Kara ierocis: Krievijas militārpersonu seksuālā vardarbība Ukrainā

Seksuālā vardarbība karos pastāv tikpat ilgi, cik ilgi pastāv kari. Vēl arvien dzīvā atmiņā ir masveida seksuālie noziegumi Otrā pasaules kara un holokausta laikā, piemēram, tie, kurus vērmahts un tā sabiedrotie pastrādāja okupētajās teritorijās; tie, kurus pastrādāja Japānas Impērijas armija (tā saucamo “mierinājuma sieviešu” fenomens); tie, kurus Sarkanā armija pastrādāja Ungārijā un Vācijā, un citi. Lai cik plaši šie noziegumi notika, pēckara tribunāli nav pievērsuši pienācīgu uzmanību vainīgo sodīšanai, galvenokārt politisku iemeslu dēļ un tādēļ, ka seksuāla vardarbība karā vispār nav atbilstoši novērtēta. Tikai 20. gadsimta 90. gados starptautisko tiesību jomā šajā jautājumā sākās krasas pārmaiņas. Tās izraisīja tiesas procesi par genocīdu Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā, kur no seksuālas vardarbības bija cietuši simtiem tūkstošu cilvēku, galvenokārt sievietes un meitenes. Tieši kopš tā laika seksuālo vardarbību karu laikā sākts skatīt “kara noziegumu”, “noziegumu pret cilvēcību” un “genocīda noziegumu” kategorijās. Mainījusies kara seksuālo noziegumu uztvere: tagad tos raksturo kā kara vai genocīda “metodi”, “instrumentu”, “ieroci”, “taktiku”.

Dokumentēšanas grūtības

Krievijas agresija pret Ukrainu turpinās, līdz ar to arī militārpersonu veikto noziegumu aina nav pilnīga. Šajā ainā seksuālā vardarbība ir daļa no vērienīgiem un sistemātiskiem noziegumiem pret Ukrainas iedzīvotājiem, un patlaban, pēc Ukrainas Ģenerālprokuratūras datiem, ir noticis vairāk nekā 71 tūkstotis tādu noziegumu. Taču atšķirībā no arhitektūras objektu izpostīšanas, slepkavībām un sakropļojumiem, ko var vizuāli ieraudzīt un fiksēt, seksuāla vardarbība pieder pie slēptākajām kara sekām.

Tomēr informāciju par Krievijas militārpersonu veikto seksuālo vardarbību patlaban fiksē gan ukraiņu, gan arī starptautiskās cilvēktiesību organizācijas – ANO, Human Rights Watch, Amnesty International, Центр громадянських свобод, ЮрФем, La Strada, Жіночі перспективи un citas, kas sniedz atbalstu cietušajiem. Daudzos ārzemju medijos atrodamas intervijas ar pašiem cietušajiem. Ievērojams informācijas avots ir arī pārtverto Krievijas militārpersonu sarunu ieraksti, ko regulāri publicē Ukrainas Drošības dienests. Tajās okupanti apspriež dažādus, arī seksuāla rakstura, noziegumus, ko pastrādājuši Ukrainas teritorijā.

Datus par seksuālu vardarbību un tajā vainīgajiem izplata arī Iekšlietu ministrija un Ģenerālprokurora birojs. Šīs iestādes Ukrainas sabiedrībai atskaitās arī par izmeklējamo lietu skaitu, izvirzītajām apsūdzībām un pirmajiem tiesas spriedumiem. Informācija tiek sniegta arī par dažādu valsts iestāžu darba koordinēšanu un sadarbību ar Rietumu partneriem kara izraisītās seksuālās vardarbības neitralizācijā, kā arī palīdzībā cietušajiem. Diemžēl ne visi ierēdņi, komunicējot par šo sensitīvo tēmu, demonstrējuši pienācīgo atbildības līmeni.

Piemēram, 2022. gadā mediji un sabiedriskās organizācijas asi kritizēja tālaika tiesībsardzi Ludmilu Deņisovu: viņai ieteica “apdomīgāk un rūpīgāk izvēlēties katru vārdu”, it īpaši, stāstot par seksuālo vardarbību pret bērniem, kā arī paziņot par procesuālajām darbībām katrā pieminētajā gadījumā. Drīz pēc tam Deņisovu no tiesībsardzes amata atbrīvoja. Tas veicināja turpmākas spekulācijas par tēmām, kuras saistās ar seksuālo vardarbību kara laikā. Izskanēja šaubas ne tikai par Deņisovas minēto seksuālās vardarbības gadījumu daudzumu – viņa jau aprīļa sākumā ziņoja par simtos skaitāmiem incidentiem –, bet arī par to patiesīgumu. Par lielāko daļu gadījumu Deņisova bija uzzinājusi no telefona zvaniem psiholoģiskās palīdzības līnijai, kas bija izveidota ar UNICEF atbalstu. Kā skaidroja pati Deņisova, viņa neesot varējusi visu viņai zināmo informāciju nodot atbildīgajām iestādēm, jo neesot bijis cietušo piekrišanas.

“Deņisovas gadījums” raksturo grūtības, ar kādām patlaban sastopas Ukrainas sabiedrība, dokumentējot, izmeklējot un stāstot par kara seksuālajiem noziegumiem. Šo procesu centrā jābūt cietušo un viņu tuvinieku tiesībām un interesēm. Aiz katra publiski izklāstītā gadījuma var slēpties cilvēku traģēdijas, tādēļ katrs ir pelnījis pienācīgu uzmanību un pārbaudīšanu – un nevis noklusēšanu un noniecināšanu. Jo tieši noklusēšana un noniecināšana ir Krievijas stratēģija informatīvajā karā pret Ukrainu. Kremļa politiķi un propagandisti “Deņisovas lietu” izmantoja, ne tikai lai publiski apšaubītu viņas sacītā patiesīgumu, bet arī vairotu neticību visai pārējai informācijai, ko ukraiņu puse publicē saistībā ar Krievijas militārpersonu seksuālajiem noziegumiem Ukrainā.

Raksturīgais seksuālajiem noziegumiem Krievijas karā pret Ukrainu

Kad Krievija okupēja Krimu un uzsāka karu Donbasā, cilvēktiesību organizācijas, Ukrainas prokuratūra un policija sāka fiksēt ar to saistītus seksuāla rakstura noziegumus. Trijos intensīva darba gados (2014–2017) Austrumukrainas Pilsonisko iniciatīvu centrs apkopoja informāciju par 175 gadījumiem, kad notikusi nelikumīgo bruņoto apvienību seksuāla vardarbība pret vīriešiem un sievietēm. Runa ir par izvarošanu un draudiem izvarot, seksuālu spīdzināšanu, piespiedu atkailināšanu, seksuāla rakstura draudiem, prostituēšanu spaidu kārtā, kastrācijas draudiem un mēģinājumiem u.tml. Tomēr pēc Krievijas totālā iebrukuma Ukrainā 24. februārī Krievijas militārpersonu īstenotā seksuālā vardarbība ieguva citu mērogu, intensitāti un raksturu.

Pirmkārt, seksuālā vardarbība kļuva masveidīga. Par precīzu cietušo skaitu ir grūti runāt. Pēc pašreizējiem datiem, Ukrainas Ģenerālprokurora birojs izmeklē gandrīz 155 seksuālas vardarbības gadījumus. Tomēr šis skaitlis vispārējās seksuālās vardarbības mēroga kontekstā ir tikai aisberga virsotne, jo tie ir tikai gadījumi, kuros cietušie devuši skaidru un nepārprotamu piekrišanu procesuālajām darbībām.

Lielākā daļa cietušo dažādu iemeslu dēļ nav gatavi liecināt. Kāds baidās no stigmatizēšanas, upura vainošanas, neuzticēšanās sacītajam. Ir cilvēki, kas vēlas izdzēst mokošās atmiņas, lai netraumētu sevi un tuvākos. Citi netic taisnīgai tiesai. Vēl citi baidās liecināt, kamēr turpinās karš, dzīvodami bailēs, ka okupanti atgriezīsies un var atriebties par noziegumu atmaskošanu. Kādam trūkst resursu sākt ilgo un nogurdinošo cīņu par taisnīgu tiesu. Tādējādi no seksuālas vardarbības cietušo skaits var būt mērāms pat ne simtos, bet gan tūkstošos, ņemot vērā, cik ukraiņu un ukrainiešu patlaban atrodas Krievijas gūstā un īslaicīgi okupētajās Ukrainas teritorijās.

Otrkārt, seksuāla vardarbība tagad ir paņēmiens, ar kuru terorizē nevis atsevišķu grupu, bet visus okupēto Ukrainas teritoriju iedzīvotājus. Cietušie nav tikai sievietes un vīrieši, kā iepriekšējos gados, bet arī bērni un veci cilvēki. Ielauzies 75 gadus vecās Ludmilas mājās Hersonas pievārtē, ienaidnieka zaldāts viņu nežēlīgi piekāva un izvaroja. Citu 83 gadus vecu sievieti Krievijas zaldāts izvaroja viņas slimā vīra acu priekšā, kurš nespēja piecelties no gultas. Kā liecina ANO dati, jaunākais patlaban zināmais upuris ir tikai četrus gadus veca meitenīte. 9 un 11 gadus vecu meiteņu grupveida izvarošanas gadījumi zināmi Bučā, Kijivas apgabalā. No Ukrainas Drošības dienesta pārtvertajām Krievijas militārpersonu sarunām zināms arī, ka 10 Krievijas zaldāti Luhanskas apgabalā izvarojuši 12 gadus vecu meiteni, trīs citi – 16 gadus vecu meiteni. Cietušo vidū ir arī zēni, tai skaitā 11 gadus vecs, kuru izvaroja viņa mātes acu priekšā.

Treškārt, seksuāli noziegumi tiek izdarīti ar ārkārtīgu un demonstratīvu nežēlību. Par to liecina ne tikai cietušo vecums un piederība pie mazaizsargātām sabiedrības grupām – piemēram, bērniem vai veciem cilvēkiem –, bet arī šīs vardarbības dinamika un izpausmes. Daudzos gadījumos tā nav īslaicīgs akts, bet ilgst vairākas stundas vai pat dienas un nedēļas, pārtopot seksuālā spīdzināšanā, agresoram par apmierinājumu. Īpaši tas raksturīgs seksuālai vardarbībai, kas notiek tur, kur cilvēkus tur spaidu kārtā.

ANO Cilvēktiesību monitoringa misijas atskaitē fiksēta liecība, kuru sniedzis cilvēks, kas ticis turēts netālu no Oleņivkas (Doneckas apgabalā). Viņš stāstījis, ka okupanti viņam pievienojuši stieples pie ģenitālijām un deguna un pieslēguši strāvu: “Viņi vienkārši izklaidējās. Viņus neinteresēja atbildes uz jautājumiem.” Lai kā 42 gadus vecā Viktorija no Kijivas apgabala lūgusies, lai varmāka viņu palaiž vaļā, noziedznieks viņu varojis visu nakti. Raksturīgi arī, ka izvarošana ir saistīta ar slepkavībām; tiek nogalināti vīri, kas cenšas aizstāvēt savas sievas, un arī pašas izvarotās sievietes. Vairākām cietušajām ir izsisti zobi, apcirpti mati, salauztas ekstremitātes, sagraizīta seja un kakls, izrauti nagi. Īpašs nežēlības paveids ir bērnu izvarošana vecāku acu priekšā un otrādi.

Vardarbības karnevāls

Krievijas militārpersonu seksuālā vardarbība aplūkojama nevis kā savrupa parādība, bet kā daļa no plaša vardarbības repertuāra, kas okupētajās Ukrainas teritorijās vērsta pret civiliedzīvotājiem, līdztekus zagšanai, cilvēku nolaupīšanai, deportācijām, piekaušanai, turēšanai ieslodzījumā, enerģētiskās infrastruktūras apšaudīšanai, veselības aprūpes iestāžu, bibliotēku, muzeju, piemiņas vietu, izglītības iestāžu, dzīvojamo namu u.tml. iznīcināšanai un bojāšanai. Tādējādi redzams, ka seksuālā vardarbība ir viena no varas demonstrēšanas, terora, pazemošanas un iebiedēšanas metodēm; to pielietojot, “ienaidnieks” tiek demoralizēts un apspiesta viņa griba pretoties. Tieši tādēļ seksuālā vardarbība iegūst groteskas un demonstratīvas izpausmes.

Uzbrucēji rīkojas tā, lai upuri apjaustu šīs vardarbības nozīmīgumu viņu spīdzinātājiem. Tas tiek panākts, piemēram, uzsverot vardarbības politisko svarīgumu. Upuriem liek saprast, ka viņi kļūst par uzbrukuma objektiem savu politisko uzskatu vai ukraiņu nacionālās piederības dēļ vai arī tādēļ, ka viņu tuvinieki pieder pie Ukrainas militārajām vai administratīvajām struktūrām. Piemēram, 3. aprīlī Hersonas apgabalā divi Krievijas zaldāti 12 stundas izvaroja četru bērnu māti, saukādami viņu par “banderieti” – domājams, tādēļ, ka viņas vīrs tajā laikā dienēja Ukrainas Bruņotajos spēkos.

Kā stāsta Ģenerālprokurora biroja prokurore Irina Didenko, ir zināmi gadījumi, kad Krievijas okupanti mērķtiecīgi izvēlējušies izvarošanai tieši ukraiņu karavīru sievas, domājams, vēlēdamies graut karavīru cīņassparu un maskulinitāti. Cita demonstratīva seksualizētas vardarbības izpausme ir bijusi galvas noskūšana armijā dienējošajām ukrainietēm. Viena no viņām, Anastasija, atminējās: “Vīriešu klātbūtnē lika pilnībā izģērbties, pietupties. Nocirpa pliku galvu.” 2. aprīlī no Krievijas gūsta atbrīvoto sieviešu fotouzņēmums satrieca ne tikai viņu tuviniekus un kolēģus. Ņirgāšanās vizuālās pēdas bija savdabīgs vēstījums ukraiņu sabiedrībai kopumā; tas skaidri liecināja, kādas vērtības un nolūki ir ienaidniekam, kuram mērķa sasniegšanai neviena metode nebūs pārāk zemiska.

Politiski iekrāsota ir arī Krievijas militārpersonu seksuālā vardarbība pret LGBT+ cilvēkiem Ukrainā. Domājams, tās cēlonis nav tikai atsevišķu zaldātu homofobija vien, bet arī agresīvā putiniskās Krievijas pretdzimtes retorika un politika pēdējos gados. Kremļa propaganda Ukrainu iztēlo par “nedabīgu parādību poligonu”, “sātanisma poligonu”, pret kuru Krievija “ir spiesta” cīnīties “garīgā”, proti, svētā, karā. Tādēļ Krievijas militārpersonas okupētajās Ukrainas teritorijās neslēpj savu naidīgo attieksmi pret cilvēkiem ar netradicionālu seksuālo orientāciju un izvarošanu lieto kā viņu sodīšanas un pazemošanas metodi. Par to liecina ziņojums “LGBTK un karš”, ko 2022. gada novembrī sagatavoja centrs Наш світ. Publikācijā pieminēts kādas cietušās stāstījums: Hersonas apgabalā pie viņas mājās naktī ielauzušies divi Krievijas zaldāti: ““Jūs esat “rozā”, vai?”, kaut gan nekāda iemesla nav bijis, ja nu vienīgi tas, ka K. izskatās maskulīna. Mūs izvaroja – mani un manu draudzeni –, pielietojot fizisku spēku.” Ziņojumā minēts arī, ka Mariupolē okupanti, atklājuši 31 gadu veca vīrieša homoseksualitāti, aizveduši viņu uz koloniju Oleņivkā (Doneckas apgabalā). Tur izplatīta informācija par viņa seksuālo orientāciju, tādēļ viņš pieredzējis daudzkārtēju seksuālu vardarbību.

Raksturīga Krievijas okupantu seksuālo noziegumu īpatnība ir tāda, ka tiem “vajadzīga” publika, lai viņu rīcības nodarītais ļaunums būtu maksimāls. Tieši ar to karalaika seksuālā vardarbība atšķiras no miera laikiem, kad to lielākoties īsteno slepeni, ar nodomu noziegumu slēpt un izvairīties no atbildības. Okupētajās teritorijās noziedznieki daudz par atbildību nedomā. Viņus pirmām kārtām interesē savas varas apliecināšana un tiklab personīgo, kā militāri politisko mērķu sasniegšana. Tādēļ vardarbība kļūst publiska un notiek tuvinieku, draugu, kaimiņu un citu cilvēku – to, kuri kopā ar cietušo atrodas slēptuvē vai brīvības atņemšanas vietās, – klātbūtnē.

Liecinieku, jo īpaši tuvu cilvēku, klātbūtne cietušajam cilvēkam sagādā papildu mokas un vienlaikus dziļi traumē aculieciniekus, tādēļ ka viņi gandrīz nekad nespēj palīdzēt. Viņus piespiež klusējot bezpalīdzīgi skatīties uz ņirgāšanos par tuvu cilvēku. Tā rezultātā liecinieki paši kļūst par cietušajiem un mēdz piedzīvot traumu, kas intensitātē un simptomos līdzinās tā saucamo “primāri” cietušo traumai. Piemēram, 6 gadus vecais puisītis no Mariupoles, kura māti izvaroja viņa acu priekšā, nosirmoja, bet 15 gadus vecais zēns, kam bija jānoskatās vardarbība pret māti, gribēja izdarīt pašnāvību.

Seksuālā vardarbība un militāri mērķi

Seksuālā vardarbība kļūst par kara instrumentu, kad tā atbilst karojošās armijas taktiskajām un stratēģiskajām interesēm, ne vairs tikai atsevišķu militārpersonu individuālajām interesēm. Proti, kad šī vardarbība nevis notiek tādēļ, ka armijā trūkst disciplīnas, bet ir faktors, kas agresora plānā tuvina tā militāri politiskos mērķus. Šādā gadījumā komandieri zina, ka viņu padotie okupētajās teritorijās īsteno seksuālu vardarbību pret civiliedzīvotājiem vai karagūstekņiem, taču necenšas to novērst. Veins Džordašs, britu jurists, kas konsultē Ukrainas prokurorus, norādījis, ka 30 lietās, ar kurām iepazinies, redzējis komandieru klusējošas piekrišanas pazīmes.Vairākos gadījumos izvarošanu organizējuši paši komandieri. Tā noticis 42 gadus vecās Kijivas apgabala iedzīvotājas Viktorijas lietā. Viņa piemin, ka trīs zaldātu vidū, kuri nakts vidū pieklauvējuši pie viņas mājas durvīm, bijis arī komandieris. Viņš licis sievietei nākt līdzi, paskaidrodams: “Mūsu puiši ir iedzēruši un grib relaksēties.”

Ir komandieri, kas mēģina seksuālo vardarbību izmantot kā savdabīgu apbalvojumu saviem kareivjiem, kā viņu cīņasspara palielināšanas metodi, it īpaši, kad runa ir par slikti motivētiem karotājiem, kādi ir, piemēram, mobilizētie. Vienlaikus komandieri seksuālo vardarbību var uztvert arī kā “drošu” formu, kurā ļaut izpausties kareivju niknumam par zaudējumiem kaujas laukā un neapmierinātībai ar dienesta apstākļiem. Tādēļ nav nejauši, ka daudzus noziegumus pret civiliedzīvotājiem Krievijas zaldāti veic, atkāpdamies no ieņemtajām teritorijām, kā, piemēram, no Limanas (Doneckas apgabalā). Grupveida izvarošana armijā funkcionē arī kā saliedētības veidošanas instruments, kā tas, kas kareivjus satuvina, jo sasaista ar kopīga nozieguma pieredzi. Ņemot vērā, ka Krievijas armijā, it īpaši mobilizācijas sākumā 2022. gada septembrī, nokļuva daudz cilvēku, kuri savā starpā nebija pazīstami un, iespējams, nebija plānojuši doties karā, seksuāla vardarbība – tāpat kā citi noziegumi – viņiem varbūt ir savdabīgs militāras socializācijas rituāls.

Grupveida izvarošanu kā Krievijas armijas brālības veidošanas paņēmienu var saskatīt, lasot, ko stāsta izvarošanu aculiecinieks no Irpiņas: “Nedzirdēju, ka kāds būtu pavēlējis to darīt, taču neredzēju arī, ka viņus kāds būtu apturējis. Tieši otrādi, viņi cits citu pamudināja. Viņiem tas bija joks. Viņi runāja krieviski, tādēļ mēs viņus varējām saprast. Precīzus vārdus neesmu iegaumējis, taču atceros jēgu. Viņi teica apmēram tā: “Pirms došanās uz Buču mūsu pavēlniecība mums atļāva darīt visu, ko gribam, jo tur mūs neviens negaida.” Joprojām skaidri nezinu, ko viņi ar to gribēja teikt, taču pieņemu, ka viņi piederēja pie grupas, kas bija tur dislocēta, taču viņiem atļāva doties uz Irpiņu darīt tādas lietas.” Kā stāsta liecinieks, zaldāti izģērbuši, situši un izvarojuši sievietes. Četras no viņām nogalināja un aculieciniekam lika iecelt viņu līķus kravas automašīnā, kurai tad pielaida uguni.

Vēl viens seksuālu noziegumu veicināšanas veids no komandieru puses var būt apzināta un mērķtiecīga seksuālas vardarbības demonstrēšana, lai iebiedētu un demoralizētu pretinieku. Raksturīgs šajā ziņā ir 2022. gada 28. jūlijā Krievijas sociālajos tīklos publicētais ukraiņu karagūstekņa kastrēšanas un noslepkavošanas video. Noziedznieks, domājams, bija 29 gadus vecais tivietis Očurs-Suge Mongušs. Kā ziņo Bellingcat un Conflict Intelligence Team izmeklētāji, šis noziedznieks pieder pie čečenu grupas Ahmat un figurē dažādos propagandas videomateriālos. Pēc tam, kad tika publicēts kastrācijas video, kurā saskatāmas kara nozieguma pazīmes, nav bijis neviena Krievijas armijas pavēlniecības paziņojuma, kurā būtu vērtēta paša noziedznieka un viņa pārinieka – tā, kurš filmēja, – rīcība. Nedz Krievijas armijas prokuratūra, nedz citas kompetentās iestādes vai politiķi Krievijā nav paziņojuši par uzsāktu kriminālprocesu saistībā ar šo video. Kā izteicies pats iespējamais noziedznieks, FSB pēc divas dienas ilgušas izmeklēšanas viņu atbrīvojis, apgalvojot, ka visi videomateriālā redzamie, ieskaitot nozieguma izdarītāju, esot “ukraiņu kareivji”.

Citos gadījumos Krievijas vara ne tikai sargā savus zaldātus no kriminālvajāšanas par kara noziegumiem okupētajās Ukrainas teritorijās, bet vēl arī neslēpjoties viņus apbalvo, tādējādi veicinot jaunus noziegumus arī citām armijas grupām. Tā notika ar Bučā dislocēto 64. motorizēto strēlnieku brigādi, kas izpelnījusies apkaunojošu slavu ar daudziem seksuālās vardarbības gadījumiem, pat pret bērniem. Ar pavēli, kuru Putins parakstījis 2022. gada 28. aprīlī, tai piešķirts goda nosaukums “gvardes” – “par masveida varonību un drosmi, neatlaidību un vīrišķību”.

“Tie ir meli”: Krievijas varas pārstāvju nostāja

Tajā pašā brīdī, kad parādījās pirmās ziņas par izvarošanas gadījumiem, Krievijas ierēdņi sāka visu noliegt. “Mēs to kategoriski apstrīdam,” 2022. gada 1. martā, reaģējot uz Starptautiskās Krimināltiesas paziņojumiem par Krievijas armijas kara noziegumiem Ukrainā, izteicās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Vēl pēc dažām nedēļām viņš paziņoja: “Mēs vispār neticam [Ukrainas Ģenerālprokuratūras sniegtajai] informācijai par sieviešu izvarošanu. Tie ir meli.” Arī starptautiskajā arēnā Krievijas ierēdņi noliedz, ka Krievijas zaldāti Ukrainā veikuši seksuālus noziegumus. Piemēram, ANO sēdē par situāciju Ukrainā 4. aprīlī Krievijas pārstāvis apgalvoja, ka šādas informācijas izplatīšanas nolūks esot “faktu falsifikācija un speciālās militārās operācijas diskreditācija”.

Cita šīs organizācijas sēde, 6. jūnijā, sākās ar ANO īpašās pārstāves karalaika seksuālās vardarbības lietās Pramilas Patenas uzstāšanos. Viņa pastāstīja par 124 seksuālas vardarbības gadījumiem, kas notikuši Krievijas totālajā iebrukumā Ukrainā. Krievijas pārstāvis Vasilijs Ņebenzja atbildēja, ka šādām apsūdzībām “nav nekādu pierādījumu” un tās esot “Kijivas režīma un tā Rietumu kolēģu iecienīta taktika”. Kad Pramila Patena publicēja informāciju, ka Krievijas zaldāti izvarodami lieto viagru, Krievijas ĀM laida klajā oficiālu “atspēkojumu”, ar kuru uzstājās Marija Zaharova. Viņa apgalvoja, ka tādi paziņojumi esot “perversa fantāzija”, tos “nav iespējams nopietni komentēt”.

Šādu Krievijas armijas veikto seksuālo noziegumu absolūtas noliegšanas retoriku redzam Krievijas federācijas mediju telpā. Propagandiste Olga Skabejeva savā sarunu šovā “60 minut” centrālajā Krievijas kanālā Rossija 2022. gada jūnijā paziņoja: “Droši zināms, ka neviens nevienu nav izvarojis. Katrā ziņā neviens, kas izvarošanā apsūdz Krievijas kareivjus, vēl aizvien nav nosaucis nevienu vārdu, nevienu uzvārdu, ne notikuma vietu, ne izvarošanas laiku.” Raidījuma vadītāja apzināti maldināja auditoriju, domājams, zinādama, ka Ukrainas Ģenerālprokuratūra tajā laikā jau bija iesniegusi tiesā lietu par sievietes izvarošanu, kurā aizdomās turētais ir Mihails Romanovs – KF Bruņoto spēku Vitebskas-Novgorodas 90. gvardes tanku divīzijas 239. pulka karavīrs.

Oficiālo versiju par “pierādījumu neesību” izplata arī citi Krievijas mediju darboņi. Galvenais Kremļa propagandists Vladimirs Solovjovs 2022. gada 4. maijā savā Telegram kanālā rakstīja, ka “banderiešu informācijas rokasgrāmatas reklamē veco “mītu” par krievu izvarotāju armiju”. Solovjovs apgalvo, ka tas neesot nekas cits kā reanimēts “Gebelsa propagandas” “melīgais” “mīts”, kas “nacistiskajā Vācijā radās kara beigās”, – mīts par to, ka Krievijas zaldāti it kā esot varojuši visas vācietes vecumā no 8 līdz 80 gadiem. Solovjovs velk paralēles starp, viņaprāt, “izdomātajiem” Krievijas zaldātu seksuālajiem noziegumiem 1945. gadā un tādiem pašiem Krievijas armijas noziegumiem Ukrainā tagad. Vēlēdamies pārliecināt auditoriju, ka Krievijas zaldātu apsūdzēšana bijusi nepatiesa toreiz un nav patiesa tagad, Kremļa propagandists cītīgi noliedz vienus no vislabāk dokumentētajiem un izpētītajiem seksuālajiem noziegumiem karu vēsturē, proti, tos, kurus Sarkanā armija pastrādāja okupētajā Vācijā. Pēc Antonija Bīvora datiem, Berlīnē vien no sarkanarmiešu seksuālās vardarbības cieta vairāk nekā 100 tūkstoši sieviešu; 10 tūkstoši no viņām aizgāja bojā, galvenokārt, izdarot pašnāvību.

Tādējādi Krievijas militārpersonu seksuālā vardarbība Ukrainā pēc totālā iebrukuma sākuma 2022. gada 24. februārī nav tikai “blakne”, t.i., tās cēlonis nav tikai slikta disciplīna, demoralizācija vai tas, ka atsevišķi kareivji un virsnieki nelietīgi izmanto varu. Šīs vardarbības sistemātiskums, vērienīgums, organizētība un formas liecina par apzinātu un mērķtiecīgu seksuālās vardarbības izmantošanu Krievijas vadības militāri politisko mērķu sasniegšanai.

© Спільне, 2023. gada 27. februārī