Musolīni koncertā

Finché c’è morte c’è speranza.

Džuzepe Tomāzi di Lampedūza, “Gepards”

Kamēr ir nāve, tikmēr ir cerība? Šāda atziņa ir tik neparasta un tik dziļi sakņota savā izcelsmes vietā, ka, pat atrodot to rakstītu uz kādas lauskas paša tālākā tuksneša smiltīs, varētu uzminēt, ka te pabijis kāds, kurš lielāko mūža daļu nodzīvojis Sicīlijā.

Visā Sicīlijā nav mazāk sicīliskas vietas kā Ortidža, sala tās dienvidaustrumu nostūra tālākajā galā. Tā ir kā rozes zieds bez asajiem ērkšķiem. Un tomēr nekur citur šī dīvainā doma, ka nāve ir cilvēka beidzamā cerība, neizskan tik pārliecinoši. Proti, diez vai kādam no mums jebkad laimēsies savām acīm skatīt brīnumaināku pilsētu par šo, un pats lielākais tās brīnums slēpjas apstāklī, ka tā mirst.

Ortidža ir nocietināta saliņa, kurā kādreiz atradās grieķu Sirakūzas un no kuras jaunās Sirakūzas jau sen aizbēgušas. Pamesta viena, tā ikvienā aizkustina līdz dziļumiem to daļiņu, kas ar mīlestību domā par saviem līdzcilvēkiem, taču nosoda viņu centienus. Tā mums smeldzīgi un līksmi atgādina, ka mūsdienu dzīves svētībai vienmēr līdzi velkas arī divi lāsti: nekas tā nepasteidzina pagrimšanu kā progress, un nekas tā nepasargā no pagrimšanas kā nevērība.

Sirakūzās savus “Persiešus” iestudēja Aishils. Sirakūzu tirāns Dionīsijs uzaicināja Platonu par valsts vadīšanas mākslas pasniedzēju un par to atmaksāja ar tik vērtīgām zināšanām par valdnieku dabu, ka tikai neceremoniāli steidzīga atgriešanās Atēnās paglāba filozofu no turpmākas dzīves verdzībā. Pindars te atrada iedvesmu un Cicerons teica pacilājošas runas. Arhimēds raidīja pāri jūrām ugunīgus starus un aizdedzināja romiešu kuģus ar saules un spoguļa palīdzību. Sirakūzas jau bija sakāvušas Atēnas un patriekušas kartāgiešus, un arī šoreiz tām kopā ar Arhimēdu pietrūka pavisam nedaudz, lai atvairītu pašu Romu.

Sirakūzieši bija ieturēti savos agresijas brīžos un nepielūdzami savās pretošanās stundās. Ortidža neskaitāmas reizes ir kritusi svešinieku rokās, taču vienmēr izrādījusies izturīgāka par iekarotājiem un atjaunojusi neaizskaramo pašcieņu. Un katru reizi, kad sirakūziešiem vairs nav palicis, kurp bēgt, viņu pēdējais patvērums bijusi šī mazā saliņa nieka 30 metru attālumā no cietzemes.

Tālab dabiski, ka milzīgā un senāk kņadas un rosības pilnā viesnīca Hotel des Ètrangers tagad stāv tukša; tās savulaik augstmanīgais fasādes purpurs ir skarbās saules izbalināts. Tūristu okupācijai pienācis gals; mirstošā Ortidža izturējusi arī šo pēdējo barbaru iebrukumu.

Tomēr varenie vārdi, kas ierakstīti šīs vietas dižajā vēsturē, tagad šķiet nebūtiski, jo Ortidžas estētiskais vilinājums lielā mērā izskaidrojams ar to, ka tā kļuvusi par pieminekli neskaitāmiem anonīmiem amatniekiem. Un nebūt ne mazāk valdzina šeit rodamais patvērums no oficiālajiem mākslas šedevriem, kas pieprasa tik daudz uzmanības.

Neskaitot grieķu monētas, Sirakūzām pieder tikai divi darbi, kas izpelnījušies ievērību vidusskolas līmeņa mākslas vēstures apskatos. Tie ir “Veneras piedzimšana no jūras putām” jeb “Sirakūzu Afrodīte”, marmora statuja, kas spētu bīstami uzkurināt pat pirms gadsimta miruša kapucīnu mūka libido, un Antonello da Mesīnas smagi cietusī “Pasludināšana”. Taču Sirakūzas ar nevainojamu takta izjūtu aiztaupījušas pilsētas viesiem bijīgas jūsmas pārdzīvojumus, aizsūtot abus šedevrus ceļojumā – Veneru uz Kanādu, bet Antonello garākā pastaigā pa Sicīliju pirms došanās uz Ameriku, kur gleznai paredzēts piedalīties da Mesīnas izstādē. Interesantā kārtā da Mesīna ir meistars, kura darbi liekas daudz tuvāki flāmu nekā itāļu glezniecībai, bet Sicīlija jau arī ir svešzemju iekarotāju un ārzemnieciskas gaumes rotaļu laukums.

Tāpēc mums mīļuprāt jāaprobežojas ar omulīgāku sabiedrību – mūrniekiem un akmeņkaļiem, kuru vārdi jau sen iejukuši putekļos un gružos, kurp tik izsmalcināti skaisti tiecas viņu būvētās ēkas. Retajam no viņiem bija dāvāta privilēģija saukt sevi par arhitektu; Lučāno Ali, kurš projektējis brīnišķīgo Beneventāno del Bosko pili, tiek saukts vienkārši par “vietējo mūrniekmeistaru”. Un tomēr pēc viņa palicis vārds, kas saglabājies divus gadsimtus, un tā viņa kārtas un amata brāļu vidū ir unikāla atzinība. Gandrīz visi pārējie amatnieki, kas no jauna uzcēla Ortidžu pēc 1693. gada zemestrīces, ir mums nezināmi dievi. Taču viņi ik uz soļa atstājuši zīmes, kas stāsta par amata lepnumu un apliecina likumu, ka pilsētas dzīvo vai mirst atkarībā no iespējām, ko tās piedāvā cilvēkiem, kuru triumfs un prieks ir viņu darbs. Ortidža pat nedomāja celt pili kādam spāņu īpašniekam, pirmo stāvu nepataupot amatnieku veikaliņiem.

Bet visi šie amatnieki nu jau sen miruši, neatstājot sekotājus, jo vairāk nekā gadsimtu Ortidžai nav bijis cita darba kā valdzināt uzlūkotājus un smacēt iedzimtos. Pēdējais lielākais darba devējs te bija Romas katoļu baznīca; 18. gadsimta beigās uz šīs saliņas, ko nesteidzīgs kājāmgājējs no viena gala līdz otram var izstaigāt 40 minūtēs, bija atrodamas 22 baznīcas, 15 vīriešu un 11 sieviešu klosteri.

1861. gadā jaunā un antiklerikālā Itālijas karaliste nacionalizēja klosteru īpašumus; šim triumfam pār māņticību sekoja viena no tām dzīves gara kataklizmām, kas pat pašai radikālākajai iedabai kalpo par mācību: tā zaudēs saikni ar realitāti, ja vien nesaglabās neaiztiktas kaut dažas reakcionāras idejas.

Klosteri bija svarīgākais darba tirgus Ortidžas laicīgajiem iedzīvotājiem; līdz ar to norietu pieprasījums pēc vecajām prasmēm kļuva arvien mazāks un vecie amatnieki aizbrauca no pilsētas, ja vien varēja, vai palēnām iznīka, ja bija spiesti palikt.

Ortidžā ir kvartāli, kas pēdējo 15 gadu laikā zaudējuši trīs piektdaļas iedzīvotāju, un pavisam drīz te jau vairs nedzīvos neviens, izņemot tos, kuri būtu ar mieru dzīvot jebkur citur, ja vien nabadzība nebūtu viņus iesprostojusi šajos šauro eju labirintos, kas samudžināti tā, ka parastie apzīmējumi – via ielai vai vicolo sānieliņai – šķiet nederīgi, lai aprakstītu to žņaudzošā tvēriena galējās robežas. Unikālais Ortidžas ielu plāns piespiedis ķerties pie vārda ronco, lai kaut kā nosauktu ejas, kas būtu par šauru jebkura ASV Nacionālās futbola līgas lainbekera pleciem. Klejojot gar tikpat kā tukšajām pilīm un pūloties kaut ko saskatīt starp necilajām drēbēm, kas izkārtas žūt šī saules izbalinātā un smacīgā, taču vēl aizvien feodāli pretenciozā graustu rajona 15. gadsimta iekšpagalmos, nevar neaizdomāties par to, cik gan nīstamai tās iemītnieka acīs patiesībā jābūt šai vietai, kas šķiet tik mīlama nejaušam ciemiņam, un nesaprast, ka bēgšana uz moderno Sirakūzu laškrāsas cementa blokmājām otrā tilta pusē bijusi novēršanās no poēzijas veselā saprāta vārdā.

Pēdējos simt gados ik pa laikam uzradies kāds mākoņu stūmējs, kurš ļāvies vīzijām, kā viņš ievilks Ortidžu modernajā laikmetā, kaut arī reizēm nav gājis tālāk par tās ieliņu pārdēvēšanu tādos vārdos kā Via Cavour vai Via Nizza, vai Via Vittorio Veneto, vai Via Trieste – cerībā, ka to iemītnieki sajutīsies piederīgi vienotai Itālijai, ja staigās garām uzrakstiem, kas iemūžina viņu kopību ar personāžiem un vietām, kuras šķiet tik tālas, it kā šie vārdi būtu rakstīti kādā svešzemju mēlē.

Pēdējo mēģinājumu glābt ar iznīcināšanu sāka fašisma ēras Itālija, un tā rētas vēl šodien redzamas šaušalīgajā tukšumā, kur Benito Musolīni inženieri sarīkoja šejienes palazzi upurslaktiņu, lai izbrīvētu vietu avēnijai, kas būtu Alitalia un universālveikalu ķēdes UPIM filiāļu cienīga. Fakts, ka šis Corso Littorio, kā Musolīni labpatika nosaukt savu jaunāko dižprojektu, tagad pārdēvēts par Corso Giacomo Matteotti par godu fašistu noslepkavotajam sociālistu partijas parlamentārietim, ir tikai kārtējais piemērs Ortidžas bezgalīgajai asimilācijas spējai.

Pēcmusolīni laika Itālijas valdības visā valstī uzticīgi ievērojušas vienotu filozofisku principu: nevajag ķerties klāt tam, kas jau tāpat ir pietiekami bēdīgā stāvoklī; vairumā gadījumu tās apzinīgi atturējušās no kārdinājuma glābt Ortidžu.

Ja uz Ortidžas sienām jebkad lasāms kas jauns, tas visbiežāk ir atgādinājums par nāvi. Kad šo pasauli pamet kāda dvēsele, palicēji par savām bēdām pavēsta, izlīmējot uz ielām plakātus vai trūcīgāku apstākļu gadījumos izkarot uz sērotāju durvīm piezīmju papīra izmēra uzrakstus. Sēru vēstis var būt gan pavisam pieticīgas (“Mans mīļotais vīrs”), gan pompozas (“marķīze Ada Gardella de Kastellentīni, 26. maijā Romā”). Protams, marchesi reizēm var izlaist garu pavisam briesmīgos apstākļos, taču viņi nemēdz mirt savā dzimšanas vietā, kas kopš tiem laikiem pilnībā izdzisusi no pasaules atmiņas.

Palaikam viņsaulē nonāk kāda ievērojama persona, kas vietējās aprindās bijusi plašāk pazīstama, un tādos gadījumos uz namu sienām uzplaukst krāšņi piemiņas apliecinājumi: “Sirakūzu komunisti piemin advokāta, biedra Salvatores di Džovanni, nepagurstošo sabiedrisko un pilsonisko darbību.” Un turpat līdzās šim ticības apliecinājumam – ticības, kurai nav nekādas vajadzības pēc Dieva, – mirušā boļševika sieva, dēli un meita pauduši personīgāka rakstura sēras uz lilijziedu vītņu ieskauta plakātiņa, kas izrotāts ar Kristus galvu ērkšķu vainagā. Sicīliešus var pieskaitīt pie itāļiem vienīgi tāpēc, ka gan vieni, gan otri iekļaujas vienā lielā sašķeltu dvēseļu kopienā.

Kādu dienu uz sienām parādījās jauns plakāts, un šoreiz tas pārmaiņas pēc bija veltīts dzīvei; tiesa gan, kā jau Ortidžā, tā bija dzīve, kuras dzīvīgākās pretenzijas saistītas ar vēsturisko atmiņu: Sirakūzu Tūrisma aģentūras kultūras programmas nākamais pasākums būs Romāno Musolīni kvarteta koncerts.

Romāno Musolīni ir fašisma pamatlicēja ceturtais un jaunākais dēls. Gribot negribot jādomā, ka viņš bijis drīzāk politikas nekā kaislības auglis, jo Musolīni bija apsēdušas slimīgas bažas par dzimstību Itālijā un viņam likās, ka vadoņa pienākums ir rādīt tautai piemēru.

Romāno Musolīni bija nepilni trīspadsmit, kad viņa tēvs iepinās Otrajā pasaules karā; nepagāja ne trīs gadi, kad viņa ģimeni izraidīja no Romas – no tās pašas pilsētas, kura savulaik lepojās, ka tās vārds daudzināts pie Romāno kristību trauka. Pirms 25 gadiem uz īsu laiku sabiedrības interesi piesaistīja viņa publiskā debija džeza pianista lomā, taču neradās iespaids, ka tāda karjeras izvēle būtu sevišķi daudzsološa vai lielas ievērības vērta. Džeza mācekļa gaitas Romāno sāka vēlu, turklāt bruņojies ar muzikālo gaumi, kas bija novecojusi vēl vairāk nekā viņa uzvārds: pēc visa spriežot, laika skaitīšana viņam bija apstājusies aptuveni reizē ar New Orleans Rhythm Kings galu, kaut kad 1925. gadā, sevi izsmēlušajā “Tin Roof Blues” un “The Original Dixieland One-Step” džeza vēstures atzarā. Taču Sirakūzas ir pasaules bēniņi, un grūti iztēloties piemērotāku vietu, kur sastapt cilvēku, kas kļuvis nevajadzīgs vēsturei, spēlējam mūziku, kura kļuvusi nevajadzīga džezam.

Tālāk pilsētas viesis sajūt vilinājumu šķērsot tiltu, kas Ortidžu savieno ar pārējām Sirakūzām, un doties uz pilsētas Arheoloģisko parku; tas ir tas pats nepārvarami nejaukais impulss, kas savulaik dzina skatītāju pūļus blenzt uz Lolu Montesu būrī vai Džo Lūisu publikas pievilinātāja lomā Lasvegasas viesnīcā Caesars Palace. Un vismazāk šai situācijā nāk prātā iespēja, ka minētais apšaubāmas gaumes svētceļojums beigsies ar tādu atklājumu – vienīgo neapstrīdamo atspēkojumu pārmetumiem, ka Itālijā vēl dzīvs fašisma gars, atspēkojumu no dzīvas miesas un asinīm.

Par godu Musolīni kvartetam bija izgaismota skatuve brīvdabas amfiteātrī, kur augu valsts ieskāvusi un retušējusi lielāko daļu pēdu, ko atstājuši pirms 20 gadsimtiem miruši tirāni.

Romāno Musolīni gatavojās spēlēt ar muguru pret Hierona II altāri, akmeņu kaudzi, kam vairs lāgā neizdevās uzvedināt uz domām par tā sākotnējo uzdevumu. Un labi vien ir, jo Hierons, visādā citādā ziņā diezgan mērens valdnieks, bija paradis svinēt savu un Sirakūzu pārticību, ik gadu šajā vietā ziedojot Zevam vairāk nekā 450 vēršu. Šāds dažādā mērā labdabīgu un 2200 gadu attāluma šķirtu despotu atstāto pēdu salikums varētu kalpot par iedvesmu mūsdienīgi ironiskām pārdomām, ja vien satriecošā kārtā nebūtu atklājies, ka Romāno Musolīni ne ar ko tamlīdzīgu nav pat ne mazākā sakara. Es viņu sastapu pie atspirdzinājumu vagoniņa līdzās parka vārtiem tukšojam skārdeni gāzētā apelsīnu dzēriena Fanta.

Fante itāļu valodā nozīmē “kājnieks”, un Palermo vēl atrodama fašistu laika celtne, uz kuras lepojas Benito Musolīni lozungs “Fante ir pumpurs, bet uzvara – zieds”. Romāno Musolīni visnotaļ simpātiskā kārtā ļāvis savai figūrai izplūst, un viņa seja ir sārta, priecīga un mūžam imūna pret tēva kāri rādīt sevi kā viltus tēraudā izlietu. Viss, kas rāmi tīkams, piegulēja viņam tikpat ērti kā tobrīd uz pleciem uzmestā vecā žakete. Kaut kad gadu ritumā Romāno mātes gēni izkonkurējuši no tēva mantotos, un te nu manā priekšā bija dzīvs pierādījums viņas uzvarai.

Romāno stāstīja, ka atradis savu ceļu jau kā mazs zēns un viņu iedvesmojis desmit gadus vecākais brālis Vitorio. “Mans brālis,” viņš atcerējās, “bija viens no Itālijā pirmajiem džeza kritiķiem. Viņš reizēm publicēja recenzijas universitātes avīzē. Man bija tikai desmit gadu, kad viņš man uzdāvināja lielu Djūka Elingtona foto.”

Līdz tam viesim par Vitorio Musolīni nebija zināms tikpat kā nekas – vienīgi, ka Etiopijas kara laikā viņš bijis pilots un pēc tam publicējis atmiņas, kurās atrodams šāds apraksts: “Grupiņa kavalēristu, kuru vidū nokrita un sprāga bumba, mani uzvedināja uz domām par plaukstošu rozes pumpuru.”

Taču tagad sāka likties gluži iespējams, ka šo šaušalīgo ainu uzbūris kāds fašistu skribents; varbūt Vitorio Musolīni to vienkārši parakstījis pat nepārlasot un tad atgriezies pie Dželirolla Mortona ierakstiem. Sāka izklausīties, ka brāļu Musolīni gaume bērnībā bijusi nesalīdzināmi labāka nekā viņu tēvam un puikām paveicies, ka tēvs mājās iegriezies pārāk reti, lai pamanītu, ar ko nodarbināts viņu prāts.

Manā iztēlē piepeši dzima fantāzija par kaut kādu fašisma slepeno dzīvi tā pēdējās agonijas dienās. Angļu un amerikāņu flote tuvojas Sicīlijas dienvidu krastiem; tikmēr Romā savā gultā villas Torlonia augšstāvā guļ Benito Musolīni, kuru pieveikušas čūlas un nojausma, ka viss, ko viņš uzbūvējis, drīz varētu sabrukt. Apakšstāvā mazais Romāno ASV bruņoto spēku radiostacijā klausās Kauntu Beisiju un līksmo, ka signāls kļūst arvien skaidrāks un skaļāks.

“Djūks Elingtons mani apciemoja 1950. gadā, savā pirmajā pēckara braucienā uz Romu.” Cilvēkam ar uzvārdu Musolīni Itālijā bijuši labāki gadi nekā 1950., un, klausoties Romāno atmiņās, prātā nāca domas par to, cik vientuļš viņš bijis, un lieku reizi nostiprinājās pārliecība, ka Djūka Elingtona personā Amerika izaudzinājusi savu vienīgo patieso džentlmeni.

Un tad jau bija klāt brīdis, kad Romāno Musolīni vajadzēja sākt rosīties, un viņš ķērās pie mikrofonu uzstādīšanas. Viņš itin ne ar ko neatšķīrās no jebkura cita strādnieka, kurš, mazliet atvilcis elpu, tagad grasās no jauna ķerties pie sava darāmā, kas viņam sagādā prieku. Kaut vai uz īsu brīdi seno amatnieku gars bija atgriezies Ortidžas apkaimē. Un tam sekoja pats lielākais pārsteigums – atklājums, ka Romāno Musolīni ir patiešām labs sava amata meistars. Protams, netrūka šķēršļu, kas traucēja parādīt pašu labāko, uz ko viņš spējīgs; gan viņa bundzinieks, gan trombonists ir importēti no Argentīnas un, izsakoties cik vien iespējams saudzīgi, mazliet par daudz iestrēguši aizvēsturiskā pagātnē: viens – pārlieku uzbāzīgs jebkurā stilā, izņemot afrokubiešu ritmus, savukārt otrs pārāk cieš no tā, ko Henrijs Džeimss reiz nosauca par “pārmērīgi dāsnu iespēju demoralizējošo ietekmi”; šajā gadījumā tā bija nevēlēšanās izmantot surdīni.

Taču pienāca mirkļi, kad Romāno Musolīni spēlēja divatā ar kontrabasistu Džūliusu Fārmeru, un tikai tad kļuva saklausāmas spēles nianses, kas vēstīja par ievērojamu potenciālu.

Džūliuss Fārmers ir 28 gadus vecs un dzimis Ņūorleānā, pilsētā, ko Romāno Musolīni piesauc kā milzīgas teritorijas citadeli ar tādu pašu degsmi, kādu viņa tēvs ielika savos jūsmīgajos Romas impērijas slavinājumos. Taču Fārmers nespēlē Ņūorleānas tradīcijās; viņa stils ir tuvs Tomijam Poteram vai Kērlijam Raselam – lakonisks, taupīgs un skops ar notīm.

Kamēr viņu biedri atpūtās no pašu radītā šurumburuma, bass un klavieres strādāja divatā – tajā absolūtas intimitātes noskaņā, kas ir džeza īpašais brīnums, – un tad Elingtona “A Train” iestājās mirklis, kad Romāno Musolīni atstāja Džūliusu Fārmeru vienu un, pirkstus no taustiņiem pacēlis, vienkārši sēdēja un noraudzījās kontrabasistā tā, it kā šis jaunais cilvēks zinātu noslēpumu, kuram viņš pats gatavs dzīt pēdas līdz pat kapa malai, un it kā šis būtu viens no tiem vakariem, kas dāvā ticību, ka kādudien viņš to arī atradīs. Musolīni ģimenes Āfrikas impērija bija sarukusi līdz vienam jaunam melnādainam amerikānim – ne pavalstniekam, bet biedram. Diezin vai Trajāna leģioniem savos sirojumos jebkad laimējās uzdurties lielākiem dārgumiem kā tie, kas šajā brīdī piederēja abiem mūziķiem.

Tuvojoties koncerta beigām, Romāno Musolīni pasludināja: viņš jūtoties tik laimīgs, ka nespējot nedziedāt. Viņš piecēlās un piesmacis skandēja šo pašcieņas pilno apliecinājumu savai brīvībai no jebkāda veida nepamatotas lepnības: “All right, okay, you win. Honey honey come back to me.”

Starp numuriem viņš palaikam skaidroja mūziku, stāstīja amizantus atgadījumus no koncertturneju dzīves un sarīkoja konkursu, piesolot balvā skaņuplati pirmajam erudītam, kurš pratīs nosaukt džeza standarta “Honeysuckle Rose” autoru. Ap šo brīdi Romāno piere jau bija norasojusi ar godīgi nopelnītu sviedru lāsēm, tumši zilā ikdienas krekla “astes” bija izlauzušās no bikšu jostas, un runājot viņš bija sācis šarmanti žestikulēt.

Romāno sevī iemiesoja to Itāliju, ko viņa tēvs bija pūlējies pārvērst par kaut ko cietu un skarbu; kad Benito Musolīni mēģināja atrast apzīmējumu tam itāļa tipam, kas izpelnījās viņa visdziļāko nicinājumu, viņš izvēlējās vārdu “gleznains”. Tieši tāds ir viņa dēls Romāno, un tas viņu nebūt nepadara par nenopietnāku cilvēku.

Pēc koncerta pilsētas viesis ieminējās – nebūt ne liekuļojot –, ka saklausījis pianista spēlē Ārta Teituma atbalsis. “Magari,” atbildēja Romāno Musolīni. Magari ir universāli izmantojams itāļu vārds, ko vārdnīcas tulko gan kā “varbūt”, gan arī “pat” un tad sabrūk pilnīgā izmisumā visa plašā nianšu spektra priekšā. Šajā gadījumā varam pieņemt, ka magari nozīmēja “ja vien tā būtu...”. Romāno tēva sapnis bija kļūt par Jūliju Cēzaru, bet viņējais – kaut kad, ar laiku, pietuvoties neredzīgā melnādainā pianista spēles līmenim. Mums, večukiem, nav taisnība: nav tiesa, ka gaume ar katru paaudzi pakāpeniski pagrimst.

Benito Musolīni vēsturē iegājis kā paviršs tēvs. Un varbūt tā ir pati labākā dāvana, ko viņš varēja sagādāt saviem bērniem, – kā gan citādi viņš būtu varējis atstāt dēlu, kas ir tik absolūts nefašists? Izrādījās, ka Ortidža tomēr ir pati piemērotākā vieta, kur nejauši sastapt Romāno Musolīni. Gan viens, gan otrs ir spožs piemērs tam, cik lielisku darbu var paveikt nevērība.

The New York Review of Books, 1983. gada 14. aprīlis