Ilmārs Šlāpins

Filozofiskā mikstūra

“Laikā, kad amerikāņi lieto vairāk antidepresantu nekā jebkad agrāk, īpašu popularitāti sāk iegūt filozofiskās konsultācijas. Lai arī šī joma vēl ir bērna autiņos, aptuveni 300 sertificētu konsultantu strādā ASV un 20 citās valstīs ar Amerikas Filozofijas praktiķu asociācijas licenci, bet vēl aptuveni 600 darbojas bez šāda sertifikāta.”

The Washington Post, 23. augusts

Amerikāņi ir kā traki uz slimībām. Tas nav nicinošs stereotips, kaut kādā nozīmē mēs visi esam amerikāņi, taču es nebrīnītos, ja britu zinātnieki to būtu noskaidrojuši – cik procentu no mūsdienās pazīstamajām saslimšanām ir atklātas ASV pētnieciskajās laboratorijās. Slimības šajos laikos ir ne tikai ienesīgas un ietekmīgas zāļu industrijas melnais jājamzirdziņš, bet arī krietnas birokrātijas un cilvēktiesību juridisko nianšu mudžeklis. Kļūstot par slimnieku, cilvēks metas iepriekš grūti paredzamā ceļojumā, taču vēl bīstamāk ir kļūt par to, kurš viņa slimību apņemas ārstēt. To nedrīkst darīt jebkurš labas gribas laikabiedrs. Lai piekļūtu šai zelta dzīslai, ir nepieciešama atļauja.

Izrādās, viens no galvenajiem riska faktoriem, uzņemoties filozofiskā padomdevēja pienākumus Amerikā, ir nokļūt situācijā, kurā tu kā sertificēts speciālists nopietnas psihiskas saslimšanas gadījumā izraksti nevis ksanaksu vai klonazepāmu, bet gan Spinozu vai Kirkegoru. Tas ir, nepareizās zāles. Nē, nopietni – cilvēki nāk pie speciālista, lai tas viņiem palīdzētu tikt galā ar sliktajām sajūtām – bezmiegu, sērām, skaudību, iekāri, slinkumu, jūtu tukšumu vai, tieši otrādi, neizprotamu uztraukumu –, un šaurā robeža starp “emocionālām sāpēm” un “ īstas saslimšanas” simptomiem ir faktiski nepamanāma bez sertificētu ārstu komisijas, no kuras slēdziena atkarīgs, cik slims šajā sociālajā konvencijā tu esi. “Praktizējošie filozofi” ir salīdzinoši svaiga vēsma šajā aizvien dziļākā medikamentozā bezdibenī skrienošajā civilizācijā. Atšķirībā no simt gadus agrāk dzimušās visai ezotēriskās psihoanalīzes, kas vairāk vai mazāk izlikās, ka ir atklājusi jaunus apziņas struktūru darbības un ietekmēšanas mehānismus, filozofija ir divarpus vai pat visus sešus tūkstošus gadu sena cilvēka apziņas nodarbināšanas pieredze, kas šobrīd ir tikpat plika un acīmredzama kā savos pirmsākumos. Jaunums ir vidējā patērētāja vērtību sistēmā iedēstāma ideja par to, ka noteiktā veidā domātas lietas var mainīt domājošā dzīves kvalitāti.

Tev ir nepanesami grūti pēc šķiršanās ar mīļoto cilvēku? Palasi Epiktētu, kļūs vieglāk. Tu nesaproti, kāpēc liktenis ir netaisnīgs pret tavu priekšlaikus mirušo bērnu? Šķiet, Kirkegors tur varētu palīdzēt. Tev ir bail no finanšu krīzes atkārtošanās? Pievērs uzmanību Pīrsa darbiem, tie nez vai tevi nomierinās, taču noteikti uz kādu laiku novērsīs uzmanību. Es neirgojos, domāšana vienmēr ir ietekmējusi cilvēka uzvedību, sajūtas un dzīvi kopumā. Ne vienmēr – uz labo pusi, taču arī priekšstats par to, uz kuru pusi īsti ir labi un uz kuru slikti, ir stipri vien atkarīgs no domāšanas koordinātu asīm un to novietojuma apziņas ainavā.

Galu galā, ierasts ir viedoklis par filozofijas kaitīgumu: “Nedod Dievs, meitiņ, tikai ne pie filozofa! Pliks kā baznīcas žurka un nekur dzīvē neizsitīsies, tā arī paliks sēžot pie grāmatiņām cauru bikšudibenu.” Bēdīgi slavenajā padomju psihiatrijas epigoņa Eglīša rokasgrāmatā kā īpašs jauniešu vienlaidās šizofrēnijas simptoms ir aprakstīta “metafilozofiskā intoksikācija”. To raksturo pastiprināta interese par filozofiju, īpaši tās ideālistiskajiem novirzieniem. (“Slimniekam rodas tieksme spriedelēt par dzīves jēgu, cilvēka būtību un sūtību.”) Tās ārstēšanai ieteikts lietot lielas neiroleptisko līdzekļu devas: triftazīnu līdz 100 mg, haloperidolu līdz 30 mg, mažeptilu līdz 60 mg, leponeksu līdz 200 mg dienā, kā arī ciklodolu pa 2–4 mg trīsreiz dienā.

Ar šādu diagnozi neapšaubāmi cietuma lazaretē būtu nonācis Anicijs Manlijs Severīns Boēcijs, kurš viens no pirmajiem (apmēram piecus gadsimtus pēc Kristus) piesauca Filozofiju kā labāko un, iespējams, vienīgo patieso mierinātāju dzīves likstās. Ieslodzījumā viņš sarakstījis romantiski izjustu traktātu “Filozofijas mierinājums”, kas nepārprotami norāda, ka samierināties ar likteni, nāvi un ciešanām ir iespējams un pat vēlams.

Nevar nepamanīt, cik tuvs šis priekšstats ir Budas Šakjamuni pārliecībai par to, ka pats ciešanu cēlonis ir avidja (patiesu zināšanu trūkums organismā), un attiecīgi – novērst ciešanas ir iespējams tikai vienā veidā, kas paredz nevis tabletes un fizioterapiju, pat ne informācijas ieguvi Vikipēdijā, bet gan apņēmīgu domāšanu un sapratni.

To, ka sīkākām nebūšanām (sauksim tās par bailēm, trauksmi, bēdām, depresiju, nelaimīgu iemīlēšanos un pašnāvnieciskām domām) var piemērot specifiski izvēlētu domāšanas vektoru, ir iedomājušies jau vēlāk – 20. gadsimta filozofisko enciklopēdiju šķirstītāji, kas ievērojuši, cik daudzpusīgs un krāšņs šajā laikā ir izveidojies filozofiskās literatūras un tradīciju mantojums. Intelektuālais beletrists Alēns de Botons, kas kļuva neprātīgi slavens ar visai paviršo, taču asprātīgo grāmatu “Filozofijas mierinājumi”, piedāvāja tieši šādu recepti: “Tevi neviens nemīl? Atceries, kā gāja Sokratam! Tev nav naudas? Te palīdzēs Epikūrs!”

Pasaules filozofijas vēsture, paldies Dievam, ir pilna dažādu aizraujošu ideju, kas gluži kā plāksteris var palīdzēt – ja ne noņemt tūsku, tad vismaz apturēt asiņošanu. Tiktāl būtu skaidrs. Mūslaiku slimnieki, kas cieš no deviantām emocionālām reakcijām ar novirzītu fokusu, ir pietiekami pieredzējuši, lai zinātu – vienas un tās pašas zāles neder visām kaitēm. Pret klepu ir baltās tabletītes, pret impotenci – gaiši zilās, bet pret nevēlēšanos iet uz darbu palīdz tumši sarkanās. Ārsti savukārt ir novērojuši vēl interesantāku efektu – nereti vislabāk palīdz vecās labās placebo kapsulas, kuru lietošanas galvenais nosacījums ir viens: pacients nedrīkst zināt, ka lieto placebo. Tieši šim nolūkam ir nepieciešams filozofs konsultants, cilvēks, kurš ved sirdzēju noteiktā domāšanas virzienā, te cauri mežam, te pāri upītei, klupšus un krišus pār derīgo un veselīgo filozofisko izrakteņu grēdām, nepasakot to, ka patiesībā vajag vienkārši domāt. Un reizēm – par to parunāt ar kādu.

Raksts no Novembris, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela