Mums jākļūst par barbariem

Sauciet mani par ciniķi vai anarhistu (reizēm esmu vienlaikus kā viens, tā otrs), taču šajos laikos man šķiet neiespējami uzticēties jebkam, kam ir uzspiests autoritātes zīmogs. Patiesībā, tiklīdz man saka, ka faktu, ko nupat esmu uzzinājis, ir pārbaudījis kāds “eksperts”, valsts sankcionēta iestāde, zinātniska organizācija vai vairākuma medijs, es instinktīvi to noraidu. Nesaku, ka tā ir veselīga reakcija. Daudz labāk man patiktu, ja tā nebūtu. Bet es zinu, ka tā ir arvien biežāk sastopama reakcija pat – un varbūt jo īpaši – to cilvēku vidū, kuri kopš dzimšanas audzināti ievērot noteikumus.

Savulaik es biju viens no viņiem. Es nāku no britu priekšpilsētas zemākās vidusšķiras, no X paaudzes, kuru audzināja ticēt, ka sistēma kopumā darbojas un lielākoties ir taisnīga, vismaz attiecībā uz tādiem cilvēkiem kā es: valdība darīja, ko varēja, pat ja dažkārt tajā nonāca nepareizie cilvēki; policija kalpoja tam, lai palīdzētu; bija karjeras kāpnes, mājvietas kāpnes un visādas citas kāpnes, un, ja tu smagi strādāji, biji atbildīgs, ja tu apprecējies, maksāji nodokļus un laikus ieradies darbā, tad sabiedrība tevi par to atalgoja.

Protams, šis stāsts bija tikai pa daļai patiess – kā jau visi stāsti. Daudzi par to ciniski pasmējās jau no paša sākuma, bet citi, ieskaitot mani, no tā distancējās pamazām. Trīsdesmit gadus es biju rakstījis par to, kā valsts kapitālisma tehnokrātiskā sistēma, ko biju sācis dēvēt par “Mašīnu”, degradē dabu un kultūru, tāpēc man šķita, ka esmu norūdījis bezkaislīgu attieksmi pret lietu patieso stāvokli. Taču pēdējie pāris gadi man parādījuši, ka es vienalga biju pārāk naivs. Izrādījās, ka “sabiedriskais līgums” ar valsti, ko es it kā biju noslēdzis piedzimstot, kaut arī nekad neko neesmu parakstījis, – ka daļa manis tam joprojām vēl ticēja. Bet nu vairs ne.

Kā jau teicu, es neesmu vienīgais. Visā savā mūžā neesmu redzējis tik strauji pieaugošu uzticības zudumu mūsu iestādēm, vadītājiem un pārstāvjiem, kāds tas pēdējos gados ir visā Rietumu sabiedrībā. Interesanti, kad šis līgums sāka zaudēt spēku? Varbūt 2003. gadā, kad meli, ar kuriem ASV un Lielbritānija sāka Irākas karu, bija tik klaji, ka pat tie, kas tos sludināja, izskatījās nepārliecinoši. Vai varbūt 2008. gadā, kad, gandrīz sabrūkot pasaules ekonomikai, cilvēki Rietumos ieraudzīja Mašīnas globalizācijas patieso ietekmi, kas jau sen bija jūtama nabadzīgajos pasaules reģionos. Vai varbūt 2016. gadā, kad notika gan breksits, gan Donalds Tramps, gan Eiropas “populisms” un kad piepeši liberālais globālisms tika ievainots pašā sirdī. Tajā brīdī mēs uzzinājām, ka populisms ir fašisms, ievēlētie prezidenti ir Krievijas aģenti, nacionālais valstiskums ir baltās rases pārākums un vārda brīvība ir “naida runa”, un, kamēr mēs joprojām centāmies to visu aptvert, atnāca kovids, un mēs uz visiem laikiem iekritām truša alā.

Tieši pandēmija – vai drīzāk reakcija uz to – manās acīs izmainīja visu. Jūs jau zināt, ko es par to domāju (ja nezināt, atradīsiet to šajā vietnē), bet pietiks ar to, ka teikšu: es nebiju gatavs piespiedu kārtā lietot medikamentus, lai nezaudētu darbu, nebiju gatavs klajai mediju naratīva kontrolei, nebiju gatavs, ka zinātniekus, kuri uzdos “nepareizos” zinātniskos jautājumus, pakļaus cenzūrai vai ka vienkārši pilsoņi tiks izstumti no sabiedrības, bet ministri un žurnālisti dēvēs viņus par sazvērestības teoriju piekritējiem un labējiem radikāļiem. Īsāk sakot, es nebiju gatavs redzēt, ka manas valsts korporatīvie spēki, valdība un mediju vara apvienosies, lai konstruētu vēlamo naratīvu – tādu, kāds iepriekš bijis raksturīgs tikai totalitāriem režīmiem. To redzēt man bija liels satricinājums, un tas mani mainīja.

Īsāk sakot, iekams tas nebija noticis, es laikam īsti neizpratu varas patieso dabu. Un tagad, kad kopā ar citiem Rietumu labiekārtotajā burbulī mītošajiem cilvēkiem esmu ieraudzījis, līdz kam šī daba var izplesties, es sliecos piekrist anarhisma filozofam Pjēram Prudonam, kurš to paredzēja jau ļoti sen:

Būt PĀRVALDĪTAM nozīmē būt novērotam, inspicētam, izspiegotam, vadītam, zem likuma turētam, saskaitītam, regulētam, reģistrētam, instruētam, pamācītam, kontrolētam, pārbaudītam, izvērtētam, novērtētam, cenzētam un izrīkotam, un to dara tādas radības, kurām nav ne tiesību, ne prāta, ne tikuma to darīt. Būt PĀRVALDĪTAM nozīmē pie katras darbības, katra darījuma tikt atzīmētam, reģistrētam, saskaitītam, apliktam ar nodokļiem, apzīmogotam, izmērītam, numurētam, novērtētam, licencētam, pilnvarotam, pamācītam, aizkavētam, apturētam, pāraudzinātam, labotam, sodītam. Aizbildinoties ar sabiedrisko lietderību un vispārējo interešu vārdā jāiekasē nodevas, jādisciplinē, jāizputina, jāizmanto, jāmonopolizē, jāizspiež, jāžmiedz, jāizkrāpj, jāaplaupa; pēc tam, mazākās pretestības, pirmās sūdzības gadījumā – jārepresē, jāsoda, jānomelno, jāuzbrūk, jāvajā, ļaunprātīgi jāizmanto, jāsit, jāatbruņo, jāsasien, jāžņaudz, jāiesloga, jātiesā, jāpiespriež sods, jānošauj, jādeportē, jāupurē, jāpārdod, jānodod; un – kā kronis visam – jāizsmej, jāizmēda, jāizņirgā, jāapvaino, jāapkauno. Tāda ir valsts pārvalde; tāds ir taisnīgums; tāda ir morāle.

Interesanti, ko viņš būtu teicis par kovidpasēm.

Prudons šeit runā par mūžīgo varas problēmu. Protams, valsts nebūt nav vienīgais varas centrs: arī korporācijas, globālās pārvaldes institūcijas, NVO un reliģiskās autoritātes katra savā veidā īsteno varu. Taču varas apjoma ziņā nekas nespēj sacensties ar mūsdienu valsti. Tās mērogs un spēks ļauj tai turēt grožos, organizēt, definēt, mērīt un kontrolēt iedzīvotājus cilvēces vēsturē nepieredzētā veidā.

Valsts iekšējā dinamika vienmēr ir vērsta uz centru, vienmēr uz lielāku varas aglomerāciju. Nevajag nekādas “sazvērestības teorijas”, lai tas tā būtu; arī cilvēkiem, kas vada valsti, nav obligāti jābūt ļauniem. Tā vienkārši ir loģiskā lietu kārtība. Valsts ir kā atvars vai melnais caurums: noteiktā punktā tā sāk iesūkt visu, kas tai apkārt. Augot arvien lielāka, tā izplata stāstus, kas attaisno tās pastāvēšanu. Demokrātija, brīvība un progress ir daži no nesenākajiem karogiem, ko pacēlusi un plivina valsts vara, taču tai ir bijuši arī citi karogi: rasu vai etniskā viendabība, cilvēku vienlīdzība, reliģiskā tīrība. Visiem šiem stāstiem piemīt potenciāls apvienot tautu ap valsts kodolu.

Kas notiek, kad lielās un spēcīgās valstis, to izveidotās globālās pārvaldības institūcijas un to atbalstītās un aizsargātās starptautiskās korporācijas sāk tiekties uz vienu un to pašu mērķi – padarīt Mašīnu universālu? Notiek tas, ka rodas Totālā sistēma. Jau atkal, nav vajadzīga slepena elites sazvērestība, lai tā notiktu (lai gan pilnībā to izslēgt arī nevar…). Sistēmai paplašinoties, tās ekspansija rada problēmas – ekoloģisko degradāciju, sociālos nemierus, kultūras sadrumstalotību, savstarpēju ekonomisko atkarību, sistēmisku trauslumu, institucionālo sabrukumu –, uz kurām tā atbild ar vēl lielāku ekspansiju un stingrāku kontroli. Mašīna vienmēr gribēs vēl vairāk Mašīnas.

Savās esejās esmu apgalvojis, ka mūsdienīgums ir iekļaušanas sistēma. To baro pašpietiekamu dzīvesveida modeļu iznīcināšana un to aizstāšana ar ekonomiskās ekspluatācijas sistēmu, kas tagad ir kļuvusi globāla. Iepriekšējā esejā mēģināju ieskicēt tādu pasaules uzskatu, kas piedāvā alternatīvu šim procesam, – “reakcionāru radikālismu”. Bet kā šī laimīgā ideja varētu kļūt par realitāti pasaulē, kurā vara kļūst arvien centralizētāka un kurā uz mums raugās tehnoloģiju Saurona visu redzošā acs? Kāda ir pareizā atbilde uz varas un valsts ietekmes problēmu? Izvairīties? Paslēpties? Stāties tai pretī? Ignorēt? Varbūt viss kopā? Vai kaut kas cits? Vai varam izbēgt no Mašīnas un dzīvot citādi? Ja varam, tad kā? Mūsu vecais draugs Žaks Elils uz šiem jautājumiem atbildēja šādi:

Vienīgais sekmīgais veids, kā cīnīties ar šīm mūsdienu civilizācijas iezīmēm, ir aizbēgt no tām, iemācīties dzīvot šīs totalitārās sabiedrības nomalē, nevis to vienkārši noraidot, bet izlaižot to caur Dieva tiesas sietu. Kad būs izveidojušās šāda “dzīves stila” kopienas, beidzot varēs sākt parādīties pirmās jaunās civilizācijas pazīmes.

Manuprāt, Elilam bija taisnība. Ar Mašīnu nevar cīnīties aci pret aci, bet noteiktos apstākļos to var apiet. Katrs var atrast savu “avārijas izejas lūku”. Tādu lūku ir daudz, bet jāņem vērā viena lieta: galvenais Mašīnas dzinējspēks un lielākais cilvēka brīvības ienaidnieks vienmēr ir bijusi valsts. No tā izriet, ka izvairīšanās no valsts ietekmes un mēģinājums atjaunot morālu ekonomiku ir reakcionāra radikāļa darbs – vai darba sākums.

Vēsturnieks Džeimss Skots 2009. gadā izdotajā grāmatā “Māksla nebūt pārvaldītam” piedāvā, kā viņš to dēvē, “anarhistisko Dienvidaustrumāzijas augstieņu vēsturi”. Skotam ir divējāds mērķis: pirmkārt, uzrakstīt vēsturi plašam kalnu reģionam, ko viņš sauc par “Zomiju”, kas aptver dažādas teritorijas no Indijas līdz Malaizijai un kam gadsimtu gaitā izdevies izvairīties no iekarotājvalstu veiktas asimilēšanas. Otrkārt, pārrakstīt vispārpieņemto stāstu par vēstures progresu šajā reģionā. Viņš apgalvo, ka “kalnu ciltis” un “barbari”, kas dzīvo ārpus civilizācijas, nav ne progresa “atstātie”, ne arī senāko, “atpalikušo” kultūru “paliekas”. Patiesībā viņi ir izbēgušie:

Vēl ne tik sen – lielāko daļu cilvēces veidoja tautas, kas pašas sevi pārvaldīja. Mūsdienās zemieņu karalistes tās uzskata par “mūsu dzīvajiem senčiem”, “tādiem, kādi mēs bijām, pirms atklājām rīsu lauku apūdeņošanu, budismu un civilizāciju”. Turpretī es apgalvoju, ka kalnu tautas uzskatāmas par bēguļojošām, no ārpasaules nošķirtām kopienām, kas 2000 gadus glābušās no valstiskuma projektos sakņotās apspiestības ielejās – verdzības, karaklausības, nodokļiem, klaušām, epidēmijām un kariem. Lielāko daļu teritoriju, kuras tās apdzīvo, varētu saukt par patvēruma zonām vistiešākajā šī vārda nozīmē.

Skots uzskata, ka bēgšana no valsts ietekmes bijis izplatīts mērķis visas vēstures gaitā un ka dažas kultūras attīstījušas sarežģītas izdzīvošanas stratēģijas grūti pārvaldāmās “patvēruma zonās”, tādējādi izvairoties no asimilācijas. Viņš apgalvo, ka standarta vēstures apraksti par “attīstību” Āzijā un citos reģionos patiesībā ir valstu veidošanas vēsture, kas rakstīta no valsts viedokļa: tajos nav pievērsta uzmanība “apzināta un reakcionāra bezvalstiskuma vēsturei”. Tomēr šāda vēsture – kalnu cilšu, izbēgušu vergu, čigānu, klejotāju, kazaku, maronu, jūras tautu, bušmeņu vai purva arābu – ir globāla un nepārtraukta.

Skots apgalvo, ka, ņemot vērā šādu skatījumu, varētu gan pārrakstīt vēsturi, gan “apgāzt daudzus vispārpieņemtos priekšstatus par “primitīvismu””. Viņš šajā stāstā saskata apzinātu “pašbarbarizāciju” – reakcionāru pretošanos, lai veidotu kopienu tādā formā, kādu valstij ir grūti absorbēt vai pat pilnībā izprast.

Pēc Skota domām, valsts būtībā ir koloniāls veidojums. Ar jauneklīgu sparu tā sāk “iekšējo kolonizāciju”, no dažādām kultūrām, kas ir tās pārvaldībā, radot homogenizētu “nacionālo identitāti”, nonivelējot valodu un dialektus un stāstot stāstu, kurā lojalitāte kopienai vai vietai kļūst nenošķirama no lojalitātes valstij. Vēlāk šī kolonizācija var iziet ārpus valsts robežām, kad valsts savu varu uzspiež attālākām tautām, asimilējot arī tās. Tā ir iekļaušana, un tā nekad nenotiek brīvprātīgi. Tāpat kā brīvā tirgus ekonomika vai aristokrātija, arī valsts, kas pastāv tikai pēdējo 1% civilizācijas vēstures laika, nav vienkārši “attīstījusies” kā loģisks cilvēces “evolūcijas” posms. Tā tika radīta, izmantojot rupju varu, atņemot zemi, ieviešot verdzību, piespiedu darbu un nodokļus. Kā norāda Skots, “lielākā daļa agrīno valstu iedzīvotāju nebija brīvi; viņi bija piespiedu kārtā padarīti par pavalstniekiem”.

Tāpēc bēgšana no valsts varas un atšķirīga dzīvesveida radīšana “patvēruma zonās” bija pievilcīga alternatīva. Šīs zonas parasti atradās grūti sasniedzamās vietās – Dienvidaustrumāzijā tas nozīmēja augstienes un kalnus –, un to iedzīvotāji, “adivasi” jeb “mežoņi”, patiesībā bija “barbari pēc pašu gribas”. Vairumā gadījumu viņi nebija pilnībā nošķirti no zemieņu dzīves. Piemēram, Āzijas cilšu piederīgie bieži tirgojās ar pilsētām un daži pat tām uzbruka, ja radās tāda izdevība, tomēr viņi ieturēja distanci, baidoties, ka tos iesūks valsts mašinērija.

Āzijas valstis paplašinādamās centās atšķirīgajām tautām uzspiest dominējošo etnisko grupu – taju, birmiešu, haņu vai vjetu – reliģiskās, kulturālās un ekonomiskās paražas, un, kad Āzijā ieradās kolonizatori no Eiropas, viņi vienkārši turpināja iesākto, tikai citas kultūras mērcē. Tagad oficiālā reliģija bija kristietība, nevis budisms, un “civilizētas” drīzāk bija britu, nevis haņu manieres, taču nomalēs dzīvojošajām tautām iznākums diez vai bija atšķirīgs. Britu imperiālists sers Stamfords Raflzs runāja ne tikai savas karalienes vārdā, bet arī no koloniālās valsts domāšanas (kas ir arī Mašīnas domāšana) pozīcijām visas vēstures griezumā, kad viņš rakstīja:

Šeit [Sumatrā] es aizstāvu despotismu. Ir nepieciešama spēcīga varas roka, lai satuvinātu ļaudis un apvienotu tos sabiedrībā. [..] Sumatru lielā mērā apdzīvo neskaitāmas sīkas ciltis, kas nav pakļautas nekādai centralizētai valdībai. [..] Pašlaik ļaudis klīst savu ieradumu pavadā kā putni gaisā, un, kamēr viņus nesavāks kopā un neieliks rāmjos zem kādas augstākas varas, ar viņiem neko nevarēs iesākt.

Lasot Skota grāmatu, nākas nopietni aizdomāties par apstākļiem, kas vajadzīgi valstij, lai tā varētu plaukt, un tātad arī par apstākļiem, kuri savukārt jārada tiem, kas vēlas no tās atteikties. Balstoties uz Skota pētījumiem par Dienvidaustrumāziju, mēs varam sastādīt valsts uzplaukumam nepieciešamo pamatnosacījumu sarakstu:

• stabila lauksaimniecības pamatkultūra (Āzijā – rīsi, Eiropā – kvieši, Dienvidamerikā – kukurūza utt.);

• efektīva cilvēku un preču transporta sistēma;

• stabila pamatiedzīvotāju kopiena;

• tiesiskuma un kārtības uzturēšanas sistēma;

• efektīva centrālā pārvalde;

• nodokļu un iedzīvotāju klasifikācijas sistēma;

• komunikācijas/propagandas sistēma;

• verdzība vai piespiedu darbs.

To visu, ieskaitot pēdējo, mūsdienās var attiecināt arī uz valsti, kurā dzīvoju es. Verdzība un piespiedu darbs notiek tālu no rietumvalstu kodola – tādās vietās kā Centrālāfrika vai Ķīna, kur nabadzīgie cilvēki raktuvēs iegūst izejvielas mūsu viedtālruņu komponentiem vai stingri kontrolētos darba namos šuj mūsu lētos apģērbus, bet tas nepadara viņus mazāk nepieciešamus sistēmas funkcionēšanai.

Lai šī sistēma darbotos, vajadzīga kārtība. Reglamentācija, plānošana, centralizācija, efektivitāte, mērīšana, taisnas līnijas – tā ir Mašīnas būtība. Tie, kas bēga uz Āzijas patvēruma zonām, lai veidotu to, ko Skots sauc par “kultūratteikšanās zonām” (zones of cultural refusal), to darīja, lai izvairītos no asimilācijas ar šo pasaules redzējumu. Reālajā dzīvē tas nozīmēja radīt kultūru, kas bija gandrīz tiešs pretstats zemieņu valstīm. Pēc Skota teiktā, patvēruma zonās mītošie kalnu iedzīvotāji apzināti veidoja savu, zemieņu varai grūti sasniedzamu kultūru, kurai bija raksturīgas šādas pamatiezīmes:

• dabiski šķēršļota, varai grūti sasniedzama vide;

• mainīgas, dažādas pārtikas kultūras un lauksaimniecības sistēmas;

• nelielas kopienas, ekonomika un kultūra bez lielas varas aglomerācijas;

• mobila populācija, kas vajadzības gadījumā gatava migrēt, lai izvairītos no asimilācijas;

• mainīga sociālā struktūra un etniskā identitāte;

• potenciāli vienojošs garīgais un kulturālais naratīvs;

• spēja sadalīties vēl mazākās vienībās, piemēram, mājsaimēs, lai vajadzības gadījumā izkliedētos;

• satīklotas kopienas: saziņa un sadarbība starp izkliedētām grupām.

Pēdējie divi varētu būt vissvarīgākie. Lokālas, potenciāli izliedētas kultūras ir gandrīz neiekarojamas. 19. gadsimta beigās briti uzskatīja, ka kačinu un palaunu kalnu tautas Zomijā gandrīz nav iespējams iekarot sarežģītā apvidus un anarhistisko sociālo struktūru dēļ. Tā kā viņi “nekad nebija pakļāvušies centrālās varas kontrolei”, par ko žēlojās atbildīgais virspavēlnieks, tos iekarojot, bija jāuzbrūk “kalnu pa kalnam”, lai panāktu pakļaušanos.

Vēsturnieks Malkolms Japs šādai izkliedētai atteikšanās kultūrai izgudroja brīnišķīgu apzīmējumu: medūzu ciltis. Citējot Skotu, medūzu tribālisms nozīmē “aizstāvēt kulturālo un ekonomisko autonomiju, izkliedējoties un/vai mainot izdzīvošanas stratēģiju un padarot grupu neredzamu vai nepievilcīgu kā apropriācijas objektu”. Ziemeļāfrikas berberi, saskaroties ar arābu kolonizatoriem, to formulēja citādi: sadalieties, lai jūs netiktu pārvaldīti. Loisa Beka, kura pētījusi cilšu kultūru Irānā, norāda uz tādu pašu taktiku:

Cilšu grupas paplašinājās vai sašaurinājās. Dažas cilšu grupas pievienojās lielākām, kad, piemēram, valsts mēģināja ierobežot piekļuvi resursiem vai kāda svešzemju vara nosūtīja pret tām armiju. Lielas cilšu grupas sadalījās mazākās, lai būtu grūtāk pamanāmas valstij un izvairītos no tās ietekmes. [..] Šādas vietējās sistēmas pielāgojās sistēmām, kas centās dominēt pār tām, un izaicināja tās vai no tām distancējās.

Tas viss norāda ne tikai uz apvērsumu standarta stāstā par “cilšu ļaudīm” un “civilizāciju”, bet arī uz iespējamiem attīstības virzieniem mūsdienu reakcionārajiem radikāļiem, kuri cenšas veidot paši savu atteikšanās kultūru par spīti Mašīnas stingrajam tvērienam. Manuprāt, izaicinājums būs tikt pāri tādiem primitīviem politiskiem formulējumiem kā “pretošanās” un tamlīdzīgi un tā vietā sākt domāt līdzīgi Zomijas kalnu tautām. Padomāt par medūzu ciltīm un atteikšanās kultūru un apzināti kļūt par barbariem. Mums jāsāk veidot paralēlas ekonomikas un kultūras sistēmas, kuras ir grūti asimilēt un kurām piemīt ilgtspējīga noturība.

Bet kā to izdarīt? Mūsdienu Rietumi nav Zomija: patiesi, pats Skots norāda, ka arī mūsdienu Zomija nav tāda kā agrāk, daudzi tās bezvalstnieki tagad tiek strauji absorbēti valsts sistēmās, kas, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, kļuvušas tik spēcīgas un ietekmīgas kā nekad agrāk. Bet, kā savas grāmatas beigās secina Skots, lielākā daļa no mums “dzīvo pilnībā okupētā pasaulē, kur ir arvien standartizētāki institucionālie moduļi, no kuriem dominē divi: Ziemeļamerikas individuālā privātīpašuma modulis un nacionāla valsts”. Viņš raksta, ka valsts nekad agrāk nav bijusi “tik tuvu tam, lai noslaucītu visu savā priekšā”. Skots to rakstīja 2009. gadā. Šķiet, ka tagad Mašīna tam ir vēl tuvāk un pat vairs neslēpj savas ambīcijas.

Tad kādas mums ir cerības uz jebkādu alternatīvu dzīvi hipersaistītajā, uzraudzības pilnajā, digitālajā laikmetā? Pat ja mēs gribētu noiet malā un veidot savu kopienu, cik daudzi no mums to spētu? Un kas padarītu to stabilāku par kontrkultūras pēdējo “apzināto kopienu” vilni, kurš radās pēc pagājušā gadsimta 60. gadiem, taču tā arī nespēja izveidot utopiju?

Tāpēc man tik intriģējoša šķiet medūzu cilts ideja. Jebkurš mēģinājums radīt utopiju cietīs neveiksmi, bet utopijai nevajadzētu būt mērķim. Mērķis ir kaut kādā veidā brīvi izdzīvot, dzīvot dzīvi, kas nav pakārtota Mašīnas diktātam, un turēties pie patiesām cilvēciskām vērtībām. To, ko Skots dēvē par zomijiešu “valsts atgrūšanas īpašībām”, mēs tagad varētu saukt par “Mašīnas atgrūšanas īpašībām”. Nav vienkāršas vai gatavas atbildes uz jautājumu, kā tās izkopjamas, bet ir viens jautājums, ko būtu lietderīgi uzdot: kāds barbars es gribu būt?

Senajā Ķīnā valsts nošķīra divu veidu svešos barbarus – jēlos (šen) un vārītos (šu). 12. gadsimta dokumentā, kurā detalizēti aprakstītas li tautas attiecības ar Ķīnas valsti, minēti “vārītie li”, kas pakļāvušies valsts varai, un “jēlie li”, kuri “dzīvo kalnu alās, nav mūsu sodīti un nestrādā mūsu labā”. Taču, lai gan jēlie li nepārprotami bija valsts ienaidnieki, arī vārītie li nebija gluži draugi. Viņi atradās kaut kur pa vidu: valsts ierēdņi “turēja viņus aizdomās par ārēju konformismu un slepenu sadarbību ar jēlajiem li”. Jēlie barbari dzīvoja ārpus mūriem, vārītie – iekšpusē, bet tā īsti uzticēties nevarēja ne vieniem, ne otriem.

Te mēs redzam divus iespējamos glābšanās ceļus no Mašīnas kultūras: vienu – ārpusē, otru – iekšpusē. Patvēruma zonām nav burtiski jāatrodas kalnos, tās var atrasties mūsu mājās vai pat sirdī. Mana sirds uzgavilē ikreiz, kad dzirdu par kādu nomaļu klosteri vai izdzīvojušu un iesakņojušos kopienu bez piekļuves internetam vai pat elektrībai, kuras locekļi skaidri apzinās, kur viņi atrodas: ārpus Mašīnas, lai labāk redzētu Dievu un pieredzētu radīšanu. Šādas vietas ir jēlo barbaru darbs, un tādu mums vajag vairāk.

Bet lielākā daļa cilvēku ir vārītie barbari. Mēs – katrs atšķirīgā mērā – atrodamies Mašīnā, tomēr neesam daļa no tās. Iespējams, ārēji mēs izskatāmies pēc labiem pilsoņiem. Bet, ja apvienosimies kā medūzu cilts, mēs varēsim sākt norobežoties no Mašīnas, radot tai alternatīvas. Ļoti daudzi to jau dara. Viņi rada kultūru kultūrā – paralēlās ekonomikas un dzīvesveidus. Līdzīgi maziem pūkainiem zīdītājiem, kas nepamanīti skraida zem tiranozauru kājām, mēs varam veidot savas mazās nomaļās pasaulītes un gaidīt nokrītam meteorītu, kuru jau redzam tuvojamies tās pašas Mašīnas ilgtnespējas izskatā. Peles neuzbrūk dinozauriem, tās arī negaida, kad tie izmirs; tās vienkārši izvairās no tiem, cik vien spēj, un turpina savu darāmo.

Skota grāmata rāda, ka spriedze starp plašumā ejošiem varas centriem un brīvām tautām ir mūžīga un nebeidzama. Vēstures gaitā ir notikusi nepārtraukta asimilācija un izraušanās, konsolidācija un sabrukums. Neviena sistēma nav bijusi tik liela, nomācoša un necilvēcīga kā mūsdienu tehnokrātisms, un tomēr Roma, Babilona un Haņu Ķīna darbojās pēc tiem pašiem principiem. Kā atbilde uz to radās patvēruma zonas, kas mēdz būt reizēm ģeogrāfiskas, reizēm emocionālas, reizēm garīgas, bet bieži vien – visas vienlaikus. Mūsdienās dažas no šīm patvēruma zonām vismaz daļēji ir tiešsaistē, un, neraugoties uz manu instinktīvo ludismu, man nākas pieņemt, ka tādas vietnes kā šī ir pulcēšanās vieta Mašīnas noraidītājiem, kuri, iespējams, reālajā dzīvē nekad nesatiktos. Man nākas pieņemt arī, ka izmantot Mašīnas tehnoloģijas, lai pretotos Mašīnai, var būt izdevīgi, pat ja tās var būt arī lamatas.

Arvien grūtāk ir atrast vietu, kur paslēpties no Mašīnas. Bet cilvēki ir radoši. Mēs vienmēr varam atrast savas nomales – jēlas vai vārītas –, un pastāv neskaitāmi praktiski veidi, kā ikdienā izpausties atteikšanās kultūrai. Es, piemēram, esmu rakstnieks, kurš pašlaik vēro, kā izdevējdarbības nozari pārņem politiskie puritāņi, kas tīra no plauktiem ārā nepareizas domas un cilvēkus, arī pagātnē meklējot sliktos, ko “atcelt”. Es varu par to vaimanāt, bet varu arī veidot jaunu izdevniecību, kas darbotos citādi. Tas pats attiecas uz mūziku, mākslu, zinātni, pārtikas ražošanu – uz jebko. Nekas no tā nav viegli, bet būvēt no jauna, būvēt paralēli, distancēties, lai kaut ko radītu, būt dīvainam, nestandarta, grūti aizsniedzamam, atrast sabiedrotos un veidot savu atteikšanās zonu kalnu kopienā vai savā pilsētas dzīvoklī – kas gan cits mums atliek?

Lai kur jūs dzīvotu un no kādas kultūras nāktu, tajā atradīsiet vismaz vienu tautas varoni, kurš savu statusu ieguvis, noraidot valsti. Tautas varoņi parasti tā dara, un mums no tā vajadzētu kaut ko secināt par tautas un valsts attiecībām gadsimtu gaitā. Šeit, Īrijā, gandrīz katrs vēsturiskais tērpies naidā pret valsti, bet arī Anglijā ir bijis simtiem pirātu, lielceļa laupītāju, bandītu un dumpinieku, spēj tik izvēlēties. Jūs visi zināt, kā sauc slavenāko no tiem: Anglijas tumšā būtība ir Robins Huds, kurš ar savu jautro atkritēju bandu klejo pa savu patvēruma zonu – zaļajiem Anglijas mežiem. Arī mums nenāktu par ļaunu atrast pašiem savu meža biezokni un ieņemt tur savas pozīcijas seno dižozolu paēnā.

unherd.com, 2023. gada 27. martā