Mordoras lāsts
Vidapress
Paralēles

Damjens Lelū

Mordoras lāsts

Marta pirmajās dienās liels ļaužu pulks Krievijas armijas okupētajā Melitopolē pauda savu nostāju pret “orku laupītājiem”. Nedaudz vēlāk tajā pašā mēnesī Ukrainas aizsardzības ministrs oficiālā runā solīja, ka tās karavīri “izturēs Mordoras uzbrukumu”. 8. aprīlī Sumu apgabala administrācijas vadītājs Dmitro Živickis ziņoja, ka apvidus pie robežas ar Krieviju ir “brīvs no orkiem”. Nākamajā dienā netālu no Kijivas esošās Makarivas mērs uzrunā televīzijā paziņoja, ka pilsētā atrasti miruši 132 civiliedzīvotāji un ka tos “nogalinājuši krievu orki”.

Vai tās būtu ukraiņu amatpersonu runas, preses izdevumi vai sociālās platformas, šis salīdzinājums parādās ik uz soļa: mierīgā, “Gredzenu pavēlniekā”aprakstītajai Dalienai līdzīgā Ukraina aizstāvas pret tīro ļaunumu, Mordoras karapūļiem līdzīgo Krievijas armiju, ko no Maskavas vada Saurona līdzinieks Vladimirs Putins.

Pretēji daudzu domām, salīdzinājums nav radies 2022. gadā. Jau 2015. gadā toreizējais Ukrainas prezidents Petro Porošenko izmantoja vārdu “Mordora”, lai apzīmētu Putina “Jaunkrievijas” konceptu, saskaņā ar kuru separātistu kontrolētās Ukrainas austrumu teritorijas tiktu iekļautas Krievijas Federācijas sastāvā. 2016. gadā tika uzlauzts Google tulkotājs, lai, tulkojot vārdu “Krievija” no ukraiņu valodas, tajā parādītos vārds “мордор” (Mordora).


Samizdats un “radošie” tulkojumi

Lai saprastu, kāpēc šī metafora ieguvusi tik plašu lietojumu ukraiņu politikā, jāatgriežas vēsturē krietni pirms 2014. gada, kad uzliesmoja karš Donbasā, un pat pirms Pītera Džeksona kinotriloģijas iznākšanas uz ekrāniem 21. gadsimta sākumā, kas aizsāka jaunu Dž. R. R. Tolkīna pazīstamā darba popularitātes vilni. Gan Ukrainas, gan Krievijas sarežģītās attiecības ar “Gredzenu pavēlnieku”sākās Padomju Savienības norieta posmā, kad, pateicoties pirmajam komerciālajam izdevumam krievu valodā, ilgu laiku aizliegtais Tolkīna romāns strauji izplatījās Dzelzs priekškara tajā pusē.

“Gredzenu pavēlnieka”eksemplāri tobrīd jau krietnu laiku gan Krievijā, gan Ukrainā tika pārdoti melnajā tirgū. Šos samizdatusjeb pagrīdes grāmatas krievu valodā bija pārtulkojuši brīvprātīgie. Tulkojumu kvalitāte bieži vien bija apšaubāma; Tolkīna stāsts tajos nereti bija izmainīts pašos pamatos. Tomēr krieviski runājošajā pasaulē šīm grāmatām radās šaurs, bet dedzīgs lasītāju loks. Jāatzīmē, ka 1937. gadā izdotais Tolkīna darbs “Hobits”tur tika uzskatīts par nekaitīgu bērnu grāmatu un tāpēc bija brīvi pieejams visiem.

Līdz padomju lasītājiem un tulkotājiem, saprotams, nenonāca Tolkīna vairākkārt izteiktie iebildumi, ka viņa romāns, kas stāsta par nelielu varoņu pulciņu, kuri cīnās pret “absolūto ļaunumu”, kas nāk no austrumiem, nav metafora par Auksto karu. Minskā, Sanktpēterburgā un Ļvivā lasītājiem, kas lielākoties nāca no intelektuālām aprindām, Mordora – kareivīga, industrializēta austrumu zeme, ko pārvalda ar impēriskām ambīcijām apveltīts vadonis, – gluži dabiski saistījās ar Padomju Savienību. Cenšoties apiet cenzūru un “adaptēt” šo darbu valstij, kurā tikpat kā nebija fantastikas žanra literatūras, pirmais nozīmīgais tulkojums to pārvērta par zinātnisko fantastiku, kurā Lielvaras gredzens bija pārtapis par spēcīgu enerģijas uzkrāšanas mašīnu. Šāds mēģinājums izlauzties cauri padomju cenzūrai cieta neveiksmi, un grāmata tika noraidīta.

Pirmais “atļautais”, bet nepilnīgais tulkojums gaismu ieraudzīja tikai 1982. gadā. Tolkīna darbs strauji kļuva populārs uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma. Pirmā “tolkīnistu” biedrība (sākumā ar šo vārdu krievu valodā apzīmēja gan autora fanus, gan lomu spēļu dalībniekus) izveidojās Maskavas Valsts universitātē. Par to ātri vien tika ziņots čekai, kas biedrību novēroja un tajā iefiltrējās. Drošības dienestu darīja bažīgu šī dīvainā, slepenā organizācija, kas slavināja “amerikāņu” rakstnieka darbu.

Padomju Savienības sabrukums nošķīra Ukrainas “tolkīnistus” no Krievijas biedriem, ar kuriem viņi mēdza regulāri sarakstīties. Ukrainā “Gredzenu pavēlnieku”lasīja krievu valodā (pirmais tulkojums ukrainiski iznāca tikai 21. gadsimta sākumā), turklāt krievu izdevumus, publicētus bez autortiesību iegūšanas, varēja iegādāties par smiekla naudu. “Gredzenu pavēlnieka”sāgā ukraiņi drīz vien atklāja vietu un ļaudis, ar kuriem varēja viegli identificēties: tā bija Daliena un tās iedzīvotāji hobiti.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela