refleksija

Horhe Luiss Borhess

Nemirstība

Getty Images

Viljamss Džeimss savā lieliskajā grāmatā (kādas ir visas viņa grāmatas) “Reliģiskās pieredzes daudzveidība” personiskās nemirstības jautājumam veltījis tikai vienu lappusi. Džeimss apgalvo, ka šis jautājums viņam šķiet otršķirīgs.

Protams, nemirstība nepieder pie filozofijas pamatproblēmām, tādām kā laiks, izziņa vai īstenība. Džeimss paskaidro, ka personisko nemirstību nereti mēdz jaukt ar reliģiju kā tādu. Gandrīz visiem, katrā ziņā lielajam vairumam ļaužu, saka Džeimss, “Dievs ir nemirstības ražotājs”, ar to domājot personisko nemirstību.

Šo pašu Džeimsa frāzi citē Migels de Unamuno darbā “Traģiskā dzīves izjūta”, taču viņš vairākkārt uzsver, ka vēlas palikt tas, kas viņš ir, – dons Migels de Unamuno. Te jau es viņu vairs nesaprotu: es nepavisam nevēlos vienmēr palikt Horhe Luiss Borhess, es vēlos būt kāds cits. Ceru, ka mana nāve būs galīga; ceru nomirt kā miesā, tā dvēselē.

Nezinu, vai mana uzdrīkstēšanās runāt par personisko nemirstību, par dvēseli, kas glabā atmiņas par savu zemes dzīvi un kas, jau atrazdamās viņsaulē, to atceras, ir augstprātības vai pazemības izpausme un vai tā ir īsti attaisnota. Pirms pāris dienām mana māsa Nora teica: “Man ir padomā glezna, kuras nosaukums būs “Nostalģija pēc zemes” un kurā būs attēlots, ko debesīs jūt svētītais, domājot par zemi. Es gribu ievīt tajā elementus no savas bērnības laika Buenosairesas.” Man ir kāds dzejolis par šo pašu tēmu, kuru mana māsa nezina. Es domāju par Jēzu, kurš atceras lietusgāzi Galilejā, galdnieka darbnīcas smaržu un vēl kaut ko tādu, ko viņš nekad nebija redzējis, mājodams debesīs, un kas viņā izraisa nostalģiskas izjūtas, – zvaigžņoto debesu velvi.

Šī debesīs justā nostalģija pēc zemes ieskanas arī kādā Dantes Gabriela Roseti dzejolī. Tajā ir runa par meiteni, kas, nonākusi debesīs, jūtas nelaimīga, jo kopā ar viņu nav viņas mīļotais; viņa cer, ka mīļotais ieradīsies, taču viņš neieradīsies nekad, jo ir grēkojis, un viņa turpinās gaidīt mūžīgi.

Viljams Džeimss saka, ka viņam tā ir otršķirīga problēma; ka filozofijas lielās problēmas ir laiks, īstenība, izziņa. Nemirstība ieņem zemāku vietu – tādu, kas piedien ne tik daudz filozofijai, cik dzejai un, protams, teoloģijai, lai arī ne visām teoloģijām.

Pastāv arī cita teorija – dvēseļu pārceļošana –, kas neapšaubāmi ir poētiska un aizraujošāka par pirmo, kura apgalvo, ka mēs vienmēr paliksim tie, kas esam, un atcerēsimies to, kas bijām; šī teorija ir pārāk sausa, vismaz man tā šķiet.

Mana atmiņa glabā kādas divpadsmit ainas no bērnības, un es tās cenšos aizmirst. Domādams par saviem pusaudža gadiem, nevaru samierināties ar to, kāds biju; man labāk būtu gribējies būt kādam citam. Tai pašā laikā to visu var pārkausēt ar mākslas palīdzību, padarīt par dzejas motīvu.

Vissaviļņojošākais teksts visā filozofijas vēsturē ir Platona “Faidons”. Šis dialogs risinās Sokrata dzīves pēdējā pēcpusdienā, kad viņa draugi uzzina, ka pienācis kuģis no Dēlas un ka Sokratam tai pašā dienā būs jāiedzer velnarutka inde. Sokrats viņus sagaida cietumā, zinādams, ka viņam drīz jāmirst. Ierodas visi viņa draugi, izņemot vienu. Šeit atrodam, kā norādījis Makss Brods, visaizkustinošāko frāzi, kādu Platons savā dzīvē uzrakstījis. Frāze ir šāda: “Bet Platons, domāju, bija slims.” Brods atzīmē, ka tā ir vienīgā reize visos viņa garajos dialogos, kad Platons piemin savu vārdu. Ja jau Platons šo dialogu ir uzrakstījis, viņš, bez šaubām, tur bija – vai arī nebija, kāda tam nozīme –, tomēr sevi viņš piemin trešajā personā; vārdu sakot, Platons nevēlas, lai lasītājs domātu, ka viņš šajā sarunā piedalījies.

Izteikti pieņēmumi, ka Platons šo frāzi pievienojis, lai justos brīvāk, it kā vēlēdamies mums teikt: “Es nezinu, tieši ko Sokrats teica savas dzīves pēdējā pēcpusdienā, taču man gribētos, ka viņš būtu teicis, lūk, šo.” Vai: “Varu iedomāties, ka viņš teica, lūk, šo.”

Domāju, Platons juta šīs frāzes nepārspējamo literāro skaistumu: “Bet Platons, domāju, bija slims.”

Tālāk seko kāda apbrīnojama piezīme – iespējams, visapbrīnojamākā vieta visā dialogā. Kad ienāk draugi, Sokrats sēž gultā un viņam jau ir noņemtas važas; rīvēdams ceļgalus un priecādamies, ka vairs nejūt važu smagumu, viņš saka: “Cik dīvaini. Pirmīt važas man sagādāja sāpes, bet tagad, kad tās noņemtas, man ir patīkama sajūta. Patīkamais un nepatīkamais iet roku rokā, tie ir kā dvīņi.”

Apbrīnojami, ka šādā brīdī, savas dzīves pēdējās stundās, viņš runā nevis par to, ka drīz mirs, bet gan par baudas un sāpju nešķiramību. Šī ir viena no aizkustinošākajām Sokrata replikām Platona dialogos. Viņš atklājas kā drosmīgs vīrs, kuram tūdaļ jāmirst, bet kurš to pat nepiemin.

Tālāk tiek runāts par to, ka viņam šajā dienā būs jāiedzer inde, un tad seko diskusija, uz kuru tagad mēdz skatīties ar aizdomām, jo runa tajā ir par divām esamībām jeb substancēm – dvēseli un ķermeni. Sokrats apgalvo, ka psihiskā substance (dvēsele) labāk var dzīvot bez ķermeņa – ka ķermenis tai traucē. Viņš piesauc senatnē izplatīto uzskatu, ka ķermenis ir dvēseles cietums.

Šeit es gribētu piesaukt dižā angļu dzejnieka Bruka rindas, kurās ir lieliska dzeja, bet pavāja filozofija. Bruks saka: “Un tur, aiz nāves, mēs pieskarsimies, tādēļ ka mums vairs nebūs roku, un redzēsim, tādēļ ka mums vairs nebūs acu.” Tā ir laba dzeja, bet nezinu, vai to var uzskatīt par labu filozofiju. Gustavs Špillers lieliskajā traktātā par psiholoģiju saka: ja domājam par negadījumiem, kas var notikt ar mūsu ķermeni, – sakropļošana, sitiens pa galvu –, dvēsele no tiem negūst nekādu labumu. Nav iemesla domāt, ka ķermeņa trauma varētu dot labumu dvēselei. Taču Sokrats, kurš tic abām šīm īstenībām – dvēselei un ķermenim –, apgalvo, ka, atbrīvojusies no ķermeņa, dvēsele varēs nodoties domāšanai.

Tas liek mums atcerēties leģendu par Dēmokritu. Stāsta, ka viņš kādā dārzā esot sev izrāvis acis, lai ārējā pasaule viņam vairs netraucētu domāt. Protams, tā ir tikai leģenda, bet skaista. Lūk, cilvēks, kurš redzamo pasauli – šo septiņkrāsu pasauli, ko esmu pazaudējis, – uzskata par traucēkli tīrai domāšanai un izrauj sev acis, lai varētu domāt netraucēti.

Mums šie ķermeņa un dvēseles nojēgumi liekas aizdomīgi. Nedaudz atskatīsimies filozofijas vēsturē. Loks teic, ka pastāv tikai uztvērumi un sajūtas, kā arī atmiņas un idejas par šīm sajūtām; ka matērija pastāv un mūsu piecas maņas palīdz šo matēriju uztvert. Pēc viņa Bērklijs apgalvo, ka matērija ir uztvērumu virkne un šie uztvērumi nav iedomājami bez apziņas, kas tās uztver. Kas ir sarkanā krāsa? Sarkanā krāsa ir atkarīga no mūsu redzes, bet redze taču pieder pie maņu sistēmas. Tad nāk Hjūms, kas abas hipotēzes noraida, sagrauj dvēseli un miesu. Kas gan ir dvēsele, ja ne tas, kas uztver, un kas gan ir matērija, ja ne tas, ko uztver? Ja abus šos lietvārdus atmet, paliek darbības vārdi. Kā saka Hjūms, mums vajadzētu teikt nevis “es domāju”, jo “es” ir subjekts, bet gan “domājas”, tāpat kā saka “līst”. Abos darbības vārdos ir darbība bez subjekta. Kad Dekarts teica: “Domāju, tātad esmu,” – viņam īstenībā būtu vajadzējis teikt: “Kāds domā” vai “domājas,” – jo “es” nozīmē subjektu un mums nav tiesību to iedomāties. Būtu vajadzējis teikt: “Domājas, tātad kaut kas ir.”

Runājot par personisko nemirstību, palūkosim, kādus argumentus izmanto tās aizstāvībai. Pieminēsim divus. Fehners saka, ka cilvēka apziņā mājo virkne ilgu, alku, cerību, baiļu, kas nekādi neatbilst viņa mūža garumam. Kad Dante saka “Nel mezzo del cammin di nostra vita”1,viņš atgādina, ka Svētie raksti mums nolikuši septiņdesmit mūža gadus. Tātad Dante šo vīziju piedzīvoja, kad viņam bija trīsdesmit pieci. Sev atvēlētajos septiņdesmit gados (diemžēl es šo robežu jau esmu pārsniedzis, man ir septiņdesmit astoņi) mēs jūtam daudz ko tādu, kam šajā dzīvē nav jēgas. Fehners runā par embriju, par cilvēka ķermeni, pirms tas iznācis no mātes klēpja. Šim ķermenim ir kājas, kas nekam nav noderīgas, rokas, plaukstas – tam visam nav nekādas jēgas; tam var būt jēga tikai kādā turpmākā dzīvē. Jādomā, ka tas pats attiecas arī uz mums: mēs esam pilni cerību, baiļu, pieņēmumu, un nekas no tā mums nav vajadzīgs tīri mirstīgai dzīvei. Mums ir vajadzīgs tas pats, kas dzīvniekiem, un viņi lieliski iztiek bez visa tā, ko varētu izmantot kādā citā, pilnīgākā dzīvē. Tas ir viens no argumentiem par labu nemirstībai.

Piesauksim dižo skolotāju svēto Akvīnas Tomu, kas mums atstājis šādu sentenci: “Intellectus naturaliter desiderat esse semper.”2 Uz to varētu atbildēt, ka prāts vēlas arī ko citu – bieži vien tas vēlas izbeigties. Mēs varam runāt par pašnāvniekiem vai, minot ikdienišķāku piemēru, par mums pašiem un mūsu vajadzību pēc miega, jo arī miegs ir sava veida nāve. Mēs varam citēt poētiskus tekstus, kas radušies no sajūtas par nāvi kā kaut ko atbrīvojošu. Piemēram, šī spāņu tautas dziesma: “Ven, muerte tan escondida/ que no te sienta venir/ porque el placer de morir/ no me torne a dar la vida.”3 Ir arī šāda strofa, kas pieder franču dzejniekam Lekontam de Lilam: “Atbrīvo viņu no laika, no skaitļa un telpas un atdod mieru, ko tie viņam atņēmuši.”

Mūsos ir daudz ilgu, to skaitā ilgas pēc dzīves, pēc dzīvošanas mūžīgi, bet arī ilgas pēc izbeigšanās un piedevām vēl bailes un to pretstats – cerība. Visas šīs lietas var pastāvēt arī bez personiskās nemirstības, tā mums nav vajadzīga. Ja runāju par sevi, tad es personiski tās nealkstu un no tās baidos; būtu briesmīgi zināt, ka turpināšu pastāvēt, briesmīgi domāt, ka turpināšu būt Borhess. Es sev jau tā esmu līdz kaklam, man apnicis mans vārds un slava, un es vēlos no tā visa tikt vaļā.

Šeit varētu pieminēt tādu kā kompromisu, ko atrodu Tacitā un ko izmanto arī Gēte. Tacits savā “Agripas dzīvē” saka: “Non cum corpore periunt magnae animae.”4 Tacits uzskatīja, ka personiskā nemirstība ir dāvana, kas atvēlēta tikai dažiem, katrā ziņā ne vienkāršajiem ļaudīm, bet ka dažas dvēseles ir pelnījušas būt nemirstīgas, ka pēc dzeršanas no Lētas, par ko runā Sokrats, tās pelnījušas atcerēties, kas viņas reiz bijušas. Pie šīs domas atgriežas arī Gēte, kas pēc sava drauga Vīlanda nāves raksta: “Ir šausmīgi domāt, ka Vīlands ir neglābjami miris.” Viņam nav panesama doma, ka Vīlands varētu neturpināt dzīvot kādā citā vietā; viņš tic Vīlanda, taču ne visu cilvēku personiskajai nemirstībai. Tieši tas pats bija Tacitam. Šeit parādās doma, ka nemirstība ir tikai nedaudzu, cilvēces dižgaru, privilēģija. Bet ikviens sevi uzskata par dižu, ikviens sliecas domāt, ka ir pelnījis būt nemirstīgs. Es tam neticu.

Nemirstībai var būt arī citi veidi, kas, manuprāt, ir tie svarīgākie. Te pirmām kārtām būtu jārunā par dvēseļu pārceļošanas ideju. Šo ideju sastopam pie Pītagora un Platona. Platons dvēseļu pārceļošanu uzlūkoja kā iespējamību. Tā palīdz izskaidrot mūsu veiksmes un neveiksmes. Ja šajā dzīvē mums veicas vai neveicas, tad cēlonis tam meklējams kādā iepriekšējā dzīvē; mēs tiekam sodīti vai atalgoti. Bet ir arī viens sarežģījums: ja katra indivīda dzīve, kā uzskata hinduisti un budisti, ir atkarīga no viņa iepriekšējās dzīves, tad tā savukārt ir atkarīga no dzīves, kas bija pirms tās, un tā mēs varam turpināt kāpties atpakaļ pagātnē līdz bezgalībai. Daži ir teikuši: iepriekšējo dzīvju skaits nevar būt bezgalīgs, ja laiks ir bezgalīgs, tā būtu pretruna. Ja skaits ir bezgalīgs, kā gan kaut kas bezgalīgs var nonākt līdz tagadnei? Mēs domājam: ja laiks ir bezgalīgs, tad šajā bezgalīgajā laikā jābūt ietvertiem visiem tagadnes brīžiem, un kāpēc lai visu tagadnes brīžu vidū nebūtu arī šis brīdis Belgrano Universitātē, kopā ar jums un mani? Kāpēc arī ne šis brīdis? Ja laiks ir bezgalīgs, tad jebkurā atsevišķā brīdī mēs atrodamies laika centrā.

Paskāls domāja: ja Visums ir bezgalīgs, tad Visums ir sfēra, kuras aploce ir visur, bet centra nav nekur. Kāpēc lai mēs neteiktu, ka šim tagadnes brīdim aiz muguras ir bezgalīga pagātne, bezgalīga vakardiena, un ka šī pagātne savā ritējumā iziet arī caur šo tagadni? Jebkurā atsevišķā brīdī mēs atrodamies bezgalīgas līnijas centrā, un jebkurā bezgalīgā centra vietā mēs atrodamies Visuma centrā, jo laiks un telpa ir bezgalīgi.

Budisti uzskata, ka mūsu iepriekšējo dzīvju skaits ir bezgalīgs – bezgalīgs tādā ziņā kā neierobežots skaits šī vārda īstajā nozīmē: tas ir skaits, kam nav ne sākuma, ne beigu, kaut kas līdzīgs Kantora matemātikas bezgalīgajiem skaitļiem. Mēs tātad atrodamies šī bezgalīgā laika centrā; jebkurš brīdis atrodas centrā. Šajā konkrētajā brīdī mēs sarunājamies, jūs domājat, ko es saku, tam piekrītat vai nepiekrītat.

Dvēseļu pārceļošanas ideja piedāvā iespēju, ka dvēsele ceļo no ķermeņa uz ķermeni – gan cilvēku, gan dzīvnieku. Pjetro di Agridžento ir dzejolis, kurā viņš stāsta, ka atpazinis vairogu, ko nēsājis Trojas karā. Džonam Donnam ir poēma “Dvēseles ceļojums”, uzrakstīta īsi pēc Šekspīra lielajām lugām. Donns poēmu sāk ar vārdiem: “Es dziedu par nemirstīgas dvēseles ceļojumu,” – un šī dvēsele ceļo no viena ķermeņa uz citu. Viņš paziņo, ka viņa grāmata pārspēs visas citas grāmatas, izņemot Svētos rakstus. Viņa projekts ir ambiciozs, un, lai arī netika pabeigts, tajā atrodamas ļoti skaistas vārsmas. Viņš sāk ar dvēseli, kas mājo ābolā – tas ir, Ādama auglī, grēka auglī. Tad tā nonāk Ievas vēderā un atdzimst Kainā; tad katrā strofā tā turpina ceļot no ķermeņa uz ķermeni (viens no tiem ir karalienes Elizabetes ķermenis). Poēma paliek nepabeigta, jo Donns tic, ka dvēseles ceļojums ir bezgalīgs. Vienā no prologiem viņš piesauc šī nojēguma cildeno izcelsmi un piemin Pītagora mācību par dvēseļu pārceļošanu, uz ko kā pēdējo argumentu atsaucas Sokrats Platona dialogā.

Interesanti piezīmēt, ka tajā pēcpusdienā, sarunājoties ar draugiem, Sokrats no viņiem atvadās bez mazākās jūtelības. Viņš aizraida prom savu sievu un bērnus, piedraud aizraidīt arī draugu, kurš raud; viņš grib sarunāties mierīgi – vienkārši turpināt runāt, turpināt domāt. Tas, ka viņam drīz jāmirst, viņu nekādā mērā neuztrauc. Viņa uzdevums, viņa darbs ir nevis uztraukties, bet iztirzāt jautājumu, turklāt iztirzāt to noteiktā veidā.

Kādēļ viņš izdzer kausu ar velnarutka indi? Tam nav nekāda saprātīga iemesla.

Viņš runā dīvainas lietas: Orfejam bijis jāpārvēršas par lakstīgalu, Agamemnonam, ļaužu ganam, – par ērgli, bet Odisejam dīvainā kārtā – par viszemāko un neievērojamāko cilvēku. Sokrats runā, nāve viņu pārtrauc. Zilā nāve kāpj pa viņa kājām uz augšu. Viņš jau ir iedzēris velnarutku. Viņš atgādina draugam, lai neaizmirst Asklēpijam doto solījumu un ziedo viņam gaili. Ar to viņš grib teikt, ka dziedniecības dievs Asklēpijs ir viņu izārstējis no vissmagākās kaites – pašas dzīves. “Esmu Asklēpijam parādā gaili, viņš mani izdziedējis no dzīves, es mirstu.” Tas ir, Sokrats it kā pārsvītro visu, ko teicis iepriekš: viņš domā, ka viņa nāve būs galīga.

Personiskā nemirstība noliegta vēl vienā klasiskā laikmeta tekstā, Lukrēcija “De rerum natura”. Atmiņā paliekošākais Lukrēcija arguments ir šāds: cilvēks žēlojas, ka viņš mirs. Viņš domā, ka nākotne viņam liegta. Kā teicis Viktors Igo: “Es aiziešu viens svētku vidū,/ zaigojošā un laimīgā pasaule to pat nepamanīs.” Šajā dižajā poēmā,kas ir tikpat ambicioza kā Donna poēma, Lukrēcijs izmanto šādu argumentu: “Tu žēlojies, ka tev nebūs lemts piedzīvot nākotni. Tomēr tu uzskati, ka pirms tevis bija bezgalīga pagātne. Kad tu nāci pasaulē, jau sen bija pagājis laiks, kad Kartāga un Troja cīnījās par pasaules kundzību. Tomēr tev tas vairs nav svarīgi. Tad kāpēc lai tev būtu svarīgi tas, kas vēl nāks? Tu neesi piedzīvojis bezgalīgo pagātni; tad kāpēc tu zūdies par bezgalīgo nākotni?” To saka Lukrēcija poēma. Žēl, ka manas latīņu valodas zināšanas ir pārāk necilas, lai atcerētos no galvas viņa skaistās vārsmas, ko pirms dažām dienām izlasīju ar vārdnīcas palīdzību.

Šopenhauers atbildētu – un Šopenhauers man ir augstākā autoritāte –, ka dvēseļu pārceļošanas ideja nav nekas cits kā populārs citas idejas paveids. Runa ir par ideju, ko vēlāk izteica Bernards Šovs un Anrī Bergsons, proti – dzīvotgribas ideju. Pastāv kaut kas, kas vēlas dzīvot, kas izlauž sev ceļu cauri matērijai vai par spīti matērijai, un šo “kaut ko” Šopenhauers sauc par Wille (griba), kuru viņš saprata kā gribu atdzimt.

Vēlāk nāk Šovs ar savu the life force (dzīvības spēku) un pēc viņa – Bergsons, kurš runā par élan vital jeb dzīvīgo dzinuli, kas iemīt visās lietās, rada pasaules un darbojas arī ikvienā no mums. Minerālos tas ir it kā miris, augos – it kā aizmidzis, dzīvniekos snauž, bet mūsos tas apzinās sevi. Lūk, izskaidrojums manis pieminētajai Akvīnas Toma sentencei “Intellectus naturaliter desiderat esse semper”, prāts dabiski vēlas būt mūžīgi. Taču kādā nozīmē tas to vēlas? Ne jau personiskā nozīmē, ne tādā, kādā domāja Unamuno, teikdams, ka vēlas vienmēr būt Unamuno. Tas to vēlas vispārīgā nozīmē.

Mūsu “es” mums ir visnesvarīgākā lieta. Ko nozīmē justies pašam? Ar ko atšķiras tas, ka es jūtos kā Borhess, no tā, ka jūs jūtaties kā A, B vai C? Absolūti ne ar ko. Šī “es” sajūta ir kopīga visiem, tādā vai citādā veidā tā piemīt visām būtnēm. Tāpēc mēs varētu teikt, ka nemirstība ir nepieciešama – ne personiskā, bet tā otra nemirstība. Piemēram, katru reizi, kad kāds mīl savu ienaidnieku, parādās Kristus nemirstība. Tajā brīdī viņš ir Kristus. Katru reizi, kad mēs atkārtojam kādu Dantes vai Šekspīra vārsmu, mēs kaut kādā ziņā esam tas brīdis, kurā Dante vai Šekspīrs šo vārsmu radīja. Nemirstība, galu galā, pastāv atmiņās par mums un darbos, ko atstājam aiz sevis. Kāda nozīme tam, ka šie darbi tiek aizmirsti?

Pēdējos 20 gadus esmu veltījis senajai anglosakšu dzejai, daudzus pantus zinu no galvas. Vienīgais, ko es nezinu, ir dzejnieku vārdi. Bet kāda tam nozīme? Kāda nozīme, ja, lasot 9. gadsimtā sacerētas vārsmas, es sajūtu kaut ko no tā, ko kāds cits juta tajā tālajā gadsimtā? Tajā brīdī viņš dzīvo manī, lai arī es neesmu šis mirušais. Ikviens no mums kaut kādā ziņā ir visi cilvēki, kas nomiruši pirms mums. Visi, ne tikai mūsu asinsradinieki.   

Protams, mēs daudz ko pārmantojam caur asinīm. Es zinu – māte man ir teikusi –, ka ikreiz, kad runāju kādu dzejoli angļu valodā, es to daru tēva balsī. (Mans tēvs nomira 1938. gadā – tajā pašā gadā, kad Lugoness5 izdarīja pašnāvību.) Kad skaitu Šekspīra vārsmas, manī dzīvo mans tēvs. Arī citi, kuru balsis esmu dzirdējis, dzīvos manā balsī, kas atbalso viņu balsis, kuras savukārt varbūt atbalso viņu priekšgājēju balsis. Ko gan mēs varam zināt? Citiem vārdiem, mums ir tiesības ticēt nemirstībai.

Ikviens no mums tā vai citādi līdzdarbojas šajā pasaulē. Ikviens no mums vēlas, lai šī pasaule būtu labāka, un mēs mūžīgi ceram, ka tā patiešām tāda kļūs; ja tēvzeme izglābsies (un kāpēc lai tā neizglābtos?), tad tajā būs arī kāda daļiņa mūsu nemirstības – vienalga, vai mūsu vārdus kāds atcerēsies vai ne. Tas nav svarīgi. Svarīgākais ir nemirstība, kas tiek sasniegta ar darbiem un atmiņām, kuras atstājam aiz sevis. Tas var būt kaut kas pavisam sīks un nenozīmīgs – piemēram, teiciens “es labāk redzu viņu ejam nekā nākam”. Nezinu, kurš šo frāzi izdomāja, taču ikreiz, kad to atkārtoju, es esmu viņš. Kāda nozīme tam, ka šis necilais cilvēciņš ir miris, ja viņš turpina dzīvot manī un ikvienā citā, kurš šo teicienu lieto?

To pašu var teikt arī par mūziku un valodu. Valoda ir cilvēku kopdarbs, un tajā cilvēks iegūst sava veida nemirstību. Es runāju spāniski. Cik mirušu spāņu dzīvo manī? Ne manam viedoklim, ne spriedumam nav nozīmes; arī aizgājēju vārdiem nav nozīmes, ja mēs pastāvīgi diendienā palīdzam pasaules nākotnei, nemirstībai, mūsu nemirstībai. Šai nemirstībai nav obligāti jābūt personiskai, tā var iztikt bez vārdiem un uzvārdiem, var iztikt bez mūsu atmiņas. Kāpēc būtu jādomā, ka nākamajā dzīvē mēs paņemsim līdzi savu atmiņu? Tas būtu tāpat, kā ja es visu dzīvi domātu par savu bērnību Palermo vai Adrogē, vai Montevideo. Kāpēc man mūždien būtu pie tās jāatgriežas? Tas ir tikai literārs paņēmiens; es varu to visu aizmirst un turpināt būt, un tas viss dzīvos manī, kaut arī nenosaucu to vārdā. Varbūt vissvarīgākais ir tas, ko mēs precīzi neatceramies; varbūt vissvarīgāko mēs atceramies neapzināti.

Nobeigumā teikšu, ka es ticu nemirstībai – ne personiskajai, bet kosmiskajai nemirstībai. Mēs esam un būsim nemirstīgi; pēc mūsu fiziskās nāves paliek atmiņas, un pēc atmiņām paliek mūsu darbi, rīcība, mūsu attieksmes – visa šī brīnumainā vispārējās vēstures daļa, par ko mēs tā arī neuzzināsim, un labi, ka neuzzināsim.

1978. gada 5. jūnijā

1 Mūsu dzīves gājuma vidū. (Itāļu val.)

2 Prāts dabiski vēlas būt mūžīgi. (Latīņu val.)

3 Nāc, nāve, kas esi tik apslēpta,/ ka nejūtu tevi nākam,/ jo alkas mirt/ neļauj man atgriezties dzīvē.

4 Lielas dvēseles nemirst līdz ar ķermeni. (Latīņu val.)

5 Leopoldo Lugoness (1874–1938), argentīniešu dzejnieks, rakstnieks un dramaturgs.

Raksts no Marts 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela