā” galaprodukts, ir starptautisks fenomens, un nevajadzētu viņu pārāk kārdināt aklā ticībā, ka uz tādām šausmu lietām spējīgs vienīgi vācu pūļa cilvēks. Tas, ko mēs esam nosaukuši par “buržuā”, ir mūsdienu masu cilvēks – nevis eksaltētajos kolektīvās sajūsmas brīžos, bet sava personīgā privātuma drošībā (šodien gan vajadzētu sacīt – nedrošībā). Pretstatu starp privātumu un sabiedriskumu, ģimeni un darbu viņš novedis tik tālu, ka savā personā starp šīm divām sfērām vairs neatrod nekādu saistību. Kad darba pienākumi liek viņam nogalināt cilvēkus, viņš neuzskata sevi par slepkavu, jo darījis to, nevis savu tieksmju vadīts, bet gan profesionālā kārtā. Pats aiz savas kaislības viņš nemūžam nenodarītu pāri pat mušai.

Ja mēs šīs jaunās, mūsu laika radītās profesionālās šķiras pārstāvim pateiksim, ka viņu sauc pie atbildības par viņa pastrādāto, viņš nejutīs neko citu kā to, ka ir nodots. Taču, ja nu katastrofas šokā šis cilvēks tiešām saprastu, ka bijis ne vien funkcionārs, bet arī slepkava, viņš izeju meklētu nevis dumpī, bet gan pašnāvībā – kā to Vācijā jau izdarījuši tik daudzi, kad vienam pašiznīcināšanās vilnim sekoja nākamais. Un arī no tā mums būtu visai mazs labums.

IV

Nu jau daudzus gadus mēs sastopam vāciešus, kuri apgalvo, ka viņiem ir kauns būt vāciešiem. Man bieži gribējies atbildēt, ka man ir kauns būt cilvēkam. Šis pirmatnējais kauns, kas šobrīd ir kopīgs daudziem visdažādāko tautību cilvēkiem, ir vienīgais, kas palicis pāri no mūsu starptautiskās solidaritātes jūtām, un tas vēl nav radis atbilstošu politisku izpausmi. Mūsu tēvi aizrāvās ar idejām par cilvēci tā, ka ne tikai vieglprātīgi ignorēja nacionālo jautājumu, bet – kas ir daudz ļaunāk – pat nenojauta, kādas šausmas sevī nes šis priekšstats par cilvēci un judeokristīgo ticību vienotajam cilvēku dzimuma sākumam. Diezgan nepatīkami bija jau atvadīties no maldīgajām ilūzijām par “cēlo mežoni”, kad atklājās, ka cilvēki spēj būt kanibāli. Kopš tā laika tautas cita citu iepazinušas labāk un daudz vairāk uzzinājušas par ļaunuma potenciālu cilvēkā. Tādēļ tās arvien vairāk atteikušās no cilvēces idejas un arvien lielākā mērā ļāvušās rasu doktrīnas iespaidam, kas noliedz pašu vienotas cilvēces pastāvēšanas iespēju. Tās instinktīvi sajutušas, ka no cilvēces idejas, lai vai tā izpaužas reliģiskā vai humānistiskā formā, izriet prasība pēc kopīgas atbildības, ko uzņemties tās nevēlas. Proti, no cilvēces idejas, kad tā attīrīta no jebkādas sentimentalitātes, izriet ļoti nopietnas sekas: cilvēkiem tādā vai citādā veidā jāuzņemas atbildība par visiem cilvēka pastrādātajiem noziegumiem, un visām nācijām jānes kopīga atbildības nasta par ļaunumu, ko pastrādājušas citas nācijas. Kauns par savu piederību pie cilvēku dzimuma ir tīri individuāla un vēl joprojām nepolitiska šīs izpratnes izpausme.

Politikas kontekstā šāds priekšstats par cilvēci, kas neizslēdz nevienu tautu un neuzkrauj vainas monopolu nevienai tautai, ir vienīgā garantija, ka kārtējai “augstākajai rasei” neliksies, ka tai jāseko spēcīgākā tiesību “dabiskajam likumam” un jālikvidē “zemākas rases, kas nav cienīgas izdzīvot”, un tā ir vienīgā iespēja, kā “imperiālistiska laikmeta” beigās neattapties tādā situācijā, iepretim kurai nacisms izskatīsies tikai pēc primitīva nākotnes politisko metožu priekšgājēja. Jo dienas, jo grūtāk kļūst piekopt neimperiālistisku politiku un turēties pie nerasistiskas ticības, jo no dienas dienā kļūst arvien skaidrāks, cik smaga nasta cilvēkam ir cilvēce.

Varbūt tie ebreji, kuru tēviem mums jāpateicas par pirmajiem priekšstatiem par cilvēces ideju, kaut ko zināja par šo nastu, kad ik gadu atkārtoja: “Mūsu Tēvs un Ķēniņ, mēs esam grēkojuši tavā priekšā,” – uzņemoties vainu ne vien par savas kopienas grēkiem, bet arī visas cilvēces nodarījumiem. Tie, kuri šodien gatavi iet šo pašu ceļu, nemierina sevi ar liekulīgo grēksūdzi: “Paldies Dievam, es tāds neesmu,” – šausminādamies par iepriekš nenojaustajām vācu nacionālā rakstura potencēm. Drīzāk ar bailēm un trīsām viņi beidzot aptver, uz ko cilvēks ir spējīgs, – un tas nudien ir jebkādas mūsdienīgas politiskās domāšanas priekšnosacījums. No šiem ļaudīm gan neiznāks labi atriebības funkcionāri, tomēr viens ir skaidrs: uz viņiem un vienīgi viņiem, ko pārņēmušas šausmas par neizbēgamo cilvēku dzimuma vainu, iespējams paļauties, kad pienāks laiks visur cīnīties, bezbailīgi un nesamierināmi, pret to neiedomājamo ļaunumu, ko spēj pastrādāt cilvēks.