La ville morte

Pirms nedaudz vairāk nekā 10 gadiem, 2008. gada oktobrī, angļu fiziķis Frīmans Daisons atzinās, ka nespēj klausīties kādu Monikas Morelli dziesmu – “La Ville Morte” (“Mirusī pilsēta”) –, neļaujoties piepešai emociju vētrai, kas viņam pašam šķiet pilnīgi neizskaidrojama. Šī balāde akordeona raudu pavadītajā smeldzīgajā Morelli dziedājumā uzbur baisu vīziju: “Ienākot Mirušajā pilsētā,/ Es saņēmu Margo roku./ Mūžīgā rīta saule/ Dāvāja mums savu mirušo gaismu./ Mēs gājām no drupām pie drupām/ Pa ielām, no durvīm pie durvīm,/ Tas, kas agrāk bija durvis,/ Nu pavērās uz dīvainām robežām.”Ik reizi, kad Daisons uzlika disku ar dziesmas ierakstu, viņam acīs sariesās asaras. Ar laiku viņam jau kļuva neērti to klausīties citu klātbūtnē, un viņš sāka šo mūziku baudīt tikai vienatnē – šad un tad, kad jutās gatavs šādam pārdzīvojumam. Tik vētraina reakcija likās īpaši mulsinoša tāpēc, ka Daisons franču tekstu tikpat kā nesaprata. Pirms kāds draugs pēc viņa lūguma pārtulkoja dziesmas vārdus, fiziķim bija tikai miglaina nojausma, par ko tajā runa, taču trauksme, klausoties šo dziesmu, nemazinājās arī pēc pilnīgākas sapratnes iegūšanas. Daudzus gadus lauzījis galvu, Daisons nonāca pie atziņas, ka šajās konkrētajās vārsmās, ko sarakstījis franču dzejnieks un rakstnieks Pjērs Maks Orlāns, ir kaut kas tāds, kas uzrunā viņa neapzināto atmiņu dziļākos slāņus – it kā Monika patiesībā dziedātu nevis dzīvajiem, bet gan to neskaitāmo aizgājēju dvēselēm, kuru mirstīgās atliekas, nevienam neredzamas un visu aizmirstas, guļ grēdā mums zem kājām. Beidzot Daisons uzgāja ticamu izskaidrojumu savas melanholijas cēloņiem; to viņam piedāvāja īsa eseja “Tukšās pilsētas arhetips”, kas atrodama krievu matemātiķa Jurija Maņina krājumā “Matemātika kā metafora”. Esejā Maņins runā par tukšo pilsētu kā “tādu sociumu, kuram trūkst dvēseles un kurš negaida nekādu piepildījumu, – līķis, kas nekad nav bijis dzīvs ķermenis, Golems, kura dzīve jau pati par sevi ir nāve”. Šī arhetipa iedarbību uz psihi viņš pielīdzina tai neskaidrajai zaudējuma sajūtai, kas mūs pārņem, nejauši uzduroties pamestam bišu stropam vai vērojot nebeidzami plūstošo ūdeni Andreja Tarkovska filmās. Šis krievu kino ģēnijs bija tā pārņemts ar vēlēšanos iemūžināt savos kadros mūsu sapņu tēlus, ka bija gatavs iegremdēties pats un iegremdēt savu sievu un filmēšanas grupu indīgu ķimikāliju upēs, lai uzņemtu “Stalkeru” – filmu, par kuru viņš pēc dažiem gadiem samaksāja ar savu dzīvību, jo krāšņā varavīkšņaini zaigojošu straumīšu rotaļa, ko Tarkovskis tvēris gaistošajos filmas kadros, bija vairāku pamestu fabriku toksisko atkritumu produkts. Visticamāk, tieši šis piesārņojums izraisīja ļaundabīgo audzēju, kas saēda režisora plaušas un 1986. gadā, dažus mēnešus pēc 54. dzimšanas dienas, noveda viņu kapā; tas paņēma arī Tarkovska sievas Larisas un viņa iecienītākā aktiera Anatolija Soloņicina dzīvību – arī viņus nogalināja tieši tā pati slimība. “Stalkerā” milzīgu teritoriju, sauktu par Zonu, saindējis un padarījis neapdzīvojamu kāds neredzams spēks, kas inficē ne tikai cilvēku ķermeņus un prātus, bet, iespējams, arī dvēseles. Ieeju šajā slēgtajā apvidū sargā bruņoti valdības spēki, tomēr neliels izmisušu vīriešu un sieviešu pulciņš raujas uz Zonu kā naktstauriņi, ko vilina radioaktīva liesma: klīst baumas, ka kaut kur Zonas dzīlēs, pašā dīvainākajā un svešādākajā šīs teritorijas daļā, atrodas kāda neliela, šķietami ikdienišķa istaba, kurā piepildās ikviena līdz šejienei atkļuvušā cilvēka vēlēšanās. Lai mērotu ceļu cauri Zonas briesmām, istabas meklētājiem jānolīgst profesionāli pavadoņi, kurus sauc par stalkeriem; šie cilvēki palīdz viņiem neapmaldīties sagrautajā ainavā, starp pamestajām drupām un brūkošajām ēkām, kur veģetācija strauji izpletusies un pārņēmusi visu zemi, izspraucoties cauri vecu tanku kāpurķēdēm, nosedzot fabriku, skolu, slimnīcu un daudzu citu pussagruvušu, pamestības un laika zoba līdz nepazīšanai pārvērstu ēku sienas. Zonā īstenības likumi it kā zaudējuši spēku: laiks plūst dīvainās cilpās, atmiņas un sapņi kļūst acīm ieraugāmi, bet murgi ir tikpat reāli un šaušalīgi kā nomoda dzīve. Apkārtnes ainavu piesātina skurbinoša melanholija, kas vienlīdz lielā mērā uzbrūk gan stalkeriem, gan tiem, kuri cer piepildīt savas karstākās vēlēšanās. Zona neapšaubāmi ir dzīva; tajā mājo kaut kas līdzīgs cilvēka apziņai, lai gan pati vide ir pilnīgi neapdzīvota un naidīga – stūrgalvīgs rēgs, kam kaut kādā neizprotamā kārtā izdodas pretoties nepielūdzamajam laika ritumam un kas, līdzīgi tukšās pilsētas arhetipa uzburtajām pagātnes šausmu vīzijām, atsakās izgaist. To, ka šis arhetips ir tik dzīvs mūsu kolektīvajā atmiņā, Maņins skaidro ar neskaitāmu tautu pieredzes kopīgo uzkrājumu: cilvēki savas senākās vēstures gaitā ik pa laikam negaidot uzdūrušies sena un aizmirsta tempļa paliekām, kas pamazām drūp tuksneša smiltīs, apbedītas zem necaurstaigājamu džungļu mūžzaļajiem kokiem vai paslēptas pašās augstākajās un neaizsniedzamākajās kalnu pārejās. Šīs spokainās drupas ir tik grandiozas savos mērogos, ka tajās noteikti kādreiz dzīvojuši vai nu dievi, vai no citām planētām atceļojušas būtnes, un no tām jābīstas un jāizvairās, kā sakši turējās pa gabalu no romiešu celto ēku akmens sienām, ko tie uzskatīja par mītisku milžu atstāto mantojumu un pat nemēģināja kaut kā apdzīvot. Mirusī pilsēta pastāv kopš neatminamiem laikiem; tās pirmsākumi meklējami civilizācijas rītausmā, kad senie cilvēki pirmoreiz sāka pulcēties apmetnēs, kas auga arvien lielākas un, uzplaukstot un plešoties plašumā, mudināja citus pulcēt armijas, doties sirojumos, tās izlaupīt un iznīcināt. Tukšās pilsētas arhetips ir mentāls konstrukts, kas izaudzis no neskaitāmu reālu kopienu ciešanām. Tā ir dziestošā atblāzma no liesmām, kas aprijušas ēkas līdz pašai zemei, pēdējās vēl sajūtamās trīsas pēc zemestrīces, kas sagrāvusi to pamatus, sausuma atnestā bada graizes, rētas, kas palikušas pēc sērgām, kuras iztukšojušas pilsētu vienas dienas laikā. Taču Maņins brīdina, ka šie spokainie tēli, lai gan tikko jaušami un dziestoši, nav ne pasīvi, ne neitrāli. Tieši otrādi, tie mielo mūsu tumšākās un nežēlīgākās dziņas: slēptas ilgas pēc sairšanas; dedzīgu kāri piedzīvot, kā tiek izpostīts viss, ko mēs pazīstam; vēlmi attīrīt pasauli no visām cilvēces pēdām – ne tikai no progresa dēmoniem, bet arī visiem ļaunumiem, kuri rodas no mūsu nolādētās dabas. Mūsu kolektīvā bezapziņa nav inerta psihiskā bagāža; tā ir iracionāls impulss, kas vilina mūs uz nāvi un iznīcību. Bezapziņa, kurai vienaldzīgi saprāta sapņi, nav spēks, kas mūs vedīs pretim veselumam; tā drīzāk ir trakuma, neprāta un haosa kohorta – sirēnu dziesma, kurai mums visiem spēkiem jāpretojas. “Tikai izkopjot kolektīvo apziņu,” Maņins raksta, “mēs varam pretoties šim iznīcības potenciālam. Pretējā gadījumā Tukšā pilsēta kļūs par mūsu pēdējo mājvietu.”

Dziesmā, kura tā apbūra Frīmanu Daisonu, liriskais varonis ir vecs karavīrs, kurš dienējis okupācijas armijā. Vārdā nenosauktais kaujinieks nav nomodā – viņš ir aizmidzis un sapņo. Sapnī viņš staigā pa ieņemtās pilsētas gruvešiem un putekļiem, turot sievas roku; divatā viņi noraugās uz tumšajām drupām visapkārt. Viņi iet garām bumbu izārdītiem namiem, sadegušām automašīnām, vaļējiem kapiem un liesmās izkusuša rotaļlaukuma saverkšķītajiem metāla rāmjiem – tās ir gandrīz neiedomājama posta ainas, par kurām atbildīgs viņš pats un viņa ieroču brāļi. Lai gan karavīrs zina, ka tas, ko viņš redz, ir tikai sapnis un ka reālajā dzīvē viņš guļ savās kazarmās, drošā attālumā no slaktiņa un asinsizliešanas, viņam tomēr neciešama liekas doma, ka jāpalaiž vaļā sievas roka. Kaut kāda iemesla dēļ viņš ir pilnīgi drošs (šādu nesatricināmu pārliecību spēj dāvāt tikai sapņi), ka viņu vairs nekad neieraudzīs – ne šajā dzīvē, ne arī aizsaulē. Un tomēr, tālumā izdzirdis taures saucienu, viņš uzmet plecā šauteni, noskūpsta sievu uz lūpām un atgriežas cīņā.

Uz stundas ceturksni desmitiem tūkstošu vīriešu, sieviešu un bērnu sastinga, izstiepušies uz trotuāra, sagumuši uz ietves dedzinošajos saules staros vai pa pusei izslīdējuši pa savu automašīnu atvērtajām durvīm: rokas ļengani nokarājas, kājas saliektas – it kā visai pilsētai pēkšņi būtu uzbrukusi kaut kāda briesmīga sērga, vienā acumirklī nogalinot visus tās iedzīvotājus.

Šīs dīvainās masu performances rīkotājs bija nevis kāds pārmērīgu ambīciju dzīts avangarda mākslinieks, bet gan Francijas Ceļu satiksmes drošības aģentūra. Operācija “Mazamet Ville Morte” (tāds bija tās nosaukums) bija iecerēta, lai pievērstu sabiedrības uzmanību briesmām, ar ko draud pārgalvīga automašīnas vadīšana. Mazamē, gleznaina mazpilsēta un iecienīta brīvdienu atpūtas vieta Francijas dienvidos, bija izraudzīta tāpēc, ka tās iedzīvotāju skaits sakrita ar iepriekšējā gada laikā satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu visā Francijā, proti, 16 610. Visu drūmo priekšnesumu filmēja sabiedriskā raidsabiedrība ORTF, un šie kadri tika demonstrēti programmā “24 heures à la Une”. Video, kas uzņemts ar vairākām kamerām gan no zemes, gan no helikoptera, redzami simtiem bērnu, kas izstiepušies zemē pilsētas kara memoriāla pakājē; ģērbušies velveta biksēs, svītrotos šortos, ieloču svārkos un pusgarās zeķēs, viņi guļ uz muguras, pavērsuši seju pret debesīm. Tikmēr pāris kvartālus tālāk liesmas aprij vairākas automašīnas. Žurnālists Mišels Toriaks, šīs idejas autors, līdz pēdējam brīdim bija pārliecināts, ka pasākums izgāzīsies (bijušais regbists un vietējais varonis Lisjēns Mjass toreiz dedzīgi protestēja pret šo ieceri, paziņojot, ka “Mazamē vīri mirst, kājās stāvot”): viņam bija nopietnas šaubas, vai tiešām tik daudzi cilvēki būs gatavi pēc komandas saļimt zemē gluži kā dresēti dzīvnieki. Taču viņš maldījās: kad pienāca lielā diena, pat mūķenes nogūlās zemē aiz sava klostera mūriem.

Pulksten divos pēcpusdienā žandarmērija slēdza visus pievedceļus pilsētiņai. Pulksten 14.15 skaļas sirēnas brīdināja, ka visiem jāieņem savas vietas; balss, ko pilsētā pārraidīja skaļruņi, aicināja cilvēkus “uzmanīties un sagatavoties”. 14.20 tika dots rīkojums apturēt satiksmi. 14.29 sāka zvanīt baznīcas zvani, un visi pilsētas iedzīvotāji iznāca no mājām, skolām, teātriem, slimnīcām, ugunsdzēsēju depo, pasta kantoriem, pārtikas veikaliem, kafejnīcām, muzejiem, fabrikām, restorāniem, darbnīcām, lielveikaliem un maiznīcām, lai noklātu pilsētas ielas ar saviem šķietami nedzīvajiem ķermeņiem. Visā pilsētā iestājās nomācošs klusums, ko pārtrauca vienīgi fotoaparātu slēdžu klikšķi un helikoptera spārnu saceltais viesulis. Vairāk par visu Mišelu Toriaku pārsteidza, ka cilvēki inscenēja paši savu nāvi: neviena nemudināti, vienkārši paklausot kaut kādam savādam teatrālam impulsam, daži palika automašīnās, rāmi pieglaužot vaigu stūres ratam, it kā būtu izdarījuši pašnāvību, ieelpojot izplūdes gāzes; citi izliecās pa atvērtiem mašīnu logiem un nokarināja rokas līdz pat zemei. Daži izvēlējās aiziet no šīs pasaules pavisam dramatiski: tiešas automašīnu sadursmes trieciena aizsviesti, viņi gulēja uz motora pārsega, sastinguši Dionīsa statuju pozās. Citi vienkārši apsēdās un, atspiedušies pret bufera spožo hromu, aizvēra acis.

Lielu mūža daļu Viljamam Barouzam bieži atkārtojās sapnis, kurā viņš pamodās kādas nekropoles ielās; viņš šo vietu pazina kā Mirušo zemi.

Šausmu vieta, ko rakstnieks apraksta savā sapņu dienasgrāmatā “Mana izglītība” (grāmatā, ko viņš uzskatīja par savu patieso autobiogrāfiju), no citām naksnīgām vīzijām atšķīrās ar noteiktām zīmēm, kas vienmēr atkārtojās. Šajā sapnī viņš redzēja tikai personas, kuras jau bija mirušas, – ģimenes locekļus un citus tuvus cilvēkus: māti, tēvu, Mortu, savu mūža mīlestību Braionu Gaisinu, Īanu Somervilu, Antoniju Balču, Maikiju Portmanu un Džoanu Volmeri, savu sievu, kam viņš Mehiko bija iešāvis galvā.

Visa teritorija, lai gan radīja nebeidzama plašuma iespaidu, vienmēr atgādināja trīs vai četrus kvartālus, kas varētu atrasties Parīzē, Tanžerā, Londonā, Ņujorkā vai Sentluisā. “Un kas ir ārpus šīs drūmās klaustrofobiskās apkaimes?” jautā Barouzs. “Kas atrodas ārpus Visuma, kurš izplešas? Atbilde: nekas. Bet??? Nekādu bet. Tas ir viss, ko tu-es-viņi var ieraudzīt vai citādi sajust ar savām maņām, saviem teleskopiem, saviem aprēķiniem.” Barouza pirmā tikšanās ar Mirušo zemi ir murgu vīzija, ko vēl jo šausmīgāku padara briesmīgs dubultmehānisms – sapnis sapnī:

Mans pirmais kontakts ar Mirušo zemi, pirms daudziem gadiem: tā atrodas Peršinga avēnijas 4664. nama pagalmā. Tumsa, naftas traipi, naftas smaka. Tagad esmu mājā un, no priekšpuses noliecies pāri mātei, ēdu viņas muguru – kā dinozaurs. Tagad māte kliegdama ieskrien istabā: “Es redzēju šausmīgu sapni, kurā tu ēdi manu muguru.” Man ir garš kakls, ko es varu izstiept un pārliekt pāri viņas galvai. Mana seja sapnī ir šausmās kokaini sastingusi. Tas viss ir kā nepietiekami eksponētas filmas gabals. Pārāk maz gaismas. Gaisma pamazām izsīkst pavisam. No Labreas avēnijas darvas bedrēm lien ārā dinozauri. Nafta un deggāze.

Vēl viena pazīme, kas Barouzam vienmēr ļāva bez mazākajām šaubām saprast, ka viņš atkal iestrēdzis Mirušo zemē, ir nepārvaramās grūtības atrast kādu vietu, kur varētu pasūtīt brokastis – vai vispār jebkādu ēdienu.

Barouzam bija uzmācīga aizraušanās ar vīrusiem. Ar tiem pilnas visas viņa grāmatas. Viņa literārais mantojums, gluži kā sikspārņu asinis, bija nāvējošs rezervuārs – auglīga vairošanās vide dažādām izteikti toksiskām domāšanas formām, kas, izaugušas no viņa slimās iztēles, mutēja un pēc tam pārņēma visu pārējo pasauli, atstājot savu antivielu pēdas it visur, kur vien paskaties. Steely Dan ir ne tikai rokgrupa, bet arī “Tērauda Dans” – gigantisks piesprādzējams, ar tvaika dzinēju darbināms dildo, ko izmanto Mērija, jauna meitene, kura vispirms sodomizē savus mīļākos, bet pēc tam pārlauž tiem kaklu. Un ilgi pirms tam, kad “smagais metāls” kļuva par rokmūzikas žanra apzīmējumu, šādā vārdā sauca kādu Barouza agrīnā darba varoni: tas ir “Smagā metāla puisis” Urāna Vilijs, dēvēts arī par Viliju Žurku, jo viņš spēja sajust un novērtēt draudus, pateicoties divām ārkārtīgi jutīgām antenām, kas auga no viņa caurspīdīgā galvaskausa. Bieži tiek piesaukts fakts, ka Barouzs (savā šaušalīgajā gaišredzībā, kuras dēļ mēs bez viņa nevaram iztikt) apgalvoja: vārds pats par sevi ir vīruss. Tas nav cilvēka radīts, bet kaut kas svešs mūsu sugai – kaut kāda būtne, kas savulaik inficējusi seno cilvēku un kopš tā laika izmanto mūs par saimniekorganismu, lai vairotos un ražotu pati savas kopijas. Tā mājo mūsos, tā kontrolē un veido mūs. Mēs, paši to neapzinoties, izpildām tās pavēles. Un tas, ko mēs sevī sajūtam kā pašu cilvēciskāko, – balss, kas ne mirkli neapklust mums galvā, – patiesībā ir kāds Cits, kurš dzīvo mūsos stabilās simbiozes attiecībās, kaut kāds svešs iebrucējs, kas spiež mūs nepārtraukti sarunāties, pat ja tikai pašiem ar sevi: “Mūsdienu cilvēks zaudējis iespēju dzīvot klusumā. Pamēģiniet apklusināt subvokālo runu. Pamēģiniet panākt desmit sekundes iekšēja klusuma. Jūs sastapsieties ar pretestību, ko izrāda kāds organisms, kurš spiež jūs runāt. Šis organisms ir vārds.” Barouza tekstos bieži var sastapt ebolu, gripu, bakas, herpesvīrusu, hepatītu un govju trakuma slimību, kā arī daudzus citus – izdomātus – patogēnus. Radioaktīvais Pastardienas vīruss ož pēc mēsliem un metāla un liek jauniem vīriešiem sabrukt sadistiska vājprāta lēkmēs. Vīruss B-23 ir seksuāli transmisīva infekcija, kas paredzēja HIV/AIDS epidēmiju; vienīgais līdzeklis pret to ir pamatīgas opija devas. Barouzam ir vīrusi, kas izraisa tik ekstrēmas kompulsīvas masturbācijas lēkmes, ka tās var kļūt letālas. Citi nokrāso cilvēku sejas un kājstarpes kvēlojoši sarkanas un noved jaunus vīriešus līdz pašnāvībai. Daži no viņa vīrusiem ir neizdevušies – ļaundabīgi kodi, kas nespēj piepildīt savu bioloģisko likteni un “nolemti neauglīgai nīkuļošanai kaut kur ērces vai džungļu moskīta zarnās vai mirstoša šakāļa slienās, kas sudrabaini vizuļo tuksneša mēness gaismā”. Citi izraisa halucinācijas, kas šķiet ne tikai reālistiskas, bet arī nesalīdzināmi pārākas par mūsu garlaicīgo nomoda dzīvi. Taču no visiem Barouza virusoloģiskajiem izdomājumiem pats dīvainākais šķiet tieši “vārdu vīruss”, jo tā simptomu vidū minēti ne tikai tādi, ko gluži dabiski prasītos piedēvēt šāda veida slimībai (klepus, drudzis, aizdusa, iekaisumi), bet arī “objektīvas realitātes veidošana”. Barouzs raksta, ka vārdu vīruss nostiprina nozīmi nekustīgā stāvoklī. Tas mūsu prātos nofiksē realitāti tāpat, kā entomologs – savas kolekcijas eksemplārus, caururbjot kukaiņu ķermeņus ar smalkām metāla adatiņām. “Vīrusi padara sevi reālu,” Barouzs rakstīja. “Tāda ir spēja, kas piemīt vīrusiem.” Nav brīnums, ka vīrusu valstības organismiem bija tik īpaša vara pār šo cilvēku, kuru tik ļoti fascinēja nāve, – vīrusi ieņem dīvainu liminālu telpu starp dzīvo un mirušo pasauli: “Uzskata, ka vīruss ir deģenerējies no citām, sarežģītākām dzīvības formām. Tas savulaik, iespējams, bijis spējīgs uz neatkarīgu eksistenci. Tagad tas degradējies līdz robežai starp dzīvu un nedzīvu matēriju. Dzīvai būtnei piemītošas īpašības tas spēj demonstrēt, tikai iemitinājies saimniekorganismā, izmantojot citas radības dzīvību – tas ir pašas dzīvības noliegums, kritiens neorganiska, neelastīga mehānisma virzienā, nedzīvas matērijas virzienā.” Barouzs arī domāja, ka ikvienai sugai ir savs virsvīruss – degradējies attiecīgās sugas tēls, un reiz rakstīja, ka arī mēs, cilvēki, varbūt esam zināms vīrusa paveids, kura eksistencei nav nekāda cita mērķa kā vienīgi nebeidzama vairošanās, – “vīruss, ko tagad iespējams izolēt un ārstēt”.

Pilsētās visā pasaulē plosās Covid-19 pandēmija, taču šeit, kalnos, mainījies visai maz.

Es rakstu šīs rindas maija pēdējās dienās nomaļā Čīles dienvidu mazpilsētā. Visā valstī miljoniem cilvēku dzīvo četrās sienās – karantīnā vai pašizolācijā mājās –, cīnoties, tā sakot, “uz dzīvības robežas” – tieši tā mikrobioloģijas profesors E. Ribickis apraksta to īpašo teritoriju, ko piesavinājušies vīrusi. Šeit, dienvidu puslodē, maijs ir mēnesis, kad nozied pēdējie ziedi un zemi pārklāj ugunīgo rudens toņu paklājs. Savvaļas dzīvniekiem sāk pietrūkt pārtikas, un Santjago ielās sākušas klaiņot pumas.

Tās ieradušās no Andiem, valsts mēroga karantīnas laika spokainā klusuma pievilinātas. Ļaudis, kas nekad mūžā nav tuvumā redzējuši kādu plēsoņu, tagad bieži filmē šos lunkanos rēgus, ar kuriem īpaši labi nav pazīstams neviens čīlietis (jo pumas ir piesardzīgi un tramīgi zvēri, kas par katru cenu mēģina izvairīties no tikšanās ar cilvēku), pastaigājamies pa pilsētas smalkākajām vietām. Te, manā dārzā, kolibri bars cīnās par pēdējām nektāra lāsēm. Viens no tiem visiem spēkiem sargā barotavu, kuru esmu iekāris starp daudzajiem vīteņaugiem un mežvīniem, ko gadu no gada ietiepīgi mēģinu audzēt, spītējot faktam, ka ziemas sals iznīcina lielāko daļu jauno dzinumu. Kādreiz man nācās ilgi gaidīt slēpnī, līdz izdevās ieraudzīt kādu smaragdzaļo radījumu; tagad tie, niknuma un slāpju apstulbināti, šaudās šurpu turpu un mēs bieži gandrīz saduramies. Putnu plūkšanās ir izrāde, kas mani gribot negribot uzjautrina, lai arī apzinos, ka tā ir zīme, kas liecina, cik nežēlīgs sausums patlaban kaltē Čīli: savvaļas ziedi, no kuriem atkarīga kolibri izdzīvošana, tagad sastopami pavisam reti. Kolibri dzīvo pastāvīga bada diktētā trauksmē; mazās sirsniņas satraukti dauzās – tūkstoš sitienu minūtē. Mūsu acīm šie putni ir kā maģiskas skaistuma vērpetes, kas izgaist vienā acumirklī, – tikpat trausli kā ziedi, ar kuriem tie mielojas; mēs viņiem savukārt šķietam gausi kā koki un necili kā brūngans māls. Mums kopīga ir spēja uz vardarbību: kolibri knābji, kas ir tik asi kā adatas, nemitīgi saduras cīņā par pārtiku, kura domāta daudz sīkākām būtnēm. Kolibri bez apstājas jāēd, citādi tie mirst. Naktī, tāpat kā mēs, tie atpūšas – iegrimst letarģijas, apturētas dzīvības, stāvoklī, kad ķermeņa temperatūra nokrīt zem hipotermijas līmeņa, gandrīz pilnīgi apstājas elpošana, bet sirdsdarbība kļūst pavisam gausa. Sabozušies un iekārtojušies ligzdā vai kaut kur pieķērušies ar galvu uz leju, kolibri guļ nāvei līdzīgā dziļā – mūsu iztēlei nesasniedzami dziļā –, ar nektāra sapņiem pildītā miegā. Lai gan kolibri sver mazāk nekā trīs gramus, tie spēj izturēt gaisa turbulences, kas saraustītu gabalos reaktīvo iznīcinātāju, – un tomēr šie putni ir tālu no izredzēto dzīves un iet bojā daudzos un dažādos veidos. Tiem pietiek pāris stundas nodzīvot bez pārtikas, lai nonāktu pilnīga izsīkuma stāvoklī. Daži neiztur nakts aukstumu, dažus saplosa kaķi, bet citi sašķaida savu sīko galvaskausiņu, triecoties pret mūsu logu stikliem. Vēl citi mirst lielās mokās, nokaitinātu lapseņu vai izsalkušu bišu spieta sadzelti. Lauksaimniecība un pilsētu izplešanās iznīcina kolibri dzīves vidi; pesticīdi un toksisks pelējums saindē to asinis, taču pat nāvē šie putni tikpat kā nezaudē savu skaistumu, it kā tā būtu šo saules staru glāstīto radījumu atvadu dāvana mums: mazie līķīši, ja vien tie paliek gaismā, nevainojami saglabājas, jo to audi ir piesūkušies ar cukuru.

Šajā mazpilsētā mūsu ir mazāk par 50. Tuvākā lielā pilsēta ir stundas brauciena attālumā. Es mēnešiem neesmu saticis nevienu citu cilvēku. Mana sieva ir tā, kas reizi 10 dienās dodas lejup pa kalnu ceļu, lai sapirktos pārtiku un citus krājumus. Tādās reizēs viņa katram gadījumam paņem līdzi mūsu vienīgo darbojošos telefonu un mēs ar meitu paliekam izolēti no pārējās pasaules. Ja ar manu sievu kaut kas atgadītos, es to uzzinātu pēdējais. Un pašreizējos apstākļos, kad visu valsti pārņēmusi pandēmijas panika un katru dienu ienāk ziņas par tūkstošiem jaunu saslimšanas gadījumu, jebkurš incidents var kļūt par traģēdiju. Šodien, piemēram, mana sunene izraka beigtu žurku.

Viņa to uzgāja dārzā pirms nedēļas; žurka tobrīd vēl raustījās pirmsnāves krampjos. Tā droši vien bija uzgrauzusi kādu no saindētajām ēsmām, ko biju izlicis bēniņos. Sunene žurku atnesa un nolika man pie kājām. Grauzēju pastāvīgā tekalēšana un grabināšanās viņu bija pamatīgi nokaitinājusi, un viņa nepārprotami lepojās, ka beidzot vienu noķērusi. Es suni aizraidīju, baidoties no nāvējošajām ķimikālijām, ar ko vēl joprojām bija pilnas žurkas asinis, un apraku beigto dzīvnieku kādu gabaliņu no mājas. Taču nebiju to ieracis pietiekami dziļi. Šopēcpusdien mana astoņgadīgā meita ieskrēja mājā, brēkdama: “Žurka, žurka! Kali izrakusi to žurku!” Es izskrēju dārzā un apstājos, skatoties suņa izraktajā bedrē. Kali, asti luncinot, stāvēja man līdzās ar dubļaini melnām ķepām un purnu. Es centos meitu nomierināt. Nu protams, Kali žurku neapēda; tā bija pārāk liela. Viņa droši vien tikai kādu brīdi paspēlējās vai ieraka kaut kur citur. Mēs pameklējām, taču, tā kā žurka tā arī neatradās, es piezvanīju veterinārei. Es ar viņu visu sīki izrunāju, tad vēlreiz nomierināju meitu, apsolot, ka viss būs labi. Taču es par to nevaru būt drošs. Konkrētās indes izraisītie simptomi parādās tikai pēc vairākām dienām, un tie ir šaušalīgi. Hematomas, vemšana, apetītes un līdzsvara zudums, asiņošana no acīm, deguna, ausīm un mutes. Nekādas pretindes vai ārstēšanas metožu nav. Vienīgais, ko mēs tagad varam darīt, – vienīgais, ko mēs visi varam darīt, – ir vērot un gaidīt.

Cerēt uz labāko.

Granta, 2020. gada 11. augustā