Katra nots ir pasaule

Mēdz teikt, ka Ivrī Gitliss ir pēdējā atskaņa no 20. gadsimta varenās izpildītāju ēras. Un tā patiesi bija varena ēra, kad absolūts virtuozitātes maksimums (Auera skola) sakrita ar augsto modi uz intelektuālām klasikas interpretācijām (Gūlds), bet avangarda mūziķu koncertos skatītāju zāles bija pilnas. Taču Gitliss arī tad bija kā vientuļa sala un nelīdzinājās nevienam no saviem laikabiedriem.

Viņa māksla bija un ir līdzvērtīga filozofiskam, negaidītu pavērsienu pilnam romānam par viena vai otra skaņdarba tēmu. No vienas puses, Gitliss palika uzticīgs Heifeca un Menuhina paaudzes virtuozu tradīcijām; viņam tie ir bijuši arī dzīvi paraugi. No otras puses, viņš lieliski izprata modernisma un avangarda mūzikas jaunatklājumus (Šēnbergs un Stravinskis, Bērio un Nono). No muzikālās matērijas pamatu smalkās analīzes, kuru piekopa slaveni un viņam tuvi mūsdienu komponisti, Gitliss aizguva nevainojamu precizitāti, kas kļuva par viņa izpildījumiem raksturīgās, citiem nesasniedzamās iekšējās brīvības kodolu. Tādējādi Gitliss iemantoja slavu kā ekscentriķis, kurš lauž līdzšinējos priekšstatus par klasiskās mūzikas interpretācijām. Slavenais vācu mūzikas kritiķis Haralds Egebrehts par viņu reiz izteicās: “Filozofs un klauns.” Tas ir tas, ko ar pirmo reizi var sadzirdēt viņa izpildījumos. Taču ļoti bieži tie ir jānoklausās divreiz, un tikai tad var saprast, kādēļ hrestomātiskā Bēthovena vai Čaikovska tekstā bija jāiestrādā kāds negaidīts, pat izaicinošs akcents vai štrihs. Un, ņemot vērā, ka runa šeit ir par dzīvo izpildījumu, var gadīties, ka nākamreiz šādas detaļas tur vairs nebūs.

Ivrī Gitliss ir dzimis 1922. gadā Haifā Krievijas repatriantu ģimenē. 1933. gadā viņš devās uz Parīzi, kur mācījās pie Karla Fleša, Džordžes Enesku un Žaka Tibo. 1939. gadā viņš pārcēlās uz Angliju, kur pavadīja kara gadus, debitēja Londonas filharmonijas orķestrī un veica pirmos ierakstus pēc BBC pasūtījuma. 1951. gadā viņš atgriezās Izraēlā, bet 1955. gadā devās pirmajā pasaules turnejā.

Diemžēl jaunākā melomānu paaudze Gitlisu vairs nepazīst. Taču, kaut reizi dzirdot, kā viņš spēlē dzīvajā, vai arī vienkārši ar viņu aprunājoties, viņa personība atstāj spēcīgu iespaidu, kuru nekas vairs nespēj izdzēst.

Fjodors Sofronovs

Ivrī Gitliss: .. Jaša Heifecs, es nezinu, vai jums šis vārds ir... Viņš man bija labs draugs. Man šķiet, viņš bija dzimis Rīgā... Bet viņš arī nomira.

Rīgas Laiks: Viņš ir miris?

Gitliss: Jā, tas ir šausmīgi!

RL: Jūs gribētu dzīvot mūžīgi?

Gitliss: Nē, mūžīgi ne, bet kādu brītiņu.

RL: Kas ir “kāds brītiņš”?

Gitliss: “Kāds brītiņš” ir mūžīgi katru minūti... Tātad jūs esat no Rīgas? Vai vārds Sāra Rašina jums kaut ko izsaka? Viņa bija vijolniece, burvīga vijolniece un burvīga meitene, un viņa bija no Rīgas. Īsi pirms kara sākuma viņa atgriezās...

RL: Jūs domājat Otro pasaules karu?

Gitliss: Nu protams, Otro pasaules karu! Es zinu, ka izskatos 160 gadus vecs, bet 1871. gada kara laikā manis vēl... Nē, man jāiet un jāpaskatās, kā izskatās mani mati.

RL: Jūsu mati ir brīnišķīgi. Kāpēc jums ir kaut kādas šaubas par saviem matiem?

Gitliss: Tāpēc, ka man to nav palicis sevišķi daudz.

RL: Vai jūs tos esat saskaitījis?

Gitliss: Jā, es pārskaitu katru dienu.

RL: Un kāds bija pēdējais rezultāts?

Gitliss: 6576.

RL: Tiešām?! Nu, tas vēl ir diezgan pieklājīgs skaits.

Gitliss: Nu, vienalga... No kurienes jūs... vai tas ir televīzijai?

RL: Nē. Tas ir mūsu žurnālam. Un mazu gabaliņu no video mēs izmantosim arī mājaslapā – iekārdināt cilvēkus, lai viņi izlasa interviju. Kad viņi ieraudzīs jūsu seju, tad gribēs izlasīt.

Gitliss: Kad viņi ieraudzīs manu seju, viņi tūlīt izslēgs televizoru.

RL: (Smejas.) Es par to neesmu pārliecināts.

Gitliss: Es jau arī ne, bet kurš tad grib būt pārliecināts? Pat Dievs nebija pārliecināts, tāpēc arī viņš iekārtoja tā, ka viss notiek te uz zemes, bet pats sēž tur augšā un noskatās.

RL: Jūs domājat, ka viņš nebija pārliecināts?

Gitliss: Pilnīgi noteikti nebija! Kāpēc viņš to visu radīja? Lai nebūtu jāiet pie psihiatra un viss jāpaskaidro. Vai jūs to tagad ierakstāt?

RL: Jā, protams. Es esmu dzirdējis, ka Dievs to visu radīja aiz mīlestības, – tā es esmu dzirdējis.

Gitliss: Kas šo vārdu vispār ir izdomājis? Es domāju – “mīlestība”.

RL: Man nudien nav ne jausmas.

Gitliss: Būtu labāk izdomājis pašu lietu!  

RL: Bet kas ir lieta, kas atbilst vārdam “mīlestība”?

Gitliss: Tas ir kaut kas, kas nepastāv pats par sevi. Vajag, lai kaut kā iejauktos cilvēki, kuri mēģina pie tās tikt – kaut kādā veidā.

RL: Jūs domājat erotisku mīlestību?

Gitliss: Nav tādas lietas kā erotiska mīlestība – mīlestība vai nu ir, vai tās nav.

RL: Redziet, es esmu pārāk aizrāvies ar grieķiem, un viņiem ir dažādi vārdi tam visam, ko mēs saucam vienkārši par mīlestību. Viņiem ir kādi četri vai pieci vārdi.

Gitliss: Redzat? Viņi nevarēja apmierināties ar vienu vārdu – “mīlestība”. Kas vispār ir mīlestība? (Mariannai) Varbūt jūs zināt?

Marianna: Man nav ne jausmas.

Gitliss: Laikam jau, kad tev tā ir, tu to sajūti – vai ne?

RL: Jā, bet, kad tu to sajūti, tu tik un tā nezini, kas tas ir.

Gitliss: Tas jau tai visā ir tas labākais!

RL: Vai jūs izbaudāt nezināšanu?

Gitliss: Paklau, nav tādas lietas kā nezināšana, jo kas tad galu galā ir nezināšana? Ka ir tas, ka tu nezini? Nedomāju vis. Nezināt nozīmē savā veidā zināt visu.

RL: Jūs pārejat pie aforismiem.

Gitliss: Nedomāju, ka tas ir aforisms. Es patiešām domāju, ka nezināt nozīmē savā veidā zināt visu.

RL: Vai jūs mīlat savu vijoli?

Gitliss: Man liekas, ka tā ļoti mīl mani.

RL: Un vai jūs to mīlat?

Gitliss: “To”?

RL: Vai “viņu”?

Gitliss: “Viņu” – jā, reizēm.

RL: Es gribēju jautāt – vai vijole ir “tā” vai “viņa”?

Gitliss: Vijole vispār ir “le violon” – iznāk vīriešu kārtā.

RL: Bet jums taču neliekas, ka jūs turat rokās vīriešu kārtas objektu, vai ne?

Gitliss: Klausieties, tas nav instruments, tas esmu es pats!

RL: Jūs gribat teikt – daļa no jums? Bet tādā gadījumā tas tiešām ir vīriešu – ja tā ir daļa no jums.

Gitliss: Tagad mēs visu pārāk sarežģījam – vīriešu kārtas vai ne... Tas esmu es! Šis instruments ir... tas, kā es esmu. Tas esmu es! Patiesībā tas ir ļoti interesants jautājums – kas tas ir? Tas ir instruments, jā, bet tas ir... Padomājiet – kurš bija tas vājprātīgais, kas kaut ko tādu izdomāja? Jūs tikai paskatieties.

RL: Es nesaprotu. Kas to varēja radīt?

Gitliss: Kas to uztaisīja? Ar tādu korpusu, kātu, pirkstiem, stīgām... te tādi caurumi... Pilnīgs vājprāts!

RL: Bet jūs taču zināt, kas to uztaisīja, vai ne?

Gitliss: Es zinu, kas bija cilvēks, kurš uztaisīja šo konkrēto vijoli. Viņu sauca Antonio Stradivāri.

RL: Ā, tas itālis!

Gitliss: Un tad? Viņam vienkārši gadījās tur piedzimt.

RL: Bet vai Stradivāri kaut ko zināja par vijolēm?

Gitliss: Stradivāri, bez šaubām, savā ziņā bija ģēnijs, lai ko tas arī nozīmētu. Mūsdienās par cilvēkiem saka uz katra soļa: “Viņš ir ģēnijs...” Es varbūt varētu saskaitīt ģēnijus uz vienas rokas pirkstiem – ja runa ir par visu cilvēces vēsturi.

RL: Kas viņi ir?

Gitliss: Es nezinu. (Smaida.)

RL: Beidziet, jūs zināt gan! Man teica, ka jūs arī esot ģēnijs.

Gitliss: Man nav sevišķas vēlēšanās jums nepiekrist. (Smejas.) Kāpēc lai es jums iebilstu? Mēs esam tikko iepazinušies. Kā tad es tā uzreiz sākšu jums iebilst? (Smaida.)

RL: To, ka jūs esat ģēnijs, teica jūsu draugs.

Gitliss: Ak viņš tā domā? Viņš pats arī ir savā ziņā ģēnijs.

RL: Tāpēc jau viņš spēj saskatīt ģēniju jūsos!

Gitliss: Protams. Jābūt ģēnijam...

RL: Lai saskatītu ģēniju citā?

Gitliss: Ģēnija gars ir visur, tas ir mums visapkārt, un dažkārt šur un tur pa kādai pilei uzkrīt kādam uz galvas. Un reizēm tās krīt tikai īsu mirkli un paliek tikai uz mirkli. Ģēnijs, lai ko tas arī nozīmētu, nav ģēnijs simt minūtes stundā. Tikai sešdesmit minūtes stundā. (Smaida.) Bet kāpēc mēs vispār runājam par ģēnijiem?

RL: Tāpēc, ka jūs pieminējāt Stradivāri.

Gitliss: Vijoles aptuveni šādā formā izgatavo visu laiku. Kāpēc šai vijolei piemīt kaut kas tāds, kas...

RL: Varbūt tas bija īpašs koks, kurā dzīvoja mirušas dvēseles?

Gitliss: Mana vijole ir tik īpaša tāpēc, ka reiz dzīvoja kāds vīrs, vārdā Stradivāri, kurš neapšaubāmi... Ziniet, starp dzīvību un nāvi ir tikai viena sekunde.

RL: Mazāk – viens mirklis.

Gitliss: Sekundes daļa. (Rāda vijoli.) Skatieties – ja jūs paskatāties, kad uz to krīt gaisma... Redzat? Redzat, kā tā atstaro gaismu dažādos veidos? Pilnīgi skaidrs, ka viņam bija kādas īpašas zināšanas par to, kā tas jādara.

RL: Bet vai Stradivāri pats izgatavoja katru šīs vijoles gabaliņu, no sākuma līdz galam?

Gitliss: Tā var pieņemt, jā.

RL: Tātad viņš nocirta koku, izzāģēja detaļas, uztaisīja caurumus un stīgas, un tā tālāk?

Gitliss: Stīgas ne.

RL: Stīgas ir jaunas?

Gitliss: Klausieties, pat karātavām... Var pakārt simt cilvēku pēc kārtas, bet pēc tam tomēr jānomaina striķis.

RL: Bet kas tad ir noticis? Kas sabojājies – koki vai cilvēki? Kādēļ pēc Stradivāri vairs nav labu vijoļu?

Gitliss: Tādēļ, ka Rembrants bija Rembrants, Pikaso bija Pikaso, Bēthovens bija Bēthovens un Šekspīrs bija Šekspīrs. Nekas par sevi nav ne labs, ne slikts, par tādu to padara mūsu atziņa. Tā teica Šekspīrs.

RL: Ja Stradivāri bija Stradivāri, vai Gitliss ir vienkārši Gitliss?

Gitliss: Kas tad ar viņu ir? Jūs man pasakiet, es jau viņu nepazīstu. Visu mūžu pūlos noskaidrot, kas viņš tāds ir, bet es nezinu.

RL: Jūs zināt viņa vārdu.

Gitliss: Nē, nekad mūžā neesmu par viņu dzirdējis.

RL: Jūs jokojat.

Gitliss: Es nejokoju. Es tiešām par viņu neko neesmu dzirdējis.

RL: Kurš tad ir tas, kuru jūs visu mūžu meklējat?

Gitliss: Es meklēju to, kurš meklē mani.

RL: Cik “meklēšanu” tad te īsti ir? Jūs meklējat kādu, kurš meklē jūs?

Gitliss: To, kurš meklē mani, – tās ir viņa vai viņas acis, bet attālums starp viņa vai viņas acīm un to, ko tās meklē, ir vesels izplatījums. Tas var būt miljardiem jūdžu no šejienes.

RL: Kādas ir jūsu attiecības ar jūsu ķermeni?

Gitliss: Nezinu. Man ir ķermenis?

RL: Vismaz ārēji tas izskatās pēc ķermeņa.

Gitliss: Ja es pārstāšu elpot, tad to uzzināšu.

RL: Tā varētu būt... Jūsu grāmatā ir interesants teikums: kad jūs pretējā ielas pusē logā redzot kailu sievieti, tas jums ļoti palīdzot vingrināties vijoļspēlē. Kā sievietes kailums saistīts ar jūsu spēles meistarību?

Gitliss: Jādomā, ka es runāju par saviem studiju laikiem Ņujorkā, kad otrā ielas pusē bija tāds dzīvoklis. Es vingrinājos, bet pa to dzīvokli staigāja pilnīgi kaila sieviete. Tas īpaši nenāca par labu maniem vingrinājumiem, bet...

RL: Bet jūs rakstījāt, ka tas ļoti palīdzēja!

Gitliss: Nu... jā un nē. (Smejas.)

RL: Es varu iedomāties, kāpēc nepalīdzēja, bet kādā ziņā tad tas tomēr nāca par labu?

Gitliss: Es droši vien centos izdabūt no savas vijoles kaut kādas skaņas, lai man pašam būtu vismaz tāda sajūta, ka es vingrinos, – lai varbūt kaut kā attaisnotu faktu, ka skatos uz viņu... Nezinu. (Smejas.)

RL: Vai jūs kādreiz esat jutis, ka starp vijoli un sievieti pastāv kaut kāda sacensība?

Gitliss: (Pauze.) Nē, nekādas sacensības nav... Bet tas tiesa, ka dažas sievietes manā dzīvē uzskatījušas vijoli par savu sāncensi. Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc!

RL: Jūs lielāko daļu sava laika pavadāt ar “viņu”!

Gitliss: Varbūt atsevišķās dzīves fāzēs. Cilvēki man reizēm jautā: “Jūs vēl joprojām daudz spēlējat?” Es parasti atvaicāju: “Jūs vēl joprojām elpojat?” Es nudien neredzu, kāpēc kādam vajadzētu sajust kaut kādu sāncensību ar šo te! Jūs man jautājāt: “Kas tas ir?” Es jums teicu: “Tas esmu es!”

RL: Bet kāpēc tā neizdod nekādas skaņas?

Gitliss: Kā jūs to domājat?

RL: Mēs šeit esam jau divdesmit minūtes, un tā vēl joprojām nav izdvesusi ne skaņas.

Gitliss: Tai tas nav jādara. Taču tā arī nezaudē ne skaņu, vai ne? Mēs ar jums arī varētu sarunāties nerunājot. Mēs varētu viens uz otru skatīties un mēģināt pārraidīt kādu domu.

RL: Nu tad pamēģināsim! Bet tikai pa vienai domai vienlaicīgi!

Gitliss: Kāpēc?

RL: Es neesmu spējīgs pārraidīt vairāk par vienu domu.

Gitliss: Tiešām? Labi, pārraidiet man kaut vai vienu.

(Skatās viens uz otru.)

Gitliss: Nē, tā gan nesakiet!

RL: Kāpēc?!

(Abi smejas.)

RL: Kur jūs parasti dzīvojat?

Gitliss: Nekur.

RL: Vai jūs vispār kādreiz dzīvojat parasti?

Gitliss: Nezinu... Ārkārtīgi interesanta saruna... Man patīk.

RL: Es nezinu, kur tā mūs aizvedīs.

Gitliss: No kurienes jūs pazīstat Zigfrīdu?

RL: Mēs Rīgā kopā dzērām. Viņam labi padodas dzeršana.

Gitliss: Jā, reizēm pārāk labi. Viņš ir diezgan trausls cilvēks. Bet tieši tas viņu padara stipru!

RL: Viņš teica, ka no jums ļoti daudz mācījies.

Gitliss: Tas ir pilnīgi iespējams.

RL: Vai jūs kaut ko esat mācījies no viņa?

Gitliss: Visu laiku mācos. (Smaida.) Viņš man ir ļoti tuvs un reizē arī ļoti neciešams cilvēks. Tā nu tas ir. Tā ir sava veida mīlestība. Bet reizēm es viņu nespēju paciest, un viņš to lieliski apzinās.

RL: Vai pats sevi jūs spējat paciest?

Gitliss: Tā ir vēl viena problēma. (Smejas.) Kā cilvēks var kādu izturēt divdesmit četras stundas diennaktī? Īpaši, ja iznāk pārāk maz gulēt. Nespēju sevi izturēt!

RL: Vai tas nozīmē, ka jūs spēlējat vijoli kādas divdesmit stundas dienā?

Gitliss: Nē, vai jūs esat traks?!

RL: Vispār esmu.

Gitliss: Es zinu, tāpēc jau es tā teicu. (Smejas.) Tas ir brīnišķīgi.

RL: Es biju domājis, ka mēs runāsim par sievietēm.

Gitliss: Par sievietēm? Ko tad par viņām var runāt?

RL: Nu, es par jums esmu dzirdējis leģendas.

Gitliss: Kādas leģendas?! Es mīlu sievieti. Es nesaku: “Es mīlu sievietes.” Es saku: “Es mīlu... sievieti.” Sievieti – to, ko viņa ar mani dara. (Rāda uz Mariannu.) Es varētu viņā iemīlēties! (Rāda uz Arni.) Es varētu iemīlēties jūsos!

RL: Es jau neesmu sieviete!

Gitliss: Tas nekas. Mīlestība nešķiro dzimumus. Vīrietis, sieviete. Mīlestība ir kaut kas cits. Bet sieviete ir...

RL: Kas ir sieviete?

Gitliss: Kaut kas, ko var turēt rokās – kaut kādā ziņā. Ja jūs spējat viņu noturēt. (Smaida.)

RL: Viss, ko var turēt rokās, ir sieviete?

Gitliss: Nē, nevajag... Paklau, mēs varam spēlēties ar vārdiem, bet, kad mēs sākam runāt par sievieti...

RL: Mīl taču vienu sievieti, nevis sievietes.

Gitliss: Es mīlu... sievieti vispār. Pašu sievietes eksistenci. Bet – labi, sieviete jāpareizina ar sieviešu dzimuma personu skaitu. Es bieži sev jautāju, kāpēc Dievs radīja šos divus pretpolus – pretstatot visas tās fiziskās lietas.

RL: Viena atbilde būtu tāda, ka tas vajadzīgs, lai vairotos.

Gitliss: Zinu, bet tas ir...

RL: Banāli? Neinteresanti?

Gitliss: Nē, pat ļoti interesanti, bet tas nav iemesls, kāpēc cilvēks iemīlas.

RL: Nē, bet, ja jūs runājat par to, kāpēc Dievs to radījis...

Gitliss: Varbūt viņš radīja mīlestību tāpēc, ka pati vairošanās, no visiem aspektiem raugoties, nebūt nav pati ērtākā lieta, un tāpēc viņš radīja šādus ekstāzes brīžus – psiholoģiskus, emocionālus un fiziskus –, lai tas būtu baudāmi. Ja jums kādam jāiedod zāles, ko nav ļoti patīkami norīt, jūs uzberat cukuru, un zāles kļūst baudāmākas. Un tas ir tas, ko Dievs radījis, – lai cilvēki spētu izturēt to visu, kas saistīts ar abu pretpolu satikšanos.

RL: Vai jūs kādreiz esat strīdējies ar Dievu?

Gitliss: Man ar viņu nav jāstrīdas. Viņš pietiekami strīdas pats ar sevi.

RL: Tātad jūs nestrīdaties?

Gitliss: Nu, reizēm es pasaku: “Ak Dievs, kāda velna pēc tev tā vajadzēja ar mani izdarīt?” Tādas lietas gadās, protams. Vai tad ar jums negadās? Vai jūs ar viņu tā nestrīdaties?

RL: Nē, pēdējos divpadsmit gadus – ne.

Gitliss: Un kas notika pirms divpadsmit gadiem?

RL: Kaut kas savāds. Es pamodos un sajutu pateicību un brīvību...

Gitliss: Tiešām? Tas ir brīnišķīgi. Kā?

RL: Tas vienkārši notika – kā dāvana. Tā nebija apzināta piepūle.

Gitliss: Jocīgi, jo reiz... Kādās Jaungada svinībās Londonā mēs aizgājām uz vietu, ko sauca Anglijas–Francijas Mākslas centrs vai kaut kā tamlīdzīgi. Tur bija daudz cilvēku, kas dzēra, pļāpāja, dejoja... Un tad kādā brīdī es uzskrēju pa kāpnēm pie saviem draugiem, kuriem tā māja piederēja, atvēru durvis un paziņoju: “Je trouvais la clarté!”[1. “Es nonācu pie skaidrības!” (franču val.).] Iestājās pilnīgs klusums. Un tikai viena balss pēc mirkļa atsaucās: “Kā?” Es piegāju pie šīs balss īpašnieces, saņēmu viņas roku... vēlāk viņa kļuva par manu pirmo sievu.

RL: Un tas nebija joks? Jūs tik tiešām atradāt skaidrību?

Gitliss: Tik tiešām! Es nekad nesaku to, ko patiešām nedomāju.

RL: Jā, bet – “Se non è vero, è ben trovato.”[2. “Labi teikts, pat ja tas nav tiesa.” (itāļu val.).]

Gitliss: Nē, nē, nē... Bet es to nožēloju, jo mēs pēc tam tik un tā izšķīrāmies. (Smejas.)

RL: Un kāds bija šīs skaidrības saturs?

Gitliss: Tas arī ir viss, kas tas bija, – tā bija sajūta.

RL: Bet par ko jums bija radusies skaidrība?

Gitliss: Klausieties, mīļo cilvēk, cik reizes dienā uzlec saule? Patiesībā tā uzlec visu laiku, bez pārtraukuma.

RL: Nuja, visapkārt zemeslodei.

Gitliss: Un tikpat labi jūs varat mierīgi pateikt, ka skaidrība ir kaut kas mūžīgs, tikai par tās upuri jūs kļūstat vienīgi periodiski. Sakiet – vai jūs šajā brīdī jūtaties laimīgs?

RL: Jā. Es jūtos laimīgs, ka esmu ar jums.

Gitliss: Bet, ja jūs patiešām aizmirstu par sevi, par mani, par visu... Ja jūs aizmirstu par viņu (rāda uz Mariannu) – un viņa ir skaista! Tad patiešām īpaši nav par ko priecāties. Es vēl aizvakar kādam cilvēkam pateicu: “Satiksimies 1939. gadā!” Man tiešām ir tāda sajūta, ka šis laiks ir kā tas periods starp 1933. un 1939. gadu.

RL: Kur ir līdzība?

Gitliss: Mēs esam tādā pašā stāvoklī kā tajā laikā starp diviem kariem.

RL: Jums liekas, ka tuvojas karš?

Gitliss: Tas nav tikai karš, tas ir ļaunāk nekā karš.

RL: Kas tas ir?

Gitliss: Tas, kas notiek, ir kaut kāds nekarš. Vispār – ja jūs izlasāt Bībeles pirmos vārdus ivritā, kas ir mana...

RL: (citē ivritā) Berēšīt bārā elōhīm ēt haššāmajim veēt hāārec.

Gitliss: (Smaida.) Kā jūs zināt?

RL: No izglītības.

Gitliss: Vehāārec hojtā tōhū vāvōhū vehōšeh al pnē tehōm verūah elōhīm merahefet al pnē hammājim.

RL: Jā.

Gitliss: Tas ir pats iesākums, kad Dievs ir radījis zemi un debesis un Dieva gars lidinās virs bezdibeņa.

RL: Tātad jums liekas, ka tuvojas bezdibenis?

Gitliss: Man liekas, ka tas ir klāt!

RL: Jā, bet tādā gadījumā tas vienmēr bijis klāt.

Gitliss: Labi, bet tas tagad kļūst mazliet lielāks. Es nezinu... Es nesaku, ka tas tuvojas, – tas ir šeit.

RL: Bet šobrīd jūs to vairāk sajūtat?

Gitliss: Reizēm es to sajūtu vairāk. Es cenšos nesajust – es par to nedomāju caurām dienām. Bet varbūt, teiksim, spēlējot vijoli... Man liekas, ka ikvienam vajadzētu vijoli vai kaut ko tamlīdzīgu, jo... Man vijole nav tikai instruments spēlēšanai, tā ir... (Domā.) Bez manis vai kāda man līdzīga vijole nav nekas – tas ir koka gabals. Bet es bez vijoles esmu es, kas pareizināts ar gandrīz diviem miljardiem... vai divarpus miljardiem, es nezinu, cik.

RL: Tā kā jūs ierunājāties par to, ka tuvojas kaut kas ļaunāks nekā karš... Kad jūs spēlējāt vijoli laikā, kad noritēja karš par Izraēlu, – vai jums liekas, ka spēlēt vijoli kara laikā ir svarīgi jums vai cilvēcei?

Gitliss: Nav svarīgi spēlēt vijoli kara laikā. Es varu vēlreiz nocitēt Šekspīru: “Nekas par sevi nav ne labs, ne slikts, to dara tādu mūsu atziņa.” Redziet, tūkstoš deviņsimt... Kad tas bija? Sešu dienu kara laikā un pēc tam... Tas nav patriotisma vai nacionālisma jautājums. Es neieredzu pārspīlētu nacionālismu nekur pasaulē, tajā skaitā Izraēlā, bet, kad... sešas arābu valstis gatavojās uzbrukt Izraēlai. Es pametu visu un braucu uz turieni. Jā, tas bija 1967. gadā. Es vingrinājos, un no lejas, no ielas, man kāds uzsauca: “Kā tu vari spēlēt vijoli tādā laikā, kad mūsu zēni...?” (Parausta plecus.) Jūs esat bijis Izraēlā?

RL: Jā.

Gitliss: Tā ir ārkārtīgi interesanta zeme. Es nezinu, ko jūs par to domājat, bet tā ir.

RL: Es neesmu lielā sajūsmā par tās politiku.

Gitliss: Bet tas jau... Politika – tas jau ir ļoti lokāli. Mani vecāki ieradās Izraēlā 1921. gadā.

RL: Tad Izraēlas vēl nebija.

Gitliss: Sakiet – ja jūs ticat Jēzum un zināt, ka viņš ir eksistējis, – no kurienes viņš nāca? Viņš nāca no tā sīkā nekā... Vai jūs ticat Jēzum?

RL: Es viņu pieņemu kā skolotāju.

Gitliss: Jūs uzskatāt, ka viņš bija skolotājs? Tā ir ļoti laba atbilde. Bet ko viņš jums tādu iemācījis, ko nebūtu kaut kādā veidā iemācījis visai pasaulei?

RL: Par visu pasauli es nevaru spriest.

Gitliss: Ikviens no mums ir visa pasaule! Bez jums nekādas pasaules nav – jo, kad nav jūsu, nav arī pasaules, mīļo cilvēk. Pasaule eksistē tikai tāpēc, ka esat jūs. Ja jūsu nebūtu, nebūtu arī pasaules.

RL: Un ja nebūtu jūsu?

Gitliss: Tieši tāpat! Un tas attiecas uz mums visiem. Bet vairums cilvēku to nesaprot.

RL: Jā, bet, ja es nomiršu, jūs tik un tā turpināsiet eksistēt.

Gitliss: Klausieties, nevajag mirt tik jaunam.

RL: Reizēm gadās visādi.

Gitliss: Es jums piekrītu. (Smaida.)

RL: Tātad es neesmu visa pasaule, jo esat arī jūs...

Gitliss: Nē, katrs no mums ir pasaule.

RL: Jā, bet es esmu sīciņa pasaulīte, kā atoms.  

Gitliss: Un mūsu planēta izplatījumā nav nekas – kā sīciņš puteklītis. Tātad? Sīks puteklītis, kas dzīvo sīkā puteklītī.

RL: Sīks puteklītis, kas prot spēlēt vijoli.

Gitliss: Cik ātri Zeme griežas ap savu asi? Reizēm es paskatos pa logu... Man tur augšā ir mazs dzīvoklītis. Es vēlu naktī paskatos pa logu. Nekur neviena cilvēka, tikai aizķēries papīra gabals. Un ik pa brīdim tas mazliet pakustas. Bet nekāda vēja nav! Un tad es iedomājos – varbūt tas tāpēc, ka Zeme griežas tik ātri. (Smejas.) Lietu patiesā daba ir kaut kas tik... neizdibināms! Patiešām! Teiksim, kāpēc es te sēžu – kāpēc mēs te sēžam? Es nezinu. Kāds ir jūsu vārds?

RL: Arnis. Kāpēc es te sēžu? Es gribēju ar jums parunāt – lūk, kāpēc.

Gitliss: Arnis – tādu vārdu es vēl neesmu dzirdējis. Bet es esmu ļoti pateicīgs, ka jūs esat šeit un es varu ar jums parunāt. Ja jūsu te nebūtu, ar ko tad es sarunātos? Pats ar sevi?

RL: Nē, jūs spēlētu vijoli.

Gitliss: Jā, bet tas nav gluži tas pats.

RL: Vai jūs varat izteikt domas, spēlējot vijoli?

Gitliss: Neapšaubāmi, bet domas jau nav... Domas ir kā virpuļviesuļi. Tā ir vesela... (Domā.) Mēs formulējam, mēs dodam vārdus, bet jūtas... Tās jau nevar pilnībā noformulēt. Tās izlaužas uz āru kaut kādā vārdiskā formā. Es teiktu, ka katram vajadzētu kaut ko līdzīgu vijolei. Kaut ko tādu, kas nav gluži daļa no paša cilvēka, bet kaut kādā veidā padara iespējamu dialogu pašam ar sevi. Es tā tiešām uzskatu.

RL: Man jums jāuzdod viens muļķīgs jautājums. Cik stīgu ir dvēselei?

Gitliss: Viena. Tai nav stīgu. Tā pati ir stīga.

RL: Jūs domājat – dvēsele?

Gitliss: Bez šaubām! Es nezinu. Kā jūs to domājat – cik stīgu?

RL: Dvēsele pati ir stīga?

Gitliss: Jā, jūs varat tajā pakārties. Un jūs pa to varat arī uzrāpties līdz otrai pasaules malai.

RL: Ar dvēseles palīdzību?!

Gitliss: Ar dvēseli jūs varat aizceļot jebkur.

RL: Kā jums liekas, vai dvēsele palīdzēs jums tikt cauri nāvei?

Gitliss: Satiksimies pēc 50 gadiem, un es jums pateikšu. (Smaida.)

RL: Bet jums ir prātā kāds tēls, kāds priekšstats?

Gitliss: Dvēseles tēls? Nē, man liekas, ka tai ir priekšstats.

RL: Par jums?

Gitliss: Nē, par... Nezinu, kāpēc man pēkšņi acu priekšā pavērās aina – es sēžu jūras malā... Man liekas, kaut kur Āfrikā. Tur bija kaut kas līdzīgs nelielam tunelim, tāds kā koridors, pa kuru var nonākt pie atklātas jūras. Es tur sēdēju un šūpoju kājas virs ūdens... Nezinu, kāpēc man parādās tāda aina. Tāpēc, ka jūs pateicāt kaut ko par dvēseli. Man liekas, tas ir kaut kā tā. Atgriezieties vēlreiz pie Bībeles pirmajiem vārdiem – “un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem...”. Man acu priekšā ir tāda aina, kā glezna – kā Dievs lidinās, lūk, šādi. (Rāda izplestas rokas.)

RL: Man liekas, ka tas ir ļoti vājš tēls, lai priekšstatītu garu.

Gitliss: Kāpēc garam vajadzētu būt tik stipram? Gars nav kaut kas viens.

RL: Kāpēc ne?

Gitliss: Jūs gribat ierobežotu garu – kā statuju vai krustu?

RL: Nē, tas ir kā virpuļviesulis...

Gitliss: Bet tas ir apmēram tas pats, ko es teicu. Tā virpuļa vidū ir pasaules. Kad jūs sakāt “pār dzīlēm”, tās dzīles nozīmē absolūtu bezgalību.

RL: Jā, bet “gars” nozīmē “virpuļviesulis” – kā ļoti stiprs vējš, kas sagriezies virpulī. Rūach ir “dvaša”, bet arī...

Gitliss: Kā jūs tik labi zināt ivritu?

RL: Nezinu – tikai pāris vārdu. Rūach ir dvaša, bet arī “vējš” – ļoti stiprs vējš.

Gitliss: Starp citu, mana zobārsta asistentu sauc Ruahs. Es viņam esmu palicis parādā naudu. Mēģināju noskaidrot viņa adresi vai telefonu, lai varētu to naudu nosūtīt. (Smejas.)

RL: Sakiet, vai jūs apglabās kopā ar jūsu Stradivāri vijoli?

Gitliss: Nē, vai jūs esat galīgi traks?

RL: Esmu!

Gitliss: Jā, es zinu... Pirms dažiem gadiem Japānā bija kāds bagāts cilvēks, kuram piederēja van Gogs. Un viņš vēlējās, lai gleznu sadedzina kopā ar viņu. Padomājiet... (Pieklauvē pie pieres.)

RL: Bet kurš tad pēc jums var spēlēt šo Stradivāri?

Gitliss: Kāds. Šis Stradivāri ir dzimis 1713. gadā, tātad nodzīvojis ilgu laiku pirms manis – un cerams, ka dzīvos vēl ilgi pēc manis. Mūsdienās ir tādi cilvēki... Taivanā dzīvo viens tāds cilvēks – kaut kāds miljardieris vai kaut kas tāds –, un viņš pērk šādus instrumentus un noglabā seifā. Man liekas, tas ir noziegums! (Smejas.) Man šī saruna ar jums sagādā lielu prieku. (Mariannai.) Un jūsu klātbūtne tāpat. Es ceru, ka tas ir tikai kaut kā sākums.

RL: Jā, es arī ceru.

Gitliss: Mēs vēl tiksimies, es zinu.

RL: Es arī ļoti ceru. Kāpēc gan ne Rīgā?

Gitliss: Kāpēc ne?

RL: Rīga ir jauka pilsēta.

Gitliss: Ļoti jauka, es zinu. Rīga senāk bija kaut kas līdzīgs kausējamam katlam. Es domāju – tas ģeogrāfiskais apgabals. Vismaz kādus pēdējos divus gadsimtus.

RL: Vai jūs runājat krieviski?

Gitliss: Я говорю немножко, но совсем не учил... Но я понимаю хороший акцент, а вокабуляр – немножко так себе...[3. “Es mazliet runāju, bet itin nemaz neesmu mācījies... Es saprotu, ja runā ar labu izrunu, bet ar vārdu krājumu man ne pārāk...” (krievu val.).]

RL: Jūs to atceraties no bērnības?

Gitliss: Mani vecāki nākuši no Ukrainas, no Kamjanecas-Podiļskas. Jūs zināt Kamjanecu-Podiļsku?

RL: Es nezinu, kur tā atrodas uz kartes.

Gitliss: Ukrainā. Viņi bija ideālisti. Viņi nebrauca uz Ameriku, viņi devās uz Palestīnu. Ivritu viņi iemācījās vēl Kamjanecā-Podiļskā. No Krievijas viņi aizbrauca 1921. gadā – un devās uz Izraēlu.

RL: Tātad jūs esat ieņemts Izraēlā.

Gitliss: Visticamāk, Izraēlā, jā. (Smaida.) Vispār es nemaz nezinu, vai ieņemts... Nē, ieņemts, jā. Bet tā noteikti bija nejaušība.

RL: Tas nebija plānots?

Gitliss: Visticamāk, ne. Es nezinu. Vai jūsu vecāki jūs uztaisīja apzināti? Vai arī tā bija nejaušība?

RL: Kaut kas tāds.

Gitliss: Tas nekas. Varēja būt ļaunāk. (Smejas.) Jūs varēja vispār neuztaisīt.

RL: Jā, bet tad man būtu vienalga.

Gitliss: Jūs neatrastos šeit, un es jūs nesatiktu, un mēs trijatā šeit nesēdētu... Vai jūs jūtaties laimīgs?

RL: Šobrīd vai vispār?

Gitliss: Vispār, šobrīd.

RL: Vispār – jā.

Gitliss: Ahā, bet ne šobrīd?

RL: Arī šobrīd.

Gitliss: Ahā, tas ir labi...

RL: Un jūs?

Gitliss: Es īstenībā nezinu, ko nozīmē būt laimīgam.

RL: Es pieturos pie Aristoteļa laimes izpratnes.

Gitliss: Aristoteļa? Un ko viņš...?

RL: Ka laime nav sajūta.

Gitliss: Kas tad tas ir?

RL: Tas ir dvēseles potenciāla aktualizācijas stāvoklis.

Gitliss: Nezinu, izklausās mazliet... samežģīti.

RL: Varbūt, bet tā visādā ziņā nav sajūta.

Gitliss: Kas tad tas ir?

RL: Tas ir dvēseles stāvoklis, kas tiek aktualizēts.

Gitliss: Jā, nu labi.... Bet tie ir tikai atsevišķi mirkļi. Es jebkurā gadījumā neticu laimei kā stāvoklim. Tie ir mirkļi, kad...

RL: Vai jūs atceraties grieķu teicienu – nesauc nevienu par laimīgu, kamēr viņš nav nomiris? Tikai pēc dzīves var spriest, vai cilvēks bijis laimīgs vai ne. Pirms tam to nevar zināt.

Gitliss: Jā, tāpēc, ka tie ir tikai atsevišķi mirkļi. Drīzāk – sava veida prieks. Cilvēki mūsdienās... Visas tās reklāmas – “ja jūs iedzersiet šito sūdu, tad būsiet laimīgi”; “ja lietosiet šo, tas vairos jūsu laimi”... Šī pastāvīgā apsēstība...

RL: Vai jums ir nepatika pret apkārtējo pasauli?

Gitliss: Nepatikas nav, bet es to īsti labi nesajūtu. Kad es stāvu kalna galā un redzu plašumus – jā, tas ir laimes mirklis. Tad es varētu lidot.

RL: No kurienes jūs esat?

Gitliss: No Izraēlas – es tur esmu dzimis.

RL: Nē, nē, nē... No kādas pasaules jūs esat?

Gitliss: Nu skaidrs, ka ne sevišķi no šīs. No kādas pasaules esat jūs? No šīs?

RL: Tikai daļēji.

Gitliss: (Mariannai) Un jūs?

Marianna: Es tāpat.

RL: Tātad mēs nezinām, no kādas pasaules nākam?

Gitliss: Kā lai es jums to pasaku, ja pats nezinu? Te nu mēs esam, sēžam mazā istabiņā vienā lielā pilsētā, kura patiesībā ir savā ziņā maza pilsētiņa un kuru sauc Parīze. Es skatos pa logu un redzu citus cilvēkus citās šīs pašas ēkas daļās – lūk, viņš šobrīd aizdedzina cigareti... Reizēm es eju pa ielu un redzu citus cilvēkus, un domāju... Tas izklausās ļoti... ne jau muļķīgi, bet... Kad es pirmo reizi ierados Parīzē, man bija 12 gadu, un es pusi dienas sēdēju pie loga, skatoties, kā garām iet cilvēki. “Uz kurieni viņi iet?” Es draugiem reizēm iesaku aiziet uz Café de Flore un vienu pēcpusdienu nosēdēt, skatoties uz garāmgājējiem. Tas ir neticami – nenoskatīties! Varētu uzņemt tādu filmu – vienkārši kā garām iet cilvēki.

RL: Jūs vēl joprojām ejat uz De Flore?

Gitliss: Jā, laiku pa laikam. Bet tur vairs nav tik labi. Ne tā kā agrāk. Visu laiku notiek kaut kādas tikpat kā nemanāmas pārmaiņas. Jūs teicāt, ka tikai pēc cilvēka nāves var saprast, vai viņš bijis laimīgs, – bet vienas dzīves laikā var nomirt vairākas reizes! Ik diena var būt jauna nāve. Vai atdzimšana.

RL: Bija tāds filozofs, kurš teica, ka ik rītu viņam vispirms esot no jauna jāuzbūvē pasaule – jo viņš pamostas no tumsas, un viņam viss jāuzbūvē no jauna.

Gitliss: Kurš tā sacīja?

RL: Ludvigs Vitgenšteins.

Gitliss: Viņam bijusi zināma taisnība. (Domā.) Bet tāds var būt katrs mirklis. Katra nots, ko es izspēlēju, arī ir vesela pasaule. Ja izspēlē daudzas tādas notis – cik pasauļu var uzbūvēt vienas muzikālas frāzes laikā.

RL: Vai jūs esat radītājs?

Gitliss: Domāju, ka ne jau man par to spriest.

RL: Reizēm saka, ka ir komponisti, kuri rada mūziku, un ir izpildītāji.

Gitliss: Man nepatīk vārds “izpildītājs”.

RL: Kādu vārdu jūs labāk lietotu?

Gitliss: Man liekas, “radītājs” – un tādā gadījumā es esmu radītājs. Protams, tas reizēm dzīvi nedaudz sarežģī, jo... Klausieties, mums ir tik daudz, par ko parunāt!

RL: Mēs tikai nupat sākām.

Gitliss: Jā, zinu. (Smaida.) Katrs vārds uzvedina uz domām par tik daudz citām lietām. Un manas domas ir tādas, ka, ja cilvēks ir izpildītājs, tad viņš tikpat labi var palikt mājās. Jā, ir daudz izpildītāju – ļoti labu izpildītāju. Bet kas ir tas, ko jūs dzirdat? Ja komponists sarakstījis skaņdarbu... Ja kāds atnāk un pasaka, ka, lūk, šis ir vienīgais veids, kā to spēlēt, – tas ir apvainojums mūzikai. Tas nozīmē, ka šis ir ļoti vājš skaņdarbs. Tas, ko jūs tajā varat saskatīt, ko es varu tajā atrast vai ko tajā var atrast viņa... Ja tā nav atdzimšana, tad... Jūs noteikti saprotat, ko es ar to domāju. To gluži vienkārši nevar izskaidrot!

RL: Tātad, kad jūs spēlējat zināmu skaņdarbu, jūs to radāt no jauna.

Gitliss: Nezinu, vai es to radu no jauna, – man liekas, ka es...

RL: …jūs to radāt.

Gitliss: Jā, absolūti.

RL: Bet ko tādā gadījumā darīja komponists, kad viņš sarakstīja šīs notis?

Gitliss: Viņš man iedeva barību. Es to varu sagremot, un tā var kļūt... par kaut ko tādu, kam jums būs vajadzīgs kārtīgs tualetes papīrs, vai arī... Es tiešām nesaprotu, kā cilvēki iztika, kad vēl nebija tualetes papīra – senos laikos.

RL: Lapas!

Gitliss: Nu, zemei tas nāk par labu. Pēc tam labi auga ābeles...

RL: Bet tā ir tikai viena iespēja, kas var notikt ar skaņdarbu.

Gitliss: Nu ko... Skaistums ir...

RL: …subjektīva lieta. Bet vai jūs nenoniecināt komponistu lomu, kad sakāt, ka viņi jums tikai dod barību?

Gitliss: Nu, viņi saražojuši paši savu caca, un man tā jāosta. (Smejas.)

RL: Jūs taču nevarat teikt, ka visi komponisti ražo tikai caca!

Gitliss: Nu protams, varu. Tas, kas nāk ārā no Bēthovena, ir ļoti jauka caca. (Smaida.) Un daži to sauc par cacahuete[4. Zemesrieksti (spāņu val.).] un ēd.

RL: Jūs esat pārāk skarbs pret komponistiem. (Smejas.) Bet tas, ko radāt jūs, – vai tas kaut kā atšķiras no caca?

Gitliss: Nezinu, par to jāspriež citiem. Kāpēc par caca vajadzētu runāt kā par kaut ko netīru? Es bieži saku, ka patiesībā tā ir pati tīrākā lieta pasaulē – jo neviens tai neķeras klāt. (Smejas.) Izņemot bērnus – reizēm. Tā ir taisnība. Es to neizdomāju tikko – es tiešām tā esmu jau teicis.

RL: Tātad jūs atkārtojaties?

Gitliss: Vai tad mēs visi neatkārtojamies? Es atkārtojos katru mīļu minūti – ieelpojot un izelpojot. Bet par to jau nedomā. Teiksim, ja tu spēlē mūziku un tajā brīdī apzinies, ka spēlē, tad tu nespēlē pa īstam.

RL: Jūs gribat teikt, ka mūzikā vajag pazust?

Gitliss: Nē, mūzika kļūst par tevi. Tu kļūsti par mūziku – mūzika kļūst par tevi. (Parausta plecus.) Cilvēki reizēm runā par improvizāciju ar tādu negatīvu pieskaņu. Bet tas, ar ko mēs šeit nodarbojamies, ir tīrā improvizācija. Tas nozīmē – ļaut sev nogriezties pa nepazīstamu ceļu, kas var tevi aizvest jebkur, – un ļaut, lai lietas pašas dabiski izpaužas.

RL: Bet, kad jūs spēlējat skaņdarbu, kas ir sarakstīts...

Gitliss: Jā, bet tas, ko tajā izlasāt jūs, nav obligāti tas pats, ko izlasu es, un tāpēc mūzika ir kā barība, kas... jāatdzīvina. Un, ja caur to dzīve kļūst par realitāti, tad cilvēks, kurš to dzird, to sajutīs un arī viņš ar to piesūksies. Galu galā, kāpēc vispār ir māksla? Kāpēc? Kāpēc cilvēki veido skulptūras vai glezno?

RL: Kāpēc?

Gitliss: Es nezinu! Es jau pats sev vaicāju. Varbūt tāpēc, ka citādi dzīves vienkārši nav?

RL: Bez mākslas nav cilvēka dzīves?

Gitliss: Kāpēc cilvēkiem ir kapi, kuros apglabāt mirušos? Labi, tagad jau visus dedzina... Es negribētu, ka mani sadedzina, – nezinu, kāpēc. Bet kāpēc tikt sadedzinātam?

RL: Visiem nepietiek vietas.

Gitliss: Jā, visiem nepietiek vietas. Bet, ja līķus aprok, tas taču nāk par labu zemei! Vaterlo kauja – vai tā nāca par labu augļu ražai? Vai tur tagad aug daudz koku? Piemēram, tas koks – es jums par to stāstīju, vai ne? Bet koks nomira – tas ir miris.

RL: Pēc jūsu spēlēšanas?

Gitliss: (Smejas.) Tas nu gan ir nejauki teikts! Man teica, ka koks nomiris tāpēc, ka zeme visapkārt ir ļoti piesārņota, jo... lai nu kāpēc tas arī būtu, jā. Šis koks kļuva ļoti slavens. Bet es tur aizgāju ne tāpēc, ka tas bija slavens, – es vienkārši tur gadījos, ieraudzīju koku un aizgāju tam uzspēlēt.

RL: Un tad turpat gadījās fotogrāfs, kuram ienāca prātā nofotografēt.

Gitliss: Nē, nē, nē! Nekāda fotogrāfa tur nebija. Es jums jau teicu – es aizbraucu uz Japānu, jo es vienkārši sajutu, ka man jābrauc. Nekāda fotogrāfa, nekā tur vispār nebija. Šo foto uzņēma kāda paveca dāma, kura nejauši gāja garām.

RL: (Smejas.)

Gitliss: Nē, es nejokoju! Tā ir pilnīga taisnība. Jūs neticat?

RL: (Smejas.) Ticu. Tas ir lieliski.

Gitliss: Es tur biju viens pats. Garām gāja sieviete, viņa to nofotografēja un iesūtīja laikrakstam, kurš viņai piešķīra balvu par labāko fotogrāfiju par cunami tēmu. Un tā tas nonāca pie manis.

RL: Neticami!

Gitliss: Jā, neticami, vai ne? Es viņu vēlāk satiku Parīzē. Jauka veca dāma. Viņa atnāca uz manu koncertu... Es biju aizrunājis viņai vietu, bet tur bija kaut kāds idiots, kurš to nesaprata un neiedeva viņai biļeti. Es biju pārskaities!

RL: Kā lai es jūs uzrunāju – par Ivrī vai Gitlisa kungu?

Gitliss: Ak debess, tas ir brīnišķīgs jautājums! Jūs varat mani saukt par Ivrī kungu. (Smejas.) Varat saukt mani par Ivrī. Vai zināt, ko tas nozīmē? Ivritā tas nozīmē “ebrejs”.

RL: Kā krievu еврей! Tātad jūs esat еврей Gitliss?

Gitliss: Tieši tā. Un tas ir vārds, ko es sev esmu devis pats. Kāpēc? Kad mēs ar māti bijām kara bēgļi Anglijā, man bija divi vārdi – Ichaks (jeb Īzaks) Meirs. Man teica – labāk nomaini vārdu. Ja vācieši tevi noķers un dzirdēs, ka tavs vārds ir Īzaks... Es teicu, ka nemūžam nemainīšu vārdu šo neliešu dēļ – nekad! Un tad kādu dienu, visnotaļ dabisku iemeslu dēļ sēžot pašā mazākajā istabiņā, man iešāvās prātā doma – ja es mainīšu vārdu, tam tik un tā jāsākas ar “I”, tāpat kā Ichakam. Un tam jābūt ebreju vārdam. Es no turienes iznācu un pēkšņi pateicu: “Ivrī” nozīmē “ebrejs”; ja vācieši mani noķers un prasīs: “Kā tevi sauc, puisīt?”, es teikšu: “Ivrī! Ejiet dirst!” (Smejas.) Un visi sāka mani saukt par Ivrī. Tagad tas ir mans vārds un ierakstīts pasē. Vai nav jocīgi? (Smaida.)

RL: Vai jūs teiktu, ka esat par dzīvi kaut ko sapratis?

Gitliss: Ka esmu sapratis par dzīvi vispār?

RL: Par jūsu dzīvi vai dzīvi vispār. Vai jūs esat sapratis, ko mēs šeit vispār darām?

Gitliss: Nē. Un jūs?

RL: Nē.

Gitliss: Kāpēc tad lai es būtu sapratis?

RL: Jūs esat vecāks un gudrāks.

Gitliss: Nē, vecums cilvēku nepadara gudrāku. Droši vien ar vienu mūžu nepietiek, lai cilvēks saprastu, ka ir idiots.

RL: Ka jūs esat idiots?

Gitliss: Cilvēks – es neteicu “es”. Jābūt ļoti gudram cilvēkam, lai saprastu, ka tu esi idiots.

RL: Un jūs neesat tik gudrs?

Gitliss: Paklausieties... Tā kā gudrību nevar izmērīt metriskajā sistēmā vai... kā vispār mēra lietas? Un vispār, kurš runā par gudrību? Runāt par to vien ir pilnīgs idiotisms.

RL: Jā, tāpēc jau mēs runājam par idiotiem. Bija tāds grieķu armēņu mistiķis... Viņu sauca Georgijs Ivanovičs Gurdžijevs.

Gitliss: Protams, es viņu zinu.

RL: Viņš klasificēja cilvēkus pēc tā, kāda tipa idioti viņi ir: kvadrātveidīgi idioti, pilnīgi idioti, apaļi idioti...

Gitliss: Stūraini...

RL: Bet pastāvēja arī vienkāršota šīs klasifikācijas versija, un saskaņā ar to vairums cilvēku ir objektīvie idioti. Tas nozīmē, ka tie ir idioti, kuri vēl nezina, ka viņi ir idioti. Un tad ir subjektīvie idioti, kuri atzīst...

Gitliss: …ka ir idioti. Tie ir prāta aizmetņi.

RL: Un tad vēl trešā kategorija, pie kuras piederēja tie, kuri, iespējams, kaut ko zina.

Gitliss: Kāpēc mēs tik daudz runājam par idiotiem?

RL: Nejaušība. (Smejas.) Bet es gribēju jums vaicāt – ja jūs pieņemat šādu klasifikāciju, kādā vecumā jūs kļuvāt par subjektīvu idiotu?

Gitliss: Par subjektīvu idiotu nekļūst – vai nu tu tāds esi, vai neesi. Tas ir tāpat kā ar māksliniekiem. Vai nu tu esi mākslinieks, vai neesi. Un, ja tu esi mākslinieks, tev jābūt idiotam.

RL: Kāpēc?

Gitliss: Kāpēc ne? Mākslinieks vismaz var atļauties to prieku un greznību būt idiotisks – ja viņš ir idiots. Patiesībā māksliniekiem idiotisms ir profesija.

RL: Lūdzu, paskaidrojiet.

Gitliss: Nekāda paskaidrojuma nav, jo... tas ir vienīgais veids, kā nākt pie sajēgas. Ziniet, uz Aušvicu veda īpaši dzelzceļi. Es esmu bijis Aušvicā trīs vai četras reizes. Kad vien es esmu kaut kur tur tuvumā, es uz turieni aizbraucu.

RL: Un ko jūs tur darāt?

Gitliss: Es tur vienkārši kādu laiku uzturos – domāju, pastaigājos. Pēdējo reizi, kad es tur biju... Es vairs neatceros, vai tas bija pavasarī vai rudenī, bet bija diezgan jauki. Tur bija autobusi ar skolēniem – tādiem līksmiem bērniem, kuri atbraukuši uz Aušvicu tieši tāpat, kā var apmeklēt Rīdžentparku vai... es nezinu. Banāli.

RL: Ko šī vieta jums nozīmē?

Gitliss: Ko tā man nozīmē? Savā ziņā tā man nozīmē visu manu dzīvi!

RL: Kā tad tā? Jūs taču tur nebijāt.

Gitliss: Jā, un tāpēc es tagad varu uz turieni aizbraukt. Ir daudz cilvēku, kuri uz turieni vairs nevar aizbraukt, jo viņi... viņi gan tur bija. Kā jūs to domājat – ko tas man nozīmē? Vai jums tas neko nenozīmē?

RL: Man tas ir vairāk tēls nekā realitāte.

Gitliss: Mīļais cilvēk, ir tādi tēli, kas reālāki par pašu realitāti. Kas patiesībā ir realitāte? Realitāte ir šeit. Ak Dievs, cilvēkam nav jābūt tur bijušam, lai... Īstenībā reizēm kaut kur nebūšanas realitāte ir kaut kādā ziņā spēcīgāka.

RL: Vai jūs nepalīdzētu man saprast, kāpēc tas jums ir tik svarīgi?

Gitliss: Te nav runa par svarīgumu – tas ir būtiski, tas ir... Es esmu pārsteigts, ka jūs... Jūs man patiešām uzdodat šo jautājumu?

RL: Es jums nopietni uzdodu šo jautājumu.

Gitliss: Es esmu pārsteigts, ka jūs man to jautājat, jo tas taču ir kaut kas, ko mēs esam piedzīvojuši sava mūža laikā. Tas nav noticis pirms 500 gadiem vai, es nezinu, Senajā Romā vai Grieķijā. Tie ir mūsu laiki! Tas notika šeit, Eiropā. Vesela nāves industrija... izstrādāta līdz tādām detaļām! Un, par nožēlu, to visu izplānoja viena no Eiropas dižajām nācijām – galu galā, tā ir tauta, kas mums devusi Bēthovenu, Mocartu, Bahu, Gēti un Dīreru... Un Zīgmundu Freidu. Tas viss kļuva par normālu lietu mūsu normālajā dzīvē – un tas notika mūsu dzīves laikā, mūsu acu priekšā!

RL: 50. un 60. gados bija slavena tāda frāze, ka pēc Aušvicas dzeja vairs nav iespējama. To pateica Markūze vai Adorno – katrā ziņā kāds no vācu marksistiem. Vai jums būtu pieņemams apgalvojums, ka pēc Aušvicas nav iespējama mūzika?

Gitliss: Es tā neteiktu. Patiesībā dažiem cilvēkiem tieši mūzika varbūt bija vienīgais, kas viņus noturēja pie dzīvības.

RL: Jūs domājat – Aušvicā?

Gitliss: Jā. Dažiem tā patiešām bija. Ironiskā kārtā mūziku ļoti mīlēja arī daži Aušvicas komandanti. Viņi padzirdēja, ka nometnē ir mūziķe – tā bija viena meitene, kura bija mazliet mācījusies pie manis... Patiesībā viņa bija apmeklējusi tikai kādas trīs vai četras stundas, uzreiz pēc kara sākuma. Tā bija ebreju meitene no Holandes, viņa nesen nomira. 1939. gadā viņa bija aizgājusi paklausīties Natanu Milšteinu, kurš bija viens no 20. gadsimta izcilākajiem vijolniekiem un mans tuvs draugs, un viņa iemīlējās viņa vijoļspēlē. Un viņa ļoti gribēja iemācīties spēlēt vijoli. Tad sākās karš, bet Holandi okupēja tikai 1940. gada 10. maijā, tāpēc viņa paguva vēl uz dažām vijoļstundām aiziet. Pēc tam, protams, viņai vajadzēja bēgt. Tad viņa iesaistījās pretošanās kustībā un nonāca Aušvicā. Tā kā viņa vispār bija diezgan veselīga, viņai lika strādāt, bet tad viņa saslima. Kāds pateica, ka viņa esot slavena holandiešu vijolniece, un, kad to padzirdēja, viņu ievietoja slimnīcā. Bet viņa taču bija apmeklējusi trīs vai četras stundas! Viņa palūdza vijoli un, kad viņai to atnesa, saprata, ka nu ir beigas, – jo viņa taču neprata spēlēt. Bet tad viņa man pateica ko tādu, ka man vēl joprojām uznāk drebuļi, kad to atceros. Viņa man teica: “Es nezinu, kas vai kurš spēlēja manā vietā, – bet es spēlēju!” Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Kad es par viņu domāju, man drebuļi skrien pār kauliem... Un viņu atstāja dzīvu. Tas ir tas, kas viņu izglāba.

RL: Vai tā bija nejaušība?

Gitliss: Bet kas ir nejaušība? Vai jūs zināt kaut ko tādu, kas nebūtu nejaušība?

RL: Es to domāju tā, ka, neskaitot nejaušības, iespējama, teiksim, arī providence. Ir tāds priekšstats, ka visvarenais...

Gitliss: Visvarenais? Es viņu pazīstu. Mēs esam vairākas reizes tikušies – jā, viņš ir ļoti simpātisks.

RL: Ko viņš jums teica?

Gitliss: Viņš neteica neko. Viņam nekas nebija sakāms, jo viņš vairs nedomā. Viņš ir tik visvarens, ka viņam nav pat jādomā.

RL: Kā jūs to zināt?

Gitliss: Es taču viņu satiku. Un viņš man pateica, ka neko nezina. (Smejas.)

RL: Un jūs viņam kaut ko pateicāt?

Gitliss: Es viņam neko neteicu, jo viņš jau tāpat visu zina.

RL: Jūs vienkārši spēlējaties ar vārdiem. Vai nu viņš neko nezina, vai arī viņš zina visu.

Gitliss: Kad jūs nezināt neko, tad jūs zināt visu. Kad jūs zināt visu, jūs nezināt neko. Tā nav vārdu spēle. Lai nezinātu neko, jāzina viss – jo nekas ir viss.

RL: Man ir tāds jautājums – kas tā bija par situāciju, kad jūs satikāt visvareno?

Gitliss: Mēs satikāmies, kad viņš nomira. Es biju aizgājis uz bērēm.

RL: Kur tas bija?

Gitliss: Nu, ziniet, bezgalībā nav nekādu “kur”. Tas ir visur.

RL: Jūs ielūdza uz viņa bērēm?

Gitliss: Nē, mani neielūdza – es tur biju. Mēs visi tur esam.

RL: Mēs esam viņa bērēs?

Gitliss: Ne jau viņa bērēs! Viņa bēres turpinās pastāvīgi, tā ir taisnība, bet mēs visi tur neesam ielūgti. Tur neko nevar darīt, jo mūsu ir tik daudzi miljoni – šajās bēru svinībās. Ja es mazliet vēlāk iešu uz vienām viesībām, vai gribat pievienoties? Bet tās nav bēru viesības.

RL: Un jādomā, ka tām nav nekāda sakara ar visvareno?

Gitliss: Zināt ko, mīļais cilvēk... Jūs sakāt – “visvarenais”. Tas nozīmē – visu varošais, it kā viņš varētu zināt pilnīgi visu. Bet, ja jau viņam ir tik liela vara, kāpēc viņš pieļauj, ka notiek tik daudz lietu, kas it kā būtu pretrunā ar to, kas ir...

RL: Vecā labā atbilde uz to skan, ka viņš grib, lai jūs būtu brīvs. Un citi tāpat.

Gitliss: Jūs to saucat par brīvību? Viņš mūs iemet šajā pasaulē, un jūs to saucat par brīvību? Es nezinu. Nav tādas lietas kā brīvība.

RL: Jūs neesat brīvs?

Gitliss: Nu protams, ka ne.

RL: Daži mūziķi, ar kuriem es par jums esmu runājis, saka, ka jūs esot viens no brīvākajiem mūziķiem.

Gitliss: Viņiem ir taisnība.

RL: Un jūs tik un tā neesat brīvs?

Gitliss: Nezinu... (Klusi smejas.) Ja jūs varat man definēt, kas ir brīvība...

RL: Pie velna definīcijas! Mums nav vajadzīgas definīcijas, kas palīdzētu saprast, par ko mēs runājam.

Gitliss: Ja es esmu brīvs, tad es esmu brīvs neatbildēt uz šo jautājumu.

RL: Nosauciet vienu definīciju, kas jums dzīvē palīdzējusi.

Gitliss: Definīcija – un palīdzējusi? Es vispār nezinu, kas man dzīvē būtu palīdzējis. Es jums kaut ko pateikšu. Šī ir vienkārši saruna. Kas man ienāk prātā, to es arī pasaku. Tā ka nevar runāt ne par kādu “manu definīciju”. Man nav nekādu definīciju. Definīcijā jau ir iekļauts vārdiņš “fin” – un tas nozīmē “beigas”.

RL: Kas ir svarīgākais, kas jūsu dzīvē noticis?

Gitliss: Laikam jau mana piedzimšana, citādi tas nebūtu svarīgi. Un tā nebija mana vaina... Es domāju, ka dzīve daudzējādā ziņā ir ļoti skumja.

RL: Kas tajā ir skumjš?

Gitliss: Tas, ka tā ir beigas.

RL: Bet kāpēc tas jūs skumdina?

Gitliss: Tas ir skumji tāpēc, ka tu pavadi savu mūžu lēkājot – kā tāds zirgs.

RL: Lēkājot [hopping], nevis cerot [hoping]?

Gitliss: Lēkājot un cerot. Tu tici, tu gribi ticēt; tu mīli, tu gribi mīlēt, tu gribi būt mīlēts... Tu gribi būt reizē zirgs un jātnieks. Tas ir grūti. Vai nu zirgs pakrīt, un tu nokrīti tam līdzi, vai arī tu nokrīti, un zirgs...

RL: …aizskrien tālāk bez tevis?

Gitliss: Aizskrien tālāk bez tevis.

RL: Vai mūzika dzīvi padara skumjāku vai mazāk skumju?

Gitliss: Nē, mūzika var būt zirgs, uz kura var iejāt bezgalībā. Mūzika ir tas vienīgais, kas sākas, kad vārdu vairs nav.

RL: Vai varbūt vēl nav?

Gitliss: Pirms vārdiem ir pirmais kliedziens, pirmās raudas, kad bērns iznāk no mātes miesām. Tā ir pirmā mūzika. Tad, par nožēlu, bērnam pamazām mēģina iemācīt vārdus. Un vārdi nav pirmais kliedziens. Izglītība varētu būt laba lieta, ja tā ļautu šim pirmajam kliedzienam būt kā notij, kas turpinās no paša sākuma līdz pašām sākuma beigām, kas ir gals visam.

RL: Jādomā, jūs zināt, ka gan Platons, gan Aristotelis uzskatīja, ka mūzika ir svarīgākais elements dvēseles izglītībā.

Gitliss: Domāju, ka esmu to kaut kur dzirdējis, bet labi, ka jūs to tagad atkārtojāt. Tas ir brīnišķīgi, nudien.

RL: Ja jums vajadzētu izglītot bērnus, kādu mūziku jūs izvēlētos, lai audzinātu viņu dvēseles?

Gitliss: Es jums jau tikko teicu, ka pirmā mūzika...

RL: Jā, bet tas ir...

Gitliss: Vienu mirklīti – tas ir tieši tas pats! Kādu ūdeni jūs vēlētos dzert? Tādu, kas pasmelts no avota, tad atnests uz virtuvi, uzvārīts, lai ietu bojā visi mikrobi, un tad ieliets tasē, no kuras arī vispirms izmazgāti visi mikrobi? Vai varbūt jūs vēlētos iet gar kalnu avotu un padzerties no tā?

RL: Un jūs domājat, ka bērna pirmais kliedziens ir kalnu avots?

Gitliss: Savā ziņā jā – tā ir pirmā īstā dzīvības izpausme. Kāpēc sabruka Jērikas mūri?

RL: Iespējamas vismaz divas atbildes: vai nu mūri bija ļoti slikti uzcelti, vai arī mūzika bija ļoti stipra.

Gitliss: Ja jūs esat tāds antisemīts, ka domājat, ka mūri bija slikti uzcelti, tad jūs sakāt, ka tie bija slikti uzcelti. Ja jūs ticat Dieva Vārdam, kuram cilvēks tic, vai tas viņam patīk vai ne, tad tas nenotika tāpēc. Jebkurā gadījumā...

RL: Vai jūs ticat Dieva Vārdam?

Gitliss: Es ticu Dieva Vārdam. Ja Dievs ir – un es ticu, ka kaut kas tāds pastāv, lai gan nezinu, kā viņš izskatās... Viņš mani noteikti pazīst, bet es viņu – ne. Un kas ir Dievs? Dievs – tie esam mēs. Dievs ir gaiss, ko jūs elpojat. Dievs ir acis, ar kurām jūs uz mani skatāties, – un otrādi.

RL: Es pieminēšu teikumu, ko uzrakstījis Meistars Ekharts: “Acis, ar kurām Dievs tevi redz, ir tās pašas, ar kurām tu vari ieraudzīt viņu.”

Gitliss: Tas ir tieši tas, ko es teicu! Ja jau viņš ir radījis visu, ieskaitot pats savas acis, es viņu redzu ar viņa acīm, kuras viņš manī radījis. Vispār, starp citu – kas ir Dievs? Pajautājiet, kā viņu sauc!

RL: Jūs teicāt, ka esat saticis visvareno viņa paša bērēs.

Gitliss: Tikai vienu no viņiem! Viņš ir tāds šizofrēniķis. Dievs ir lielākais šizofrēniķis, kādu esmu saticis. Viņš ir visur – un vienlaicīgi. Grieķi un romieši senajos laikos domāja reālistiskāk. Viņi neteica, ka ir Dievs, – viņi teica, ka ir dievi. Daudzi dievi.

RL: Cik dievu ir jums?

Gitliss: Man nav neviena – es pats esmu dievs!

RL: Jūs dzīvojat bezdievīgā pasaulē...

Gitliss: Es esmu dievs!

RL: …kā dievs.

Gitliss: Es dzīvoju bezdievīgā meitenē, jo... Jūs dzirdējāt, cik smieklīgi es tikko pateicu? “Es dzīvoju bezdievīgā meitenē!” (Smejas.)

RL: Tad jūs esat laimes luteklis.

Gitliss: Freids teiktu, ka man paslīdēja mēle.  

RL: Kad Freids runāja par mēles paslīdēšanu, vai viņš domāja par kunilingu?

Gitliss: Nezinu, pajautājiet viņam pats. Redziet nu – jums ir vienvirziena domāšana. Jūs vienmēr domājat par seksu. Es par to vispār nedomāju.

RL: Kad jūs teicāt, ka esat meitenē, jūs nedomājāt par seksu?

Gitliss: Nē, es vienkārši pārteicos.

RL: Kāpēc jūs sakāt, ka esat dievs?

Gitliss: Kāpēc ne? Kurš cits to pateiks, ja ne es? (Smejas.) Kādam tas ir jāpasaka. Es zinu, jūs to neteiksiet.

RL: Nē.

Gitliss: Tāpēc es to saku pats.

RL: Ko jūs iegūstat, pasakot, ka esat dievs?

Gitliss: Ko es iegūstu?

RL: Labi, ko jūs zaudējat?

Gitliss: “Zaudējat”, “iegūstat”... Es neko neiegūstu un neko nezaudēju – es vienkārši esmu. Vai Dievs ir kaut ko teicis par zaudēšanu vai iegūšanu?

RL: Jūs esat kā lode.

Gitliss: Zeme ir kā lode.

RL: Bet jūs neesat Zeme.

Gitliss: Varbūt esmu! Mēs visi esam.

RL: Jūs teicāt, ka esat Dievs, jūs esat Zeme, jūs esat... kas vēl? Cik daudzas un dažādas lietas jūs esat?

Gitliss: Tas viss ir viens.

RL: Vai jūs esat šizofrēniķis?

Gitliss: Ne vairāk kā jūs. Zināt ko? Tas, kurš var pateikt, ka viņš ir šizofrēniķis, – vai nu viņš tāds nav, vai arī viņš ir lielāks šizofrēniķis, nekā viņam liekas. Nezinu... Šizofrēnija obligāti nav slimība. Tas ir domāšanas veids – un savā ziņā ļoti labs domāšanas veids, jo tas nozīmē, ka mūsu prāts nav vienpusīgs, ka tam ir daudzas, daudzas pieejas, un... Par šizofrēniķi sauc cilvēku, kurš tajā visā ir kaut kādā veidā apmaldījies. Bet, ja jūs spējat iedomāties, ka nejājat tikai uz viena zirga vai nebraucat pa vienu ceļu – ka mēs esam daļa no kaut kā daudz lielāka, tad tas nav nemaz tik slikti.

RL: Jūs sevi uztverat nopietni?

Gitliss: Nē!

RL: Vai jūs uztverat nopietni savu publisko tēlu?

Gitliss: Es nezinu. Ir cilvēki, kuriem es patīku, un ir citi, kuriem es nepatīku.

RL: Vai jūs uztrauc tas, vai jūs citiem patīkat?

Gitliss: Es nevaru teikt, ka esmu pilnīgi imūns pret to, ko citi par mani domā. Nezinu, vai citiem labāk patikt vai nepatikt. Man liekas, tas bija Napoleons, kurš teica: “Uzmaniet manus draugus; savus ienaidniekus es varu uzmanīt pats.” (Klepo.) Visu gadu es tā neklepoju. Es neciešu no tās romantiskās... kā jūs to saucat? Tās 19. gadsimta kaites, kad visiem vajadzēja sirgt ar tuberkulozi, lai kļūtu par īstiem māksliniekiem. (Smejas.)